Cieņas atskaites punkts

Rīgas Laiks: Ar ko tu 90. gadā ieradies avīzē “Atmoda”? No mājām, ar to, ko mamma iedeva, no skolas, no grāmatām, no kurienes?

Jānis Domburs: Nu, mamma tur tiešām varētu būt baigais faktors. Ja bērnudārza vietā dabon mākslinieka darbnīcu, tas ir savādāk.

RL: Bērnība ar bohēmu un dzerošiem māksliniekiem?

Domburs: Nē, bez briesmīgām bohēmām. Tētis bija agri miris un mamma manis audzināšanas dēļ bija aizgājusi no algota darba par brīvmākslinieci ar savu darbnīcu. Man acu priekšā bija trauki un bildes, nevis plastmasas rotaļlietas un koka klucīši. Tad nāca mūzikas skola, es dziedāju Mediņa skolas zēnu korī, mēs nomainījām Dārziņus uz operas skatuves – bija tāda bērnu luga “Spēlēsim operu “Mazais skursteņslauķis””, Britens, tajā es pat klavieres uz skatuves spēlēju. Un pilnam komplektam es biju VEF sporta skolā piecus gadus, salīdzinoši ļoti vēlu sāku, bet kaut kā pievilku, visus jaunatnes mačus esmu izbaudījis, Latvijas jaunatnes čempionu nosaukums ir izcīnīts ar visādiem talantīgiem māksliniekiem, kas pēc tam tika Latvijas izlasē, ar Šnepu, Helmani – mēs esam septiņdesmit otrais gads visi. Bet man nav daudz un detalizētas skolas laika atmiņas, man dzēšas fails.

RL: Bet kas tev bija svarīgi, pašam?

Domburs: Ja ārā Tautas fronte vārās un tu neesi galīgs kretīns, ja apkārt cilvēki tam seko – nu, tu nevari nesekot. Arī sportā – sākot no sīkumiem, no tā, ka tai laikā krieviski lamāties uz laukuma baltiešu spēlēs nozīmēja dabūt tehnisko uzreiz. Ar leišiem tu spēlē sportu, bet ar krieviem var gadīties, ka tas sports nonāk līdz ļoti lielai skarbuma pakāpei. Skolā tie bija tie gadi, kad sāka boikotēt militāro apmācību, gāja uz skolas formu likvidēšanos, taisīja sienasavīzes. Nu jā, tur es trāpījos un tas bija motīvs, kas vilka vairāk uz šādām lietām, nekā uz akadēmiskām.

RL: Tātad tevi vadīja tāds sabiedrisko kustību azarts?

Domburs:Ne-e... Es jau sāku ceļu uz sporta žurnālistiku. Sports bija vienīgā vide, ko es zināju, un ar to es arī nodarbojos. Iestājeksāmenos ir tie mūžīgie radošie darbi, iemet tevi kādā Rīgas kvartālā vai tirgū un tev ir jāraksta par jebko. Man bija Vecrīga, pirmdienas diena, vienpadsmit rītā. Ievilkos iekšā mazajā katoļu baznīciņā pie pils, caur kaut kādām sētas durvīm, atradu vienu tēvu, brāli, priesteri – nezinu, kā viņš saucās, un temats bija “Sports mācītāja dzīvē”. Bet tas bija pilnīgi reāls stāsts – kā viņi trenējušies, par mačiem – starp konfesijām, vai? Katrā ziņā universitātē mani uzņēma – un kaut kāda pilnīga nejaušība mani noveda līdz “Atmodas” redakcijai. Tur pirmoreiz pa diviem gadiem kāds gribēja aiziet atvaļinājumā, Vladimirovam ziņās nepietika cilvēku. Tā es tur nokļuvu, 90. gada jūlija vidū, astoņpadsmit gadi un viens mēnesis, svaigi nodziedājis Dziesmu svētkus ar skolas kori. Pēc divām nedēļām bija mācītāja Akmentiņa mīklainā nāve, uz kuru mani iesvieda strādāt kā uz tematu.

RL: Tu esi viens tiem cilvēkiem, kas ir izvēlējies nemācīties. Kāpēc?

Domburs: Sākumā es izvēlējos mācīties. Žurnālisti vēl bija Filoloģijas fakultātē, ar antīkās literatūras kursu, par Homēra daiļrades virāžām bija jāatskaitās detaļās. Nu, varbūt, ka to vajag, varbūt nē. Ārā ir barikādes, “Atmodā “cilvēki nakšņo, bet Visvalža ielā ir sesija, un jāstāsta par “Odiseju” un “Īliādu”. Tad man radās sajūta, ka es nesaprotu, kas notiek.

RL: Tas ir, tev liktos, ka “Odiseja” un “Īliāda” no atmodas viedokļa ir bezjēdzīgas?

Domburs: Nu, ne jau tieši “Odiseja”. Es domāju, fakultātē toreiz neviens īsti nesaprata, par ko ir stāsts. Profesors Treijs, kas vadīja žurnālistikas katedru – nu kas viņam tur varēja likties? Man ne tikai vairs nebija laika, bet nebija arī tā vilinājuma iet universitātē kādu klausīties, ja varēja sēdēt redakcijā, dzert tēju un klausīties visus tos cilvēkus, kas bija redakcijā. Un tur bija ko paklausīties!

RL: Kas tu šobrīd esi Latvijas sabiedrībā?

