Če Gevara Superstārs 2

1960. gada 4. martā Kubas Nacionālās bankas prezidents Ernesto Če Gevara bija ceļā uz darbu, kad Havannas ostā nogranda sprādziens un apdullinošais troksnis atbalsojās visā pilsētā. Če nekavējoties steidzās uz notikuma vietu – piestātnē dega franču kuģis La Coubre, kas nesen bija pietauvojies ostā ar beļģu ieroču un munīcijas kravu. Grūstīdams un lamādams visus, kas mēģināja viņu atturēt, Če metās uz degošo kuģi, taču nekas vairs nebija glābjams. Bojā gājušo skaits bija tuvu simtam. Nākamajā dienā Havannā blakus Kolumba kapsētai notika sprādziena upuru bēru mītiņš. Izspraucies cauri cilvēku pūlim, kubiešu laikraksta Revolución fotogrāfs Alberto Korda (1928–2001) piekļuva tribīnei, kurā stāvēja Fidels un citi revolūcijas vadoņi. Kamēr Fidels teica runu, vainojot sprādziena organizēšanā CIP aģentus un pirmo reizi izkliedzot spārnoto revolūcijas saukli Patria o Muerte! [1. Tēvija vai nāve! (spāņu val.)], pie tribīnes malas uz īsu brīdi parādījās Če Gevara. Korda pavērsa pret viņu savu Leica fotokameru un paspēja izdarīt divus uzņēmumus, pirms Če pagriezās un nozuda skatienam. Septiņus gadus vēlāk, 1967. gada pavasarī, šīs fotogrāfijas Kordas darbnīcā ieraudzīja itāliešu grāmatizdevējs Džandžakomo Feltrinelli un palūdza fotogrāfam uzdāvināt to kopijas. Pēc sešiem mēnešiem Če Gevara tika nogalināts Bolīvijas kalnos, un Feltrinelli, nemaldīga instinkta vadīts, tūlīt laida tirgū Kordas fotogrāfiju lielizmēra plakāta formā; apakšējā kreisajā stūrī bija norādīts: © Libreria Feltrinelli 1967. Kordas vārds uz tā nebija pat pieminēts. Nav zināms, cik lielā tirāžā iznāca šis plakāts (pats Korda uzskatīja, ka Feltrinelli nodrukājis vairāk nekā miljonu eksemplāru) un cik lielu žūksni apsviedīgais itālietis ar to nopelnīja, taču “če-bizness” bija sācies. [2. Jāpiezīmē, ka tikpat veiksmīgs ķēriens Feltrinelli bija gadījies arī 1957. gadā, pirmajam iegūstot un publicējot Borisa Pasternaka Doktora Živago manuskriptu.] Atšķirīgs ir stāsts par īru mākslinieku Džonu Ficpatriku. Ficpatrikam Če Gevara bija varonis, kura nāvi viņš uztvēra kā personisku triecienu. “Kad viņu nogalināja,” Ficpatriks pirms gada stāstīja kādā intervijā, “man likās, ka kaut kas ir jādara, un es izgatavoju šo plakātu. Man likās, ka viņa attēlam ir jāparādās pasaulē, citādi viņš aizies turp, kur varoņi parasti aiziet, – anonimitātē.” Pēc vairākiem mēģinājumiem tapa leģendārais sietspiedes tehnikā veidotais Če plakāts uz sarkanā fona, kuram sākotnēji Ficpatriks izgatavoja 1000 kopijas bez norādes par autortiesību aizsardzību. [3. Atšķirībā no Feltrinelli, Ficpatriks nezināja, kurš ir fotogrāfijas autors. Viņš to bija ieraudzījis vācu žurnālā Stern.] Šīs kopijas, lielākoties par brīvu, viņš izplatīja pats vai ar draugu un paziņu palīdzību. “Es ticēju Če lietai un gribēju, lai jebkurš varētu šo attēlu kopēt, pārveidot vai darīt ar to, ko vien vēlas.” Pateicoties Ficpatrikam, par anonimitāti Bolīvijas zemē apraktajam geriljero [4. Gerilja – kreiso partizānu vienība Latīņamerikā, geriljero – vienības kaujinieks.] vairs nebija jāuztraucas. Pārkopēts, pārzīmēts, pārveidots dažnedažādās variācijās, viņa Če attēls drīz vien rotāja tūkstošiem kreisi noskaņotu studentu kopmītņu istabiņu sienas abās okeāna pusēs. Kur vien 1968. gadā uzviļņoja studentu nemieri, visur klāt bija arī Če Gevaras ikoniskā seja – uz mūra sētām, karogiem, tēkrekliem, nozīmītēm, brezenta somām un ģitārām. Neatkarīgi no tā, cik daudz vai maz viņi zināja par Če, viņa attēls simbolizēja pretošanos un opozīciju – opozīciju de Gollam, krievu tankiem Prāgā, Niksonam, valdībai, karam Vjetnamā, imperiālismam, konservatīviem profesoriem, simbolizēja opozīciju jebkam. Diez vai kāds toreiz atcerējās, ka viņu varonis Kubā bija radījis policejisku valsti, kas jebkuru opozīcijas izpausmi – vai tā būtu kontrrevolūcija vai kontrkultūra – piežmiedza visbrutālākajā veidā. Diez vai tas kādu arī interesēja. Žans Pols