Cēzara stils

Rīgas Laiks: Jautājumi, ko uzdod intervijās, mēdz būt naivi. Un cilvēki arī varbūt ir naivi — Kurts Vonneguts, piemēram, Rīgas Laikam paziņoja, ka 50 procenti cilvēku ir muļķi. Kādas ir jūsu domas?

Jūlijs Krūmiņš: Es domāju, ka cilvēki muļķi nav. Muļķis ir trako mājā, klīnikā. Bet katrs ar savu attīstību ir dažādos līmeņos — un padomju laikā bija jābūt tā, ka līmenis ir visiem viens, vienādi zems, un grūti bija pāriet uz citu, lai gan arī tad bija talantīgi cilvēki. Kas zina 12, 15 valodas, kam ir iedzimts talants. Man patīk tas princips, kas ir Japānā — kur no pirmās otrās klasītes atlasa talantīgos cilvēkus, pārvieto uz citu skolu un attīsta tieši viņu talantus.

RL: Vai jūs nicināt cilvēkus, kuri jums šķiet zemāki par līmeni, kurā atrodaties jūs?

Krūmiņš: Nekādā ziņā! Man pat ir darbā tā, ka es nevienu neatlaižu — nu, ja nav kaut kāds dzērājs vai zaglis — un piedodu, jo cilvēkam ir jāatrod vieta. Piemēram, tā ir ļoti liela nelaime cilvēkam, ka viņš iet mācīties tur, kur ir vieglāk. Es skaitu, ka katram Dievs ir ielicis iekšā kaut kādu iespēju, bet ja viņš to neattīsta, iet uz darbu un domā tikai — oi, man tās astoņas stundas ir jānostrādā, — tas ir briesmīgi. Es vienmēr esmu gājis uz darbu un domājis: ko es šodien izdarīšu! Man nav laika sajūtas — vai ir pieci vai septiņi vakarā, man ir svarīgs tieši tas darbs. Un redzēt sava darba augļus. Ja man, būvējot Vernisāžu, jau darba gaitā kaut kas šķita maināms, es nācu, plēsu nost, būvēju par jaunu, visu laiku darbojās tāds virzulis...

RL: Tātad nav jēgas runāt par gudrību vai muļķību, drīzāk par gribu, par enerģiju — un cilvēki, kam trūkst tāda nemiera, vienkārši dzīvo bezcerīgi?

Krūmiņš: Es nezinu, bet man patīk tā vecā labā anekdote — ka profesors iet pa trotuāru, viena kāja pa asfaltu, otra pa trotuāru, un, stundu tā nogājis, domā: oi, pa kuru laiku es esmu palicis klibs? Kad man ir kāja nogriezta? Tas ir tāds cilvēks, unikums, viņš ir rakstnieks, dzejnieks, fiziķis, vienalga kas, bet viņš ir pilnīgi iekšā savā lietā, savā nozarē. Tie ir ģēniji.

RL: Vai jūs mīlat ģēnijus?

Krūmiņš: Ar viņiem ir ļoti grūti. Piemēram, ar aktieriem ģēnijiem — ar viņiem ir pilnīgi savādāk jārunā. Man ir dzīvē gadījies — tomēr 18 gadi ir atdoti kinostudijai! — režisors pasaka: ir vajadzīgs tāds un tāds tipāžs. Un tad nāk. Un visi — ģēniji...

RL: Kā, piemēram, bija jārunā ar Ļeonovu?

Krūmiņš: Ar Ļeonovu? Viņš bija kolosāls. Viņš bija tāds cilvēks... Ja saliek Ļeonovu un Smoktunovski — diena un nakts!

RL: Kur ir atšķirība?

Krūmiņš: Saprotiet, es atceros — Smoktunovskim Maskavā piedāvā filmēties par miljonu dolāru. Iedomājieties, toreiz — tas bija astoņdesmito gadu sākums! Viņam prasa, ko jūs vēl gribētu? — Es gribētu kažociņu. Sievai. — (Attēlo Smoktunovska minstināšanos.) Un kādu mašīnu jūs gribētu? — Es nezinu... Nu, kādu briljantiņu... (Smejas.) Tie gājieni! Viņš pats nezināja, ko viņš grib un kā grib. Es sēdēju malā un vēroju — biju administrators, filmas direktora vietnieks. Grib, baidās — un grib... Bet viņš, protams, bija talantīgs. Ļeonovs — tas bija pavisam cits cilvēks. Aktieri saņēma labu naudu, par filmēšanās dienu viņiem maksāja no 25 līdz 45 rubļiem, bet viņi uztraucās par katru kapeiku. Nu, neiedod kādreiz... teiksim, jādod 35 rubļi un 45 kapeikas, nav to kapeiku... Viņš vēl pārskaita, vai ir precīzi. Var redzēt, kādi tie cilvēki ir. Bet Ļeonovs vienkārši paņem, iebāž kabatā un aiziet. Viņš vispār strādāja tāpēc, ka viņam tas patika. Starp citu, viņš pie manis dzīvoja divas nedēļas, manā Rīgas dzīvoklī — tajā laikā, kad mēs no septiņdesmit trešā līdz septiņdesmit piektajam gadam filmējām Tilu Pūcesspieģeli. Pēc tam bija Pētera Pirmā arābs ar Visocki. Ar to atkal bija problēmas, vajadzēja viesnīcā Jūrmala skatīties, lai viņš nedzer, jo viņš bija uz korķa.

