Cietuma ceļš

Šīs lappuses balstās uz bijušo cietumnieku stāstiem. Kādu brīdi bija tāda ideja — apkopot viņu pieredzi padomu veidā, tā teikt, katram gadījumam. Sarunās ar “bijušajiem” kļuva skaidrs, ka universāla uzvedības modeļa cietumā nav: “Līdz tam brīdim, kad es tur nokļuvu, es pazinu daudzus, kas bija sēdējuši, taču neviens savā pieredzē ar mani īpaši nedalījās. Nav tādas vienotas formulas, kā izdzīvot cietumā. Ja tu tur nonāc pirmo reizi, tad nekādi padomi tev īpaši nepalīdzēs. Katram pašam ir jāiziet savs cietuma ceļš un jāizvēlas savs statuss tajā.” Tomēr pavisam vienkāršus padomus varēja sniegt ikviens no sarunbiedriem. Tādi atrodami arī literatūrā vai internetā. — Atbildi par saviem vārdiem: sargies lietot tādus vārdus kā “kozjols”[1. Kozjols — pasīvais homoseksuālists, cietumnieks, kas sadarbojas ar administrāciju, ziņu pienesējs, smags apvainojums cietumnieku vidē. (Šeit un turpmāk skaidrots Krievijas cietumnieku žargons, ko ieslodzītie lieto arī Latvijā un latviešu valodā. — red. piez.)], “petuhs”[2. Petuhs, arī gailis, gailītis — pasīvais homoseksuālists, smags apvainojums.] , arī “gailis”, “stukačs”. Neizrādi interesi par citu lietām, mazāk runā, vairāk klausies. Nejaucies citu sarunās. Nekrati citiem sirdi. Nelamājies. Nespēlē kārtis vai domino ne “uz interesi”, ne arī “vienkārši tāpat”. Nemainies mantām, neaiztiec svešas lietas.  Ievēro tīrību. Rūpējies par savu izskatu. Mazgā rokas pēc tualetes. Neizmanto parašu[3. Paraša — atejas vieta kamerā.] , kad kamerā kāds ēd vai visi klausās radio. Savākt aiz sevis nav pazemojoši, pazemojoši ir kādu apkalpot — tāpat vai par samaksu.

Ieraugot uz grīdas vai pie parašas cilvēku, ar kuru neviens nesarunājas, neej viņam klāt, neko neņem no gailīšiem, nepieskaries viņu lietām, nesēdies uz viņu gultas utt. — tā ir cietuma nepieskaramo kasta un tajā var iekļūt neuzmanības dēļ. Uz jautājumu, par ko iesēdies, atbildi, nosaucot panta numuru, neielaižoties detaļās. Uzmanīgi seko tam, ko dara citi un kas notiek. Dari to pašu, ko visi, lai arī tas liktos dīvaini. Neesi skops. Nepielien. Un nebaidies.

Daļa no šiem padomiem ir universāli un darbojas arī ārpus cietuma. Kaut kādā veidā šīs cietuma pasaules regulas sarunās skāra ikviens no “mūsu” bijušajiem apcietinātajiem. Taču šī publikācija tomēr nav ne pamācība tiem, kas gatavojas nokļūt ieslodzījuma vietās vai vienkārši ir ļoti piesardzīgi, ne arī sistemātisks priekšstatu atspoguļojums par dzīvi ieslodzījumā. Drīzāk — paraugs, kā uzvedas valoda (reizēm arī cilvēki), kad tās stāstu veido cietums. Atvainojamies tiem, kas ir labāk informēti par sarunās minētajām ieslodzījuma vietām — mūsu sarunbiedri “sēdēja” dažādos laikos pēdējo sešu gadu robežās, un, kā stāsta, kopš tā laika šis un tas tomēr ir mainījies.

Bez tam, daži bijušie prokuratūras darbinieki apgalvo, ka cilvēki, kuriem ir nauda vai stingri sakari, par noziegumiem, kuri netiek kvalificēti kā sevišķi bīstami, cietumā tā arī nekad nenokļūst.

