Brokastis ar skuta vīriem, čekistiem un kolhozniekiem

Jau kopš vairākiem gadiem esmu kļuvusi par Antona Guģa kaimiņieni vietā, kur Aknīstes nolaidenums pāriet Augšzemes augstienē, bet Jēkabpils rajona Dunavas pagasts ar tievu astīti – ceļu un pļavām gar Daugavu – iestiepjas Daugavpils rajona Dvietes pagasta mežā. Kaut kā dabiskāk gan būtu bijis to visu pa vecam dēvēt par Ilūkstes apriņķi, apvidu, ko divdesmitajos gados robežas velkot, tomēr neatdeva Lietuvai, lai gan nācās parādīt dūri un izmantot Pilsudska Polijas atbalstu. Antona māte Marija Guģe ir viena no šīs puses slavenākajām iedzīvotājām – viņai kopš 22. maija rit 105. mūža gads, un starp viņas svarīgajām dzīves atmiņām joprojām ir Pirmā pasaules kara frontes līnija gar Daugavu. Antons uz mani dusmojas – viņš ir viens no meistarīgākajiem un asprātīgākajiem stāstītājiem, kādus vien es pazīstu, bet necieš diktofonus, fotoaparātus un “drukātas depešas”. Gadiem ilgi viņš noraida visus interviju piedāvājumus. “Bet kolhoziem Latvijā šogad ir apaļi sešdesmit gadi, man jāuzraksta par kolhozu,” es tiepjos, un velku ārā Imanta Ziedoņa grāmatu “Kas tas ir – kolhozs”, kur redzams priekšsēdētājs Arturs Čikste, sociālistiskā darba varonis. “Pastāsti, lūdzu, man par dzīvi kolhozā.” Antons beidzot piekrīt atnākt uz tematiskām svētdienas brokastīm. “Bet, ja tu rakstīsi visas tās manas dumības, tad – bože carja hraņi!” nesamierināmi saka mans kaimiņš. “Dēli teiks, ka vecais piedzēries un samuldējies!” Es apsolu Antonam, ka žurnālā rakstīšu tikai to, kas man šķitīs vērtīgs un interesants. Savu vārdu esmu cieši turējusi.

I.Z.

Antons Guģis: Nekad nevajaga pārēsties, apgrēcība, Ines, apgrēcība.

Inese Zandere: Strādāt svētdienā ir apgrēcība, uzēst jau var.

Antons: Nē, es teikšu, labāk ir pastrādāt normālu darbu svētdienā, nekā sēdēt, pucēt bārdu, strebt vella pienu un aprunāt citus. Man svētdienā no rīta ir jāiet līdz krāniņiem, tur man paiet stunda. Tad atkal nākošā epizodīte – atkarībā no uzvedības krievu valoda jāpasniedz Sīmanītim. Semjonam, gotiņas dēlam.

Inese: Kā tu viņam izvēlējies vārdu?

Antons: Man armijā bija tāds biedrs ar līdzīgām novirzēm – gan ar arhīvu, gan ar izdarībām.

Inese: Vai tu visus savus armijas biedrus vēl atceries?

Antons: Neteiksim gluži, bet dažus tomēr. Viens bija no Rietumukrainas, no Volinjas, uzvārdā Borja Dimčuk. Borislavs Dimčuks. Un, ja viņš kaut ko runāja, tad runāja tieši ukraiņu valodā. Klasē viņu izsauc majors Baženovs un prasa: “Kursant Dimčuk, rasskažiķe funkciji i ģeistvije koļenčatova vala.” Nu, kas ir motora kloķvārpsta. Borja pieceļas, pieiet pie tā daikta, tas dzelzs gabals ir 12 cilindru motors, nu, puiši jau apmēram zina, 520 zirgspēku, un tā kloķene izlocīta, kā jau 12 cilindriem. Dimčuks stāsta tā. Apmēram. “Sija železaka izognutoja do nevozmožnosti i krutitsa do poteri soznaņija.”[1. Šis dzelzis ir izliekts līdz neiespējamībai un griežas līdz samaņas zaudēšanai (pēc ukraiņu val.).] Baženovs bļauj: “Stop! Iģi, saģis!”[2. Stop! Ej, sēdies! (krievu val.)] – un arī sāk smīnēt, aizgriezies. Jo tas briesmīgi atbilst īstenībai, dzelzs gabals ir izlocīts tik tiešām līdz nesaprašanai. Viņš tēloja klaunu, mehāniķis bija tāds, ka manas piecas galvas neģeldēs pret vienu viņa galvu, bet mīlēja pajokot.

Inese:Vai tu atceries arī to, kad Latvijā nodibināja kolhozus?

Antons: Ja nemaldos, pirmo, “Nākotni” dibināja jau kādā 1946. gadā. Pārējos jau uzreiz vēl ne, žņaugt jau žņaudza un skrullīti skrullēja, nezinu, kā tur Dobeles pusē uz to reaģēja, bet mūsu pusē tie saucamie skuta vīri...

Inese: Kas ir skuts?

Antons: Tāda jaunaudze, eglītes, to mūsu apkaimē sauc par skutu. Un pa to skutu dzīvoja vīri. Un tā kolhozu organizēšana negāja tik ņipri. Bet četrdesmit devītajā gadā, kad sākās deportācija, martā, visiem bija bail. Un tad tie kolhozi tapa.

Inese:Tu pats esi 15 gadus vecāks par kolhoziem, tev bija 15. Kas tolaik notika ar tavu ģimeni, kur tu dzīvoji?

