Cīnieties, jūs, drosmīgie

Cīņa ir Senegālas nacionālais sporta veids. Ikvienā pilsētā tai ir uzcelta arēna. Uzvarētāji tiek cildināti kā nacionālie varoņi, viņu attēli rotā laikrakstu pirmās lappuses, lielākās cīņas ir svarīgākās starp vakara ziņām. Arhaiskā cīņa aizrauj ne vien masas, par to lielisku romānu Arēnas aicinājums uzrakstījusi rakstniece Aminata Sova Fala, no tās iedvesmojies tēlnieks Usmans Sovs.Fundjungā, pilsētiņā ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, es redzēju savas dzīves cīņu. Līdz šim mani neinteresēja ne bokss, ne cīņa, ne džudo, ne karatē — viss šis spēkošanās gadatirgus, spēlē projicēta vara, kurā galu galā vienmēr izpaužas viens un tas pats: duelis vienmēr pēc būtības ir seksuāls. Taču šeit es cīnījos līdz ar pašiem miermīlīgākajiem cilvēkiem. Cīņas izrādes sauc luttes traditionelles, un visa valsts tām jūt līdzi vēl stiprāk nekā futbolam. Mana cīņa notika kā tautas svētku sastāvdaļa; “maize un izrādes” tautai kā plašu vietējo vēlēšanu priekšspēle. To Senegālā veido arī muzikantu nojumes, dedzīgie tautas dziedātāju priekšnesumi, kas par naudu apdzied jebkuras ģimenes slavu, un laivu sacensības. Noslēgumā jaunie vīrieši ringā cīnās par 20 tūkstošiem sefa franku, apmēram 350 eiro. Vesela kaudze naudas zemē, kur lielākā daļa cilvēku iztiek ar dolāru dienā — kalēji, apkopēji, zvejnieki, miesnieki, bet tieši no viņiem arī nāk cīnītāji. Pie Sine Salumas upes tūrisms vēl nav sevišķi attīstīts, tādēļ afrikāņu spēkavīru gadatirgus ir jo īstāks, un tajā jaunie vīrieši uz dažām dienām kļūst slaveni visā pilsētā. Un vispirms jau meiteņu acīs, kuras dzied:

Cīnieties, jūs, drosmīgie, cīnieties,
Jums rotātas cīņu vietas,
Dienas spīdeklis mirdz jums.

Patiesībā drosmīgo cīņa tiek pārcelta no stundas uz stundu, un sākas jau pašā nakts melnumā. Āfrikā nokavēt nav iespējams, saka mana draudzene, kad mēs ap pulksten desmitiem vakarā beidzot cauri neapgaismotajam ciemam klupdami krizdami nokļūstam līdz arēnai. Vienkāršu ķieģeļu siena, nelielas tribīnes, ierobežots smilšu laukums, skatītāji tup apkārt. Cīnītāji ienāk aplī un iziet no tā, pozē, bet ne pārmērīgi, rāda žestus pretinieka iebaidīšanai. Tas rada ne tik daudz kareivīgu kā automātisku, mehānisku iespaidu. Cīnītāji mīdās putekļos, lai atrastu piemērotāko vietu un uzņemtu zemes spēku savos ķermeņos. Gatavošanās turpinās mūžīgi, ilgāk nekā pati cīņa, kur viss var izšķirties sekundēs. Pretinieki tiek izlozēti, svarīga loma ir treneriem, marabutiem, musulmaņu garīdzniekiem, kas sauc palīgā Allāha eņģeli — lai novērstu sakāvi un nodrošinātu uzvaru. Šajā laikā publika nopētī cīnītājus, nosakot savus favorītus: tas, oranžajās “autiņbiksēs”, vai tas tur, ar sarkano paviāna pakaļpusi un izspīlētajām mantām, vai arī tas ar tumši zaļo, ciešo priekšautu. Dažiem kājās ir gumijas iešļūcenes, citi mīņājas neaizšņorētās Nike, mugurā Opel vai France Telecom tēkrekli, kareivīgi drapētās lupatās vai klasiskajos baltajos krekliņos bez rokām. Ikviens apliek savu gris-gris, amuletu — lielākoties no kauri gliemežnīcām, nostiprina zem ceļgaliem ādas saites, ap krūtīm apvelk dažādas auklas un ķēdes vai arī izliek tās uz zemes. Pretinieki viens otru rūpīgi “aptausta”. Cīnītāji, kam beigu beigās tomēr nāksies paļauties uz sava paša ķermeņa un saprāta spēku, neatstāj īpaši kareivīgu iespaidu, savos paplukušajos tērpos tie drīzāk izskatās pēc nakts putnubiedēkļiem, kuru drošība atkarīga vienīgi no viņu izbāztajiem ķermeņiem.

