Britu nacionālā bagātība

Tomass Bērčs, 18. gadsimta Britu muzeja bibliotekārs, bija kaislīgs makšķernieks. Viņš tik ļoti bija nodevies šim, kā tolaik teica, “jājamzirdziņam” un tik pilns apņēmības pārspēt viltībā zivis, ka izgatavoja sev īpašu maskēšanās tērpu, lai izskatītos pēc koka. Nav zināms, vai tas tiešām palīdzēja viņam piemānīt zivis, taču nejauši garāmgājēji pārsteigumā zaudēja valodu, kad koks pēkšņi pret viņiem pagriezās un sāka runāt.

Kādā citā zemē Tomass Bērčs, iespējams, tiktu nosaukts par plānprātiņu, idiņu, psihu vai frīku, bet ne Britu salās. Briti savus savādniekus dēvē par ekscentriķiem, un šajā jēdzienā, kā jau tas piederas vārdam ar tik latīnisku ģenealoģiju, ir ietverta zināma cieņa. Līdzās Tomasam Bērčam atradīsim gan tādus tipus kā Oksfordas mēbeļu tirgotāju Teofilu Kārteru (Alises brīnumzemē trakā Cepurnieka prototipu, kurš izgudroja “modinātājpulksteņa gultu” – gultu, kas reizē ar zvanu izsvieda gulētāju uz grīdas), gan pašu Alises autoru Lūisu Kerolu, gan katoļu priesteri Ričardu Valdo Sibtorpu (viņš sāka kā anglikāņu mācītājs, tad pārgāja katoļticībā, tad atkal atgriezās anglikāņu baznīcā un beigās nomira kā katoļu priesteris, kaut arī viņu apglabāja pēc anglikāņu rituāla), gan viņa vecāko brāli Čārlzu Valdo Sibtorpu, kas pazīstams kā visu laiku konservatīvākais britu deputāts, gan mūžīgā dzinēja izgudrotājus, gan arī šī raksta varoņus. Starp viņiem atradīsim arī veselu tēlu plejādi no angļu literatūras, kino un TV seriāliem, sākot ar Šekspīra Falstafu un beidzot ar misteru Bīnu.

Mūsu priekšstati par britu dīvaiņiem galvenokārt balstās uz nostāstiem un literārām anekdotēm, bieži vien apokrifiskām. Kaut arī savādu cilvēku, šķiet, nekad nav trūcis nevienā pasaules malā, eiropiešu apziņā tieši Britu salas ir ieguvušas tādu kā “dīvaiņu paradīzes” tēlu. Nereti par britu konkurentiem šajā ziņā tiek uzskatītas Amerikas Savienotās Valstis, taču ir kāda nianse. Parasti vārdi “ekscentriķis” un “dīvainis” tiek lietoti kā sinonīmi, tomēr Aleksandrs Pjatigorskis to nozīmes šķir. “Ekscentriķis”, viņš raksta, “sevi identificē kā sociālo noteikumu un konvenciju pārkāpējs, bet dīvainis sevi identificē ar to, kas it kā nezina, ka tādi noteikumi un konvencijas pastāv.” [1. Skat. žurnāla Rīgas Laiks 2002. gada jūnija numuru] Citiem vārdiem sakot, ekscentrisms – tas ir sava veida ekshibicionisms, noteiktas sociālas lomas spēlēšana, savukārt “dīvainisms” ir “savas vienīgās lomas spēlēšana viena aktiera teātrī”. Šaubos, vai šāds nozīmju šķīrums pastāv angļu valodā starp vārdiem eccentric un oddball, bet, pieņemot Pjatigorska definējumu, amerikāņu savādnieki pa lielākai daļai izrādītos ekscentriķi, bet britu – dīvaiņi. Ekscentriķim ir vajadzīgs skatītājs, turpretī dīvainim nekas nav vajadzīgs, viņš vienkārši tāds ir.

