Bruno jautājums

Nedēļas nogalēs reizēm mēdzu aizstaigāt līdz Lāču muižiņai. Muižiņa atrodas Lāču ezeru krastā, pakalna galā; patiesībā tie nemaz nav īsti ezeri, bet ieplakā uzpludināti trīs dīķi – Lāču ezeru 1618. gadā esot ierīkojis Virtembergas hercogs Kristofs. Tad uzcelta arī muižiņa jeb kroņa medību namiņš. Ezeriem bijis gan praktisks, gan estētisks pielietojums. Tie izmantoti kā dzeramā ūdens krātuves, bet kopā ar visapkārt augošajiem skābaržu mežiem tā veidojusi “dekorāciju, uz kuras fona varēja norisināties medības”. Šis novada vēsturei veltītā brošūrā izlasītais teikums pievērsa uzmanību – iespējams, ar nesamērīgo vērienu un proporcijām, kas atgādināja pastorālas glezniņas, kurās diženi koki, klinšaini kalni, mākoņu skrandas un strauts veido kulisi, uz kuras fona skūpstās mazs pārītis vai aizjāj ar sīku otiņu iegleznots mednieks.

Muižiņa jau sen vairs nav nekāda muižiņa, bet cauru gadu atvērta diezgan parasta ēdnīca jeb Gastronomie, kurā var dabūt kartupeļu salātus, baltās desas un alu. Par parastu ēdnīcu es to nodēvēju jau pašā pirmajā reizē, jo tās iekārtojums atgādināja Ķirsona pašapkalpošanās ēdnīcu un veco padomju laika ēstuvju krustojumu. Tajā ir tieši tāda pati slīdoša gumijas lente netīro trauku savākšanai, kādu atminos manījis Preses namā un vēl dažā veco laiku ēdnīcā. Pagalmā ir gari galdi ar soliem. No īpaša dzērienu vagoniņa tiek tirgots izlejamais vīns un vairāku šķirņu alus. Vagoniņš ir īpašs ar savu pašpietiekamību – tā vienā sienā izvietoti daudzi plauktiņi dažādu izmēru glāzēm un kausiņiem un rinda ar krāniem, pa kuriem plūst dzērieni. Otrā sienā ir kaste, kur kausiņus mazgā. Sestdienās un svētdienās ļaužu pie galdiem pilns.

Lai nokļūtu muižiņā, pa meža ceļiem jānostaigā kilometri četri vai pieci. Protams, no lāčiem šajos mežos vairs nav ne miņas. Četros mēnešos, ko esmu šeit pavadījis, man laimējies sastapt tikai vienu pabailīgu stirnu, vienu čūsku, vienu zaķi un un tad vēl visādas sīkākas radības. Par lāču kādreizējo klātbūtni liecina vien muižiņas nosaukums un tad vēl divas lāču skulptūras turpat līdzās – diezgan reālistiski veidoti bronzas lāči, kuru purnus fotografēties griboši tūristi nospodrinājuši zeltaini spožus. Nevar saprast, kāpēc viņi ķeras tieši pie purniem, jo atšķirībā no svēto skulptūrām, kur reizēm svarīgi pieskarties degunam, elkonim vai noskūpstīt kājas īkšķi, bronzā atlietam lāča purnam šādas noslēpumainas nozīmes nav. Vienīgā nozīme varētu būt tāda, ka nekādu citu aptaustāmu un uzmanības vērtu detaļu tādam bronzas lācim nemaz nav.

