Dakter, izārstējiet mani!

Rīgas Laiks: Ko nozīmē būt ārstam 21. gadsimtā, Rīgā? Pēc visām izmaiņām veselības aprūpes sistēmā, sabiedrības diskusijām par ārstniecības kvalitāti, finanšu un profesionālās ētikas skandāliem, kā arī ārsta lomas neviennozīmīgumu arvien augošajā farmācijas biznesā?

Viesturs Boka: Daudzi runā par to, ka ārsta profesijas prestižs ir krities, bet tik viennozīmīgi tas gan nav pasakāms, jo pati tēma ir ārkārtīgi sarežģīta. Drīzāk es varētu teikt, ka šodien visā pasaulē pieaug prasības pret medicīnu, jo cilvēki gaida vairāk, nekā jebkura ar medicīnu saistīta profesija spēj sniegt. Medicīnas tehnoloģijas strauji attīstās, mūsu rīcībā ir ļoti daudz informācijas. Ar zondi šodien var piekļūt, – protams, es pārspīlēju, bet gandrīz vai līdz šūnai, teiksim, mākslīgās apaugļošanas procedūrās šūnai piekļūst ar adatu. Līdz ar to sabiedrībā arī rodas priekšstats, ka šī tehnoloģiskā vide vien var nodrošināt visas atveseļošanas iespējas. Bieži vien, kad pacients ierodas pie ārsta, viņš domā, ka atnācis pasūtīt rezultātu, bet ne procesu, kas medicīna ir pēc savas būtības. Viņa cerības tiek liktas uz garantētu rezultātu, ko medicīna diemžēl simtprocentīgi nevar sniegt. Šeit arī rodas domstarpības – nu kā tad tā? Tik daudz raksta par to, ka zinātne iet uz priekšu, bet tas uzvalks, ziniet, nav tāds, kā es pasūtīju, un pāršūt vairs nevar! Ārstniecība šodien nozīmē dzīves kvalitātes izmaiņas, un tā ir liela atšķirība. Agrāk gāja pie ārsta un teica: “Dakter, izārstējiet mani!” Bet es jautāju jums – ko tas nozīmē? Veselības definīcija ir ļoti relatīva: “Veselība ir cilvēka garīga, fiziska un sociāla labsajūta.” Cilvēks ratiņkrēslā var justies vesels, pilnvērtīgs, kaut arī viņam ir būtiski veselības traucējumi. Toties cits ar nelielām galvassāpēm jutīsies slims. Dzīves kvalitāte, kad cilvēks dzīvē jūtas labi, sastāv no ārkārtīgi daudziem faktoriem, veselība un ārstu iespējas šajā skalā dos ne vairāk kā 20-25 procentus! Un man ir tādas nelabas aizdomas, ka sabiedrība šo procentu gaida lielāku. Bet pārējiem 75 procentiem ārsts pieslēdzas nelaimes gadījumā.

Šos jautājumus ir diezgan grūti sabalansēt. Ja mēs gribam iedarboties pilnīgi visās veselību skarošajās jomās, tad ir jābūt perfektam ārkārtīgi daudzās nozarēs, kas praktiski ir neiespējami. Te mēs varam novirzīties no tēmas un runāt par dziedniekiem: tie ir ļoti populāri un viņus nereglamentē neviens likums, ārstus, savukārt, reglamentē ārkārtīgi daudzi normatīvie akti, par pārkāpumiem draud sankcijas, kas dziednieku gadījumā pilnīgi atkrīt.

RL: Paši dziednieki apgalvo, ka uz viņiem arī attiecas zināmi noteikumi.

Boka: Tā nebūs vis: tik daudz likumu, normatīvo aktu un pārvalžu, kas regulē ārstniecisko darbību, kura ir reglamentēta profesija, ir grūti salīdzināt vispār ar jebkādu citu profesionālu darbību. Dziedniecībā tas galīgi izpaliek. Vēršanās pie dziednieka ir cilvēka brīva izvēle, ko valsts regulē maz. Tās ir divu cilvēku attiecības, kuras tādas arī paliek: tas ir katra personisks lēmums, un cilvēks ir apmierināts gandrīz ar visu, kas tiek darīts. Ir maz publisku lietu, kur kāds būtu dziedniekam pārmetis par kādu darbību. Par ārstiem ļoti daudz runā.

