Cilvēks, kas dzīvoja kino

Viss, ko viņš man pastāstīja, šķita tik neparasts, ka sākumā es viņam vienkārši neticēju. Pat atbildes uz maniem reizēm piekasīgajiem precizējošajiem jautājumiem un dokumenti, ko sarunbiedrs man parādīja, līdz galam nespēja izgaisināt manas šaubas. Viņam bija jau krietni pāri astoņdesmit. Tika ierakstītas vairāk nekā 20 sarunu stundas, tomēr ne vienreiz vien viņš pieprasīja, lai es izslēdzu diktofonu, piekrita tikai daļējai ierakstītā publicēšanai un vēlējās, lai es viņu saucu par Aleksandru Petroviču. Viņš bija dzimis 1912. gadā, nomira 2000. gada 24. maijā un tika apglabāts Ciānas kalnā, Jeruzalemē.

Pirmā biogrāfija

Vārds, uzvārds: Avenirs Benningsens. Pēdējā dienesta pakāpe: SS šturmbanfīrers (atbilst majora pakāpei vērmahtā). Piedalījies Polijas un Francijas kampaņās 1939.-1940. gadā. Apbalvojumi un goda zīmes: Pirmās šķiras Dzelzs Krusts, Otrās šķiras Dzelzs Krusts, zīme Par līdzdalību tanku uzbrukumā. Divas uzšuves par smagiem ievainojumiem. Trīs reizes ievainots.1941.-1944. gadā strādājis Rēgensburgasaviācijas rūpnīcā, kas ražoja iznīcinātājus Messerschmitt, un šīs aviorūpnīcas filiālē Flosenbirgas [1. Flosenbirga — koncentrācijas nometne netālu no Drēzdenes, izveidota 1938. gadā, tai bija vairāk nekā 100 filiāļu un darba komandu ārpus nometnes teritorijas. Nometne bija paredzēta politieslodzītajiem, vēlāk bija soda nometne karagūstekņiem, kuri pārcelti ieslodzīto statusā. Flosenbirgā uzturējušies apmēram 100 000 ieslodzīto, bojā aizgājuši apmēram 30 000. — Aut.] koncentrācijas nometnē. 1944. gadā piedalījies uzbrukumā Ardēnos, nokļuvis amerikāņu gūstā.

Uz mežiņu

Ārons Šneijers: Vai jums pašam ir nācies nogalināt?

Aleksandrs Petrovičs: (Pauze.) Nu, es saku godīgi: man ir nācies šaut cilvēkiem taisni virsū. Nekādu baudu neizjutu. Divus gabalus es pats pēc savas gribas ar lielu prieku nošāvu. Es viņus pilnīgi nejauši uzgāju Vācijā 1945. gadā, pavadot uz repatriantu nometni padomju biedru grupu no Francijas. Es amerikāņiem visu paskaidroju (starp citu, vācu valodā, angļu valodu es neprotu; bija smieklīgi: uzvarētāji sarunājas zaudētāju valodā). Tur bija amerikāņu majors Štraiks, šķiet, ka ebrejs, bet es — repatriācijas misijas pārstāvis. To, ka bijušais esesietis, protams, neviens nezina. Nu, un es izskaidroju Štraikam, kas ir šitie biedri, un ierosināju: “Ņemsim, puiši, aizvedīsim uz mežiņu un neziņosim ne jūsu virspavēlniecībai, ne manai. Nobliezīsim.” Tas bija četrdesmit piektā gada augusts, nebija Vācijā kārtības. Amerikāņu biedri draudzīgi atbalstīja manu iniciatīvu. Amerikāņi sākumā, starp citu, izrēķinājās vēl negantāk nekā mēs. Viņiem bija sava metode, kā izrēķināties ar esesiešiem — sasēja kopā pa deviņi un nogāja pāri ar šērmanu — 32 tonnas. Vai piesēja kaklā divas kannas ar ūdeni un palaida — peldi, ja vari. Bija vēl citas metodes.

Ā.Š.: Bet par ko tad īsti jūs viņus nošāvāt?

A.P.: Nu, kā jums patīk, piemēram, šitāda lustīga bilde. Pavasaris, četrdesmit ceturtais gads. Vācieši jau daudz kur atkāpjas. Rajonā aiz Volīnijas Novogradas, vietā, kur nošauti vairāki tūkstoši ebreju. Nošāva viņus, man šķiet, vēlā rudenī. Bet tagad nolēma novākt pēdas. Tātad vajag kapus atrakt, apliet ar degvielu un sadedzināt. Ziemā līķi nav trūdējuši. Vārdu sakot, atrok kapus, tik tikko sākusies sadalīšanās. Un tur ir kaps, kur guļ vairāki tūkstoši sieviešu. Tikai sievietes, acīmredzot bijis sieviešu transports. Kā atraka zemi, no turienes pacēlās suta. Un šitais riebeklis stāv un atļaujas jociņus: “Redz, cik karstas!” Bet mūsu acu priekšā guļ jauna meitenīte, kādi 17-18 gadi...

Ā.Š.: Atvainojiet, bet jūs kā kas tur piedalījāties?

A.P.: Kā vācu virsnieks komandējumā. Es vienā nometnē nodarbojos ar darbaspēka atlasi savai rūpnīcai. Bet tie abi komandē... Es stāvu blakus. Un meitenīte apbrīnojami skaista, pūt vēl nav sākusi, tikai suta nāk. “Kādas karstas, būtu zinājis, būtu šitai dzīvi par dažām dienām paildzinājis.” Nu, jūs saprotat, ko es tajā brīdī jutu! Es biju gatavs iekrist. Ja viņš uz mani būtu paskatījies, viņš būtu ieraudzījis, ka man jau roka sniedzas pēc pistoles. Domāju — tūlīt tevi nobliezīšu un pateikšu: “Nu tad, maita, guli blakus,” turklāt iešaušu vēderā, tā kā viņi paši mēdza darīt. Četras lodes vēderā — to sauca par “SS kvadrātu”. Nu, un tagad viņš man tur ir trāpījies, kā jūs domājat, vai man vajadzēja viņam pakaļu bučot? Jā, es izdarīju noziegumu, bet vai jums tas ir saprotams?

Otrā biogrāfija

Aleksandra Petroviča Čelidzes (autora dots pseidonīms, īstais vārds grāmatā nav nosaukts. –– Red.) 1934.-1956. un 1963.-1966. gadā profesionālā karjera attīstījusies, sākot ar GPU INO (ārzemju nodaļu) un beidzot ar KGB 1. Galveno pārvaldi. Pulkvedis. Goda čekists. Komandējumi ārzemēs: 1937. gadā Spānija, 1937.-1945. gadā Vācija, 1945.-1947. gadā Vācija un Francija, Padomju repatriācijas misijas pilnvarotais pārstāvis Francijā. Tālāk minētie diplomātiskie amati bijuši oficiāls piesegs izlūkdarbības veikšanai: 1948.-1951. gadā tirdzniecības atašeja padomnieks Beļģijā, 1952.-1953. gadā lendlīzes jautājuma noregulēšanas komisijas pārstāvis Francijā, 1953.-1956. gadā tirdzniecības atašejs Francijā, 1963.-1966. gadā padomju vēstniecības Francijā referents tirdzniecības jautājumos. Apbalvojumi: divi Ļeņina ordeņi, Sarkanā Karoga ordenis, Sarkanās Zvaigznes ordenis, ārzemju apbalvojumi.

Vēl aizvien velk uz ādiņām?

Ā.Š.: Kā jūs nokļuvāt izlūkošanā?