Pirmās dienas

No vienas puses, tas, protams, ir neaptverams trieciens, tu nonāc citā dzīvē. Un runa nav pat par dzīves kvalitāti. Tas ir fakts, kas pilnīgi pagriež visu tavu pasaules uztveri. Piemēram, es līdz pat šai dienai neesmu sapratis: cietumā libido it kā ir pilnīgi iesaldējies. Nav nekādas nakts un rīta erekcijas, varbūt viņi liek pie pārtikas kaut ko klāt? Vai arī tā cietuma atmosfēra tā iedarbojas. Vairāk tas bija tāds eksistenciāls nebrīvības jautājums. Un arī tas, ka kaut kādiem cilvēkiem pār tevi ir neierobežota vara.Līdz ar aizturēšanu dzīve pāriet pavisam citā dimensijā. Kas brīvībā ir trīs dienas? Nekas. Mirklis. Nepaspēj atjēgties, to jau nav. Tas ir brīvībā, bet aiz restēm pirmās trīs dienas liksies garākas nekā vairāki gadi. Visu laiku gribas galvu sist pret betona sienu, izdarīt kaut ko sevišķu, nodot kādu supersvarīgu informāciju brīvībai.

Stabenē[4. Stabene — Iepriekšējās izmeklēšanas cietums Stabu ielā, bijusī Stūra māja.] laiks iet šausmīgi lēni. Pēkšņi tavā dzīvē vairs nekas nenotiek, kā vakuumā, vēl nupat tu biji nepārtraukti iejaukts kaut kādu notikumu burzmā, bet tad it kā viens būtu iegriezis reostatu — viss notiek lēnām, pirmajās dienās vispār — tu paskaties, tikai stunda pagājusi. Daudzi pat ar prieku gaidīja, ka izmeklētājs uzaicinās — tomēr kādu stundu izmaiņas, jāsaspringst, jāpadomā; bija arī cilvēki, kas rija karotes, lai viņus aizvestu uz slimnīcu, lai mainītos vide, parādītos jauni cilvēki.Pirmais, ko ievēroju, bija piesardzīgie skatieni no visām pusēm. Tas arī ir saprotams: cietumā atpūšas nepavisam ne miermīlīgākie iedzīvotāji. Praktiski jebkurš arestants ir potenciālu briesmu avots pārējiem. Vai maz kas viņam var iešauties prātā uz nervu pamata? Saprotams, ne par kādu psiholoģisko saderību arestētajiem nevar būt ne runas. Tikai ļaunums un uzbudinātība, kas pareizināti ar noslēgto telpu.

Kādi 30% no kontingenta, kas jau iet pa otro hodku[5. Hodka — ieslodzījuma reize.] , ir autoritātes, šķiet, ka viņiem īstā dzīve ir cietumā. Lai arī, prasi kuram gribi, ikviens saka — nē, tā jau nav dzīve, tikai brīvībā, galvenais tikt laukā… Es nezinu, kāpēc viņi to deklarē. Pilnīgi nepārprotami — kādai trešajai daļai tur patīk. Parastajā dzīvē viņi ir kādi septītie un astotie cilvēki, bet šeit — pirmie. Un viņiem ir neierobežota vara. Viņiem ir sava sabiedrība, viņi tur pietiekoši interesanti pavada laiku, Centrālcietumā ir arī alkohols un narkotikas, un sievietes, bet pats galvenais, ka cilvēks jau jūtas labi, ja viņš dzīvo labāk par kaimiņu. Un viņu vara tur ir līdzvērtīga kāda policijas priekšnieka varai. Pat vēl lielāka, un viņš to var visu laiku demonstrēt un izbaudīt.

Kad iegāju kamerā, pirmais vārds, ko es izdzirdēju, bija — “gaļa”. Svaiga gaļa piegādāta. Tāds interesants jauniņā apzīmējums — cietumā tu neienāc kā cilvēks vai kā personība, bet tikai un vienīgi kā gaļa, un tad paskatīsimies, vai šai gaļai ieaugs mugurkauls, smadzenes.

