Bruņurupuča punkts

Vija Celmiņa (1939) — pasaulslavenā māksliniece dzimusi Rīgā, 1944. gadā kopā ar ģimeni emigrējusi uz Rietumiem. Viņas darbi atrodami ievērojamākajās amerikāņu privātajās kolekcijās un muzejos, tai skaitā Vitnija Amerikāņu Mākslas muzejā un Modernās mākslas muzejā Losandželosā. Šī gada sākumā Vijas Celmiņas darbs Bez nosaukuma (cikls Lielā jūra nr. 2) Lielbritānijas izsoļu namā Sotheby’s pārdots par 398 500 ASV dolāriem.

Vija Celmiņa: Redzi, tas, kas ar mani ir noticis… Es patiesībā esmu latviešu izcelsmes amerikāniete, jo visus savus pieauguša cilvēka gadus esmu pavadījusi Amerikā, un tā latviskā daļa… Visi šie vecie cilvēki, kas allaž raud. Raud visu laiku, un tad tās patriotiskās runas, kas man uzdzen garlaicību. Vīrieši kliedz, sievietes raud. Visi ļoti sentimentāli par Latviju. Protams, arī es kļūstu tāda kā sentimentāla, taču patiesībā neko daudz neatceros.

Rīgas Laiks: Es prātoju par sarunu, kas publicēta tavā katalogā, kur tu saki, ka tas, kā tu domā, ir atkarīgs no valodas, kurā tas notiek. Tu piesauc tādus vārdus kā “mežonīgs,” “ačgārns”…

Celmiņa: Es vienmēr domāju, ka es visu ko taisu tā ačgārni, grūtāk, nekā vajag.

RL: Vai tu uzskati, ka domāšana ir atkarīga no valodas?

Celmiņa: Es vienmēr mēģinu tikt prom no domāšanas. Viens no gleznošanas priekiem ir tas, ka nav jādomā. Pirms un pēc es domāju, bet, kamēr gleznoju, bieži vien ne. Vai kāds jau tev ko tādu ir teicis? Reizēm domas klejo šurpu turpu, reizēm atceries kādu niecīgu niansi, ko neatcerētos tad, kad prāts ir atvērts…

RL: Tu saki, ka ikviens no punktiem gleznā ir viens no apziņas punktiem.

Celmiņa: Jā, bet tagad es savu teoriju esmu nedaudz modificējusi. Iespējams, ka tā ir sava veida neapzināta apziņa. Kad runā par mākslu, tad vienmēr melo, tu zini? To pieredzi vienkārši nav iespējams pārtulkot vārdos. Vienmēr kaut kā garām. Vēl esmu ievērojusi — un tas ir ārkārtīgi dīvaini — gluži briesmīgi, triviāli mākslinieki saka gandrīz to pašu, ko patiešām izcili mākslinieki. Tas nozīmē, ka no runām par gleznošanu iespējams kaut ko iemācīties, taču pati gleznošanas pieredze ir kas tāds, kas ietekmē jutekļus, nevis tikai prātu. Prātā tas sajaucas tādā veidā, ka kaut kas no tā visa nekad nenāk laukā vārdos. Vai tu tam tici?

RL: Varu noticēt, taču pieredzes man nav.

Celmiņa: Ko nozīmē — nav pieredzes? Uz gleznām tu taču esi skatījies? Runāt par gleznām nozīmē atvērt pieeju tādām lietām, kuras vispār nav ienācis prātā meklēt. Tā kā divi zirgi — viens iet tas peintings [1. Gleznošana (angļu vārds ar latviešu galotni).] un otrs tie vārdi un braucējs... Es nezinu, vai var domāt bez vārdiem.

RL: Es domāju, ka bez vārdiem iztikt nevar, domāt varbūt arī var.

Celmiņa: Nē, domāt ar’ nevar bez vārdiem, bet just var bez vārdiem.

RL: Es zinu, ka es domāju, un tikai pēc tam saprotu, ko es esmu domājis. Tas nozīmē, ka kaut ko es daru pirms tam, un to es saucu par domāšanu. Ko es daru, es nezinu.