A.P.: Reizēm šķiet, ka es nemaz nevarēju tur nenokļūt. Man visriņķī bija čekisti. Bet tie bija cilvēki, kas kukuļus neņēma, kas man jau kopš astoņu gadu vecuma skaidroja: tautas komisāram saki “tu”, bet sētniekam — “jūs”. Pirmkārt, mans tēvocis Eizers Ļvovičs Šifrins, tantes Soņas, tēva māsas, vīrs, divu Sarkanā Karoga ordeņu kavalieris, akadēmiķis, grāmatas Taisnīgie un netaisnīgie kari autors. Un ziniet, kas bija viņa tuvākais draugs un pudeles brālis? Arkādijs Gaidars! [2. Arkādijs Gaidars (Goļikovs, 1904-1941) — populārs padomju rakstnieks. Pilsoņkara laikā 16 gadu vecumā komandējis Sarkanās armijas pulku, 1920.-1921. gadā karojis Ukrainā, Hakasijā, Tambovas apgabalā pret Antonova dumpinieku armiju. — Aut. Krievu politiķa Jegora Gaidara vectēvs. — Red.] Es viņu pazinu, kad viņš jau bija sācis rakstīt. Reiz tēvocis Eizers, runājot ar viņu, manā klātbūtnē izmeta: “Kā tev ir, tu esi pavisam izārstējies vai arī vēl aizvien velk uz ādiņām?” Es toreiz neko nesapratu, bet pāris gadus vēlāk, kad jau biju paaudzies, tantei Soņai pajautāju, ko tas nozīmē. Tante Soņa man teica: “Viņš bija slims cilvēks. Sagūstītiem bandītiem dzīviem mauca nost ādu.” (..)

Ā.Š.: Un šādā vidē ar jums runāja par cieņu pret cilvēkiem? Kas?

A.P.: Tēvs runāja, tēvocis Eizers runāja, tēvocis Kronids runāja, un mans krusttēvs runāja — Borja Smirnovs. Viņš bija Maskavas apgabala Ārkārtējās komisijas priekšsēdētājs.

Ā.Š.: Bet vecāki? Pastāstiet par viņiem.

A.P.: Tēvs bija no izputējušiem gruzīnu muižniekiem [3. Tēva, Mihaila Sokratoviča, uzvārds Ā. Šneijera grāmatā nav minēts. — Red.]. Studiju gados viņš atpūtās pie sava drauga grāfa Rostovceva, iepazinās ar viņa krustmeitu Jekaterinu Gotovcevu, kas no mātes puses bija mazmazmeita tam grāfam Benningsenam [4. Grāfs Leontijs Benningsens (1745-1826) — kavalērijas ģenerālis. 1812. gada rudenī bija Krievijas armijas Galvenā štāba priekšnieks, tika atcelts no šā amata par intrigām pret Kutuzovu. — Aut.], kuru nemīlēja ne Kutuzovs, ne Tolstojs. Viņai 1899. gadā bija 21, tikko no Augstdzimušo jaunavu institūta. Iepazinās ar jauno kaukāzieti, Meža institūta studentu. Pēc diviem gadiem abi atkal ierodas muižā, bet viņa šoreiz jau ar vīru, Kraveckojs, ja esat dzirdējis, diezgan ievērojams diriģents. Diriģents paliek, bet grāfs kopā ar Mihailu Sokratoviču nozog Katjušu — un prom uz Kaukāzu. Pagāja 4-5 gadi. Viss aizmirsās, un viņi devās uz Maskavu. 1912. gadā vecāki dzīvoja Ļesnajas ielā 55. Tur es piedzimu.

Ā.Š.: Tā taču ir zināma adrese. Tur boļševikiem bija tipogrāfija.

A.P.: Lūk, lūk. Boļševiki pazina mana tēva brāli, tēvocis Kronids bija partijas biedrs no 1904. gada. 1914. gadā viņš bija gvardes sapieris. Es no viņa zinu dziesmiņu: “Počemu sapjor taskajet/ i lopatu i topor?/ Potomu, čto ģelo znajet,/ potomu, čto on sapjor." [5. "Kāpēc sapieris līdzi staipa/ gan lāpstu, gan āmuru?/ Tāpēc, ka prot savu darbu,/ tāpēc, ka viņš ir sapieris.” (Krievu val., parinde)] Mans tētiņš pirms četrpadsmitā gada kara jau bija kļuvis īsts boļševiks. Deviņpadsmitā gada vidū viņu paņēma uz čeku. Divdesmit septītajā gadā mēs pārcēlāmies uz Gruziju, uz Tbilisi.

Ā.Š.: Nu, bet tomēr — kā tad īsti jūs nokļuvāt izlūkošanā?

A.P.: Es kopš bērnības diezgan labi zīmēju. Iestājos Tbilisi Mākslas akadēmijā. 1932. gadā pārgāju uz Ļeņingradas akadēmiju un vienlaikus iestājos arī Politehniskajā institūtā, 1934. gadā mani izsauca uz komjaunatnes apgabala komiteju un pieklājīgi teica: “(..) Ja gribat aizstāvēt padomju varu, mēs jūs mācīsim.” Nu, bet visādas grāmatiņas par izlūkiem jau katrs puika lasa. Es tolaik biju kaut kādu grāmatiņu par Lorensu [6. Tomass Eduards Lorenss (1888—1935) — angļu izūks, kopš 1916. gada darbojās Tuvajos un Vidējos Austrumos un tika dēvēts par Arābijas Lorensu. Pieņēma islāmu. Organizēja arābu vēršanos pret Turciju, kas karoja Vācijas pusē. 20. gados kļuva par populāru izlūka un avantūrista simbolu. — Aut.] izlasījis. Tas ir interesanti, ka mani taisni tā Lourensa romantika bija aizgrābusi, nevis pats darbs orgānos un kalpošana dzimtenei. Es piekritu.      

 Leģendas īpatnība

Ā.Š.: Kā jūs nokļuvāt savā “otrajā dzimtenē”? Kāda bija jūsu leģenda?

A.P.: Krievu un vācu Benningseni pirms revolūcijas uzturēja ciešas attiecības. Kad mans tēvs mācījās Vācijā, māte brauca pie viņa un satikās ar saviem radiniekiem. Mana vadība nolēma to izmantot un 1936. gada decembrī mani kā “brīvprātīgo” nosūtīja uz Spāniju. Un tur es saņemu ziņu, ka mani vecāki ir arestēti. Ko tad nu lai dara represēto dēls? Skaidrs, jābēg pie frankistiem. Tas bija blefs — bet spoža ideja. No paša sākuma bija skaidrs, ka manas dezertēšanas cēlonis būs vecāku arests. Visu acīs šis arests bija īsts. Tēvs tolaik strādāja Gruzijas Zemkopības ministrijā par tautas komisāra vietnieku zirgaudzēšanas jautājumos. Māte bija svešvalodu pasniedzēja universitātē. Pārnāca mājās, un vakarā viņus paņēma. Viss jau iepriekš bija sagatavots. Viņus ar mammu aizveda uz Tālajiem Austrumiem, viņš arī tur nodarbojās ar zirgaudzēšanu.

Ā.Š.: Kā notika jūsu pāriešana pie frankistiem un kas tai sekoja?

A.P.: Nepārtrauktas frontes līnijas nebija. 1937. gada 26. aprīlī BT-5 tanku rotas komandiera vietnieks Kases del Kamporajonā pāriet pie dumpiniekiem un, apgalvodams, ka ir vācietis, pieprasa, lai tiktu nodots vācu sabiedrotajiem. Stādījos priekšā ar mātes uzvārdu — Benningsens, vārds īstais. Divas nedēļas es nosēdēju izolācijā. Gandrīz nepratināja. Interesējās, kurus no komandieriem es pazīstu. Man nevajadzēja melot, tāda bija manas leģendas īpatnība. Pusotru mēnesi es nosēdēju Dienvidbavārijā, pa to laiku viņi ievāca ziņas. Tiklīdz es nokļuvu vācu rokās, viņi ātri noskaidroja, ka es esmu tas, par ko uzdodos.

Ā.Š.: Vai jūs satikāties ar saviem radiniekiem?

A.P.: Protams, un viņi mani uzņēma atplestām rokām. Tika liets daudz asaru par maniem vecākiem. Bija divas Benningsenu ģimenes, kas mani uzņēma īpaši silti. Viena dzīvoja Bonnā, otra Drēzdenē. Trešās pakāpes brālēna Vulfa ģimene Drēzdenē bija caur dēla laulībām saistīta ar Tiseniem. Ar Vulfa ģimenes starpniecību es iepazinos ar daudzām aristokrātu ģimenēm. Mans brālēns Villijs, lidotājs, gan sākumā bija pret mani vairāk nekā atturīgs, deva man tiešu mājienu uz to, ka tikai algotņi maina dienestu. Vienīgi tad, kad visa ģimene metās viņu apsūdzēt izpratnes un iejūtības trūkumā, pārliecinot, ka man taču ir jāatmaksā boļševikiem par balto nepateicību pret manu ģimeni, kas viņiem kalpojusi, Villijs norimās. Jūs nedrīkstat aizmirst, ka aristokrāti paliek aristokrāti, bet pārbēdzējs paliek pārbēdzējs.