Antons: Nu, tēvu pasauca mācīties, studēt marksismu ļeņinismu tur, aiz pauguriņiem, 1945. gada 11. februārī. Par cik viņš vecāka gada gājuma cilvēks un ar pabiezu pieri laikam, tad viņam bija jāstudē gandrīz desmit gadi. No sākuma lasīja tādus vientuļīgus, pa vienam.

Inese: Kāda iemesla dēļ tavu tēvu arestēja?

Antons: Trīsdesmit otrā gadā, nezinu, vai es biju tanī laikā projektā vai es nebiju, viens Dvietes pagasta vecākais – toreiz bij tā valdīšana vēlēta, it kā tā kā tagad – bija pagasta kasē pačamdījis. Toreiz mans krusttēvs bija pagasta skrīvers, kā toreiz sauca – jeb sekretārs – un, piedodiet par izteicienu, ar to visa tā valdīšana bij cauri: skrīvers un pagasta vecākais, tik vien viņu bij, un visi nodokļi bija nomaksāti, apdrošināšanas nomaksātas, aizņēmumi visi bija jāsamaksā. Lūk tā. Vēlāk jau to rakstu rakstnieku palika vairāk, vācu laikā it sevišķi, bet krievu laikā – ui, dieviņ! Tā kā mūsu kantorī, kādu tur tikai nebij kolhoza laikā! I glavbuh, i zambuh, i spicbuh!

Nu, lūk, un no tā, ka pagasta vecākais bija paņēmis no kases sev naudu, izriet tāda štelle: bija revīzija, papīrā tik, bet kasē tik – un ar to bija āmen. Viņš notiesāja pats sevi. Paņēma nelielu štrumentiņu un mājās – knik. Bet mans tēvs skaitījās pagasta vecākā vietnieks, gribi vai negribi, jāpieņem tie papīri. Un tā viņš tapa par pagasta vecāko. Kad 1945. gadā tēvu paņēma, brālim bija pieci gadi. Ar to manai skolai un izglītības sistēmai ar ceturto klasi bija stop, jo saimniecībai bija uzliktas klaušas. Bija jābrauc mežā, bija jācērt mežs un jāved, un tā tāļāk, tur neskatījās, cik tu liels augumā, cik tu dūšīgs – zeme ira, saimniecība ira, pucē vaļā. Un mums vēl piedevām divi zirgi. To vienu zirgu paņēma, atdeva čekistiem, tāda tā fašistu priekšrocība. Vienu gadu, ja nemaldos 1947.– 48. gada ziemā, atsūtīja to apsveikumu – 47 kubikmetrus izzāģēt. Ar “Družba 2” – toreiz bija tāds modē, viens velk vienu galu, otrs otru. Un tikpat daudz to baļķu bija jāizved. Krautuve bija te, laba puiša čurājuma attālumā no jūsu mājas – vo, bišķi pirms krūmiem. Un bija arī otra tur tālāk, pretī siliņam. Krāvām, cēlām, tā visu ziemu. Tāda man tā biogrāfija.

Kas attiecas uz biogrāfiju – ja jūs neļaunotos... Es strādāju kādreiz Bebrenē, tas bija 1963. gadā – kolhozā nevarēja nopelnīt, aizgāju uz veterināro tehnikumu. Nu, un pacēla mums visiem trauksmi Bebrenes pagastā, iesaukuma gadu tēviņus sasauca uz ciema padomi, bija atbraukuši naktī divi no kara komisariāta, lika zīmogus karaklausības apliecībās, tāda pārbaude. Starp mums bija viens leitis, vārdā Juļus Pauļukas – Pauļukam liek rakstīt biogrāfiju. “A ko ča aš rakstīsiu! Tā biografija tāda sūdīga!” Nu, stāsti, kas ir! Šis diktēšot, lai tā sekretāre raksta. Juļus sāk stāstīt: dzimis tad un tad, mēs viena gada, Rokišķu rajonā, kādā tur ciemā, tas jau nemaina to situāciju, dzīvojis pie vecākiem. “Četri gadi armiji, divi sīvi brosnija mani, treis sīvi brosniju ys, i treis gadi cītumy, nu tā mani dzeivi brizdi brazdi i aizgāja!” Īsi, kodolīgi.

Inese: Bet ja tev būtu jāuzraksta sava biogrāfija?

Antons: Nu, varbūt nebūtu rakstījis, ka brizdi brazdi...

Inese: Tavas mājas sauc Kapiņi, un sākumā es domāju, tas tāpēc, ka netālu ir neliela kapsēta.

Antons: Nē, iemesls ir tāds, ka tēvam piešķīra to zemi kā Latvijas atbrīvotājam 1921. gadā. Viņu iesauca 1914. gadā cara armijā, gadu pakaroja, tad nokļuva vācu gūstā, trīs gadi Vācijā, Hamburgā, Ķelnē. Diezgan čābīgi atsaucās par to laiku... Un 1919. gadā kaut kādā sakarā viens angļu kapteinis salasījis veselu grupu latviešu un tie visi atbrauca viņa vadībā mājās – braukuši no Ķelnes gan ar kuģi, gan ar vilcienu, gan ar laivām. Nepagāja divas nedēļas, tēvu iesauca jau Latvijas atbrīvotāju armijā. Tā viņš aizgāja līdz Zilupei. Kapiņi cēlušies no tā, ka mūsu kalniņā tur ap mājām Pirmā pasaules karā trīs gadi stāvēja vācieši – viņi stāvēja te šaipus Daugavai, krieviņš bija tur pāri prom – un viss kalniņš bija sarakāts, vēl tagad var daudz ko redzēt. Kad tēvam prasījuši pagastā, kādu tev to māju nosaukumu likt, viņš teicis, kā jau mūsu valodā te runā: “Tur zakopi vīn.” Tēva brālis, tas skrīveris, ierakstīja – Kapiņi. Tā tēvs stāstīja.