Varbūt priekšstatam par Britu salām kā “dīvaiņu paradīzi” ir kāds sakars ar to, ka paši briti kā nācija nereti tiek uzskatīti par tādu kā Eiropas dīvaini. Eiropiešiem pa lielākajai daļai nav saprotams nedz britu humors, nedz britu gaume, nedz viņu stūrgalvīgā turēšanās pie pintēm un mārciņām, nemaz nerunājot par kriketu un braukšanu pa ielas kreiso pusi. Pašiem britiem par eiropiešu neizpratni, protams, nospļauties; drīzāk liekas, ka viņiem šis Eiropas dīvaiņa statuss pat sagādā tādu kā baudu. Šajā sakarībā nāk prātā kāda saruna vienā no dīvainākajām grāmatām angļu literatūrā. Kad Alise prasa Češīras kaķim, kā viņš zina, ka ir dulls, viņa saņem šādu atbildi: “Sāksim ar to, – Kaķis skaidroja, – ka suns nav dulls. (..) Redzi, suns ņurd, kad ir nikns, un vēdina ar asti, kad ir apmierināts. Es ņurdu, kad esmu apmierināts, un vēdinu ar asti, kad esmu nikns. Tāpēc es esmu dulls.” Pievērsiet uzmanību kaķa lepnumam uz savu dullumu – normāli būtu, ja viņš par normālības mērauklu uzskatītu sevi, nevis suni, bet neaizmirsīsim, ka grāmatas autors ir anglis.

Nelielai ilustrācijai attiecībā uz iepriekš teikto atsauksim atmiņā britu reakciju uz terora aktiem Londonā šī gada jūlijā. Nebija nekā no tās panikas un histērijas, kas pēc līdzīgiem notikumiem sākās Ņujorkā un Madridē. Londonieši vienkārši sagāja bāros noskalot sākotnējo šoku ar pinti alus, nolamāja teroristus bieziem vārdiem un devās uz tuvāko autobusa pieturu, lai dotos mājup. “Un tas ir viss, uz ko viņi ir spējīgi?” nākamajā dienā jautāja britu Times. Dažas dienas vēlāk kāds amerikānis ievietoja internetā lapu, kurā cilvēki no visas pasaules varētu paust savu nožēlu un sāpes. “Šodien es esmu londonietis,” lapas autors pasludināja, imitējot franču avīzes Le Monde virsrakstu “Šodien mēs visi esam amerikāņi” pēc Ņujorkas Dvīņu torņu sagraušanas. Tūlīt atsaucās citi amerikāņi, iesūtot savus līdzcietības apliecinājumus. Taču tad lapu uzgāja īstie londonieši, piepildot to ar tādām frāzēm kā “Šodien es esmu londonietis, un šodien man nav jāiet uz darbu.” Vai tiešām briti būtu nejūtīgi pret bailēm un sāpēm? Diez vai, taču nekas viņus nespētu piespiest to publiski izrādīt. Anglofili šo dīvainību sauc par britu stoicismu, citi – par britu flegmatismu.

Bez šaubām, piedēvēt kolektīvu dullumu veselai nācijai (britiem) būtu pārāk ekscentriski, turklāt vēl politiski nekorekti. Bet kā paliek ar Tomasu Bērču & Co? Kas viņi īsti ir – trakie vai normālie? Lūk, sešas “slimību vēstures”. Spriediet paši.

Trakais marķīzs

Voterfordas marķīzs(?—1859), saukts arī par “trako marķīzu”, ir pazīstams kā viens no angļu 19. gadsimta dižajiem trakuļiem. Lielāko daļu tēva atstātā mantojuma, kas, starp citu, nebija nekāds mazais, viņš dabūja izšķiest, lai segtu izdevumus par savu trakulību nodarīto skādi. Reiz marķīzam sagribējās izdarīt kaut ko labu Londonas nabagiem. Viņš iegāja kādā Haymarket ielas krogā un pasūtīja saimniekam pāris mucas džina, kuras lika iznest uz ielas. Pats marķīzs naski ķērās pie garāmgājēju cienāšanas no puspintes mēriņa krūzēm, un pēc pusstundas visa iela krogus priekšā bija pilna ar Londonas ubagiem. Kā jau to varēja gaidīt, izcēlās kārtīgs žūpu grautiņš. Nevar zināt, kā tas būtu beidzies, ja īstajā brīdī neierastos policija un neatpestītu nabaga marķīzu no izslāpušo skrandaiņu agresīvās uzmācības, viņu arestējot.