Krievu valodā ir jēdzieni “vrač” un “ļekarj”. Kad padomju laikā es beidzu Medicīnas institūtu, manā diplomā kā specialitāte bija rakstīts: “Ļečebnoje delo”. Faktiski tas arī būtu dziednieks. Un patiesībā visiem ārstiem arī vajadzētu būt kā dziedniekiem! Jo dziednieks, manuprāt, uztver cilvēku vispārināti, viņš vēršas pie cilvēka kopumā un strādā ar viņu kopumā. Savukārt, modernās medicīnas specialitāšu vien ir 60, bet subspecialitāšu – vēl 60. Ja mēs atgriežamies pie jūsu jautājuma, ko nozīmē būt par ārstu, tad es varu pārjautāt: par kādu ārstu? Par kardioķirurgu vai par anesteziologu? Bet varbūt par ģimenes ārstu? Tās būs dažādas atbildes. Ja gribu būt perfekts invazīvajā kardioloģijā, man ļoti daudz stundu jāveltī informācijas iegūšanai un tikpat daudz stundu roku darbam, lai ar tām zondēm precīzi varētu trāpīt tur, kur es gribu. Šaurajam speciālistam arvien samazinās iespēja veltīt uzmanību cilvēkam kopumā. Tam vajag ārkārtīgi daudz laika! Ja cilvēks skolā ir bijis teicamnieks, viņš cenšas visu izdarīt teicami, bet, jo dziļāk iet medicīnā, jo skaidrāka ir apziņa, ka pilnīgi visu teicami izdarīt nav iespējams…

RL: Es tā saprotu, ka šobrīd jūs kā skolas gadu teicamnieks minat nevis abstraktu, bet savu personisko piemēru…

Boka: Es tā kā neatceros, ka es to jums būtu teicis… Bet tā ir taisnība. Es atceros savus klasesbiedrus, kuriem bija daudzas problēmas daudzos priekšmetos – un tad cilvēks ir gājis kaut kādā šaurā virzienā un ļoti tālu. Visgrūtākā profesija ir ģimenes ārsts, tas, pirmkārt, ir dzīvesveids pašam ārstam, viņš ir padomdevējs, viņam jāorientējas biznesā, viņam jāorientējas ekonomikā, zāļu cenās, slimību diagnostikā, psiholoģijā un tā tālāk. Interesants ir arī terminoloģijas jautājums – cik man zināms, Anglijā ķirurgs sevi nesauc par ārstu. Viņš ir ķirurgs. Ārsts ir tikai ģimenes ārsts, pārējie visi ir speciālisti. Mēs visus joprojām saucam par ārstiem. Ginekologs ir ārsts, kardiologs ir ārsts, ķirurgs ir ārsts un tā tālāk. Bet pie kardioķirurga es eju risināt konkrētu problēmu: man vajag sirds operāciju, nu tad arī atrisiniet man to, un tad es iešu atpakaļ pie sava ārsta un mans ārsts ar šo plašo spektru man dos padomus.

RL: Mani ļoti personīgi satrauc māsiņu algu jautājums. Nepārtraukti notiek konferences, kur kaut kas tiek solīts, bet māsu neapmierinātība tikai pieaug.

Boka: Problēma sākas no tā, ka slimnīca kā komercsabiedrība atbilst komerclikumam, bet tā nedarbojas brīvā tirgus apstākļos, valsts kā pakalpojuma pircējs nosaka arī cenu. Savukārt, no tiem ienākumiem kā komersanti mēs nosakām algas un savādākas tās nevar būt, tas būtu pretlikumīgi. Jā, skolās var, aģentūrās var, bet slimnīcās nevar.

RL: Mēs runājām par veselību kā par fizisku un psiholoģisku komfortu – vai nav tā, ka pacients, kurš lielāko slimnīcā pavadītā laika daļu tomēr komunicē ar tādu norūpējušos māsiņu, saņem lielu stresa devu, kas ārstēšanas rezultātus noved līdz minimumam.

Boka: Tie nav tikai mīti, tomēr jautājumu nevar vispārināt. Ārsts un māsiņa pārstāv divas dažādas profesionālās kategorijas; medicīnas māsa daudzās pasaules valstīs ir aprūpes persona savā hierarhiskajā aprūpes dienestā. Latvijā likumdošana paredz, ka abi divi ir ārstniecības personas, bet tas nav īsti pareizi. Abu šo profesiju problēmas būtu jāskata atsevišķi. Ja mēs abas profesijas saliekam viena grozā un skatām vienādi, tad, iespējams, var rasties zināma pārestības sajūta, kaut gan tās ir atšķirīgas pēc savas būtības. Manas slimnīcas filozofija ir tāda, ka māsa nav zaldāts un ārsts nav virsnieks. Mēs attīstām māsu institūciju un mēģinām radīt vidi, kur māsa var kā cilvēks nākt ar savām idejām aprūpē un var kaut ko lemt.

