Cauru nakti nomodā

Nataniēls Kleitmans, kuru tagad pazīst kā “modernās miega pētniecības tēvu”, piedzima 1895. gadā Besarābijā – tagadējā Moldovā – un lielu daļu jaunības pavadīja bēguļojot. Vispirms pret ebrejiem vērstie grautiņi lika viņam bēgt uz Palestīnu, pēc tam Pirmais pasaules karš aizdzina viņu uz ASV. Divdesmit gadu vecumā viņš izkāpa krastā Ņujorkā bez graša kabatā; astoņus gadus vēlāk viņam jau bija izdevies pabeigt Pilsētas koledžu un iegūt doktora grādu Čikāgas Universitātē. Tur viņš sāka strādāt fakultātē. Kleitmana miega pētījumiem drīz vien uzradās sponsors – piena saldinātāja Ovaltine ražotājfirma Wander, kas cerēja piedāvāt savu produktu kā pretlīdzekli bezmiegam.

Līdz Kleitmanam miegs bija, citējot kādu komentētāju, “milzīgs baltais plankums psiholoģijas zinātnē”. Neviens neņēmās to pētīt, jo miegs tika definēts ar to, kas tas nav: stāvoklis, kas nav nomods, taču vienlaikus nav arī koma vai nāve. (Nav skaidrs, kas tieši Kleitmanu ieinteresēja šajā akadēmiski atstumtajā tēmā, bet ir minējumi, ka tas labi saderēja ar viņa paša pārdzīvoto atstumtību.)

Vienā no pirmajiem eksperimentiem Kleitmans vairākas diennaktis noturēja nomodā pusduci jaunu vīriešu un pēc tam pakļāva viņus virknei fizisku un psiholoģisku testu. Nereti viņš eksperimentos izmantoja pats sevi. Kādā negulēšanas eksperimentā Kleit­mans pavadīja nomodā ilgāk nekā jebkurš cits – 115 stundu no vietas. Kādā brīdī, pārguris un acīmredzami halucināciju mocīts, viņš tāpat starp citu paziņoja: “Tas tāpēc, ka viņi ir pret sistēmu.” (Kad tika jautāts, ko viņš ar to domājis, Kleitmans atbildēja, ka viņam esot licies, ka viņš tajā brīdī “ar eksperimenta novērotāju kaismīgi strīdas par arodbiedrībām”.) Kādā citā paša vadītā eksperimentā Kleitmans pa­­vadīja sešas nedēļas pazemē, Mamuta alā Kentuki, mēģinot dzīvot pēc 28 stundu garas diennakts grafika. (Viņš atklāja, ka to nespēj.)

50. gadu sākumā Kleitmana pētījumus daļēji sponsorēja gaļas produktu ražotājs Swift, kas vēlējās noskaidrot, vai zīdaiņi gulētu mierīgāk, ja viņus barotu ar proteīniem bagātu pārtiku. Tieši šajā laikā viņš – precīzāk, viens no viņa studentiem – nejauši uzdūrās lielam atklājumam. Pūloties izdomāt tēmu savai disertācijai, students Jūdžins Aserinskis nolēma pieslēgt gulētājus agrīna modeļa elektroencefalogrāfam, kas ik nakti sašvīkāja kilometru garu papīra sloksni. Aserinskis pamanīja, ka gulētāji vairākas reizes naktī izgāja cauri fāzei, kurā viņu acis nevaldāmi raustās. Kleitmans uzstāja, ka eksperiments jāatkārto, šoreiz iz­­mantojot viņa meitu Esteri. 1953. gadā viņš un Aserinskis iepazīstināja pasauli ar “miegu ar ātrajām acu kustībām” jeb REM (rapid eye movement). Cits Kleitmana students, Viljams Čārlzs Dements, kurš tagad ir psihiatrijas profesors Stenfordas Medicīnas skolā, šo gadu apraksta kā gadu, kad “miega pētniecība kļuva par īstu zinātni”.