Stadions pildās ļaudīm, taurē taures, ieveļas goda viesi līdz ar filmēšanas grupu, kas uzņems politiķu uzturēšanos tautas vidū, precēti pāri, vīrieši, sievietes, bērni. Viduslaiki tuvojas, galma turnīrs. Tiek izrādīta vēdera, roku un krūšu muskuļu spēle, bez īpašas pozas, melno ķermeņu parāde. Gatavošanos cīņai pārtrauc bērnu bars, kas ieskrien arēnā. Publika smejas par viņu ķēmošanos pakaļ cīnītājiem. Ieskanas taures, pilsētas vecākais tur augsti paceltu uzvarētāja balvu, cīņa var sākties.

Arēnā vienlaikus cīnās seši pāri, ikvienu uzmana stingrs šķīrējtiesneša skatiens. Kurš pirmais ar plecu skars zemi, būs zaudējis. Klasika — kopš grieķiem un romiešiem. Jau pēc sekundes kāds ar slaidu loku nolido zemē. Uzvarētājs ir jau pagriezies un iet uz tribīnēm pie sava marabuta. Zaudētājs paceļ rokas. Cīnītājam rokas karājas līdz pat zemei — tā, it kā viņš pārvietotos uz visām četrām, kļuvis atkal par glūnīgu zvēru, galvu atmetis tālu pār muguru. Tomēr šajā cīņā gandrīz nekad nav ievainoto, reti kad tiek pārsisti deguni, un vainas tūlīt pat tiek apārstētas. Āfrikas ķermeņu apziņa.

Kurš būs uzvarētājs, kļūst skaidrs ar pirmo brīdi. Beibifeiss, kas uzlicis ausaini, darbojas visnervozāk, taču tai pašā laikā arī viskoncentrētāk. Viņam nav ne iespaidīgu apakšdelmu, ne tā vēršveidīgā korpusa, kas nozīmē pārāk lielu distanci no zemes. Savās vaļējās iešļūcenēs viņš kā slēpju zābakos maršē pretī savam pretiniekam, kā bez pūlēm likdams izšķirties ik cīņai. Viņš nerāda triumfa žestus un nebola balti spīdošās draudīgās acis. Papūlēties viņam liek priekšpēdējās cīņas pretinieks, kurš darbojas gandrīz tikpat neuzkrītoši kā viņš. Pēc ilgākas pauzes pirms galējā K.O1. pār arēnu pārskrien čuksti, uzmudinājuma sauciens, un finālcīņa ir īsa. Straujš tvēriens, Beibifeiss ir drošs, atskan tomēr “uuh”, “aaah”, publika kliedz, šņāc “gssst”. Cīnītājus ielenc trakojošs pūlis, vēl pirms zaudētājs ir nokritis. Beigas es vairs neieraugu. Nesagaidot uzvarētāju godināšanu, publika tūlīt pat metas ārā no stadiona, un vēl pēc dažām minūtēm izrāžu laukums ir tukšs. Elpu aizraujošā pārmaiņā ilgi krātie cīņas dēmoni, kas atcēluši visus dzīves likumus, izlaisti brīvība un atkal pazuduši. Un nakts ainas vērotājs zina, ka galvenais bija viens: kurš ir stiprāks — es vai es? Vīrs vai vīrs?

Vienīgais, kas palicis, ir kauri gliemežnīcas, notrūkušie gris-gris. Mana draudzene saka, te varētu meklēt gliemežvākus. No vīriešiem atšķeltā spēka gabaliņus. Es vēl dzirdu: “Cīnieties, jūs, drosmīgie, cīnieties. Debesis gavilē zelta un sudraba pērļu godībā. Cīnieties, jūs, drosmīgie, cīnieties.”