Sartrs bija Havannā tieši tajās dienās, kad notika sprādziens uz kuģa La Coubre. Par Če Gevaru viņš vēlāk rakstīja: “Viņš bija ne tikai intelektuālis, bet vispilnīgākais sava laika cilvēks”. Če melnbaltais siluets savukārt izrādījās “vispilnīgākais” simbols, kas personificēja veselas paaudzes dumpīgo garu un utopiskos sapņus. Šajā attēlā viņš izskatījās kā viens no viņiem – tikpat jauns, tikpat gariem matiem, tikpat izaicinošs un skaists kā Džims Morisons. Tomēr Če piemita kaut kas, kā nebija Morisonam un kas viedās Kordas fotokameras fiksētajā acu skatienā – dzelžaina apņēmība, nelokāma pārliecība, ne mazākās šaubu atēnas. Morisons ar patšauteni plecā. Eņģelis atriebējs. Revolūcijas pravietis. Če Gevara Superstārs. Mūžīgais varoņa mīts bija atradis sev jaunu iemiesojumu. Feltrinelli un Ficpatrika atšķirīgā pieeja Če Gevaras tēla izmantošanā iezīmē visu turpmāko Kordas fotoattēla vēsturi un kaut kādā mērā – arī rietumu sabiedrības vēsturi pēdējo četrdesmit gadu laikā. Tagad liekas gandrīz vai neticami, ka 1968. gada paaudzei varonīgā “geriljero” attēls tiešām varēja nozīmēt politisku ideju un ticību “Če lietai”, lai ko katrs ar to saprastu. Šodien rietumu pasaulē Če Gevaras evaņģēlijam ir maz lasītāju, vēl mazāk sekotāju. Tikai inerces pēc vēl šur tur atbalsojas 1968. gada sauklis “Če ir dzīvs!” Če ir miris, un viņa rēgs šodien klīst nevis pa universitāšu, bet mārketinga kompāniju gaiteņiem. Uz labu vai ļaunu, bet žilbinošā trajektorija, ko iezīmē mitoloģizētā varoņa kritiens no politiskas idejas līdz mārketinga idejai, ir viena no šī laikmeta ironiskākajām zīmēm. ERNESTO Gevara de la Serna piedzima Argentīnā 1928. gadā paputējušu aristokrātu ģimenē. Nepilnu divu gadu vecumā zēns saslima ar astmu. Ārsti, kas viņu izmeklēja, apgalvoja, ka nekad vēl neesot redzējuši bērnu ar astmu tik smagā formā. Viņa elpa atgādināja kaķa ņaudēšanu un lēkmju brīžos viņš vienkārši smaka nost. Lai kādas ārstēšanas metodes vecāki izmēģinātu, lai cik bieži viņi mainītu dzīvesvietu, meklējot piemērotāko klimatu, astma kļuva hroniska un turpināja viņu mocīt līdz dzīves beigām.

Iespaids, kādu atstāj smaga hroniska slimība uz bērna rakstura attīstību, liekas, ir vairāk spekulāciju nekā zinātnisku pētījumu objekts. Jebkurā gadījumā, tas jau ir cita veida pētījuma temats, tāpēc atļaušos vien atkārtot to, ko parasti saka Če Gevaras biogrāfi – proti, ka tieši cīņā ar astmu un tās uzliktajiem fiziskajiem ierobežojumiem mazais Tete, kā viņu bija iesaukuši vecāki, attīstīja sevī tās rakstura īpašības, kas viņam vēlāk ļāva kļūt par Če, “varonīgo geriljero” – pašdisciplīnu, pretošanās garu, sīkstumu un stūrgalvību. Tiecoties kompensēt savu slimīgā puisēna sindromu, pamatskolas laikā viņš kļuva slavens ar ekscentriskiem mēģinājumiem apliecināt sevi citu priekšā: viņš dzēra tinti no pudeles, ēda krītu stundas laikā, spēlēja koridu ar iekarsīgu aunu, karājās dzelzceļa tilta sijās virs aizas... Daudzi kaimiņi un skolotāji viņu uzskatīja par neciešamu huligānu. Vienaudži savukārt apbrīnoja viņa pārdrošību (likās, ka viņš ir imūns pret bailēm) un cīnītāja temperamentu. Viņam patika šokēt cilvēkus ar savu uzvedību un nevīžīgo ārieni. Viņš lepojās ar savu iesauku Chancho (cūka), ko bija izpelnījies tādēļ, ka allaž staigāja netīrās, savalkātās drēbēs un ļoti reti mazgājās – īpatnība, ko Gevara saglabāja līdz mūža beigām. Viņa pie dezodorantiem pieradušie kubiešu cīņu biedri pret Če sākumā izturējās ar zināmu distanci vienkārši tāpēc, ka viņš pastāvīgi smirdēja, bet Bolīvijā, 1967. gada 10. septembrī, nepilnu mēnesi pirms savas pēdējās kaujas, viņš dienasgrāmatā ierakstīja: “Šodien es nomazgājos pirmo reizi pēc nedaudz vairāk nekā sešiem mēnešiem. Tas ir rekords, kuram daži citi kaujinieki jau sāk tuvoties.” Biežajās slimošanas reizēs Ernesto daudz lasīja – sākumā Stīvensonu, Žilu Vernu, Aleksandru Dimā, Džeku Londonu, bet pusaudža gados Servantesu, Bodlēru, Malarmē, Verlēnu, Franku, Folkneru, Steinbeku, Garsiju