Cīņa par pastu

Suns kancelejā

Sākot ar 1900. gadu, kad es sāku vadīt kanceleju un visu sarakstīšanos ar apgabala pārvaldi, tapa citādi, sekoja viena sadursme pēc otras. Dažas no tām atstāstīšu. Apgabala priekšnieks Ostrovskis bija kaislīgs mednieks un viņam bija medību suns, ar kuru katru dienu pastaigājās pa pilsētas apstādījumu rajoniem Ostrovska kurjers, Rīgas pasta kantora pastnieks. Arī tad, kad šis pastnieks ieradās kancelejā saņemt algu, viņam bija vienmēr līdz šis suns. Es pastniekam vairāk reizes aizrādīju, ka suni vest kancelejā nedrīkst, bet viņš taisnojās, ka par suni viņam jāatbildot, atstājot suni pagalmā, tas varot noklīst, un turpināja vest suni līdz, kamēr kādu dienu liku suni izdzīt no kancelejas. Jau tanī pašā dienā Ostrovskis izsauca kantora priekšnieku Samsonovu pie sevīm un Samsonovs, atgriezies kantorī pavisam satraukts, man teica, ka Ostrovskis licis mani no kancelejas pārvietot uz citu nodaļu, bet Samsonovs esot atteicies to darīt un apgalvojis, ka es neesot zinājis, ka tas bijis Ostrovska suns, jo tad es nekad nebūtu to licis izdzīt. Es paskaidroju, ka tieši tādēļ, ka tas bija Ostrovska suns, es liku to izdzīt no kancelejas: publika jau varētu arī nezināt, ka suņus valsts iestādēs nedrīkst vest. Samsonovs, galvu saņēmis abām rokām, sauca: “Jūs neprotat dzīvot, jūs neprotat dzīvot.” Es vēl piebildu, ka Ostrovskis uz šo gadījienu skatās ne kā apgabala priekšnieks, bet kā suņa īpašnieks.Neatdotais gods

Pēc Ostrovska par apgabala priekšnieku iecēla kolēģijas padomnieku inženieri Novicki. Viņš bija ļoti godkārīgs un stingri prasīja, lai, saskaņā ar noteikumiem, viņu sastopot, pastnieki stātos frontē, bet ierēdņi atdotu garām ejot godu, tas ir, militāri sveicinātu, pieliekot roku pie cepures. Reiz 17. jūlijā, aktiera Mierlauka vārda dienā, es, gribēdams aizbraukt pie viņa uz Majoriem, līdz vilciena atiešanas laikam atsēdos uz sola esplanades laukuma apstādījumos, blakus man pazīstamajam telegrāfa kantora ierēdnim un lasīju avīzi. Piepeši minētais ierēdnis strauji pieceļas un es redzu, ka viņš atdod godu tuvu mums garām ejošam civilā apģērbā kungam. Es paliku sēžam, bet kungs, tas bija Novickis, ātri pagriezās, pienāk man klāt un saka: “Piesargaities, Kļaviņ, es jūs nodošu policijai, atlaidīšu no dienesta, jūs man nekad godu neatdodat.” Es teicu, ka civilā tērpā viņu nevaru pazīt, bet viņš turpina: “Jūsu ir tik daudz, es jūs visus pazīstu, pat pēc uzvārda varu nosaukt, bet es esmu viens un jūs mani nepazīstat, jūs tīši mani nesveicināt.” Tūliņ aizgāju uz kantori un uzrakstīju priekšniekam ziņojumu, ka apgabala priekšnieks kolēģijas padomnieks Novickis mani publiskā vietā apvainojis. Samsonovs, saņēmis ziņojumu, man vaicāja, ko lai viņš ar to darot? Atbildēju, lai dara, ko atrod par vajadzīgu, mans pienākums tikai ziņot par notikumu. Pastāstīju šo gadījumu arī Samsonova palīgam Chanovam, piemetinādams, ka ja Novickis mani tiešām atlaistu no dienesta, es žēlotos vispirms administratīvā kārtā, ja noraidītu, tad tiesas ceļā, ja arī tur nedabūtu gandarījumu, tad iegādātos suņa pātagu un pie pirmās satikšanās ar to sistu Novicki sejā. Ja mani nosodītu arestā, tad pēc atsvabināšanas sistu atkal. Pēc dažām dienām mani aicināja pie sevis Samsonovs un jautāja, vai tas tiesa, ko Novickis viņam stāstījis par manu sarunu ar Chanovu? Jā, bija mana atbilde un Samsonovs, rokas noplātījis, atkal noteica: “Jūs neprotat dzīvot.”Svētbilde pastā