RL: Kā tad jūs varējāt pieskatīt — tolaik jau jūs pats vēl...

Krūmiņš: Nu, saprotiet, man bija mērs, es nepiedzēros nekad, bet es turēju līdzi. Bet ar Visocki bija humors. Viņš saka: a kefir možno? Bija norunāts — ka paņems kefīru, atlies nost, ielies šņabīti iekšā vienus simt gramus... (Smejas.)

RL: Vai jums arī tagad interesē kino?

Krūmiņš: Man ir žēl, man vienkārši kino ir žēl. Es saprotu, ka Rīgā, Latvijā kino ir dārgs prieks. Cilvēku sagatavošana, tehnika — kino jau tā tehnika ir galvenais. Kad es atpūšoties biju paskatīties Holivudu, es redzēju to tehniku — visas šīs zemestrīces, klintis brūk, tā ir šausmīga fabrika! Mosfiļm jau bija iespaidīga — bet tā nebija ne trešā daļa no tā, kas ir Holivudā.

RL: Bet kā jūs uztvērāt diskusiju par kino Latvijas valdībā?

Krūmiņš: Man ir žēl, bet, saprotiet — es esmu biznesmenis. Un es skatos tā, ka valdībai pirmkārt jādomā par to, lai cilvēki būtu paēduši. Nepaēdis cilvēks ir nikns un nav prognozējams. Te varētu ar mani daudz diskutēt, kas ir cilvēks bez kultūras. Bet tā ir pirmā lieta, kas vajadzīga valdībai — paēdināt. Iedot vieniem 500 000 cilvēkiem darbu, taisīt tos pašus mobilos telefonus vai ko citu. Un domāt par zemniekiem — lai zemnieks zina, ja viņš izaudzēs 10 tonnas kartupeļu, tad viņš tos pārdos. Pat ja tirgū maksās 5 santīmi, no viņa nopirks par 10.

RL: Vai jūs tā pirktu, kā jūs iesakāt valdībai, pr 10 santīmiem to, kas tirgū maksā 5?

Krūmiņš: Bet visā Eiropā un arī Lietuvā valdība kaut ko subsidē, dod kaut ko, lai izaudzētu... Kāpēc es tā runāju — mani pagājušā vasarā māsīca aizveda uz Ogri, mēs braukājām pa laukiem, un es skatos — būda. No dēļiem sasista būda. Aizgāju, parunājos ar cilvēkiem. Ziniet, tā kā cietumā tās gultas sataisītas gar sienām, četri sīkie, trīs gadi, septiņi, astoņi... Jā, mēs šeit dzīvojam, strādājam, mieži ir iesēti, kartupeļu lauki — viņiem bija kādi 20 hektāri. Nu, bet ziemā taču nē? — Ziemā arī. — Kā tā ? — Viņš saka, mēs paņēmām no Pareksa kredītu, ieķīlājām savu dzīvokli un pagājušo gadu mums neizauga produkcija. Mūs Parekss vienkārši izmeta ārā no dzīvokļa Ogrē un tagad mēs dzīvojam te. Neizauga — nu, saprotiet, nav garantijas! Tādu cilvēku, man liekas, ir daudz, žēl to cilvēku, kas nonākuši šādā stāvoklī, ir jāpalīdz kaut kādā veidā!

RL: Kas jums palīdzēja kļūt bagātam?

Krūmiņš: Mani grūti salīdzināt. Es pats daudz analizēju savu veiksmi. Bet es jau tad naudu taisīju, es biju bagāts cilvēks jau septiņdesmito gadu beigās, kad es sāku nodarboties ar puķu audzēšanu. Kad draugi mani paņēma pirmo reizi līdz uz Murmansku.