Lorku, Antonio Mačado un savu mīļāko dzejnieku Pablo Nerudu. Vidusskolas pēdējās klasēs viņā parādās tas, ko varētu saukt par “intelektuālu nemieru”. Viņš lasa Marksa Kapitāla saīsināto izdevumu, Bērtrandu Raselu, klasiskos filozofus, kā arī Freidu, Jungu un Ādleru. Ja var ticēt Gevaras tēvam, astoņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija izlasījis visu mājas bibliotēku, kas sastāvēja no apmēram 3000 sējumiem. Viņš pat sāka rakstīt savu Filozofijas vārdnīcu. Tās pirmo burtnīcu veido 165 lappušu biezs alfabētiski sakārtots ievērojamu domātāju un filozofijas jēdzienu katalogs – īsas biogrāfijas un no dažādiem avotiem izrakstītas definīcijas. Vārdnīcas rādītājā atrodami tādi jēdzieni kā mīlestība, nemirstība, histērija, seksuālā morāle, ticība, taisnīgums, Dievs, nāve, velns, fantāzija, saprāts, neiroze un narcisms. Šis Če Gevaras jaunības dienu lasāmvielas uzskaitījums ir visai interesants. Man vienmēr ir licies, ka tam, ko cilvēks lasa pusaudža gados, ir kāds fizisks vai metafizisks sakars ar visu viņa turpmāko dzīvi. Taču Če lasīto grāmatu sarakstā šo saiti ir grūti ieraudzīt. [5. Kapitāla pirmais lasījums uz viņu neatstāja nekādu iespaidu – viņš godīgi atzinās, ka nekā no šīs grāmatas nebija sapratis.] Patiesi, tas vairāk liecina par piederību prāta, nevis darbības tipa cilvēkiem. To apliecina arī daudzi viņa jaunības draugi. Politiskais aktīvisms Ernesto neinteresēja, un no kreiso protesta akcijām, kurās iesaistījās viņa argentīniešu vienaudži, viņš esot turējies pa gabalu. Taču ir viens autors šajā sarakstā, kurš dara uzmanīgu, un tas ir Servantess. Servantesa Dons Kihots ir grāmata, kura Latīņamerikā allaž ir tikusi uztverta daudz nopietnāk nekā Eiropā un arī – daudz tiešāk. Stāsta, ka Simons Bolivars “Atbrīvotājs” reiz pat esot piespriedis Skumjā izskata bruņiniekam simbolisku nāves sodu nošaujot, lai nevienam peruānim nekad vairs neienāktu prātā viņu imitēt. Viņš pats bija lasījis šo grāmatu divpadsmit gadu vecumā un pastāvīgi vadāja to sev līdzi, gluži kā Aleksandrs Lielais Iliādu. Tāpat Donu Kihotu par savu mīļāko grāmatu atzinuši gan comandante Fidels Kastro, gan subcomandante Markoss. Ir kaut kas simbolisks faktā, ka pirmā grāmata, ko izdeva nacionalizētā Kubas valsts izdevniecība pēc revolūcijas uzvaras, bija tieši Dons Kihots. Doma par šīs grāmatas bīstamo ietekmi uz spāņu pēctečiem Latīņamerikā, kuru “nevaldāmā iztēle”, kā teiktu Gabriēls Garsija Markess, allaž tiekusies aizsniegties pāri saprāta novilktajām robežām, neapšaubāmi ir fascinējoša, kaut arī tā būtu tikai spekulācija. Taču liekas, ka Če Gevara tiešām kaut kādā mērā identificējās ar Donu Kihotu kā noteiktu arhetipu. Par to liecina ne vien biežās atsauces uz šo tēlu viņa vēstulēs mātei, bet arī cietā ticība sev un savai taisnības izjūtai, ētiskais maksimālisms, klejotāja gars un tieksme vēlamo iztēlot kā esošo, kas beigās viņu arī pazudināja. Tāpat kā Donam Kihotam, arī Če Gevaras dzīvē bija trīs “izjājieni”. Pirmais – 1950. gada 1. janvārī, kad viņš, būdams medicīnas students Buenosairesas universitātē, ar mopēdu devās sešu nedēļu ilgā ceļojumā par Argentīnu, kopumā veicot vairāk nekā 4000 kilometrus. Otrais – divus gadus vēlāk, kad viņš kopā ar savu draugu lepras speciālistu Alberto Granado devās 10 mēnešu garā ceļojumā ar motociklu no Kordovas caur Buenosairesu līdz Santjago de Čīlei un tālāk (jau bez motocikla) uz ziemeļiem līdz pat Karakasai. Trešais izjājiens ir tas, kurā viņš devās 1953. gada jūlijā pēc ārsta diploma saņemšanas un no kura Argentīnā jau vairs neatgriezās. Visi šie klejojumi aprakstīti viņa dienasgrāmatās; otrā ceļojuma piezīmes ir izdotas atsevišķā grāmatā, un 2004. gadā pēc tām tika uzņemta filma Motocikla dienasgrāmata. Šajā visnotaļ aizraujošajā grāmatā, kaut arī vārdā nenosaukta, viscaur jaušama Dona Kihota klātbūtne. Kādā no epizodēm aprakstīta viņu viesošanās leprozorijā Amazones džungļos.