Pēc Samsonova aiziešanas pensijā 1910. gada janvārī par priekšnieku centās tikt viņa palīgs Chanovs, bet iecēla Petrogradas Varšavas dzelzceļa pasta nodaļas priekšnieku Romānovu. Viņš kā liels pārkrievotājs atbrauca ar veselu štatu savu darbinieku, uzstādīja visādas stingras prasības, pārvietoja ierēdņus, pārkārtoja darbus, ierīkoja kantorī publikas zālē pretīm ieejai lielu iežogotu margām svētbildi. Arī man ne vienu reizi vien bija jāiziet no viņa kabineta ar drebošu sirdi un apspiestām asarām acīs. Bet pēc ne visai ilga laika, tik dažiem mēnešiem, man vairs nebija ko uztraukties. Man pretim Romānovs tapa laipns un pretimnākošs, sāka pat šo to pastāstīt par savām dienesta gaitām Pēterburgā un savām attiecībām pret priekšniecību. Sākumā viņa stāstījumi man likās pārspīlēti, bet vēlāk pārliecinājos, ka Romānovs tiešām nebijās neviena un savus reiz par pareiziem atzītos uzskatus aizstāvēja un arī izveda droši un bez bailēm līdz galam. Viņš Rīgas pastu savā neilgajā, tikai 3 gadu dienesta, laikā pārvērta līdz nepazīšanai. Man jāsaka, ka bija prieks strādāt ar tādu priekšnieku. Bez sīkām ikdienas sadursmēm ar publiku, sevišķi žīdiem, viņam bija arī vairākas lielākas, no kurām sīvākās bija ar kādu pulkvedi pastnieka Pavlova dēļ, ar policiju signalizācijas dēļ, ar gubernatoru policijas aizstāvēšanas dēļ, ar apgabala pārvaldes sevišķu uzdevumu ierēdni Svavicki, ar zirgu pasta stacijas pārzini atvaļināto pulkvedi Makijenko un ar apgabala priekšnieku Novicki. Cīņa izbeidzās ar to, ka Novickim vajadzēja atstāt dienestu, bet Romānovu pārvietoja, gan ar paaugstinājumu, uz Charbinu par pasta pārvadāšanas pa dzelzceļiem vienpadsmitā apgabala priekšnieku.

Rīgā sāka slepeni izplatīties ziņas, ka uz Pētera Lielā pieminekļa atklāšanu Rīgā ieradīsies cars Nikolajs II. Vēlāk šīs ziņas apstiprinājās. Maija mēnesī atbrauca uz Rīgu galma policijas ierēdņi, bet pasta kantorim šī iemesla dēļ piekomandēja no Petrogradas ierēdni Martinsonu, kuru priekšnieks Romānovs nodeva Koļesņikova rīcībā. Man 2. jūnijā uzdeva atkal vadīt kanceleju. Ar nākošo dienu atkal sākās portfeļa sūtīšana uz apsardzības nodaļu, kā to man pateica nodaļas ierēdnis Melkerts. Es Melkertam tad pateicu, ka portfeli aizturēšu uz ielas un nonesīšu prokuroram. Par šo apņemšanos paziņoju arī apgabala pārvaldes darbveža palīgam Krūmiņam, bet viņš man deva padomu to nedarīt, jo es nekā nesasniegšot, bet gan, droši vien, tikšot atlaists no dienesta bez atlaišanas iemesla paziņošanas. Pārdomājot lietas apstākļus, man bija jāatzīst, ka Krūmiņam taisnība, bet Koļesņikovam tanī pašā gadā 26. jūlijā tika piešķirts Staņislava III šķiras ordenis.Pasta ierēdņa precības

1906. gada 5. oktobrī mani izveda pirmajā činā par kolēģijas reģistratoru. 1907. gada 1. jūnijā mani ieskaitīja II šķirā ar galvenās valdes atļauju bez gadu izdienas un 1908. gada 1. septembrī dabūju I šķiru. Tik jauns gados I šķiras ierēdnis es biju vienīgais un tāds arī paliku. 1909. gada 5. oktobrī mani izveda par guberņas sekretāru un 1912. gada 5. oktobrī par kolēģijas sekretāru.

Līdz manu vecāku miršanai 1907. gadā visu laiku dzīvoju ar viņiem kopā un par savas paša ģimenes nodibināšanu ir nedomāju. Biju pilnīgā skaidrībā par to, ka manas mīļās māmiņas pašaizliedzīgo rūpību un uzupurēšanās pilno gādību par manu labklājību un ērtībām, veļu un uzturu nevarēšu nekur citur, nekad un nekādos apstākļos pilnvērtīgi atvietot. Tikai manas mātes nāves dienā 13./26. martā, kad, ejot pie darba, redzēju, ka tuvojas šķiršanās brīdis un atvadoties nolaidos pie viņas gultas uz ceļiem, māmiņa man teica: “Es esmu piekususi, man ir jāiet, nedzīvo viens pats, paskaties uz Čudovski, kas no viņa ir? Ja tu vēl nebūtu izvēlējies, tad es tev ieteiktu vienu no Pīragu meitām. Viņi ir labi cilvēki. Neraudi, ej pie sava darba, visos grūtos un izšķirošos brīžos pavēlies tam kungam, viņš ir un būs tavs sargs un glābējs mūžīgi.” Tie bija manas mātes, manas mīļās māmiņas pēdējie man teiktie vārdi. Kad nomira arī tēvs, es likvidēju visu manu vecāku iedzīvi un pārgāju uz mēbelētām istabām. Nu bija pienācis laiks domāt par savas ģimenes nodibināšanu. Vispirms es gribēju izpildīt mātes vēlēšanos, bet izrādījās, ka Pīragu ģimene tā pārvācojusies, ka meitas latviski ir nedomā runāt, bet uzskata sevi par pilnīgām vācietēm, par kādām arī grib palikt, lai gan māte dzimusi Āboliņa. Tam nu arī mana māte nebūtu piekritusi, ka mana mājas valoda būtu vācu. Sāku tad nopietnāki apskatīties citur. Mani materiālie apstākļi, salīdzinot ar pārējiem pasta ierēdņiem, bija stipri labāki. Es, sev neko neatraudams, varēju labi iztikt ar mazāk kā pusi no saviem ienākumiem. Vairāk kā pusi es regulāri katru mēnesi noliku uz krājgrāmatiņām pārmaiņus Pasta krājkasē un Rīgas pilsētas krājkasē. Ja kādā no grāmatiņām iemaksājumi pārsniedza 500 rubļus, es no abām grāmatiņām noņēmu apaļos simtus un noguldīju tos Latviešu kredītiestādēs, kas toreiz maksāja uz beztermiņa noguldījumu zīmēm 6% gadā. Man arī netrūka labvēļu, kuri man kuplā skaitā ieteica ir turīgas, ir izglītotas, ir laba karaktera, ir strādīgas, ir laba izskata un vēl citām labām īpašībām man ļoti piemērotas jaunavas. Ieteikumiem panākumu tomēr nebija. Netiku vaļā no domām, ka apprecoties es neuzlabošu, bet gan pasliktināšu savus dzīves apstākļus. Tā tas gāja līdz 1911. gadam, kad uz kantori pārvietoja par ierēdni Liepājas telefonisti Mariju Nageli, Rīgas telefona kantora telegramu iznēsātāja Anša Nageļa meitu, kura, lai gan no neviena neieteikta, man patika labāk par ieteiktajām. Lai izvairītos no parastiem visādiem gan tiešiem, gan anonīmiem brīdinājumiem, es iepazinos ar viņu tik uzmanīgi, ka neviens pat no kantora darbiniekiem, izņemot kancelejas pastnieku Gorbunovu, neko nemanīja un mana saderināšanās nāca tik negaidīti, ka visus pazīstamos pārsteidza un es nevienu ne tiešu, ne anonīmu brīdinājumu nesaņēmu. Vēlāk gan dzirdēju, ka tomēr kaut kur kāda kritika tikusi izteikta.Ceļojums uz dienvidiem