RL: Bet valsts toreiz darīja visu, lai jums neveiktos.

Krūmiņš: Nē, valsts toreiz iedeva iespēju par trīsarpus tūkstošiem rubļu no cilvēka nodot tulpes, rozes. Mēs to izmantojām. Es audzinu rozes, bet kāpēc mans kaimiņš nevar? Nu, viņš neaudzina, es audzinu viņa vietā, viņš nodod, es viņam samaksāju 50 rubuļu, bet viņš man atdod tos trīsarpus tūkstošus. Toreiz bija iespēja. Kad sākās kooperatīvu darbība, es jau biju bagāts cilvēks, es jau varēju izņemt naudu, nopirkt dēļus, pārdot ārzemniekam un nopelnīt rubļu vietā dolārus. Un dolārus atkal pārvērst rubļos, nopirkt degvielu, kas maksāja 4000 rubļu, cik atceros, tonnā, un pārdot par 160 dolāriem — toreiz bija 1000 rubļu viens dolārs! Par 40 dolāriem nopirku tonnu un par 160 pārdevu. Miljonu nopelnīju vienā mēnesī.

RL: Kā tas jūs ietekmēja?

Krūmiņš: Man dzīvē ir bijis tā, ka es mūžīgi esmu dzīvojis uz parāda, man mūžīgi aizmugurē bija parādi, es mūžīgi vairāk tērēju, nekā pelnīju. Biju izaudzinājis 10 000 mežeņu, bet iepircis nākamajam gadam jau 50 000. Tātad to naudu, ko nopelnīju, es jau pirms tam biju aizņēmies un iztērējis, lai nopelnītu nākošgad vēl vairāk. Būvēju māju — dzīvoju uz parāda. Sāku būvēt naftas terminālu, kas maksāja 6 miljonus, kad biju nopelnījis tikai miljonu — bija jāiet un jāņem G-24 kredīts, es visu laiku ņēmu. Tas neļāva man mierīgi naktī gulēt, lika visu laiku štukot, kā var nopelnīt vēl, kur atkal ņemt naudu, kaut ko pārdot, kaut ko pirkt, un tā... (Smejas.)

RL: Es sapratu tā, ka jums ir ļoti žēl cilvēku, kuriem neiet, neveicas — bet visi jau nekad nekļūst turīgi. Kas ir tas, kas pēkšņi cilvēku pagrūž — un aiziet?

Krūmiņš: Saprotiet... Ir tāda lieta, ka cilvēks neanalizē. Gudrs vai dumjš... Man nav svarīgi, vai tas bizness man ir nesis naudu, vai es esmu kaut ko zaudējis. Ja es esmu zaudējis, es analizēju. Es ņemu papīru, visu uzrakstu un izdomāju, kā es būtu darījis, ja man būtu jāatkārto tas gadījums. Bieži cilvēki saka — oh, ja varētu tagad atgriezt to deviņdesmit pirmo gadu! Tad es būtu nevis miljonu, bet simt miljonus nopelnījis, tur varēja riskēt! Bet toreiz vēl bija rubuļi, aiz muguras gāja KGB un OBHSS, to cilvēki aizmirst. Es pārdomāju visus savus gājienus, skatos vecās klades, ko esmu pierakstījis — savu grāmatvedību. Bet tās analīzes cilvēkiem trūkst. Viņš dzīvo šai dienai, nopelna — nopriecājas... Man bija nerakstīts likums: es sev kaut kādas jahtas vai mašīnas pirku tikai par 10 procentiem no peļņas. No miljona sev ne vairāk kā 100 tūkstoši. Diezgan ilgi vēl dzīvoju vecajā Baltezera mājā, nebūvēju neko citu, kamēr jutu — tagad var, tagad bizness ir uztaisīts, viņš jau nes.

RL: Cik lielā mērā jūsu likteni noteica nejaušība un cik lielā mērā to izveidojāt pats?

Krūmiņš: Bez veiksmes nekas nebūs. Man ir Baltezerā viena vieta, kur es esmu iestādījis kādus četrus kokus, bet viņi neaug, vai nu apakšā ir āderes vai kas, bet tajā vietā neaug. Arī cilvēkiem tā ir. Ir veiksmīgi cilvēki un ir neveiksmīgi cilvēki. Es vienmēr pazaudēju kazino, vienmēr. Es nekad neesmu vinnējis!

RL: Bet ejat vienalga?

Krūmiņš: Bet eju vienalga! (Smejas.) Bet — ne vairāk kā tūkstoš dolāru. Un es nekad uz kazino neeju vinnēt, es eju pavadīt laiku. Apskatīties cilvēkus, ar kādu patusēties. Interesanti pavērot arī tās sejas, kā tur pārdzīvo. (Smejas.)

