Cilvēce ar lietussargu

Neticu, ka ANO asambleju rīkotājiem varētu būt tik iracionāli darbības motīvi, bet varbūt kādam no viņiem, nolemjot aprīlī saaicināt Madridē ministru un ekspertu lērumu, lai uzstātos ar runām par cilvēces novecošanu, nejauši uzmācās tāda pati asociācija kā man: “April is the cruellest month… mixing memory and desire.”[1. Aprīlis ir nežēlīgākais no mēnešiem… plūdina atmiņu un iekāri” — no T.S. Eliota The Waste Land Ievas Lešinskas atdzejojumā] Sākuma rindas no Eliota Nīkās zemes. Latviešu vārds “cilvēce”, starp citu, izklausās pēc apzīmējuma sievietei, kura noteikti nav jauna — ja to ir (pat, ja nav) izdomājis Rainis, man gribot negribot jāiztēlojas vecīgā Aspazija, atmiņu vērienīguma un iekāres bezcerīguma iemiesojums. Šajā vietā vajadzētu apstāties un pajautāt sev: kāpēc Aspazijai būtu kaut kas jāiemieso? Vismazāk jau nu šie stereotipi, kurus katrs gatavs saskatīt citu likteņos, kleitās vai kaķos kā apstiprinājumu savām bailēm. Un pārākumam.

Kādus aizspriedumus, piemēram, iemieso spāņu večiņa, kas piketē pie ANO asamblejas durvīm Madridē? O, ne vienu vien, var izvēlēties. Vai viņu vajadzētu uztvert kā nabaga vecenīti, kuras pēdējā cerība ir pats Kofi Annans, kurš pēkšņi pienāk klāt, uzklausa viņas stāstu, ar baltu lakatiņu noslauka no sava tumšā vaiga asaru un piešķir naudiņu maizītei? Šim klasiskajam tēlam par labu runā divi elementi: tiešām acīmredzamais jaunības trūkums un lielā melnā rokassoma. Tomēr kādas vietējās pensionāru federācijas karogs, saspraudītās emblēmas, poza un pati atrašanās uz šī trotuāra kopā ar citiem plakātu turētājiem liek domāt par personāžu no citas pasakas: viņa nav pati par sevi un sevis pēc, viņa nav pret ANO, bet ar ANO, viņa necer uz labo cilvēku, bet uz organizāciju, viņai nevajag maizīti, bet tiesības. Viņa ir no tās socioloģiski argumentētās pasakas, ko stāsta ANO eksperti: “politiskajā arēnā iedzīvotāju novecošanas process attīstītajās valstīs” — tajās, kur 1998. gadā klusi un nemanāmi jau noticis vēsturiskais pagrieziens, zviedru ministra Enkvista vārdiem runājot, “vecuma revolūcija, kuras ietekme uz pasauli pārspēj informācijas tehnoloģiju revolūciju un globalizāciju” –– veco cilvēku skaits ir pārsniedzis bērnu skaitu — tātad politiskajā arēnā tas “jau ir noformējis varenu spēku, kas spēj ietekmēt vēlētāju un viņu priekšstāvju lēmumus. Vecie vēlētāji parasti lasa, klausās ziņas, iedziļinās jautājumos, kas viņus interesē, un vēlēšanās piedalās procentuāli aktīvāk nekā jebkura cita vecuma grupa.”

Eksperti atzīst — tas man šķiet tiešām apbrīnojami, varbūt tieši tāpēc es viņiem piedēvēju arī spēju domāt dzejā — ka viņu pasaka ir garlaicīga, pirmoreiz mūžā lasīju starptautisku dokumentu, kas sākas ar vārdiem “novecošanas tēma vairumam cilvēku izsauc vienaldzīgu žāvāšanos.” ANO propagandas stāstiņi par dažādiem iniciatīvas bagātiem onkulīšiem un tantiņām, kas saviem vērtīgajiem projektiem saņēmuši ANO atbalstu, tiešām kļūst neizturami garlaicīgi tajā vietā, kur sākas frāzes “par Meivisas Teilores dzīvi tika uzrakstīta luga un viņa tika nominēta kā Austrālijas Vecais cilvēks 2001” vai “ “Bibi Tatu ir pārliecināta, ka viņas balss tika sadzirdēta, kad Tanzānijas valdība formulēja savu politiku veco iedzīvotāju jautājumā, viņa ir arī valdošās partijas Daresalāmas veco ļaužu rīcības komitejas locekle” vai “kā SGP projekta dalībniece Luongas kundze, apkārtnē pazīstama dziedniece, izveidojusi mazu ārstniecības augu paraugdārzu ar četrām cementa silēm un plastmasas caurulēm; redzot šo atbalstu, daži bērni, kas vēlējās doties projām uz pilsētu, nolēmuši palikt un apgūt dziedniecību.”

Bet cik interesanti bija pirms tam! Astoņdesmit sešus gadus veca austrāliešu apģērbu tirgotāja, deviņu bērnu māte, slēdz veikalu un pārceļas uz izpostīto Austrumtimoras galvaspilsētu, lai atvērtu tur šūšanas darbnīcas sievietēm, kas nekad nav redzējušas šujmašīnu. Tanzāniešu atraitne, kurai mirušā vīra radi ar varu atņem 30 hektārus zemes un nojauc puscelto māju, izaudzina 17 savu māsu un brāļu bērnus un mazbērnus. Vjetnamiešu dziedniece, kura pazīst ārstniecības augus, tuvējiem mežiem piesārņojoties, dodas aizvien tālākos un tālākos klejojumos projām no savas pilsētas, kamēr, augus vākdama, iemaldās militārā zonā un tiek apcietināta.