Pēc laulībām tanī pašā vakarā mēs abi ar sievu, ar 2 mēnešu ilgiem atvaļinājumiem un dzelzceļu biļetēm līdz Odesai kabatā, iesēdāmies vilcienā, lai realizētu manas senās ilgas redzēt siltākus apvidus un mūžīgiem sniegiem segtus kalnus.

No Odesas es aizbraucu ar svaiņa vadīto kuģi Sofiju uz Skadovsku, kur pirmo reizi redzēju pie dažādiem darbiem lietojot kamieļus, un Horliem, kur kopā ar svaini apskatījām Fale-Feina austeru audzētavu un aitu fermu. Atpakaļ braucot uz Odesu, kuģis uzņēma Horlos 14 kamieļus, kurus Fale-Feins sūtīja caur Odesu uz Berlīnes zooloģisko dārzu. Pienākot Odesā, kuģis, piestājot pie krasta, tūliņ tika aplenkts no ostā sanākušiem atbraucēju sagaidītājiem, viesnīcu kalpotājiem un ostas strādniekiem. Tie visi sevišķu vērību šoreiz piegrieza kamieļiem, kuri, izbāzuši galvas caur kuģa sānu lūkām, ziņkārīgi noraudzījās ostmalas kņadā. Viens otrs no sanākušajiem sāka kamieļus aizskārt gan rokām, gan spieķiem, tos kaitinot. Tad piepeši notika kas pavisam negaidīts. Kamieļi, gandrīz visi reizē, it kā norunājuši, sāka aplencēju pūli apšļākt ar zaļganu šķidrumu, kuru lielos vairumos, ar stipru sprauļošanu sadalot sīkās daļiņās, spļāva vairāku metru tālumā. Pūlis kliegdams šķīda uz visām pusēm, gaišie vasaras tērpi, elegantās galvas segas vienā mirklī pārvērtās līdz nepazīšanai. Visi steidzīgi ķērās pie saviem kabatas lakatiņiem un sāka slaucīt no sejas un tērpiem uzšļākto kamieļu māgas šķidrumu.

Lai gan pavadītie toreiz dienvidos un kalnos divi mēneši man palikuši atmiņā kā skaists sapnis, tomēr pastāvīgi dzīvot tur es nevēlos. Nesalīdzināmi mīļāki man ir dzimtenes skaistie meži un ūdeņi, viņas zaļās pļavas un kuplās druvas, stingrās ziemas, spirgtie pavasari, patīkamās vasaras un bagātie klusie rudeņi.Krievu, vācu un igauņu laiki Rēvelē

1914. gada 1./14. augustā mani apgabala priekšnieks Jevangālovs pārvietoja uz Rēveli, neskatoties uz to, ka mana sieva tikai dienu iepriekš bija pēc meitiņas Erikas dzemdēšanas pārvesta mājā no klīnikas un Dr. Med. Demme, ņemot vērā viņas vispārīgo vājumu un mazasinību, man piekodināja viņas un bērna labā rūpēties par iespējami labu kopšanu un mieru, sargājot viņu no uztraukumiem, nepatikšanām un rūpēm par saimniecību. Visi mani personīgie un trīs rakstīti lūgumi atstāt mani Rīgā tika atstāti bez ievērības un Jevangālovs man personīgi tikai pateica: “Man vajadzīgs Rēvelē ierēdnis un es jūs pārvietoju.” Patiesībā manas pārvietošanas īstie iemesli bija citi.

Viskrievijas pasta un telegrāfa savienības Rīgas pasta un telegrāfa apgabala komitejas loceklis Rēveles pasta un telegrāfa kantora ierēdnis Peldmaa man vēlāk atveda Rēvelē norakstu no Jevangālova pavisam slepena uzticības paskaidrojuma (ļično, soveršenno sekretno i doviristaļno) Galvenās pasta un telegrafa valdes priekšniekam Pochvisņevam uz manu sūdzību par pārvietošanu uz Rēveli, kurā starp citu viņš ziņoja, ka Rīgas pasta kantora priekšnieks Rosčupkins ir vāja rakstura un savās dienesta darīšanās nekad neapspriežas ar savu piedzīvojušo palīgu Chanovu, bet vienmēr un vienīgi tikai ar kancelejas vadītāju Kļaviņu, kurš dzenas pēc šauriem nacionāliem mērķiem krievu rasēm par ļaunu. Ja Kļaviņu tagad atstātu Rīgā, viņš to uzskatītu ne kā pretimnākšanu, bet kā uzvaru pār apgabala priekšnieku.