Jau 1937. gada jūlijā es kļuvu par reiha pavalstnieku, 1939. gada 26. maijā beidzu tankistu skolu un kļuvu par leitnantu. Tobrīd tika formētas pirmās SS kaujas, nevis apsardzes vienības, arī pirmā SS tanku apakšvienība, kas formāli piederēja pie LeibstandartSS Adolf Hitler. Mani turp nosūtīja rotas komandiera vietnieka amatā, piešķirot SS oberšturmfīrera pakāpi.

 Viņa nebija mans upuris

Ā.Š.: Jūs piedalījāties kaujas operācijās, riskējāt ar savu dzīvību, bet vienlaikus bija apdraudēta jūsu uzdevumu izpilde.

A.P.: Tā ir problēma izlūkam, kurš nokļūst pretinieka armijā — savējo kaujā nežēlot. Tur jābūt kā labam aktierim; ieej tēlā, un tēla ārējās izpausmes sāk sakrist ar iekšējo stāvokli. Izejas nav. Ļoti nepatīkami es jutos kauju laikā. Tur taču neviens nezina, kas sēž tankā. Bet vācieši neizdarīja tādu muļķību kā mēs, mēs izlaidām T-26 komandiera versiju, kam, atšķirībā no citiem tankiem, bija apļveida antena ap torni. Ne visiem padomju tankiem bija rācijas, tāpēc viņi sekoja komandiera mašīnai un signalizēja ar karodziņiem. Bet apļveida antenas dēļ vāciešiem bija ļoti viegli noteikt komandiera tanku un uz to koncentrēt tēmēto uguni, tas ir, izsist komandiera tanku. Starp citu, kāpēc vācu snaiperi pirms uzbrukuma apšāva visus franču virsniekus? Virsniekiem bija stilbtiņi, bet kareivjiem auti. Tātad jāskatās pēc kājām: ja tievas kājas, tad jābliež virsū, tas ir virsnieks. Tāpat ar padomju tankiem — ja ir apaļa antena, jābliež.

Ā.Š.: 1940. gadā jūs, smagi ievainots Rietumu frontē, guļat hospitālī. Kas notika tālāk?

A. P.: Mani atvaļina ar invaliditāti. Bet es taču nevaru sēdēt mājās. Vispār man, ja neesat aizmirsis, ir arī citi pienākumi. Mani ne bez manu radinieku palīdzības nosūta uz Rēgensburgu, kur ir Meseršmita aviorūpnīcas, lai nodrošinātu ražošanu ar darbaspēku no koncentrācijas nometnēm. Tas bija 1941. gada februārī.

Ā.Š.: Vai atceraties sievieti no Rostovas, kura 1967. gadā vilcienā jūs pazina kā SS virsnieku, kas nometnē pavēlēja viņu sist ar pletni? Vai tas bija vajadzīgs?

A.P.: Āron Iļjič, es taču varēju iekrist un iegāzt citus. Liela nelaime, atvainojiet par izteicienu, ražošanas atbirumi. Kā tad jūs man pavēlētu rīkoties? Tam taču jābūt atstrādātam līdz automātismam. Tādas sīkas tēla detaļas, par kurām pat domāt nav laika. Tas ir ļoti svarīgi. Tas ir pats svarīgākais. Jā, reizēm nākas kaut ko vai kādu apzināti upurēt. Viņa nebija mans upuris. Es biju esesieša tēlā. Nedrīkst iziet no tēla, mans draugs, nedrīkst. Te humānisms var novest pie nelabojamām sekām. Kāds var novērot. Un par mani bija izveidojies priekšstats, ka es esmu stingrs cilvēks, turklāt pie boļševikiem 20 gadus bijis spiests slēpt savu patieso “es”. Tātad, kas man ir pret šiem krievu cūkām — kāda īpaša mīla, simpātijas? Jābūt īstumam. Tur, kur cits varēja arī nenopērt, es, ņemot vērā manu pagātni, es tīri mehāniski, es vēl maz iedevu. Varēju iedot pussimtu.

Ā.Š.: Un kas jūsu pavēli izpildīja?

A.P.: Nav ne jausmas. Mani tas neinteresēja. Es unteršārfīreram pateicu — pierakstiet numuru. (Runā vāciski.) Un divdesmit pieci pa pakaļu.

Ā.Š.: Kā jūs sagaidījāt kara pret PSRS sākumu?

A.P.: Pirmās divas trīs dienas es domās aplaudēju, skatījos uz saviem kolēģiem un domāju: rīt jūs man padziedāsiet, kad mūsu tanki izlauzīsies pāri jūsu robežai!

Ā.Š.: Bija tāda pārliecība par uzvaru?

A.P.: Man bija.

Ā.Š.: Pat atrodoties viņu vidē?

A.P.: Jā. Vācieši visu laiku uzsvēra — Krievija ir stipra. Pēc tam es biju šokā. Vienkārši biju šokā.

Ā.Š.: Neradās doma pāriet pie vāciešiem pa īstam?

A.P.: Ko jūs iedomājaties! Es sapratu, ka ar Savienību kaut kas nav kārtībā. Bet pāriet... nē. Lai gan reizēm jutu dubultošanos. Īpaši, kad biju sadraudzējies ar dažiem virsniekiem. Reizēm man šķita, ka vajag atnākt, paklanīties un pateikt: “Stiepiet mani uz gestapo.” Bet tas bija pirms kara. Saprotiet, izlūkam nelegālim ir jābūt drošam par sevi. Nevar darīt muļķības. Bet par ko es dabūju savus krustus? Es izdarīju to, par ko mani kā izlūku vajadzēja pakārt. Amjēnas rajonā es vedu savu T-4 tanku rotu uzbrukumā. Lādētājs man iegrūž sānos: skatieties pa labi! Skatos, tur nelaimīgie T-1, septiņtonnīgie tanki iet uzbrukumā, pretī franču artilērija, jau kāds desmits tanku deg un otrs desmits iet drošā nāvē. Vai man vajadzēja saberzēt rokas un teikt: kas man par daļu? Vācu tanki ir radioficēti, es savam vietniekam dodu pavēli: “Vadi pārējos. Turpini uzbrukumu.” Es ņemu 4. vadu un komandēju: “Dari kā es!”. Pagriežu savu tanku un no sāniem eju uz bateriju. Acumirklī samīcu tos lielgabalus, franči nebija gaidījuši. Tā jūsu pazemīgais kalps ieguldīja savu daļu Francijas sagrāvē. Ieguldīju daļu, bet dabūju šāviņu pa torni un kļuvu par invalīdu. Tas arī noteica manu tālāko darbību Vācijā. Es tajā brīdī nedomāju par izlūkošanu. Es biju karavīrs un tur tankos bija mani biedri.

 Turklāt jūs aizmirstat par Fainšteinu

Ā.Š.: Ar kādu misiju jūs braucāt uz Parīzi 1943. gadā?

A.P.: Vācu virsnieks saņēmis atvaļinājumu un brauc uz Parīzi. Kāpēc ne?

Ā.Š.: Interesanti, ka izlūka darbā ir tāda pilnīgi tukša laika pavadīšana. Var tā atslābināties un brīvi rīkoties ar savu laiku?

A.P.: Tieši tā. Izlūks 95 procentus laika atpūšas un tikai piecus procentus retumis strādā. Man piedāvāja būt par arbaitsdīnleiteru — kas atbild par darbaspēka sagādi Austrumos. Tā bija iespēja pārvietoties pa visu Vāciju, praktiski visām nometnēm un dažādām ražotnēm un braukāt pa visu okupēto Krievijas teritoriju.

Ā.Š.: Vai jūsu uzdevumam bija kāda konkrēta ievirze?