Domburs: Es varētu likt mozaīku no tā, ko cilvēki ir teikuši, nu, kur es gribētu ticēt, ka viņi neliekuļo. Acīmredzot ir kaut kāda virsvērtība, bet, ja tu prasi par manu nozīmi sabiedrībā, tev jādod atbilžu varianti.

RL: Meža sanitārs, kā bioloģijā? Man gan vairāk interesētu tava paša pozīcija.

Domburs:Zini, šī būs laba līdzība. Man tā radās par citiem kolēģiem, kuri, manuprāt, ir pārpratuši meža sanitāra funkcijas un kļuvuši par maitu kraukļiem, kā maita parādās un sāk smirdēt, tā viņi uzreiz metas. Uz to maitu. Tā nav nekāda attīrīšana, bet vienkārši plēsoņu darbība. Par savu pozīciju es pēdējā laikā daudz domāju. Es visu laiku netieku vaļā no tādas mērenības vai pieticības sajūtas par sava viedokļa formulēšanu. Brīžiem sāk likties, ka tā ir kļūda. Es tiešām izpildu līdz galam jebkāda jautājuma skaidrošanas, preparēšanas, gan faktoloģiskas, gan morālas apskatīšanas procesu, bet es ļoti izvairos – varbūt izņemot nedaudzas epizodes – no mēģinājuma aicināt virzīties tai vai citā virzienā, darīt tā vai nedarīt šitā. Varbūt tā ir neuzņēmība.

RL: Taču tu jebkuru lietu interpretē caur to, kā tu par to jautā, kā tu reaģē. Nešķiet, ka tu slēptu savu viedokli.

Domburs: Bet par virkni fundamentālu lietu – piemēram, par Krievijas–Latvijas robežlīgumu, nemaz nerunājot par Eiropas Savienību un NATO – es neesmu ieņēmis fiksētu pozīciju. Un par Eiropas Savienības tēmu tāpēc dabūju dzirdēt daudzas norādes un nesapratnes pilnus jautājumus, vēlējumus apzināties vēsturisko lomu.

RL: Tev patiešām nebija šīs pozīcijas, vai tu spēlēji teātri, lai stimulētu domu apmaiņu?

Domburs: Īsi atbildot, vairāk otrais. Bet vispār, runājot par manu pozīciju, ir trīs atšķirīgas pozīcijas. Viena lieta ir pilsonis ar vienu balsi, tirāža viens eksemplārs. Otra lieta – viena cilvēka pozīcija, kurš ieguvis kaut kādu uzticību un parādās trešdaļmiljona tirāžā. Trešais ir visšaubīgākais: lēmumi ir jāpieņem valstsvīriem, politiķiem, viņiem ir jāuzņemas atbildība, un būtu nepareizi, ja kāds mestos viņu vietā pieņemt lēmumus, bet šajā sabiedrībā, šajā valsts attīstības stadijā lielais jautājums ir, vai šī deleģētā atbildība neved grāvī.

RL: Vai tu esi 15 gadu laikā satapis latviešu politiķi, kas tiešām ir bijis par kaut ko atbildīgs?

Domburs: Es domāju, ka Godmanis bija atbildīgs. Absolūti, līdz aknām. Tad seko gara pauze. Un tad ir baigi jādomā.

RL: Kas atšķir Godmani no pārējiem?

Domburs: Pēc viņa nekādi daudzie reformu lēmumi vairs nav pieņemti, protams, ir daži, bet ne fundamentāli. Viņam bija jāpieņem lēmumi par reālām reformām. Viņu, protams, var kritizēt par kļūdām un pieredzes trūkumu. Bet 4. maija piektajā gadadienā, kad jauca nost Skrundas lokatoru, raidījumā “Deviņdesmitie” es uzaicināju viņus abus – Godmani un toreizējo premjeru Gaili, skolasbiedrus, un šajā sarunā bija skaidri redzams, ka Godmanis pavisam savādāk skatās uz lietām, ka Gailis nepavelk. Bija viena Godmaņa frāze, ko viņš pats droši vien neatceras, bet man tā ir palikusi atmiņā: var nesaprast, kas valstī notiek, var nespēt risināt, var nemācēt, bet politiķim ir jāsāp tam, kas notiek tautā. Lai cik ideālistiski, raugoties no šī brīža mēsliem, tas izklausītos, tas ir precīzi. Izsāpēšana ir vajadzīga visās nozarēs, vienalga, mākslā, sportā – tur pat vēl fiziskāk to vārdu var lietot. Un es domāju, ka Godmanis izsāpēja.

RL: Ko tas nozīmē tavā gadījumā?

Domburs: Ja es katru raidījumu neizsāpētu, tad tur būtu runājošās galvas.

RL: Vai tu ar šo poētismu saproti raidījuma vadītāja aktivitāti, replikas? Liktos, ka lielākā vērtība ir tava spēja rūpīgi, pacietīgi sekot līdzi notikumiem, būt kompetentam, interesēties arī par to, kas ir briesmīgi neinteresants.

Domburs: Ir amatnieciskais darbs, kas ikdienā prasa disciplīnu. Man ir empīriski izveidojusies sistēma, kā es lieku lietas sev mapītēs. Kopš NIP birojs vairs neeksistē, lielāko daļu arhīva es pārvilku uz mājām. Es ticu papīra arhīviem, es ticu, ka ar tiem var labāk un ērtāk strādāt, pat ja laiku var pazaudēt. Tur ir tēmu griezums un fizisku vai juridisku personu griezums, es krāju failus. Krāju mapītes.