Man bija labs apģērbs, kaut arī zagts. Pie manis pienāca puiši un teica: “Puis, mums uz tiesu jābrauc. Davai mahņomsa.” Man ļoti negribējās mainīt savu džinsu kostīmiņu pret kaut kādiem krāmiem. Un es atbildēju: “Eto moja rubaška, ona bļiže k ķelu.” “Aha, bļiže… Togda mi sģelajem ješčo bļiže." [6. "Maināmies. — Tas ir mans krekls, tas tuvāk miesai. — Ak tā, tuvāk miesai? Mēs pataisīsim to vēl tuvāk.” (Krievu val.)]Viņi saka — nu, kā tu jūties? Nu, mani tur atsita pirms tam. Bet es saku — nu, baigi forši, tā kā ar labiem radiniekiem saticies. Viņiem tas tā iepatikās, viņi sāka smieties. Ja tev gribēs ieplēst pa galvu, tad var atrast. Bet ja tu māki to apspēlēt, to arī var apspēlēt. Tu vari apspēlēt, un viss. Ja tu normāli nostādi sevi, pieej pie lietas smaidot un nestreso, nepieņem afektīvus lēmumus kā mūsu tieslietu ministrija…Saproti, tas ir, kā tu to uztver. Tā uztvere ir baigi lielais noslēpums. Parasti visi to falsificē un tēlo baigos cietējus. Raud raudāšanas pēc. Raud, raud, raud, raud. Beigās — uh, mani iesēdināja. Viņi nav pārliecināti par sevi. Un ko darīt cilvēkam, kurš nav pārliecināts par sevi? — Pārliecināties vajag. Saproti?Pieraksts un galdi

Katrā kamerā pierakstīšanās notiek savādāk, taču pamatā tev ir jāiztur noteikts skaits sitienu. Sit pa presi, pa krūtīm, atsit kaklu. Ej cauri āmuriem.[7. Āmuri — droši vien no krievu “molotitj”, ar nozīmi “sist”.] Dažās kamerās pierakstīja tikai trešais galds, bendes (palači). Citās kamerās savukārt dauzīja visi, kam nebija slinkums. Ja cilvēks bija ar labu miesas būvi, tad parasti viņš pierakstu izgāja. Man pašam krūtis un vēders bija atsisti zili. Mani sita gan pirmais, gan otrais, gan trešais galds.

Pie pirmā galda sēdēja cilvēki, kas kontrolēja situāciju. Pie otrā galda sēdēja tie, kas deva pavēles. Pirmais galds vērsās pie otrā galda un teica, ka vajag nokārtot tādas un tādas lietas. Otrais galds jau konkrēti lēma, kā to izdarīt un kādas pavēles dot. Trešais galds bija palači, kas vienkāši izpildīja visas pavēles. Ceturtais galds bija mužiki[8. Mužiks — ieslodzītais, kas zina cietuma likumus, taču ir neatkarīgs un neietilpst nekādā grupās.]. Tur sēdēja tie, kas bija iekarojuši zināmu nišu, taču nelīda nekādās pirmo trīs galdu darīšanās, un pirmie trīs galdi zināmā mērā respektēja arī viņus. Piektais galds bija opuščennije[9. Opuščennijs vai apbižotais — vīrietis, kas izvarots vai ar kuru darītas kādas citas apkaunojošas darbības.], petuhi. Paši petuhi un parašņiki[10. Parašņiks — melis, intrigants. Šeit, drīzāk ar nozīmi “tas, kurš pie parašas”, tātad gailis vai apbižotais.] pat nedrīkstēja sēsties pie galda. Tur sēdēja tie, kas mazgāja zeķes par cigaretēm, melnā darba strādnieki. Petuhi ņēma ēdienu un gāja uz savu teritoriju pie parašas un ēda tur. Uz šīs teritorijas ne pahanam[11. Pahans — pieredzējis zaglis.], ne mužikam nav brīv kāpt. Tā ir kā nolādētā zona. Ja tevi kāds redzēs kopā ar petuhu smēķējam cigareti, vai nedod Dievs, tu iedosi viņam piesmēķēt, tev jau būs problēmas. Tevi pašu pazeminās (opustjat).Petuhi un apbižotie nevar pacelties, lai cik arī sodāmības viņi dabūtu, visu dzīvi zonā viņi paliks par petuhiem un apbižotajiem. Jebkurā zonā, jebkurā cietumā zinās, ka viņš ir petuhs. Viņi sēž pie tualetes, dara pašu netīrāko darbu un kalpo arī kā prostitūtas. Viņu pārtiku neviens nedrīkst aiztikt, viņu sūtījumi ir neaizskarami. Tos nedrīkst pat ņemt rokā.