Algu ziņā kustība notiek: attīstās algu pielikuma programma. Diemžēl tikpat strauji attīstās arī inflācija un šis pieaugums tiek noēsts. Ja runājam par ārstniecību kā profesiju, kas saistīta ar cilvēku dzīvībām un tā tālāk, mēs te varētu diezgan plašu auditoriju saraudināt. Tikpat plaša auditorija būs pret un teiks: “Jā, viņi tur algu prasa, bet paši neko nedara, klāt nenāk, aploksnes prasa!” Policistiem vajag, skolotājiem vajag, muzikantiem – arī vajag!

RL: Ja algas pacels pārējiem, pacientu veselība varētu strauji uzlaboties, jo šie pārējie jau arī ir tie skolotāji, policisti, muzikanti… tie pieminētie dzīves kvalitātes 75 procenti.

Boka: Bet tā jau arī ir! Mēs nevaram izraut sevi no sabiedrības konteksta. Varam streikot un piketēt, bet nacionālais kopprodukts ir tik liels, cik ir. Tomēr esmu optimists un domāju, ka tuvāko 2-3 gadu laikā Eiropas strukturālie fondi ļaus algām novirzīt lielākus resursus, jo uz fondu rēķina varēsim segt izdevumus aparātu, liftu nomaiņai, operāciju zāļu rekonstrukcijai un tamlīdzīgi.

Ārstu profesijas problēmas jau nav tikai Latvijā! Šodien viens ļoti būtisks jautājums ir profesionālās izdegšanas sindroms: šajā profesijā, kurā cilvēks dzīvo, viņš burtiski izdeg, mainās psiholoģiski, attieksme pret dzīvi kļūst ciniskāka, pats cilvēks kļūst mazāk enerģisks un tā tālāk. Par ko medicīnas kongresos sāk runāt arvien biežāk: tieši šis sindroms rada cilvēku resursu deficītu. Citur profesionālā izdegšana notiek ievērojami lēnāk. Bet – jo vairāk par to runā, jo vairāk cilvēki pārdomā savu izvēli. Liela daļa ārstu nāk no ārstu vides, no mediķu ģimenēm un ir redzējusi tikai šādu dzīvesveidu. Otra daļa ir tā, kas diezgan daudz slimojuši un kaut kas viņus piesaistījis vai arī viņi paši kaut ko gribētu mainīt. Trešā daļa ir tie, kas nevar izdarīt izvēli: grib mācīties, bet nezina, ko īsti, un cilvēks ar ārsta izglītību daudzās dzīves sfērās var atrast sev pielietojumu. Tie, kuriem šis attīstības lauks izrādās par šauru, plāno aizbraukt vai aiziet no profesijas. Bet nekad jau nebrauks visi, kā šeit bieži vien izskan viedoklis, tas ir mazliet pārspīlēti: nekad visi Latvijas jaunieši neaizbrauks. Daudz nopietnāka profesijai ir Latvijas demogrāfiskā prognoze: ir pilnīgi precīzi skaitļi, ka 2050. gadā Latvijā būs 1,8 miljoni iedzīvotāju. Jautājums ir, vai šie 1,8 miljoni iedzīvotāju varēs radīt tādu kopproduktu, kas nodrošinās sirds un aknu transplantācijas katram, kam to vajag. Okei, lieliski, ka līmenis ir audzis, jūs to varat vienreiz paveikt! Bet ja jau jūs to reiz paveicāt un rindā ir vēl 15 cilvēki, tad izdariet tiem 15 arī!

RL: Bet pa šo laiku droši vien tiks atvērtas robežas…

Boka: Varbūt jā. Bet vai Latvijas vidusmēra iedzīvotājs ir gatavs pieņemt, piemēram, Nīderlandes sabiedrības modeli? Valstiskā perspektīva nevar attīstīties, sašaurinoties, norobežojoties un paziņojot “patīk” vai “nepatīk”, globalizācija, manuprāt, Latviju skars ļoti nopietni. Nīderlande, protams, nav tas labākais piemērs, jo tur notiek dažādas lietas, daudzas no tām mūsu sabiedrībai nav pieņemamas vispār.

RL: Jūs domājat eitanāziju un narkotiku pārdošanu?