RL:Cik lielā mērā tie ir citu sastrādāti faili?

Domburs: Pamatā. Pamatā tā ir preses informācija, jo tā jau uz kaut ko balstās. Internetā ir atrodams milzīgs apjoms nežurnālistisku materiālu. Un ir arī tas, ko esmu savācis pats žurnālista darbā. Es visur cenšos dabūt oriģinālos dokumentus.

RL: Kā tu filtrē to, ko kāds ir gribējis, lai tu uzzini? Pastāv uzskats, ka no visa informācijas apjoma šai kategorijai atbilst 95 %, tas viss ir PR, un tikai 5 % esot žurnālistika – tas, kas kļūst zināms par spīti tam, ka kāds negrib, lai tu to uzzini, – un tikai tas esot vērtīgs.

Domburs: Nē, nevar tik mehāniski dalīt – gribējis un negribējis. Viņš zina, ka es neesmu pirmo reizi ar tiem instrumentiem uz jumta. Viņš nevar man nedot to dokumentu, par kura eksistenci es zinu. Viņš var gribēt, lai es to dokumentu uztveru vienējādi, bet es uztveru otrējādi vai atrodu 5. punkta 3. apakšpunktā kādu lietu, kurai kontekstā ar kādu citu informāciju redzu cauri, kurā es saskatu citu funktieri. Informācijā, kas plūst un sasniedz publiku, dominē PR forma, bet substance vienalga abos gadījumos ir informācija! Tikai PR gadījumā – pasniegta atbilstoši kādam mērķim. Jāmēģina domāt un redzēt, kas tur ir izgriezts, kas pielikts un kādā nolūkā. Kā saka vienā seriālā: A znaješ ļi ti za što? – Znaju. U každogo jest za što. Vopros – počemu. (Smejas.) Informācijas ir do figa. Jautājums – kāpēc.

RL: Tu mēdzot informāciju, kura tev ir, nepubliskot, uzskatot, ka tu labāk zini, vai to vajag darīt. Kādi tev ir apsvērumi?

Domburs: Jā. Šīs diskusijas ir bijušas NIP birojā, ar Sarmīti Ēlerti un citur. Viena lieta ir vienkārša. Ja tev ir kāds materiāls, par kuru tā īsti nesaproti, no kurienes tam aug kājas, vai tas, ko tu redzi, tiešām ir kaut cik nozīmīga aisberga daļa, tad vienmēr ir dilemma, vai tas acīmredzamais labums, ko dos šīs lietas publiskošana, nebūs mazāks par to sliktumu, kas radīsies, ja šis sprādzieniņš aizbērs ciet kaut kādu alu, pa kuru var nokļūt līdz citiem dārgumiem. Varbūt tie ir arī valstiski apsvērumi. Otrs apsvērums ir saistīts ar informācijas barteri. Ja tu esi kaut ko dabūjis off the record , tad tu esi to dabūjis off the record. Pietiks ar vienu reizi, ja tu publiskosi to, ko tev kāds ir devis privāti uzticoties, lai tu saprastu, kas notiek, un vairāk tu no šā avota neko neuzzināsi. Tu vari ar šo informāciju kā spiegs spēlēties. Vari to izmantot sarunā ar nākamo cilvēku, nesakot, no kurienes to esi dabūjis. Publiskot, protams, var, bet to var darīt tad, ja tu noskaidro, ka šīs informācijas turētāju ir tik daudz, ka faktiski izskaitļot avotu nav iespējams.

RL:Vai tev nevajadzēja tomēr izmēģināt spēkus vēl kādā citā profesijā? Vai šie dienesti tev ir piedāvājuši sadarboties?

Domburs: Šie dienesti? Šie dienesti mūsu rakstus savulaik kopēja un lika savās mapītēs. Tu saki – kāpēc es nemācījos augstskolā. Man čekisti bija vieni no skolotājiem. Mani skoloja čekisti. Es gāju cauri tai atmodas žurnālistikai, ko nevarēja uzskatīt par objektīvo žurnālistiku, bet mēs paši meklējām to, kā šai žurnālistikai attīstīties un mainīties. Nevis iekāpt vienā standartā un tad tajā dzīvot. Viena no čekistu mācībām bija: informācijas iegūšana ir informācijas apmaiņa. Ja tu nedod neko pretī, tu neko neiegūsti, tu vari būt smuks, gudrs, labi maksāt, piedzirdīt, vienalga. Cilvēkam, viņi saka, atskaitot varbūt 5 % patoloģisku stukaču, vajag būt svarīgam, piedalīties spēlē.

RL: Kurā skolā tad čekisti tev to visu mācīja?

Domburs: Es jau teicu, ka “Atmodā” mani iesvieda “Daugavas vanagu” priekšnieka mācītāja Akmentiņa lietā.

RL: Man jāatvainojas par slikto atmiņu...