Mans pirmais rotaļu lācis bija Mika, un viņš ir tieši tikpat vecs, cik es. Tam ir sačākstējis porolona pildījums, vietām nogājusi spalva un arī spīdīgi nodeldēts purns. Par viņu jaunāks ir rozā lācis Rikikī un Zentas tantes dāvinātais Fricis, kas, kā jau nojaušams pēc vārda, bija ražots Vācijā. Tomēr Mika manā lāču panteonā vienmēr bija galvenais. Bija labi zināms, kur visiem maniem lāčiem ir mājas, ar ko viņi ikdienā nodarbojas, un kādi ir viņu vaļasprieki. Tas viss bija dokumentēts rozā zīmēšanas burtnīcā, kur pēc mana pasūtījuma mamma to mēģināja uzzīmēt – lāču istabā, virtuvē, ielā un pagalmā viss, protams, bija gandrīz tāpat kā pie cilvēkiem, tāpat kā pie mums. Diemžēl burtnīca pazuda, un tas ir viens no tiem nedaudzajiem bērnības zaudējumiem, ko patiesi ir žēl. Mika gan man ir palicis. Lācis, kas, droši vien tāpat kā daudziem citiem maziem puikām, bija vecāku atbalstīta un acīmredzot par pietiekami vīrišķīgu uzskatīta lelles alternatīva. To, ka, piemēram, mans brālis bija izteicis vēlmi rotaļāties ar lelli, uzskatīja par kaut ko ārkārtēju un ģimenē ik pa laikam pieminēja. Puikām un vīriešiem tomēr piemērotāks bija lācis, vīriešu dzimtes lācis, tāds lācis, kas regulāri un ar atbildības sajūtu dodas bišu kāpt, kamēr māte aiziet ogas palasīt.

Visu šo lāču būšanu (un Frici jo īpaši) atcerējos, sekodams kaislību drāmai, kuras galvenais tēls bija lācis Bruno. Par Bruno presē tika nodēvēts brūnais lācis JJ1, kas Vācijā ieklīda no Itālijas Trentino novada un divas nedēļas mielojās ar Bavārijas lauksaimnieku ganāmpulkos medītiem lopiņiem. Itālijā un Austrijā jau labu laiku nenorimst mēģinājumi atjaunot brūno lāču populāciju, un JJ1 bija viens no šīs programmas audzēkņiem. Arī Bavārijas mežos, kur JJ1 bija iemaldījies, brūnie lāči nav sastopami jau krietni sen – ir precīzi zināms, ka pēdējo lāci mednieks nošāva tieši pirms 170 gadiem un dzīvnieka izbāzenis vēl arvien aplūkojams Minhenes Cilvēka un dabas vēstures muzejā. Mednieks, gluži kā pasaku noslēgumā, parādījās arī šoreiz. Bruno no 150 metru attāluma ar vienu vienīgu trāpīgu šāvienu plaušās tika nošauts 26. jūnijā pulksten 4. 50 no rīta. Bruno traģiskais liktenis svarīguma un popularitātes ziņā šovasar, iespējams, bija uzreiz nākamais notikums pēc pasaules futbola čempionāta spēlēm. Par Bruno gaitām ziņoja teju vai visi kaut cik vērā ņemamie preses izdevumi, bet nāves vēsti tiražēja pat Lielbritānijas, ASV un citu valstu laikraksti. “Nošauts Vācijas “problēmlācis””, “Vācijas pacietības mērs ir pilns, un valsts vienīgais lācis tiek nogalināts” – šie laikam ir paši iespaidīgākie no šai tēmai veltītajiem virsrakstiem.

Bruno nogalināšana izraisīja plašu sabiedrības viļņošanos un politisku sašutumu. Dzīvnieku tiesību aizstāvju oprganizācijas uzskatīja, ka neesot ticis darīts gana, lai mēģinātu lāci gūstīt dzīvu. Minhenes prokuratūrā saistībā ar Bruno lietu tika iesniegtas deviņas sūdzības, no kurām vairums bija par Bavārijas vides ministra Vernera Šnapaufa pieļautajiem medību un dzīvnieku aizsardzības likumu pārkāpumiem. Un kaut gan prokuratūra nekādus likumpārkāpumus notikušajā nesaskatīja, Šnapaufam Bruno jautājums sagādāja pamatīgus kreņķus. Kamēr Bruno vēl klīda pa Bavārijas mežiem, Vācijas bērni Šnapaufam sūtīja lāču zīmējumus un vēstules, lūdzot Bruno notvert dzīvu. Prieks par Bruno nošaušanu varbūt vienīgi bija opozīcijas partiju pārstāvjiem, kas nekavējoši pieprasīja Šnapaufa atkāpšanos. Nesaprašanā par to, kāpēc Bruno vajadzējis šaut un nav varēts lāci iemidzināt un sagūstīt, bija arī Vācijas vides ministrs Zīgmārs Gābriels.