RL: Bet citur jums vienmēr ir veicies?

Krūmiņš: Jā, jā. Veicās. Tā jau saka — cilvēkam veiksme ir jau piedzimt normālā ģimenē, lai tev ir māte, kas tevi mīl un tēvs, kas visu dara, tikt pareizā skolā, riņķī tev ir pareizie draugi, tāpat armijā... Tu esi tik ļoti atkarīgs no apstākļiem. Un tālāk — attīstīt to, kas tev ir dots. Par mani jau skolā teica — driģenes saēdies, nu nevar mierā nosēdēt!

RL: Vai jūs skolā kāvāties?

Krūmiņš: Mmm, nedod dievs. Paprasiet Jurkānam, viņš ar mani ir vienā skolā gājis.

RL: Jūs sitāt Jurkānu?

Krūmiņš: (Smejas.) Nu, vai tad to var rakstīt?

RL: Kāpēc tad ne?

Krūmiņš: Es jau Jānim saku — ja es tevi nebūtu tik bieži iekaustījis, tu nebūtu tik tālu ticis! (Smejas.)

RL: Bet Raimonds Pauls arī kāvās?

Krūmiņš: M-m. Kad mēs no skolas Baltā ielā gājām garām Riekstu ielai, kur Raimonds dzīvoja, lodziņš bija vaļā, viņš spēlēja klavieres. Mēs tur dauzījāmies, trakojām, viņam bija jāspēlē klavieres, stingrs tēvs bija.

Jūs jautājat par nejaušību — nu jā, vai tad tā nebija nejaušība, ka es, vienkāršs zēns, elektriķis, atnācu no armijas un pēkšņi iepazinos ar zvaigzni! Es iepazinos ar Veltu Vilciņu. Es nezinu, vai jūs atceraties, bet viņa sēdēja blakus Kalnbērziņam visādos pasākumos. Un viņa mani veda uz to baletu savējo — kur viņa Žizeli dejoja un Gulbju ezeru, atceros, man nepatika, es nevarēju... Mans draugs, kas bija beidzis partijas skolu Viļņā — caur viņu es iepazinos, un tā es iegāju... Velta bija kādus trīs gadus vecāka par manīm, viņa man iedeva šo mākslas interesi, tā tiešām ir nejaušība, ja nebūtu viņas, es uz to kinostudiju nemaz nebūtu aizgājis. Es domāju — kur es varētu? Nu, tādā baletā, tur es neko nevarēju. Bet Velta man pastāstīja, ar ko kino nodarbojas, ka filmas — tas nozīmē, ka notiek katru dienu savs, ka interesanti cilvēki, un tā es aizgāju uz Rīgas kinostudiju. Par administratoru. Divos trijos gados mani ievēroja, bija konkurss, aizsūtīja ar Rudņeva rekomendāciju uz Maskavu. Vēl vajadzēja otru rekomendāciju, bija tāda forša direktore Lilija Liepiņa, ar Jāni Streiču kopā taisījusi daudzas filmas, viņa arī, starp citu, tagad pie manīm strādā — viņa arī uzrakstīja rekomendāciju. Tālāk mani ievēroja Maskavā un paņēma uz Mosfiļm, un tā es tur paliku. Nejaušība! Es taču visu mūžu biju gribējis būt jūrnieks, es sevi sapņos redzēju kā jūrnieku, visas ceļojumu grāmatas izlasīju un Monte Kristo, un pirātus... Es citu neko sev neredzēju — tikai jūru, būt par matrozi, braukāt kaut kur, bet es nevarēju tikt jūrā, man krustmāte dzīvoja Argentīnā un bija grūtības. Tikai tepat — pa vasaru es vedu plostus no Salacgrīvas, no Baltezera, no Mērsraga. Tagad te BMGS bija pieņemšana, tas ir kantoris, kas būvē man visas piestātnes, bijušais Ļeņingradas lielākais ostu celtniecības un bagarēšanas uzņēmums — un viņiem bija bagarēšanas kuģi, mammai bija čoms viens kapteinis, un mani pa vasaru uzlika uz tā kuģa par matrozi. Klaipēdā, Kaļiņingradā braukāju. Kad tas kuģis nāk pilns, grunti smeļ, ūdens nāk pāri — un paliek smilšu kaudzes un dzintari, mēs tos dzintarus lasījām ārā, man bija vairāki kilogrami, bet toreiz viņi tādas kapeikas maksāja, gājām Klaipēdā nodot.