Inese: Bet tava mamma man stāstīja kaut ko citu – ka viņa bija jauna meitene un Pirmā pasaules kara laikā vajadzēja bēgt no frontes līnijas prom uz Lietuvu, bet, kad atgriezās, tad dzīvoja zemnīcās, un es domāju, ka tādēļ tie Kapiņi.

Antons: Jā, dzīvoja bunkurā, jo mājas bija nodegušas, bet tās bija citas, mātes vecāku mājas. Toreiz viņi vēl nebija precējušies. Manu tēvu Dieviņš tiesāja 1931. gadā, jau viņam bija tuvu 40 gadiem. Nu, ir tāda paruna – ja Dieviņš grib tiesāt cilvēku, tad viņam iedod meitieti. Nu, vispār jau tas teiciens skan tā: ja Dievs grib cilvēku tiesāt, atņem prātu un iedod bābu... bet nu, lai ir saīsināta versija.

Brālis vēl varēja iet skolā Dvietē, man bija jāsāk strādāt, mamma vairāk bija pa mājām. Man te uz salas dzīvoja tāds Arvīds Vuškāns. Tagad vairs nav to māju, pat pamatu, jo tur jau manas dzīves laikā Daugava ir savu simtu vai vairāk metru nošķūrējusi. Tur bija betona vācu dzoti, tie laikam guļ turpat Daugavas vidū. Gultne te manā laikā ir mainījusies neskaitāmas reizes. Un mēs tad abi ar Arvīdu pekstiņus būvējām. Laivu spridzinājām... kā jau pēckara gados, ar to šaudīšanu mūždien bij sakars. Laivas galu kā kuce nograuza... Spridzinājām tāpēc, ka gribējām dabūt zivis. Tola mums bija cik uziet, detonatoru arī, to mēs pratām. Zāģējām arī abi divi, jo tie vīri, cik viņi bija palikuši, neviens jau ar tādiem puišeļiem negribēja kopā strādāt, kad tāds ar tādu, tad ir vieglāk. Mēs tad ar Arvīdu.

1946. gada pavasarī man atsūta depešu no pagasta, ka jāierodas kara komisariātā uz pārrunām. Iedod špargalku, papīrīti – jābrauc uz Rīgu, uz FZO, esi tādu dzirdējusi? Kara komisariāts ņēma jauniešus, sūtīja mācīties priekš fabrikām par atslēdzniekiem.

Inese: Un tev arī piedāvāja, lai tu ej?

Antons: Nē, caur komisariātu tas bija obligāti! Ja nemaldos, 6. arodskola, kur tā bij, es to pat negribu zināt. Domāju, domāju, ko darīt, mamma ar sašutusi. Man mežā bij zeļļi pazīstami, skutā. Satieku tos. Kur tu traks, tevi izsūtīs! Uz mežu! Puišels paņem doniņu maizes un mājās bij kartupeļu biezenis jeb, mūsu valodā izteikt, stampāti kartupeļi, visu tādā tašiņā, zināju kur tie vīri dzīvo, aizgāju pie vīriem. Kādas divas nedēļas apmēram. Meža vīriem bija sakari, viņi izzondēja caur pagastu, kas un kā, kas tur tādam puišelim var būt. Saka, nekas nebūs, tā reize pāriet, lai iet mājās un dzīvo.

Inese: Skuta vīru jau šai pusē bija daudz, kā grāmatās raksta. Bija arī tādi, ko tu labi pazini, vietējie, kaimiņi?

Antons: Daudzi bij vietējo. Ar meža vīriem bij tā – 1944. gadā vēl jau tēvs bij. Kā tikai krieviņi atnāca, tā daudzi kas aizgāja mežā – no leģionāriem, te no Pārdaugavas – un tos, kas gāja uz mūsu mājām, es, kaut arī trīspadsmitgadīgs, atcerējos. Mani draugi bija tie, kam tie baltie krusti – zini, kur brauc uz Ilūksti. Juris ar Gunāru. Juris bija no Rēzeknes, Gunārs no Aknīstes vai no Gārsenes, no tās puses.

Inese: Tavos gados?

Antons: Nē, Juris bija 1924. gada, Gunāriņš 1926. gada. Ņiprs, ņiprs bija. Mežzini nogalēja, rokas noslaucīja, atnāca mūsu mājās, paņēma pajūgu, atbrauca te līdz šejienei un paņēma čekistu mašīnu.

Inese: Kur mums te čekists bija?

Antons: Nu, labi, bija tā. Jau vācu laikā te bija sakrauti baļķīši pludināšanai, jau vācu laikā. Tad 1946. – 1947. gadā tos baļķus zāģēja, zāģēja arī malkā, bija jau satrunējuši. Te nevarēja piestāt liellaivas, veda baļķus tur tālāk lejā pret siliņu. Gan vācu gūstekņi vēl bija, gan no Daugavpils arestētie: 5 – 6 mašīnas atved, lai zāģē, lādē un visu pārējo. Un tās mašīnas uzrauga čekisti, saliek krustiņus, mietiņus piesprauž, kur tu drīksti, kur tu nedrīksti. Mēs ar māti vedām sienu, bija 1947. gada, ja nemaldos, 27. jūlijs. Mēs ar tiem zeļļukiem jau iepriekš bijām saostījušies, tur jau daudz to epizodu. Mums bija kaimiņos pļavas. Tās piederēja cilvēkiem, kas dzīvoja tur pāri, aiz meža, kilometrus astoņus, kaimiņos tieši ar profesora Stroda māju. Tur bija tāds uzvārdā Spāks Antons, Apalis Kazimirs un vēl citi, mums robežas ar to Spāku bija. Vakarā māte man saka, lai zirgu aizeju pārsiet. Jaunajiem cilvēkiem jau tāds vārds svešs.

