Bunkurā

2001. gada vasarā, gatavojoties braucienam pa Krieviju, man bija skaidrs, ka ir divi ceļi, kā iegūt Eduarda Ļimonova tālruņa numuru,–īsais un garais. Garais ceļš būtu zvanīt dažādiem cilvēkiem, kas varētu pazīt kādu, kas varētu pazīt…– un tā tālāk, katram skaidrot savas intereses iemeslu, un atkal–tā tālāk.  Īsais–izmantojot žurnālista priekšrocības, piezvanīt kādai Latvijas Valsts drošības dienestu (kuru uzmanības lokā ir visas ļimonoviešu aktivitātes) amatpersonai un pajautāt, teiksim, Lindermana [1. Vladimirs Lindermans – Latvijas nacionālboļševiku līderis, pret kuru ierosināta krimināllieta par ieroču glabāšanu un atentāta plānošanu pret Valsts prezidenti. Līdz šim Krievija noraidījusi Latvijas lūgumu izdot Lindermanu kriminālvajāšanai.] telefonu...Saprotamu iemeslu dēļ es izvēlējos īso ceļu.

Latvijas Valsts drošības dienesta darbinieks bija sašutis: “Tādu kā jūs dēļ notiek visas šīs nejēdzības!” Kuru–mūs? Nebiju gatava tam, ka kāds mani un Ļimonova “puišus melnā” varētu klasificēt kā viena grupējuma pārstāvjus. Tāpēc iecietīgi mēģināju paskaidrot amatpersonai, ka “žurnālista pienākums ir informēt sabiedrību.” – “Jūsu darbība grauj valsts drošību,” strikti turpināja amatpersona, “un mēs nepieļausim, ka jūsu dēļ varētu atkārtoties kaut kas tamlīdzīgs.”Punkts. Ar “tamlīdzīgu” viņš laikam domāja nacionālboļševiku organizēto Pēterbaznīcas ieņemšanas akciju 2000. gada rudenī. Kopš tā notikuma baznīcā nacionālboļševiku sliktā slava ir tikai augusi. Viņu dienasgrāmatas Latvijas sadaļai piepulcējušies tādi ieraksti, kā, piemēram: “Princis un neļķes”, “Pauls un torte”, vai nesenā “Durvju dedzināšana”. Šķiet, ka ļimonoviešu darbība jau sen īpašus komentārus neprasa. Par viņu ideoloģijas tēvu–Eduardu Savenko (literārais pseidonīms–Ļimonovs) latviski lasošo vidū gan zināms visai maz – tāds kā skandalozs rakstnieks, tāds kā no provinces nācis neatzīts dzejnieks. It kā rakstījis par ārzemēm, it kā par Krieviju, šķiet, kaut ko par seksu. “Nav svarīgi, ko viņš uzrakstījis–es nesākšu lasīt tāda cilvēka darbus, kuru necienu,” komentēja Jānis Jurkāns.

Visticamāk, tieši Ļimonova saistība ar nacionālboļševiku kustību ir iemesls tam, ka viņa darbi latviešu valodā nav tulkoti un acīmredzot arī netiks, lai gan to literārā vērtība nudien nav mazāka par Latvijā zināmās aprindās populārajiem Sorokina, Peļevina vai Stogoff tekstiem. Viņi, starp citu, ir citas paaudzes autori, kas savu literāro darbību ir sākuši krietni vēlāk, un nav zināms, kāda tā būtu, ja nebūtu bijis Ļimonova.