A.P.: Jā, jau no sākuma tā bija orientēta uz vācu kara rūpniecību.

Ā.Š.: Cik ziņojumus jūs nosūtījāt, kamēr strādājāt Vācijā?

A.P.: Pirmajos divos gados neziņoju neko, tikai par veiksmīgo legalizāciju. No 1941. līdz 1945. gadam bija ne vairāk kā 6-7 ziņojumi.

Ā.Š.: Visos kara gados tikai 6-7 ziņojumi! Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka tas nav necik daudz. Protams, izlūka vērtību jau nosaka katra ziņojuma svarīgums, bet tomēr...

A.P.: Kamēr nebija parādījies jauns supermeseršmits, man nebija ko ziņot. Par darbu pie reaktīvajiem es paziņoju laikus, tiklīdz četrdesmit pirmajā pacēlās gaisā izmēģinājuma eksemplārs.

Ā.Š.: Un tomēr pamatā jūs dzīvojāt Vācijā kā īsts vācu virsnieks, godīgi un kārtīgi kaldinājāt Vācijas uzvaru. Atvainojiet, vai jūs pats savu darbību neuzskatāt par neefektīvu?

A.P.: Mana priekšniecība tā neuzskatīja. Man bija jāseko, vai neparādās kaut kas jauns vai arī kaut kas neparādās lielā daudzumā. Kad parādījās meseršmita jaunās modifikācijas — iznīcinātāji Me-109E un bumbvedēji Me-110, Maskavā par to zināja, pirms tie bija nokļuvuši frontēs. Kad palielināja motora jaudu un tas sāka konkurēt ar amerikāņu “kobru”, es arī paziņoju. Kā jums šķiet, vai man bija katru mēnesi jāziņo, cik lidmašīnu saražots? Tikai filmās izlūki tup uz rācijām. Es taču nebiju frontes izlūks, kam nemitīgi jāsniedz operatīvā informācija. Turklāt jūs aizmirstat par Fainšteinu...

Ā.Š.: Es neaizmirstu. Es vienkārši nezinu, kas ir Fainšteins.

A.P.: Tas ir cilvēks, kam Yad Vashem negrib pievērst uzmanību. Es tur pāris reizes biju un runāju par viņu, taču man netic. Tas cilvēks ir Makss fon Šteins. Īstenībā viņš nav fon, bet Maksims Fainšteins. Viņš bija izcils inženieris, varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka viņš bija atbildīgs par 8. aviācijas armijas lidmašīnu ekspluatāciju pie Staļingradas, varbūt bija komandiera vietnieks. Pēc oficiālās leģendas viņš 1942. gadā atlidoja pie vāciešiem kopā ar savu pilotu. Viņam izdevās pierādīt savu vācisko izcelsmi. Ģimeni boļševiki nošāvuši 1918. gadā, viņu izglābis ebreju drēbnieks, tāpēc viņš ir Fainšteins. Es nevaru apgalvot, ka operācija bija iecerēta iepriekš, bet droši vien bija, jo Vācijā atradās cilvēki, kas apliecināja viņa baltvācu izcelsmi. Viņu nosūtīja strādāt uz Meseršmita rūpnīcas filiāli Flosenbirgā par nodaļas vadītāju. Divarpus gadus viņš staigāja pa diedziņu, kas bija daudz tievāks nekā manējais. Vācieši viņu pat apbalvoja. Bet par viņa balvām maksāja frontē. Reklamācijas mums pienāca visu laiku. Kopā ar viņu strādāja Fricis Zelbmans, kurš 50. gados bija VDR premjerministra vietnieks. Zelbmans kopš 30. gadiem sadarbojās ar padomju izlūkdienestu, viņš bija ieslodzīts Flosenbirgā un arī strādāja vienā no Meseršmita nodaļām. Fainšteins vadīja grupu, kas “uzlaboja” šasiju un špantus. Viņi izdomāja, kā sabojāt alumīnija kniedes, kas tiek 520 grādu temperatūrā iemērktas glaubersālī. Ja tās patur sekundes daļu par ilgu, tās zaudē izturību un kļūst trauslas. Rezultātā lidmašīna 8-10 reizes paceļas gaisā, bet vienpadsmitajā reizē neiztur. Es zinu, ka, pateicoties Maksam, katra ceturtā lidmašīna, kas izbrauca no Flosenbirgas, nebija kārtībā.

Ā.Š.: Vai jūs un Makss zinājāt viens par otru?

A.P.: Es par viņu zināju, viņš par mani nē. Man vajadzēja viņu piesegt. Rūpnīcās bija atsevišķas gestapo nodaļas. Man ar gestapo bija īpašas attiecības. Es pārzināju kadrus, viņi mani apkalpoja — informēja par neuzticamajiem, rekomendēja, kuru nepielaist vienai vai otrai operācijai rūpnīcā, vārdu sakot, mums bija ciešs kontakts.

Ā.Š.: Kāds bija Fainšteina tālākais liktenis?

A.P.: Briesmīgs un nejēdzīgs.1945. gada vasaras vidū viņš ar bijušo gūstekņu grupu ieradās Baucenē, kur bija virsnieku repatriantu nometne. Viņš, atšķirībā no pārējiem, neskaitījās bijušais gūsteknis. Tas apliecina, ka viņš, atrodoties pie vāciešiem, pildīja uzdevumu. Viņš bija apakšpulkveža vai pulkveža formā. Pakāpi es neatceros. Nometnē izplatījās ziņa par viņa parādīšanos. Pūlis viņam uzklupa un piekāva līdz nāvei. Virsnieki, kas pavadīja, neko nevarēja izdarīt. Gūstekņu nometnē viņu neieredzēja. Viņš bija ārkārtīgi stingrs. Par mazāko pārkāpumu cilvēki pēc viņa norādījuma tika sodīti. Bet kā var salīdzināt simt nopērtos ar simtu sabojātu lidmašīnu — bet šo lidmašīnu bija daudz vairāk...

Vēsturnieki rotaļlietu darbnīcā

A.P.: Virsnieku nometnē Hammelburgā es ierados ar kārtējo uzdevumu. Tas bija 1943. gada vidū. Pa dienu pastrādāju, bet vakarā mēs ar vienu kompāniju restorānā diezgan krietni piedzērāmies, rezultātā vairāki virsnieki tikām virssardzē. Virsniekiem virssardzes Hammelburgā nebija, tāpēc mūs ielika virsnieku karagūstekņu nometnes tukšajā cietumā. Es esmu ziņkārīgs cilvēks, lai gan liekas darbības neatļaujos, tomēr sāku staigāt pa tukšajām kamerām. Atveru vienu, otru, ieskatos kaut kādā istabā un uzduros tām mapēm. Tur viņu bija vairāki simti. Vēlāk Nirnbergā es ievācu ziņas no virsniekiem, kas bija apkalpojuši šo nometni. Viņi man pastāstīja, ka līdz 1943. gada pavasarim bija pastāvējusi virsnieku grupa, ko sauca par “vēsturniekiem”. Viņi rakstīja padomju armijas sakāves vēsturi un par to saņēma labāku pārtikas devu. Katram “vēsturniekam” bija izsniegta karadarbības rajona karte, varbūt no robežas līdz pat Maskavai vai līdz tam rajonam, kur viņš bija saņemts gūstā. Vācieši gribēja pētīt veiksmīgā kara pieredzi. Tādas pretinieka piezīmes, pat ja atmet 50 procentus uz konjunktūras un rakstītāja piespiedu stāvokļa rēķina, vienalga ir kolosāla vērtība. Kā šie dokumenti mūsējiem ir paslīdējuši garām, es brīnos. Viņus izsauca uz abvēru, katrā karagūstekņu nometnē bija abvēra pārstāvis. Un teica: “Mēs gribam uzrakstīt objektīvu kara vēsturi. Nevajag glaimot un mūs mānīt, rakstiet patiesību par to, kā mēs jūs sasitām. Kādas kļūdas bija mums un kādas jums.” Lai gan biju piedzēries, atskurbu vienā mirklī. Kamēr mani biedri izgulēja dzērumu, es līdz pat rītam šķirstīju un lasīju šīs mapes. Un, šķiet, ka vienam biedram 25 gadus nodrošināju. 26. tanku divīzijas štāba priekšnieks. Beidzis Ģenerālštāba akadēmiju, jauns, 28 gadi, viņš sāka karu no robežas un nokļuva gūstā pie Vjazmas. 1946. gadā es pacentos atcerēties visu, ko viņš tur bija rakstījis. Mani nepārsteidza tas, ka viss aprakstīts tik sīki, bet pārsteidza, maigi izsakoties, redzes viedoklis. Vispār es iegaumēju vairākas lietas un apmēram desmit uzvārdus. 1943. gadā viņus pārveda uz Nirnbergu. Tur nometnē bija rotaļlietu darbnīca. Tajā strādāja pārbēdzēji, kurus nesūtīja smagos darbos. Taisīja rotaļlietas, bet bija pakļauti abvēram. Daži no turienes nokļuva vācu izlūkskolās. Uz turieni nosūtīja arī “vēsturniekus”, man izdevās tur nokļūt. Tur bija divi ģenerālštāba kapteiņi, 15-20 pulkveži un apakšpulkveži. Kas ar viņiem tālāk notika, nezinu.