Inese: Nē, es domāju, viņi saprot, ka zirgam nav nekādu pušumu.

Antons: Vīri, kad pasūkā aliņu, tad arī iet ārā pārsiet zirgu... Es nu eju, pārspraužu to ķēdes mietiņu, bet viņi pļauj sienu divatā, abi ar Kazimiru. Es, kad gāju jau uz istabpusi, redzēju, ka mežzinis Vilcāns, kas dzīvoja aiz kapiem, aizgāja ar bisi uz mežu. Bet šie vīriņi līdz tumsai ar rokas izkapti pļāvuši, aizgājuši gulēt kaimiņu šķūnītī, no mūsu mājām ap trīssimt metru, tur jau bija siens salikts, viņiem vēl tikai iesākts pļaut. Tas Vilcāns, cik bija zināms – viņš ne tikai šo vien netīro darbiņu bija darījis. Mani arī lika pie apses, lika man karabīnes stobrā skatīties, pats krietni atsvaidzinājies, un bļāva, ka fašistu jānošauj. Apdzēries un trakoja, vienkārši trakoja. Beigās palaida, izšāva tikai virs galvas. Nu, bet tai reizē viņš bija gājis medībās un, cik saprotams, rīta agrumā, nākdams mājās dzirdējis, ka šķūnītī muld, nu, runājas savā starpā. Tātad bandīti. Viņš uzreiz uz Dvieti driņ dziņ, strebukiem saucamajiem, pulksten sešos no rīta jau šaušana, kliegšana. Granātas sprāgst. Dzirdēju tikai, ka sauc: ”Ļaaautiņi glābiet!” Es pazinu, tas bija Spāks, Antons. Tas bija izskrējis no šķūnīša sašauts, turpat uz vietas nomira, bet to otro, Apali Kazimiru, to pat sadedzināja tie maitas, tāds te kusaciņš bija palicis. Pielaida šķūnītim uguni. Vēlāk atnāca pie mums daži krieviņi, saka: “Hozjaika, dai požraķ.”[3. Saimniec, dod parīt! (krievu val.)] Mamma bij ņipra, viņa teica: “Svoloči, ko jūs darījāt, nevainīgus cilvēkus nogālējāt!” Un vēl kas dikti sāpīgi pat tagad iedomājoties – tam Antonam no rīta atbrauca mamma, astoņdesmit pāri gadu vecenīte, ar pajūgu abiem vīriem atveda brokastis, viņiem bija tāds sirms zirgs. Otrs dēls Jānis – tas mežā, Antons jau bija legalizējies. Kā bija gadījies, kā ne, Jānis bija knibinājies ar granātu, tā uzsprāga. Tā abi dēli.

Pēc kādām dienām mežmalā bija tāds signāls – atnāk Juris Medveckis ar Gunāru Vanadziņu. Nekad nebija norunāts konkrēti, kad viņi nāks. Es biju tāds kā ziņu pienesējs. Iepriekš, kad biju tos vīrus saticis, teicu, ka Vilcāns mani sauca par fašistu un gribēja nošaut. Jurītis tāds ņipris, neliela auguma, tas tikai teica: “Vajadzēs to vīru pamācīt.” Tikai tā, kā saka, tikai tāda zilbīte izskrēja.

Inese: Kāds viņiem bija signāls?

Antons: Mainījās. Dažreiz vienkārši šitā te sasit plaukstas. Dažreiz kā putns, tā (pieliekot plaukstas pie mutes, atdarina padobju putna saucienu). Bija, kas prata pīlīti atdarināt. Nu, šie atnāk un prasa – caur kā rokām aizgāja Spāks un Apalis? Es viņiem izstāstīju par Vilcānu, ka viņš gāja ar bisi medībās. Gunārs saka: nu, tie fakti būs jāpārbauda. Acīmredzot, ne jau es vien biju tas informācijas avots. Viņi laikam jau zināja.