Boka: Gan to, gan visu iespējamo minoritāšu jautājumus, daudzas lietas, par kurām šodien Latvijas sabiedrībā notiek pavisam citas diskusijas. Zīmīgi, ka gan smagās, gan vieglās narkotikas tur kontrolē viena un tā pati mafija, teiksim, no smagajām palīdzot ārstēties ar vieglajām. Eitanāzija ir problēma, no kuras es kā ārsts nekur nevaru aiziet. Neizpratni izraisa jautājums, ka bieži vien sarunās tā tiek saistīta ar ārsta profesiju kā tādu. Tas ir vēl viens malds, kāpēc gan? Ārsta profesija ir pavisam cita. Runāsim par eitanāzijas dienesta izveidošanu, kas nebūtu saistīts ar Sarkano Krustu, bet ar ko citu, kur būtu kāds likuma pārstāvis. Pašā eitanāzijas procesā jau nav nekā sarežģīta, tam nav nepieciešamas īpašas tehnoloģijas un zināšanas. Viedoklim, ka tā ir medicīnas problēma, es nevaru piekrist, jo medicīnas uzdevums ir iet uz priekšu un attīstīties.

RL: Vai atrisinājums būtu paralēlu struktūru, tādu kā kapelāndienests, dibināšana slimnīcās?

Boka: Bez šaubām. Bet tomēr gribu uzsvērt, ka par eitanāziju mēs varam runāt tādā valstī, kur veselības aprūpes līmenis ir ļoti augsts un pamatproblēmas atrisinātas. Ja Latvijā nevar pienācīgi palīdzēt invalīdiem, nevar veikt nepieciešamās protezēšanas un tā tālāk, ir dīvaini šādā situācijā runāt par eitanāziju kā par kādu svarīgu tēmu. Vai tad tos, ko nevaram daudzmaz ārstēt, pārliksim šajā plauktā? Nu nē taču! Vispirms jāsakārto hronisko un smago slimnieku aprūpe un tad var sākt celt gaisā šādus jautājumus. Liela daļa problēmu būtu jārisina ģimenē, kuras, savukārt, to psiholoģiski nav gatavas darīt un labprāt uzdotu šiem dienestiem. Un, tā kā tāda dienesta nav, tad liek atbildēt ārstam.

RL: Neviens nav gatavs tam, ka tuvinieki mirst mājās?

Boka: Slimnīcā mūsu pienākums ir darīt visu, lai nāve nav smaga un mokoša. To gan medicīna var sasniegt, jautājums ir par resursiem, tostarp personālu, kas apmācīts sarunāties ar mirstošajiem.

RL: ASV ir ideāla veselības aprūpe, bet tikai vietās, kur par to maksā. Kā zināms, krievu rakstnieks Dovlatovs Amerikā, piemēram, nomira tāpēc, ka ātrā palīdzība viņam palīdzību nesniedza – viņš nebija apdrošināts.

Boka: Amerikā medicīna ir bizness, kas darbojas pēc visiem biznesa likumiem. Tie, kas šajā biznesā ir iekšā, ir biznesmeņi – arī mediķi. Tur ir milzīga apdrošināšanas industrija, ko var atļauties bagātas sabiedrības ar lielu iedzīvotāju skaitu. Visi apdrošināšanas principi nav iespējami Latvijā, kur ir mazs iedzīvotāju skaits. Ir nozares, kur jebkura darbība maksā simtus tūkstošu: nieru, aknu, sirds transplantācijas, hroniskās hemodialīzes, sirds, kaulu smadzeņu transplantācijas. Amerika mums der kā draugs un valstisks partneris, ja vien viņi nopietni mūs par tādiem uzskata – un pieņemsim, ka tas tiešām tā arī ir – bet tas veselības aprūpes sistēmas modelis mums neder.

RL: Varbūt, ņemot vērā mazo iedzīvotāju skaitu Baltijas valstīs, ir teorētiska iespēja atsevišķas medicīnas problēmas risināt, radot kopīgus centrus?

Boka: Jautājums ir labs, bet katrs grib savu, pat ceļu nevaram uzbūvēt...