Kādā citā reizē viņš tika izsaukts tiesas priekšā par, kā tagad teiktu, ātruma pārsniegšanu, dzenot pajūgu pa ļaužu pilnām ielām. Uz tiesas namu Voterfords ieradās zirga mugurā un pieprasīja, lai arī zirgs tiktu ielaists zālē un nopratināts, jo tikai viņš kā galvenais liecinieks varētu pateikt, cik lielā ātrumā īsti skrējis. Tiesnesis, kuram acīmredzot nebija nekādas vēlēšanās saiet ragos ar augstākās sabiedrības spīdekļiem, izvēlējās mazgāt rokas nevainībā un tūlīt uz vietas marķīzu attaisnoja un lietu izbeidza. Taču marķīza trakulības nebeidzās. Vēl pēc kāda laika Voterfords noīrēja astoņus kebus un veselu varzu ar muzikantiem. Satupinājis muzikantus uz kebu jumtiem un pats nosēdies pie vadošā pajūga grožiem, marķīzs trieca skanošo karavānu pa Londonas ielām tik trakā ātrumā, ka pašam tikai par mata tiesu izdevās izbēgt no nāves. Voterforda trakulības turpinājās līdz pat 1859. gadam, kad viņš medību laikā nelaimīgi nokrita no zirga un lauza sprandu.

Pie velna žagas!

Tomēr arī Voterfordas marķīzam būtu bijis ko pamācīties no Džeka Mitona – iespējams, visu laiku “dižākā” angļu trakuļa un uzdzīvotāja, kura dzīve saprotamā kārtā nebija visai gara (1796—1834). Divu gadu vecumā Mitons zaudēja tēvu, un zēna izglītošana viņa mātei izrādījās neiespējams pasākums; vispirms viņš par kaušanos tika izslēgts no slavenās Vestminsteras, tad – no Herovas skolas, un visbeidzot darbu uzteica arī noalgotais privātskolotājs, kad nevaldāmais Džeks ar labi mērķētu sitienu bija viņu noguldījis uz grīdas. No armijas viņu padzina par militārās disciplīnas ignorēšanu, taču īstā jautrība sākās tad, kad divdesmit viena gada vecumā Mitons varēja sākt brīvi rīkoties ar tēva atstāto mantojumu – 60 000 mārciņām skaidrā naudā plus vēl 10 000 mārciņām gadā “sīkiem tēriņiem”, neskaitot vairākus nekustamos īpašumus un mākslas vērtības. Stāsta, ka savas dzīves pēdējos piecpadsmit gados viņš esot nodzēris ne mazāk kā pusmiljonu mārciņu, dodams priekšroku portvīnam, un slikta bijusi tā diena, kad ticis izdzerts mazāk par piecām pudelēm.

Leģendāru slavu Mitonam sagādāja viņa pārdroši ekstrēmās jātnieka izdarības. Piesardzība un bailes viņam bija svešas; viņa īstā stihija bija situācijas, kurās varēja izjust nāves salto elpu pakausī. Reiz viņš noslēdza derības par to, ka nakts laikā ar divjūgu pārlēks pāri grāvim, diviem dzīvžogiem un trīs jardu platam akmens valnim. Tas arī tūdaļ tika izdarīts (kas pēc šī brauciena palika pāri no divjūga, nav zināms). Citu reizi, kad, braucot divričos, viņa ceļabiedrs atzinies, ka nekad neesot piedzīvojis pajūga apgāšanos, Mitons iesaucies: “Nekad? Sasodīts, tu nu gan esi lēns zellis!” – tad strauji parāvis zirgu sāņus, uzbraucis ar ratu riteni ceļmalas stāvajā nogāzē un divričus apgāzis.