RL: Bet mēdz būt tā, ka kāds gadījums pēkšņi liek domāt, ka cilvēks ir dzīvojis “ne savu” dzīvi. Kas jūsos rada pārliecību, ka jūs dzīvojat savējo?

Krūmiņš: Savējo? Es nedzīvoju dzīvi pēc cita uzrakstīta scenārija. Es pats esmu scenārija autors, es pats to dzīvi gribu radīt. Es vienmēr esmu gribējis būt bagāts, man vienmēr ir bijusi vēlēšanās dabūt daudz, nopelnīt naudu, būt neatkarīgam. Es ļoti gribēju, lai man ir bērni. Un es zinu, ka es pats esmu savu bērnu autors. Man ir divi bērni, meita un dēls. Tā sagadījās, ka meita piedzima Maskavā. Dēls piedzima Rīgā, bet arī no krievu sievas. Es viņus abus dabūju jau lielus, dēls atnāca pie manis, kad viņam bija 17 gadu, meita — 15 gadu, un abi divi runāja krieviski, es dabūju mācīt latviešu valodu. Bet mazbērni man tagad ir četri un visi runā latviski! Visi bērni, mazbērni, mana māsa — visi dzīvo pie manis, vienā ciematā.

RL: Vai jūs varat iedomāties situāciju, kad jums visu atņem — naudu, mājas, sievu, bērnus?

Krūmiņš: Es pilnīgi pieļauju, ka varētu atņemt naudu, sievu arī kāds varētu atņemt, bet es skaitu — bērnus, ja viņi ir pareizi audzināti un tuvi, nevar atņemt. Es skaitu, ka tas ir atkarīgs no manis. Bet nu — viss ir Dieva varā.

RL: Jūs spējat ietekmēt savas biznesa lietas, vēl kaut ko, vai jūs uzskatāt, ka esat savas dzīves saimnieks?

Krūmiņš: Jā, es esmu savas dzīves saimnieks, jā.

RL: Jūs esat teicis, ka visu dzīvi virza nauda — kāpēc tieši nauda, nevis teiksim, griba, vai spēcīgas personības, vai Dievs?

Krūmiņš: Nauda — tā ir brīvība. Ja man ir nauda, es varu darīt to, ko es gribu.

RL: Kāpēc daudzi cilvēki ļoti baidās no naudas? Un tie, kuriem tā ir parādījusies, cieš no savu veco, mazāk turīgo draugu nervozās izturēšanās.

Krūmiņš: Latvijā ir daudz cilvēku, kas ieguvuši naudu un saslimuši ar zvaigžņu slimību. Aizgājis širmis priekšā. Un tādu ir daudz. Šeit ir jautājums — vai man arī ir aizgājis širmis? — Jā, man bija.

RL: Sākumā?

Krūmiņš: Nē, ne sākumā. Kad es pēkšņi no Mosfiļm nokļuvu Rīgas kinostudijā. Tur man bija alga apmēram 500 rubļu mēnesī — kad citiem bija 120-130. Man bija sovmina[1. Sovmins — Ministru Padome, krievu valodā — Sovet Ministrov.] Volga, trīs gadus katru rītu atbrauca uz mājām un aizveda uz darbu. Jūrmalā Cabourg es taisīju ar kāju durvis vaļā, Jūras pērlē gāju iekšā un darīju, ko gribēju. Man bija nauda un draugi, viss man bija. Gadu — pie trīsdesmit. Es pateikšu atklāti, es darīju, ko gribēju, četros piecos no rīta mājās tikai nācu. Un, kad es atnācu uz Rīgas kinostudiju, kad man uz darbu bija jābrauc ar trolejbusu — es strādāju par direktora vietnieku un tur nebija ne mašīna piestiprināta, nekas, — kad man aldziņa bija 120 rubļu, tie draugi kaut kur pazuda. Tanī laikā es nodzēros. Es sāku dzert, jo man nebija brīvības! Es jutos nekomforti, es nevarēju izmaksāt, es nevarēju aiziet! Es nevarēju atrast sev vietu. Es jutos ļoti diskomforti. Ļoti! Un tad man labs draugs, kas tagad jau ir miris, teica: nu, Jūli, ko tu! Un pirmo reizi paņēma mani līdz uz Murmansku. Uz 8. martu — es redzēju, kā uzreiz nopelnīja 2-3 tūkstošus rubļu. Viņš man parādīja, ka var rozes potēt, un tad es sāku. Divu gadu laikā es jau biju atkal zirgā! Pilnīgi cits cilvēks, man neinteresēja vairs ne Cabourg, ne naktis, es aizgāju satikties, parunāt, bet tas vairs nebija tā.