No 28 RL aptaujātajiem latviešu literātiem, politiķiem, uzņēmējiem un juristiem tikai diviem Ļimonova vārds asociējās pirmām kārtām ar rakstnieku un tikai pēc tam ar politisko darboni. Bet pasaulē Ļimonovs kļuva slavens ar savupirmo 1976. gadā Amerikā sarakstīto romānu-provokācijuTas esmu es–Edička. Tai, gluži kā Nabokova Lolitai, sākumā tika pārmests antiamerikānisms. Krieviski lasošā emigrācijas auditorija nespēja pieņemt atklātās seksa ainas un krievu emigrantu kritiku, bet nenormētās leksikas lietojums turpina šokēt joprojām. Romāna manuskriptu trīs gadu laikā noraidīja 36 izdevniecības, līdz 1979. gadā franču izdevējs Žans Žaks Povers (savulaik izdevis Žoržu Bataju, marķīzu de Sadu un Andrē Bretonu) noslēdza līgumu ar jauno rakstnieku. Drīz pēc tam beidzot klajā nāca Edička, taču grāmatas nosaukums franču valodā kļuvis par Krievu dzejnieks dod priekšroku lieliem nēģeriem, liekot uzsvaru uz varoņa Edičkas un melnādainā Krisa, khmm... vientulības slāpēšanas metodi. “Krievijā bieži runāja par melno priekšrocībām attiecībā pret baltajiem. Leģendas vēstīja par viņu locekļa izmēriem. Un lūk–šis leģendārais ierocis stāv manā priekšā. Neraugoties uz vispatiesāko vēlēšanos nodoties mīlai ar viņu, nezin no kurienes izlēca un lūrēja mana ziņkāre.

“Redzējies, kāds–galīgi melns vai ar nokrāsu,” tomēr īsti labi neko saredzēt nevarēja, lai arī esmu pieradis pie tumsas. Loceklis viņam bija liels. Tomēr diezin vai lielāks par manējo. Resnāks varbūt. Ziņkāre paslēpās manī. Vēlēšanās–iznāca ārpusē. (..) Klausieties, ir morāle, ir pasaulē piedienīgi cilvēki, ir kantori un bankas, ir gultas, tajās guļ vīrieši un sievietes, arī ļoti piedienīgi. Viss notika un notiek vienlaikus. Un esam mēs ar Krisu, nejauši satikušies šeit, netīrās smiltīs, milzīgās Diženās pilsētas Bābeles klajumā, dievgodvārds, Bābeles, un, lūk, šeit mēs guļam un viņš glāsta man matus. Pasaules bērni bez pajumtes.”

Drīz pēc tam baltās biksēs un rozā kurpēs tērptais lecīgais Edička beidzot tiek izdots krieviski un sāk savu uzvaras gājienu pa Eiropu, ar tulkojumiem ne tikai franču, bet arī vācu, dāņu, itāļu un citās valodās un pa pasauli–izdevumi Dienvidāfrikā, Alžīrā u.c., līdz 1983. gadā pirmo reizi piedzīvo dienasgaismu Edičkas “dzimtenē” Amerikā. Ļimonovam izdevās tas, ko pirms viņa bija mēģinājuši daudzi–ieintriģēt angliski lasošos, likt tiem aizgūtnēm gremdēties “padomju slepenpolicijas virsnieka dēla” (tā viņu nodēvēja The New York Observer) darbos, kas būtiski atšķiras no citu slaveno krievu disidentu–Solžeņicina, Siņavska, Dovlatova prozas.

Ļimonova tēvs gan bija tikai milicijas kapteinis, bet no Amerikas puses raugoties, tas nebūtu tik svarīgi. Ļimonovs nekad nav bijis disidents. “Uzrakstiet, ka mani nekad neviens nav represējis,” viņš ir teicis. Un vēl: “Uzskatu, ka disidentu kustība ir ļoti labēja un ja vienīgais viņu cīņas mērķis ir–nomainīt esošos padomju valsts vadītājus ar citiem–Saharoviem un Solžeņiciniem, tad labāk nevajag, jo minēto personu uzskati ir juceklīgi un nereāli, toties fantāzijas un enerģijas tiem–cik uziet, tā ka no šiem ļaudīm, ja vien viņi atrastos pie varas, draud briesmas.”

