Bumbot vai kukuļot

“ANO Drošības padomes Irānai noteiktās sankcijas izmetamas miskastē, uzskata prezidents Mahmuds Ahmadinedžads. “Irāņu tautai šīs rezolūcijas nav pat graša vērtas,” norādīja prezidents. “Es vienai no tām [lielvarām] nodevu vēstījumu, ka rezolūcijas, ko jūs pieņemat, ir kā izlietots kabatlakats, kas jāizmet miskastē. Irānas tautai tās nespēj kaitēt,” sacīja Ahmadinedžads. “Tie, kam pašiem ir atombumbas, kas tās ir pielietojuši, kas tās glabā vai arī draud ar tām citiem, turpina pret mums izdot rezolūcijas, aizbildinoties, ka Irāna nākotnē varētu radīt atombumbu.”

LETA, 2010. gada 9. jūnijā

Pirms dažām nedēļām, kad mūsu pašu policija brutāli iesvieda mašīnā režisoru Viesturu Kairišu un dziedātāju Asmiku Grigorjanu, ne vienam vien prātam cauri izšalca doma: kā tad nu tā, vai tad nevarēja vienkārši parunāties, tā draudzīgi, mierīgi un labestīgi? Šāda reakcija ir saprotama, ņemot vērā kliedzošo kontrastu starp skūtajiem policijas tēvaiņiem un gaisīgi relaksētajiem māksliniekiem. Taču jau mirkli vēlāk šās domas vietā varēja nostāties kāda cita: valsts tieši tādēļ ir valsts, ka tās pārstāvji reizēm var nerunāties, bet gan ķerties pie vardarbības. Valsts un politika ir nepieciešami saistītas ar vardarbību un draudiem. Ideālā gadījumā tā būtu vienīgā cilvēku kopība, kura pret saviem locekļiem drīkst izmantot vardarbīgas sankcijas – atņemt brīvību, konfiscēt mantu, pat nogalināt. To nedrīkstētu nedz ģimene, nedz sporta klubs, nedz reliģiska draudze – tieši to nozīmē Makša Vēbera pazīstamais teiciens par valsti kā leģitīmas vardarbības monopolu. Vienlaikus vardarbība ir visefektīvākā, ja tā vienmēr paliek tikai draudu un iespējas līmenī. Tajā mirklī, kad vardarbība izpaužas rīcībā, tā faktiski savu politisko spēku jau ir zaudējusi.

Līdzīgi vardarbības draudi darbojas arī starptautiskajā politikā. Vismaz kopš Loka laikiem ļaudis nožēlo, ka nav iespējams nekāds globāls vardarbības monopols – lai gan sapņošana šajā virzienā turpinās, tostarp arī ANO paspārnē. Taču vardarbības draudi ir daudz efektīvāk strādājuši t. s. kodoliebiedēšanas ietvaros. Kopš Otrā pasaules kara noteicošu lomu ir spēlējis nevis kāds viens “pasaules policists”, bet gan savstarpējas pašiznīcināšanās iespēja. Līdz ar kodolieroču izgudrošanu vienas puses soda sankciju apjoms tālu pārsniedz otras puses iespējamos ieguvumus no uzbrukuma tai. Tādēļ abiem lielajiem spēlētājiem, ASV un PSRS, tolaik nācās atturēties no militāras konfrontācijas, tā vietā risinot strīdus ekonomiskiem un ideoloģiskiem līdzekļiem. Tas radīja savdabīgu stabilitāti, kura par spīti versmainajām deklarācijām tā arī nepārauga “karstajā” karā.

Tam, ka Latviju šajā laikā bija kolonizējis vardarbīgs un tirānisks okupācijas režīms, nevajadzētu aizplīvurot faktu, ka kopumā pasaules vēsturē t. s. Aukstā kara periods ne tuvu nebija tas sliktākais, kādu cilvēce ir pieredzējusi. Vispirms, šajā laikā pasaule bija salīdzinoši mierīga. Protams, konflikti Korejā, Vjetnamā vai Afganistānā ir nozīmīgi izņēmumi. Taču, raugoties kopumā, 20. gadsimta otrā puse bija nesalīdzināmi mierīgāka par pirmo. Otrkārt, šajā laikā Rietumos zem amerikāņu kodollietussarga izveidojās t.s. labklājības valsts modelis. Tas joprojām tiek uzskatīts par attīstības “zelta standartu”, uz kuru tiecas arī Latvija – par sekmēm te pašlaik nerunāsim. Aukstais karš bija laiks, kad bailēs no komunisma rēga augsts un nepārtraukti augošs patēriņa standarts kļuva par vispārēji akceptētu normu, ne vairs augstāko šķiru privilēģiju. Šajā laikā “vienkāršā cilvēka” dzīvē pirmoreiz ienāca tādas šodien pašsaprotamas lietas kā ledusskapis, televizors, privātā automašīna, ģimenes māja un atvaļinājums ārzemēs. Ēriks Hobsbaums savulaik polemiski izteicās, ka trim ceturtdaļām Rietumu iedzīvotāju “viduslaiki” patiesībā beidzās 20. gadsimta 50. gados. Šajā frāzē noteikti ir daļa taisnības, un kodolieroči te spēlēja ievērojamu lomu.