Teorētiski tas varbūt būtu derīgs risinājums. Kaulu smadzeņu transplantācijas nodaļas – tāda nesen atvērta arī Linezerā, jūnija beigās tur iestāsies pacienti uz cilmes šūnu transplantācijām ar savām attīrītajām šūnām – šādas nodaļas, protams, ir arī Igaunijā un Lietuvā. Izveidojot vienu centru, resursu komplektācija noteikti būtu racionālāka. Jautājums ir par valodu: kā tad mēs savstarpēji sarunātos – krieviski, puskrieviski-puslatviski, angliski? Un kādā valodā runāt ar pacientiem? Diemžēl jāsaka, ka tas ir jautājums par prioritātēm, ambīcijām un sava es saglabāšanu. Visa draudzība acumirklī izbeigsies, jo mēs negribēsim pazaudēt savu identitāti, neraugoties uz to, ka daudzas lietas tīri racionāli varētu risināt šādā veidā. Tiesa, ir jābūt lielākām prakses iespējam, lai varētu sasniegt augstāku kvalitāti – centros, kur operāciju skaits mērāms desmitos un simtos, kvalitātes līmenis ir augstāks. Tas vairāk attiecas uz struktūrām, kurām jānodrošina liela tehnoloģiskā bāze, aparatūra. Taču arī šeit, kā jau visur pasaulē, parādās pretruna: ja mēs Latvijas medicīnai kādā sfērā nogriezīsim piramīdai augšu, tas būs trieciens šajā profesijā strādājošajiem, kas grib attīstīties līdz pašai augšai. Kādas sekas tas izraisītu centros, kur notiek zinātniski pētījumi un cilvēki ir motivēti pilnveidot un attīstīt sevi līdz galam? Paldies, ka valdība šodien tā nerunā, ka medicīnai varētu uzlikt kādus iemauktiņus, pasakot, ka tas vai cits medicīnas aspekts Lavijā nekad nebūs.

RL: Kopumā tomēr Latvijas slimnieki, kā šķiet, nejūtas apmierināti?

Boka: Jo vecāks kļūstu, jo rūpīgāk pārdomāju, ko es tam slimniekam saku, ko es viņam gribu darīt, un vai viņš patiešām vēlas to, ko mēs varam piedāvāt medicīnā. Ir skaidri jāapzinās, ka mēs varam paņemt trīs pacientus ar ļoti līdzīgām diagnozēm, bet būtībā tās nekad nav līdzīgas. Katrs cilvēks ir pilnīgi individuāls. Medicīnā vislielākās problēmas cilvēkam sagādā anatomija: ir jēdziens “normāla anatomija”, bet tā ir ārkārtīgi variabla. Visnegaidītākajā brīdī parādās, ka kāds, pieņemsim, Dievs, ir radījis šo cilvēku ar to vadiņu ne tanī vietā, bet citā – un tas vairs nav tas pats gadījums. Ārstniecība ir ļoti individuāls, intīms process, divu pušu intīma sadarbība. Ārstniecības likums pat aizsargā šo intimitāti – un tad ir jautājums, kas tur grib iejaukties. Ja izskata šo divu pušu attiecību gadījumu, sabiedrība rezonē, grib iejaukties un analizēt. Daudz nopietnāk, ka šajās attiecībās iejaucas finanšu sistēmas. Principā medicīna kopš Hipokrata laikiem ir tieši šis intīmais process. Ārsts un pacients ar visu savstarpēji tiek galā – tā, kā šodien strādā dziednieki. Nekāda pārākā regulācija nav vajadzīga. “Es pie jums atnācu, jūs man palīdzējāt, paldies, viss kārtībā. Nepalīdzējāt? Nu, iešu kaut kur citur.” Pirmie, kas sāka regulēt medicīnā, bija zāļu ražotāji kā starpnieki, jo ārsts pats nevarēja lasīt zālītes, vārīt tinktūras. Tā parādījās farmaceiti, kas pacientam dod zāles, tas atkal dodas atpakaļ pie ārsta – un tā pa trijstūri. Ceturtā puse arī bija starpnieks – finanšu sistēma. Latvijā finansiālo pusi garantē valsts, tādēļ, runājot par medicīnu, mēs nonākam pie secinājuma, cik vispār Latvijas iedzīvotājs ir apmierināts ar valsti kopumā. Tās nav manas sajūtas, bet man liekas, ka diezgan daudzi nav gan apmierināti ar to, ko dara valsts Latvijā. Un pastarpināti šim domu gājienam parādās secinājums, ka, ja reiz valsts apmaksā medicīnu, tad tā ir slikta… Medicīnā daudzas nozares ir ārkārtīgi dārgas – tie ir simt tūkstoši, kas tiek tērēti indivīdam, kurš savā mūžā valsts kopproduktā neko nav ielicis. Bet viņš prasa, un Satversme viņam garantē.

RL: Deviņdesmito gadu sākumā man nācās sastapties ar Stradiņa slimnīcas ķirurgu Jāni Strodu. Pēc smagām operācijām, kad tuvinieki jautāja: “Dakter, sakiet, kas tagad būs? Ko mums darīt?”, viņš vienmēr atbildēja: “Lūdziet Dievu! Es izdarīju visu, ko varēju izdarīt.”