Starp citu, vai jūs gadījumā neskatījāties Vatikāna televīzijas pārraidi no Lieldienu Krusta ceļa? Kā jums bija, redzot vecā cilvēka, Romas pāvesta Jāņa Pāvila II fiziskās mocības garās procedūras laikā — šausmīgi vai aizkustinoši? Attieksmei pret vecumu ir divas klasiskas izpausmes. Viena no tām, negatīvā, atļaušos izteikt statistiski neargumentētu pieņēmumu, varētu būt dominējošā — bailes novecot pašam pāriet nepatikā pret to, kurš jau ir vecs. Tradicionālajās kultūrās tās izpaužas arī kā veceņu (gandrīz vienmēr tieši sieviešu) vainošana visās nelaimēs — sausumā, plūdos, slimībās, kāda nāvē — un cīnīšanās pret šīm nelaimēm, sitot, spīdzinot, nogalinot vai labākajā gadījumā padzenot nevarīgo veco būtni. Mums pazīstamā civilizācija, protams, traucē atzīt šo nepatiku vārdos un darbos, taču neaizliedz to subjektīvi izjust un mēģināt izvairīties no negatīvo emociju izraisītājiem, nonākot pilnīgā strupceļā un atduroties pret nepārvaramu vainas apziņu. ANO ekspertu savāktās ziņas savukārt liecina, ka vardarbību pret sevi subjektīvi izjutuši vismaz desmitā daļa veco cilvēku. Daļu, vismaz netaustāmāko, no šīs vardarbības izjūtas rada priekšstata par cieņu pret vecumu nesakritība ar realitāti.

Iespējams, ka cilvēces novecošana tik tiešām ir revolūcija, un tās sekas ir jaunības kults, kura baltzobu smaids klīst pa pasauli baltās sporta kurpēs un tēkreklā kā rēgs, kā ilustrācija dialektiskā materiālisma doktrīnai par kvantitātes pāreju kvalitātē vai karikatūra par civilizācijas progresu. Smieklīgais šajā gadījumā ir pats cilvēks, kuru viņa veselības un labklājības vārdā veiktie brīnumi savā ziņā padara par mērkaķi.

Ja saskaņā ar tradīciju pret vecajiem kā pieredzes un gudrības nesējiem ir jāizturas ar cieņu, tad taču viņu nevar būt daudz, jo nevar par gudru uzskatīt vairākumu, gudrība nevar būt plebejiska vairākuma atribūts, tās cienījamība izriet no izdzīvotāju elitārā izņēmuma stāvokļa, kamēr vairākumam var atbilst tikai muļķība. Kā gan būtu iespējams atzīt, ka vairums cilvēku ir gudri? Ja mūsu ir daudz, mēs esam nevis viedi sirmgalvji, bet veci muļķi, tātad, lai saglabātu pašcieņu, mums vai nu jāizliekas jauniem (tas neprasa būt gudram, pietiek būt mundram un enerģiskam) vai jāpieprasa cieņa un jāpanāk tā sabiedriski, ar birokrātiskiem, likumos un starptautiskās deklarācijās noteiktiem līdzekļiem (tas neprasa katram atsevišķi pierādīt savu gudrību, bet vēl vienā veidā uz papīra apstiprina visu vilšanos avotu, cilvēcisko ilūziju par to, ka katram dzīvē kaut kas pienākas — cieņa, mīlestība, laime — tāpēc, ka viņš ir bērns, tāpēc, ka jauns, tāpēc, ka vecs, tāpēc, ka sieviete, tāpēc, ka vīrietis, tāpēc, ka cilvēks, tāpēc, ka ir).

Paldies Dievam, man šķiet, simpātiskās spāņu večiņas sporta kurpes tomēr viņai kājās ir vienkārši tāpēc, ka tā ērtāk vecajām kājām, bet bargi paceltais lietussargs nav saistīts tik daudz ar nosodījumu, cik ar no rīta pa radio dzirdēto laika prognozi. Maza norūpējusies cilvēce ar lietussargu — ja pēkšņi iznāks pats Kofi Annans, viņa to (lietussargu) dusmīgi pakratīs. Varbūt viņai mājās ir sunītis. Tā, kā, piemēram, Luksemburgai ir Ģimenes, sociālās solidaritātes un jaunatnes ministrija.

Kad mums ar draugiem piederēs sava nereālā un nevajadzīgā atsevišķā vecīšu pasaule, intelektuālo marasmātiķu cietoksnis, vērtīgais privātais īpašums, mūsu vecumdienu namiņš, par kuru mēs tik daudz runājam tieši tāpēc, ka ir zināms — šādi sapņi netiek sapņoti, lai tie piepildītos — katram sava nekārtīgā istabiņa, no kuras nīgrajam vecim tikt izvilinātam ar sarunām un trauku šķindoņu, varbūt kāds apzinīgāko apkopts dārziņš, lai lasītu saulainā dienā, virtuve, kur sēdēt ar ciemiņiem, — es tur labāk piekāršu pie sienas to otru fotogrāfiju: pudele kā paaudžu kontakta simbols, kas vieno, pat būdama jau iztukšota un iesviesta okeānā. Bet pret cilvēces novecošanas problēmām, globāli ņemot, ir tikai divi līdzekļi: dzimt un mirt.