Tomēr šī leiputrija beidzās vienlaikus ar Auksto karu. Kodolieroči gan laimīgā kārtā neguva vētrainu izplatību; arī PSRS kodolarsenāls neskarts nonāca Krievijas pārziņā. Vienlaikus tās institūcijas, kurām bija jārūpējas par pasaules kodoldrošību, kļuva arvien vārgākas un nepopulārākas. Vispirms te ir runa par 1968. gadā noslēgto Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (KNL). Tā noslēgšanas uzdevums bija radīt kaut minimālu vienprātību abu galveno Aukstā kara dalībnieku starpā, radot priviliģēto “oficiālo kodollielvalstu” kategoriju. Šodien tajā bez ASV un Krievijas ietilpst vēl arī Francija, Lielbritānija un Ķīna. Pārējām līguma dalībvalstīm turpretī tika solīts palīdzēt miermīlīgās kodolenerģijas izmantošanā, kā arī kaut kad, nezin kad, tuvoties pilnībā kodolbrīvai pasaulei. Tas varbūt izklausījās ticami Aukstā kara laikā, kad līgums simbolizēja abu pretinieku kompromisu par kodolieroču izcilo nozīmi, savukārt pārējās valstis lielā mērā bija šo lielvaru klienti. Taču tas neizklausās pārliecinoši šodien, kad “oficiālās” kodollielvaras par spīti Aukstā kara beigām nebūt negrasās atbruņoties. Vēl vairāk, Francija nesen paziņoja, ka kādas humanitāras vajadzības vārdā ir gatava lietot kodolieročus pat pret valstīm, kurām pašām šādu ieroču nav. KNL ietekmi mazina arī fakts, ka dažas kodolvalstis, kuras līgumam nepievienojas, tiek tīri labi pieciestas bez nekādām sankcijām – kā Indija, Pakistāna, visticamāk, arī Izraēla. Savukārt inspekcijas urāna bagātināšanas un kodoldegvielas aprites lietās arvien biežāk tiek uzskatītas par ieganstu amerikāņiem jaukties citu valstu lietās. Neesošie Sadama Huseina kodolieroči 2003. gadā te ir ļoti nepatīkams precedents, kurš joprojām liek runāt par amerikāņu ārpolitikas dubultstandartiem. Tādēļ dažādām KNL, ANO un Starptautiskās Atomenerģētikas aģentūras (IAEA) aktivitātēm arvien vairāk pietrūkst leģitimitātes – īpaši tādās noslēgtās, ideoloģizētās un agresīvās valstīs kā Irāna un Ziemeļkoreja.