14. jūnijā leprozorija darbinieki sarīkoja ballīti, lai nosvinētu Gevaras divdesmit ceturto dzimšanas dienu. Atbildot uz leprozorija direktora tostu, Ernesto, jau krietni iesilis no peruāņu nacionālā dzēriena pisco, teica atbildes runu, kuru nobeidza šādiem vārdiem: “Mēs uzskatām, ka Latīņamerikas sašķeltība nestabilās un iluzorās valstīs ir pilnīgi mākslīga. Mēs esam viena metisu tauta ar ievērojamām etnogrāfiskām līdzībām no Meksikas līdz pat Magelāna šaurumam. Tādēļ, mēģinot atbrīvoties no jebkāda aprobežota provinciālisma, es uzsaucu tostu par Peru un par vienotu Latīņameriku.” Lai lasītājs spētu labāk iztēloties šo lielisko ainu, citēsim Ernesto vēstuli mātei, kurā viņš apraksta šo pašu notikumu: “Akordeonists, kura labajai rokai trūka pirkstu, spēlēja ar skaliņiem, kas bija piesieti pie viņa locītavas, dziedātājs bija akls, un arī gandrīz visiem pārējiem bija drausmīgi ķermeņa izkropļojumi.” Aina ar jauno Ernesto Gevaru, kurš patētiski sludina Latīņamerikas vienotību lepras izkropļotiem slimniekiem un viņu kopējām, mūķenēm dieva pamestā Amazones nostūrī, teju vai uzprasās pēc salīdzinājuma ar epizodi, kurā Dons Kihots saka runu kastīliešu kazu ganiem, slavinot aizgājušos laimīgos gadsimtus, “ko mūsu senči dēvēja par zelta laikmetu”.

Šajās ceļojuma piezīmēs, kurās nenoliedzami saredzams rakstnieka talants, Gevara parādās kā tāds easy-going Džeka Keruaka tipa klaidonis, bet to pēdējā nodaļā pavisam negaidīti ieskanas pavisam cita, gandrīz vai apokaliptiska nots. Tajā aprakstīta viņa tikšanās ar kādu noslēpumainu cilvēku kalnu ciematiņā. Ir nakts; pustumsā saredzamas tikai dzirkstis šī cilvēka acīs un viņa četru priekšzobu blāvais atspīdums. Ernesto jau gatavojas atvadīties, kad šis cilvēks pēkšņi saka: “Nākotne pieder tautai, un pamazām vai vienā rāvienā tā ņems varu savās rokās – tiklab šeit, kā visās citās zemēs.” Viņš saka vēl kaut ko par briestošo revolūciju, un dzirdētā iespaidā Ernesto (tāpat kā Dons Kihots grāmatas beigās) piedzīvo pēkšņu atklāsmi. Ceļojuma piezīmes beidzas ar šādu pravietojumu: “Es zināju: kad lielais Gars sašķels cilvēci divās antagonistiskās pusēs, es būšu kopā ar tautu. Es to zinu, es to redzu ierakstītu naksnīgajās debesīs – ka es [..], kaucot kā apsēsts, metīšos uz barikādēm un tranšejām, slacīšu savu ieroci asinīm un, naidā zvērodams, nokaušu ikvienu ienaidnieku, kas gadīsies man ceļā. [..] Es jūtu savas nāsis ieplešamies, izbaudot šaujampulvera un ienaidnieka asiņu sīvo smārdu; es kaldinu savu ķermeni, posdamies kaujai, un gatavoju sevī svētu telpu, kurā triumfējošā proletariāta zvēriskais kauciens varēs atskanēt ar jaunu spēku un cerību.” Šī pēdējā nodaļa, kas tik ļoti kontrastē ar visām pārējām, ir acīmredzot pievienota vēlāk, jau pēc atgriešanās Buenosairesā, un, no vienas puses, tā iezīmē viņa personisko revolūciju – kaislīgu, dzīvniecisku un nevaldāmu, bet no otras – viņa kā daudzsološa rakstnieka beigas. Viss pārējais, ko viņš uzrakstīs, būs vērtējams tikai pēc paša uzstādītajiem revolūcijas, ne literatūras kritērijiem. 1953. GADA NOGALĒ pēc pusgadu ilgiem klejojumiem pa Bolīviju, Ekvadoru un Kostariku Če Gevara ieradās Gvatemalā, kur tolaik norisinājās satraucoši notikumi. Pirms pāris gadiem ievēlētais prezidents Hakobo Arbenss bija uzsācis valstī ekonomiskas un sociālas reformas. Visradikālākā no tām bija zemes reforma, kas ietvēra sevī valsts lielākā latifundista – ASV kompānijas United Fruit Company (UFC) – zemes īpašumu nacionalizāciju. Iegūstot sev ienaidnieku šīs oligarhkompānijas personā, aiz kuras stāvēja tādi ietekmīgi cilvēki kā ASV Valsts sekretārs Džons Fosters Dalless un viņa brālis, CIP direktors un bijušais UFC prezidents Allens Dalless, Arbenss bija uzsācis bīstamu spēli. Kā jau to varēja paredzēt, sekoja ar ASV atbalstu izveidotas algotņu armijas iebrukums, un 1954. gada 27. jūnijā Arbenss bija spiests atkāpties. Mazajā Centrālamerikas banānu republikā tika atjaunota “kārtība”, kas turpmākajos četrdesmit gados prasīja vairāk nekā 100 000 gvatemaliešu dzīvības.

