Bzzzzz...
Kaļķu vārtu šefpavāra Ērika Dreibanta meistarība jau izpaudusies Vincentā, Pulkvedī un Trigger Fish
saldā dzīve

Maša Muhina

Bzzzzz...

Ja jūs domājat, ka esmu priecīgi pārsteigta — varbūt pat laimīga — par šo pamošanos, jūs rūgti maldāties. Nu, stādieties priekšā — jūs sapnī jūtat, ka jūs piepeši apņem kas silts un maigs, kas tāds, kas piepeši — kā strauja vēja brāzma ezera spoguli — iekustina jūsu ķermeņa šķidrumus — piedodiet, dzīvības sulas — jūs jūtat, kā tās sāk rietēt, ritēt — sākumā gausi, tad arvien straujāk, līdz jūsmīgi uzbango; pusapziņā ļaudamās šīm bangām, jūs izstaipāt trauslās kājiņas, nopurināt spārniņus, jūs pagrozāt acis, un — voila ! tajās piepeši pavīd attēls, kurš pamazām iegūst asumu. Jūs to pagaidām īpaši pat nepētāt, bet skaidrs ir viens — jūs esat pamodusies. Tātad nevis nāve, sapnis tas bijis. Glory, glory, hallelujah, vai ne? (Atvainojiet svešvārdu lietošanu, kas nepieradušai ausij varētu šķist pārmērīga, taču es nudien esmu tikko pamodusies, nav bijis laika pat apjaust, kas mans, kas svešs, kas vietā, kas ne un, piedodiet, es tomēr nāku no izglītotas dzimtas, mēs esam daudz kur bijuši, daudz ko pieredzējuši, daudz cits no cita mantojuši — caur mani runā miljonu miljoniem manu senču. Miljardi, saprotiet! Mil-jar-di. Un nebūt visi nav ķīnieši. Uztveriet to kā vienkāršu, jums tikpat nesaprotamu bzzzz, okay?) Bet nav nekāda alelujā! Nepavisam nav! Jo, merde, es šajā vietā nekad neesmu bijusi un man nav ne jausmas, kā te nokļuvu. Esat kādreiz iedomājušies, kā justos, ja pēc pasaules gala izrādītos, ka vienīgais esat palicis dzīvs, bet pasaule... cita pasaule, ziniet? Paralēlā dimensija! Ārpus laika un telpas, saprotiet! Izkritusi! Pļukt! Bet kāda nu tur paralēlā dimensija, tas jau nebūtu tas ļaunākais (un es, ziniet, biju pilnīgi sagatavojusies mirt — esmu taču jau gluži cienījamā vecumā — trīs mēneši, tas jums nav nekāds “šodien dzīvs un rīt jau miris!” — savu darbiņu padarījusi — neslēpšu, lepojos — 8 (astoņi) miljoni no manām miesām izkūņojušies — nemirstība, dziedi vai raudi), es savā mūžā šo to gan esmu redzējusi un saprotu, kas šitā vieta nav nekas cits kā restorāns. Restorāns=ēdiens, vai ne? Kaķim jāsmejas! Kur — sakiet man, lūdzami, kur tad ir tas ēdiens? Pa visu plašo telpu neatradīsi ne izlijušas mērces peļķīti, ne putukrējuma pikucīti, ne tauku ielāpiņu. Man nemaz nav jālido, es šitādas vietas pazīstu — tīrība, kārtība, stils, askēze... Poppycock! Pedantisms tas ir, dzīvību nicinoša un nīcinoša izrīcība tā ir! Naudas par daudz, lūk, kas! Patiesībā, ja palidotu, ja tā rūpīgi visu izložņātu, gan jau agri vai vēlu man kājiņa iemērktos kādā gardā, tiem lielajiem lempjiem tik tikko manāmā našķītī — un tad es galviņu iekšā un tik vemt un tik vemt, kamēr pārstrādātu to mazmazītiņo knibucīti sev tīkamā barībā un tad ar snuķīti, ar snuķīti... Bet kur tu te lidosi, kur plivināsies? Kā ieraudzīs, tā... Jā, kā tad viņi nez rīkosies — skries viss bars un trenkās ar salveti — kā vecā komēdijā? Gan jau nē, gan jau vienkārši izliksies, ka nemana — vismaz kamēr apmeklētāji — bet pēc tam... Nu, pēc tam droši vien kāds baismīgs ķīmiskais ierocis un — finita la commedia! see you in the never-never land! Tā ka sēdi vien rāmi, pieplakusi pie rūts un izliecies par netīrumu, par mazu, nejaušu mēsliņu. Jā, tur pāri ielai, tur gan... Tai Grokā tak būtu zelta dzīve! Tur nav viss dienišķā maizīte pa zemi jāmeklē, tur var ij kādus galvaspilsētas salātiņus aprāpot, ij galertiņā oliņu iedēt — leiputrija! La dolce vita!