Var būt atšķirīgi viedokļi par to, cik bīstama reāli būtu kodolbruņota Irāna. Protams, tas ir ideoloģiski motivēts režīms ar revolucionārām ambīcijām. Taču tas vēl neliek domāt, ka Irānas valdība noteikti liktu šos ieročus lietā. Vai Ahmadinedžads patiesi ir mazāk racionāls par Hruščovu 1962. gada Kubas raķešu krīzes laikā? Par to varētu arī šaubīties. Vai varbūt problēma drīzāk ir nevis Irānā, bet gan Izraēlā, kuras rīcībā saskaņā ar tās “vissliktāk glabāto noslēpumu” ir ievērojams kodolieroču arsenāls? Skaidrs, ka Irāna savas it kā pastāvošās kodolprogrammas nozīmi būtiski palielina ar savu lielo muti un antisemītisko retoriku. Taču Izraēla, kura arvien vairāk sāk zaudēt atbalstītājus ASV un citur Rietumos, pakāpeniski ieņem arvien asāku un agresīvāku aizsardzības pozīciju. Tādēļ, īpaši ar Netanjahu līdzīgiem vadītājiem, šī valsts varētu izšķirties par preventīvu triecienu arī tad, ja Irānas kodolambīcijas izrādītos tukša plātīšanās. Izraēla gan diemžēl nav vienīgā problēma. Persiešu šiītu Irānai ir sliktas attiecības arī ar tās arābu sunnītu kaimiņiem, kuri gadījumā, ja Irāna tiktu pie savas bumbas, noteikti uzskatītu par vajadzīgu darīt to pašu. Tas savukārt radītu pilnīgi jaunu spēku samēru Tuvajos Austrumos, Rietumiem zaudējot ietekmi šajā ar naftu svētītajā reģionā. Pašlaik amerikāņiem ir uz mirkli izdevies panākt diplomātisku uzvaru un mobilizēt ANO Drošības padomi Irānas iegrožošanā. Taču tas ir tikai viens veiksmīgs gājiens krietni garākā spēlē.

Atgriežoties pie diskusijas par principiem, ir jāsecina, ka dalījums “oficiālajās” kodolvalstīs un “pārējās valstīs” patiesi ir visai problemātisks – īpaši šajā, šķietami vienlīdzību mīlošajā laikmetā. Tādēļ nav brīnums, ka dažs Eiropas intelektuālis faktiski nostājas Irānas pusē. Tā, piemēram, filozofs Slavojs Žižeks raksta par kodolieročiem kā par pasaules ideoloģiskā plurālisma garantu, kurš ļautu turēties pretim amerikāniskā patērētāju kapitālisma hegemonijai. Tomēr arī šī tēze ir gana šaubīga. Kodolieroči ir un tuvākajā nākotnē būs ļoti dārgs prieks, un arī pilnīgi liberālas attieksmes gadījumā tos varētu atļauties vienīgi turīgākās valstis – vai arīdzan tās, kurām iespēja tikt pie kodolieročiem būs papildu motīvs dzīt savus pilsoņus vēl dziļākā nabadzībā. Tas, savukārt, drīzāk vedīs pie jauna līmeņa nevienlīdzības, nevis kāda īpaša ideoloģiska plurālisma.

Taču pasaule pa to laiku rit savu gaitu. Starptautiskās organizācijas amerikāņu vadībā ir sapratušas, ka vardarbības draudu loģika šodien vairs diez ko labi nestrādā. Tādēļ tā arvien biežāk tiek aizstāta ar citu, proti, ar kukuļošanas loģiku. To, kuru ar draudiem nevar piespiest atteikties no kodolambīcijām, var dažādos veidos uzpirkt un panākt brīvprātīgu pakļaušanos. Vislabākais piemērs šeit ir Lībija, kuras vadonis atteicās no kodolprogrammas, pretim saņemot dažnedažādus labumus gan savai valstij, gan sev pašam personīgi. Arī Ziemeļkoreja faktiski izmanto savus it kā esošos kodolieročus, lai izspiestu no Rietumiem dažāda veida “palīdzību”. Tādu piemēru nav maz, un tie, protams, rada morālus dubultstandartus. Saskaņā ar šo pieeju, pasaulē ir draudzīgas diktatūras, kuras ļaujas piekukuļoties, un “ļaunuma ass” jeb rogue states, kuras tādu vai citādu iemeslu dēļ to nepieļauj – vismaz pagaidām. Taču (lai man piedod kolēģi antikorupcijas frontē) kukuļošana vienmēr ir bijusi viens no politikas pamatinstrumentiem. Turklāt izskatās, ka šā instrumenta nozīme pasaulē tuvākajā laikā tikai pieaugs – pat neskatoties uz to, ka kukuļošanai pieejamo resursu lielums ir būtiski samazinājies ekonomiskās krīzes dēļ.

Te arī maza morāle Latvijai valsts “Rietumu-Austrumu orientācijas” kontekstā. Mums nav jābaidās no tā, ka Latvijas politiķi ir pērkami. Kādi gan lai citādi viņi būtu? Vairāk ir jābaidās no tā, ka viena puse sāks viņus kukuļot krietni vairāk par otru. Tad mēs patiesi varam kādā rītā pamosties pavisam citā valstī. Tādēļ: sekosim kukuļu plūsmai, rūpēsimies par mūsu varas vīru pareizu kukuļošanu, un lai Dievs mums palīdz.