Un nu 27. jūlijā mēs ar mammu no pļavas redzējām, ka pa ceļu iet divi vīri ar portfeļiem, viens lielāks, otrs mazāks. Vai maz cilvēku pa ceļu staigā. Mamma bija uz vezuma, es šķūrēju ar dakšām to sienu, pa gabalu es viņus nepazinu, bet it kā pēc tiem parametriem... Un bija tāda sajūta. Nu, atbraucam mājās un notiek tāda recepte: iebraucam šķūnī, durvis bij uz vienu pusi un uz otru pusi, jākrāmē siens no ores laukā. Es saku – mamma, man ēst gribas. Atceros pat, ko ēdu, kartupeļi bij ar mizu vārīti, uzlikti uz plīts, un rūgušpienu – ne jau kaut kādu, bet, kā mēs saucām, jāto pienu, ko atdeva no pienotavas atpakaļ – to mēs strēbām. Ja luste bija, sāli vēl piemeta. Ēdam, uzreiz suņuks, tāds Bobis bija, līdzīgs kā tas jūsu Mihails, tas – ķau, ķau, ķau, izskrien pie vārtiņiem. Divi vīri. Tik paskatījos, toreiz man briļļu nevaidzēja – jā, ir Juris ar Gunāru. Uzreiz – saimniec, mums steidzīgi vajag pajūgu! Nu mamma, kā jau mūsu valodā: “Avoi, dēliņ, ko tad tagad, mums sīna vezums!” Mamma viņus nepazina, varbūt bija kādreiz redzējusi, bet kontaktējusies ar viņiem nebija. – A kur ir tas vezums? Mums siena vedamajiem ratiem un parastajiem ratiem bija priekša viena, tikai vajadzēja to pēcpusi nomainīt. Kur tas zirgs? – Tur šķūnī. Paķēra zirgu, izbrauca ārā, Juris tik teica – kur tā tapa? Pie mums sauca par švorinu, nu – tapa, šeņķins, lai rati grozītos. Prasa – kas brauks, mums ne tālu. Mamma tā paskatījās – labāk es braukšu. Nu, pa ceļam bija mammai pateikuši – esam tikuši galā ar Vilcānu, tavu kaimiņu. Mamma atveda līdz šejienei, kur tās čekistu mašīnas. Izlekuši no ratiem ārā, tūlīt pie sardzes priekšnieka: mums vajag steidzīgi transportu, divi bandīti aizmukuši. Tas neko neprasa. Nez kas būtu bijis, ja viņš būtu dokumentus prasījis. Droši vien būtu parādījuši dokumentus. Čekisti jau arī bija apbruņoti. Bet viņi paņēma mašīnu un aizbrauca ar visu šoferi. Atbrauc mamma – tu pazini? Es tā kā jā, tā kā nē, ne jau visu mammai ar varēja stāstīt. Teicu, ka mazliet esu redzējis. Bet viņa aiziet uz Jadvigovu, nepaiet pārdesmit minūtes, tur čekistu bars no Ilūkstes klāt. Atbrauc tur, saceļ kņadu, esot savā starpā gandrīz vai izkāvušies vai izšāvušies – kā tu varēji bandītiem dot mašīnu! Ko šis zinājis! Abi bruņoti, viens bij Vilcānam paņēmis bisi, otrs karabīni. Es tik redzēju, ka Jurkam aiz jostas aizbāzta vācu granāta, garkātainā. Ar mani viņi tai brīdī neko nerunāja un neskaidroja, Ines, tur bij laiks, tur bija laiks par matu! Kaimiņos bija no pagraba iznesti kartupeļi, krējumi, sviests, daudz kas, kaimiņiene aiziet pie meža kunga, tur telefons, piedrātē uz Dvieti miličiem, miliči teikuši, ka atbraukšot un pārbaudīšot, lai tik nesajaucot pēdas. Un tie braukuši trīs gabali skatīties zādzību. Petrovs, Vasiļjevs un Mališevskis. No Dvietes izbraukuši, pie Bebrenes krustojuma domā – kā tad mēs līdz Vilcānam tā tukšā braucam! Griež atpakaļ zirgu, iet bodē, kur brandvīni – jāiet pie Vilcāna ciemos, nu kundes taču. Bet cik tur vajadzēja, lai visi pie Vilcāna būtu satikušies! Tie jau nebūtu līdz trīs skaitījuši. Juris ar Gunāru pie viena būtu šitos ar uz kopmītnēm aizsūtījuši. Kad viņi ar brandvīnu atbrauca, Vilcāns jau bij sastindzis. Lai Dievs stāv klāt. Es ar biju uztraucies, tāds puišelis, man bija pirmā reize – kad vajadzēja nest no istabas ārā, viņš bij tā kā viena gabala. Tas cilvēks. Tas Vilcāns. Man bija sausa mute. Tur bija arī mežniecības kantorītis, grāmatvede Veriņa. Iegājuši abi divi tādi bravūrīgi, viens uzsviedis portfeli uz galda – mēs esam no Daugavpils kurināmā kantora, gribam iepirkt malku, kur ir mežziņa kungs? Mežziņa kungs pašlaik pusdienās atdusas, atpūšas. Nu, mēs steidzīgi vīri esam, paaiciniet. Veriņa, jauna meiča ap divdesmit gadiem, paaicina. Šis samiegojies pieiet, uzreiz – rociņas! Un seifa atslēgas. Tur un tur. Viņi bija labi informēti, kur kas nolikts, kur granāta, kur karabīne, kur bise, to atraduši paši. Viens tura štrumenti pie deguna Vilcānam, otrs ķeselē laukā to seifu. Tā Veriņa sēd galda galā, ne dzīvs ne miris tādā situācijā. Tas tikai liek portfelī tās parķenkas, tā toreiz sauca.

Inese: Kāpēc parķenkas?

Antons: Nu, kā auti, lielas tādas, ka var kāju aptīt! Desmit červonci. Met tās parķenkas portfelī. Veriņa saka: vai dieviņ, mana aldziņa... A cik jaunkundzei nākas tā lonīte? Cik nu viņai tur toreiz – trīs simti vai? To atskaitījuši. Jaunkundz, izejiet ārā! Nepaspējusi durvis pat aizvērt, jau dzirdējusi – Juris laikam tas knibinātājs bijis, tas teicis: pār mēru tu dzīvoji, pār mēru tu i mirsi. Vairāk neko laikam neprasīja, vismaz Veriņa to nestāstīja. Viņiem nebija pirmā reize, partorgu vienu noknibināja, otru, pagasts bija sadalīts kādās trijās ciema padomēs, pirmo jau Andersonu, to pagasta vecāko, tad to Lāci. Un gribēja vēl Sokolovu, bija te tāds partorgs Dvietes pagastā. Vai jūs zināt, kas bija partorgs līdz kādam 50. gadam? Pirmā persona, visas represijas tika darītas ar partorga sankciju.

Inese: Kad tu Juri un Gunāru beidzamo reizi redzēji?