Celmiņa: Labi, tam es piekrītu. So [2. Tā (angļu val.).], es kad gleznu taisu... Es jau nezināju, kāpēc es to lidmašīnu taisīju. Es īsti nezinu, kāpēc es darbus iesāku.

RL: Tas bija Losandželosā? Tu teici, ka tie darbi tur bija tādi bēdīgi. Varbūt viss tas laiks bija tāds?

Celmiņa: O jā, es jau tev teicu — kaut gan esmu latviešu izcelsmes amerikāniete, man ir kaut kāda saistība ar Rietumu vēsturi, nevis ar veco Latviju, par kuras vēsturi es neko nezinu, jo neviens man par to nestāstīja. Mani vecāki nekad neko nepaskaidroja.

RL: Starp citu, kas bija tavi vecāki?

Celmiņa: Reiz bija vīrietis un sieviete, vārdā... Tie bija tādi strādnieku cilvēki. Mans tēvs bija celtnieks, viņš uzcēla Latvijā māju. Viņa ģimene nāca no mūrniekiem. Viņa tēvs un māte nomira vēl jaunos gados. Un mana māte bija pusgraudnieka meita. Viņa strādāja kā burtlice. Viņi abi patiesībā bija trūcīgi. Viņiem patika māksla tā, kā mēdz patikt opera, kā īstiem latviešiem viņiem māksla patika, bet viņi daudz par to nedomāja. Es dzīvoju savā vaļā.

RL: Varbūt var teikt, ka tajā periodā tev veidojās tā tukšuma ainava — nebija sakņu, nebija pagātnes…

Celmiņa: Mums visiem ir drusku tāda imigrantu pieskaņa, jo šī jau ir imigrantu zeme — visi atrauti no kādas citas vietas, parasti tīri nejauši. Kaut ko no tā es izjūtu, taču es neko lielu no tā neiztaisu. Man šķiet, ka tāda ir pasaules kārtība, un es to pieņemu. Ka cilvēki nereti ir nežēlīgi.

RL: Un tad sākās lidmašīnas...

Celmiņa: Nē, skolā es sāku ar lielām abstraktām gleznām. Un tad es uzsāku tādu intelektuālāku gleznošanu. Tad es to pametu un gleznoju visus priekšmetus, kas atradās manā studijā — to te tagad nav, bet te viņi ir redzami… Kaut kas tāds primitīvs, gleznot priekšmetu.

RL: Primitīva ir gleznošana vai priekšmets?

Celmiņa: Gleznot objektu ir mazliet tāda primitīva ideja. Šī ir glezna, kur redzams priekšmets, bet vismaz tas it kā lido, tomēr tas ir viens vienīgs priekšmets — nekādas kompozīcijas. Es mēģināju atrast ko tādu, kas būtu palicis pāri, kas varētu būt mans, nevis palienēts… Bet tas izdodas tikai pa daļai, viss ir palienēts. Tas bija tik sen. Es gleznoju tās mazās fotokartītes, ko krāju skolā.

RL: Un tad tu aizvāci lidmašīnu un palika tikai debesis?

Celmiņa: Nē, manai gaumei tāds formulējums būtu par mīlīgu. Nē, viss attīstījās pamazām. Man liekas, ka mākslu taisa no… Okei, no vēstures, no mākslas — to daudzi mākslinieki saka —, bet kaut ko arī no sevis, jo tā ir brīvība taisīt no sevis. Ko pats ir pieredzējis vai sapratis no pasaules, varbūt pat ne sapratis, bet kaut ko… Un es mēgināju, tāpēc, ka es biju baigi mental [3. Garīgs (angļu val.).]. Es daudz lasīju un interesējos par mākslas vēsturi un gribēju būt tāda māksliniece kā tie, kas man patika — Polloks un tie amerikāņu mākslinieki no 40., 50. gadiem, bet man neiznāca. Es sāku brukt kopā, iebrukt uz iekšu, un tad es sāku no jauna, pati. Es nemāku izstāstīt.

RL: Varbūt var teikt, ka gleznas ir tavs saprašanas veids.