 Viņš aprij mūsu galiņus

A.P.: Parīzes repatriācijas misija, ko vadīja ģenerālmajors Draguns, sastāvēja no čekistiem. Visa. Viņam bija pakļautas visas repatriācijas misijas, grupas, nometnes visās Eiropas valstīs no Somijas līdz Itālijai. Mēs savukārt bijām pakļauti Galvenajai repatriācijas lietu pārvaldei. Nu, tas bija īsts “čūsku midzenis” — oficiāls piesegs visādām lietām. Publika, kas bija ap mums, pārstātu ar mums sveicināties, ja zinātu, ka mēs esam čekisti. Oficiāli misijā strādāja frontes virsnieki, kas prot svešvalodas. Mums vajadzēja emigrantus piesaistīt. Viņiem bija jāuzķeras uz mūsu zelta uzplečiem. Uz gūstekņiem tas neattiecās — tie jau pēc likuma piederēja mums, saskaņā ar vienošanos, kas noslēgta ar sabiedrotajiem. Es biju viens no trim Draguna vietniekiem. Biju kurators visām Dienvidvācijas nometnēm. Daudz nācās braukāt. Mums vajadzēja par katru cenu visus, kas nokļuvuši Rietumos, dabūt atpakaļ uz Krieviju. Tāpēc mēs visus sagaidījām ar atplestām rokām. Mēs nejautājām, ko vecāki darīja pirms 1917. gada. Mēs bučojām, apskāvām, spiedām rokas. (Izsmējīgi.) Jautājumus uzdeva savā teritorijā, tas ir, savā okupācijas zonā un tālāk. Bet te — balodīti manu, kā ar veselību? Uz kurieni gribi braukt? Kādas nu vairs pārbaudes! Karš beidzies! Mēs lai tevi pārbaudītu? Tu jau esi pārbaudīts ar savu vīrišķīgo izturēšanos nometnē! Cilvēki “ar tīrajām rokām” ir gudri cilvēki. Repatriācijas misija ir visu piedevusi, bet, lūk, “maita NKVD” savā teritorijā — nē.

Baucenē bija milzu nometne. Tur pastāvīgi atradās 50-60 tūkstoši cilvēku. Amerikāņi organizēja lielisku barošanu, baroja kā uz kaušanu. Lielākā daļa repatriantu no divām amerikāņu formām sašuva vienu padomju. Uzplečus uztaisīja no kartona. Nometnē nodibināja pašpārvaldi. Šie “erzacvirsnieki” visu ņēma savās rokās, un kārtība bija ideāla. Tomēr no 1945. gada 12. aprīļa līdz 20. decembrim nometnē gāja bojā, pareizāk sakot, tika nogalināti 2500 cilvēki. Nogalināja bijušos policistus, pavārus, tos, kam vācu nometnēs bija kaut mazākais sakars ar pārtikas sadali. Tur deva 170-180 gramus maizes un 15 gramus margarīna. Kad klaipiņu griež 5 porcijās, paliek 2 galiņi. Tur ir par 15-20 gramiem vairāk. Badacietēja acīs tie grami ir debesmanna. Maizi parasti dalīja kapo un viņa palīgi. Piemēram, mūsu ir 25. Mēs zinām, ka uz šo skaitu ir paredzēti 5 klaipi, tātad papildus ir 10 galiņi. Bet kapo iedod uz visiem 2 galiņus — “Zulagen”, papildporciju. Tātad mēs zinām, ka viņš aprij mūsu galiņus. Tagad, ieraugot kapo, viņi to saplosīja gabalos. Ja kāds ar kādu gribēja izrēķināties, pietika pateikt, ka, lūk, šis jaunpienācējs ir kapo vai policists — pūlis reaģēja zibenīgi. To izmantoja bijušie ziņu pienesēji, bijušie policisti, bet mēs neko nevarējām izdarīt.

 Misija Parīzē

Ā.Š.: Jūs nosaucāt repatriācijas misiju par “čūsku midzeni”. Ar ko tā nodarbojās?

A.P.: Iedomājieties, ir 1946. gads. Francijā ir labs žurnālists, Spānijas pilsoņkara dalībnieks, Pretošanās kustības dalībnieks, viņš ir PSRS draugs, viss ir labi, tikai viens liels mīnuss — viņam patīk rakstīt patiesību. Maita, raksta patiesību viņu izpratnē, nevis normālā — padomju. Viņam, starp citu, pieder frāze “mazās sievietes ar lielajām lāpstām”, pēc tam tā tika plaši tiražēta. Viņš redzēja, kā sievietes būvē ceļus, un, atgriezies Francijā, par to uzrakstīja. [Ā. Šneijera grāmatā franču žurnālista uzvārds nav minēts. — Red.] Tolaik taču Eiropā krievi bija atbrīvotāji. Eiropieši nesaprata, ka tad, ja Staļins būtu piežmiedzis Hitleru nevis 1945., bet 1941. gadā, viņi būtu dabūjuši komunismu pilnā apjomā. Un, lūk, šādos apstākļos, kad visi mums simpatizē, cilvēks atnāk uz militāro repatriācijas misiju. Viņu ielūdza uz kaut kādu pieņemšanu. Vestibilā uzklāti galdi. Uz tiem visādas uzkodas, ikri, konjaki — bet viņš raksta, ka Krievijā aiz bada ēd balandas. Nu, viņam nejauši pienāk klāt cits Žans un saka: “Klausies, Žan, tu tagad atkal brauksi uz Krieviju — tev nevajadzētu rakstīt visādas nesmukas lietas, tā jau var kaklu lauzt. Nevajag.” Bet žurnālists aizbrauca atkal un atkal uzrakstīja savu draņķa patiesību.

