Cilvēks, vārdā Džozefs

Es pazinu Džozefu[1. Josifs Brodskis, Amerikā dzīvojot, bija pazīstams kā Joseph Brodsky, proti, Džozefs Brodskis. Tā viņš parakstīja arī savus angliski izdotos darbus.] Brodski. Varbūt, pēc zināmiem kritērijiem, ne sevišķi labi, taču degsme no manas puses bija tāda, ka viņa ietekme vēl tagad, sešus gadus pēc viņa nāves, ir milzīga. Ar to es nedomāju literāro ietekmi — kaut gan arī šajā ziņā viņa iespaids bija vērā liekams — bet tas, ko varētu saukt par viņa aizgādniecisko klātbūtni. Šim cilvēkam piemita intensitāte, ar kādu es nekad agrāk nebiju sastapies. Un vairs arī neesmu. Viņa klātienē literatūra un rakstīšana beidzot ieguva to nozīmi, kādu, kā man likās, tās bija pelnījušas, un šī nozīme attaisnoja visas tās nevērības un rupjības, kādām viņš pakļāva apkārtējos, dzīvodams mūsu vidū. Zinu, ka daudzi viņam šādu piedošanu nesniegtu, taču, ļoti iespējams, ka viņi tā arī pa īstam neiepazina viņa personības spēku.

1973. gadā, kad Brodskis ieradās uz dzīvi Enārborā Mičiganas štatā, man ritēja pēdējais studiju gads Mičiganas universitātē. Viņš bija ievērojams ziņu objekts vēl pirms ierašanās, visīstākais disidents varonis. Tas bija jauns dzejnieks, kurš bija nostājies pret padomju valsti, pasludinot dzejnieka suverēnās tiesības paust to, ko viņš redz un jūt, un izpelnoties visas pasaules literātu pielūgsmi. Atbrīvots no stingrā režīma kolonijas (nodeva rakstnieku un intelektuāļu starptautiskajam spiedienam), saņēmis atļauju emigrēt uz Izraēlu, Brodskis mainīja maršrutu, kolīdz nokļuva Vīnē. Tur viņš pieņēma profesora un žurnāla Ardis redaktora Karla Profera piedāvājumu braukt uz Mičiganu un kļūt par tās universitātes rezidējošo dzejnieku.

Brodska pirmais publiskais lasījums Enārboras sabiedrībā bija milzu notikums. Atceros, ka mēs ar draudzeni jutāmies laimīgi, ka mums izdevies dabūt vietas pašā Rekhama auditorijas aizmugurē. Dzejniekam tika veltīti izjusti ievadvārdi un vētraini aplausi. Enārboras dzejas slavenība Donalds Hols[2. Donalds Hols (1928) — amerikāņu dzejnieks, daudzu antoloģiju redaktors.] lasīja tulkojumus. Un, kad pie pults nostājās pats Brodskis un sāka deklamēt — tekstā viņš pat neieskatījās, — tam bija elektrizējošs efekts. Kopš tiem laikiem šī krievisko “performanču” maģija sen kļuvusi par daļu no folklorizētā Brodska, bet toreiz tas mums visiem bija kas jauns. Jaunais dzejnieks ar garajiem rudajiem matiem un traģiskajiem vaibstiem — asā leņķī izliekto degunu un plato muti ar noslīdējušajiem kaktiņiem — izdziedāja savas rindas ar tādu skarbu degsmi, ka ovācijas cēla mājai vai jumtu nost.

Tais piecos vai sešos gados, ko Brodskis pavadīja Enārborā, viņš tā arī nepakļāvās neatlaidīgajai sabiedriskajai piejaucēšanai, kas tur, gluži tāpat kā jebkur citur, tiek sasniegta fakultāšu locekļu mijiedarbībā un neskaitāmajās sabiedriskajās aktivitātēs; viņš nekad nezaudēja savas nikni eksotiskās iezīmes. Viņš nebija nekāds vietējais, ko būtu iespējams saprast ar ierastām metodēm, viņš bija starptautisks spēks. Nedēļas nogales viņš pavadīja Ņujorkā un Londonā. Laiku pa laikam viņu kāds bija manījis vietējā bārā kopā ar viņa draugu Mihailu Barišņikovu, dzejnieku Entoniju Hehtu[3. Entonijs Hehts (1923) — amerikāņu dzejnieks un kritiķis, Pulicera prēmijas laureāts.] vai kādu satriecoši skaistu sievieti, kura esot vai nu itāļu aktrise vai grāfa Ļeva Tolstoja attāla radiniece. Viņu pazina kā brunču mednieku. Kas attiecas uz Brodski kā pasniedzēju, zinātāji sacīja, ka viņa vadītās nodarbības ir gandrīz pilnīgi nesaprotamas — lielā mērā arī tāpēc, ka viņa runātā angļu valoda tais pirmajos mēnešos tikai attāli līdzinājās valodai, kurā runājām mēs pārējie. Un, pats galvenais, runāja, ka viņš absolūti necieš stulbeņus.

