Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kad es atgriezos no Alžīrijas, es sev likos jau pieaudzis, bet mani vienaudži klasē man šķita tādi paši puikas — nu, ko viņi dzīvē bija redzējuši… Alžīrija man ļāva saprast zemeslodes lielumu. Interesanti, ka Alžīrijā es sāku sevi apzināties kā Latvijas pilsoni. Tur es aptvēru, ko nozīmē tas padomju cilvēks. Tas bija šaušalīgi, tas mani šokēja. Tas, ka arābs bija netīrs, ka viņš bija čurka, mani nešokēja tik daudz, kā tas padomju cilvēks. Alžīrijā tēvs mums lika runāt latviski, lai neviens nesaprastu. Un tas bija ļoti būtiski, jo tajā kolonijā visi viens otru noklausījās. No Rīgas tur bija tikai viena ģimene, lietuviešu gan bija bezgalīgi daudz, viņiem bija kaut kāds gals Maskavā, kuru viņi izmantoja, lai tur iefīrētu savējos. Tanī laikā nokļūt tādā Alžīrijā skaitījās liela veiksme, jo varēja nopelnīt tam laikam kārtīgu naudu.
Es nokļuvu Alžīrijā 1978. gadā, kad man bija 13 gadi, — tēvu kā metālu tehnologu nosūtīja darbā uz Naftas un gāzes institūtu, tas praktiski bija padomju institūts, kur strādāja speciālisti no visas savienības. Pilsētiņu, kurā mēs dzīvojām, sauc Bumerdesa, kādus 40 kilometrus uz austrumiem no Alžīras — bija šausmīgi to skatīties nesen pa televizoru, jo vienā no pēdējām zemestrīcēm tā gandrīz visa sabruka. Tā bija kādreizējā franču izpletņlēcēju karabāze, franči to sauca par Rošenuāru, Melnajām klintīm. No bijušā forta bija saglabājusies tik perfekta arhitektūra un infrastruktūra, ka tā atgādināja īstu universitātes pilsētiņu. Un tā arī bija franču klātbūtne — to bija būvējis Lekorbizjē. Vispār alžīriešiem pret frančiem bija ļoti neviennozīmīga attieksme. Lai gan frančus padzina, tomēr alžīriešiem… Es nesaku — arābiem, jo alžīrieši ir ļoti dažādi — ir pamatiedzīvotāji kabili, kas ir, ja es nemaldos, bezmaz vai trešdaļa no valsts iedzīvotājiem, bet arābi ir ienācēji. Vispār viņus sauc par berberiem, bet Alžīrijā — par kabiliem. Un tie kabili ar arābiem — uz nažiem, joprojām. Un kad tur bija tie terora akti, kad tika iznīcināti veseli ciemi, šo faktu nemaz nepieminēja, pie mums vienkārši ziņoja, ka tie kaujinieki, teroristi, pārgrieza rīkli kādiem 100 cilvēkiem. Bet tie bija arābi, kas iznīcināja kabilus.
Vecāki nopirka uz pusēm ar kaimiņu mašīnu, un mēs braukājām pa Alžīriju. Tas bija Reno 4, tāda kulta mašīna, izskatījās totāli stulbi, tipiska franču mašīna, stilīga. Un ar to mašīnu mēs tikām līdz Sahārai. Mēs braucām cauri Sertifai, kas ir slavena ar to, ka tur sākās sacelšanās, un franči nedēļas laikā apšāva ne vairāk, ne mazāk kā 100 000 cilvēkus. Eiropieši. Frančus vispār cietsirdībā grūti pārspēt, jo tas, ko viņi darīja Alžīrijā… Tomēr laikā, kad es tur biju, attieksme pret viņiem bija ļoti paradoksāla. Pēc idejas — viņi būvēja to islāmisko sociālismu, un viņiem vajadzētu mīlēt to “sovjetik”, kā viņi to sauca. Taču “sovjetik” viņi nemīlēja, viņi par mums ņirgājās. Es ļoti labi atceros, un visu mūžu atcerēšos, — arābs sēž, skatās uz manām kedām un saka: “Jūs sakāt, ka esat visvarenākā valsts pasaulē, bet kāpēc tev ir tik sūdīgas botas kājās, pasaki man, lūdzu?” Vismaz man palika tāds iespaids, ka frančus viņi ciena daudz vairāk. Un privātajās sarunās viņi visi par frančiem runāja kā par tādu, nu tādu civilizācijas virsotni. Vislielākais sapnis viņiem bija tikt pāri jūrai un Marseļā atvērt bodīti.
