Dambis

Rīgas Laiks: Izstāsti, kas tavuprāt ir Dambis. Aizsprosts?

Dambis: Es to uztveru kā man pielipinātu iesauku. Ļoti ātri pielipa. Sāka mani tā dēvēt Māris Šverns, grupas Baložu pilni pagalmi dziedātājs. Viņš bija mācījies kopā ar kādu puisi, kuru sauca Raimonds Dambis. Un, tā kā es arī biju Raimonds, viņš mani sāka dēvēt par Dambi.

RL: Tas neietekmēja tavu uzvedību, likteni?

Dambis: Tas būtu jāpēta. Vārds droši vien ietekmē cilvēku. Man jau tas ir dubultā. Bieži vien es arī Inokentiju Mārplu uztveru kā savu vārdu. Viens krievu žurnālists man atnesa stāstus par Inokentiju Mārplu, tādus pseidovēsturiskus, uzjauktus ar misticismu. Tas mani tik personīgi uzrunāja, ka nemaz negribējās lasīt.

RL: Tu esi domājis par savu dzīvi kā par likteni? Par to, kas tev ir lemts vai kā tu esi to nodzīvojis?

Dambis: Es domāju, kaut kādā ziņā to tomēr var ietekmēt. Un dažreiz dzīvē ir tā, ka tu gandrīz no malas skaties uz to, kas ar tevi notiek.

RL: Kā tu redzi sevi no malas?

Dambis: Es redzu kādu procesu, kas notiek. Un es tajā piedalos.

RL: Tad jau tas ir process, ko tu vēro no malas. Bet sevi kā personību? Ar ko tu esi atšķirīgs no citiem?

Dambis: Dažreiz ir tāda marsieša sajūta. Sajūta, ka tu esi neadekvāts apkārtējai pasaulei.

RL: Tas ir tas banālais konflikts starp radošu personību un pūli?

Dambis: Visbiežāk jau cilvēkiem, kas nodarbojas ar kādiem radošiem procesiem, nav tik viegli sakārtot to sociumu sev apkārt. Viņš visu laiku atrodas savos mākslas darbos un tā apkārtne ar bitovku... tur ļoti jāsasprindzinās, lai vēl to vilktu sev līdzi.

RL: Bet citiem jau tas izdodas itin viegli. Viņi nesaspringst.

Dambis: Nu, es nezinu par citiem. Bet es sāku stresot, tiklīdz man vajag aizpildīt kādus dokumentus, it īpaši anketas ar daudzām ailītēm, kurās nedrīkst sajaukt kaut kādus ciparus. Mani tas pilnīgi neinteresē. Vispār, ir daudz tādu sfēru, par kurām man nav nekādas nojausmas. Piemēram, es nezinu gandrīz nevienu nosaukumu no tiem, ko pārdod aptiekās vai Drogās.

RL: Ko tad tu dari, kad esi slims?

Dambis: Ēdu ķiplokus un medu. Ja pēkšņi gadās kas sevišķs, tad man kādam jāprasa, lai izstāsta – tad, kad ir TAS, tad aptiekā jāprasa to un to.

RL: Tev ir grūti saprasties ar pārējiem cilvēkiem?

Dambis: Tagad jau daudz lojālāk skatās uz visādām radošām izpausmēm. Daudz vairāk kas notiek. Bet padomju laikā tevi visādi bremzēja… Radošam cilvēkam vajag izpausties, bet toreiz bija daudz visādu šķēršļu, lai tev to neļautu darīt. Man šķiet, ka padomju laikā daudzi dzejnieki un mākslinieki vienkārši neizturēja to, ka neko nevar. Daudz bija pašnāvību… narkotikas un alkohols. Mūsdienās jau principā tu vari atrast sev vietu…

RL: Man jau šķiet, ka arī padomju laikā eksistēja tāds slieksnis, kuru sasniedzot – tad, kad tevi atzīst par radošu cilvēku, tev daudz kas tika piedots un atļauts. Galma dzejniekiem vai galma mūziķiem tika atļauts dzert un priecāties. Pat oficiālā līmenī. Un arī publikas attieksme bija dažāda – ja slavenam aktierim ir divas sievas, tad tas ir normāli, bet, ja to dara mans kaimiņš, tad viņš ir izvirtulis...

Dambis: Es pieļauju, ka liela daļa cilvēku uz mūziķiem vai māksliniekiem skatās kā uz tādiem nenormāliem. Tā teikt, nu, tie jau TIE… Bet padomju laikā jau arī viņi tika cenzēti.

RL: Tu arī ar to saskāries?

Dambis: Kad mēs sākām, tā bija pārsvarā tāda mājas muzicēšana. Mēs vispār neredzējām nekādu iespēju uzstāties publiski.

RL: Skolu sarīkojumos?