Par Mitona straujo dabu un nevaldāmo mednieka dziņu ir saglabājies daudz nostāstu, un grūti pateikt, cik katrā no tiem taisnības. Normāls cilvēks niknam sunim iet apkārt ar līkumu, bet ne Džeks Mitons. Brīdināts uzmanīties no nikna buldoga, viņš to cieši apķēris ap kaklu, iekodis tam degunā un tik ilgi kratījis, līdz suns kļuvis pavisam slābans, tad pusdzīvu aizsviedis projām. Šis stāsts, iespējams, nav nemaz tik neticams, kā izklausās, jo zirgus un suņus Mitons pazina kā neviens. Stāsta, ka labākajos gados viņam esot piederējuši kādi divi tūkstoši medību suņu, kurus viņš barojis ar steiku un šampanieti. Vēl Mitons esot turējis pieradinātu lāci, ar kuru viņš nereti mīlējis pabiedēt savus ciemiņus, pērtiķi, kuram tāpat kā saimniekam garšojis vīns un kurš nomira, kļūdas pēc izdzēris trauku zābaku tīrāmā šķidruma, un sešdesmit kaķus, no kuriem daži staigājuši pa muižu tērpti smalkās livrejās.

Karaliskajā uzdzīvē un azarta spēlēs izgaisa viss tēva atstātais mantojums; augošā parādu nasta beidzot lika viņam bēgt uz Franciju, kur Kalē pilsētā kādu nakti Mitonu pēkšņi sāka mocīt žagas. “Pie velna šīs žagas!” viņš nolamājās un pielaida uguni savam kokvilnas naktskreklam, kas vienā mirklī uzliesmoja kā lāpa. Kaut arī apdedzis līdz kaulam, Mitons vēl esot spējis izdvest: “Dieva vārds, vismaz žagas ir pāri.” Mitona dzelzs organisms izturēja arī šo pārbaudi, taču viņa psihiskais stāvoklis strauji pasliktinājās. Viņš nomira no delirium tremens kādā Londonas cietumā 38 gadu vecumā.

Džeku Mitonu izvadīt pēdējā gaitā iznāca tūkstošiem Šropšīras grāfistes iedzīvotāju, bagātu un nabagu. Cilvēku pūļi ieskāva ceļu, pa kuru virzījās bēru procesija, visā piecpadsmit jūdžu garumā no Šrūsberi līdz Halstonai, kur viņš tika apglabāts dzimtas kapličā.

Lepns uz savu asti

Skotu tiesnesis Džeimss Barnets, viņš arī lords Monbodo (1714—1799) bija liels klasiskās kultūras cienītājs, kurš arī savu dzīvi centās vadīt saskaņā ar spartiskajām vērtībām. Savā lauku mājā viņš katru rītu pulksten sešos mazgājās aukstā ūdenī, vakaros veica “gaisa peldes” un ieziedās ar eļļu. Edinburgā viņš rīkoja filozofu vakariņas romiešu dzejnieka Horācija stilā ap rožu vītnēm pušķotu galdu un vīna krūkām. Viņš nekad nebrauca pajūgā, bet tikai jāšus, uzskatīdams, ka braukšana aiz zirga nevis uz tā pazemo cilvēka cieņu. Līdz sirmam vecumam viņš reizi gadā zirga mugurā devās ceļojumā no Skotijas uz Londonu un atpakaļ.

Tērpies garos, spilgti sarkanos svārkos, sava nēģeru kalpotāja pavadīts, viņš lēni rikšoja pa ceļu, blenzdams Iliadas kabatas izdevumā, kuru viņš turēja sprīža attālumā no deguna. Reiz 1785. gadā viņa Londonas kolēģi uzaicināja Monbodo apmeklēt slaveno King’s Bench tiesas namu. Sēdes laikā pēkšņi iebruka viens griestu posms, liekot tiesnešiem un publikai panikā mesties uz izeju. Tiesas zālē palika tikai Monbodo, kurš, būdams tuvredzīgs un pa pusei kurls, iespējams, nekā draudīga nebija pamanījis. Prasīts, kāpēc viņš kopā ar citiem nav bēdzis laukā no zāles, Monbodo atbildējis: “Es domāju, ka skriešana laukā no tiesas nama ir kāda gadskārtēja Anglijas tiesnešu tradīcija, gar kuru man kā skotam nav nekādas darīšanas.”