Domburs: Deviņdesmitā gada augusta vakars, brauc vecs fordiņš un avarē pie Biķernieku sporta trases, tur ir betona apgaismes stabi, ietriecas un mazliet aptinas ap stabu. Vadītājs – Armands Akmentiņš mirst pa ceļam uz slimnīcu, un ātri atšķetinās, ka blakus ir bijis otrs braucējs, kas pēc trieciena ir paguvis iztenterēt ārā un kaut kur aizdoties pa tumsu, un mašīnā atrod čekas majora apliecību. LPSR Drošības komitejas majors Aivars Veļičevskis. Tajā laikā viņiem stiprināja apliecības ar ķēdīti iekškabatā. Ķēdīte norauta. Īsts kino. Es, protams, satikos ar šo Veļičevski. Nu, es nesākšu detaļas stāstīt, bet principā redzēju, kā pilsoņi strādā, jo desmit minūšu laikā man izstāstīja manu biogrāfiju tā, kā es pats nevarētu. Es sapratu, ka esmu pilnīgi akvārijā.

RL: Vēl stūra mājā?

Domburs: Jā, viņa vēl ir pilnvērtīga čeka. Es zvanu, sazvanu, mēs satiekamies parkā – pie Planetārija, kur ir ērta novērošanas vieta. Nu, baigās detaļas jau es tev nestāstīšu. Kaut ko tā samocīti es par to visu rakstīju, bet šis gadījums piespieda mani sākt par viņiem interesēties. Tas sakrita ar brīdi, kad čeka sāka veidot PR stratēģiju, 90. gada oktobrī viņi pat sarīkoja preses konferenci. Kad bija janvāra barikādes, čekai jau bija preses pārstāvis Miervaldis Saša-Zaša. Man visu laiku bija kaut kādi kontakti ar viņiem, ar vienu, otru, trešo. Kad čeka beidza pastāvēt, es rakstīju par maisu vešanas un dedzināšanas epopeju, 23. augusta vakarā skraidīju nemitīgi starp čekas māju un Ļeņina pieminekli, ko gāza nost. Tas jau ir mans fundaments, ka es to visu piedzīvoju.

RL: Tu minēji informācijas apmaiņu, bez kuras nekas nevar notikt, kāda informācija no tevis interesēja čekistus?

Domburs: Nē, tai brīdī bija savādāk. Bet vēlāk čeka nolikvidējās, kaut kādi pavedieni bija, mana interese bija, kaut kā lēnām es turpināju ar tiem konkrētajiem čekas virsniekiem kontaktēt. Arnis Jumītis jau bija “Atmodas” vizitors, vēl viens otrs, tad Indriksons, kurš sāka biznesa darbību. Kad interesējos par naftas epopeju, iepazinos ar vēl virkni čekistu, kas naftas tranzītā darbojas, pēc tam nāk bankas – un tur atkal ir čekisti priekšā, viņus jau jūt. Un kad tu ātri vien dabū pilnu LPSR VDK darbinieku sarakstu, tad jau tu pa punktiem ej cauri... paralēli Indulim Zālītem. Bet deviņdesmitajā gadā es biju tautas tribūns, kas vālē rakstus par vienu dzērāju čekistu, kas nogalinājis “Daugavas vanagu” priekšnieku, viņiem nebija izvēles, bija vien jākomunicē ar mani un jāstāsta, cik viņi ir forši, pūkaini, un kādi visi pārējie ir sūdabrāļi. Vēlāk viņš atzina, ka bijis profesionāls diskomforts: paņem failu – astoņpadsmitgadīgs džeks, nekā par viņu nav! Bet sākums jau viņiem ir uzņemt kontaktus. Sākt runāties. Un tad jau var skatīties, kurš no kura kaut ko var dabūt.

RL: Vai žurnālistikas valdzinājums tev ir saistīts ar patiku būt tam, kurš zina vairāk nekā citi, jūtas svarīgs, atrodas kaut kādā krustpunktā?

Domburs:Nē. Es tomēr ceru, ka nē. Es esmu jau pārslimojis arī to laiku, kad – jo tu vairāk zini, jo vairāk saproti, ko nezini. Tas, ka šis aspekts dod kaut kādu azartu – nu jā. Bet pretī tam ir viena cita lieta. Tu visu laiku visu čeko. Tu iepazīsties privātā kārtā ar kādu cilvēku, un tev visu laiku griežas... Nedod dievs, tas ir kāds pazīstamāks cilvēks, tev uzreiz kaut kas iečekojas par viņa darījumiem, partneriem, lēmumiem, tu esi visu laiku uz aizturi. Ja tu gribi būt pret to savu nodarbošanos konsekvents līdz galam, tu esi visu laiku ar aizturi. Tu aizbrauc vasarā kaut kur ciemos pie kāda, kur ir 15 cilvēki, un pēkšņi tur ir viens... tev saslēdzas, tu maigi izsakoties, neuzskati, ka tas ir ļoti labs cilvēks. Bet viņš tur ir. Nu, neko, es jau vizuāli neko nedaru, es pavadu tur kādu laiku, man jau nav ar viņu jābrāļojas un jāsadzer, bet nekad nekas nav vienkārši.

RL: Bet tu taču neesi vienmēr bijis žurnālista attiecībās ar informāciju, tu esi piegājis informācijai arī no ekonomiski izdevīgākas puses, tirgojis informāciju, bijis kopā ar daudziem no tiem cilvēkiem, kas ražo sabiedriskās attiecības. No kurienes tev tā sāpe, tas valstiskums? Kāpēc tu neesi tur, kur viņi visi? Nesanāca?