Kad 1975. gadā no pilsētas aizbraucu, es vēl nebiju lasījis Brodska dzejoļus (viņa pirmais krājums angliski bija iznācis pavisam nesen). Kad divus gadus vēlāk atgriezos, dziļā depresijā par kādām zaudētām attiecībām, es viņa darbus zināju no galvas. Dzejiskās ciešanas bija vienīgais tosezon pieejamais balzams manām brūcēm, un, kad es redzēju viņu nākam pretī pa ielu vai pērkam laikrakstu grāmatnīcā, kurā strādāju, man likās, ka mums jākļūst draugiem.

Reiz, vienpusīgās apbrīnas — vai varbūt tas bija izmisums? — pārsātināts, es pabāzu zem viņa kabineta durvīm zīmīti, kurā cildināju viņa darbus un devu mājienus par savām ciešanām, kā arī izteicu priekšlikumu, gadījumā, ja viņam kādreiz gribētos iedzert, iegriezties pie manis grāmatnīcā. Viņš tur parādījās jau nākamajā dienā, taču, kad ieraudzīju viņu stāvam pie letes, mani sagrāba bailes, un es nespēju nokāpt lejā no ātrija un stādīties priekšā.

Kad, dažus mēnešus vēlāk, es beidzot Brodski uzrunāju, tas notika tai pašā grāmatnīcā. Es gan strādāju par menedžeri citā, lietotu un retu grāmatu veikalā, kas atradās pāri ielai. Biju ienācis Borders, lai nopirktu svētdienas laikrakstu, kad ieraudzīju dzejnieku stāvam pie kases un žestikulējam, cenšoties kaut ko ieskaidrot klerkam. Ieklausījos sarunā un sapratu, par ko ir runa. Viņš meklēja The Education of Henry Adams[4. The Education of Henry Adams (Henrija Adamsa izglītošanās) — amerikāņu literāta un vēsturnieka Henrija Bruksa Adamsa (1838-1918) autobiogrāfija un kritiska apcere par savu laikmetu. Adamss bija ASV sestā prezidenta dēls un otrā prezidenta mazmazdēls.], kas vairs netika iespiesta. Es zināju, ka otra veikala plauktos atrodams viens eksemplārs un, iejaucoties viņu buksējošajā vārdu apmaiņā, uzaicināju Brodski man sekot. Dievi bija man labvēlīgi. Sameklēju viņam grāmatu un mēs uzsākām sarunu — tiesa, visai nedrošu. Galu galā uzaicināju viņu uz tasi kafijas savā dzīvoklī, kas atradās dažas mājas tālāk. Tur mēs abi smēķējām cigareti pēc cigaretes un spēlējām spēli “bet to un to jūs esat lasījis?” daudz ilgāk nekā liktos iespējams. Viņš mani, protams, pārtrumpoja ik uz soļa, un es bažījos, ka varētu šķist viņam gluži neizglītots. Taču viņš šķita gana priecīgs, ka atradis kādu, kam kaut ko nozīmēja tādi vārdi kā Milošs[5. Česlavs Milošs (1911) — poļu dzejnieks, esejists.], Paveze[6. Čezāre Paveze (1908-1950) — itāļu dzejnieks, prozaiķis, redaktors, amerikāņu dzejas atdzejotājs.], Mandelštams un Cvetajeva.