Antons: Pirms viņu nāves dienas divas. Bija uzsalis, bišķi sniegs, mežmalā mums bija tikšanās vieta. Viņus ielenca netāli no tās vietas, kur tagad baltie krusti, bišķi dziļāk krūmājā, 1947. gada decembrī vai novembra pašās pēdējās dienās. Viņi noturēja pajūgu, jo zināja, ka tas partorgs Sokolovs brauks ar zirgu uz Ilūksti, vedīs kaut kādus papīrus, tie viņiem laikam imponēja. Bet īsi pirms tam brauca pienotavas vadītājs, arī veda papīrus, arī ar pajūgu. Un viņi apturēja to! Viņu palaida, bet tas aizbrauca uz Ilūksti un pateica. Vesela čekistu grupa tak bija noorganizēta speciāli, lai to grupu, to Juri, un Gunāru, un Vilcānu dabūtu rokā.

Inese: Vilcānu?

Antons: Tas bija vēl viens Vilcāns, Jānītis. Viņi pavisam bija kādi astoņi pēdējā laikā. Dzīvs nav palicis no tiem pēdējiem neviens laikam. Pārējos nošāva otrā gada pavasarī. Pēdējos no viņiem, Ruskus, divus brāļus, nošāva Slatē. Te jau, Ines, vēl daudz citu grupu bija apkārtnē...

Inese: Bet ne 1946., ne 1947. te vēl nebija nekāda kolhoza?

Antons: Tas sākās 1949. gadā pēc izvešanām. Kā? Sākās tā. Vispirms Dvietē ieradās daudz čekas zaldātu, iekšlietu karaspēka, mašīnas. Bija jūtams, ka atkal kaut kas būs, ne jau es viens to zināju, to runāja pagastā. Un es pazudu atkal mežā, nobiju tur kādu nedēļu, pēc tam teica, ka viss esot normāli un vairs nevedīšot. No Dvietes pagasta, ja nemaldos, aizveda kādus 36 cilvēkus. Te bija tāds labs saimnieks uzvārdā Smagars, viņam vienmēr bija alus, tas man ne tik daudz interesēja – bet viņam bija divas meitas. Par pirkto alu, kas tāds caurspīdīgs, teica: “Kas ta tas par alu, tā kā Smagara patakis.” Patakas ir tas pēdējais, kas alum notek. Viņam bija labs alus. Un vienreiz sēžot virtuvē pie galda es viņam prasīju: onkul Staņislav, kāpēc tad tevi neaizveda čekisti? Viņš tāds diezgan bravurīgs bija, apaļīgs arī, īsts zemnieka cilvēks, saka: “Ha, ko ta mani vess! Man pagrobe div piuri als.” No diviem pūriem iztaisa alu – tas ir, rēķini kādi 12 – 15 spaiņi! Tie čekisti gāja un dzēra, kāpēc tad večuku jāved prom... Gan jau viņa vietā kādu paņēma, bij jau no rajona galvu saraksts. Veda uz Eglaini, uz to staciju. Un uzreiz pēc tam, aprīlī bija jāiet kolhozā.

Inese: Kā tu uzzināji, ka jāiet?

Antons:Bija tādi desmitnieki, kas divreiz nedēļā nesa pa mājām apkārtrakstus, ienes un katram, kas izlasījis, jāparakstās. Bija atbraucis jūsu mājas vecā saimnieka Leitāna radagabals, Zagorskis Juziks no Ilūkstes, tas jau 30. gados bija pagrīdē, un pēc kara bija partijas otrais sekretārs rajonā. Mamma atnāca uz to sapulci, laikam tas bija Cukuriņos, no mūsu gala pirmajā mājā. Bet viņa negāja kolhozā. Mūsu zemi paņēma mežniecība, sadalīja pa gabaliņam meža strādniekiem un es iestājos darbā mežniecībā. Bet nodevas dubultojās, nodokļi naudas izteiksmē dubultojās vai pat trīskāršojās, to nastu nevarēja panest un bija jāiet kolhozā. Kas neiegāja ar iebiedēšanu, tos piespieda ar skrullīti. Mēs iestājāmies 1950. gada rudenī. Pēdējo gadu pirms armijas jau bija jāstrādā kolhozā, jāar un jādara visādi darbi, biju laukstrādnieks, vienkāršais dumiķītis. Kantoris bija tepat, kur tagad ceļ to pirtiņu, aiz vecā Cukuriņu kroga. Leitāns bija kolhoza priekšsēdētājs, bet viņš aplam neticēja tiem visiem, pats pārbaudīja tos rēķinus. Pats rakstīja, šoferi nāca tepat pie viņa uz mājām pēc pavadzīmēm. Vēlāk, pēc armijas, kad es atnācu strādāt kolhozā, tā arī bija – viņam tie apgriezieni bija lēnāki, kamēr izfunktierēja, te pie jūsu tagadējās mājas pa pusdienai tie traktori pukšķināja...

Inese: Kā kolhozu nosauca?

Antons:Pirmais kolhozs bija “Līgo”. Par to protestēja partija un valdība, ka pieskaņa nacionāla. Vēlāk nosauca par “Raini”...

Inese: Tevi, Anton, armijā pie tankiem izmācīja par mehanizatoru?

