Būt par slieksni

Pirms pieciem gadiem es kopā ar dažiem draugiem apstaigāju Stambulas vecpilsētu. Pēc sultānu piļu izšķērdīgā krāšņuma, Sofijas katedrāles smagnējā svinīguma un Sultānahmeta (Zilās mošejas) tirkīzzilajām mozaīkām un orientālajiem paklājiem jau likās, ka diez vai vēl kas varētu pārsteigt. Ierosinājumam palūkoties uz “dejojošajiem dervīšiem” es piekritu bez sevišķa entuziasma.

No tveicīgās un burzmainās ielas mēs nokāpām “pazemes tvertnē”, kur Bizantijas laikos pilsētai tika uzglabāts ūdens, bet tagad tā kļuvusi par tūrisma objektu. Pagāja pāris minūtes, līdz acis aprada ar puskrēslu, un skatam pavērās plaša telpa ar šaurām koka laipiņām, kas sniedzās no vienas sienas līdz otrai. Pēc āra trokšņa klusums šeit šķita satriecošs un daudzie apmeklētāji nez kāpēc sarunājās čukstus. Negaidot atskanēja mūzika – tās bija klusinātas, dobjas stabules skaņas, vēl pēc brīža bija dzirdama klusa švīkstoņa, ko varētu radīt putna spārnu vēzieni zemā lidojumā. Tikai tagad ievēroju mazu koka platformiņu, uz kuras stāvēja četri vīri vienkāršos, garos, smagi krītošos tērpos, koniskām cepurēm galvās. Noliektām galvām un sakrustotām rokām viņi acīmredzami veica kādu rituālu. Vispirms šie vīri tādā kā ievainota putna gaitā slīdēja pa apli, bet tad pirmais no viņiem sāka griezties uz vietas.Sema

Sema (arābu val. “ieklasīšanās”) dervīšu muzikālais rituāls izsaka cilvēka ceļu uz vienību ar dievišķo, tajā dervīšs (persiešu val. “plikadīda”) cenšas sasniegt pilnību, kāpinot savu mīlestību uz Dievu un pakāpeniski atbrīvojoties no dvēseli ierobežojošā “es”, nonākot mistiskajā fanas stāvoklī [1. Ekstātiska vienotības izjūta ar Dievu, ego nolikto robežu pārvarēšana. Fana (nebūtība) un baka (baqa, mūžīgums) ir vieni no centrālajiem sūfiju terminiem; baka ir stāvoklis, kad indivīds ir pārdzīvojis mistiskās vienības ar Dievu stadiju, un “dodas atpakaļ pasaulē”, bet ne vairs savas, – Dieva gribas vadīts.]

Dervīšu īpašās koniskās galvassegas atgādina musulmaņu tradicionālo kapakmeni un tās simbolizē “es” nāvi, bet garie, baltie tērpi, kas tiek uzvilkti semas laikā, asociējas ar līķautu. Pāri baltajam tērpam tiek nēsāts liels melns apmetnis, ko nomet semas ceremonijas sākumā, norādot uz dervīšu atbrīvošanos no visa pasaulīgā.

Bez īpaša garīgā stāvokļa sasniegšanas vēl liela nozīme ir arī dervīša gaitai un spējai pārvietoties ritmiski un līgani, jo, ja kaut viens no semas dalībniekiem nespēj sekot iekšējam ritmam, tas izjauc visas ceremonijas harmoniju. Rituālās dejas gaitā kustība mijas ar pauzēm (mūzikas valodā runājot – tajā ir sinkopes), vispirms solis tiek sperts ar labo kāju, tad pauze, atbalstoties uz kreisās kājas pirkstgaliem, tad solis ar kreiso kāju utt. Šādā kustībā semas izpildītāji veic trīs apļus, kam seko pati semas “deja” – vienmērīga virpuļošana uz vietas.