Ļimonovs ir viens no retajiem, varētu pat būt, ka vienīgais krievu autors, kurš kļuvis pasaulslavens tiešiemigrācijā. Ļimonovs bija arī vienīgais krievu aizrobežu rakstnieks, kurš “dzīvo tikai no literatūras” un publikācijām presē. Astoņdesmito gadu vidū Ļimonovs kļūst par Francijas pilsoni un strādā opozīcijas nedēļrakstā Internacionālais idiots (L’Idiote Internacional). Līdz rakstnieka darbības sākšanai Ļimonovs pelnīja naudu, strādājot vairāk nekā 30 profesijās. Krievijā Edička pirmo reizi izdots tikai 1991. gadā. Sekojošo izdevumu skaits šobrīd pārsniedz vairākus desmitus, kaut gan daudzi, vien pieminot Ļimonovu, nervozi uzstāj, ka “kaut kam tādam (domāti Ļimonova darbi) jau nu nemūžam nepieskarsies.” Edičkam Amerikā sekoja Viņa kalpa stāsts–par Edičkas turpmākajām gaitām, kalpojot par hauskīperu pie viena no ASV bagātākajiem cilvēkiem, Neveiksminieka piezīmes, ko bez pārspīlējuma varētu nosaukt par poēziju prozā, kā arī izcilā Harkovas triloģija: Mums bija dižens laikmets, Pusaudzis Savenko un Jaunais nelietis.

Harkovas posma grāmatās var izsekot, kā no 1943. gada 22. februārī dzimušā puiša izaug švītīgais dzejnieks Eds Ļimonovs, kurš pirmsemigrācijas laikā bija pazīstams vīriešu bikšu šuvējs (viņa klientu vidū bijuši gan Ernsts Ņeizvestnijs, gan Bulats Okudžava), un piecu Samizdata dzejas grāmatu autors. Pirmajai grāmatiņai, starp citu, dots zīmīgs nosaukums: Krieviskais un tajā diezgan skaidri saskatāmas vēlākā Ļimonova “firmas” nešpetnuma pazīmes (Ah, rodnaja, rodnaja zemļa, ja skažu tebe russkoje – “bļa”. Ak, dzimtā, dzimtā zeme, es teikšu tev krievisko “bļa”). Krieviskaissauks arī filmu, kas nupat uzņemta pēc Ļimonova Pusaudža Savenko motīviem. Ļimonova proza ierindojama blakus tādiem autoriem kā Čārlzs Bukovskis vai Henrijs Millers, kuri savu dzīvi padarījuši par literārās darbības lauku, telpu, kurālai arī ne katra epizode uzskatāma par autobiogrāfisku, taču ir atklātības pilna.

Citā savā izpausmē–kā kaujinieks un žurnālists Ļimonovs piedalījies trijos serbu karos, paša vārdiem runājot, “gājis uzbrukumā pret musulmaņiem Sarajevā”. Vairāk par citām viņam patīk kazarmu, zābaku un mašīneļļas smaržas. Rakstot par karu, Ļimonovs kļūst siekalaini vārīgs kā vecs pederasts un aktīvs kā piņņains skolaspuika. Viņš apraksta “muskuļotus vīrus, kuri, iespējams, pirms kaujas dzer pēdējo reizi”, “raženas meičas ar sulīgiem lieliem”, kuras tinas ap zaldātiem “asiņu, dubļu un spermas” pilnajā gaisā. Karš acīmredzami ir patiesāĻimonova stihija.Viņš vienmēr īpaši uzsvēris savu draudzību ar kara noziegumos apsūdzēto Arkānu. Interesanti, bet laikraksts Soveršenno sekretno raksta, ka Holivudā par šo pašu Arkānu gatavojoties uzņemt filmu, kurā par Nācijas atraitnes,serbu dziedātājas Cacas lomu, cīnoties Madonna.