Antons:Jā, jā, es pateicīgs krievam, lai viņam bites kož, tikai ne viscaur! Es biju visādās vietās, arī par sargu pielikts tai gaismaspilij, kur debespuse rūtaina, bet pēcāk, kad jau 1953. gada martā bija nosprādzis tas dzeļža Juze, tiku Kalugas apgabalā, Kozeļskā. Nu, tur attiecīgā vietā kloķīti pagrozīja, bet dzelžus es apguvu, mācīja labi. T 34 tāds traktors jau ir, tikai 40 tonnas un puļķītis priekšā pielikts. Mani atstāja par instruktoru, kamēr viens mans kursants agri no rīta pa uzsalušu ledu, piebraucot pie kolonkas, ar pakaļu paslīdēja un tā saucamā kolonka ar visām 25 centimetru diametra trubām aizgāja pa gaisu – kamēr aizskrullēja krānus, brangi vien iztecēja. Ar to man tā mācītāja karjera beidzās, varēju rādīt un stāstīt tikai poligonā, garnizonā vairs ne. Telefona stabi un elektrības stabi, tie jau ar bieži vien maisījās kur nevajag pa ceļa malām... Mani gandrīz jau arī gribēja likt, kur tā debespuse rūtaina, bet par laimi viens, kas strādāja elektrostacijā, saslima ar aklo zarnu, un nebija motorista, tā es tiku tur. Tā paša gada vasarā brauca mūsu pašu zeļļi no mācībām, un pie elektrostacijas nu atkal galīgi nevietā nolikts stabs, paņem un nobrauc. Stabs nolauzts, karājas vados. Man bija tāds labs kunde elektriķis, Pavļiks vārdā. Atsūta jauniesauktos zeļļukus, lai ierok pastabus, uzslies stabus, atslēgs līniju un novilks to drāti. Pavļiks aiziet, tiem zaldātiņiem kaut ko klārē. Tādi paši lauku zeļļuki, tatāriņi. Pavļiks iestāsta, ka vajagot uz tiem vadiem pačurāt. Šie viens otru sāk bakstīt, kurš būs tas drošsirdīgais. Starp tiem viens tāds dūšīgs tēviņš, tas paņem un uztecina. Nu, kaut arī vienam vadam viņš trāpīja, bet tur 380 voltu gāja ārā! Tatārs vienā mirklī bij vēkšāmpēdiņ grāvī, baltas putas nāca pa muti. Pavļiks ieskrien pie manis elektrostacijā: “Ubilo tokom!”[4. Ar strāvu nosita! (krievu val.)] Neviens, pat tas Pavļiks nebija iedomājies, ka tik tiešām tie rezultāti būs tādi. Puika nevarējis ilgi pačurāt un tādā garā. Tā tur gāja pa armiju.

Inese: Tikmēr tavs tēvs jau atgriezās mājās?

Antons:Mans tēvs atbrauca mājās 1954. gada 5. jūlijā, kamēr es vēl biju armijā, vai tad nu dzimtene var palikt bez aizstāvja. 1955. gada pavasarī man izdevās dabūt atvaļinājumu. Iemainīju atvaļinājuma papīrus pret rokas pulksteni ZIL ar fosforizētiem cipariem un atbraucu uz mājām atvaļinājumā. Satiku tēvu. Pēc turpat 10 gadiem. Tēvs nepazina mani... Piegāju pie tēva, koferītis bija rokā, šinelītis, viņš mežā malku cirta, prasīju krieviski: “Otjec, gģe tut doroga v bunkur?”[5. Tēv, kur te ir ceļš uz bunkuru? (krievu val.)] Viņš man gari un plaši sāk stāstīt, vēl paprasa, vai zaldātiņam nav mahorka. Tālāk netika. Es viņam saku: “Tēv, vai tu mani nepazīsti...” Viņš bija jau diezgan slimīgs. Mātei bija jādod paraksts, ka viņa būs apgādniece. Nosēdējis 5 gadi Kanskas cietumā, pēc tam mežā lasījis sveķus no priedēm, brīvā laikā ogas. Mamma neko daudz viņam nevarēja aizsūtīt.
1955. gadā, kad es atbraucu mājās, mammas gada peļņu kolhozā vajadzēja atnest mājās no klēts, nopelnītos graudus: es atnesu pār plecu mājās to maišeli – kādi 17 kilogrami. Un toreiz tak vajadzēja parakstīt aizņēmuma obligācijas. Bija veseli skandāli, man piedāvāja jau pirmoreiz, kad biju atvaļinājumā, priekšsēdētājs man solīja attiecīgus orgānus uzlaist virsū. Ka es pretvalstiski aģitējot. Rudenī demobilizējos, mammai pietrūka to darbdienu, nebija izstrādātas normas, es tad gāju viņas vietā strādāt kolhozā. Un tad 1956. gadā pieteicos Lašu MTS Eglaines stacijā strādāt, sākumā iedeva švakāku traktoru, bet nu nekas, nopelnīt varēja... Braukāja apkārt, ēda visus Dieva kautos jērus. Strādāju gan te, gan Dvietē, pat līdz Sventei biju. MTS bija līdz kādam 1958. gadam, tad bija remonta tehniskā darbnīca un tad tos traktorus jau sāka bīdīt kolhoziem, kopā ar ekipāžu, sākumā uz nomu, pēc tam pavisam, tad nokļuvu atkal te. Vēkšampēdam vajadzēja to traktoru skrullēt, draugs man ir no tā laika, vēl šobaltdien sevi atgādina – radikulīts, ļoti labs kunde. Padakterējos, bet teica, ka it kā vairs nevarēšu uz traktora strādāt, jo to kaiti var tikai pieglaudīt, ne izārstēt. Tad mātei bij jāparaksta papīrs, ka it kā manis dēļ viņa atdod pusi no dārza, to mums noņem, ja es vairs neesmu kolhoznieks. Strādāju Ilūkstes rūpkombinātā par motoristu, tepat pie Dvietes. Un tur strādājot mani arī Dievs tiesāja, 1961. gadā. No 1963. gada te bija Dunavas sovhozs, tajā es tad nu arī paliku – labības pļāvēji, kombaini, traktori, un ik pēc nepilniem desmit gadiem man deva jaunu traktoru. Pelnīju tā – ap 280 rubļu, tas toreiz bija daudz. Traki tikai bija tas, ka atbrauc uz lauka un spiež roku, un dod to vimpeli, nu kauns, būtu tad labāk atveduši kārtīgu vellapienu, būtu ar vīriem padalījušies vismaz... Nē, nu tā jau gluži nebija, bija kādreiz prēmijas arī, bet tos vimpeļus gan kādu tiesu mājās peles ir sagrauzušas.