Bavārijas Vides ministrija taisnojās, ka citas iespējas vairs neesot bijis – lācis jau esot kļuvis pārāk bezkaunīgs. “Kad jūs iešaujat lācim miega zāles, viņš uzreiz neaizmieg. Zinot, cik apkārtnē daudz tūristu, tas būtu bīstami. Lēmums tika pieņemts drošības vārdā. Īsos attālumos lāči spēj skriet pat ar 60 kilometru ātrumu stundā,” presē skaidroja ministrijas pārstāvji. Un neesot jau bijis tā, ka lāci nav mēģinājuši gūstīt. Īpaši šai vajadzībai no Somijas tika ieaicināti īpaši pieredzējuši lāču pēddziņi, kas esot “labākie Eiropā”. Daždien pavadījuši mežā turpat vai deviņpadsmit stundas, viņi tā arī nekādas pēdas nebija sadzinuši, viņiem “pietrūka veiksmes”. Pārgurušie pēddziņi un pie Alpu reljefa nepieradušie suņi piektdien meta mieru un aizbrauca mājās. Tā nu Bavārijas un Austrijas Tiroles novada varas iestādes nedēļas nogalē no jauna izsludināja atļauju lāci nogalināt. Tā teikt – kamēr nav par vēlu. Reiz jau šāda atļauja bija tikusi dota, taču tad uz divām nedēļām, kamēr kalnus ķemmēja somu pēddziņi, atcelta.

Dažas dienas pēc Bruno bēdīgā gala žurnālā “Spiegel” parādījās stāsts par aculiecinieku, kas bijis “viens no pēdējiem cilvēkiem, kas redzējuši Bruno dzīvu”, turklāt atradies no lāča dažu metru attālumā. Trīsdesmit astoņus gadus vecs inženieris Kristians Gareiss bija nolēmis pavadīt nedēļas nogali kalnu namiņā 1500 metru augstumā virs jūras līmeņa. Ieraudzījuši garām aizčāpojam slaveno lāci, viņi ar draugu nolēmuši Bruno sekot un mēģināt dzīvnieku nofotografēt. “Mēs piekļuvām viņam tuvu un bijām attālumā no 200 līdz pat pieciem metriem,” žurnālam stāstīja inženieris. “Likās, ka viņš zina, kurp dodas. Vienā vietā viņš apstājās un nokoda aitu… Viņš mūs vienreiz padzina, kad mēs viņu laikam iztraucējām… Es ik pēc desmit minūtēm zvanīju policijai un ziņoju, kur viņš atrodas, bet pēc pusotras stundas man pateica, ka ministrija nevēloties neko pasākt.” Gareiss bija pārliecināts, ka pa šo laiku lāci itin mierīgi būtu varēts iemidzināt un notvert dzīvu. “Viņš izskatījās draudzīgs. Ne jau tādā nozīmē, ka man gribētos viņu paglaudīt, bet viņš nebija naidīgi noskaņots. Viņš mūs pamanīja, kad mēģinājām aizšķērsot viņam ceļu, lai viņš nedotos uz fermu, kur bija govju ganāmpulks. Tad viņš paskrēja uz mūsu pusi un bija kādu piecu metru attālumā. Es paslēpos aiz koka. Viņš zināja, ka es tur esmu. Tad es skrēju prom, viņš man kādus metrus desmit sekoja, taču apstājās. Es viņu neinteresēju. Tas bija vienīgais drusku bīstamais brīdis. Iespējams, tas nebija diez ko prātīgi, tomēr tas bija īpašs pārdzīvojums. Esmu patiesi saniknots, ka viņi lāci nogalināja.” Tajā svētdienā lāci bija sastapuši vēl vairāki tūristi. Vides ministrijas pārstāvji apgalvoja, ka tieši tas esot apliecinājums, ka lācis kļuvis bīstamāks – ja jau reiz nebaidoties no cilvēkiem. Divu nedēļu ilgajos klejojumos papostītie ganāmpulki vairs netika pieminēti – tagad galvenais arguments bija varbūtība, ka lācis varētu plosīt riteņbraucējus un tos kājāmgājējus ar slēpju nūjām līdzīgajām kūjām. Ar vislielāko uzmanību Bruno dzīvei un nāvei sekoja bulvāravīze “Bild”, kas lāča nošaušanai veltīja ārkārtīgi patētisku nekrologu: “Tas ir šāviens mūsu sirdīs. Tas sāp. Bruno simbolizēja sajūtu, ka mežs ir dzīvs. Bruno bija dzīvs rotaļu lācis mobilo tālruņu, plakanekrāna televizoru un politisko vilšanos pasaulē.”