Vēlāk, kad izcēlās revolūcija, igauņi atrada slepenajās aktīs, ka Rēveles kantora priekšnieks Aleksandrovs bija lūdzis apgabala pārvaldi nozīmēt Rēveles kantorī par ierēdņiem tikai krievus vai latviešus, bet ne igauņus, un viņam bija jāiet. Izaicināja no Rīgas igauni Heinrichu Rikandu un viņu iecēla par kantora priekšnieku, bet kad viņu revolucionārā komiteja arestēja, Viskrievijas pasta un telegrāfa savienības Rēveles pasta un telegrāfa kantora vietējā komiteja ar 1917. gada 6. decembra rakstu Nr. 67 pulksten 19 un 40 min. lūdza mani nekavējoties pieņemt kantori manā pārvaldīšanā līdz turpmākam rīkojumam. 1918. gada 25. februārī vāciešiem ienākot Rēvelē, man bija kantoris jānodod viņiem, un dienu iepriekš ieceltais par Igaunijas galvenās pasta pārvaldes priekšnieku Rikands pie darba netika nemaz pielaists. Ar to faktiski arī izbeidzās mans Krievijas dienests, kurā biju izkalpojis titulārpadomnieka činu, Staņislava III šķiras ordeni un 2 medaļas.

Otrā rītā kantora dienesta telpas bija noslēgtas un vācu sargkareivji nākošiem darbā ierēdņiem un kalpotājiem paskaidroja, ka līdz turpmākam visi agrākie darbinieki skaitās atlaisti un kantoris slēgts. Pienāca arī bijušais Tukuma kantora priekšnieks Feldmanis, kas no tālienes sauca vācu valodā: “Sveicināti Vācijā, mani kungi!” un griezās pie manis ar vārdiem: “Un jūs, Vācijas pavalstnieks, vēl nēsājat krievu uniformu?” Es viņam prasīju: “Kas ir Vācijas pavalstnieks? Vai jūs tāds esat?” Viņš atbildēja: “Jā, es esmu Vācijas pavalstnieks, es esmu vāciski kristīts un vāciski uzaudzināts, es esmu vācietis.” Uz to es viņam pateicu: “Jūs esat latvietis, jūs pārdodat savu tēvu un māti.” Vēlāk ap pulksten 10, iedams uz savu dzīvokli, es viņu redzēju nama 2. stāva koridorā ielenktu no atlaistajiem darbiniekiem. Pieiedams tuvāk es dzirdēju, ka viņš slavē vāciešus un aģitē viņu labā. Es aizliedzu tur noturēt mītiņu un izraidīju viņu ar visiem klausītājiem no telpām.Niedristus ārā

1919. gada 7. jūnijā saņēmu no brigādes pavēlnieka palīga kopveža Kalniņa rakstu Nr. 640, ka tieku komandēts uz Valmieru finanču pārziņa Pētersona rīcībā, kurš mani 6. jūnijā bija iecēlis par Valkas apriņķa pasta pagaidu priekšnieku. Valmierā mani iecēla par Vecgulbenes pasta, telegrāfa un telefona rajona pārzini, Jansonu par Valmieras un Peniķi par Cēsu rajona pārzini. Tūliņ arī sākās pasta iestāžu darbības atjaunošana. Pa kara gadiem krievu valdība, vācu karaspēkam iebrūkot Latvijā, piespiedu kārtā bija evakuējusi uz Krievijas iekšieni visas Latvijas teritorijas pasta un telegrāfa iestādes ar visiem ierēdņiem un zemākajiem kalpotājiem, vērtīgāko un labāko inventāru, darbības iekārtas piederumiem un archīviem. Pa vācu okupācijas laiku vācu lauku pasts vietējo iedzīvotāju intereses maz ievēroja, kaut gan publikai pārdeva savas Ober-Ost pastmarkas un pieņēma vienkāršus un ierakstītus sūtījumus uz Vāciju un viņas sabiedroto zemēm. Arī vācieši atkāpdamies atlikušās vēl no krievu laikiem iestāžu mēbeles un citus piederumus paņēma līdz vai iznīcināja. Vāciem soli pa solim sekoja lielinieki un tikai pēc pēdējo atkāpšanās, cik nu kara apstākļi to atļāva, varēja sākt pasta satiksmes organizēšanu vispirms armijas, bet drīz pēc tam arī vispārīgām vajadzībām. 29. jūnijā es ar rakstu Nr. 88 jau varēju ziņot Ziemeļlatvijas Finanču lietu un pasta, telegrāfa un telefona iestāžu pārzinim Pētersonam, ka pasta darbība atjaunota jau 21 pasta iestādē.