Celmiņa: Nujā, tur ir gleznieciskas telpas izpratne — gleznā ir daudz dažādu telpu. Piemēram, tagad man ir ļoti plakana telpa — diezgan kaitinoša —, ar ko es manipulēju; ir neskaitāmi veidi, kā būvēt gleznu, un katram no tiem ir sava vēsture. Piemēram, daudziem Padomju Savienības un Latvijas māksliniekiem ir ļoti sirreālistiska pieeja, kur audeklam piemīt bezgalīgs dziļums, un uz tā kā sapnī tiek klātas dažnedažādas lietas — fantāzija ir viena veida telpa. Pirms tam bija konstruktīvisti, kam telpa bija ļoti plakana, bet ar asšķautņainiem priekšmetiem — ar telpu var apieties visādi…

RL: Bet ko tu dari ar telpu?

Celmiņa: Ko es daru ar telpu? Nu, šobrīd man šķiet, ka nezinu, ko ar telpu darīt, tagad mani glezniecībā vairāk interesē tāda kā duālā telpa, kur telpa ir reāla kā siena, tajā nevar iekļūt.

RL: Vai caur sienu var iziet? Kā tu to domā?

Celmiņa: Nu, piemēram, šī lielā glezna — tā ir plakana, bet zināmā vietā tā ir piepildīta — kad stāvi tās priekšā, tā ir tāda halucinācijai līdzīga telpa, bet vienlaikus tas ir tāds nekāds objekts, plakans.

RL: Kā Kantam, kurš brīnījās par zvaigžņoto debesi virs galvas un morāles likumu viņā pašā.

Celmiņa: Nu, to tu saki, es tādā veidā nedomāju. Man tās nav nekādas debesis. Tā ir glezna, tā ir tāda ačgārna galaktika, kur zvaigznes ir melnas, nevis baltas. Tāds debesu rēgs. Tā kā — kad skatās, tad nezina, kas tas ir, bet atceras, ka kaut kur redzēts. Varbūt ir kaut kas līdzīgs nakts debesīm, tas valdzinājums. Bet realitāte ir tas, kā uzklāta krāsa, kā viss pabeigts.

RL: Tu zini, kas ir realitāte?

Celmiņa: Nezinu. Tu zini? Man nav īstas pārliecības, jo neesmu filozofs. Es skaidri zinu tikai, ka tad, ja kaut kas ir ciets un plakans, tajā nevar ieiet. Realitāte ir tāda, ka es strādāju ar mazu, ļoti plakanu četrstūri, kas atrodas man priekšā, un es to pārveidoju…

RL: Kurā virzienā?

Celmiņa: Es tam piešķiru dubultu identitāti. Grīda ir grīda, es to esmu arī uzgleznojusi, bet tā nav tikai glezna. Es esmu sensuāliste, man patīk, kas ir juteklisks. Tavas smadzenes ir juteklis, un acs ir tikai instruments. Dažiem cilvēkiem tā nav. Dažiem patīk tikai idejas un vārdi, bet man šķiet, ka ir arī citas lietas. Zini, es sevi ļoti iegrožoju. Kādreiz es mētājos ar krāsu, bet tagad kaut kā esmu nokļuvusi tādā šaurā vietiņā, no kuras patiesībā gribētu tikt laukā.

RL: Kā tu tur gadījies?

Celmiņa: Tā iet un iet un atrodas pagrabā vai bēniņos, vai tādā mazā istabiņā. Es domāju, ka es tagad esmu tādā mazā istabiņā. Es esmu ļoti orientēta uz darbnīcu, viss notiek darbnīcā. Tā kā bruņurupucis.

RL: Ja es skatos uz tavu lidmašīnu un tad uz šīm debesīm...

Celmiņa: ...tu ievērosi, ka abas ir gleznas, uz kurām ir attēli, taču pilnīgi atšķirīgu lietu attēli, un katrā arī notiek kas pilnīgi cits. Šajā te ir fons un priekšmeti, te ir vairāk iluzionisma un tāda kā telpa priekšā, no kuras lien laukā spārns… Tā ir daudz iluzionistiskāka glezna nekā tā otra, kura varbūt ir vairāk halucinācija, vairāk… Es nezinu, man nepatīk šādi runāt par saviem darbiem. Taču, manuprāt, gleznot nozīmē atzīt struktūru, piemēram, gleznas struktūru. Plakanais četrstūris, ar kuru es strādāju, ir apstrādāts daudzus gadsimtus, tā ir sava veida konvencija. Tu redzi plakanu virsmu. Bet šajā virsmā ir vēl arī tas, kas ir interesants.