Pirms doties uz Gvatemalu, Ernesto droši vien nojauta bruņota konflikta neizbēgamību; iespējams, tieši tas viņu arī pievilka. Ienaidnieks, kura „asiņu sīvo smārdu” viņš alka izbaudīt, arī bija zināms. Jau pirms ierašanās Gvatemalā viņš no Kostarikas bija rakstījis savai tantei Beatrisei: “Pa ceļam man bija iespēja izbraukt cauri United Fruit īpašumiem un vēlreiz pārliecināties, cik drausmīgi ir šie kapitālistu astoņkāji. Es devu sev zvērestu vecā biedra Staļina portreta priekšā, ka nerimšos, līdz šie kapitālistu astoņkāji nebūs iznīcināti. Gvatemalā es sevi pilnveidošu un kļūšu par īstu revolucionāru.” Drīz pēc ierašanās Gvatemalā Ernesto iepazinās ar peruāņu emigranti Hildu Galdeu – ne īpaši glītu, toties marksismā izglītotu sievieti, kuru savaldzināja Ernesto jauneklīgā vitalitāte un revolucionārais dedzīgums. Ernesto savukārt atrada Hildā intelektuāli līdzvērtīgu sarunu biedru un līdzjūtīgu kopēju astmas lēkmju laikā. Hildas iemīlēšanos Ernesto izlikās nemanām. Pēc kārtējās astmas lēkmes viņš atstāja dienasgrāmatā šādu ierakstu: “Hilda man atzinās mīlestībā epistolārā un praktiskā formā. Man bija baigā astma, citādi būtu varējis viņu izdrāzt. Es viņu brīdināju, ka varu piedāvāt tikai gadījuma sakaru, neko noteiktu. Viņa likās ļoti uztraukta. Vēstulīte, ko viņa man šķiroties atstāja, ir ļoti laba – žēl, ka viņa ir tik neglīta. Viņai ir divdesmit septiņi gadi.” 1955. gada februārī Meksikā Hildai piedzima meita Hildita, un viņa ar Ernesto apprecējās. Laulība nebija ilga. 1959. gadā Havannā viņš vēlreiz apprecējās ar daudz glītāko kubiešu kaujinieci Aleidu Marču. GVATEMALĀ Ernesto pirmo reizi mūžā pieredzēja gaisa uzbrukumu pilsētā, un šis notikums viņu gluži apskurbināja. Redzot, kā bombardēšanas laikā cilvēki panikā bēg pa ielām, viņu pārņēma “neievainojamības sajūta”, liekot viņam vai “ģībt aiz sajūsmas”. Taču bērnišķo sajūsmu drīz vien nomainīja vilšanās. Skaitliski nelielajai algotņu armijai vajadzēja tikai pāris nedēļas, lai gāztu prezidentu Arbensu. Gvatemalas notikumi pārliecināja viņu par vienu – proti, ka politikā uzvar tas, kurš ir gatavs izliet asinis. Par sevi viņš bija drošs, ka ir tam gatavs. Visa turpmākā Če karjera apliecina, ka nekāda alternatīva vardarbībai un asinsizliešanai kā revolucionārās cīņas formai viņu vienkārši neinteresēja. Viena no galvenajām gāztā prezidenta kļūdām viņaprāt bija tā, ka Arbenss nebija attīrījis armiju no neuzticamiem virsniekiem. “Viņiem jau sākumā vajadzēja izveidot pāris šāvēju komandas,” viņš rakstīja savai studiju laika draudzenei. “Ja šīs nošaušanas būtu notikušas, valdība būtu saglabājusi spēju pretoties.” Taisnības labad jāpiebilst, ka Gvatemalā Gevara bija gatavs izliet arī savas asinis, tomēr pretošanās kustības vājās organizētības dēļ uz fronti viņš tā arī netika nosūtīts. Trockis reiz atzīmēja, ka īstu revolucionāru raksturo nevis gatavība nogalināt, bet gatavība mirt. Gevara bija gatavs kā vienam, tā otram. 1954. GADA SEPTEMBRĪ Gevara, bēgdams no jaunā režīma represijām, ieradās Meksikā. Jau Kostarikā un Gvatemalā viņš bija iepazinies ar pāris kubiešiem, kuri gadu iepriekš kopā ar Fidelu bija piedalījušies neveiksmīgajā Monkado kazarmu ieņemšanā. Pats Fidels šajā laikā vēl atradās cietumā, taču saviem sekotājiem viņš bija licis pulcēties Mehiko un gaidīt turpmākos norādījumus. Gevara drīz vien pievienojās šim revolucionāru pulciņam, kurus vairāk nekā politiskā ideoloģija vienoja Fidela īpašais magnētisms. Tikai daži no viņiem pieskaitīja sevi marksistiem – piemēram, Rauls Kastro, ar kuru Ernesto izveidojās sevišķi ciešas attiecības. Atšķirībā no saviem kubiešu draugiem, kuri Fidela gaidīšanu labprāt apvienoja ar bohēmisku dzīves baudīšanu, Če, kā viņu Gvatemalā bija iesaukuši tuvākie draugi, ar dzelžainu mērķtiecību turpināja “posties kaujai”. Hildas iespaidā šajā laikā viņa lasīto grāmatu sarakstā blakus Marksam un Engelsam parādās jauni autori – Ļeņins, Staļins, Mao, Sartrs. Kāds PSRS vēstniecības darbinieks iedod viņam izlasīt trīs padomju sociālistiskā reālisma “šedevrus” – Ostrovska Kā rūdījās tērauds, Poļevoja Stāsts par īstu cilvēku un Furmanova Čapajevs. Šīs grāmatas viņam lieti noderēs vēlāk, izstrādājot savu “Jaunā cilvēka” koncepciju. Balstoties uz savām Filozofijas vārdnīcas burtnīcām, viņš izveidoja vienu galīgo sējumu (pāri par 300 mašīnraksta lappusēm), kas atspoguļoja viņa interešu loka sašaurināšanos līdz marksisma klasiķu studijām. Vārdnīca beidzās ar šķirkli Yo (Es), un tā izklāstā Ernesto ierakstījis kādā Freida darbā atrastu citātu: “Tur, kur mostas mīlestība, nomirst Es, tumšais despots”. Šis citāts ir zīmīgs. Nedaudz vēlāk viņš no Mehiko cietuma rakstīja mātei: “Šajās cietumā pavadītajās dienās un iepriekšējās kopīgu treniņu nedēļās es panācu pilnīgu identificēšanos ar saviem cīņu biedriem. Kategorija “es” ir pilnībā izzudusi, atdodot vietu jēdzienam “mēs” [..] Tas bija kaut kas patiesi skaists – sajust šo “es” izzušanu.” Šo vēstuli viņš pirmo reizi beidza ar vārdiem “Tavs dēls, El Che”. Iznācis no cietuma, 7. jūlijā Fidels ieradās Mehiko. Če un Fidela neizbēgamā satikšanās notika pāris dienas vēlāk, un tās pašas dienas vakarā Fidels piedāvāja viņam pievienoties geriljai. Če piekrita bez vilcināšanās. Sākās garš Kubas ekspedīcijas sagatavošanas un militāro mācību periods, kas noslēdzās ar slaveno jahtas Granma braucienu un 82 kaujinieku izsēšanos Kubas dienvidaustrumu piekrastē 1956. gada decembrī.