5. jūlijā ar rakstu Nr. 882 Ziemeļlatvijas frontes aizmugures priekšnieks pulkvedis Miglavs mani komandēja uz Rēveli nokārtot paku līdz 5 kg un naudas pārvedumu apmaiņu ar Igauniju, bet 12. jūlijā ar rakstu Nr. 1102 uz Rīgu noskaidrot tur uz vietas satiksmes apstākļus. Kāpjot vagonā, pulkvedis Miglavs man vēl reiz piekodināja: “Niedristus ārā, ja pretotos — griežaties manā vārdā pie kāda no Rīgā esošiem pulkvežiem.” Aizgāju uz pasta pārvaldi, kur pārvaldnieks tagad bija inženieris Kadiķis un mani aizveda pie viņa. Kadiķis amatā bija iecelts no Niedras valdības un tādēļ man nekādus paskaidrojumus nedeva, bet piezvanīja ministra kancelejas pārzinim. Ministrs Hermanovskis man piedāvāja uzņemties pasta un telegrāfa resora vadību. Es atbildēju, ka vēlos iecelšanu tikai par pasta kantora priekšnieku. Nobalsošanā es dabūju 4 un Kunstmanis 2 balsis. Vēlāk Kunstmani ieskaitīja man par palīgu, kādā amatā viņš palika līdz viņa pieķeršanai pie vēstuļu piesavināšanās un dolāru zagšanas.Streiks pastā

Viens no lielākajiem strīdīgajiem jautājumiem bija kantora telpu paplašināšanas jautājums. Mana prasība bija, lai pasta rīcībā nodotu ne tik vien kā nama pirmo stāvu, bet arī otro stāvu, vispirms nama Radio ielas spārnā, kurā atradās arī galvenā direktora plašais 10 istabu lielais dienesta dzīvoklis. Šī jautājuma izšķiršanai ieceltā komisijā man ar Kadiķi iznāca tik asa sadursme, ka Krūmiņš mani ataicināja sānis un teica, ka ar galveno direktoru tā nevarot runāt. Es atteicu: “Ko tad citu lai dara, kad viņš nepiekāpjas un telpas ir dienesta vajadzībām nepieciešamas.” Beidzot vētraino komisijas sēdi, Kadiķis man uzsita uz pleca un teica: “Nekas, Kļaviņa kungs, viss būs labi.” Visu otro stāvu gar Radio un Krišjāņa Barona ielu ieņēma pasta kantoris.

Liela domu starpība mums bija arī attiecībā pret arodbiedrību, ar kuru Kadiķis gribēja saprasties, bet es strikti nostājos pret katru arodbiedrības mēģinājumu iejaukties pasta darbības gaitā. Ne tikai arodbiedrības, bet pat katra viszemākā kalpotāja ierosinājumu vai aizrādījumu, ja tik tas kaut cik varēja nākt par labu dienesta gaitai vai darbiniekiem, es ar vislielāko pateicību ņēmu vērā, bet uz noteiktāko pretojos katram politiskas dabas spiedienam, no kādas puses tas arī nenāktu. Kadiķis bija atļāvis arodbiedrībai savas sapulces noturēt pasta kantora telpās. Es tam nepiekritu un viņam, starp citu, pateicu, ka nav vienalga, vai mani un viņu ķengā pasta telpās vai kaut kur Grīziņkalnā. Arodbiedrība stāv sociāldemokrātu partijas kalpībā, cīnās pēc varas un noteikšanas kantora darbībā, tādēļ nekāda saprašanās tur nevar notikt. Tā tas turpinājās līdz dienai, kad tika izsludināta sapulce pulksten 7 vakarā streika jautājuma apspriešanai. Uzdevu nodaļas vadītājam Melkertam aiziet uz politisko pārvaldi un lūgt atsūtīt pirms sapulces sākšanas 2 aģentus biedru personības kontrolei, lai sapulcē nevarētu piedalīties arī nebiedri, kā tas parasti notika, jo vienmēr ieradās pasta resoram nepiederoši cilvēki: Višņa, Veckalns un citi, kas uzstājās ar kūdīšanas runām. Pulksten 8 es ierados nodaļā un atradu tur pie ieejas durvīm 2 policistus, formā tērptus politiskās pārvaldes darbiniekus un nodaļas telpā kādus 10 cilvēkus no telefona un telegrāfa; no pasta nebija neviena. Visi tūliņ arī atstāja telpas un neviena sapulce vairs pasta kantora telpās nenotika.

Pēc streika izsludināšanas Kadiķis, man par lielu brīnumu, mierīgi bez kāda uztraukuma, kā man likās, pat ar labpatiku, teica: “Lai viņi streiko, izstreikosies un atkal sāks strādāt.” Redzēdams, ka no Kadiķa nekāda rīkojuma pret streiku nesaņemšu, es viņam pateicu: “Kamēr es būšu priekšnieks, Rīgas pasta kantoris nestreikos,” un nekavējoties gāju uz kantori spert vajadzīgos soļus pret streiku, kuram vajadzēja sākties jau nākošās dienas rītā. Sasaucu visus nodaļu vadītājus savā dienesta kabinetā un viņiem noteikti paziņoju, ka es streiku kantorī nepielaidīšu. Kas rīt darbā neieradīsies, tos vēlāk vairs pie darba nepielaidīšu. Otrā rītā agri, vēl priekš pulksten 5, es biju jau uz ielas un aizraidīju no ieņemtiem posteņiem visus piketus, ko arodbiedrība bija izlikusi ap pasta ēku un uz tuvāko ielu krustojumiem, lai aizturētu un sūtītu atpakaļ uz mājām nākošos darbā ierēdņus un zemākos kalpotājus. Staigāju tā bez pārtraukuma ap pasta ēkas kvartālu pa Aspazijas bulvāri un Krišjāņa Barona, Radio un Kārļa ielu līdz pulksten 8. Jau iepriekšējā vakarā saņēmu no garnizona priekšnieka kantora apsardzībai kareivju komandu virsnieka vadībā ar 2 ložberiem, no kuriem 1 novietoja publikas zālē, bet otru ārpusē pie galvenās ieejas durvīm. Ieradās darbā gandrīz visi, iztrūka tikai 2 ierēdņi un nedaudz pastnieki. Viens no pēdējiem Lūsis bija atnācis un kavējās pie vārtiem, laikam gribēdams aizturēt ierodošos darbā. Es, gar vārtiem iedams, uzaicināju viņu iet iekšā un stāties darbā. Lūsis man atbildēja, ka streiks esot obligāts katram un jau vairāki gadījieni bijuši ar streiklaužiem dzelzceļniekiem, ka tie smagi piekauti un pat sadurti ar nažiem. Es viņam pateicu, ka no mūsu darbiniekiem tā kas nav sagaidāms, lai droši iet darbā. Viņš tomēr negāja, jo dzīvojot tālu Pārdaugavā un uzbrukumi ceļā būs neizbēgami. Es piedāvājos viņu pats personīgi pavadīt līdz pašām viņa mājām, bet viņš tomēr darbā nestājās un aizgāja. Kantorī tiku nepatīkami pārsteigts. Mani gaidīja sapulcējušies nodaļu vadītāji un ziņoja, ka 38 pastnieki pa manu prombūtnes laiku esot atstājuši darbu un aizgājuši.