Viens petuhs izdomāja iztaisīt pašnāvību — vairs nevarēja izturēt. Spermu viņš ēda kādas piecpadsmit divdesmit reizes dienā. Un tad viņš sēklu uzspļāva virsū kādam mužikam. Pēc desmit sekundēm petuhs bija miris. Bet to mužiku pēc tam gan arī pataisīja par apbižoto.Es atceros psihenē — un tur bija tāda sistēma kā Centrālcietumā —, kad tur ieveda vienu jaunu zēniņu, kurš, man šķiet, tiešām nesimulēja, bet bija nojūdzies, viens no vecajiem teica — šis ir drāžams, viņš esot dzirdējis Centrālcietumā. Un tas to noliedza, un tad viņi meklēja bļodu — jo izrādās, ka ir tāda tehnoloģija, lai pārbaudītu, ja kāds saka, ka viņš nav tāds, tad lai pārliecinātos, ielaiž bļodā ūdeni, viņu ieziepē un iesēdina ar d… tanī bļodā, un tie, kuri ir dr… d…, viņiem tur kaut kādi burbuļi parādās. Godīgi sakot, tagad, kad es sāku tā domāt, es nesaprotu, kā tas notiek, kaut kā nav loģiski.Pats sākums ir svarīgs. Galvenais ir nenolaisties. Nopietnākas razborkas[12. Razborka — attiecību noskaidrošana.] sākas tad, kad tu nokļūsti zonā. Ja kāds tevi nosauc par petuhu vai pidarasu, tev uzreiz ir jāatbild. Jādod pa galvu uzreiz, jābūt gatavam uz pašu neadekvātāko reakciju. Atceros, kā, sēžot pie galda, es visu laiku domāju, ja kāds pienāks, tad es būšu gatavs nogalināt. Vienalga ar ko, bļodiņu, karoti, ķebli. Svarīgi ir izturēt situāciju. Ja tu to neizdarīsi, tad visu pārējo dzīvi tu būsi sev sagandējis. Tajā brīdī, kad tu esi gatavs nogalināt, tad zini, ka esi ieņēmis normālu zonas domāšanas veidu un nepazudīsi.

Lielā mērā tev jāprot būt kā visiem. Tur tā emocionālā attieksme ir daudz radikālāka nekā civilajā dzīvē. Un saproti, ja tu tur neiekļaujies, ja tu esi tāds savrupnieks, tad tu esi ienaidnieks. Tur  man virs galvas gulēja viens džeks, bijušais pašvaldības policists, viņš bija īsts spēka mitriķis — supermens. Viņš bija ne vien sportists, bet pēdējos piecus gadus bija nodarbojies ar kultūrismu. Un viņš, manuprāt, bija vēl reljefāks, nekā kāds tur Švarcenegers. Un no sākuma likās, ka tas vien jau viņam nodrošina savu vietu zonā.

Bet viņš, nebūdams ne īpaši stulbs, ne aprobežots, kaut kā nespēja iekļauties tajās intonācijās, pie tam viņš centās, taču nemācēja. Un divu nedēļu laikā viņš pārvērtās par apsmiekla objektu — neskatoties uz to, ka viņš varētu tur jebkuru izslaucīt. Par viņu ņirgājās no rīta līdz vakaram — visādas podlogas[13. Podloga — provokācija, apmuļķošana.] un nezin ko. Un vecis nonāca pilnīgā izmisumā. Pie tam sist viņu neuzdrošinājās. Sākās īsts psiholoģiskais karš, un tur cilvēkiem patiešām tā laika ir daudz. Un kad septiņi veči divas stundas pēc kārtas viņu ņem priekšā… Vēl jo vairāk, ka civilajā dzīvē viņam bija pavisam cits statuss, džips…Informācija un zirgi

Cietumā ir kosmiska informētības sistēma, taču tā aptver tikai šauru loku, profesionālu sfēru, kas saistīta ar Centrālcietumu, citiem cietumiem, prokuratūras un tiesu sistēmu, tad vēl tās biznesa sfēras, kur ir lielāka kriminālā ietekme.