REM miega atklāšana veicināja gulēšanas taksonomijas izstrādi. Miega pirmajā fāzē smadzenes izstaro tā sauktos teta viļņus, kas ir lēnāki un regulārāki par nomodā izstarotajiem; miega trešajā fāzē tiek izstaroti delta viļņi, kas ir vēl lēnāki un ar daudz augstāku amplitūdu. (No pirmās fāzes cilvēku var pamodināt neliels trok­snis; trešajā fāzē viņš var nepamosties arī no skaļa blīkšķa.) Primātiem, jūras zīdītājiem, putniem un pat zivīm ir savi atšķirīgi gulēšanas modeļi. Madagaskarā dzīvojošie peļlemuri guļ vairāk nekā 15 stundu dienā, taču tikai vienu stundu no tām aizņem REM fāze. Pudeļdeguna delfīni, lai nenoslīktu, guļ tikai ar vienu smadzeņu puslodi. Strazdi vajadzīgo miega daudzumu izguļ īsos snaudienos, kas ilgst ne vairāk par 30 sekundēm.

Pateicoties jaunām tehnoloģijām, miega pētījumi ir kļuvuši lētāki, vieglāki un pētāmajiem draudzīgāki. 2003. gadā kāds šīs jomas eksperts pasludināja, ka “sācies miega izpētes zelta laikmets”. Kopš tā laika ir sarakstīti simti, pat tūkstoši akadēmisku rakstu par plašu tēmu loku, piemēram, “Miega problēmas Ķīnas skolas vecuma bērniem” vai “Sav­vaļas melno degunradžu miega režīms”. Paš­­laik ASV vien darbojas vairāk nekā divsimt miega klīniku. Tas viss liek jautāt: ja jau šis ir miega izpētes zelta laikmets, kāpēc mēs esam tik noguruši?

Starp daudzajām lietām, kas gultā var no­iet greizi, grūtības ar miegu droši vien ir visizplatītākās. Saskaņā ar 2011. gada aptauju vairāk nekā pusei amerikāņu vecumā starp 13 un 64 gadiem gandrīz katru nakti ir miega traucējumi, un gandrīz divas trešdaļas sūdzas, ka nedēļas gaitā viņiem neizdodas kārtīgi atpūsties. Pēc Nacionālās Zinātņu akadēmijas aplēsēm, 50–70 miljoni amerikāņu cieš no “hroniskiem miega un nomoda traucējumiem”. Šie rezultāti ir ne tikai kaitinoši, bet arī bīstami. Nesenā Slimību kontroles un novēršanas centra pētījumā atklājies, ka gandrīz 5% pieaugušo atzīst, ka pēdējā mēneša laikā vismaz vienreiz iemiguši pie stūres. ASV Transporta departaments konstatējis, ka auto vadīšana miegainā stāvoklī ASV gada laikā izraisa vairāk nekā 40 tūkstošus satiksmes negadījumu un 1500 cilvēku bojāeju uz ceļiem.

Mūsu kolektīvais nogurums tiek aplūkots vairākās jaunās grāmatās, no kurām vienas sarak­stījuši profesionāļi, kas pēta miegu, bet citas – amatieri, kuriem tā trūkst. Deivida Kenta Ran­­da­­la “Sapņuzeme: piedzīvojumi savādajā miega zinātnē”[1. Randall, David K. Dreamland: Adventures in the Strange Science of Sleep, W. W. Norton & Company, 2013.] pieder pie otrās kategorijas. Tā ir laba grāmata, ko palasīt brīžos, kad moka bezmiegs.

Randals sāk ar savu paša miega traucējumu aprakstu, starp kuriem ir smiešanās, dungošana, ņurdēšana, raustīšanās, spārdīšanās un vismaz vienreiz – ietriekšanās sienā mēnessērdzīgas pastaigas laikā. Viņš apsver dažādus iespējamos nacionālā pārguruma izskaidrojumus – par daudz gaismas, par daudz siltuma, par daudz liekā svara – un atzīst tos visus par pārliecinošiem. Elektriskā kvēlspuldze ir padarījusi tumsu par izvēles jautājumu, likvidējot bezdarbību, kas agrāk piespiedu kārtā sākās līdz ar saulrietu. Modernie matrači un gultas veļa uzsūc sevī siltumu, kuru katru nakti izdala mūsu ķermenis, miegā krītoties tā temperatūrai. Liekais svars palielina iespēju sasirgt ar miega apnoju – nogurdinošu un reizēm dzīvībai bīstamu sindromu, kas ietver ciklisku smakšanu un uztrūkšanos no miega. Šo un citu iemeslu dēļ Randals paredz spožu nākotni uzlecošajai “noguruma menedžmenta” jomai. Kāds no viņa intervētajiem miega ekspertiem prognozē, ka lielajās korporācijās “noguruma menedžeri” drīz būs tikpat bieži sastopami kā grāmatveži. Izrādās, miegs, tāpat kā laiks, ir nauda.