Dambis: Viens no pirmajiem mūsu koncertiem bija skolas sarīkojumā 1986. gadā – 7. vidusskolā. Mēs pat bijām sarunājuši mēģinājumu telpu, taču pēc pirmās uzstāšanās atskrēja direktore un teica, lai mēs tur vairs nerādāmies.

RL: Ko jūs spēlējāt?

Dambis: Dziesmas. Man jau tas nelikās nekas sevišķs. Bet viņasprāt laikam kaut kādas robežas bija pārkāptas.

RL: Vai tad nebija tā, ka brīžiem pašu radošo procesu uz priekšu virzīja tieši vēlēšanās šīs robežas pārkāpt?

Dambis: Rokmūzika jau principā ir tāda. Ja jau netiek kāpts pāri robežām, tad kāda tam ir jēga? Mēs toreiz spēlējām kopā ar Māri Švernu un Nilu Īli. Grupas nosaukums bija Aklā Zarna, un grupas īpatnība bija tāda, ka tas, kurš sacerēja dziesmu, tas arī spēlēja galveno instrumentu, bet pārējie mainījās vietām. Tā kā mēs visi sacerējām, tad mums patiesībā bija trīs dažādas programmas. No mūsdienu viedokļa tas būtu diezgan interesants koncerts. Bet cilvēki arī nāca un gāja, nebija tāda konkrēta sastāva. Nebija jau arī kaut kāda mērķa.

RL: Bet kas jums bija stimuls muzicēt?

Dambis: Varētu teikt, ka stimuls bija tas, ka pa radio neskanēja tāda mūzika, kādu gribētos dzirdēt. Bet bija jau arī pašiem prieks par kaut kādām izdarībām, tā tomēr ir jaunrade. Kaut kādā ziņā arī jaunības maksimālisms, protests, mums taču daudz kas nepatika tajā laikā. Tas padomju ideoloģijas spiediens bija liels. Ja tu neizskaties tā, kā jāizskatās padomju pilsonim, tevi uz ielas milicija ņēma gūstā.

RL: Kas tā bija par vidi, kurā tas viss radās? Jūs bijāt Rīgas centra puikas?

Dambis: Māris Šverns dzīvoja Pārdaugavā. Nils Īle, savukārt, bija saistīts ar Andri Černovu no grupas Tilts. Viņš mūs ņēma uz pirmajiem Rīgas rokkluba koncertiem. Tā bija vide, ar kuru es pirms tam nebiju saskāries. Toreiz bija daudz jaunu grupu, kas neatbilda nekādiem standartiem un nespēja iziet tarifikāciju, bet lai viņus kaut kur liktu, komjaunatnes paspārnē tika izveidots Rīgas mūsdienu populārās mūzikas klubs vai kaut kas tamlīdzīgs. Un tad visādas avangarda, hārdroka vai heavy metal grupas tur koncertēja. Tur varēja iepazīties, tikt pie ierakstiem, ciemos brauca tādas slavenas grupas kā Akvarium un Kino, no visas Padomju Savienības.

RL: Kad parādījās nosaukums Inokentijs Mārpls?

Dambis: Man liekas, ka astoņdesmit septītā gada pavasarī. Principā tā bija tā pati grupa, es pat nezinu, kāpēc mēs nomainījām nosaukumu. Mēs braucām uz vienu pasākumu spēlēt un pa ceļam vilcienā runājām visādus vārdus. Un, kad aizbraucām galā, mums prasīja, kā pieteikt, un mēs nosaucām Inokentiju Mārplu. Vēlāk žurnālistiem mēs sastāstījām, ka tas ir bijis tāds viduslaiku vijolnieks, kura skaņdarbus mēs spēlējam.

RL: Kā tu definētu to muzikālo virzienu, kādā jūs iekļaujaties?

Dambis: Tas, ko mēs spēlējam koncertos, ir tikai viena daļa no visa. Padomju laikos jau tās mūzikas bija mazāk un mēs aizpildījām šo tukšumu, eksperimentējot visādos virzienos. Tagad, paklausoties vecos ierakstus, varētu atrast pirmsākumus vietējai industriālajai mūzikai, elektronikai, frīdžezam. Bet tas vairāk bija mājas ierakstos. Koncertos pamats tomēr ir rokenrols. Nu, lai var kustēties.

RL: Vai tu esi kādreiz izdabājis publikai?

Dambis: Ja publika ir sākusi dejot, tad sanāk spēlēt tā, lai viņi to varētu turpināt.

RL: Kā tu skaties uz nelegāliem ierakstiem vai vienkārši koncertierakstiem, kas klīst apkārt bez mūziķu ziņas?