Un visbeidzot–Ļimonovs kā Krievijas nacionālboļševiku partijas līderis vai vadonis–tā viņu uzrunā Bunkurā, kādā no Maskavas pagrabiem paslēptajā NBP štābā mītošie “hunveibini”. Publicists Ivans Burmistrovs: “Sešdesmitgadīgais komplekšainais pusaudzis Savenko sublimē savu sociopātiju un katastrofālo maskulīno deficītu politiskajā aktivitātē.” Oficiālais partijas dibināšanas laiks ir 1993. gads, 1994. gadā tiek dibināta “tiešās iedarbības” avīze Ļimonka, filozofs un mistiķis Aleksandrs Dugins formulē partijas ideoloģiju, drīz pēc tam NBP pievienojas pankgrupas Graždanskaja Oborona līderis, komunists Jegors Ļetovs (arī viņam ir liegta iebraukšana Latvijā) un izcilais kontrkultūras līderis Sergejs Kurjohins. Ļetovam seko viņa fani un pēc neilga laika bijušās PSRS teritorijā parādās melnā tērpti jaunieši ar apsējiem virs elkoņa, kas izkliedz saukli “Da smertj!” ar nacistu sveicienā paceltu roku un protestē, šķiet, burtiski pret visu. Pēc kāda laika Ļetovs un Dugins tomēr atstāj partiju, Kurjohins 1996. gadā pēkšņi mirst, bet 1995. gada Krievijas domes vēlēšanās Ļimonovam izdodas iegūt 1,84% vēlētāju balsu. Pienāk brīdis, kad varas iestādes pārstāj uztvert NBP kā māksliniekuprovokatoru pulciņu – 2001. gadā Ļimonovs tiek apsūdzēts nelegālā šaujamieroču iegādē un pārvadāšanā, seko arests. Tiesa pieprasa14 gadus ilgu ieslodzījumu, tomēr 2003. gadā Ļimonovs saņemtikai 4 gadu cietumsodu, bet 2003. gada jūnijā par priekšzīmīgu uzvedību tiek atbrīvots pirms termiņa. Mēģinot panākt Ļimonova pirmstermiņa atbrīvošanu, par viņu cīnījās franču intelektuāļi, izdevēji, rakstnieki un žurnāla L’Idiote Internacional pārstāvji, Krievijas PEN klubs, rakstnieks Andrejs Bitovs, dzejnieks Andrejs Vozņesenskis, Krievijas domes deputāti. Kameras biedru vidū augstu kotējās Ļimonova spējas krustvārdu mīklu minēšanā un gribasspēks–katru dienu pulksten trijos pēcpusdienā Ļimonovs lūdza sevi aizvest uz tukšu kameru, kur rakstīja. Zīmīgi, ka psiholoģiskā Federālā drošības dienesta presinga laikācietumā Ļefortovā Ļimonova kamerā it kā nejauši nonāca kriminālists Ļoha, kurš mēdza uzsvērt, ka zonā Ļimonovu piespiedīs kļūt par “gaili”. Tomēr zonā Ļimonovs esot bijis cieņā–kā nekā “aiz viņa stāv” 20 tūkstoši sekotāju. Iespējams, ka nākamā Ļimonova darbības joma būs jaunas reliģijas izgudrošana. Sadarbībā ar Engelsas cietumā iepazīto killeru Prohoru jau esot iestrādes arī šajā virzienā. Šajā laika posmā uzrakstītas 8 grāmatas, zināmākās no tām Kņiga mjortvih, kurā Ļimonovs raksta par pazīstamiem, nu jau mirušiem cilvēkiem, Kņiga vodi – liriskas noveles, ko vieno “ūdeņu” tēma un Drugaja Rossija–par nepieciešamību sagraut vecās dzīves vērtības, lai atbrīvotu ceļu jaunajam.

“Kā dēļ tagad izkustēsies no vietas un dumposies pasionārais indivīds, marginālis? Daļa no šiem mērķiem jau nosaukti šajā grāmatā.