Kad minētie trīs apļi ir izpildīti, šeihs [2. Šeihs (arābu val. “vecis”), dervīšu garīgais skolotājs, viņa prātam jāsasniedz tīrības pakāpe, kas atspoguļo Dieva radīto pilnību. Šeiha prāta tīrība māceklim palīdz iegūt spēku viņa garīgajā cīņā ar “es”.] nostājas sakrālās aitādas priekšā [3. Rituālā aitāda sarkanā krāsā, ko tradicionāli uzskata par mantotu no Mevlānas Rūmī un ko viņš pats izmantojis semas ceremonijas laikā.] un sveicina dervīšu kopienu. Visi semas izpildītāji nostājas rindā blakus, sakrustojuši rokas pār krūtīm, plaukstas novietojot uz pleciem, un viens pēc otra skūpsta šeiham roku. Šeihs noskūpsta katram dejas izpildītājam galvassegu – sikki (persiešu “zīme”, “zīmogs”).

Ar šeiha skūpstu tiek saņemta atļauja semas sākšanai, un pēc trīs soļu pasperšanas katrs tās dalībnieks sāk virpuļot. Griezties telpas pašā vidū ir privilēģija, tāpēc tā tiek piešķirta visapdāvinātākajam semas izpildītājam. Īpašs uzdevums ir dervišam – semazenbaši (galvenais semas izpildītājs), kurš pats negriežas, bet vēro kustību. Ja kāds ir nedaudz lēnāks par pārējiem, semazenbaši tuvojas un viņa ēna ir signāls par nepieciešamību turēties kopīgā ritmā.

Kad semas pirmā daļa ir beigusies, dervīši atkal nostājas miera pozīcijā, rokas sakrustotas pār krūtīm un plaukstas – noliktas uz pleciem. Sākoties semas otrajai daļai, šeiha un dervīšu veiktās darbības ir tādas pašas kā sākumā, vienīgi semas dalībnieki neatkārto tradicionālo šeiha rokas skūpstīšanu.

Ar īsiem pārtraukumiem rituālā deja atsākas četras reizes, un katrai no šīm reizēm ir īpaša simboliska nozīme – pirmajā daļā tiek attēlota planētu kustība Dieva radītajā pasaulē, tajā dervīši atbrīvojas no visām šaubām un veido ciešu savienību ar Dievu. Otrajā daļā šī saplūsme ar Dievu jau ir pilnībā īstenojusies un pārņēmusi visu dervīša eksistenci. Trešajā daļā dervīši veic attīrīšanos un sasniedz pilnīgu garīgo briedumu. Noslēdzošajā ceturtajā daļā viņi sasniedz savdabīgu ne–eksistences stāvokli un kļūst par daļu no dievišķās eksistences.

Dzejolī Es vēlos pateikt piecas lietas Rūmī raksta: “Šī ir patiesā reliģija./ Salīdzinot ar to, pārējās ir prommesti pārsēji./ Šī ir kalpības un kundzības kopīgi dejotā sema. Šī ir nebūtība./ Ne vārdi, ne notikušais var to izteikt./Es zinu šos dejotājus./ Dienu un nakti es dziedu viņu dziesmas/šajā pasaules sprostā.”