Domburs: Jā, iespēju jau ir bijis daudz. Nē, es nekad neesmu mēģinājis kaut ko fundamentāli citu un neesmu nesanākšanas dēļ palicis pie tā, kas ir. Pat tajā NIP biroja posmā, kur it kā bija kaut kādas biznesa ievirzes, tomēr – būs simt cilvēku vai tūkstoš, kas tam neticēs – bet tomēr tur nebija mērķis nopelnīt, tādā tiešā izpratnē, mērķim vistiešākā līdzība varbūt bija “The Economist” grupa, kas izdod visā pasaulē pazīstamo žurnālu, desmitiem mazāk pazīstamu žurnālu, savu ekonomisko un informatīvo potenciālu uztur ar vienību, ko sauc “Economist Intelligence Unit” un strādā ekonomiskās informācijas biznesa laukā. Tas jau viens otru papildina. Nezinu, kāpēc es paliku pie žurnālistikas. Droši vien tas 90.–91. gada stāsts iesēžas apakšā. Lai cik patosa pilni skanētu, bet es redzēju, kā valsts top.

RL: Citi tava vecuma cilvēki arī redzēja, taču viņi konsultē tos pašus politiķus un biznesmeņus, kurus tu katru nedēļu dīrā savos raidījumos, pozīcijas ir atšķirīgas, kā tu to izskaidro?

Domburs:: (Pauze.)Vienam nepaveicās…

RL: Kuram?

Domburs: Nezinu… Tas ir labs jautājums, un es būtu priecīgs, ja man uz to būtu sakarīga atbilde, kurai es pats ticu. Atbildēt jau var jebko, jebkurā intervijā taču tu saņem 51 procentu atbilžu, kurām cilvēks pats grib noticēt, nevis kurām viņš tic. Pat ja tie nav klaji meli.

RL: Tavs dosjē, kas atrodams internetā, ir tāds paradoksāls: daudz kur tu esi pieminēts kā autoritāte, nominēts kaut kādai balvai “Izcili jauni cilvēki”, bet ja palasa blakus to sarakstiņu – maksātnespēja… bankrots… piedzīti parādi… nav pagarināts direktora līgums… tiesājas par atjaunošanu darbā, viss tādā garā.

Domburs: Nu, tas dosjē par daudziem cilvēkiem sačakarē priekšstatu. Viņi uzraksta tad, kad skaļi pīeristiski ir izbazūnēts, ka pret Domburu kāds mēģina uzsākt prāvu, bet, kad es pēc diviem gadiem to prāvu pret Nekustamā īpašuma aģentūru vinnēju, to jau neieliek dosjē. Nē, es tiešām mēģinu atrast normālu atbildi, kāpēc tie džeki ir tur un kāpēc šitie džeki citur. Laikam tomēr tās pirmās divas vienības, kur es strādāju – “Atmoda” un “Radio Brīvā Eiropa” – bija ar tādu misijas jēgu apakšā… varbūt, ka ne konkrēts cilvēks konkrētā brīdī, kas to misiju personificē, bet kopumā, un tas lēnām asinsritē ieiet. Par NIP biroju ir stāsts, ko var dažādi interpretēt – un arī interpretē – , sadarbība ar dažādiem Latvijas tranzīta uzņēmumiem vai Venstpils ostu, bet es jau esmu teicis, ka man nav kauns ne par vienu lietu, ko mēs izdarījām, ne par vienu bukletu vai filmu, ko mēs uztaisījām. Un ne jau par transporta un enerģētikas apskatiem, ko mēs vilkām kopā no piecām valodām, monitorējām desmit valstu presi. Tas jau nav kaut kāds prasts materiāls demagoģijai, bet materiāls, lai šī valsts varētu attīstīties.

RL: Bet tiklīdz bija kāds žurnālistisks uzbrauciens, kā tas bija, kad jūs aizskārāt VNĪA un Mottes nelikumības, tūlīt sekoja komerciāli sāpīgs trieciens.

Domburs: Vispirms jau tas notika sakarā ar trīs miljonu lietu. Tajā bija ne tikai Rīgas gals, bet arī Venstpils gals, un tur uzreiz nāca piegrieziens biznesa jomā. To jebkurš medijs zina, tikai skaļi par to nerunā – jebkura avīze var kaut ko zaudēt reklāmās. Zini, es 15 gados esmu bez sava gala par visām peripetijām dauzīts: kas ar Gravu tur bija, kas ar žurnālu, kas ar biroja maksātnespēju, kas ar Motti, kas ar trīs miljonu lietu… cik tu par to saņēmi, cik par šito…

RL: Un tu varbūt visus tos jautājumus jau vari iztēloties kā vienu lielu, nepieklājīgu jautājumu, ko tev dzīve uzdod: vai tik tu neesi kaut kāds muļķis?

Domburs: Nē. Un kad notiek kādi sūdi vai ar kādu jācīnās, es palieku mierīgs kā jūra. Es to visu jau zinu. Trīs miljonu grāmatā pat tipogrāfija atteicās drukāt savu nosaukumu.

RL: Vai no šīs grāmatas bija kāda jēga?