Tolaik, 70. gadu vidū, Brodskis vēl atstāja īsta enfant terrible[7. Briesmīgais jeb palaidnīgais bērns, melnā avs (franču val.).] iespaidu. Nepacietīgs, agresīvs, nepārtraukti smēķējošs, viņš mēdza uzsākt strīdu paša strīda dēļ. Ja tu teici, ka kaut kas ir balts, viņš nekavējoties apgalvoja, ka tas ir melns. Ja atzinies, ka apbrīno kādu, kas nebija viens no viņa elkiem kā Odens[8. Vistans Hjū Odens (1907-1973) — angļu dzejnieks, Brodska draugs], Louels[9. Roberts Louels — amerikāņu dzejnieks, skat. RL marts 2001.] vai Milošs, viņš tūlīt apšaubīja šī viedokļa pamatotību. “Otršķirīgs,” viņš mēdza izsaukties, ja pieminēju kādu slavenību. Vai: “Tas taču ir pilnīgs idiots.” Es nesapratu, no kurienes viņam šī nepieciešamība un, jo vairāk runājām, tukšojot vienu melnas kafijas tasi pēc otras, jo lielāks izmisums mani pārņēma. Te nu man ir iespēja iepazīties ar dzejnieku, ko tik ilgi esmu apbrīnojis, bet es nevaru neko pateikt viņam pa prātam. Par spīti tam, nelikās, ka viņš kaut kur steigtos.

Man ļoti patiktu apgalvot, ka šīs garās pēcpusdienas beigās bijām kļuvuši tuvi draugi, taču tā nebūtu taisnība. Man šķiet, es tolaik biju pārāk jauns un zaļš, man pietrūka brieduma, lai apmaiņa būtu vienlīdzīga. Brodskis vienkārši bija labvēlīgs, gandrīz tēvišķs — viņš jokoja, ironizēja, ieteica lasāmvielu. Tika nospraustas robežas. Man nepavisam nelikās, ka esmu tuvinājies vētrainajam garam, kas bija radījis man tik dārgos dzejoļus.

Kopš tās reizes mēs tomēr sākām uzturēt kontaktu. Brodskis mēdza negaidīti parādīties grāmatnīcā, lai sameklētu kādu dzejoļkrājumu. Citkārt viņš man pasniedza mašīnraksta lapas ar eseju, ko viņš bija uzrakstījis žurnālam New York Review of Books, ar lūgumu palabot viņa angļu valodu. Šis uzdevums man allaž lika stundām ilgi uzkavēties pie rakstāmgalda, jo, lai cik spožas un negaidītas būtu viņa domas, viņa proza tolaik vēl bija īsti džungļi — angļu valodu viņš lietoja tā, it kā tā būtu krievu.

Atceros, ka reiz pavadīju nomodā gandrīz visu nakti, teikumu pa teikumam ravējot viņa eseju par grieķu dzejnieku Kavafi, līdz beidzot pārrakstīju to no jauna. Kad nākamajā dienā viņam to pasniedzu, viņš ātri pārlūkoja pirmo lappusi, pasmaidīja savu nešpetno sultāna smaidu, un ātri ielika visu žūksni aploksnē nosūtīšanai. Es tā arī neuzzināju, ko viņš domā par manām rūpīgi pārdomātajām intervencēm.

Tās 1976. gada vasaras beigās es Brodskim vaicāju, vai es rudenī nevarētu piedalīties kā brīvklausītājs viņa vadītajā mūsdienu dzejas seminārā. Par atbildi viņš sazvērnieciski pasmējās, it kā, ļaujot man piedalīties, viņš pārkāptu sistēmas noteikumus. Un tā nu, sākot ar septembri, es divas pēcpusdienas nedēļā atstāju savu ligzdiņu grāmatnīcā, lai šķērsotu studentu pilsētiņu un dotos uz sterilu ķieģeļu ēku, kur es pievienojos nelielai grupai nobijušos kolēģu, kas sēdēja ap milzīgu konferenču galdu.

Ja mēs jutāmies nobijušies, tad tāpēc, ka mūsu pasniedzējs mūs tādus padarīja. Lai kādas būtu mūsu attiecības ārpus semināra telpas sienām, te tām nebija nekādas nozīmes. Bija tikai dzejolis un savstarpējās apmaiņas dinamika.

Brodskis bija vienlaikus vissliktākais un visvitālākais, vispārliecinošākais skolotājs, kāds man jebkad bijis. Vissliktākais tāpēc, ka viņš nedarīja neko, absolūti neko, lai padarītu mūsu konfrontāciju ar sarežģītiem dzejas tekstiem patīkamu vai konvencionāli izglītojošu. Pa daļai tas varbūt skaidrojams ar viņa pieredzes trūkumu — pirms Enārboras viņš nekad nebija strādājis par pasniedzēju — un pa daļai tāpēc, ka viņa angļu valoda joprojām tikai progresēja. Taču galvenokārt tā vienkārši izpaudās tas, kas bija viņš pats, kā arī viņa pārliecība par to, kas ir dzeja. Dzeja nav tas, ko var apgūt, iemācīties un atgremot parafrāzēs. Dzeja nav kārtējais sasniegumu robiņš jostā. Nē, tā ir cīņa, ko izcīna ar bailēm un drebēšanu, tā ir konfrontācija ar pašu būtiskāko valodā, ar to, kas var likt mums apšaubīt pat visdziļāk iesakņojušos pieņēmumus par eksistenci. Brodskis gan izveda savus studentus — mūs — arēnā, taču atteicās cīnīties mūsu vietā. Reizēm tas šķita īsts sadisms. Ikviens no mums savureiz jutās pilnībā atkailināts — ne tikai savā nezināšanā, ne tikai savos bezkrāsainajos pieņēmumos par dzeju, bet savos priekšstatos par to, kā lasāma pasaule.