Kopš tās tveicīgās vasaras pagājuši jau pieci gadi, un šogad man atkal izdevās vērot viņu deju, tikties ar pašiem Mevlānas meklētājiem un sarunāties ar viņu līderi Hasanu Dedi [4. Hasans Dede (“Hasantētiņš”) dzimis 1935. gadā Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē. Šajā nozīmīgajā Balkānu kultūras centrā Hasans Dede ieguva laicīgo un reliģisko izglītību, bet 1959. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Stambulu. Ap šo laiku Hasans Dede jau bija islāma misticisma sekotājs, pamazām kļuva par Stambulas mistiķu aprindu neiztrūkstošu dalībnieku un vēlāk arī garīgo līderi. Savu garīgo titulu un Cildenā Mevlānas pēcnieka vārdu Hasans Dede ieguva jau 1965. gadā, pārmantojot to no sava priekšteča un garīgā skolotāja Hakki Dedes. 1982. gadā tika dibināta Galatas Mevlevī tempļa asociācija, kas 1988. gadā paplašināja savu darbību un kļuva par Mūsdienu Mevlānas mīlētāju asociāciju, kas 1998. gadā noformējās kā Mūsdienu Mevlānas mīlētāju fonds. Fonda mērķis ir pulcēt visus Mevlānas mīlētājus un viņa miera un tolerances filozofijas atbalstītājus – bez vecuma vai dzimuma izšķirības, pat neņemot vērā reliģisko vai etnisko un rases piederību.].

Kad norunātajā laikā ierodamies vēsturiskajā semahānē [5. Semahāne – telpa kurā notiek sema – “ieklausīšanās” rituāls.] Uskudarā – Āzijkrasta Stambulā, joprojām nav zināms, kur un kā notiks intervija. Esmu kopā ar labu paziņu, fotogrāfu Tahsinu Aidomušu. Mēs nonākam parastā ļaužu piepildītā ielā, un ir diezgan grūti iedomāties, ka šeit varētu atrasties kāda vēsturiska celtne, sens reliģisks centrs. Tomēr mēs neesam nomaldījušies ielu labirintos – par to liecina maza plāksnīte uz vārtiņiem ar semahānes nosaukumu.

Aiz vārtiņiem skatam paveras dārzs, un vēl tikai šauras koka kāpnes mūs šķir no mums vajadzīgās telpas. Kad esam novilkuši kurpes un rūpīgi tās novietojuši īpaši šim nolūkam paredzētā plauktiņā, piesardzīgi dodamies iekšā. Mēģinu saskatīt to, pie kura esam ieradušies, taču apjēdzu, ka īsti nemaz nezinu, ko meklēju – vai Hasanam Dedem jābūt ar garu sirmu bārdu? Vai viņam būtu jābūt tērptam melnā garīdznieka tērpā?

Beidzot manas acis apstājas pie kāda vīra, kas neuzkrītoši, kā visi šai telpā, pietupies puslotosa pozā, taču ar seju pret pārējiem pasākuma dalībniekiem, un kaut ko klusā, pārliecinošā balsī stāsta. Sapratusi, ka tas arī ir mūsu meklētais dervīšs, mēģinu apspiest sevī izbrīnu par labi piegriezto, gaišo uzvalku, gaumīgo zīmoggredzenu uz labās rokas pirksta, eleganto zaļo kaklasaiti un diezgan jauneklīgo seju, par kuras patieso vecumu var spriest tikai pēc matu sirmuma un sīkām grumbiņām ap acīm, kas it kā “raugās iekšup”.

Pavisam negaidīti Hasans Dede pievēršas mums un noteiktā balsī paziņo, ka pienācis laiks atbildēt uz mūsu jautājumiem.

Daudzās garīgajās mācībās tiek uzskatīts, ka, lai zaudētu savu “es”, atrastu Dievu un saplūstu ar viņu, “jādodas tuksnesī”, tas ir, jāiziet cauri ciešanām. Vai jūs tam piekrītat?

Lai saplūstu ar Dievu [6. Savā runā Hasans Dede lieto vairākus Dieva apzīmējumus: Allāh, Rabbi, Hak, Tanri. Allāh – arābu “Dievs”, Tanri – Debesis → “Dievs”, Hak – Taisnība → “Dievs”, Rab, Rabbi – mans Kungs], cilvēkam jāatrod savs muršīd-ikāmil [7. Muršīd-ikāmil – “zinošs skolotājs”, “vispilnīgākais ceļvedis"], jātur viņš pie rokas un jāmēģina kaut ko no viņa iemācīties. Ja šo mācību tev izdosies pilnībā izprast, tad arī sasniegsi mērķi.