Zīmītes, cigaretes, narkotikas pa cietumu pārvieto, izmantojot diegus, kas tur savilkti no vienas vietas. Var nodot informāciju pa gaisu — no avīzes izgatavo cauruli, maizes piciņā iekaltē diega galu, kas noārdīts no krekla apakšas, un tad pa maziem lodziņiem iešauj pretējā kamerā.  Var pa kanalizāciju: divās kamerās reizē nolaiž kanalizācijā diegus ar atsvariņiem, un, kad tie samudžinās kopā, kontakts starp abām kamerām ir nodrošināts.

Diegus sauc par zirgiem. Un reizēm, kad ej pastaigāties, redzi, kā pa diedziņiem pārvietojas cigaretes, tēja, nauda un citas lietas.Hašišu ietin celofānā, norij, lai tas tur iekšā kuņģī mētājas, bet diegu piesien pie zoba. Un vienreiz bija tā, ka kaut kas tur pārtrūka, un baigais pirdiens uznāca, un kā laidu zobu! Organisms sarāvās, un tā špuļa ar visu mantu izlidoja ārā.Starp citu, savdabīgs ziņu izplatīšanas veids ir arī radio, pārraidēs, kurās raidījuma vadītājs sarunājas ar klausītājiem.Sargi

Zini, tas tāds interesants fenomens: Centrālcietumā tu ieej iekšā, un tur tāds simt metrus garš koridors, un koridora galā tas lodziņš, kur noformē. Tas pats konvojs, ārējā apsardze, kas likās tādi normāli džeki, viņi ieiet iekšā pa cietuma durvīm un tev uzreiz iesit. Ārā — ne. Un tad pretī panāk iekšējā apsardze, uzraugi, un kaut ko pasaka, vienalga ko — nu, tur — rokas aiz muguras. Un vienalga, cik ātri tu to izdari — tu ko, nedzirdēji, vai? Un — hau — pa rīkli. Ar steku, protams, ar roku viņi nesit. Un tālāk — pie sienas ar rokām pret sienu. Un atkal tu nepaspēsi to izdarīt, bet jau dabūsi ar steku. Lūk, šeit ir tā, un nevis tā. Un tevi visu laiku sit. Piedevām tie ir cilvēki, kuriem tu potenciāli esi klients, ar viņiem tiek bizness taisīts. Jauni sārtvaidži.

Visu laiku blakus eksistē tāds pazemojuma faktors. Kopš pirmā mirkļa, kad policists piezvana pie durvīm un saka — mums ir orderis. Un kad tu nevari viņu vienkārši pasūtīt d…, izmest laukā, tev viņš jāaicina iekšā, un tu esi spiests padoties kaut kādam apaļvaidzim. Bet godīgi sakot, tā sajūta pēc tam pazūd vai transformējas. Jo nevar taču apvainoties uz sistēmu. Pazemot jau var tikai konkrēti cilvēki. Arī zonā neviens nejutās pazemots. Savstarpēji — jā, tie, kuri tur labprātīgi piekrīt, vai kā… Bet pret pašu to cietuma faktu vai sargiem, pret tiem faktiski neeksistē nekāds aizvainojums. Tā jau ir mašinērija.Sadzīve