Streiks tomēr bija salauzts, sabruka, un aizgājušie no darba streikotāji atkal viens pēc otra sāka ierasties darbā, bet es nevienu no viņiem pie darba nepielaidu. Kad Kadiķis lika visus ierodošos pielaist darbā, es piekāpos tik tālu, ka pastniekus darbā pielaidu, bet no 2 ierēdņu pielaišanas no jauna galīgi atsacījos, jo no viņiem jāprasa lielāka darba izpratne un atbildības sajūta. No 43 streikā dalību ņēmušiem pastniekiem es nevienu turpmāk nestādīju priekšā paaugstināšanai kategorijās, kamēr tik vēl atradās kāds no nestreikojušajiem. Jaunus mēģinājumus kopīgi streikot vairs neuzsāka ne pasta resora darbinieki, ne Zeibolta vadītā dzelzceļnieku arodbiedrības lielā saime.Svētdienas pasts

Lietas ar Auziņu nogāja tik tālu, ka pēc Raiņa pastmarku izlaišanas pasta kantorim atļāva pārdot publikai tikai 500 komplektus, bet visas pārējās virsvalde pārdeva kādam ārzemniekam — pastmarku spekulantam, kurš otrā dienā šo pastmarku cenu pacēla 40 kārtīgi. Kad es Auziņam aizrādīju uz šīs rīcības ļaunajām sekām, starp citu minēdams arī, ka kantorī bija jāaicina policija marku pieprasītāju drūzmas savaldīšanai, viņš man atbildēja, ka es apzināti taisot viņam nepatikšanas. No tā brīža es vairs Auziņa kabinetā neaicināts negāju un pasta kantorī sāku rīkoties pilnīgi patstāvīgi.

Pieprasīju pasta sūtījumu un laikrakstu piegādes tālākai uzlabošanai un mājās pienešanas iekārtošanai arī svētdienās un visās svētku dienās 112 jaunus darbiniekus. Pasta sūtījumu pienešanu svētdienās un svētku dienās neieveda un pusgadu apmācītos pastniekus atlaida. Nākošais pasta virsvaldes direktors, vēlākais satiksmes ministrs Einbergs gāja vēl tālāk. Viņš presē paskaidroja, ka daudzi iedzīvotāji bijuši ļoti sašutuši, kad pastnieks svētdienā agri pulksten 9 rītā pie durvīm zvanījis, daudzkārtīgi pastnieki pat rupjākā kārtā nolamāti par svētdienas atpūtas traucēšanu. Patiesībā tieši viņš pats man neļāva nemaz iesākt pasta sūtījumu pienešanu svētdienās un nevienu svētdienu neviens sūtījums netika pienests. Jau 1919. gadā arodbiedrība bija patvaļīgi izbeigusi pasta sūtījumu pienešanu svētdienās, un kad es, pārņemot pasta vadību, 1920. gadā to atkal ievedu, sākās uzbrukumi man ir virsvaldē, ir presē. (sk. Socialdemokrats 1922. g. 2. decembra Nr. 272 —Stingri aizliegts šķaudīties. unStrādnieks un zemnieks 1929. g. 19. jūlija Nr. 6 — Pastniekiem jāstrādā kā pažarniekiem) Saeima ne vienu reizi vien pieprasīja manu rīkojumu grāmatu, un katru reizi izrādījās, ka sūdzības ir ļaunprātīgas, neatbilst patiesībai un neviens no maniem rīkojumiem netika ne grozīts, ne atcelts.Krēsls ar sedziņu