Domburs:Tā ir tā vecā slimība – īsā atmiņa un nihilisms. Rietumu latvieši man teica – ja Rietumos iznāk tāds izdevums par smagāko tematu, kas sabiedrībai bijis svarīgs tā gada laikā, tad to analizē un apspriež visas televīzijas un visas avīzes. Te nekas tāds nenotika, un ja mediji grāmatu nepreparē, tā nevar iegūt tādu rezonansi. Bet jēga – tur bija uzrakstīts viss, ko tai brīdī par šo tēmu bija iespējams argumentēti uzrakstīt, un es neesmu nemaz tik sliktās domās par savām smadzenēm.

RL: Es esmu pārliecināta, ja kādam cilvēkam uz ielas pajautātu, ar ko beidzās trīs miljonu lieta, atbilde būtu – ne ar ko.

Domburs: Vienkārši stulbums. Un tas, ka cilvēki netiek līdz pilnai krāsu paletei, netiek ārā no “melns un balts” sindroma. Vēl trakāk, ja pajautātu kādā redakcijā: vai jūs esat izlasījuši Augstākās tiesas spriedumu par “Latvenergo” vadoņiem un advokātu Čapkeviču? Es varu derēt, ka nē! Jo tur taču ir 120 lappuses jālasa! Bet spriedums ir šausmīgi interesants! Tur ir detalizēti pa minūtēm aprakstīts, kuri džeki un cikos zvana un nāk pie Berija, ko piedāvā, iet atpakaļ, nāk atkal atpakaļ ar ko citu, ko kurš saka, tad gatavo maksājuma dokumentus, kas atsakās, iet uz valdi, valdē klusē, nesaka, pēc tam stāsta, kāpēc valdē to neteica –, nu, teiksim, pirmo reizi ir precīzi uzrakstīts tas, kurš tiešām ko kam teica. No pašu liecībām, turklāt no savstarpējām liecībām, salīdzinot, pilnīgi uzskatāmi var spriest, kurš ar kādiem motīviem darbojās! Un visiem džekiem ir uzstādīti jautājumi par to, ko kurš zināja, ko zināja patrons tāds, ko zināja ministrs tāds, premjers šitāds – un ir interesantas atbildes, jo dažreiz negatīva vai noklusējoša atbilde arī ir atbilde. Un tur šīs atbildes ir.

RL: Tev varbūt vajadzētu rakstīt izvērstas piezīmes uz dokumentu malām. Cik cilvēku strādā, lai sagatavotu raidījumu, kuru tu vadi?

Domburs: Es strādāju viens. Bet tagad esam nonākuši līdz stadijai, kad es esmu diezgan cieti pateicis, ka šis sviests ir jābeidz; ja nebūs vismaz pāris cilvēku grupa, kas var gatavot daudzas lietas, es vienkārši atsakos. Un tādām piezīmēm, par kādām tu runā, būtu vajadzīga raidījuma mājaslapa. Pēc katra otrā trešā raidījuma es savā mājaslapā varētu publicēt kādu dokumentu, kuru esmu kaut kur pavicinājis vai piesaucis, bet nekur tālāk tas neparādās. Varbūt man vispār vēl būtu jēga izmantot savu pieredzi, lai kaut ko vadītu, es nedomāju tik daudz administratīvo kārtību, kā saturiskos uzstādījumus pamest cilvēkiem, kuri darbojas, vai viņu saturisko darbu papildināt. Bieži vien ir tā – atšķir no rīta avīzi, un tā 15 gadu pieredze tev nodod sveicienus. Jo 80 % politiķu, gandrīz 90 %, kas pašlaik ir politikā, ir tur īsāku laiku nekā es. Un es jau tagad jūtu, runājot ar desmit gadus jaunākiem cilvēkiem, baigi krutiem reportieriem, ka viņi nezina, kas no kā ir radies.

RL: Tu zini laukumu, bet tāpat to zina tie džeki, kas ir PR biznesā. Kas atšķiras tavā attieksmē pret notiekošo tagad, kad tu pēc savas funkcijas esi nācijas gods un sirdsapziņa?

Domburs: Paldies. Sākam ar džekiem. Džeki apkalpo vienu konkrētu klientu, viņi rūpējas par personas, kompānijas, vai partijas publisko iespaidu. Viņiem kā indivīdiem varbūt ietilpst atskaites sistēmā jēdziens “valsts ilgtermiņa attīstība”, “sabiedrība”, “nācija”, bet konkrētā projektā viņu atskaites punkts ir pozitīvo publikāciju skaits, kontruzbrukums, lai nosegtu kaut kādus uzbrukumus viņu klientam, uzmanības novirzīšana uz citām lietām, tā bilde ir tik šaura, ka vienkārši riebjas. Viņa ir taktiski precīzi spēlēta, bet šaura pēc suņa. Būtu naivi iedomāties, ka tā nav publicitātes meistarība, lai gadījumam par Jūrmalas sarunām noliktu blakām Kariņu un vēl dažus jautājumus un visu kopā samestu lielā katlā, lai smird un nav vairs nekādu gradāciju. Varbūt viens otrs, kas šajā spēlē spēlēja, arī skatījās uz savu darbību savtīgāk, nekā pats deklarē. Man vēl aizvien nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc tad “Jaunais laiks” šajā reizē necentās būt tas nācijas gods un sirdsapziņa. Vienu nedēļu viņus uztrauc Jūrmalas lieta, otru nedēļu satiksmes ministrijas blēdības, trešo nedēļu politiskā korupcija iekšlietu ministrijā. Nu, labi, vienalga, vai es daru tagad, vai mēs darījām toreiz, kad bija NIP birojs – es vienalga centos skatīties uz savu lietu kā uz sastāvdaļu kaut kādā kopējā procesā. Var jau teikt arī tagad, ka man ir bizness, preču un pasūtījuma attiecības.