Par spīti astmai, kas turpināja viņu mocīt, Če pārējo geriljero vidū izcēlās ne vien ar savu intelektualitāti un nopietnību, bet arī ar kaujinieka īpašībām. Fidela pieaicinātais šaušanas instruktors, ASV-Korejas kara veterāns, šādi raksturoja viņa sniegumu šautuvē: “Ernesto Gevara apmeklēja 20 regulārās šaušanas nodarbības; lielisks snaiperis, izšāvis apmēram 650 patronas. Lieliska disciplīna, lieliskas vadītāja spējas, fiziskā izturība lieliska.” Bet galvenais – Fidela personā Če bija atradis cilvēku, kuru viņš apbrīnoja, dievināja, no kura, iespējams, baidījās, bet kuram viņš bija gatavs sekot vienalga kur. Savai sievai Hildai viņš atzinās, ka Fidela plāns izsēdināt desantu Kubas labi apsargātajā krastā bija “neprātīgs” – taču paturēsim prātā Donu Kihotu. Īsi pirms došanās ceļā viņš rakstīja mātei: “Nolēmu vispirms izpildīt savu galveno pienākumu – mesties virsū pastāvošajai lietu kārtībai ar šķēpu rokā, un pēc tam, ja vējdzirnavas neaplauzīs man sprandu, nodoties rakstīšanai”. No reālisma pozīcijām raugoties, Fidela plāns bija ne vien neprātīgs, bet pašnāvniecisks. Ir jābūt Dieva aicinātam, lai iedomātos, ka ar 82 vīriem (no kuriem trīs ceturtdaļas krita jau pirmajā sadursmē drīz pēc izsēšanās krastā) ir iespējams uzsākt revolūciju un gāzt diktatoru, aiz kura stāvēja 50 000 vīru liela armija. Taču Fidels nebija reliģiozs. Viņš vienkārši bija dzimis uzvarētājs, un šī uzvarētāja harizma iedvesa viņa sekotājos teju vai reliģisku ticību. Neilgi pirms Granma došanās ceļā Če sacerēja Odu Fidelam (jāatzīst, vienu no saviem vājākajiem dzejojumiem), kas sākās ar vārdiem: “Dosimies ceļā, rītausmas pravieti kvēlais, pa tālām un neiemītām takām atbrīvot ķirzaciņu zaļo, kuru tu tā mīli...”. Vēl desmit gadi, un līdzīgas odas tiks sacerētas arī pašam Če. CIK KATASTROFĀLS bija Granma ekspedīcijas sākums, tik neticami veiksmīgs bija tās turpinājums. Pēc diviem gadiem, 1959. gada 2. janvārī triumfējošais Če Gevara iesoļoja Havannā savas kaujinieku kolonnas priekšgalā. Likās, ka arī turpmāk viņam lemts soļot no vienas uzvaras uz otru, taču notika citādi. Kā raksta Horhe Kastaņeda, Če turpmāko dzīvi un arī viņa nāvi bija lemts noteikt tam, kādu interpretāciju viņš izvēlējās piešķirt šai atbrīvošanās cīņu pieredzei. Būdams ārsts, viņš bija trenēts domāt, ka noteiktai slimībai der noteiktas zāles, neatkarīgi no tā, vai slimnieks ir Bolīvijas zemnieks vai Buenosairesas aristokrāts. Kļūda uzlūkot geriljas cīņu kā universālu recepti, kas der jebkuram politiski “slimam” režīmam, beigās izrādīsies liktenīga. Sjerramaestras kalnos Če bija sevi pierādījis kā bezbailīgs cīnītājs, apzinīgs ārsts un labs organizators. Fidels bija novērtējis viņa līdera talantu, piešķirot viņam comandante rangu – augstāko militāro pakāpi dumpinieku armijā, kuru līdz tam viņš bija piešķīris vien pats sev. Tāpat kā bērnībā, viņam patika pakļaut sevi riskam un vispār – karš un partizānu dzīve viņu patiesi aizrāva. Ņemot vērā šīs dzīves reālos apstākļus, zēniskā aizrautība un romantiskais patoss, kas parādās viņa šī laika vēstulēs un dienasgrāmatā, ir vienkārši satriecošs. Tā varētu rakstīt puika, kam patīk spēlēt indiāņus. Tiesa, ja vajadzīgs, Če varēja būt arī aukstasinīgs bende. Kad Fidels lika sodīt kādu vietējo zemnieku, kurš bija izrādījies nodevējs, un nevienam īsti necēlās roka to darīt, Če izbeidza šo “neērto situāciju” (kā viņš rakstīja dienasgrāmatā), ietriecot zemnieka galvā lodi no sava 32. kalibra revolvera.