RL: Kas tas ir?

Celmiņa: Nezinu...

RL: Vai tas atkarīgs no tevis?

Celmiņa: Es domāju, tas atkarīgs no citiem cilvēkiem, bet arī no manis… Mana pieredze ar gleznošanu ir būvēšanas pieredze. Es it kā būvēju gleznu, taču tu esi tas, kurš nosaka, kas tā ir patiesībā. Man gan jādod tev daži pavedieni, taču nezinu, vai es gribu atklāt, kas tie ir. Manuprāt, skatītājs ir tas, kas patiesībā taisa mākslu. Diemžēl. Visu, ko es zinu, es ielieku šajās gleznās…

RL: Bet tu jau nezini, ko zini.

Celmiņa: Pareizi, nezinu. Tas ir kā manas eksistences nospiedums, nevis Manas, ar lielo M, bet tāda cilvēka eksistences, kurš saskāries ar šo mazo struktūru.

RL: Vai tas varētu būt arī tavas ne-eksistences nospiedums?

Celmiņa: Nezinu, ko tas nozīmē. Var jau būt. Tu domā, eksistences, kas ir ārpus manis?

RL: Kas tevi saista budismā?

Celmiņa: Zināmā periodā mani saistīja daudz kas. Viens, kas man patika, bija Dalailamas smaids — jauks smaids, vairāk nekā jauks, pati smaida būtība. Otrs — īsu brīdi es pieredzēju, ko nozīmē sēdēt un meditēt. Kad es to pirms daudziem gadiem darīju, man patika domāt, ka tas ir kas līdzīgs gleznošanai. Tu sēdi un it kā ieskaties pasaulē, kurā tevis nav. Neliels apziņas gabaliņš, sajūta, ka pastāv kaut kas bez tevis.

RL: Kā tu uzzini, ka var būt kas cits ar gleznošanas starpniecību?

Celmiņa: Es zinu, ka gleznošana patiesībā neesmu es, bet es domāju… Tu mani vedini tādos dīvainos ceļos. Man par to jāpadomā, iedzer labāk vīnu. Savā ziņā glezna ir kā pierādījums, ka te kāds ir bijis.

RL: Tu?

Celmiņa: Es neskaldu matus, prātojot, vai tā esmu es vai kaut kas, kas darbojas caur mani, tā nav mana darīšana. Es biju slimnīcā, neviens cits. Kad es miršu, es miršu — vai tad to manā vietā darīs kāds cits? Es zinu, ka glezna ir pierādījums dzīvei, kas kaut kur pastāv, kaut kādam saprātam un sajūtām, taču man negribas to nosaukt kādā vārdā un teikt, ka tās ir vislielākās jūtas, pareizās jūtas. Tādas pretenzijas es neizvirzu. Jo tas ir kā staigāt — tu par to patiesībā neko nezini. Es esmu staigājusi savā galvā, esmu kaut ko sajutusi, un ir tas, kas ir iznācis uz āru. Tas, ko esmu izveidojusi.

RL: Kas notiktu, ja neviens negleznotu? Filozofs Bērklijs teicis, ka kāds vienmēr skatās uz pasauli un, ja neviena nav, tad skatās Dievs… Ja nebūtu neviena, kas gleznotu, vai pasaule pastāvētu?

Celmiņa: Kā gan man to zināt? Es vienkārši tā dzīvoju šai pasaulē, tā es dzīvoju. Ar gleznošanu es pasaules fragmentus saņemu kaut kā pamatīgāk. Taču, ko tas nozīmē citiem, man patiesībā ir noslēpums. Es it kā pieņemu kā pašsaprotamu, ka citi to ieraudzīs, kas droši vien nav taisnība, vai ne? Katrs nākamais gadsimts iepriekšējā mākslu nolīdzina līdz ar zemi. Es gluži labi varu iztēloties, kā kāds paņem manu gleznu, noliek to uz grīdas un bradā tai pāri. Tā ir sava veida ticība — man derdzas vārds “cerīgs”, bet nodarboties ar mākslu liecina par sava veida cerībām.