RL: Pasūtītājs ir sabiedrība.

Domburs: Vai sabiedrība tāda jūtas? Ja sabiedriskajai televīzijai vajadzēs Inkenu un par to viņa būs gatava maksāt vairāk nekā par Domburu, tad jautājums – kas ir sabiedriskā televīzija? Mīts. Pilnīgs mīts. Mans jautājums par valstiskumu ir – vai mums ir dažas ilgā termiņa nākotnes vīzijas, kuras mūs šobrīd – nu, kā pseidosabiedriskās televīzijas raidījuma nosaukumā, šeit un tagad – piespiež kaut ko darīt, vai tādas eksistē? Es pats klausos, ko es runāju, un tas liekas baismīgi patosiski un par augstu. Bet es lielās līnijās nevaru atrast nevienu citu motīvu, kāpēc es to lietu vēl daru. Ne racionālu motīvu, ne saistītu ar jēdzienu “spēlēties”. Nu, nav, nav.

RL: Kad tev ir jāizšķiras, ko darīt ar kādu informāciju, ko ar ko konfrontēt, kā tu savu izvēli pamato? Vai tu esi kā Dievs vai Kārlis Ulmanis, kas klusībā galvā vada kādu savu valsti?

Domburs: Jā, tā ir, un zināmā mērā es esmu politiķis, tikai mani lēmumi nerada taustāmas sekas, un autoritārismu man nevar inkriminēt.

RL: Nē, es nemaz negribu to inkriminēt, jo neiedomājos, ka televīzijas raidījums ir kaut kas tik ārkārtīgi izšķirošs, bet mani interesē, kā tu spried.

Domburs: Šis jautājums ir par to sāpēšanu. Es tajā procesā, kad tēma tiek formulēta un dalībnieku loks izvēlēts, mēģinu atbildēt pats sev uz jautājumu, vai šai lietai ir konkrētības un vispārinājuma koka divi gali. Vai šai lietai ir šībrīža un ilgtermiņa konsekvences. Vai pagātnes un šībrīža konsekvences, ja tā sasaistās ar pagātni. Uzzīmēt vai aprakstīt uz papīra es šo mehānismu nevaru.

Visu beidzamo mēnesi, kad tika spriests par Jūrmalu, par Kariņu, par valdību un tās jaunajiem ministriem, man vislielākās grūtības bija ar nevalstisko, sabiedrisko flangu, kas varētu pietiekami dziļi, kompetenti, neatkarīgi un prasīgi uzstāties ar savu viedokli. Es ticu, ka Latvijā ir cilvēki ar autoritāti, kas var atnākt un pateikt politiķiem šo viedokli tā, lai par to nav kauns, ka ir cilvēki, kas nav stulbi, cilvēki ar ideāliem, man patiešām ir vajadzīgs šis sabiedrības atbalsts. Brīvo profesiju pārstāvji, mūziķi, literāti, filozofi, sociologi, gleznotāji, nu vienalga, kas – kuriem ir ko teikt – lai viņi man piesakās, tāpēc, ka es nevaru to nosapņot! Es atgriezos pie Māras Ķimeles, kas ar lielu iedvesmu Irākas kara sākšanas laikā kritizēja mehānismu, kā Latvijā tiek pieņemti lēmumi svarīgās lietās. Es viņu lūdzu, tiešām lūdzu, lai viņa nāk. Bet viņas pirmā reakcija bija – man viss ir tik tālu un sāk iestāties vienaldzība. Viņas vienaldzības un totālās neticības noskaņojums, ko viņa ēterā parādīja, cilvēkiem radīja vairāk pārdomu, nekā jebkura moralizēšana, kas varēja tur skanēt. Es nevarēju to izrēķināt. Bet, runājot ar Māru, es kādā mirklī sapratu, viņai sāka spīdēt ārā riebums pret to visu, riebums, kas gruzd cilvēkiem zemapziņā. Es stāstu tev to, lai mēģinātu atbildēt, ko man nozīmē domāt valstiski. Nākamajā raidījumā vispār nebija alternatīvas – tikai Vita Matīsa, kuras rakstu “Valstsvīri un kombinatori” es uzskatu par fundamentālu. Es režisēju, jā, mana subjektīvā pārliecība bija, ka tieši viņa ir vajadzīga, lai bez visādiem politologiem detalizētājiem paskatītos globāli. Matīsas rakstā bija pieminēta arī sarkanā līnija. Tas ir stāsts par mani – es nenoliedzu, man patīk nopelnīt, man patīk komforts, bet ir līnijas... Nav starpības, vai tu baidies no legālā valsts reketa, no vida šmida un vienalga kādām inspekcijām, vai baidies, ka tev neiedos stipendiju, vai tās ir nelegālās lietas – nav svarīgi, vai tu dabūsi ciest tā vai savādāk, bet ir sarkanā līnija.

RL: Vai tavā rīcībā ir bijusi tāda informācija, kas būtu jānes uz KNAB vai prokuratūru?