RL: Vai tiesa, ka jūsu puķes auga pazemē?

Krūmiņš: Jā, nu tulpes jau dzen tikai pagrabā. Pagrabi — zem dārza Baltezerā, 1200 kvadrātmetri, tas viss bija aizņemts gan virs zemes, gan zem zemes.

RL: Jūs zināmā mērā esat laikabiedrs Latvijas “netkarīgajai”ekonomikai. Kā, jūsuprāt, lielos vilcienos ir mainījies bizness Latvijā? Vai tas ir “Latvijas bizness”?

Krūmiņš: Latvija ir tautasdziesmas un tautastērps, Latvija nav bizness. Bizness ir korporatīva savienība. Nav tāda Latvijas biznesa.

RL: Vai jūsu vēlēšanās pēdējā laikā publiski runāt par Ventspils lietām nozīmē to, ka jūs gribat būt atklāts?

Krūmiņš: Es par akciju īpašnieku Ventspilī kļuvu tikai tāpēc, ka ar šīm akcijam man atdeva parādu. Un jau no pirmajām dienām, kad es tur nokļuvu un mēs sākām runāt par dažādām lietām, es teicu — bet, pagaidiet, pagaidiet, man arī ir termināls un es savā terminālā daru tā. Ar savu atklātību es panācu to, ka nebiju vairs tur vēlams. Turpmāk es tur vairs nebraucu un sūtīju tikai savus juristus, jo sapratu, ka viņiem ir sava taisnība — tā taisnība, kas viņiem ir izdevīga. Ventspilnieki to ļoti labi zina — es esmu vienmēr teicis, un runājot viens pret vienu viņi piekrīt — jā, jā, bet ko tad tur var teikt, mēs taču nevaram, tu vari pateikt, jo tu esi neatkarīgs. Tur ir zēns, kas diktē.

RL: Kāda jēga ir atklātībai? Kāpēc jums ir vajadzīga atklātība?

Krūmiņš: Es jums pateikšu, Inese. Man ir pietiekoši daudz naudas, lai... lai es padomātu, kā dzīvos mani mazbērni. Un ja es to zinu, ja es esmu pārliecināts, ka viens cilvēks rausta visus, rausta daudzpartiju sistēmu, kā viņam ir izdevīgi, domāt tikai par savas grupas labumu, nevis par visas Latvijas attīstību, tad es runāju. Un es domāju, ka laiks pienāks visiem runāt. Es domāju, ka arī viņa apkārtējie cilvēki runās to pašu. Pienāks brīdis, un viņi runās — šodien viņi ir sasaistīti ar naudu, ar līdzdalību viņa biznesos. Pat Guntis Indriksons saka — jā, bet es nevaru runāt, es pārkrauju metālus Ventspilī, man tur ņems un aizgriezīs. Šodien es runāju — bet citi arī runās. Man nav pieņemama Aivara Lemberga valdības raustīšana un sevišķi tas, ka viņš bremzē manu un vispār Latvijas tranzītbiznesu. Viņš bremzē. Viņš nociklēts uz to, ka tranzītam ir jāiet caur Ventspili, viņam nav Liepājas, nav Rīgas, nav pārējo ostu, ir tikai Ventspils. Es skaitu, ka 20 miljoni, ko pārkrauj Tallina — viņi šogad pārkrauj vairāk, nekā Latvija, — tas ir tikai Lemberga nopelns. Visi tie cilvēki, kas tur ir, viņi visi bija šeit Rīgā, un viņi visi gribēja būvēt un gribēja celt. Viņš pateica — nē, Rīgā nē. Tas ir tas, kāpēc es iesaistījos tādā asā diskusijā.

Un Eiropas Savienībā visiem būs viens likums. Būs kur žēloties un meklēt taisnību.

RL: Kāpēc Latvijā, jūsuprāt, pēdējā laikā nešauj?

Krūmiņš: Nu, redziet, droši vien... šodien nav nevienam interesanti, nav interesanti šaut. Arī par Ventspils naftu nevienam nav tik lielas intereses, lai šautu. Paši latvieši jau nekad nav bijuši — mēs jau neesam nekādi kriminogēnie, ja nu tur iesaistītos kādi bandīti, vai kas — bet te jau... Ventspilnieki, jūs domājat? Nezinu, es pat neesmu padomājis par to šaušanu.