Boka: Grūti jau kaut ko piebilst, jo tas ir ļoti precīzi pateikts… Es gribētu piebilst… Pat nezinu, vai tas, ko teikšu, piedien manai profesijai, bet… angliski medicīnu šodien sauc “evidence based” – “uz pierādījumiem balstīta” medicīna. Viss, ko mēs medicīnā darām, ir balstīts uz Latvijā vai ārvalstīs gūtiem pierādījumiem, bet pie tā daktera Stroda teiciena varētu piemetināt: “Es izdarīju un palūdzu Dievam, tad nu palūdziet jūs arī un dariet, ko jūs varat!” Varbūt tad šis loks noslēdzas pilnīgi. Jo nelaimes, kuras, neapšaubāmi, medicīnā notiek un ļoti smagi izskan, tā saucamās “jatrogēnās kļūdas”, rodas no tā, ka medicīna nav simtprocentīgi kontrolējams un paredzams process. Un notiek tās nelaimes. Kāpēc? To neviens nezina. Grūti pat paskaidrot, jo tā nav apzināta darbība. Jā, medicīnas vide nepārtraukti progresē, bet ir kaut kas tāds, kur nepieciešama arī veiksme.

RL: Vai tas varētu nozīmēt, ka zināšanas medicīnā veido tikai tos 25 procentus no kopējā prasmju un spēju apjoma un intuīcijai var būt lielāks svars nekā iegūtām zināšanām?

Boka: Intuīcija ir laba lieta medicīnā, ja balstās uz pieredzi. Vēl jau ir jautājums par improvizāciju, to var salīdzināt ar diksilendu džezā: ir pamattēma, ko nospēlē ansamblis, un tad seko improvizācijas par vienu un to pašu tēmu, bet šī tēma ir jāzina.

RL: Presē bieži parādās publikācijas gan par iedzimtām patoloģijām, gan par faktoriem, kas tās izraisa – vai ir pamats priekšstatam, ka tādu pēdējā laikā kļuvis arvien vairāk?

Boka: Daudzas finanšu korporācijas iegulda lielus līdzekļus cilmes šūnu pētījumos, jo no tām embrioģenēzes laikā attīstās citas šūnas, pēdējā laikā mēs ļoti daudz zinām par dažādu veidu iedzimtiem vēžiem. Vispār pārmantoto slimību ir ļoti daudz, sākot ar ķirurģiski ārstējamām un beidzot ar Dauna sindromu. Cits jautājums ir, kā sabiedrība uztver šādas lietas. Padomju laikā ielās nebija invalīdu, arī vēža slimnieku “nekur nebija”. Es neesmu iedziļinājies statistikas datos, tomēr tagad bieži par šiem jautājumiem tiek spekulēts. Šī jau arī ir riskanta sarunas tēma: vai medicīnas speciālistu viedoklis šodien ir neatkarīgs? Vai nav kaut kādi blakus apstākļi, kas liek paust tieši šo, nevis citu viedokli? Zināmas aizdomas jau sabiedrība ir izteikusi, arī Latvijas presē šad un tad bijušas publikācijas – ka farmācijas industrija piedāvā “pilnu paketi”: slimības simptomus, diagnozi, klīnisko ainu un ārstniecības medikamentus.

RL: Sabiedrībā kampaņveidīgi tiek radīta interese par atsevišķām slimībām un to jaunajām ārstniecības metodēm?

Boka: Bez šaubām, un daudzi no šiem medikamentiem ienāk arī šodien Latvijas tirgū. Dārdzība ir tā lielākā nelaime. Kas to uztur? Protams, ka tas ir bizness. Zāļu industrija kā bizness vai zāļu industrija kā mafija – to man grūti pateikt. Nav jau tā mafija nemaz tik vienota, jo tirgus konkurence ir ļoti skarba. Pie tam, lai radītu vienu preparātu, no idejas līdz klīniskai praksei nepieciešami vismaz 12 gadi, un naudas ieguldījums ir mērāms pat ne miljonos, bet miljardos dolāru. Protams, tie nekad nebūtu ieguldīti, ja nebūtu gaidāma vēl lielāka peļņa. Protams, tur, kur ir bizness, parādās arī biznesa spēles noteikumi, pasūtītāji mēģina iespiesties līdz pat lēmumu pieņēmējiem, līdz pat kompensējamo medikamentu sarakstiem, jo nav labāku finanšu garantiju kā valsts budžets. Protams, pēc tam, kad Latvijā osteoporozes kampaņas laikā parādās Madelēna Olbraita, tad it kā pašas no sevis notiek arī izmaiņas attiecīgo medicīnas preparātu subsidēšanā. Iedomājieties tos līdzekļus, kādiem jābūt, lai nofraktētu pašu Olbraitu! No otras puses – ja cilvēki to visu sāk saņemt, viņiem arī ir labums, jo, piemēram, modernie pretvēža preparāti ir efektīvi pat metastāžu stadijā, mūža garums palielinās.