RL: Kas tās par cerībām?

Celmiņa: Nu, ka nav vienkārši jāguļ zemē un jāēd mēsli… Ka var izdarīt zināmu kustību.

RL: Tu skaties uz gleznu pēc gleznas — kas ir šī glezniecības pasaule? Tas ir, tu esi kaut ko radījusi…

Celmiņa: Man parasti nepatīk par to pēc tam domāt, es esmu ļoti satraukta, man nepatīk pārāk daudz skatīties uz savu darbu. Reizēm man gribas to aizsviest projām, man tas derdzas. Esmu iemācījusies vienkārši likt tam mieru, piemēram, piekārt pie sienas, kā to tur… Kad skatos uz citu darbiem, parasti esmu ļoti kritiska, jo redzu visus tos triepienus, ko pati esmu daudzkārt noraidījusi. Bet tad gadās ieraudzīt ko tādu… Fortvērtas muzejā es redzēju Džovanni Bellīni darbu, tas bija Kristus ķermenis — visskaistākais torss, kādu man nācies redzēt. Un tu pilnīgi iemīlies, tā ir tāda sajūta... (Iedvešas.) Un tad tu skaties un skaties, un tu domā — nu, viņš šo brīnišķīgo ķermeni radīja pirms četrsimt gadiem, juteklisku ķermeni ļoti stingrā baznīcā. Gleznas virsma ir plakana, bet tas, kā gleznots, pilnībā atbilst audekla plakanumam. Kad tu veltī savu laiku, lai skatītos uz šādu darbu, tā ir viena no visbrīnišķīgākajām nodarbēm, un tu redzi šo cilvēku pirms četrsimt gadiem, sajūti viņa jūtīgumu, viņa struktūras un prāta neparastumu.

RL: Tā jau ir mākslas darba, nevis šī cilvēka struktūra.

Celmiņa: Jā, bet tā ir izpausme. Tu iemīlies gleznā. Man bijis daudz mīlas romānu ar gleznām, vismaz saviem pāris simtiem.

RL: Bet kā ar cilvēkiem? Ja tu sāc iemīlēties gleznās, kā tad ar cilvēkiem? Viņi sāk likties mazliet garlaicīgi, vai ne?

Celmiņa: Bet nav jau gleznu bez cilvēkiem, vai ne? Tātad tā ir sava veida atzīšana, zināma veida cilvēks. Tu klausies mūziku, putnu dziesmas, visādus trokšņus, un, kā mums paskaidroja Džons Keidžs, tā ir sava veida komunikācija ar citu cilvēcisku būtni… Tas ir kas tik ārkārtīgs, ka trūkst vārdu.

RL: Bet vai tu nekad neesi gleznojusi cilvēku?

Celmiņa: Kā nu ne, skolā. Bet man nepatīk par to runāt. Manuprāt, cilvēki no psiholoģijas ir tik smagi, ka pārvērst to gleznā ir pārāk grūti. Pat ja Bellīni, šķiet, to spēja… Man vienmēr licies, ka cilvēka sāpes ir bagāža, kas man jāneitralizē, un es stūrēju projām, kaut gan nodarbojos ar dažādām interesantām tēmām, piemēram, savām plītīm un lidmašīnām, un šaujamajiem un visādām lietām, kas sprāgst.

RL: Redzēju tavu gleznu — roku ar šaujamo. Tur noteikti ir kāds stāsts.