Bet par Eiropas Savienību. Es kā biznesmenis un kā tranzīta pārstāvis ar abām rokām esmu par Eiropas Savienību. Kā pilsonis es esmu pret. Kā pilsonis es neesmu pārliecināts, ka man būs labāk. Kā pilsonim. Es nezinu, vai zemniekam būs labi, ja tomātam jābūt 5 centimetriem un gurķim 10 centimetru garam, ja degviela man būs jāpērk par 1 eiro litrā, ja tagad es pērku par 60-70 centiem. Es neesmu pārliecināts, vai tie jautājumi ir sabalansēti. Vai nevajadzētu tomēr vienus trīs četrus gadus pagaidīt. Kā pilsonis es vēl nevaru pateikt — jā, es esmu par to. Un es balsošu kā pilsonis, nevis kā biznesmenis. Man pietiek naudas. Mans bizness jau ir Eiropā. Man būs vieglāk Eiropas Savienībā — ar kompanjoniem, ar dokumentiem.

RL: Vai zemniekam būs labi, ja jūs kā pilsonis un biznesmenis negribēsiet pats pelnīt vairāk un vairāk maksāt valstij, lai būtu nauda tām subsīdijām? Tām pensijām, tai pabarošanai, kas, jūsuprāt, ir valdības galvenais uzdevums?

Krūmiņš: Es nezinu, kā būs pensionāriem, es nezinu... Lūk, ja Lembergs nebūtu aizliedzis būvēt Kundziņsalā terminālu, es jau tagad miljona vietā maksātu valstij mēnesī trīs miljonus.

RL: Jūs uzskatāt, ka Lembergs to aizliedza?

Krūmiņš: Bez šaubām. Kundziņsala taču ir brīva sala, kur var būt labāka vieta terminālam kā Kundziņsala! Bet nelaime tā, ka Rīgā pārkrauj tonnu kravas par 7 dolāriem, bet Ventspilī par 9 dolāriem, jo tas ir 200 kilometrus tālāk! Un viņš to pārdzīvo. Bet tas, ka kravas aiziet gan Rīgai, gan Ventspilij garām uz Tallinu — to viņš neskaita!

RL: Kā jūs iedomājaties ideālo Latviju?

Krūmiņš: Ideālo Latviju es nevaru iedomāties, es varu tikai jums uzzīmēt. (Zīmē pudeli.) Es šitādu te iedomājos. Deviņdesmit procenti ir Latvijas iedzīvotāji, kas dzīvo labi. Šeit ir apmēram kādi 7 procenti pārtikušu iedzīvotāju. Un te — 3 procenti ir supermiljonāri.

RL: Korķa tiesa?

Krūmiņš: Apmēram tā. Jo ko gan es varu izstāstīt — kādu es iedomājos…

RL: Bet Dziesmusvētki kā ideālās Latvijas modelis, tas jums derētu?

Krūmiņš: Ja vēl varētu iedot katram kādus tūkstoš latus mēnesī algu — tad jā. Es gribētu, lai Latvijā vairāk būtu uzņēmēju latviešu, lai mēs nebūtu tādi — savā čaulā. Piemēram, koncertos — krievu publika uzreiz aiziet uz urrā, bet latvietim vajag noklausīties puskoncertu, aiziet uz bufeti un iedzert šņabi, tad viņš iesiltu. Latvietim vajag aktīvāk iet apritē un kaut ko darīt, nevis uzbūvēt pili, sēta riņķī, es esmu sev saimnieks un sargs.

RL: Vai jūs sevi uzskatāt par netipisku latvieti?

Krūmiņš: Nu, man jau (smejas) ebreji saka — Jūlij, novelc bikses, vai tik tu neesi apgriezts! Tu esi tā nomaskējies!

RL: Kas ir jūsu autoritātes Latvijas biznesā?

Krūmiņš: Uzreiz nevaru pateikt... Ķirsons ir iegājis savā nišā, man patīk, kā viņš strādā, kā viņš iet. Es domāju — Lembergs būtu ļoti labs saimnieks, sava biznesa bīdītājs... Bet viņš sajauc savu biznesu ar valsti, sajauc. Šķēle — ideāls valstsvīrs. Bet vajadzētu Repšes godīgumu un Šķēles galvu, uztaisīt no abiem vienu! Nu ideāls!

RL: Vai ir iespējams būt godīgam biznesā?

Krūmiņš: Nu, ja man kāds nāktu un teiktu — es esmu godīgs biznesmenis, es uzreiz pagrieztos un aizietu, jo godīga biznesa jau nav. Tomēr tā ir konkurence...

RL: Un nav nekādas robežas?

Krūmiņš: Nu, ja tu kādu esi nošāvis, tad tu esi negodīgs. (Smejas.) Bet es uzskatu, ka tiešām ir ļoti svarīgi turēt vārdu.