Inese: Bet radikulīts un vimpeļi laikam nebija vienīgā ķeza, ko tu no traktora iemantoji.

Antons: Piecdesmit sestā gada 16. oktobrī pa dienu es vadāju skābbarību, man bija tāda piekabe stūrējama, uztaisīta no norakstītas mašīnas, tur vienam vajadzēja sēdēt un kučierēt, kāpurķēžu traktors T 54 vilka. Vakarā bija skolēni, talcinieki, kartupeļus vai bietes lasīja. Vakarā kantorī bija kino, es viņus piekabē atvedu un pēc tam man viņi bija jāved piekabē atpakaļ. Un man bija viena dāma noskatīta, tas pats mans nākamais virtuves imperators vien bija, ar kuru mani sešdesmit pirmajā Dievs sodīja – viņa bija traktorā, kabīnē. Kamēr citi skatījās to filmu, mēs ar Leitāna brāļadēlu, kam bija gadījusies lieka nauda, pa trijiem pusstopu izdzērām. Un tad braucām atpakaļ, atpakaļlukturi ieslēgti, skatos, tie puikas ar meitenēm meņģējas, droši vien ne bez atbildes, salmu tur pielikts – un tā piekabe iet ļur ļur ļur. Es paliecos ārā un saku vienam skolniekam: Viktor, turi to baranku, lai piekabe neļurkājas! Traktors strādā uz nelieliem apgriezieniem, bet ātrumā ielikts ir. Un es tajā momentā zaudēju līdzsvaru, izlīdu uz spārna, bet kājas ar dubļiem, paslīdēju, un ar roku biju pieķēries pie tā kloķīša, kur dod apgriezienus… Mani aizmeta uz priekšu, gareniski uz ceļa, es pa vidu izgāju traktoram. Bet kāpurķēde tomēr pārgāja vienai pusei – rokai pāri, plecam, ribiņām bišķi ķēra – ķir vir brik. Un piekabes riteņi arī, tur iekšā bija kādi 16 vai cik to skolnieku. Guļu un skatos, kā traktors ar uguņiem aiziet. Martiņa, mana nākamā sieva, viņa bija redzējusi, bija spiedusi, beigās traktors noslāpa.

Inese: Un kas notika ar tevi?

Antons: Pusotru mēnesi gulēju Daugavpilī. Tad aeroplānā aizveda uz Rīgu, traumatoloģiskajā, tur mani Viktors Kalnbērzs un gruzīns Palatašvili lāpīja, un citi. Un beigās jau izprasījos uz Ilūkstes slimnīcu, tur galvenais ārsts bija Vitālijs Oga. Kopā ārstējos deviņus mēnešus, kā no jauna iznēsāts. Pēc armijas svēru 84 kilogrami, bet slimnīcā es svēru 46. Daugavpilī un Rīgā mani baroja ar sistēmu, mādziņa ar laikam bija paņurcīta. Kad bija likumīgi jāsāk brūķēt maizīte, man viņa nemaz nepasēja. Tad Ilūkstē atbrauca mans MTS galvenais inženieris Kuzņecovs, viņš saka – aprunājies ar dakteri, nedzer zāles, bet no rīta mazo konjaciņu! Vajag labu konjaku! Es konsultējos ar dakteri Ogu – viņš nav pretī, noliksim zāļu skapī, uzrakstīsim, un māsiņa no rīta tev iedos mazajā zāļu glāzītē, pēc visiem reglamentiem. Es tak trīs mēnešus nogulēju viņa rīcībā, inventārā biju, palātas komisārs. Un vēl sāka briesmīgi vilkt uz sāli, varēju mest kaut vai ar sauju mutē, kā govis sāli laiza – dakters tik nosmīnēja, ja organisms prasa, dzen tik māgā iekšā, vēl labāk būtu, ja tu siļķi ēstu! Mamma atgādā divas lielas siļķes. Atved vienu vīru, kam apendicīta operācija iztaisīta, noliek man blakām. Otrā dienā viņš prasa – vai tu nevari man arī iedot siļķi? Nu, kāpēc nē, draugs! Nogriežu kriksīti, iedodu. Skapītis mums uz diviem viens, stāv karafīte ar ūdeni. Bet viņš sadzeras, piedzeras tik daudz ūdens, ka sprūk diegi vaļā! Kā mani Oga lamāja – bet kā tad es nedošu, ja cilvēks prasa?

Pats sāku jau ar kruķiem staigāt, bet vienu vakaru māsiņa, baltkrieviete atnāk – galvenais ārsts aicina! Kur viņš ir? Sēž dežurējošā ārsta kabinetā. Aizeju, dakters Oga sēd, raksta, piedāvā man arī sēsties. Ko dakters teiks, ko vēlēs? It kā pasmīnēja, it kā anekdoti kādu stāstīja, tad paņem, aplūko manus kruķus – pacilā, pacilā, noliek kaktā. Nu, tagad jau vēls, ej uz palātu. – Dakter, es nevaru aiziet! Kreisā kāja bija savilkta. – Bet tev ir jāiet. Nu ko tad es ar viņu iešu spēkoties vai, lai atdod manus kruķus? Aizgāju…