Neviens no darbiniekiem, ja tie godīgi un kārtīgi izpildīja savus dienesta pienākumus, nekad netika kaut kādā ziņā vajāts vai priekšā stādīšanā paaugstināšanai kategorijās apiets. Tikai no visiem negodīgiem, nekārtīgiem, piedauzīgi vai pāri saviem materiālajiem līdzekļiem dzīvojošiem darbiniekiem un nelabojamiem dzērājiem es centos atbrīvot pastu un nekad nekādos kompromisos ar viņu krusttēviem neielaidos. Ar vislielāko uzmanību un rūpību izvairījos un atturējos no visa, kas varētu maniem apmelotājiem dot kaut mazāko pieturas punktu viņu uzbrukumiem. Nekad neizmantoju nevienu dienesta automobili saviem privātiem braucieniem, pat savās dienesta darīšanās vienmēr gāju kājām, lietoju tramvaju vai dzelzceļu. Biju vienmēr katrā laikā, arī pašu lielāko svētku dienās, pat nakts vidū pieejams publikas un man padoto darbinieku steidzamu vajadzību nokārtošanai. Personīgi sev nekad neko no priekšniecības nelūdzu. Manā dienesta kabinetā atradās tikai vecs rakstāmgalds ar vienkāršu koka dēlīšu kastīti tintnīcai un rakstāmlietām, plaukts, aktu skapis un 3 krēsli, no kuriem tas, uz kā pats sēdēju, bija tā nolietots, ka sēdekli apklāju ar savu no mājām atnesto sedziņu. Uzbrukumiem turpinoties, es vairs neierados arī darbinieku dienesta jubileju svinībās, lai gan šādos gadījienos parastās ziedojumu listēs vienmēr parakstījos un apsveikumu nosūtīju. Uz noteiktāko atteicos arī no savas 35 gadu un 40 gadu dienesta jubilejas svinību sarīkošanas, paskaidrodams darba biedriem, ka tad tur ieradīsies anonīmie apmelotāji un ķengājumu presē autori, ar kuriem ārpus dienesta es pie viena galda nevēlos sēdēt. Liels gandarījums man bija, kad 1926. gada Valdības Vēstneša 17. novembra 260. numurā publicētā ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 1. sarakstā no visa mūsu pasta, telegrāfa un telefona resora tikai man vienam bija piešķirts ceturtās šķiras ordenis. Es toreiz ar saprotamu lepnumu nēsāju arī pie ikdienas uzvalka man piešķirtā ordeņa rozeti, bet vēlāk, kad šī ordeņa III šķiru partiju laikā saņēma arī Latvijas pasta profanācijas ievadītājs Auziņš, es tūliņ rozeti noņēmu un to vairs nenēsāju.Astoņdesmit santīmi

Vissīvākās un visilgstošākās cīņas tomēr man bija jāizcīna ar kantora negodīgajiem darbiniekiem — zagļiem. Zaga vienkāršās vēstules, kurās bieži pārsūtīja dolārus, un starp tiem zagļiem, kurus izdevās pieķert, bija tādi arodbiedrības uzticības vīri kā biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs Kunstmanis, valdes locekļi Marks, Fricsons un arī vairāki veci ilgus gadus nokalpojuši pastnieki: Krancis, Balodis, Liepiņš un vēl citi, kurus izdevās noķert, galvenā kārtā pateicoties nodaļas vadītāja Melkerta nenogurstošajai uzmanībai un izveicīgai rīcībai, slepeni novērojot aizdomās kritušos darbiniekus, par ko Melkerts nesaņēma vis, kā to bija pelnījis, kādu pateicību vai atzinību, bet departaments man lika viņu pārvietot uz paku nodaļu, jo viņa līdz šim vadītā nodaļā zogot. Par nodaļas vadītāju Melkerta vietā iecēla toreizējo arodbiedrības priekšsēdētāju Pētersonu. Tiešām — vairs nezaga, tas ir, vairāk nevienu zagli nodaļā nenoķēra, izņemot tikai vienu ierēdni Mežaku, kuru es, Pētersonam protestējot, liku aizturēt un kuram es pats personīgi, Pētersonam par lielu pārsteigumu, no iekšējās krūšukabatas izņēmu 3 Amerikas vēstules. Es pats personīgi pieķēru 80 santīmu piesavināšanās brīdī arī vienu ierēdni — sievieti Kalniņu, kuru tūliņ uz vietām atstādināju no darba un lūdzu departamenta tālāku rīkojumu. Saņēmu priekšrakstu izteikt viņai brīdinājumu par naudas it kā laikā neiegrāmatošanu.

Savā laikā es pieķēru pie dokumentu viltošanas un iekasētās muitas nodokļu un nodevu naudas aizturēšanas ierēdni Arnoldu Kupči, kādēļ to atstādināju no darba un departaments uz manu pieprasījumu viņu atlaida no dienesta. Tā man bija jācīnās par godīgumu Latvijas pasta resorā.

Einbergs godīgumam un labai slavai lielu nozīmi nepiešķīra un, kļuvis par ministru, atrada par iespējamu ieteikt ministru kabinetam un izvest par pasta un telegrāfa departamenta direktoru inženieri Hugo Resno, kurš, kā tas no 1912. gada Krievijas pasta un telegrāfa žurnāla oficiālajā daļā publicētā Kijevas tiesas palātas sprieduma redzams, sodīts ar visu personīgo un iegūto tiesību atņemšanu un nodošanu ieslodzīšanā uz diviem gadiem. Resnais no personīgas satikšanās ar mani redzami vairījās, lai gan mums nekad nebija ne vismazākās sadursmes. Novēroju, ka, ierodoties man viņa dienesta kabinetā, viņš vienmēr manāmi uztraucās, nekad nepabeidza iesākto rezolūciju rakstīšanu un pārtrauca izejošo rakstu parakstīšanu rokas trīcēšanas dēļ, kas tikai pēc vairākām minūtēm pārgāja. Pēc Resnā par direktoru nāca Švanks, bet viņš bija tikai īsu laiku un nepaspēja pilnīgāki iepazīties ar visiem saviem daudzpusīgajiem dienesta pienākumiem. Viņu nomainīja Einberga protežētais ražīgais rīkojumu fabricētājs Matisons, kas chaosu pasta lietās varēja tikai veicināt, bet ne izbeigt. Drīz pēc tam pastu pārņēma lielinieki savā zināšanā.