Taču ar lāča nošaušanu Bruno stāsts nebūt nebeidzās. Viņa miesas vēl nebija īsti atdzisušas un Trentino veterinārārsti vēl nebija tikuši skaidrībā, vai tas patiesi ir JJ1, kad sākās cīniņi par beigtā dzīvnieka iegūšanu īpašumā un izmantošanu. Kaut gan sākotnēji tika paziņots, ka Bruno tiks izlikts muzejā līdzās savam pirms 170 gadiem nošautajam bēdu brālim (manuprāt, diezgan ciniska iecere), drīz vien uzradās arī citi izbāzeņa tīkotāji. Bruno labprāt izliktu aplūkošanai divi Bavārijas ciemi, kuru tuvumā lācis tika nošauts, un kas tādējādi pilnīgi noteikti kļūtu par savdabīgām ekoloģisku svētceļojumu vietām. Vienā no ciemiem ir izbijušā slēpošanas čempiona Markusa Vasmaiera lauksaimniecības un ziemas sporta veidu muzejs, un viņš lāci labprāt izstādītu savā īpašumā. Izbāztais dzīvnieks kļūtu par savdabīgu “memoriālu”, kas apmeklētājiem liktu domāt par to, kā viņi izturas pret apkārtējo vidi, paziņojis Vasmaiers.

Taču Bavārijas vides ministrija uzstāj, ka izbāzenim jānonāk Minhenes muzejā. “Lācis ir Bavārijas pavalsts īpašums,” paziņoja ministrijas pārstāvis Rolands Aihhorns. “Viņa atrašanās Minhenes Cilvēka un dabas vēstures muzejā ir vienīgais saprātīgais risinājums gan izglītības, gan bioloģisko pētījumu ziņā.” Lāča nonākšana lauku ciema muzejā esot pagalam “nepiemērota”. Lāci iekārojis arī skandalozais dakteris – mākslinieks Ginters fon Hāgens, kas plaši pazīstams ar īpaši preparētu un apstrādātu līķu izstādēm. Fon Hāgens laikrakstam “Bild” pavēstījis, ka labprāt vēlētos Bruno “saglabāt mūžībai, parādot viņa muskuļu spēku un skeletu”. Bruno āda gan viņam nemaz neesot vajadzīga. Sašķērējot Bruno plānās šķēlēs, varētu parādīt nāvējošās lodes ceļu un ievainoto plaušu. Fon Hāgens būtu ar mieru dzīvnieku aizsardzībai ziedot 10 000 eiro, ja vien lāci uzticētu viņam. Arī fon Hāgena ierosmi Vides ministrija noraidīja.

Kamēr vieni turpināja sērot, bet citi perināja plānus, kā atriebties Bruno slepkavam – mednieka persona anonīmo nāves draudu dēļ tika paturēta noslēpumā –, avīzēs un televīzijā visdažādāko gājumu ļaudis izteica viedokļus un mēģināja saprast, kas tad īsti bija noticis. Bruno dzimtās Itālijas varas pārstāvji nokritizēja vācu uzcītību. Itālijas Vides ministrs Alfonso Pekoraro skarbi paziņoja, ka tādai Eiropas Savienībai, kas visu pasauli mudina saglābt iznīkstošu sugu dzīvniekus, bet tad vienkārši ņem un tos noslaktē, zūd jelkāda uzticība. Bavārijas Vides ministrijas pārstāvji apgalvoja, ka itāļi pirms tam paši esot atteikušies pieņemt Bruno atpakaļ. Itāļiem jau krietnas raizes esot sagādājusi Bruno māte Jurka un mēģinājumi sagūstīt viņu. Daži komentētāji spriež, ka neveiksmīgā (vai tieši veiksmīgā) “Bruno jautājuma” atrisināšana padarījusi Vāciju smieklīgu iepretī tām valstīm – Austrijai, Slovēnijai, Itālijai, kas ar saviem lāčiem tīri labi spēj sadzīvot jau daudzus gadu desmitus. Turklāt ir skaidrs, ka lāčiem vairojoties šajās valstīs, arvien biežāk pa kādam gan jau ieklīdīs arī Vācijā. Lāču klātbūtnei cilvēki esot īpaši jāapmāca – kā pasargāt no lāča savus mājlopus, kā pareizi lāci aizbaidīt no fermas (esot jāšauj ar gumijas lodēm) un kā pieprasīt šim nolūkam īpaši paredzētās kompensācijas par saplēstiem lopiem.