Visprovokatīvākais Randala apgalvojums par gulēšanu droši vien ir tas, ka mums visiem būtu labāk to darīt vienatnē. Pētījumi konsekventi uzrāda, raksta Randals, ka pieaugušie “guļ labāk, ja viņiem katram ir sava gulta”. Vienā no šādiem pētījumiem tika novēroti pāri vairāku nakšu garumā. Pusi no šīm naktīm katrs pāris pavadījis kopīgā gultā, bet otru pusi – atsevišķās. Pēc pamošanās pētījuma dalībnieki lielākoties apgalvoja, ka gulējuši labāk, kad gulējuši kopā. Taču patiesībā, guļot atsevišķi, viņi miega dziļākajās fāzēs pavadīja vidēji par trīsdesmit minūtēm ilgāk. Randals citē Nīlu Stanliju, miega pētnieku no Sari Universitātes Lielbritānijā, kuram patīk apgalvot, ka ir tikai viens labs iemesls dalīt matraci.

Metjū Volfa-Maiera darbs “Miegainās masas”[2. Wolf-Meyer, Matthew J. The Slumbering Masses, University of Minnesota Press, 2012.] tā saucamajā “miega jautājumā” ieņem polemiskāku pozīciju. Volfs-Maiers ir asistējošais antropoloģijas profesors Santakrusas Universitātē Kalifornijā; viņš ir pavadījis četrus ga­­dus, intervējot gandrīz visus miega pētniecībā iesaistītos: ārstus, speciālistus, pacientus, pa­­cientu ģimenes locekļus. Viņš secina, ka tas, ko amerikāņi paraduši uzskatīt par miega pro­blēmām, lielākoties ir saistīts ar to, kā amerikāņi domā par miegu. Viņš raksta: “Normāls miegs vienmēr – vismaz potenciāli – ir patoloģisks miegs.”

Pieradumu doties gultā ap vienpadsmitiem vakarā un palikt tajā līdz septiņiem rītā Volfs-Maiers sauc par gulēšanu “konsolidēti”. Mūsdienās no pieaugušajiem tiek sagaidīta tieši šāda miega režīma ievērošana; jebkas cits – gulēšana pa dienu, gulēšana ar pārtraukumiem, pamošanās naktī – tiek uztverts kā kaut kas neveselīgs, kā novirze no normas. Tas tā nav bijis vienmēr. Vēl pirms pusotra gadsimta amerikāņi, tāpat kā cilvēki visā pasaulē, gulēja nekonsolidēti, proti, pa divām vai trim guļamreizēm diennaktī. Viņi devās gulēt neilgi pēc saulrieta. Pēc četrām vai piecām stundām viņi pamodās no “pirmā miega” un pavadīja laiku lūdzoties, sarunājoties, smēķējot vai mīlējoties. (Tiek apgalvots, ka Bendžaminam Franklinam šo laiku paticis pavadīt, kailam sēžot krēslā un lasot.) Vēlāk viņi devās atpakaļ gultā, lai laistos “otrajā miegā”.

Volfs-Maiers vaino kapitālismu vispār un amerikāņu kapitālismu jo sevišķi, ka tas mainījis priekšstatu par pilnīgi normālu uzvedību, liekot to uztvert kā kaut ko slimīgu. Viņš raksta: “Konsolidētais miega modelis ieviesās reizē ar citu institucionalizēto laiku – vispirmām kārtām darbalaika – nostiprināšanos amerikāņu sabiedrībā.” Lielā mērā tas ir “industriālās darbadienas blakusprodukts, kas sākumā nozīmēja 12–16 stundu garu darba cēlienu no rītausmas līdz krēslai un saruka līdz astoņām stundām tikai 19. un 20. gadsimta mijā”. Dau­dziem ir grūti izgulēties, guļot no vienpadsmitiem vakarā līdz septiņiem rītā, jo cilvēks nav radīts tam, lai gulētu no vienpadsmitiem līdz septiņiem.