Par Kamī es uzzināju, gatavojoties braucienam uz Alžīriju. Tēvu aizsūtīja uz Pēteburgu mācīties franču valodu, bet es uzzināju, ka Alžīrijā dzīvojis liels rakstnieks Kamī. Pirmā Kamī grāmata, ko izlasīju, bija Svešinieks, un, to lasot, bija interesanti salīdzināt ar saviem iespaidiem. Teiksim, es ļoti spilgti iztēlojos to epizodi, kur Merso nogalina arābu, Alžīrijas pludmales smiltis — tās ir unikālas, tās ir rupjas un tādas kā purvs. Tu viņās grimsti. Mūsu smiltis ir blīvas. Bet tur tu jūrā neieej vis pa smilšu vilnīšiem, bet brien caur tādu šļuru. Divi soļi, un tu jau esi pāri galvai. Tieši tāda pludmale ir Kamī, kur viņiem kopā ar Raimonu un Marī bija tas pikniks. Un tā briesmīgā saule. Un es saprotu, kāpēc Merso varēja nošaut to arābu, jo tādā situācijā vienkārši aizbrauc jumts. Alžīrijas saule, klasisks arābs kombinezonā — viņi to sauca par “bļo”, zils —, kas, saulē uzkarsis, smaržo pēc mašīneļļas, es uzreiz sajutu to smaržu, es to esmu ostījis. Vispār toreiz arābi ļoti aktīvi būvējās, un man likās, ka viņi visi ir celtnieki. Diezgan aprobežoti, kā man toreiz likās…
Vispār, domājot par Alžīriju, pirmais, kas nāk prātā, ir smarža, tāda garšviela, to sauc “zira”. Visur smaržo pēc ziras, bieži vien tā ir arī sūdu un samazgu smaka uz ielas, kas savienojusies ar šo ziras aromātu. Un vēl vienas arābu meitenes smarža. Alžīrija bija vieta, kur es gandrīz zaudēju nevainību. Gandrīz, jo pēdējā brīdī nobijos. Tā bija arābu meitene, krietni vecāka par mani. Es pazinu kādu ļoti mistisku personu, tādu Saīdu, arābu, viņam bija apmēram trīsdesmit gadu un viņš bija mācījies Patrisa Lumumbas universitātē Maskavā. Saīds strādāja par sargu, sargāja noliktavu, mēs pie viņa gājām. Un viņš atstāj mani ar to meiteni savā kabūzī, kur ir tikai gulta un galds, un saka, ka esot ar meiteni sarunājis. Pie tam mēs bijām kopā ar draugu, kas bija krietni jaunāks par mani un kas mani visādi mudināja, tāds Rašids no Azerbeidžānas. Un kad es to nevarēju izdarīt, es pārbijos. Saīds pasolīja, ka viņš noteikti izstāstīs manam tēvam, ka es to gribu, un tēvs man sados…
Viņa kaut kā jocīgi smaržoja. Un varbūt tā bija viņas smarža, ko es nevarēju pārvarēt. Ja viņa būtu smaržojusi tāpat kā manas klasesbiedrenes, es noteikti būtu viņai uzkāpis virsū. Noteikti. No vienas puses, tā bija ļoti vilinoša smarža, ļoti erotiska — viņa smaržoja pēc nemazgāta ķermeņa, bet nevis tā, kā smird nemazgāts eiropietis, bet nu tā… Kā dzīvnieks. Visdrīzāk tā meitene mazgājās, vienīgi peldoties Vidusjūrā, un sāli, kas paliek uz ādas, viņa droši vien pēc tam nokasīja nost. Es biju šokēts, es nobijos, un… Tās bija bailes no citplanētieša.
Dīvaini, mans piedzīvojums nesaskan ar priekšstatu par arābu sievieti — pēc mūsu standartiem viņai ir briesmīga figūra, viņa ir ievīstīta drānās, kājas kā kavalēristam…
Un tomēr arī tas nebija mans galvenais Alžīrijas pārdzīvojums. Es atceros, kā es pa mājas ārējo sienu rāpos uz ceturto stāvu. Tur bija tādi ķieģeļi ar caurumu pa vidu balkonos — tāds kā saules aizsargs, un tajā caurumā tieši varēja iebāzt roku un kāju, un es rāpos augšā, un starp trešo un ceturto stāvu… Es gribēja pārsteigt mūsu paziņas, kuriem bija atvērts balkona logs. Bet starp trešo un ceturto stāvu es paskatījos lejup, un mani pārņēma panika. Es ieķēros tajos ķieģeļos — vēl tagad man, to atceroties, šermuļi pārskrien — un karājos tur kādas piecas minūtes, mēģinot sevi nomierināt. Un tad kā kaķim bija tāds pēdējais rāviens, un es tiku pāri tām margām. Jo tur nebija logu, tur dzīvokļos bija lodžijas, jo Lekorbizjē bija izdomājis, ka, sargājoties no saules, logus vajag iebīdīt dziļāk. Un es iekritu tajā balkonā. Es gan ātri atguvos, iegāju iekšā un teicu, ka vajag tomēr balkona durvis turēt ciet. Viņi man, dabīgi, nenoticēja, ka es esmu uzkāpis pa sienu.
Otrs pārdzīvojums bija tuksnesis, kuru es ieraudzīju pavisam ne tādu, kādu biju iedomājies, teiksim, skatoties Klub kinopuķešestveņņikov. Tuksnesis bija akmeņains un auksts. Tā man arī bija citas planētas sajūta. Un tur dzīvoja tuaregi — cilvēki ar zilu ādas krāsu. Nevis tādēļ, ka viņi būtu tādi no dabas, bet vienkārši indigo krāsa, ar ko bija krāsotas čalmas, mūža laikā plūda pār viņu sejām un krāsoja tās zilas. Viņi bija ieradušies no dienvidiem, Ahagaras, no turienes, kur tās senās freskas. Tas arī bija fantastisks iespaids, jo viņi visi bija divmetrīgi, ārkārtīgi gara auguma. Un, lai gan seja viņiem nebija redzama — arī vīriešiem, tikai acis un tā zilā krāsa — man viņi likās ārkārtīgi skaisti. Es joprojām atceros šo garo vīriešu skaistumu. Citplanētiešu skaistumu.
Vai tu redzi Alžīriju sapņos?
Jā, ļoti bieži. Es redzu jūru. Un pazīstamu ielu, kas ved uz jūru.
Saki, vai tavā dzīvē ir vēl kāda vieta, kas uz tevi atstājusi tādu, citas planētas, iespaidu?
Jā, Daugavpils.
Sagatavoja U. T.
RL mājaslapā lasāmas arī Agneses Gailes Alžīrijas piezīmes tiem, kas lasījuši Kamī - “Aizveriet logu, tas ir pārāk skaisti!”, kā arī saistītais raksts "Kādas kaislības vēsture", un fragmenti no Alžīrijas arhīva materiāliem.