Pravietis Muhameds saka: “Iepazīsti savu dvēseli, tad pazīsi savu Kungu – Dievu.” Kamēr cilvēks nav iepazinis savu dvēseli un paklausa katrai tās iegribai, viņš var dienu un nakti lasīt svētos rakstus vai skaitīt lūgšanas, vienalga viņš nespēs atrast sevi. Pasargā sevi no savas dvēseles iegribām un nokļūsi, kur vēlies nokļūt.

Sikke,ko valkā dervīšs, simboliski atgādina kapakmeni. Kādas ir jūsu attiecības ar nāvi, vai tās mainās, cilvēkam kļūstot par dervišu?

Kapakmens ir līdzība, kas izsaka sikkessimboliku. Ja cilvēks pilnībā atdevies ticībai, ja viņš neapšauba un neizjautā, bet par visu saka eyvallah [8. Eyvallah – Dievs dara labu (arābu val.).], tas cilvēks arī nokļūs, kurp vēlēsies. Kāpēc? Tāpēc, ka – saproti – ir tāds teiciens: “Ja tu skaties uz kaut ko ar ticību, tad par savu eksistenci tev ir jāaizmirst.” Ja tev ir eksistence, lai tā kļūst par tavas ticības eksistenci, un tu pats kļūsi par Hak – Patiesību, kura ir Dievs.

Kāds cilvēks peld jūrā, cīnās ar ūdeni – kāpēc? Nu, lai noturētos virs ūdens virsmas, lai ūdens to nenogremdētu. Beigu beigās aizpeld līdz kādai vietai, nogurst, pēc tam noguris sāk grimt. Bet tad – skaties, ūdens tevi iznes virspusē, aiznesot uz vietu, kur tu gribēji nokļūt. Tad nu – saproti – ja tu pats sev ļausi nogrimt, tad nav problēmu. Tad tā ir atdzimšana, tavs “es” būs nogrimis.

Kā cilvēks kļūst par dervīšu? Vai tas notiek, atbildot uz Dieva aicinājumu, tas ir, Dievs pats izvēlas savus izredzētos, vai arī tā ir katra personīga izvēle?

Nu, re – kā cilvēks kļūst par dervīšu? Cilvēks kaut ko meklē, bet Dievam (Allāh) – saproti – ir daudz un dažādi ceļi un daudz ir arī veidu, kā viņš vada pa tiem. Dievs sniedz neskaitāmas svētības, bet vislielākā no tām ir saprāts. Cilvēks ies un meklēs visur, kamēr atradīs kaut ko, kas tīkams sirdij un prātam. Kur rituāli šķiet piemēroti un izprotami, kur gars gūst sev barību, tur arī cilvēks sekos Dievam.

Pēc tam, kad cilvēks ir devies sekot Dievam, viņam – saproti – saka: “Tā galva, ko tu līdz šai dienai esi lietojis, tev būs jāatstāj, un uz sava ķermeņa jāuzliek Mevlānas galva, un tad tu kļūsi dervīšs.” Bet, ja tu uz tā ķermeņa atkal uzliksi savu paša galvu, ja tu neupurē savu galvu tai lietai, kurai esi nodevies, tu nekad nebūsi dervīšs.

Galvenais dervīšu ideāls ir pravietis Alī [9. Alī – viens no četriem pirmajiem kalifiem – Muhameda znots un tuvākais līdzgaitnieks.] Kad Alī bija vēl tikai 12 gadu, viņš izglāba pravieti Muhamedu no tā vajātājiem, noguldamies viņa vietā pravieša gultā. Redzi, kā viņš, neko nebīdamies, pasniedz dāvanu tam, kuru mīl viņa dvēsele. Tā arī dervīšs – ja viņš atdod savu galvu par savu ticību, tas cilvēks būs dervīšs. Dervīšs ir slieksnis – visu laiku ir jādzīvo trūkumā, nekurienē. [10. Hasans Dede norāda uz līdzību ar Junusu Emri, turku dzejnieku un mistiķi, kurš esot apmeties uz sliekšņa un labprātīgi uzņēmies kājslauķa lomu.]