Vīriešu cietuma smaka — to it kā var racionāli sadalīt sastāvdaļās. Piemēram, sviedri, nostāvējušies cigarešu končiki, ateja, mitrums, dušas telpa bez gaismas — melns akmens būcenis, gļotas kaut kādas tur divdesmitgadīgas. Tur bija krāns un brīžam izdevās nozagt šļūteni, un tad varēja ledainā ūdenī nomazgāties. Bet tā — krāns, un vajadzēja bezmaz pa sienu uzlīst augšā, lai visu ķermeni nomazgātu. Kuriļņikā[14. Kuriļņiks — telpa smēķēšanai, reizēm kopā ar tualeti.] atkal ir tā piepīpēts, tāda riktīga migla, ka tu pusotra metra attālumā nemaz nevari lāgā saredzēt otru cilvēku.Atceros, mani noķēra, kad es kaut kādas vēstules nesu advokātam, lai izsūtītu laukā, un ielika karcerī — tā bija tukša istaba ar ķēdēm pieslēgtu lāviņu, vienpadsmitos atnāk uzraugs un atslēdz vaļā, lai var atgulties. Un naktī blakus karcerī kaut kādam vecim bija nobraucis jumts, un tas cauru nakti auroja. Cits tur cauru nakti lamājās ar uzraugiem. Bet nu tik garšīgi! Un tu klausies kā tādu šovu. Tāds stereoefekts. Otrā pusē blakus kamerā divi visu nakti strīdas, var dzirdēt, ka tas viens brauc otram virsū, bet tas tādā smalkā gailīša balstiņā reizēm lamājas viņam pretī, un beigās tas viens sāk to otru griezt nost, tas kauc un smilkst, un tad auro kā cūka, kad griež. Un tas gāja visu nakti, jo tie uzraugi jau nedomāja, ka kaut kas nopietns notiek, bet no rīta viens bija jāved uz reanimāciju.Absolūti pretīga, neizturama lieta ir tā, ka cilvēki zonā — vismaz 80, 90% — jebkurā situācijā krata kāju. Acīmredzot, tas ir no sasprindzinājuma. Visi kustina kājas. Un tas rada vibrāciju, jo tā kāja jau vienmēr tiek piespiesta pie galda, uz kura arī tu sēdi, vai pie koikas metāla konstrukcijas, un ja viens pie apakšas apstājies un šūpo, uzreiz abos stāvos abas gultas šūpojas. Un arī tā izpuvusī grīda. Ja septiņi veči sēž pie galda, spēlē domino vai ēd un seši kustina kājas, tas ir tik pretīgi un uztraucoši. Tas ir tas, kas mani dzina izmisumā. Bet pēc tam viens vecis otram tā dēļ pārsita galvu. Pie viena autozagļa pienāca cits vecis, kas sēdēja par izvarošanu, atspiedās un sāka šūpot kāju. Un tas pirmais džeks teica: “Nekustini to kāju, tu tak redzi — man gulta šūpojas.” Un tas otrs saka — bļin, ko tu te lecies! Un turpina. Tas pirmais paķēra šķipeli, ar kuru netīrumus saslauka, un trīs vietās viņam pārsita galvu. Un tas mani izbrīnīja, jo parasti par to kāju kratināšanu neviens neuztraucās.Diskusijas

Lāgā neko tādu, kas ātri lasās, nevar palasīt, gribas kaut ko tādu, ko tu palasi, palasi un tad padomā. Un tad džeki bieži tiek līdz Bībelei. Vai, un tad ir tās diskusijas! Tur nu tiešām var sajukt prātā, ja tev ir kaut neliels priekšstats par to. Jo viņiem par visām lietām viss ir skaidrs. Apaļš no visām pusēm. Un no tām diskusijām jau tev nav iespējams nekur aizmukt. Viens sāk: “A kā jūs domājat…?” Un no divpadsimtiem vakarā līdz pieciem rītā tas “kā jūs domājat?” turpinās. Jo visi jau ir tā viens pie otra pieraduši — tas, ka tu guli, viņam neko nenozīmē, viņš tik maļ savu maļamo.

Šķiet, ka tur vajadzētu būt tādiem neparastiem dzīves stāstiem, bet nav jau. Bez tam gandrīz neviens par savu lietu nerunā, runā par kaut ko citu. Un tu vari ļoti ātri dabūt pa zobiem, ja sāksi izprašņāt, kā tas bija.