“Un ko jūs domājat par šo?” viņš reizēm iesāka, pieminēdams kādu dzejoli, kuru mums vajadzētu būt lasījušiem — kaut ko no Mandelštama, Ahmatovas vai Montāles[10. Eudžēnio Montāle (1896-1981) — itāļu dzejnieks, kritiķis un atdzejotājs, 1975. gada Nobela prēmijas laureāts.]… Tajās reizēs balsij piemita — un es nedomāju, ka man tā tikai likās — mazliet garlaikota, nicinoša intonācija, taču arī kaut kas no tā, ko pieprasīja Odens, citējot Sergeju Djagiļevu[11. Sergejs Djagiļevs (1872-1929) — krievu baleta mecenāts.] — proti, “pārsteidz mani”. Viņš lika katram no mums gribēt pateikt kaut ko spožu un nopelnīt tik gaužām reto uzslavu: “Lieliski!” Taču mūsu bailes parasti izrādījās stiprākas. Jautājums tiek uzdots un telpā iestājas klusums — dziļš, biezs klusums.

Kaut kā jau mēs kūņojāmies uz priekšu, starp mums pat nodibinājās tāds kā cietumnieku biedriskums — turklāt tas, dīvainā kārtā, ietvēra arī pašu Brodski. Tas gan nenozīmē, ka viņš kaut mirkli zaudētu modrību vai mīkstinātu savu prasību adekvāti reaģēt uz to, ko lasām. Neraugoties uz to — un par spīti garlaikotajām nopūtām — viņš padarīja sevi par daļu no mūsu kolektīvā, izkliedētā neadekvātuma. Kā viņam tas izdevās?

Nodarbību pēc nodarbības Brodskis ieradās ar novēlošanos, tad, kad mēs visi jau bijām sākuši neērti trīties savās sēdvietās. Pirkstos viņš allaž turēja neaizdegtu cigareti, it kā norādīdams, ka daudz labprātāk viņš kaut kur sēdētu vienatnē, to smēķēdams, nekā atrastos mūsu vidū. Un tad, gandrīz vienmēr, kaut kur no pašām viņa dvēseles dzīlēm izlauzās satricinoša, gārdzoša nopūta. Taču tas nenotika bez zināmas humora devas. Jo jau mirkli vēlāk viņa knābjainā traģēdijas maska atslāba. Viņš lēni aplaida skatienu telpai, ietverdams tajā visu mūsu pulciņu, un tad pasmaidīja — par zīmi, ka kaut kādā ziņā viņš gluži labi saprot, kā mēs jūtamies, un piedod mums mūsu garlaicīgumu.

Bet tad viss sākās no jauna — šī neatlaidīgā valodas mīcīšana. Mandelštama rinda, jautājums, klusums. Tikai tad, kad šis klusums jau kļuva neciešams, viņš mūs sāka ievadīt skaņu un asociāciju biežņās, izmetot pa replikai par poētisko tēlu loģiku, sniegdams īsus ekskursus izteikuma ētikā, lietvārdu un atskaņu metafizikā…