Reiz vēlu vakarā Einbergs mani aicināja pa telefonu pie sevis kabinetā un, nosēdinājis sev pretīm, teica, ka viņš nupat nākot no ministra, kurš viņam uzdevis mani pārvietot uz departamentu par nodaļas vadītāju, jo arodbiedrība un kreisie Saeimas deputāti ministram nedodot miera, neatlaidīgi prasot manu atcelšanu no Rīgas pasta kantora priekšnieka amata. Es atbildēju, ka man dienests ir eksistences jautājums un tādēļ man būtu jāpaliek dienestā arī tad, ja mani pazeminātu par pastnieku, bet lai neprasa manu piekrišanu. Departaments mani ir cietis kā zobu sāpes, no kurām nevar nekā tikt vaļā, sevišķi pastā es biju viņam neērts, jo stingri izpildīju arī likuma par pasta satiksmi 7. un 8. panta prasības, noteikti atsakoties izsniegt Saeimas deputātiem, politiskās pārvaldes, slepenpolicijas un politisko partiju darbiniekiem, kā arī privātām personām kaut kādas ziņas par citu personu vai iestāžu sūtījumiem un pasta satiksmes lietošanu, kādēļ notika ar tādu ziņu pieprasītājiem pastāvīgas sadursmes, visasākās ar slepenpolicijas priekšnieku Tifentālu. 1935. gada 19. novembra vakarā pulksten 19 mani no dzīvokļa izsauca pa telefonu pie sevis direktors Resnais un paziņoja ministra uzdevumā, ka mani iecelšot pasta un telegrāfa departamenta saimniecības pārvaldes priekšnieka amatā.Beigas

Par saimniecības pārvaldes priekšnieku sabiju līdz aiziešanai pensijā. Jauno amatu es varēju uzskatīt tikai kā “sinekūru”, tādēļ arī nekādu iniciatīvu tur neparādīju, neko nelaboju, lai gan patiesībā tur vajadzēja daudz ko grozīt un arī atmest. Šinī amatā es nejutos kā priekšnieks, kam par katru padoto darbinieku jāatbild un katrs valsts santīms jāsargā vairāk kā savs paša lats. Es vairākas reizes paklausīju laipnajiem techniskās pārvaldes priekšnieka Oltes, Pasta krājkases direktora Kraukļa, gaisa satiksmes nodaļas vadītāja inženiera Jēriņa un materiālu nodaļas vadītāja Marsona uzaicinājumiem piedalīties viņu dienesta braucienos ar dienesta automobiļiem. Vienu reizi braucu uz galveno materialu noliktavu, kurp varēja ērti aizbraukt arī ar tramvaju, divas reizes uz lidostu, kur demonstrēja mums pirkšanai ārzemju lidmašīnas un pacienāja mūs, kādas 20-30 personas, ar Švarca firmas brokastīm, kā arī abas reizes visus ielūgtos izvizināja ar lidmašīnām, pirmo reizi man bija līdz arī sieva un otro reizi meita. Vienu reizi braucām uz Jelgavas lauksaimniecības izstādi un vienu reizi uz Uzvaras laukuma svinībām. Abās pēdējās reizēs man bija līdz arī mana sieva. Sarīkotais uz telefonu un telegrāfa līniju stabu impregnēšanas punkta apskati departamenta un valsts kontroles ierēdņu brauciens trijos dienesta automobiļos, pēc manām domām, vairāk kalpoja izklaidēšanās nolūkam kā dienesta vajadzībām. Savā laikā kad es kā vecākais sevišķu uzdevumu ierēdnis, braukāju nedēļām ilgstošās revīzijās pa visu Latviju, es nekad nelietoju automobili, bet braucu vai nu pa dzelzceļu vai pastam līdzi ratos un ragavās, vai ar šķūtniekiem, nekad nepieprasīju arī kādas komandējuma naudas izmaksu. Vislepnākais mans brauciens tomēr bija uz Skrīveru pasta nama iesvētīšanu, tas notika kopā ar citiem augstākajiem mūsu departamenta un valsts kontroles ierēdņiem ministra Einberga vadībā, salonvagonā, pie bagātīgi ēdienu un dzērienu klāta galda. Daugavpils pasta nama iesvētīšanā un vēl dažu citu iestāžu telpu iesvētīšanas gadījienos es vairs nepiedalījos, lai gan ielūgumus un “goda kartes” uz visām svinībām kārtīgi saņēmu. Man bija neveikli dzert pašam un noskatīties, ka citi dzer alkoholiskus dzērienus, iegādātus par valsts līdzekļiem, jo atļaujas tādiem izdevumiem es atteicos parakstīt un tās tad parakstīja direktors pats.

1934. gada 28. septembrī es iesūtīju departamentam referātu par pasta ekspluatācijas jautājumiem, kurā aizskāru visus sasāpējušos apstākļus. Rakstīju arī par to, ka darbinieki, kuri darbu uzskata par nepatīkamu nastu, no tā izvairās, skaita stundas un minūtes, kad varēs darbu atstāt, bet obligatoriskās darba stundas cenšas pēc iespējas omulīgāk un ērtāk pavadīt, pārliecībā, ka darbs jāstrādā tikai “muļķiem un zirgiem”, nav paaugstināmi, kaut arī viņi atrastos kategorijās desmitiem gadu un tiem būtu vislunkanākās mēles un vispadevīgākais izskats un uzvešanās. Godīgums ir iedzimta īpašība, to nevar iemācīties. Zaglis zog ne tādēļ, ka viņš ir trūkumā, bet tādēļ, ka viņš ir zaglis. Darbinieki, kuri dzīvo pāri saviem materiāliem līdzekļiem vai piedauzīgi uzvedas, nepelna uzticību un tādēļ pasta dienestam ir nederīgi. Tie kaitē pasta labai slavai, kura ir nepieciešama, lai publika pastam varētu droši uzticēt savus noslēpumus un vērtības.

Sagatavoja I.Z. un G.K.

Redakcija pateicas Jura Kļaviņa pēctečiem un Latvijas kultūras fonda Cilvēkarhīvam, kas saglabāja 1946. gadā uzrakstīto autobiogrāfisko manuskriptu.