Celmiņa: Nu, tāpēc, ka ar maniem draugiem Kalifornijā tā notika — viens iekāpa pa logu istabā, un viņa tam atņēma nazi. Boifrends viņai iedeva pistoli un, kad viņa aizbrauca uz Meinu, viņa to pistoli atstāja man. Tā bija viena no lietām, ko es varēju gleznot kā ļoti loģisku stāstu, kaut gan patiesībā jau tas bija ierocis… Tev jāatceras, ka tādas lietas tika gleznotas Vjetnamas kara laikā, tas bija televīzijas karš, tas notika visu laiku, es piedalījos pretkara demonstrācijās. Nu, un tad manos darbos iesprāga tāds kara tēls un tad izsprāga atkal laukā.

RL: Ko tu atrod putnu vērošanā?

Celmiņa: Es atrodu to, kā nav glezniecībā. Gleznošana ir izgudrošana, man ir sava veida tieksme uz to, manuprāt, tā virmo gaisā, tā ir ikvienā. Un daži vienkārši uzsāk tādu dzīves veidu, jo tas vienkārši tā attīstās. Man patīk vērot putnus, jo man patīk… Tā ir skatīšanās, man visu laiku jālieto acis, un man ir milzīgs prieks, ka es kaut ko redzu. Man patīk viņus vērot, viņi mani uzjautrina.

RL: Kāds vērotājs attēla iekšpusē allaž ir arī ķīniešu glezniecībā.

Celmiņa: Jā, tīstoklī mēdz būt mazs vērojošs cilvēciņš. Man tā nav. (Smaida.) Mani novērotāji nāk un iet. Kā tu, kā es, kā jebkurš.

RL: Bet tas ir kaut kas, kas gaida, lai to vēro?

Celmiņa: Varbūt tas nekad nenotiks, varbūt pat tā nebūs vērošana, bet es domāju… Es domāju par glezniecības jēgu. Kad es gleznoju, man grūti domāt par jēgu. Vēlāk dažādi cilvēki piešķir mākslas darbam kādu jēgu. Tas ir, es manipulēju ar to iekšējo objektu un to konstruēju, taču citi cilvēki varētu piešķirt jēgu. Bet varbūt viņi nepiešķir neko, un viss aiziet nebūtībā.

RL: Pastāsti par to lidmašīnu pie sienas.

Celmiņa: Tā ir amerikāņu lidmašīna… B-17. Ir zināmas lietas, kas mani interesē — kā dubultrealitāte, kā atcerēšanās, kā tēla rēgs un tamlīdzīgi. Man patīk domāt, ka šī lidmašīna eksistē tikai te un nekur citur, jo tikai te tā ir reāla. Bet šī lidmašīna esot eksistējusi dzīvē, tā man rakstīja ļaudis, kas bija ar to lidojuši, viņi droši vien visi ir jau miruši. Lidmašīna esot bijusi virs Itālijas, un apstājies dzinējs, no bagāžas nodalījuma esot sviestas laukā mantas, bet galu galā viņi tomēr nolaidušies, visi palikuši dzīvi, un pēc tam viņi katru gadu tikās.

Tātad ir visas šīs citas realitātes, bet man tā ir tikai glezna.

RL: Vai tu uzskati, ka ir daudzas vai viena realitāte?

Celmiņa: Es uzskatu, ka jebkas, ko tu spēj iedomāties, tas arī parādās… Ja zināšanas ir tik lielas, ka tās ir bezgalīgas, tad tas, ko tu redzi, ir tikai maziņš maziņš… Bet jābūt iztēlei, lai to redzētu.

RL: Maziņš, maziņš — kas?

Celmiņa: Redzams ir tikai maziņš gabaliņš. Piemēram, kosmoss — pilnīgs ārprāts, gandrīz katru dienu tiek atklāts kaut kas jauns, nav iespējams par to lasīt, jo kļūst aizvien sarežģītāk.

RL: Maziņais punktiņš… Vai tu esi domājusi par to, kāda varētu būt nāve?

Celmiņa: Ja es zinātu, es tev pateiktu, vai tas ir, kad izpaliek domāšana, vai vienkārši izpaliek… Es nezinu. Es neesmu reliģioza.

RL: Bet tavu gleznu telpā…

Celmiņa: Manā telpā zvaigznes ir krāsa un tās dzīvo mazu otiņu galos, un tām nav nekāda sakara ar visu to, par ko mēs nupat runājām.

RL: Nekāda sakara ar nāvi?