Tills Rennebergs, grāmatas “Iekšējais laiks: hronotipi, sociālais džetlags[3. Tā kā tulkojums šim jēdzienam ir “organisma diennakts ritma izjaukšana sakarā ar vairāku laika joslu šķērsošanu (ar reaktīvo lidmašīnu)”, atļaujamies izlīdzēties ar šādu angliskā jet-lag netulkotu vokalizējumu (Red. piez.).] un kāpēc mēs esam tik noguruši”[4. Roenneberg, Till. Internal Time: Chronotypes, Social Jet Lag, and Why You’re So Tired. Harvard University Press, 2012.] autors un medicīniskās psiholoģijas profesors Ludviga Maksimiliāna Minhenes Universitātē, arī saskata mūsu vispārējā miegainuma cēloņus saspringtajā darba dienas ritmā. Taču, pēc Renneberga domām, tas ir ne tik daudz industriālā kapitālisma blakusprodukts, cik cilvēka psiholoģiska īpatnība.

Katram no mums ir savs iekšējais pulkstenis jeb, lietojot Renneberga terminu, “hrono­tops”. Mēs vai nu sliecamies iet gulēt agri un celties reizē ar sauli – tādā gadījumā mēs esam “cīruļi” –, vai arī mums patīk vakaros palikt ilgi nomodā un rītos celties vēlu – tas kvalificē mūs kā “pūces”. (Savu hronotopu mēs lielā mērā mantojam no vecākiem, lai gan Rennebergs pielaidīgi atzīst, ka “ģenētika ir sarežģīta”.) Darba dienās visiem ir jābūt darbā vairāk vai mazāk vienā laikā – teiksim, pulksten deviņos. Cīruļiem tas der labi. Pūces zina, ka viņām vajadzētu iet gulēt laikus, bet viņas nevar, jo ir pūces. Tāpēc viņām nākas celties vienu, divas vai pat trīs stundas agrāk, nekā to liek viņu iekšējais pulkstenis. Tieši to Rennebergs sauc par “sociālo džetlagu” – katru darba dienu pūces aizmieg vienā laika zonā un pamostas citā. Nedēļas beigās viņas jūtas pārgurušas. Nedēļas nogalēs tās “aizlido atpakaļ” uz savu iekšējo laika zonu un sestdienās un svētdienās ceļas vēlu. Tad, sākot no pirmdienas, viss sākas no jauna.

Cīruļu problēma ir tieši pretēja. Sociālā dzīve iekārtota tā, ka tiem, kas nav gatavi gariem piektdienas un sestdienas vakariem, ir grūti tajā iekļauties. Bet, pat noballējušies līdz trijiem rītā, cīruļi nākamajā dienā nespēj ilgi gulēt, jo ir cīruļi. Tā nu viņi kaut kā novelk līdz pirmdienai, kad beidzot var atkal atslābt.

Pēc Renneberga domām, hronotopu spēcīgi ietekmē arī vecums. Mazuļi parasti ir cīruļi un ar savu agro celšanos spēj padarīt vecākus trakus. Pusaudži ir pūces – tāpēc arī vidusskolas ir pilnas ar skolēniem, kuri izskatās (un uzvedas) kā zombiji. Rennebergs aizstāv vidusskolas mācību dienas sākuma pārcelšanu par kādu stundu un piesauc pētījumus, kas apliecina sekmju, motivācijas un apmeklētības uzlabojumus skolās, kur mācības sākas vēlāk. (Kādā Minesotas skolu apgabalā, kas ieviesa vēlāku stundu režīmu, vidējais vērtējums standartizētajos pārbaudes darbos klašu labāko skolēnu grupā paaugstinājās par vairāk nekā 200 punktiem; apgabala skolu valdes priekšsēdētājs šo rezultātu nosauca par “patiesi neticamu”.) Taču, kā atzīmē Rennebergs, skolotāji un skolu vadība pretojas šādai pārmaiņai, labprātāk turoties pie uzskata, ka problēma ir neatrisināma.

Miega traucējumu centrs Olbani, Ņujorkas štatā, iekārtojies neizskatīgā ofisu ēkā, kas atrodas neizskatīgā ofisu rajonā netālu no 90. šosejas. Tas ir ap­­mēram stundas brauciena attālumā no manas mājas, un pirms kādām pāris nedēļām es nolēmu pieteikties pie viņiem vizītē. Man ir problēmas ar miegu laikā starp 11 vakarā un 7 rītā, un es nospriedu, ka būtu interesanti uzzināt, kas īsti par vainu. Es dabūju pierakstu uz astoņiem vakarā. Kad ierados centrā, reģistratūras darbiniece aizveda mani uz istabu, kas izskatījās līdzīga tām, kādas mēdz būt Holiday Inn viesnīcās. Viņa iedeva man parakstīt piekrišanas apliecinājumu un lūdza ieiet vannas istabā un pārģērbties pidžamā. Guļamistabā pie griestiem vīdēja video kamera, kurai bija jāieraksta viss, ko es tālāk darīšu.