Arī šo Če īpašību Fidels novērtēja, pēc Batistas padzīšanas ieceļot viņu par Lakabanjas cietokšņa komandantu. Šajā vēsturiskajā cietoksnī, kas sargā ieeju Havannas ostā, 1959. gada pirmajos mēnešos tika ieslodzīti vairāk nekā tūkstoš Batistas armijas un policijas virsnieku, kara noziedznieku un režīma kalpu. Pa lielākai daļai tie bija nevis augstākā ranga komandieri (tie, tāpat kā Batista, bija jau paguvuši aizbēgt), bet gan ierindas virsnieki un policijas “nagu maucēji”. Tomēr Če, atcerējies Gvatemalā gūto mācību, ķērās pie saviem prokurora pienākumiem ar vislielāko nopietnību. Par tribunāla galveno tiesnesi viņš iecēla savu cīņu biedru Orlando Borrego – divdesmit vienu gadu vecu grāmatvedi. Borrego vēlāk atzina, ka lietu iztiesāšanā viņu galvenais pienākums esot bijis vadīties no “revolucionārās morāles un taisnīguma izjūtas”. Tiesas procesi parasti ilga tikai pāris stundu, un bieži spriedums bija nāvessods. Katru spriedumu Če apstiprināja ar savu parakstu, un katru nakti cietokšņa mūros atbalsojās šāvēju komandas zalves. Stāsta, ka reizēm “Lakabanjas bende”, kā Če dēvē kubiešu emigranti, pats esot labprātīgi izpildījis šāvēja pienākumu; stāsta, ka viņš esot tīksminājies, rādot nošauto radiniekiem asinīm nošķiesto sienu. Neatkarīgi pētnieki pagaidām ir savākuši pierādījumus par 214 upuriem, kas nogalināti pēc Če pavēles. [6. www.cubaarchive.org] Īstais skaitlis droši vien ir lielāks, taču tā laika notikumu kontekstā arī tas nebija nekas ārkārtējs. Havannas stadionā pēc Fidela rīkojuma notika “procesi”, kurus grūti nosaukt savādāk kā par linča tiesām. Santjago de Kubā Rauls Kastro bez kāda procesa ar automātu kārtām vienkārši nopļāva 70 gūstekņus, pirms tam tos nostādījis buldozera izraktas bedres malā. Pēdējie pāris gadi bija izmainījuši Če tik ļoti, ka viņa vecāki, ieradušies Havannā, ar grūtībām pazina viņā to pašu Ernesto, no kura bija atvadījušies pirms sešiem gadiem Buenosairesas stacijā. Viņa robustajās manierēs un runas veidā jautās skarbs aukstums, pašpārliecinātība un misijas apziņa. Viņa tēvs par šo tikšanos rakstīja: “Likās, ka virs viņa galvas karājas milzīgs atbildības mākonis… Viņš bija kļuvis par cilvēku, kura ticība savu ideālu triumfam sasniedza mistiskus apmērus.”

Kaut kas līdzīgs mistiska varoņa aurai jau tolaik apvija Če Gevaru to laikabiedru acīs, kas pazina tikai viņa publisko seju. Liekas, ka arī toreiz tam pamatā bija vairāk estētiski un emocionāli nekā racionālas dabas iemesli. Viņa baironiskā tipa varoņa imidžs valdzināja kā sievietes, tā vīriešus. Britu žurnālists Ričards Gots, kurš Če redzēja 1963. gadā, rakstīja: “Padomju vēstniecībā Če ieradās pēc pusnakts. [..] Galvā viņam bija melnā berete, un krekls vaļā līdz jostasvietai. Viņš bija neticami skaists”. Amerikāņu žurnāliste I.F.Stouna vēlāk atcerējās, ka Če “bija pirmais no man pazīstamajiem vīriešiem, kuru satiekot es nodomāju, ka viņš ir nevis vienkārši izskatīgs, bet skaists. Ar savu sprogaino rudo bārdu viņš izskatījās pēc kaut kā vidēja starp faunu un Jēzu Kristu svētdienas skolas grāmatu bildītēs.” Šis vērojums liek atcerēties slaveno Če pēcnāves fotogrāfiju, kurā redzamais septiņu ložu caururbtais ķermenis ir bieži ticis salīdzināts ar Kristu A.Manteņja gleznā Mirušais Kristus. Uztvere, protams, ir subjektīva lieta, taču man tieši šajā fotogrāfijā viņš liekas līdzīgāks faunam nekā jebkam citam. Ne mazāk izteiksmīga ir fotogrāfija, kas uzņemta tūlīt pēc viņa notveršanas Bolīvijā 1967. gada 8. oktobrī. Sapinkātiem matiem, netīrām drēbēm, nolaistiem pleciem un acīm – šajā attēlā blakus smaidīgajam CIP aģentam viņš izskatās pēc sagūstīta, novecojuša Maugļa, kuram ar kādreizējo Če ir tik vien līdzības kā krekls, kas vaļā līdz jostasvietai. Septiņi gadi starp Kordas fotogrāfijā redzamo Če un šiem pēdējiem viņa fotoattēliem, ir laiks, kurā plaisa, kas šķīra viņa uzskatus no realitātes, kļuva arvien platāka. Viņa mēģinājumi industrializēt Kubu beidzās ar ātru ekonomikas sagrāvi un talonu sistēmas ieviešanu, kas pastāv joprojām. Viņa centieni nostiprināt valsts drošību noveda pasauli līdz kodolkara