Celmiņa: Es par to nevaru runāt. Nu, ko lai es saku? Nāve, nāve, nāve — šķiet, tā ir visur.

RL: Teikt, ka visur, nozīmē nepateikt neko.

Celmiņa: Nu, tā ir visur, un dzīve arī ir visur…

RL: Tie ir tikai vārdi.

Celmiņa: Kādreiz es domāju, ka plakne, virsma, glezna ir ļoti mirusi, un tad es… Man nācās atzīt, ka tai piemita zināms beigtums, taču es nezinu, vai tas tā ir īstenībā.

RL: Zini, tavas telpas — okeāns, debesis, tuksnesis — ir ļoti tuvu tukšumam, vai ne?

Celmiņa: Nē, man viņi ir pilni ar visu ko, ar novērojumiem un darbību. Glezna ir priekšmets, bet attēls ir liels… Es mēģinu to padarīt konkrētāku, lai tas eksistētu tikai tur un nebūtu iespējams atdalīt gleznu no attēla. Tātad tēls un glezna top kopā, tos iedomājos un salieku kopā es.

RL: Vai tu esi bijusi tuksnesī?

Celmiņa: Jā, visur kur.

RL: Kas kopīgs tavai gleznai ar tevis redzēto tuksnesi?

Celmiņa: Viens, kas man vienmēr paticis, ir tālīnas lietas, kaut kas, kā dēļ ir jāskatās tālumā. Es tagad domāju, ko atceros, jo tik ilgi neesmu bijusi tuksnesī… nu, pērn es tur biju apmēram stundu. Tas, kas ir lieliski tuksnesī, ir, ka tam piemīt tāda halucinējoša telpa. Nevar pateikt, kas ir attāls, kas pavisam tāls… bet tas viss… Man vienmēr patikušas tukšas telpas, tā ir daļa no manas personības un acīm, man vienmēr patikuši attālumi, man ir zināma tāluma izjūta. Varbūt viens ir tas, ka tas ir objekts, bet kaut kā ļoti tāls. It kā es varētu gleznot no šejienes ar ļoti garu otu. Tāda veida attālums, ko sajūt, nevar teikt, ka tu pārvieto to vai šo un iegūsti attālumu… Tas ir izjusts attālums.

RL: Ja īstā dzīve pastāv tikai gleznās, kāpēc tu vispār meklē ko citu?

Celmiņa: Es gribu redzēt putnus, savus tālos putnus…

RL: Vai gleznošana padara par labāku cilvēku?

Celmiņa: Es neteiktu, ka par labāku, bet, manuprāt, tā var padarīt par cilvēku.

RL: Vērotāju vai gleznotāju?

Celmiņa: Gleznotāju. Reizēm man šķiet, ka tā veido mani. Ne vien es veidoju gleznu, bet glezna veido arī mani.

RL: Vai tu kaut ko zini par to cilvēku, ko veidojusi glezna?

Celmiņa: Man nešķiet, ka ir nepieciešams kaut ko par to cilvēku zināt, tas cilvēks, šķiet, eksistē tikai brīdi. Bet man ir tāda sajūta, ka mana saikne ar lietām ir atgriezeniska, jo es reizēm mācos visai dīvainā veidā. Bet tas jau droši vien nāk no tā, ko tu dari visu mūžu. Tas tevi vienkārši padara reālu. Glezna patērējusi tik daudz laika manā labā, veidojot mani pašu no kaut kā, kur nav manis, ko es varētu saukt par sevi pašu.

RL: Vai tev šķiet, ka cilvēki dzīvo, lai būtu laimīgi?

Celmiņa: Man nav ne jausmas.

RL: Bet vai tu esi laimīgs cilvēks?

Celmiņa: Tā es neteiktu. (Smejas.) Reizēm esmu laimīga, reizēm neesmu. Es nedomāju par laimi. Ar to ir tāpat kā ar skaistumu. Reizēm kas tāds atgadās, un tu zini, ka tu esi pilnīgi nespējīgs uz šāda veida pieredzi, tu esi tāds kā mazliet kropls, un nekas jau nav pastāvīgs…