Lords Monbodo bija atzīta sava laika autoritāte ne vien tieslietās, bet arī sengrieķu valodā (viņš apgalvoja, ka vienīgais zinot pareizo šīs valodas izrunu) un filozofijā, kur izpelnījās ievērību kā dedzīgs Loka, Hjūma un Ņūtona uzskatu kritiķis. Tomēr viens viņa atklājums sagrāva dīvainā skota nevainojamo reputāciju un padarīja viņu par vispārēja izsmiekla objektu līdz pat mūža beigām. Runa ir par lorda Monbodo pētījumu Valodu izcelšanās un attīstība (6 sējumi, 1773–1792), pirmo darbu zinātnes vēsturē, kurā izvirzīta teorija par cilvēka radniecību ar pērtiķi (starp citu, šī darba pirmais izdevums vācu valodā ar Herdera priekšvārdu tika iespiests Rīgā 1784. gadā). Liela šī darba daļa ir veltīta tam, lai pierādītu, ka orangutani un šimpanzes ir cilvēka sugas brāļi un ka vienīgais, kas tos atšķir no mums, ir valodas trūkums. Šis trūkums, apgalvoja Monbodo, ir izskaidrojams ar pērtiķu “primitīvo kultūru”.

Pretēji sava laika uzskatam par valodu kā Dieva dāvanu cilvēkam kopš tā radīšanas brīža, Monbodo, balstoties uz rūpīgi vāktu ceļotāju nostāstu kolekciju, aprakstīja mežoņu ciltis civilizācijas neskartos nostūros, kuru primitīvais attīstības līmenis vēl nav radījis vajadzību pēc artikulētas valodas. “Ne tikai vientuļi mežoņi,” viņš rakstīja, “bet vesela tauta, ja tā to drīkst saukt, dzīvo bez runas valodas. Tā ir orangutanu tauta, kas apdzīvo Angolas karalisti Āfrikā un dažus Āzijas novadus.”

Kādā Karla Linneja darbā viņš uzgāja atsauci par 17. gadsimta zviedru jūrnieku Kepingu, kurš Nikobaru salās pie Indijas bija saticis cilvēkveidīgus mežoņus ar astēm kā kaķiem, kuri bija saķēruši un apēduši vairākus viņa komandas locekļus. Veicot tālākus pētījumus, Monbodo atrada arī citus nostāstus par astainiem cilvēkiem Filipīnās un Borneo salā. Turpat Anglijā viņš sadzina pēdas kādam eksemplāram, kuram pēc nāves tika atklāta sešas collas gara aste. Lordam Monbodo radās aizdomas, ka visi bērni īstenībā piedzimst ar astēm, tikai dzemdību pieņēmējas, kuras tās nogriež, ir slepeni sazvērējušās šo faktu nevienam neizpaust.

Tas nu bija par daudz pat Monbodo erudīcijas, prāta un dīvainību cienītājiem. Doktors Semjuels Džonsons pēc ciemošanās pie Monbodo Skotijā teica: “Citi cilvēki, kuriem ir dīvaini uzskati, tos slēpj. Ja viņiem ir astes, viņi par tām nerunā. Bet Monbodo ir tikpat lepns uz savu asti kā vāvere.” Lordu Monbodo mēdz dēvēt par Čārlza Darvina priekšteci. Darvins, kurš nemīlēja atsaukties uz citām autoritātēm, Monbodo savos darbos nepiemin, bet vismaz vienā ziņā Darvins varētu būt viņam pateicīgs – kad viņš nāca klajā ar savu teoriju, visi iespējamie joki par pērtiķcilvēkiem un astainajiem divkājiem, pateicoties lordam Monbodo, jau bija izsmelti. Tiesa, smējās arī par Darvinu, taču šim humoram jau bija tāda kā sastāvējusies vecuma piegarša.

Ekstravagantais Romeo 

Roberts “Romeo” Koutss (1772—1848) bija pazīstams kā reģentu perioda sliktākais aktieris. Viņš piedzima Antigvas salā Karību jūrā, bagāta cukurniedru plantatora ģimenē. Tur viņš arī pirmoreiz nospēlēja Romeo – lomu, kurai bija lemts kļūt par viņa “firmas zīmi”. Koutss bija tik unikāli netalantīgs aktieris, taču tajā pašā laikā tik pārliecināts par savu talantu, ka viņš radīja veselu aktiermākslas skolu, kuras vienīgais adepts bija viņš pats. Lomas tekstu viņš pārveidoja savā manierē un, kad reiz viņam kāds par to aizrādīja, Koutss atteica: “Ak, es visu lugu zinu no galvas, bet man liekas, ka es esmu to uzlabojis.”