RL: Paradoksālā kārtā zāļu industrijas attīstība un dārdzība liek attīstīties alternatīvajai medicīnai, jo dārgās un efektīvās zāles var iegādāties tikai zināma pacientu daļa. Un cilvēki, tā teikt, sāk meklēt variantus. Starp citu, ir dzirdēts, ka Elejas Veronika reizēm mēdz pie jums nosūtīt savus pacientus.

Boka: Jā, es viņu ļoti labi pazīstu. Es viņu respektēju, jo ļoti daudzus cilvēkus, kuri pie viņas griežas, Veronika mēģina novirzīt pie mediķiem. Es pats vairākas reizes esmu mēģinājis dot padomus, pie kura ārsta pacientu virzīt. Ja jau visi dziednieki, līdzīgi Elejas Veronikai, spētu atšķirt šīs situācijas un saprast, kur lieta ir nopietna un ka nevajag atmest medicīnu kā zinātni, tad jau tas nebūtu nemaz slikti. Es nekādā veidā nevaru noliegt un kritizēt to, kur man vienkārši pietrūkst zināšanu, tā no manas puses būtu diletantiska spriedelēšana par dziedniecību, jo es neesmu šajā jautājumā iedziļinājies. Es esmu iedziļinājies medicīnā. Toties es vienmēr kritizēšu, ja kādam cilvēkam tiek nodarīts kaitējums – tas ir medicīnas princips un tādam pašam jābūt arī dziedniecībā – nedrīkst cilvēkam kaitēt.

RL: Tomēr pie jums Veronika atsūtīja cilvēku, kuram esot jāgriežot ārā liesa…

Boka: Nu, bija arī tāds gadījums. Medicīnā ir iespējamas diagnozes kļūdas, pieļauju, ka arī dziedniecībā tas iespējams, un neko nosodāmu šeit neatrodu. Es nekad nenosodu arī cilvēku, kurš nav izvēlējies ārstu kā pirmo, pie kura griezties, bet paskaidroju, kā darām mēs: izmeklējam un vācam pierādījumus. Un jūsu gadījumā, es teicu, man nav nekādu pierādījumu, ka būtu jāgriež ārā liesa. Šis cilvēks to ļoti labi saprata, viedokli pieņēma ar toleranci un mēs šķīrāmies kā draugi, bez operācijas.

RL: Rīgas Austrumu slimnīca, kuru jūs vadāt, ir samērā jauns veidojums, rodas jautājums, kāpēc bijusi nepieciešama tā radīšana.

Boka: (Smejas.) Jūs pareizi teicāt – tas ir veidojums! Valstij ir tā saucamais struktūrplāns: atkal vesela tēma par medicīnas attīstību! Deviņdesmitie gadi bija raksturīgi ar politiskām pārmaiņām un katra no tām noveda pie jaunu ideju parādīšanās medicīnā, un kas tikai tur nefigurēja! Kanādas modelis, Dānijas modelis, Anglijas modelis, Amerikas modelis – no kuriem pēc būtības Latvijai neder neviens, jo nepieciešams Latvijas modelis. Tas kopā ar Pasaules bankas komisiju tika izveidots 2001. gadā, tad to kā šaubīgu nolika malā, bet pēdējo divu gadu laikā valdībā tas ir apstiprināts un šobrīd notiek struktūrplāna ieviešana, kas paredz noteiktu slimnīcu skaitu. Nelaime tāda, ka cilvēki iestāda ābelīti un nākošā gadā brīnās, kāpēc to ābolu nav! Uztraukumi jāmet pie malas, jo rezultāts būs tikai pēc 7-8 gadiem, tas ir ilgtermiņa plāns. Tā ietvaros paredzēta slimnīcu skaita optimizācija. Rīgas Austrumu teritorijā atrodas Linezera slimnīca, Biķernieku slimnīca un Onkoloģijas centrs, kas tad arī kopā veido Austrumu slimnīcu, vienu juridisko personu ar vienotu finanšu plūsmu. Varu teikt, ka viens no šīs programmas mērķiem ir izdzīt cilvēkus no slimnīcām ārā. Jautājums ir par medikamentu un ambulatorās ārstēšanas nodrošinājumu. Latvijā slimnīcas gultu skaits ir jāsamazina, un Austrumu slimnīca ir domāta, lai apvienotu vairākas slimnīcas un tad skatītos, cik gultu vajadzīgs, ko attīstīt, kur ieguldīt. Šodien visur ir ginekoloģijas un uroloģijas nodaļas, uroloģiskie pacienti tiek operēti četrās slimnīcās. Bet vai tas ir vajadzīgs? Varbūt labāk jāattīsta nozares, kuru šobrīd nav! Tas arī ir mūsu apvienības uzdevums – neaizslēdzot neko ciet, neiztrenkājot personālu, neizjaucot to, kas darbojas, un neierobežojot pacientu plūsmu, lēni un skrupulozi strādāt pie lokāla attīstības plāna. Šī mašīna jāremontē braukšanas laikā, tas ir svarīgi.