Vai mēdz būt tā, ka cilvēks no sirds cenšas, ziedo savu patību, dodas šai ceļā, lai sekotu Dievam, un tomēr nekur nenokļūst?

Vai cilvēks pats saviem spēkiem var sasniegt Dievu? Nevar sasniegt. Kapēc tad nevar? Re, kur piemērs. Cilvēks pats sev nevar būt ārsts. Cilvēks pats sev nevar būt arhitekts. Cilvēks pats sev nevar izrakstīt vajadzīgās zāles. Kāpēc? Tāpēc, ka, saproti, viņam jābūt izskolotam par ārstu vai par arhitektu, lai viņam šīs zināšanas būtu. Ja tu neesi skolojies, ja tev nav tikuši skaidroti Dieva ceļi, ja tu vienkārši dodies ceļā pats ar savu prātu un gudrību, tu nekur nenokļūsi.

Teiksim, dārzā ir koks – ābele, kas izaugusi savā vaļā, tā raisa pumpurus, dod augļus. Tu noplūc tādu augli un redzi, ka garšas tam nav. Tev negribas to koku nocirst, un ko tad tu dari? – Tu viņu potē. Tu uzpotē uz tā koka ļoti labu augļu koku un tad, kad atvērsies pumpuri un nobriedīs augļi, tu redzēsi, ka negaršīgie augļi tagad ir ļoti garšīgi. Redzi, arī cilvēkam ir jāuzpotējas uz cilvēka. Cilvēks pats ar saviem spēkiem nekur nenokļūs.

Tātad cilvēkam nav nekādas izredzes to mērķi sasniegt vienam pašam?

Nav nekādas iespējas. Nekādas.

Ko jūs varētu teikt par dervīšu kā par vidutāju starp Dievu un cilvēku?

Atkal atradīsim piemēru – tu, teiksim, tagad esi kā ceļa rādītājs, atnāci pie mums un atvedi līdzi arī savu paziņu. Kas ir noticis? Tu esi kādam atvieglojusi ceļu – tu atnāci te pie mums, atradi mūs, tagad uzdod jautājumus un ieraksti tos diktofonā, pēc tam pārtulkosi to visu savā valodā, tā – saproti – informācija beidzot nonāks pie tiem, kas to lasīs. Arī tu veic vidutāja lomu.

Vai arī – ir pravieši un ticīgie, kas seko praviešiem. Kas tur notiek? Ticīgie caur praviešiem nokļūst tuvāk Dievam (Allāh). Kurš tad nav sekojis praviešiem? Re, pravieši ir vidutāji, tāpat arī brīnumdari, arī mēs esam vidutāji. Ja tu esi kādam vidutājs, tu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Tu esi tas, no kā kāda gars saņem barību, kāda prāts to visu aptver. Dievs (Tanri) caur tevi tad prezentē savu brīnišķīgumu; ja tu turi vidutāja roku, tu caur viņu turi Dieva roku.

Bet, ja tu nokļūsi ārpus šīs vidutāja saiknes, tu atradīsies aizā starp divām grēdām, tu paliksi tukšumā, saproti? Nekur tu nenokļūsi. Kāpēc nenokļūsi? Tāpēc, ka Dievs savu brīnišķīgumu ir nodevis cilvēkiem, un, ja tu mīlēsi šos cilvēkus, tu mīlēsi arī Viņa praviešus un caur viņiem pašu Dievu.

Kā darbojas princips “saņemt no Dieva, nodot cilvēkiem”?