Trako mājā bija tāds pārītis — viens no viņiem bija iesēdināts par kredītiem, ekonomiskiem noziegumiem. Viņš neapšaubāmi simulēja, bet interesantāks bija tas otrs džeks, kurš brīvu pasauli faktiski nebija redzējis. Viņš bija iesēdināts ap 1984. gadu, kad viņam bija divpadsmit gadu, kiosku aplaupījis, kādas trīs konservu bundžas nozadzis, un cietumā bija jaunus srokus[15. Sroks — ieslodzījuma termiņš.] dabūjis klāt. Viņam vispār nekā cita ārpus cietuma nebija, tāda mākslīga siltumnīcas kultūra, desmit gados tā personība ir tiktāl līdz pēdējam automātismam izveidojusies, ka viņš vispār nespēj saprast, ko varētu darīt ārā. Mani aizkustināja tāda fundamentāla iekšējā dzīve, kurā nav paredzēts, ka varētu kaut kas mainīties, ka varētu emigrēt uz kādu citu pasauli.

Un tie džeki tur sēž septiņas stundas kuriļņikā un diskutē. Bet tā, sporta pēc, tādas sokratiskas diskusijas, absolūts tāds it kā intelektuālisms. Un viņi gadiem ir tā iesituši mēli, ka spēj runāt par jebko, nu, teiksim, kāds ienāca un ne tā pamīza, un tā tēma tiek gari pārrunāta, virzīta tālāk, virzīta uz kādu citu tēmu. Un viņiem nav pat laika iziet ārā no kuriļņika, viņi aizrāvušies un pat to starplaiku, kad nepīpē, turpina sarunāties.

Tas džeks, kurš par ekonomiskajiem, sēdāja pie pirmā galda, viņš kādus divus mēnešus bija pirmā autoritāte, lai gan fiziski bija pilnīgs distrofiķis. Priekšzobi izsisti, nu, faktiski viņu jebkurš varētu piesist, bet tik un tā, pateicoties intelektuālajam potenciālam, viņš vienkārši bija pārliecināts, ka viņam neko nevar izdarīt. Tāds personības spēks. Un tas intelekta spēks ir pat būtiskāks nekā civilajā dzīvē. Un bez visa cita tev vēl ir arī nepieciešams radīt iespaidu, ka tu esi gatavs iet līdz galam. Ja vajadzēs, celsies naktī un pārgriezīsi rīkli.“Pārdzīvojumi attīra dvēseli”

Kad es tagad skatos kādas filmas vai kriminālinfo, tad jūtu kaut ko tādu, savējo. Tas, protams, uzbudina. Tāda unikāla un nesalīdzināma pieredze…Es diezgan bieži to atceros un faktiski tādā nozīmē, ka es vairs nespēju atgūt to uztveres kvalitāti. Faktiski tas ir reāls piepildījums visām tām patiesībām, kuras mēs visi it kā zinām. Nu, piemēram, nevajag dzīvot rītdienai, vajag izdzīvot šodienu.Skatoties, kā tu uztver. Tu uztver, ka tās ir šausmas. Bet tu aizej un uztver kā vēstures pieminekli! Es godīgi teikšu, veči, es ieeju cietumā, kurš uzcelts 1905. gadā, un to bija ieņēmuši latviešu sociāldemokrāti. Un tu uztver to kā vēstures pieminekli, godīgi teikšu. Par to nekārtību un haosu — es uzreiz sapratu, ka tur kārtības nav un nebūs, saproti, tā kā tieslietu sistēmā — sēdina nevainīgus cilvēkus, saproti…Savā ziņā cietumā tu kļūsti brīvāks. Tu ātri kļūsti brīvs no pieradumiem un lietām. Nu, piemēram, kad tev kādas trīs reizes uztaisa šmonu[16. Šmons — kratīšana.] un visu atņem. Nu, cietumā jau neviens neatnāk pusstundu ātrāk un nepasaka, ka tevi pārvedīs. Pie tevis vienkārši atnāk, uzraugs nobļaujas, un tu nezini — vai tev ir jāiet pēc paciņas, vai tevi vispār aizved prom, vai pēkšņi atbrīvo. Tu nezini, uz kurieni tevi aizvedīs, varbūt tevi pārved uz Centrālcietumu. Un tu pieradinies pie apziņas, ka no tevis nekas nav atkarīgs, nekas tev īsti nepieder, un arī tu nepiederi ne pie kā.