Tajā vakarā centrā valdīja liela rosība, un uz kādu brīdi tiku atstāta viena. Es kavēju laiku, šķirstot bukletus, ko biju paņēmusi reģistratūrā, – “Miegainums un autovadīšana”, “Miegs un depresija”, “Narkolepsija un tu”. Ap desmitiem pie manis ienāca tehniķe. Viņa izmērīja manu galvaskausu dažādos virzienos – no pieres līdz pakausim, no deniņiem līdz deniņiem – un sāka man pievienot elektrodus: trīs elektrodus pakauša daļā, divus pie katriem deniņiem, vēl trīs pie zoda, divus pie katras kājas un divus krūškurvja rajonā. No katra elektroda stiepās noteiktas krāsas vads, kura otrs gals bija iesprausts kaut kādā aparātā, kas izskatījās pēc nardu spēles dēļa. Degunā un mutē man tika ievietotas gumijas caurules, ap krūtīm un vēderu apjoztas siksnas, bet pie rādītājpirksta piestiprināts skābekļa monitors, kas izstaroja spocīgu sarkanu gaismu. Tad es ar visiem vadiem un nardu spēles dēli iegūlos gultā. Tehniķe iesprauda dēli datu reģistrētājā un pievienoja vēl divus vadus pie katras jostas. Tad viņa novēlēja man labu nakti.

Viena no lielajām miega mīklām ir tāda, kāpēc mēs vispār guļam. Skaidra lieta, ka jebkuram medījamam dzīvniekam labāk ir būt nomodā, un pat plēsēji snaužot tērē laiku, ko tiem labāk būtu pavadīt upura meklējumos. Taču miegam ir ļoti gara evolūcijas vēsture. Ir grūti izmērīt augļu mušiņas smadzeņu viļņus, bet pat kukaiņiem, kuri uz Zemes dzīvo jau kādus četrsimt miljonus gadu, izrādās, ik pa laikam ir vajadzīgs nosnausties. (Kad augļu mušiņas nogurst, tās nolien malā no ēdiena, noguļas uz vēdera un paliek nekustīgi guļot līdz pat divarpus stundām.) 80. gados Alans Rehtšafens un Bernards Bergmans, divi miega pētnieki no Čikāgas Universitātes, veica eksperimentu, kas tagad tiek uzskatīts par šīs nozares klasiku. Eksperimentā atklājās, ka pilnīgā miega badā turētas žurkas pēc divām vai trim nedēļām nobeidzas. Bet Rehtšafens un Bergmans nekādi nespēja noteikt tiešo nāves cēloni, un tāpēc, kā viņi rakstīja 2002. gada kontroles ziņojumā, pat “šis dramatiskais simptoms ne­­spēja mums neko daudz pastāstīt par to, kāpēc miegs ir vajadzīgs”. Rehtšafens atzīmē, “ja miegs nekalpo nekādai absolūti vitālai funkcijai, tad tas ir lielākais misēklis, kāds evolūcijai jebkad gadījies”.

Kā jau viegli būs uzminēt, miegs nesekoja pēc gaismas izslēgšanas ma­­nā istabā Miega traucējumu centrā. (Iedomājieties uz brīdi gulēšanu elektrības sadales kastē.) Kolīdz es pakustējos, tūlīt sapinos kādā vadā. Man niezēja kājas vietās, kur bija piestiprināti elektrodi. Kad kādā brīdī es vienu no tiem nokasīju nost, tehniskā darbiniece, kas uzraudzīja manas daudzās datu plūsmas, nekavējoties ienāca istabā, lai piestiprinātu to atpakaļ. Tā kā es biju te ieradusies vairāk aiz ziņkāres nekā nepieciešamības spiesta, nospriedu, ka varu izņemt cauruli no deguna. Tehniķe nebija ar to mierā. Viņa ienāca atkal un teica, lai es liekot cauruli atpakaļ. Iedomājos, ka kāds arī skatās televizora ekrānā, kā es te tumšajā istabā ņurcos un mētājos pa gultu. Es prātoju, kā vispār iespējams nofilmēt kaut ko tumšā istabā: kas tajā ekrānā ir redzams, izņemot tumsu? Tad, kā jau parasti, es sāku raizēties, ka nespēju aizmigt, kas aizmigšanas iespēju tikai vēl vairāk attālināja.