Gāja laiks. Es atstāju Enārboru un devos uz Bostonu, lai uztaustītu savu ceļu rakstniecībā. Savukārt Brodskis pārcēlās uz Ņujorku, kas viņam kļuva par darbības štābu uz visu atlikušo mūžu. Ik pa dažiem mēnešiem es saņēmu drosmi, lai uzgrieztu viņa telefona numuru. Mūsu sarunas vedās smagi, vismaz no manas puses. Es vienmēr jutos tāds kā atšālējies, neinteresants. Man nebija iespēju paspīdēt ar kādām baumām, es vienkārši negrozījos attiecīgajās aprindās; nevarēju uzstāties arī ar kareivīgiem viedokļiem. Es biju sācis rakstīt esejas, taču neuzdrošinājos viņam ar tām uzbāzties. Labākais, ko varēju darīt, bija piedāvāt manus cildinājumus. Tāpēc parasti es nogaidīju, kad Brodskis būs publicējis kādu jaunu eseju vai dzejoli, un zvanīju tad. Uzsākt sarunu ar komplimentu šķita pareizā pieeja. Brodskis nepiederēja tiem, kas atraida laipnus vārdus. “Jā gan,” viņš parasti pasmējās, “tas bija diezgan labi, tas nu jāatzīst.” Aci pret aci viņa reakcija uz uzslavu bija salikt plaukstas kopā kā ķepas un izgrūst aplaimotu, elsām līdzīgu skaņu.

Es īsti nezinu, kad Brodskis sāka ciest no sirdskaites, taču atceros, ka 70. gadu beigās jau bija ilgstoši periodi, kad viņa draugi bija noraizējušies par viņa veselību. Runāja, ka viņam bijis infarkts, nopietna sirds operācija. Sīkākas detaļas mani nesasniedza. Es tikai jutu, ka zvanīt kļuvis vēl grūtāk, jo it bieži gadījās, ka viņš bija drūmā noskaņā. Nekāda sarunu stratēģija tad nelīdzēja, ieskaitot cildinājumus. Tu piedāvā kādu komplimentu, bet viņš nepacietīgi nopūšas un nomurmina: “Tas it neko nenozīmē.” Un tad seko ilgs klusums. Ne tajos brīžos, ne citkārt Brodskis nejuta nekādu vajadzību būt piemīlīgam. Ja viņam tobrīd pieejams tikai tukšs gaiss, tad lai arī ir tukšs gaiss.

1979. gadā es izteicu Brodskim priekšlikumu intervēt viņu almanaham The Paris Review un saņēmu viņa piekrišanu. Tas man nozīmēja ļoti daudz. Es pārlasīju visus dzejoļus un daudzās esejas, ko biju saglabājis no New York Review of Books un tad, apbruņojies ar diktofonu un tukšu kasešu kaudzīti, iekāpu Ņujorkas vilcienā.

Brodskis ielaida mani savā Mortona ielas dzīvoklī — biju tur pirmo reizi — un turpināja atsaukties uz telefona zvaniem, no kuriem daži, kā ievēroju, bija arī starptautiski. Man bija iespēja klīst pa dzīvokli, pētīt viņa grāmatplauktus un daudzās fotogrāfijas pie sienām un uz kamīna dzegas. Pa ceļam uz tualeti ievēroju velotrenažieri, kas gan, šķiet, kalpoja tikai par drēbju pakaramo.

Beidzot Brodskis bija galā ar savām telefona sarunām un pilnībā pievērsās man. Mēs apsēdāmies viņa dzīvojamā istabā, viens otram pretī pie zema kafijas galdiņa, un es ieslēdzu diktofonu. Kā vienmēr, Brodskis nikni pīpēja, laiku pa laikam noraujot cigaretei filtru, lai piekļūtu tīrai tabakai. Uz maniem jautājumiem viņš atbildēja nopietni un profesionāli; karātavu humors, kas bija raksturīgs mūsu parastajām sarunām, tika pilnīgi atmests malā. Mēs nosēdējām vismaz divas stundas, runājot par viņa bērnību Ļeņingradā, par viņa literārajām ietekmēm, dažādām pilsētām, apbrīnotiem rakstniekiem. Kādā brīdī mēs no kafijas pārgājām pie alus, un ar to pašu brīdi abi jūtami atslābinājāmies.

Šo pāris stundu laikā man bija ļauts mazliet ielūkoties Brodska Ņujorkas dzīvē. Telefona zvani — viņš uz tiem atbildēja, taču sarunas bija īsas un, noliekot klausuli, viņš allaž informēja: “Tas bija Marks Strends[12. Marks Strends (1934) — amerikāņu dzejnieks, redaktors un latīņamerikāņu dzejas atdzejotājs.]” vai “Tas bija Bobs Silverss[13. Bobs Silverss — viens no literārā nedēļas laikraksta New York Review of Books dibinātājiem.].” Viņam patika, ka tas uz mani atstāj vajadzīgo iespaidu.

Laiku pa laikam pieteicās arī viņa kaimiņi — vai nu uzsaucot no pagalma viņas puses vai vienkārši pieklauvējot un ienākot, kā to izdarīja viņa kaimiņiene un tuva draudzene Maša.