Visā pasaulē ir sapratuši, ka slimnīca nav makdonalds, kur var ieskriet uz īsu brītiņu, ir pat tāds jēdziens “cīnīties pret makdonaldizāciju”. Slimnīca ir nopietna iestāde, kur visas darbības jāveic atbildīgi un pārdomāti. Labi, ka pašreiz attīstības posmi, kā, teiksim, Stradiņa slimnīcai, ir mērķēti 20 gadus uz priekšu, tas ir nopietni, bet prasīt rezultātus jau 2008. gadā ir smieklīgi. To var izmantot tikai politiskām manipulācijām. Kopumā mana pārliecība ir tāda, ka Latvijā šo 15 gadu laikā viss notiek lēni, sāpīgi un reizēm kļūdaini, bet pareizi. Pasaule jāprot pieņemt tāda, kāda tā ir.

RL: Bet kas jūs tajā satrauc?

Boka: Šodien ir 14. jūnijs, bet ielās karājas karogi ar sēru lenti, un to dienu ir vairāk, nekā bez tās lentes. Kā gan mēs varam virzīties uz priekšu? Es atceros mirušo piemiņas dienu Meža kapos vēl padomju laikos. Tas bija ļoti liels emocionāls pārdzīvojums, tur par katru cenu vajadzēja nokļūt, tika pieminēti gan valstsvīri, gan upuri. Bija viena nacionāla piemiņas diena, ar ko pilnīgi pietika, lai visas sēru emocijas sakopotu. Bet katru mēnesi sērot – tas traucē virzīties uz priekšu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka zināma sabiedrības daļa – un tā ir puse Latvijas iedzīvotāju – tiek vienkārši sakacināta. Es zinu, man kāds noteikti pārmetīs mankurtismu, bet, ticiet nu – es ļoti labi saprotu, ko tas nozīmē, manas ģimenes locekļi ir bijuši izsūtījumā, gan mans tēvs, gan sievastēvs. Mana tēva bilde ir kabinetā un es jūtu viņa gaišo auru, pat fiziski. Bet viņi padomju laikā nedzīvoja ar baigo aizvainojumu, bet gan pilnasinīgi: ar visiem tikumiem un netikumiem. To es labi atceros, jo esmu tā uzaudzis, tieši tāpēc es nevaru pārskaņoties uz nepārtrauktajām sērām. Jo – ir tā, kā ir, ko vari, to dari!

RL: Un kas būs – tas būs.

Boka: Tieši tā. Ja vari nopļaut zāli pie mājas, tad pļauj. Ja vari izgludināt bikses, tad gludini, ja angļu valodu māki – ļoti labi, iemācies vēl citu! Tendenciozi sāk skanēt, bet liela daļa taisnības jau tur ir. Kad es gatavojos šai intervijai un domāju, kādu mērķi es gribētu sasniegt, tad domāju par to, ka, jā, ir šis sindroms – tikko drusku sāc pacelt galvu pār žogu, tad tūlīt vari gaidīt, ka kāds ar knipi iesitīs pa pieri. Bet no otras puses – kautrēties vai baidīties par saviem uzskatiem jau arī ir stulbi un dzīvot ierakumos nedrīkst. Ja tev ir kaut kāda pozīcija, kur tu esi saistīts ar ļoti daudziem cilvēkiem, tad viedoklim ir jābūt un nu es to arī paužu. Un kas būs, tas būs.