Kaļķu vārtos svaigie produkti pakļauti minimālai apstrādei, taču tiek jaukti ar īsteni kosmopolītisku azartu — piemēram, var nobaudīt Grenlandes garneļu un mango salātus ar čili un Taizemes vinegretu vai kuskusu ar grieķu vistas fileju, citronzāli un halapenjo mērci. (Foto - Kaspars Goba) Kaļķu vārtos svaigie produkti pakļauti minimālai apstrādei, taču tiek jaukti ar īsteni kosmopolītisku azartu — piemēram, var nobaudīt Grenlandes garneļu un mango salātus ar čili un Taizemes vinegretu vai kuskusu ar grieķu vistas fileju, citronzāli un halapenjo mērci. (Foto - Kaspars Goba)

Bet gribas gan ēst, ui, kā gribas! Paskat, šitam plikpaurim zupiņu atnesa — fy fan! — tāda sārta, tumīga, visi matiņi ceļas stāvus, cik smaržīga. Bet šamējā skaistulītei — tunča salātiņus... Tunča! Īsta! Rīgā! Nu, riebīgi svaigs, riebīgi svaigs gan no skata. Kāpēc drusciņ nepapūdēt, lai saldumiņš rastos? Svaigs, ko domājies! Bet iebāztu es arī tādā, iebāztu snuķīti, ai, kā iebāztu, kājiņas noslaucītu un uzreiz ne tik svaigs vairs, nekā... Gardumiņš, zivtuliņš. Bet tā ēdēja tāda acīga, tūliņ trieks prom, nepagūšu ne lāga piezemēties. Un man jau ar to kustību koordināciju arī šobrīd tā — nu, nav lāgā, nav, galva reibst, kājas trīc. Nu, kā jau pēc veselas ziemas pilnīgā badā. Būtu vēl kaut virtuvē attapusies. Kaut gan tur jau arī droši vien viss spīd un laistās, neko garšīgu nesataustīsi. Ja tā padomā, kas tie bija pirms laikiem, iekams tie riebekļi ieviesa savus ledusskapjus, kādi bērni mums dzima — pienbalti, tauki, kā tādi kunkulīši, ņudzēja vien — un badu neviens nemira, neviens. Pat šitie milzeņi bija tīri labi baroti, turklāt, vienu no mūsējiem ieraudzījis, nepavisam nekrita ģībonī. Kur nu! Viņi pat vēl nebija iemācījušies to tizlo joku, kas viņiem iešaujas prātā ikreiz, kad zupā kāds mans tautietis tirinās agonijā — “proteīns!” Smieklīgi, vai ne? Proteīns! Kā iemācās kādu glupību, tā atkārto to miljoniem reižu, bet vairoties miljoniem reižu, to nē, tur, lūk, viņiem rokas — vai kas nu vēl — par īsu, ziniet! Un tā viņiem vajag. Kaut gan, no otras puses — jo mazāk viņējo, jo grūtāk mūsējiem. Kur tad, kā smejies, lai mēs tās savas 1 941 000 (viens miljons deviņsimt četrdesmit viens tūkstotis — lepojos, neslēpšu) baktērijas lai liekam?Nē, es nevaru, šito es neizturēšu! Viņam tak jēru atnesa! Burvīgu jēriņu — maigu, mīkstu, ar kraukšķīgu garoziņu, kas tās sārtās suliņas saglabā iekšā... Ak, kā es tajās bristu, kā ļautos, lai tās mani apskalo, apskurbina, lai atraisa manī dzīvotprieku, līksmi, gaviles! Bet nekā — uz tā spodri baltā četrstūru šķīvja uzreiz pamanīs. Nouvelle cuisine! Funkcionālisms! Tīras līnijas! Bet ēdienā, mīļie cilvēki, nu kāpēc ēdienā? Ar ko tad tās garās franču zostes — béchamel, hollandaise, mornay, mousseline — bija tik sliktas? Kāds ļaunums cēlās no cepšanas taukos un sviestā? No aizdarīšanas ar treknu krējumiņu? Nemaz nerunājot par to, ka gaļiņu iepriekš apstrādāja un nolika, lai pastāv. Tagad lopiņš knapi nokauts, tūlīt jau uz restēm vai kur nu vēl, zivs vēl gandrīz plāta žaunas — pa fikso uz šķīvja! Un šajā pilsētā, šajā burvīgajā pilsētā, kur vēl nesen ne tikai miskastes, arī veikali un restorāni bija kā nākas! Barokāla bauda tā bija, barokāla! Čupas, puvekļi, trūdi — ekstāze!

Cepta foreles fileja ar pasiona mērci (Foto - Kaspars Goba) Cepta foreles fileja ar pasiona mērci (Foto - Kaspars Goba)

Bet ja nu es tomēr pamēģinātu, tā klusi klusītēm — pielavīties, ierāpties, sastingt? Tai burvīgi aromātiskajā, ar samtainu vaniļas mērcīti pārlietajā strūdelē, kas dūjiņai tagad uz šķīvja? Ir tak manī kaut kas no rozīnītes — n’est-ce pas?

Raksts no Maijs, 2002 žurnāla