Pēc tā brauciena viņš nolēma atpūsties Beļģijā, Ziemeļjūras piekrastē, tur noīrēja villu. Pēc dažām dienām turpat blakus noīrēja villu trīs cilvēki. Visi trīs vācieši, bijušie virsnieki, viens no viņiem pat bijušais esesietis, bet progresīvi. Hitleru vairs nemīl, karu nosoda. Iepazinās ar kaimiņu — vienu aprindu cilvēki. Vācieši nožēlo, ka karojuši pret Krieviju. Sadraudzējās. Kopā iet uz klubu. Sāka braukt jūrā ar jahtu. Reiz viņi izbrauca pavizināties, atgāja kādas 20 jūdzes no krasta, pēkšņi redz kaut kādu padomju kuģi. Vācieši sāka to fotografēt. Vai tad neitrālos ūdeņos nedrīkst kuģi fotografēt? Kuģis nāk tuvāk, un pēkšņi no tā pa matjugaļņiku [8. Matjugatsja — rupji lamāties (krievu val.), matjugaļņik — žargona vārds megafonam; latviski to varētu tulkot kā “lamofons” — Red.] pavēl jahtai dreifēt uz vietas. Apkārt vairāk neviena nav. Kas vēl nebūs, mums uz tevi nospļauties. Mēs esam dzimuši brīvi eiropieši. Tvaikonītis pienāk klāt un, pirms mūsu eiropieši paspēj attapties, puiši no īpašo uzdevumu vienības — blaukts, uz jahtiņas virsū. Aizķeksē — un jahtiņu uzvelk taisni uz klāja. “Kāda velna pēc jūs mūs fotografējat?”— “Kas man to var liegt? Vai jūs esat kāds līnijkuģis, mīnu kuģis, torpēdkuteris?” Bet kuģis tikmēr iet. — “Nu, labi. Neitrālā ostā mēs jūs nodosim varas iestādēm. Kam jūs mums esat vajadzīgi?” Bet nenodod nekādām iestādēm. Baro, ēdina, jau trešo diennakti nenodod. Ceturtajā dienā — izved uz klāja. “Te būs jūsu sūda kuģis un tinieties. Uz Ļeņingradu mēs jūs nevedīsim.” Izrādās, viņi atrodas jau pie Vīborgas. Tiklīdz visi četri iekāpj savā jahtiņā, trah-tah-tah, piebrauc robežsargu kuteris. Pārmeklē jahtu un atrod pāris lidlauku fotogrāfijas, vēl kaut kādas spiegu mantiņas. Bet Francijas vēstniecība un prese uzzina, ka viņu biedrs, melis un kuņas dēls, kas nomelnoja Padomju savienību, ir kritis tik zemu, ka sācis nodarboties ar spiegošanu. Viņa trīs biedri vācieši visā atzīstas. Krievi sarīko preses konferenci, Žans atkal visu noliedz un gvelž savu — par nolaupīšanu. Krievijā akreditētie žurnālisti no smiekliem krīt gar zemi. Vārdu sakot, politiskais līķis. De Golls raksta vēstuli Staļinam. Un to biedru, tā kā viņš bijis Pretošanās kustībā utt., aiz cieņas pret de Gollu nosūta uz Franciju. Pirms došanās atpakaļ Lubjankas svētās ēkas 5. stāvā, kur atrodas Izmeklēšanas nodaļa, Žanu ved uz kādu istabu noformēt dokumentus. Pēc piecām minūtēm istabā parādās visa “vāciešu” trijotne. Bet viņš labi prot krievu valodu. Viņš noskatās, kā viņi stādās priekšā: apakšpulkvedis tāds un tāds, apakšpulkvedis tāds un tāds, pulkvedis tāds un tāds. “Nu, iekriti? Tevi, maita, brīdināja. Tagad brauc vien.” Kam tāds sūdabrālis vajadzīgs, sakompromitējies no matiem līdz kāju nagiem, aiz žēluma izlaists. Viņam nācās no Francijas aizvākties, ja nemaldos, uz Dienvidameriku. Smuka pasaciņa? Ko tur lai saka. Tas bija mans darbiņš. Bet es jau jums teicu, ka izlūkošana un sirdsapziņa nav savienojamas.

Ā.Š.: Bet vai pēckara gados bija arī kaut kas tāds, ar ko, jūsuprāt, būtu iespējams lepoties?

A.P.: Lepoties nē, jūs nepareizi formulējat. Bija, piemēram, tīri labi paveikts darbs Beļģijā. Tāds darbs, kas nevienam konkrētam cilvēkam personīgi ļaunumu nenodarīja. Jūs zināt, ka pēckara gados amerikāņi atrada un izveda lielu daļu fon Brauna [9. Verners fon Brauns (1912-1977), vācu un amerikāņu raķešu un kosmosa tehnikas konstruktors. –– Red.] līdzstrādnieku. Pie mums nonāca tikai neliela daļa otršķirīgas nozīmes zinātnieku. Man uzdeva sameklēt visus, kam bijis jel kāds sakars ar Fau [10. V-1, no Vergeltungswaffen — atmaksas ierocis (vācu val.). –– Red.] radīšanu. Mēs sapratām, ka arī no drupatām var salipināt ķieģeli.

Ā.Š.: Kāpēc jūs atgriezāties Francijā [11. Runa ir par ierašanos Francijā tirdzniecības atašeja amatā 1953. gadā. 1956. gadā, saskaņā ar A. P. viņš atgriezies PSRS, bet 1963. gadā no jauna ieradies Francijā. — Red. “Francijā tika atmaskots mazāks skaits KGB aģentu nekā Anglijā, taču padomju izlūkdienests tur, šķiet, darbojās ne mazāk sekmīgi.” Kristofers Endrjū, Oļegs Gordijevskis. KGB. Istorija vņešņepoļitičeskih operacij ot Ļeņina do Gorbačova. Nota Bene, 1992. –– Aut.]?

A.P.: Francijā bija mainījusies politiskā situācija. De Golls bija aizgājis. Vajadzēja bīdīt mūsu intereses Nacionālajā sapulcē. Bet man bija šādi tādi kontakti, kas ir būtiski — ne ar komunistiem. Komunisti mums nebija vajadzīgi, viņi jau tā no mums saņēma naudu.

Ā.Š.: Ar kuriem politiķiem jums bija kontakti?

A.P.: Lai nu tas paliek. Man rekomendēja, ka nebūtu slikti, ja daži Nacionālās sapulces locekļi, kaut vai kādi 10-15, izrādītos Padomju savienības draugi. Kamēr es tur biju 1953.-1956. gadā, mēs noslēdzām tirdzniecības līgumu, un šajā lietā bija arī mans ieguldījums. Zināms daudzums deputātu sāka izjust simpātijas pret PSRS, nezinu, par ko. Ļaunas mēles melš, ka par dolāriem, dažas pat apgalvo, ka par zelta plāksnēm...

Es nodarbojos ar to, ko tagad sauc par rūpniecisko spiegošanu. Izlūkam jau uzdevums katru dienu nemainās. Man arī tas palika iepriekšējais — tehnikas jaunumi. Es — bet biežāk mani biedri — apmeklējām dažādas tehnikas izstādes, ko šie buržuji mēdz rīkot, lai pārdotu savus izstrādājumus. Tur var pilnīgi oficiālā ceļā izķert pārīti militāru noslēpumu, pētījumu virzienus un citas lietas. Visa informācija satecēja pie manis, bet es tad to nodevu tālāk. Mēs dabūjām no frančiem jaunu ierīci, ko viņi bija radījuši, lai iegūtu skābekli no ūdens. Šīs izstrādnes pirmie aizsāka vācieši jau kara laikā. Ierīce tika izmantota dīzeļzemūdenēs. Savam laikam tas bija kolosāls sasniegums. Pat tad, kad parādījās atomzemūdenes, šī ierīce vēl tika papildus izmantota, lai ģenerētu gaisu. Es domās sveicu to varoni, kas prata franču konstruktoru birojā uziet cilvēku, par kuru iepriekš bija noskaidrots, ka mamma viņam ir krieviete, ka viņš ir krievu kluba biedrs un ļoti ar to lepojas. Mēs nospēlējām uz viņa patriotiskajām jūtām, spējām pārliecināt, ka jāpalīdz. Viņš vēl nebija ticis par Krieviju skaidrībā. Bet būtiski, ka viņš nestrādāja par naudu. Ļaunas mēles saka, ka daži biedri ar viņu divus gadus uzturēja kontaktus...

Bet visumā man bija vairāk tāds kabineta darbs. Nācās izskatīt desmitiem avīžu un izrakstīt visādas smieklīgas lietas. Pirmām kārtām — ko cilvēks noliedz un ko viņš lamā. Ja viņš raksta, ka zemestrīces nebija, tieši par to vajag ieinteresēties. Ja viņš raksta, ka tramvajs no sliedēm nenoskrēja — ej un pārbaudi, vai tajā vietā ir sliedes.(..)

Ā.Š.: Pēc neliela pārtraukuma jums atkal bija jāatgriežas Francijā. Kāpēc?