Beigās mani šajā bēdu stāstā tā galvenais varonis Bruno nemaz tik ļoti neinteresēja. Ekoloģisks sentiments un aktīvisms man nekad nav bijis tuvs un vienmēr atbaidījis ar gatavību pārveidot pasauli. Taču lācis ir teju vienīgais meža zvērs Eiropā, kas vēl uzskatāms par kaut cik cienīgu cilvēka pretinieku. Kā uzcītīgs Vitālija Bianki “Meža avīzes” lasītājs es kopš bērnības zinu, ka ar īstajiem lāčiem atšķirībā no Mikas, Friča un Rikikī joki mazi – tie uzslienas pakaļkājās un ar vienu ķepas vēzienu spēj noraut tev pāri acīm skalpu un apdullināt. Nē, man visinteresantāk šķita vērot cilvēku attieksmi pret šo pašu radīto “lāča problēmu”, kas neko daudz neatšķiras no tā, kā cilvēks radis izturēties arī pret mežu, pret upi, pret jebko, kas nav gluži paša taisīts, bet varētu tikt izmantots kā kulise cilvēka rosībai. Un tad vēl strupceļa sajūta, jo, lai kāds būtu bijis “Bruno jautājuma” atrisinājums, tas vienalga būtu cilvēku lēmums. Šādā pasaulē mežs un dzīvnieki paredzēti tikai kaut kādu noteiktu, cilvēkam derīgu vajadzību apmierināšanai, saskaņā ar šī paša cilvēka nosprausto plānu. Mežs ir kļuvis par rekreācijas zonu, kurā skriet, braukt ar riteni vai sportiski soļot, upe ir transporta artērija, kalnu pļava – ganības, bet lācis – no kaut kādas citas pasaules iemaldījies bīstams viesis, kas šo kārtību negrib saprast un grasās izjaukt. Savā augstprātībā cilvēks sāk iedomāties, ka vecajam muļķa lācim būtu jāprotas un jāsaprotas ar cilvēku, nevis otrādi. Aļaskas grizli lāču pētnieks amatieris Timotijs Tredvels un viņa draudzene Eimija Hugenāra šos maldus izjuta uz savas ādas. Viņus apēda, un viņu maldu skaņas ieraksts atspoguļojas režisora Vernera Hercoga sejā (viņš vēro apēšanas videoierakstu, ko bija fiksējusi ieslēgtā kamera) filmā “Grizzly Man”. Arī tādam Bruno būtu nesalīdzināmi vairāk iemesla un pamata nomušīt šos visus pastaigā izgājušos pensionārus, dīkdieņus, pat mani, kas reizēm iet uz lāča vārdā nosauktu muižiņu iedzert kādu alu, nekā man uzskatīt, ka manas pastaigas laimīga izdošanās ir pietiekams attaisnojums lāča nogalināšanai.

Staigādams pa Vācijas mežu, atcerējos, ka reiz mūsu ģimenē tika spriests, par ko gan es varētu kļūt. Es nezinu, kā līdz tam nonāca, taču ilgu laiku grasījos mācīties par mežkopi. Iespējams, tāpēc, ka arī pirmais vārds, ko iemācījos izrunāt, esot bijis “mežā”. Mežā man patīk vēl arvien. Piemēram, tā staigāt un domās salīdzināt mežu te un mežu Latvijā. Un nonākt pie atskārtas, ka Latvijā mežs ar visiem tiem nekoptajiem brikšņiem, ar ainavā vienkopus redzamo īso un garo, taisno un līko, nav dekorācija, bet vēl arvien ir noslēpumainas aizkulises, no kurām kuru katru brīdi var iznākt lācis. Un doties, piemēram, sirojumā uz Roņu salu.