1. Cīnīsies par ģimenes sagraušanu un par jaunu kopīgu seksuālu sabiedrisku kolektīvu  komūnu. Par augstu seksuālā komforta līmeni dzīvē. Par divām, trim un cik gribi maiguma stundām diennaktī. Nevajag izvairīties no cilvēka revolucionārās tieksmes uz seksuālo komfortu. Tā ir svarīgāka par tiesībām uz darbu. Seksuālo komfortu meklējot, Mensona ģimeni papildināja viņa meitenes. (..) Seksuālais komforts paaugstina dzīves kvalitāti nekavējoties.
2. (..) Cīnīsies pret pusmūža vecuma diktatūru.
3. Cīnīsies pret baiso skolu represiju sistēmu, kas stāv plecu pie pleca ar ģimeni un cietumu. Viņš darbosies, lai to iznīcinātu.”

Savu bijušo sievu–rakstnieci, dziedātāju un fotomodeli Natāliju Medvedevu Ļimonovs jau pēc šķiršanās nosauca par Krievijas sekssimbolu: “Viņa ir īsta krievu sieviete–rupja un maiga vienlaikus.” Medvedeva, izdzirdot šo apzīmējumu, esot vien sarkastiski nosmējusi: “Ziniet, kad es dzīvoju ar Edičku–nebija mums nedz seksa, nedz simbola!” Zīmīgi, bet pēc šķiršanās ar Medvedevu Ļimonkā tika izsludināts Viskrievijas skaistāko meiteņu konkurss, balvā piedāvājot iespēju pārgulēt ar galveno redaktoru, t.i., saprotams, Ļimonovu pašu. Visādā ziņā šeit slēpās potences vēl vienam pasaulslavenam darbam, jo agrāk, tieši pārdzīvojot šķiršanos ar iepriekšējo sievu Jeļenu, Ļimonovs sarakstījis Edičku. Jeļenas darbs Tā esmu es–Ļenočka pārsvarā gan tiekot lasīts aiz līdzjūtības.

Man patika Ļimonova balss pa telefonu – pieklusināta, bet striktaun noteikta. Pieklājīga. Atsaucīga. Kā tāds pareizs rokasspiediens. Es iedomājos, kā mēs sēžam viņa šikajos apartamentos Paveļeckas ielā un... runājam, un runājam.Es viņam jautātu, vai viņš vēl prot uzšūt labas bikses, un vai viņš raudāja, kad nomira Natālija Medvedeva? Es pajautātu, kas īsti viņam ir pret Brodski un kam viņš gatavo ēst, un ko viņš ievēlētu par Amerikas prezidentu, un... “Tiksimies Bunkurā!” manas pārdomas pārtrauca Ļimonovs.

Nacionālboļševiku galvenā mītnesvieta atrodas daudzdzīvokļu mājas pagrabā Frunzes ielā. Ieeju mēs tā arī nebūtu atraduši, ja neieraudzītu pie kādāmšaurām durvīm mīcoties TV operatorus–durvīm aizveroties, tajās pazibēja neliela emblēma ar sirpi un āmuru. Sakarā ar pēdējoļimonoviešu akciju–Tieslietu ministrijas jumta ieņemšanu, kā arī olu, ko “boļševiku meitene” ielidinājusi sejā Krievijas federācijas valdības priekšsēdētājam Kasjanovam (jaunajai provinces skolotājai tika pieprasīts 3 gadu cietumsods), pagraba durvis nebeidza virināt dažādu mediju pārstāvji. Ārā nākošie TV-Moskovija darbinieki galvas vien grozīja. “Viņi vēl atrodas Vadoņa atstātā iespaida varā,” pilnīgi nopietni komentēja sīks zēns melnā kreklā. Palielajā pagraba priekštelpā stāvēja vairāki “puiši melnā”, viņu vidū arī Vladimirs Lindermans, kurš uzņēmās šefību par mums–drīz vien katliņā vārījās ūdens tējai un uz galda nolikta cepumu kaste, Staburadzes ledeņu kārbā sabērts cukurs. Pagrabs kā klasiska kreiso pulcēšanās vieta – netīra grīda, tiesa gan, bez cigarešu izsmēķiem, aplupušas sienas, nolīmētas ar dažādiem plakātiem, Če Gevaru ieskaitot, plastikāta maisiņi, pie sienas piestiprināti āķi un lozungi no NBP akcijām, kā arī uzraksts “Huj vam!" [2. Agresīva rupjība.]