A.P.: Pašvadības torpēda — pēc 50. gadu kritērijiem pati jaunākā, tāda, kas nirst, lēkā, maina kursu — tika patentēta Francijā. Viņi to nodeva amerikāņiem, un, kad amerikāņi sāka to izmēģināt, viņi ievēroja, ka PSRS neizrāda nekādu interesi. Ja neinteresējas — tātad viņiem tas jau ir. Pusgadu, pirms franči torpēdu patentēja, padomju zemūdenes ar to jau bija apgādātas. Amerikāņi to visu uzzināja. Un padomju tīkls bija nācis gaismā. Iekrita arī vairāki Reno slepeno laboratoriju līdzstrādnieki, kuri mums palīdzēja ar dažiem reaktīvajiem motoriņiem. Man četrus gadus nācās visu taisīt no jauna, un šis tas arī izdevās. Bet galvenais — mums izdevās panākt, ka Francija izstājās no NATO. [13. Kā raksta 1976. gadā uz Rietumiem pārbēgušais VDK kapteinis Aleksejs Mjagkovs, “šāda Francijas kursa maiņa bija milzīgs padomju slepeno dienestu panākums. Francijas izstāšanās no NATO ir VDK efektīvās graujošās darbības Rietumeiropā paraugs. VDK aktīvi izplatīja politiskajās aprindās domu, ka Francijas piederība NATO apdraud valsts politisko neatkarību. Šis fakts (Francijas izstāšanās no NATO) tika izmantots kā piemērs VDK skolās. Piemēram, 1968. gadā 311. VDK skolas direktors, lasot nākamajiem virsniekiem lekciju par organizācijas darbību ārzemēs, atklāti paziņoja, ka Kremlim Francijas izstāšanās no NATO nozīmēja padomju valdības un VDK pūliņu pozitīvu rezultātu.” T.Voltons. KGB vo Franciji (VDK Francijā). Progres, 1993. — Aut.]. Saprotiet, mēs sākām nodarboties ar pretizlūkošanu Francijas labā. Amerikāņi tolaik, maigi sakot, strādāja ne visai kulturāli. Francijā bija daudz zinātnieku, kas izstrādāja jaunus ieroču veidus. Mēs pratām par dažām lietām uzzināt ātrāk nekā paši franči, nolēmām izspēlēt šo kārti pret ASV. Mēs uzzinājām, ka viņi ne tikai ir sabiedrotie, bet arī spiego. Un mēs viņus denuncējām, mēs mācējām panākt, ka viņi tika atklāti. Bija tādi superjaudīgi augstspiediena katli, ko lietoja daudzos kuģos pirms un arī vēl pēc atomdzinēju parādīšanās. Tas ir franču izgudrojums. Kamēr tos ieviesa, tā bija slepena informācija. Mēs zinājām, ka par to interesējas amerikāņi, un izdarījām tā, lai par to uzzinātu franči. Tas bija pamatīgs ķīlis starp Franciju un ASV. Lūk, vēl viens piemērs. Amerikāņiem bija izdevies savervēt dažus frančus, kam bija tiešs sakars ar ģenerālštābu. Tie arī nebija savervēti par naudu, vienkārši gudri cilvēki, kas saprata, ka ar Krieviju draudzēties nedrīkst, bet ar amerikāņiem var. Rietumos cilvēki savas domas neslēpj. Lūk, šie ļaudis divās trijās vietās ir izpauduši savu viedokli. Mēs taču sapratām, ka amerikāņu izlūkdienests nav stulbāks par mums, tātad viņi sekos līdzi šim cilvēkam. Un, ja viņam nepatīk pīšanās ar Krieviju un viņš par to skaidri un gaiši izsakās, tad — ja viņš pats neatradīs šos kanālus, kas darbojas pret sakariem ar Krieviju, kanāli atradīs viņu. Nu, mēs arī viņus izsekojām. Franču pretizlūkošana — 2. birojs, saņēma neapgāžamus pierādījumus tam, ka tāds un tāds ģenerālis, tāds un tāds pulkvedis dažas tādas lietas, kas citām valstīm nav jāzina, ir nodevis amerikāņiem. Turklāt, tas viss tika izdarīts tā, lai franči varētu noprast, kurš viņiem palīdzējis.

Bija vēl viena interesanta operācija 1964. gada beigās un 1965. gada sākumā. Vēstniecība atradās Lanas bulvārī. Mēs zinājām, ka visas kafejnīcas, kas atrodas vēstniecības tuvumā, ir pilnas ar franču pretizlūkošanas dienesta darbiniekiem. Mums vajadzēja diskreditēt franču pretizlūkošanu — Sirtē. Šādā nolūkā man tika uzdots veikt speciālu operāciju. Es taču oficiāli biju vienkāršs tirdzniecības atašejs. Mūsu vēstniecībā, tāpat kā jebkurā citā, bija pretizlūkošanas centra vadītājs, Bļumins, uzvārds, protams, nebija īsts. Viņš mani necieta. Zināja par mani it kā visu. Ka es esmu bijušais mākslinieks, dienējis repatriācijas misijā, pēc tam bijis Beļģijā, tad atkal Francijā — ka ir kaut kāds sakars ar izlūkošanu, tas būtu skaidrs, bet, kas īsti par putnu, nav saprotams. Es piederēju pie T nodaļas, kas bija 1. Galvenās pārvaldes apakšnodaļa, taču mēs bijām tieši pakļauti komitejas priekšsēdētājam un CK sekretāram. Es, kā jebkurš no T nodaļas, varēju uzņemt sakarus ar rezidentu un dot viņam pavēli, lai viss, kas ir rezidenta rīcībā, strādātu manām vajadzībām. Divu mēnešu laikā izdevās izvētīt četrus restorānus un noskaidrot, ka vienā no tiem saimnieks ir Sirtē majors, bet otra īpašnieks arī tiek kontrolēts.

Ā.Š.: Kāpēc tas jums bija vajadzīgs?

A.P.: Mēs bijām nodomājuši piespiest frančus aizturēt vēstniecības darbinieku vai kādu viņam tuvu cilvēku, pārkāpjot visus iespējamos un neiespējamos likumus, bet pēc tam izbazūnēt šo gadījumu pa visu pasauli, uzrādot attiecīgas fotogrāfijas. Pēc šīs akcijas tika noņemta visa Sirtēvadība. Kā mēs to panācām?

Uz vēstniecību ļoti bieži nāca bijušie Polijas pilsoņi, starp citu, jūsu tautieši (domāti ebreji — Red.) un viņu bērni, kas kļuvuši par Francijas pilsoņiem, un meklēja savus radiniekus PSRS. Viņu vidū, teiksim, Abramovičs, kas dažas dienas pirms Vācijas uzbrukuma Polijai paspējis ar ģimeni aizbēgt un Francijā kļuvis par biznesmeni. Viņš turpina meklēt savas lielās dzimtas atliekas, kas, iespējams, atrodas Padomju savienībā. Operācijā bija iesaistīta kāda vēstniecības darbinieka sieva. Tas tiek praktizēts bieži. Visas vēstniecības darbinieku, vēl jo vairāk drošības vai pretizlūkošanas dienestu darbinieku sievas palīdz, kā vien ir nepieciešams. Reiz šis poļu ebrejs Padomju vēstniecībā nejauši sastopas ar mūsu darbinieka sievu. Pēc tam viņš satiek šo sievieti restorānā. Viņai bija teikts, lai par katru cenu nodibina labas attiecības. Par katru cenu. Tas nebija aizliegts. Abramovičs vairākas reizes deva viņai savu meklējamo radinieku fotogrāfijas, turklāt franči to ievēroja. Mums vajadzēja, lai franči viņu saķertu aiz rokas kādā ļaužu pilnā vietā. Reiz viņa saka Abramovičam apmēram tā: “Jūs mani jau sen pazīstat, es gribu jums nodot vienu ļoti svarīgu vēstuli, lai jūs to iemestu pastkastē. Viss vēstniecības darbinieku pasts iet caur vēstniecību. Jūs jau zināt, ka padomju darbiniekus novēro arī savējie. Mūsu vara ir tik stingra, es negribu piedzīvot nepatikšanas. Es jums nākamreiz atnesīšu to vēstuli.” Šīs sarunas saturs kļuva zināms frančiem. Tātad viņi nolēma vēstuli nodošanas laikā pārķert. Taču tas ir jāizdara ļoti akurāti, darbība notiek Parīzes centrā, restorānā. Viņi uztic operāciju četriem cilvēkiem, mēs savukārt sagatavojām ar attiecīgiem dokumentiem apgādātu piekto, kurš šajā mūsu režisētajā uzvedumā nospēlēja galveno lomu. Viņam bija uzdots nodemonstrēt, ka viņš ir no Sirtē, bet pēc tam vienkārši pazust. Turklāt līdzās atradās sporta klubs. Tolaik, neaizmirstiet, Francijā komunistiskā partija pēc popularitātes un ietekmīguma turējās otrajā trešajā vietā. Mēs caur trešajām personām izmeklējām šajā klubā jaunus un komunistiski noskaņotus cilvēkus, kuriem tika pateikts: ja jūsu klātbūtnē sāks sist sievieti, jūs — īsti franču vīrieši — viņu aizstāviet. Franči jau gan arī bez brīdinājuma būtu aši noreaģējuši uz tādu uzbrukumu.