Saproti, tā sabiedrība ir tiktāl degradējusies, ka viņa ar kaut kādām šausmām uztver — cietums! vai, ārprāts! Bet tas ir ārprāts priekš tuviniekiem, ne jau priekš tiem, kas sēž. Ir jau viņiem ārprāts, bet, ja viņi negrib sajust to ārprātu, viņi var nesajust. Tās lielākās sāpes, kas bija, tās jau maniem radiniekiem, bērniem…

Faktiski man tā dzīve bija tik drausmīgi piesātināta kā nekad. Un man šķiet, ka tas ir diezgan triviāls mīts — par cietumnieku vientulību, kaut kas no Grāfa Monte Kristo. Postpadomju zonā gan  tās ražotnes ir maz. Piemēram, Matīsa cietumā ir zārku cehs, bet tur strādā labi ja divdesmitā daļa no ieslodzītajiem, pie tam ir baigie kariņi, lai varētu tikt iekšā, intrigas, konkurence! Tur var dabūt mazliet naudas, bet viens lats zonā ir līdzvērtīgs simt latiem šeit.

Bet arī tie, kas nestrādā, visi ar kaut ko nodarbojas, ir briesmīgi aizņemti, un patiesībā jau lielākā problēma ir tā, ka cilvēks nevar palikt viens, bezdarbībā. Un tikko tev ir kaut vai divvietīgā kamera, problēma ir tā, ka tu nevienu minūti nevari būt viens. Pat uz tualeti ved kopā. Un divas minūtes, di…ot, tu aiz sieniņas vari no viņa noslēpties. Un tas ir viss! Cilvēki nezin kāpēc neiet gulēt līdz kādiem trijiem četriem naktī, spēlē domino, tusojas, čefīrus dzer, pirmo reizi vēl nekas, bet kad otro reizi — ūūū… Faktiski vienīgais ekstremālais veids, kā palikt vienam, ir piecelties kādos piecos no rīta, jo tas ir vienīgais brīdis, kādas divas trīs stundas pirms gonga.

Es daudz varēju zīmēt, bet neraugoties uz visu to fanātisko sajūsmu, visu to fīlingu, es ar varu atrāvu kādu stundu priekšpusdienā, stundu pēcpusdienā, lai padomātu par dzīvi. Tieši apsēstos un padomātu. Un, lai nezaudētu nakti, es speciāli vakarā sadzēros baigi daudz tēju, lai nakts vidū būtu jāiet mīzt. Un tu vari pamosties un pēc tam kādu stundu kaifot. Lai visa nakts nepaietu aizmirstībā. Un tad atveras visi kanāli. Patiesību sakot, visu to laiku es par pragmatisko pusi, par to lietu, savām kriminālajām izredzēm un aspektiem, un pagātni — kā tur vajadzēja darīt vai nedarīt — patiesībā es nevienu mirkli par to nedomāju, es pilnībā atrāvos.Atbrīvošana

Kad nācu ārā, sajūta bija baigi foršā. Saproti, tas ir kā kad ilgu laiku neesi pačurājis, un tad tu mīz, mīz, mīz, un sajūta ir baigi foršā. Vai ja tu staigā apavos, kas tev spiež, spiež, spiež, un tad tu novelc — un atkal kolosāli.

Tas ir diezgan fantastisks, neaprakstāms mirklis, pilnīgs orgasms, tur ir arī kaut kas fatāls, neaptverams. Tāpat kā iesēdināšanā. Bet, godīgi sakot, pēc tam es konstatēju, ka daudzus mēnešus man bija tāds vilšanās stāvoklis. Nu, varbūt tas bija saistīts ar tām gaidām, kad tev ir labi un tu gaidi, ka būs vēl labāk. Patiesībā jau jebkuras gaidas nokauj tevī prieku.

Sagatavoja A.B. un J.V.

Андрей В. Кудин.
Книга о том, как выжить в тюрьме, Киев, б.г.
А. Кречетников Жизнь за решеткой. М., 1992
Александр Кучинский.
Законы преступного мира. М., 2000
www.zona.com.ru