Vienā no istabām, acīmredzot pēc kādiem tikai viņiem vien zināmiem nakts varoņdarbiem, uz grīdas gulēja trīs jaunieši. “Cst, rebjata ustaļi!” [3. Klusu, mūsējie noguruši!]  bijīgi pie lūpām pirkstu pielika ekskursijas “vadītājs”. Tā teikt, par to, ko viņi darīja naktī, mēs, visticamāk, uzzināsim no rītdienas  avīzēm. Citā telpā gadus 30 vecs vīrietis kaut ko stāstīja 12-14 gadus vecai meitenei.
“Tikai nefotografējiet – atkal pedofiliju piesies!”
“Ir bijuši gadījumi?”
“Nu ja–kad izšķīros no iepriekšējās sievas.”
”Cik tad sievai bija  gadu?”
“Piecpadsmit. Kad izšķīrāmies, bija piecpadsmit,” smaidot atbildēja  “kaujinieks”.

Atgriezāmies virtuvē pie plakāta ar revolucionāri, kas pielikusi pirkstu pie lūpām: “Ņe boltaj!" [4. Nepļāpā! (visi krievu val.)] Saruna pie tējas īsti nesākās, pat nepaspējām ar pieredzējušajiem “biedriem” izrunāt atšķirības starp Latvijas un Krievijas cietumiem, kad pienāca mūsu kārta doties pie Vadoņa, kurš mīļi tiekot saukts arī par Tēti. Starp citu, vienā no intervijām Ļimonovs pieminējis, ka viņam esot “aptuveni divi bērni”.

NBP aktu zāle bija paliela telpa ar pārdesmit krēsliem, kuras dibensienu aizklāja milzīgs melnbaltsarkanais karogs. Kreiso sienu rotāja liela Ļimonova jaunības dienu fotogrāfija, tā, kur viņš šinelī. Pie apskretuša skolasgalda sēdēja pats Ļimonovs, protams, viss melnā. ”Baigi mazais,” nodomāju, “pirms tam šķita, ka būs garāks.” Līdzīgs Trockim–tāda pati revolucionāra bārdele un brilles. Rokas izstieptas priekšā uz galda, galva nolaista. Ļimonovs gandrīz visu intervijas laiku pavadīja šajā pozā, knibinoties ap sudraba gredzenu ar melnu akmeni. Līdz ar to arī es biju spiesta daļu uzmanības pievērst tieši rokām–nu, ko, tās bija tīras, nagi apgriezti, pirksti slaidi–arī tas, visticamāk, kaut ko nozīmē. Nožēloju, ka nekad neesmu interesējusies par žestu valodu. Ceru, ka manam nožēlojamajam aizvainojumam nebija sakara ar skaudro sajūtu, ka kaut kur šeit, šajā pilsētā, šajā pagrabā, šajā galvā ir tā robeža, kuru man nekad nav izdevies notvert–starp to, kas man ir simpātisks, pieņemams, iespējami pieņemams vai “pieņemams, ja mani pašu neaiztiek”, un to, kas man ir nepieņemams. Robeža, kas slēpjas kaut kur starp simpātiskām kreisām idejām par “pasaules mainīšanu”, “supermārketu invāziju”, “ikdienas netaisnību” un kas sen jau ir palaista garām tur, kur uz sienas uzlīmēts plakāts ar Homeinī un astoņpadsmit gadus veci jaunieši gaida spriedumus ar  7 gadus ilgiem cietumsodiem. Tāpēc es neuzdevu nevienu no jautājumiem, kuri drūzmējās galvā, gaidot savu iznācienu, bet gan pavisam citus.