slieksnim Kubas raķešu krīzes laikā. Viņa sapņi par “Jauno cilvēku”, kas strādātu idejas vārdā, nevis materiāla atalgojuma dēļ, tā arī palika tikai sapņi. Visbeidzot, viņa ambīcijas sagraut imperiālismu, eksportējot revolūciju uz citām Latīņamerikas un Āfrikas valstīm, prasīja desmitiem tūkstošus bezjēdzīgi izpostītu dzīvju. Īsi pirms došanās savā pēdējā ekspedīcijā uz Bolīviju 1966. gada rudenī Če uzrakstīja aicinājumu Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas tautu solidaritātes organizācijas kongresam, kam bija jānotiek Havannā 1967. gada aprīlī. Šajā aicinājumā, kurā viņš aicināja radīt “divas, trīs, daudzas Vjetnamas” un uzsākt totālu karu pret imperiālismu un “cilvēces lielāko ienaidnieku – Amerikas Savienotajām Valstīm”, ir šādas rindas: “Naids kā cīņas faktors, nesamierināms naids pret ienaidnieku, kas pārvar cilvēka spēju dabiskās robežas un pārvērš viņu efektīvā, nevaldāmā, selektīvā un aukstā nogalināšanas mašīnā. Tādiem ir jābūt mūsu kareivjiem; tauta, kas nespēj nīst, nespēj arī sakaut nežēlīgu ienaidnieku.” Šajās rindās ir viss Če Gevaras “garīgais testaments” – testaments, kuru viņa apoloģēti ne visai mīl pieminēt.

FILMĀ Motocikla dienasgrāmata režisors manipulē ar Če literāro materiālu, radot romantizētu, cēlsirdīgu un atbruņojoši simpātisku jaunekli. Filma liek skatītājam noticēt, ka savu revolucionāra ceļu viņš izvēlējās aiz patiesa ideālisma un līdzjūtības pret “šīs zemes nabagu” ciešanām un nežēlīgo ekspluatāciju. Nav brīnums, ka filma izraisījusi jaunu Če kulta vilni, kas šoreiz manifestējas ne vairs kā dumpīgās jaunatnes, bet gan kā zelta patērētājsabiedrības simbols. Atšķirībā no 1968. gada, šodien neviens nejustos pārsteigts, ieraugot Če kulonu piekarinātu A klases Mercedes atslēgām vai Holivudas miljonāru ar Če tēkrekliņu mugurā. Tāpat kā 1968. gada jaunatni, arī šodien reti kuru interesē Če biogrāfijas fakti un “idejiskais mantojums”. Varbūt viņiem būtu interesanti uzzināt, ka Če visus cilvēkus iedalīja divās grupās – revolucionāros un comemierdas (sūdēdāji) – un ka viņiem nevajadzētu lolot nekādas ilūzijas par to, kurā no šīm grupām Če ieskaitītu viņus. Savukārt jaunievēlētajam Bolīvijas prezidentam Evo Moralesam, mūsdienu antiglobālistiem un citiem fundamentālistiem, kuri gribētu pretendēt uz pirmo grupu, derētu saprast: vienīgais veids, kādā iespējams “būt kā Če”, ir nomirt kā Če, zinot, ka šī nāve ne par mata tiesu nepaātrinās tās valstības atnākšanu, par ko viņi sapņo. Če Gevaras atdzimušajam kultam, kas faktiski sākās jau 1997. gadā reizē ar viņa mirstīgo atlieku atrašanu un pārapbedīšanu Kubā, ir vismaz viens labums. Tas ir ierosinājis vairāku fundamentālu Če biogrāfiju iznākšanu, pateicoties kurām mums tagad ir iespēja iegūt daudz pilnīgāku priekšstatu par šo geriljero, kurš, kā saka Alma Giljermoprieto, “prasīja, lai citi sekotu viņa neiespējamajam piemēram un nekad nesaprata, kā savienot to, ko viņš gribēja, ar to, kas bija reāli sasniedzams.” To pašu nesaprata arī 1968. gada paaudze, kas šai katra ideālista sakramentālajai dilemmai piedāvāja tīri anarhistisku risinājumu: “Esiet reālisti – prasiet neiespējamo!” Iespējams, ka Če kulta atdzimšanai ir vistiešākais sakars ar nostalģiju pēc šī nesenā romantisma laikmeta, kad cilvēkiem vēl likās, ka sabiedrību ir iespējams padarīt humānāku ar politiskās cīņas metodēm. Ja tas arī tā būtu, šodienas “tērevolucionāriem” derētu pameklēt vēstures portretu galerijā labāku paraugu par “neticami skaisto” zēnu ar 32. kalibra revolveri rokā. Avoti Ernesto Che Guevara. The Motorcycle Diaries. Londona, Harper Perennial, 2004 Ernesto Che Guevara. Bolivian Diary. Londona, Pimlico, 2004 Ernesto Če Gevara. Statji, vystuplenija, pisma. Maskava, Roza Revolucij, 2006 Jon Lee Anderson. Che Guevara: A Revolutionary Life. Ņujorka, Grove Press, 1997 Jorge G. Castañeda. Compañero: The Life and Death of Che Guevara. Knopf, 1997 Pako Ignasio Tajbo II. Če Gevara. Maskava, Eksmo, 2005 Alma Guillermoprieto. Looking For History. Ņujorka, Vintage Books, 2002 Frank Niess. Che Guevara. Londona, Haus Publishing, 2005