Visbeidzot, kad, šķiet, bija pagājušas jau vairākas stundas, es atslēdzos. Pamodos, kad istabā ienāca tehniķe un teica, ka laiks celties. Bija seši no rīta. Man ļoti gribējās kafiju, bet miega centros acīmredzot neuzskata par ieteicamu piedāvāt kofeīnu cilvēkiem, kas cieš no bezmiega. Zināju, ka pie Olbani lidostas, apmēram desmit minūšu brauciena attālumā, ir Starbucks. Braucot uz turieni, es iedomājos par “Miegainumu un autovadīšanu”, kas bija man līdzi somiņā. “Miegu nekas nevar aizvietot,” tajā bija brīdinoši rakstīts.

Pēc pāris nedēļām atgriezos centrā saņemt re­­zultātus. Dr. Deivids Palats, pulmonologs, kurš strādā ar miega traucējumu problēmām, teica, ka tehniķe ir pārlūkojusi manis tajā nak­­tī ģenerētos datus – mūsdienās miega dati, protams, tiek ierakstīti datorā, nevis drukāti uz nebeidzamas papīra sloksnes – un iegūto informāciju izanalizējusi un apkopojusi vairākās tabulās. Viņš man pasniedza sešu lappušu biezu izdruku. Tabulas liecināja, ka nakts nebija pagājusi tik slikti, kā man bija licies. Tā bija pagājusi daudz sliktāk.

Pirmā tabula uzrādīja, ka gultā es biju pavadījusi sešas stundas un četrdesmit divas minūtes, no kurām miega stāvoklī biju atradusies četras stundas un divas minūtes. Bet es nebiju gandrīz trīs stundas gulējusi nomodā un tad aizmigusi, kā biju iedomājusies. Līkne, ko sauc par hipnogrammu, rādīja, kā es, sākot ar nomodu, biju ceļojusi cauri visām miega fā­­zēm – pirmo, otro, trešo un REM. Laba gulētāja hipnogramma izskatās kā viena otrai pretī novietotu kāpņu virkne. Tā uzrāda stabilu lejupejošu trajektoriju no nomoda līdz REM miegam, tad līkne kāpj augšup uz seklāka miega fāzi, pēc kuras seko vēl viens straujš kritums, un šis “raksts” nakts laikā atkārtojas trīs vai četras reizes.

Mana hipnogramma izskatījās pēc Manhatanas silueta. Izrādījās, ka es biju iemigusi apmēram desmitajā minūtē pēc iekāpšanas gultā. Bet jau pēc kādas minūtes es biju pamodusies uz apmēram piecpadsmit minūtēm. Tad es iemigu atkal un pamodos, atkal iemigu un pamodos, ceturto reizi iemigu un, kad pamodos, paliku nomodā gandrīz stundu. Pat tad, kad man bija licies, ka esmu beidzot atslēgusies, es joprojām turpināju mosties – ticiet vai ne, bet kopskaitā 141 reizi. Lielāko tiesu – 111 reizes – šīs pamošanās bija īsas, mazāk par piecpadsmit sekundēm. Tabulas arī liecināja, ka mana elpošana bija apstājusies astoņas reizes, kas, kā man apliecināja Palats, nebija nekas neparasts, un biju piedzīvojusi septiņpadsmit “periodiskas ķermeņa locekļu kustības”, kas arī nebija nekas ārkārtējs. Savā slēdzienā Palats minēja, ka mana “miega arhitektūra” liecina par “miega noturēšanas grūtībām”. Viņš ieteica man iet gulēt tikai tad, kad jūtos patiešām nogurusi; nepalikt gultā, kad nenāk miegs, bet iet uz citu istabu un kaut ko palasīt; un pārtraukt lietot alkoholu.

Kopš Miega traucējumu centra apmeklējuma esmu centusies pēc iespējas sekot Palata ie­­teikumiem – man šķiet, ka divas reizes no trim nav slikts rādītājs –, un būtu jauki viņam pateikt, ka es guļu labāk. Patiesību sakot, ta­­gad, kad esmu redzējusi savu hipnogrammu, naktis kļuvušas smagākas. Miegs ir vitāla ne­­pieciešamība, un miegs ir noslēpums. Kā rak­sta Randals “Sapņuzemē” uz beigām, jo vairāk par to zinām, “jo vairāk mūs satrauc tā savādums”.

© Elizabeth Kolbert, The New Yorker, March 11, 2013