Domburs: Nē, ne tāda informācija, kas būtu tik taustāmi tieša, lai juridiski varētu tikt uzskatīta par pierādījumiem. Man ir tas, ko varētu saukt par operatīvo informāciju. Tad man ir jābūt stukačam specdienestā, lai dalītos ar operatīvo informāciju, bet es neesmu. Pilsoņa pienākums man neprasa to nekur nest. Ir bijusi viena reize, kad trīs miljonu lietā… nu, arī tā ir interpretējama lieta, vai liecinieks bija ar vērtīgu liecību vai ar nevērtīgu… bija viena reize, kad es caur vienu avīzi anonīmā formā izspēlēju to savu gatavību, ka man būtu ko teikt. Diemžēl prokuratūra tā arī nenoreaģēja.

RL: Kāpēc viss tā jāsarežģī?

Domburs: Nu, jāsaprot arī tas – ja tu kaut kur aiziesi, tas vēl nenozīmē, ka tavam ziņojumam nebūs vieta arhīvā, kas atrodas zem galda. Turklāt manas ziņas par to, ko zina viena vai otra tiesībsargājoša iestāde, liecina, ka viņi ļoti daudz ko zina. Zināt viņi zina, kas notiek. Jautājums, ko viņi dara. Viņiem arī ir zināma neticība un viņi daudz ko nevar izdarīt citu vietā, ja tie citi piedalās šai rotaļā. Tu man, es tev. Viņi paliek muļķa lomā. Viss ir likumīgi. Bet lai atrastu īstās telefonsarunas un īsto numuru noklausīšanos, un dabūtu sankciju, jābūt kaut kam stipri vairāk nekā tam, ka tu zini.

RL: Vai no nihilisma ir izeja?

Domburs: Jā, protams. Čerez trubu…

Man vairāk depresiju rada mēdiju degradācija, nekā sabiedrības vai politiķu degradācija. Kombinācijā starp sabiedriskām aktivitātēm, varas lēmumu pamatojumu jeb tā saucamo argumentācijas kultūru un saturīgumu, un mediju darba kvalitāti – šajā trijstūrī realitāte kļūst nepilnvērtīgāka. Sabiedrība paliek pasīvāka, argumentācijas kultūra – vājāka, un līdz ar to saturīgums kopumā vājinās, un mediju spēja salikt konkrētus piemērus ar vispārīgo, sajēgt starpnozaru sakarības un kopskatus paliek vājāka. Un PR uz šā fona ideāli izvēršas un dominē. Tas rada šo depresiju. Ja es redzētu, ka veidojas kaut kāds reāls sabiedrisks forums, ar konstruktīvi asām debatēm, ka caur manu pieredzi kaut kas pilnveidojas – tad man nav nekas pretī turpināt šo darbu vēl 30 gadus. Bet es negribu būt baltais zvirbulis, kam nevis jāstrādā, bet jācīnās.

Man šķiet, ka lielās līnijās viss stāsts tagad ir par mežonīgā kapitālisma beigu vai transformācijas būtību. Jautājums, vai sadales un apsaimniekošanas procesā stils un tradīcijas kļūst rafinētāki vai kļūst cilvēcīgāki. Pirmajā gadījumā vienas manipulācijas tiek aizstātas ar otrām, arvien rafinētākām, bet tie joprojām ir mafijas likumi. Bet cilvēcīgums šajā gadījumā ir likuma vara, mediju vara, materiālā un morālā samērs un vēl virkne lietu. Tas nozīmē, ka viss, kas notika līdz šim – vai nu cilvēki tajā piedalījās, to sankcionēja vai pieļāva – tiek izvērtēts tiesiski, ekonomiski un morāli. Ja tiek dzīta stingra līnija attiecībā uz pagātni, tad par to, kas ir sastrādāts, mēs turpinām interesēties. Tad mūžīgā atziņa “ja tev nav pagātnes, tad tev nav nākotnes” attiecas uz 90. gadiem, jo līdz šim mēs nekādus kopsavilkumus par notikušo neesam izdarījuši. Tad mēs turpinām filtrēt samērus starp materiālo un morālo un šur tur apcirst astes, atstāt kaut ko pagātnē. Tai skaitā cilvēkus. Neielaižam šos cilvēkus jaunos laikos. Nevis partijā, bet pieejā. Ja, skatoties uz pagātni, ir sasniegta šāda kritiskā masa, tas ir viens ceļš ārā no apburtā riņķa. Un parādās jauni mugurkauli, kam ir spēks nostāties pret šo pagātni. Un ja tagadnē cilvēki – pat ar veciem sakariem, pat ar materiālu atkarību – spēj pateikt sev un pārējiem “Stop”. Riskējot, ka viņiem par to var kaut kas būt, amatu zaudēšana vai vēl kaut kas. Nepiedalīties tajā padziļināšanā un pastiprināšanā, kas turpinās. Valsts pārvaldītājiem ir tiešā tekstā jādefinē, ka mūsu uzstādījums ir – lai mēs nespēlētu dubultspēli. Ja visi izliekas, ka pagātnē viss bijis gandrīz kārtībā, tad dubultspēle attiecas arī uz nākotnes plānošanu. Tas būtu tas cieņas rādītājs – atklāti atzīt dubultspēles esamību un atklāti mēģināt šo dubultspēli novērst. Tas būtu cieņas atskaites punkts, no kura var kaut ko attīstīt. Viens lielisks Mihaila Sergejeviča vārds: glasnostj. Nav cita ceļa.