Dambis: Pirms pāris gadiem mani pārsteidza tas, ka viena kompānija Brazīlijā ar nosaukumu Brutālie citplanētieši piedāvāja internetā nopirkt videokaseti ar diviem Inokentija Mārpla koncertiem. Ieraksti no deviņdesmit septītā vai deviņdesmit astotā gada. Bet viens draugs no Vācijas atveda nozīmītes ar Inokentija Mārpla simboliku. Tas viss kaut kā pats no sevis kustas. Bet, runājot par nelegāliem ierakstiem, es redzēju tādu sapni – to, ka aizeju Rīgā uz veikalu un tur ir pilns ar mūsu koncertierakstiem.

RL: Bet kā jūs kontrolējat to, kas tiek izdots?

Dambis: Nekā nekontrolējam. Nu, ir man vienošanās ar to šveicieti, kas izdeva Inokentija Mārpla vinila plati. Viņš man saka – es gribu tevi izdot. Es saku – nu, izdod! Viņš saka – es tev par to aizsūtīšu 50 latus. Es saku – nu, labi.

RL: Kā tu skaties uz rokmūziku kā fenomenu, kas vienā noteiktā brīdī ir radies un tāpat var vienā brīdī beigties?

Dambis: Es nezinu, vai tas var beigties. Bet viena problēma, kas mūsu dienās ir parādījusies – tas ir briesmīgs pārsātinājums. Arvien grūtāk ir atrast kaut ko labu un interesantu. Es pieļauju, ka agrāk līdz mums atnāca gandrīz tikai tas labākais… nu, maz bija sliktas mūzikas. Bet tagad – labi ja viens procents no tūkstoša ir tāda mūzika, ko būtu vērts klausīties vairākas reizes.

RL: Tu uztver pasaules sāpes? Kas tev sāp?

Dambis: Tie radošie cilvēki jau bieži vien uzņem sevī tik daudz, ka tas kļūst veselībai bīstami. Sāp jau kaut kādas netaisnības, kas ir visapkārt.

RL: Par ko tu esi raudājis pēdējo reizi?

Dambis: Visdrīzāk kaut kas tāds, ko esmu skatījies pa televizoru. Kāda dokumentāla filma. Zini, tās sakāpinātās sajūtas vislabāk jūtamas paģiru stāvoklī. Tad gan viss ķeras klāt. Vai, piemēram, ja palasa Latvijas vēstures grāmatas. Tās taču ir šausmas! Vai arī, klausoties šitādas plates (paņem no plaukta latviešu strēlnieku dziesmu skaņuplates).

RL: Bet sevis ir bijis žēl?

Dambis: Droši vien. Bet nevarētu teikt, ka pārāk bieži.

RL: Kā tev šķiet, vai tu pareizi dzīvo?

Dambis: Domāju, ka nē. No tāda vispārpieņemtā viedokļa, diez vai. It kā jau ar laiku visu ko var iemācīties, bet tā īsti sakārtot savu dzīvi es nemāku. Varbūt esmu iemācījies izmantot laiku mazāk haotiski.

RL: Tu jūti to, ka laiks iet uz beigām?

Dambis:  Ir tā, ka laiks iet aizvien ātrāk. It kā visas tās tehnoloģijas ir domātas tam, lai atvieglotu dzīvi, taču vienlaikus no tevis tiek aizvien vairāk prasīts. Nav vairs tik daudz laika domāt, kā tas bija pirms desmit gadiem. Tev ir ātrāk jāpieņem lēmumi… Un brīžiem rodas tāda sajūta, ka tuvojas kaut kāds izšķirošs mirklis. Bet personiski es esmu noskaņojies uz diezgan ilgu mūžu.

RL: Tu nedomā par to, kas tev vēl būtu jāizdara?

Dambis: Dēls man ir… Koku es reiz iestādīju, bet nu tas jau ir nozāģēts. Varbūt māja jāuzceļ? (Smejas.)

Īstenībā jau gribas izdarīt diezgan daudz ko. Arī mūzikā. Ir tāda sajūta – piemēram, kad ir sakrājies kaut kāds materiāls, ko ierakstīt, tas spiež un traucē dzīvot. Un ierakstot tu it kā atbrīvojies no tā. Un dziesmas turpina dzīvot pašas savu dzīvi.

RL: Vai tad tās nav daļa no tevis?

Dambis: Man šķiet, ka tai dziesmai vajadzēja parādīties un tāpēc tā parādījās. Es jau tikai tāds novadītājs. Pirms kādiem desmit gadiem es stipri šaubījos, vai man vajag ar to nodarboties. Un beigu beigās izlēmu, ka ja jau liktenis tā ir lēmis, tad tā jābūt.

RL: Ar ko tu pelni iztiku?

Dambis: Kaut ko ņemos, bet tas viss tomēr ir saistīts ar mūziku. Es gan nezinu, vai to var saukt par pelnīšanu.

RL: Kas tevi uztur pie dzīvības?

Dambis: Interesanti taču. Es tik daudz ko vēl neesmu izdarījis. Es pat Daugavpilī vēl neesmu bijis.