Es jutos ierauts brīnumainā virpulī — literārajā dzīvē, kādu es to allaž biju iztēlojies. Uz rakstāmgalda, kas bija no vienas vietas noklāts korektūrām, stāvēja veca mehāniskā rakstāmmašīna, kas savdabīgi kalpoja par papīru slogu. “Esmu nokavējis visus iespējamos termiņus,” sacīja Brodskis. Recenzēšanai domātas grāmatas bija grēdu grēdām sakrautas pie ārdurvīm. Un visa šī haosa centrā, brīžam iededzies, brīžam skumjš vai ironiski viltīgs — viņa sejas izteiksme mainījās ar katru jaunu jautājumu — sēdēja pats dzejnieks. Viņam blakus es jutos bezgala vienkrāsains, bezgala neattīstīts.

Ik pa piecām minūtēm, neatkarīgi no tā, vai cigarete bija izsmēķēta līdz galam vai ne, Brodskis to degošu iesvieda milzīgajā kamīnā, pie kura viņš sēdēja. Šī ierastā kustība šķita sagādājam viņam gandarījumu.

“Es gribētu nomirt Venēcijā,” viņš pēkšņi teica, kad saruna jau tuvojās nobeigumam. Biju novērojis, ka viņš atkal un atkal atgriežas pie tā, ko varētu nosaukt par beigām. Vai, saskaņā ar tipiski brodskisku inversiju — pie sākumiem. “Man kaut ko nozīmē tikai viena lieta,” viņš sacīja dažas minūtes vēlāk, “tas ir laiks un tas, ko laiks dara ar cilvēku.”

Brodski es satiku vēl vairākkārt pēc šīs intervijas, taču šīs tikšanās nekad nebija tik koncentrētas un mērķtiecīgas.

Atceros, kā reiz kāda iemesla dēļ biju iebraucis Ņujorkā un mēs pasēdējām pie tasītes kafijas kādā kafetērijā. Brodskis ar aizgrābtu sejas izteiksmi vēroja resnu, jaunu oficianti, kura pieliecās un gandrīz pazuda milzīgā ledusskapī, tad beidzot atkal parādījās ar šķīvi, uz kura atradās pīrāga gabals. Viņš pagriezās, paskatījās uz mani un pilnīgā nopietnībā teica: “Kad redzēts kaut kas tāds, nav vairs nekāda iemesla turpināt.” Man šķiet, ka par visu vairāk Brodskim patika šādi banālā un metafiziskā sajaukumi. Tie deva vielu viņa visaizrautīgākajām improvizācijām un, kad viņam, kā pašam likās, “izdevās,” viņš smējās pats par savu joku sirsnīgi kā puišelis.

Dažus gadus vēlāk — mēs nebijām redzējušies vismaz gadu — es biju kādā pieņemšanā un piepeši ieraudzīju Brodski, kurš nāca pāri telpai manā virzienā. Es viņam uzsmaidīju un paspēru soli uz priekšu, lai apsveicinātos. Tik tikko atbildējis manam smaidam, viņš pasniedzās pie manas krekla kabatas, izzvejoja no tās cigareti, noplēsa tai filtru un devās tālāk. “Bučas,” viņš nevērīgi uzsauca pāri plecam. Tas arī viss.

Desmitiem nelielu tikšanos un mazu stāstiņu, taču tie visi vedina uz vienu. Brodskis, tolaik jau Nobela prēmijas laureāts, bija kļuvis ļoti slavens un ļoti aizņemts. Bez tam viņa veselības stāvoklis pastāvīgi un nenovēršami pasliktinājās. Arī citi, kas viņu tajos gados pazina, saka to pašu — šis cilvēks izstrāvoja tādu enerģiju un kareivīgu dzīvīgumu, ka bija grūti noticēt, ka viņam ir vāja sirds.

Un tomēr es arī atceros, kā ilgāku laiku mocījos ar domu, ka kādu dienu zvanīs telefons un kāds man pateiks, ka Brodskis — Džozefs — ir miris.

Un apmēram tā arī notika. Mēs ar sievu bijām izgājuši vakariņās, atstājot bērnus ar auklīti. Kad atgriezāmies, mūsu septiņgadīgā meita starp daudziem citiem tā vakara notikumiem atcerējās, ka zvanījis draugs un gribējis kaut ko man pateikt par kādu paziņu, vārdā Džozefs.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

RL mājaslapā lasāms Ievas Lešinskas raksts Svens, Gunāra dēls