Mēs redzam visus šos cilvēkus, kuri pašlaik šeit ar mums atrodas kopā – tie visi ir cilvēki no tautas, mēs arī esam vieni no viņiem, bet mēs esam arī Dieva (Hak) liecinieki. Jūs kaut ko gribat saņemt, un mēs to jums dodam. Re, mēs saņemam no Dieva un sniedzam cilvēkiem. Ja tu šo principu pieņemsi – saņēmis šīs brīnišķīgās dāvanas, rīt tu būsi labāks cilvēks. Ja nepieņemsi, nekas nemainīsies. Ir arī tāds teiciens: “No Dievasaņem, ticīgajiem atdod, no ticīgajiem saņem, Dievam atdod.” Tā ir tāda pozitīva tirgošanās starp Dievu un cilvēkiem.

Kā pārvarēt distanci, kas nenovēršami šķir cilvēku no Dieva? Kā nokļūt tuvāk pie Dieva?

Te es pateikšu šādu piemēru – visātrākais pārvietošanās līdzeklis ceļā pie Dieva (Allāh) ir mīlestība. Saproti – tu redzi un dzirdi visapkārt tik daudz skaistā, tā visa vidū tu sāc justies patīkami, lēnām tava mīlestība aug, pieņemas spēkā un kļūst visaptveroša. Šīs visaptverošās mīlestības rezultātā tava personība tevi atstāj. Kad tava personība ir zudusi, tās vietā savu seju tev atklāj Dievs (Hak). Tad, tā sakot, tev kalpo visa pasaule, jo tu vairs viņai nekalpo. Tu esi kļuvis par visuma īpašnieku. Bet, ja tu šādu līmeni nesasniedz, tad tu vienmēr kalposi pasaulei.

Vai izpildot semu, svarīgs ir arī fiziskais aspekts? Vai semas izpildītājam jābūt fiziski kaut kā īpaši sagatavotam?

Semas izpildītāja fiziskais ķermenis ir pilnībā saistīts ar viņa garu. Sema ir džezve [11. Džezve (arābu val.) – metāla kafijas varāmais trauks.], visaptveroša mīlestība (ašk), pacilātība, cilvēks Dieva pielūgsmē un ticībā nododoties semai, iziet ārpus savas personības. Bet semas izpildītājam pašam ir grūti izskaidrot šo brīnišķīgo sajūtu, šo jauko garšu. Nu, pieņemsim, es esmu ēdis baklavu [12. Baklava – iecienīts Austrumu saldums.], es labi zinu, kā tā garšo. Lai cik labi es tev to garšu neaprakstītu, tu mani uzklausīsi, bet tomēr līdz galam nesapratīsi, kamēr pats to nebūsi nogaršojis.

Re, sema ir džezve, visaptveroša mīlestība, un tikai tie, kas to paši ir izbaudījuši, zina tās brīnišķīgo garšu. Un fiziskā puse tam nevar būt par šķērsli.

Ko simbolizē derviša tērps tennūre, ko uzvelk izpildot semu? Ko nozīmē tā dažādās krāsas?

Teiksim tā – tennūres simboliskā nozīme ir līķauts. Ja runā par krāsu, Dievs pasauli rāda neskaitāmās krāsās. Arī rozēm ir dažādas krāsas – balta, rozā, sarkana. Semas izpildītāji ir pravieša Mevlānas garīgās rozes. Visi viņi ir Mevlānas garīgā rožu dārza rozes. Kāpēc šīs krāsas? Vienkārši tas izskatās skaistāk. Agrāk, Osmaņu impērijas laikos, visās tekkēs [13. Tekke – dervīšu apmešanās, mācību un meditāciju vieta.] derviši, izpildot semu, bija tērpti dažādu krāsu tennūrēs. Tikai pēc 1960. gada kā oficiālais semas izpildīšanas tērps tika ieviesta balta tennūre. Tennūre tīri baltā krāsā – tā simboliski nozīmē pravieša Muhameda garīgo starojumu. Balta roze.