Nu, Sirtē jau berzē rokas. Bet to, ka jau sagatavoti desmitiem fotoaparātu un kinokameru, kas gaida tālākos notikumus, Sirtē nenojauta. Brīdī, kad viņa nodod Abramovičam vēstuli, abus divus kampj aiz rokām... Piepeši bez šiem četriem iejaucas vēl piektais, tīšām ar elkoni aizķer bērnu, turklāt tā, ka tam no deguna sāk tecēt asinis, un sagrābj sievieti aiz matiem. Šajā mirklī atskan sašutusi balss: “Franči, kā jūs to pieļaujat!” Un franču publika, galvenokārt dūšīgi sportisti, sāk diezgan cītīgi dauzīt visu četrinieku. “Nejauši” tuvumā gadās korespondenti, uzņem desmitiem kadru, kā Sirtē darbinieks sit bērnu, plēš aiz matiem sievieti... Tie četri jau ir horizontālā stāvoklī — bet piektais ir pazudis. Protams, izvilka to vēstuli — bet tajā atradās īstas PSRS dzīvojošo Abramoviča radinieku fotogrāfijas un parasta vēstule. Visu to lietu uzpūš korespondenti. Kaut ko tādu kā bērna izdauzītais deguns un sievietes plēšana aiz matiem Parīzes centrā korespondenti nevar palaist garām.

Ā.Š.: Bet ja tas notiek Francijas interesēs, ja viņa ir krievu spiedze? Tā taču ir parasta aizturēšana.

A.P.: Jūs aizmirstat, ka tā nav Krievija, bet Francija. Un viņa nav spiedze.

Ā.Š.: To vajag pierādīt. Aizturēšanas brīdī Sirtē darbinieki uzskatīja, ka viņi aiztur spiedzi.

A.P.: Ko man vajag pierādīt, ja viss restorāns izrādījās pretizlūkošanas nodaļa! Kas ir restorāna saimnieks, to arī izbazūnēja pa visu pasauli... Tas atklājās momentā. Saimnieks uzrādīja savu apliecību, lai glābtu no izrēķināšanās savus kolēģus. Tā, protams, bija kļūda. Bet mēs tieši ar to bijām rēķinājušies, ka viņš afekta stāvoklī metīsies palīgā. Sirtē taisnojas, ka viņu darbinieki nav situši, nav plēsuši, piekto viņi nepazīst. Avīžnieki paliek pie sava: tas, kurš pazuda, droši vien bija īpaši slepens aģents. Turklāt viņa fotogrāfijas nav, redzamas tikai rokas, kas sagrābušas sievieti aiz matiem. Bet piektais sen jau ir Padomju savienībā. Smuks skandāls iznāca!

Ā.Š.: Ar ko beidzās jūsu pēdējais ārzemju komandējums? Kāpēc jūs atsauca?

A.P.: Mani neatsauca, es pats “atsaucos”. Mani sasniedza runas, ka man grasās iesmērēt lielas zvaigznes. 1963. gada beigās. Ja būtu iedota ģenerāļa pakāpe, tad vairs nebūtu laiduši vaļā, bet es apzināti gribēju tikt prom. Es daudz kam vairs neticēju. Es taču jau aizgāju 1956. gadā. Domāju, ka pavisam, toreiz tuvam cilvēkam teicu: “Es tam nederu.” Man jau tad gribēja dot tās bikses ar lampasiem. Pilnīgi nejauši atradu darbu. 1956. gada martā. Es vēl formas tērpā staigāju. Iegāju pie sava paziņas Gigolašvili brāļa, kas bija Tbilisi kinostudijas direktors. Bet pie viņa sēž multiplikācijas režisors Bahtadze un žēlojas, ka vairāki mākslinieki nav varējuši viņam uztaisīt Samoģelkinu [13. Samoģelkins — mehānisks cilvēciņš, tehniķis ar zelta rokām, Vahtanga Bahtadzes multiplikācijas filmu varonis. — Red.]. Es sēžu blakus, paņemu zīmuli un kaut ko uzskicēju, kļuvu par mākslinieku vienam no pirmajiem multiplikācijas filmu seriāliem — par Samoģelkinu. Sīļu kāzas arī ir manas. Es biju Gruzijas PSR Tautas mākslinieks... [14. Visu apgalvojumu patiesums, pēc grāmatas autora koncepcijas, paliek uz stāstītāja sirdsapziņas. Uzziņu literatūrā norādīts, ka filmas Samoģelkina piedzīvojumi (1957) mākslinieks E. Berdzenišvili, bet filmas Sīļu kāzas mākslinieks –– B. Starikovskis. Grāmatas autors iepazinies ar vairākiem dokumentiem, kas apliecina A.P. personību, ticies ar viņa ģimeni un ievērojis lūgumu grāmatā neminēt viņu uzvārdus. –– Red.] Bet 1962. gadā vēl bija “atkusnis”. Kaut kas paspīdēja... Taču, atgriezies tajā pašā krēslā un tajā pašā ampluā, es sapratu, ka nekas nav mainījies. Nē, es tagad nemēģinu iztaisīties par cīnītāju. Nē. Pārbēgt es negribēju, bet piedalīties šitajās lietās arī nē. Saprotiet, es kopš bērnības zināju par savām saknēm. Man bija astoņi gadi, kad mamma pirmoreiz atšķīra ilustrētu krievu—japāņu kara hroniku un rādīja — re, kur tavs onkulis, 1. ranga kapteinis Buhvostovs, viņš ir tā Buhvostova pēctecis, kas dienēja pie Pētera I Preobraženskas pulkā. Nu, tas viss rada īpašu pasaules uztveri. (..)

Ā.Š.: Vai jūs pēc atgriešanās nekļuvāt par partijas aktīvistu? Aizgājāt pavisam maliņā?

A.P.: Vai jūs mani uzskatāt par idiotu? Es šitādās spēlēs nekad neesmu piedalījies. Un netaisiet no manis varoni, es vienkārši redzēju, ka atkušņa vietā ir iestājies sals, un pagāju malā. Negribēju, ka pakaļa apsnieg. Atvainojiet par izteicienu. Man paveicās, ka es 1937. gadā paliku dzīvs. Es varu galvot, ka vairums tādu kā es, ja nebūtu nošauti jau 1937. gadā, arī būtu 1946., 1952. vai 1953. gadā gājuši prom. Pārbēdzēji bija gudrāki par mums, jo viņi bija sākuši dienēt desmitiem gadu vēlāk. Nu, un vai tad nesaprata, kur lien? Bet skraidīt no viena pie otra, atvainojiet... Mēs ar sievu pēc Tbilisi notikumiem aizgājām uz partijas Centrālkomiteju un biedrakartes kopā ar ordeņiem nosviedām uz galda.

Ā.Š.: Kā jūs novērtējat to, ko esat paveicis pa šiem gadiem — es domāju visupirms jūsu dienestu.

A.P.: Smiekli nāk: viss pārvērties par barankas caurumu. Tā ir. Dzīve bagāta. Esmu laimīgs, ka man bija tāda dzīve. Jo tad, kad cilvēks staigā no gultas uz tualeti un atpakaļ, tā ir slikta dzīve. Bet morāli kā es jūtos? Es jau negribu raudāt uz pleca. Nodzīvot 87 gadus un pārliecināties, ka kuģītis izrādījies salocīts no vakardienas avīzes.

Tulkoja Natālija Ārensburga