RL: Vai kāds ir atbildīgs par to, ko darījis padomju laikā?

Krūmiņš: Noilguma nevar būt — vai viņš darījis krievu laikā, vācu laikā, vai kad, ja viņš ir noziedzies pret cilvēku, noilguma nevar būt.

RL: Es lasīju kādā Liepājas avīzē, ka Jānis Vagris esot stāvējis policijā rindā pēc jaunās pases, un jūs esot pienācis klāt un aicinājis viņu pie sevis darbā.

Krūmiņš: Jā, tas bija pie Teikas. Jānis stāvēja un es piegāju viņam klāt, un jautāju — kā jums klājas? Saprotiet, ar Veltu Vilciņu es iegāju iekšā Vosa sabiedrībā, ar Brežņeva Galku kopīgi šņabi dzērām te Rīgā, kā saka, tajā beaumond es arī biju iekšā. Es Vagri nedaudz zināju, daudzi mani draugi strādāja viņa pakļautībā. Es saku, Vagra kungs, ko jūs tagad darāt? — Neko, pensionārs. Es saku — mēs varam tikties, es esmu Man-Tess prezidents. Viņš atnāca, es saku: Jāni, es sāku naftas biznesu. Te jūs varat tikt avīzēs iekšā, tas ir krimināls bizness, pēc zelta nākošā ir nafta. Bet man ir svarīgi, lai nezog, lai šeit nenes ārā, lai te būtu tīrs — vai esat ar mieru nākt strādāt par direktoru. No pensijas jums jāatsakās, jo alga jums būs pietiekoši liela. Un tā līdz šai dienai neesmu nožēlojis, ka viņu paņēmu. Cepuri nost.

RL: Gan jau arī jums kādreiz ir bijusi doma par savu filmu. Ja jūs tagad tādu taisītu, par ko tā būtu?

Krūmiņš: Es neesmu rakstnieks, es scenāriju neuzrakstīšu, es knapi knapi varēju skolā sacerējumu uzrakstīt. Uz trīsniekiem. Maskavā diplomu es sāku ar lielo burtu un pēc trijām lapām pieliku punktu. Nu, bet droši vien pienāk brīdis, kad gribas atcerēties savu dzīvi — ko tu esi izaudzinājis, ko iestādījis, ko uzbūvējis. Droši vien, ka es uzņemtu filmu par sevi.

Katram cilvēkam ir pēc kāda savas dzīves laika jānovelk strīpa un jāpaskatās atpakaļ uz to, kas bijis. Manā dzīvē ir bijis kino laiks, puķu laiks, biznesa laiks. Šā gada decembrī man būs sešdesmit gadu, un es tagad gribētu novilkt strīpu arī savam biznesa laikam, pilnīgi no tā iziet un tikai baudīt sava darba augļus. Bērniem nav jāatstāj nauda, bet citas vērtības, kas viņiem palīdzēs naudu nopelnīt pašiem — laba izglītība un labi padomi.

RL: Vai est domājis, kas varētu būt jūsu dzīves moto?

Krūmiņš: Tas ir skaidrs. Ja tu apstājies, tu ej atpakaļ.

RL: Bet ja būtu kaut kas jāizvēlas fināla uzrakstam — uz kapa?

Krūmiņš: Es zinu, ka tas nekad nenotiks, bet esmu jau izteicies, ka es būtu ļoti priecīgs, ja mani sadedzinātu un izkaisītu pelnus pa Latviju vai kaut kur jūrā. Un aizmirstu, un nedomātu par to. Es jau savu esmu izdarījis — redziet, te ir parks. Ir Baltezera māja. Majoros vakar nodeva viesnīcu. Tas viss ir piemineklis, kāpēc man būtu vajadzīgs vēl kāds un vēl kaut kas uz tā būtu jāraksta?

RL: Jūsu mājas vestibilā atrodoties Jūlija Cēzara statuja. Vai jums ir mīļš šis Romas imperators? Ar ko?

Krūmiņš: Cēzara stils — tas ir lakonisms. Tā ir pašpārliecinātība. Atklāts savās manierēs. Un Cēzars — tas vārds vēlāk atdarināts vārdos “cars”, “ķeizars”. Man to uzdāvināja ļoti tuvs draugs. (Smejas.) Es savās mājās esmu cars un ķeizars, viss, ko es gribu, tur notiekās. Darbā arī es mēģinu kādreiz drusciņ pabļaut... Nu, (smejas) es tikai ceru, ka man nebūs tāds Bruts...