19. gadsimta sākumā Koutss pārcēlās uz Londonu, kur drīz vien izpelnījās ievērību ne tikai ar savām izrādēm, bet arī ekscentriskajām dendija manierēm. Tērpies dārgās kažokādās un spīguļodams vienos dimantos, Koutss lepni vizinājās pa Londonas ielām milzīgā karietē, kas pēc formas atgādināja gliemežvāku un ko rotāja viņa ģerbonis – dziedošs gailis. Zem brašā putna bija lasāms viņa moto: Whilst I Live I’ll Crow. [2. Kamēr dzīvošu, es dziedāšu (angļu val.).]

Par viņa barokāli eksaltēto spēles manieri ir saglabājušās recenzijas tālaika periodikā. Kādā no tām teikts: “Koutsa aktiermākslas skolā pašlepnums tiek izteikts, cienīgi slājot pa skatuvi divu jardu platiem soļiem, bet izmisums – nikni piesitot kāju katra otrā teikuma beigās.” Ne mazāk barokāls bija viņa skatuves tērps, par ko kāds aculiecinieks stāsta: “Viņa tērps bija galēji šokējošs, tas nelīdzinājās nekam, kas jelkad ir vilkts mugurā. Ģērbies debeszilos, ar spīguļiem noklātos zīda svārkos, sarkanās biksēs, baltā muslīna vestē, virs kuras rēgojās milzīgi bieza kaklasaite, un Čārlza II laika parūku galvā, ko piesedza cilindrs, viņš iemiesoja sevī vienu no groteskākajiem tēliem, kādi redzēti uz skatuves.”

Koutsa Romeo lomas kulminācijas punkts bija nāves aina, kas vienmēr tika izpildīta vienā un tajā pašā veidā: izdvesis pēdējos vārdus, viņš lēni izvilka no kabatas zīda nēzdogu, izklāja to blakus Džuljetai, rūpīgi nolika uz tā savu grezno, spalvām rotāto cepuri un tad nomira, izstiepies tieši virsū savai nāves miegā gulošajai mīļotajai. Vismaz vienu reizi viņa nāves aina izsauca tik vētrainas ovācijas, ka viņš pielēca kājās, piegāja pie skatuves malas, paklanījās publikai un tad atgriezās pie Džuljetas, lai nomirtu vēlreiz. 1814. gadā, kad viņš spēlēja Romeo Stretfordā pie Eivonas, Koutss apmeklēja vietējo baznīcu, kur blakus Šekspīra krūšutēlam atstāja šādu grafiti:

His name in ambient air still floats
And is adored by Robert Coates.
Few loved ones have treated their adorer more harshly. [3. Viņa vārds tepat vēl gaisā peld,/ Un dievina to Roberts Koutss./Reti kurš pret savu dievinātāju ir izturējies vēl skarbāk (angļu val.).]

Būdams viegli aizkaitināms, Koutss parasti lugas laikā vairākkārt pārtrauca spēli, lai norātu apņirdzējus. Taču ar īstam ekscentriķim raksturīgu stūrgalvību un pašpārliecinātību, ko stiprināja acīmredzami kaislīga teātra mīlestība, viņš turpināja spēlēt par spīti ironisku, aizskarošu vai atklāti naidīgu izsaucienu krusai, kas pavadīja katru viņa iznācienu uz skatuves.

Pasaules sliktākais dzejnieks

Līdzīgi Koutsam, arī Viljams Makgonagals (1825—1902) ir viens no tiem, kuriem gadījies ieiet nemirstībā “pa sētas durvīm”. No sava tēva viņš pārmantoja audēja amatu, taču viņa sirds tiecās pie augstākām mūzām. Jau desmit gadu vecumā viņu savaldzināja Šekspīra pasaule, jo īpaši traģēdijas Makbets, Hamlets, Otello un Ričards III. Šos četrus varoņus viņam vēlākos gados arī izdevās iemiesot uz skatuves. Makgonagala aktiera karjera sākās ar Makbeta lomu kādā Dandī pilsētas teātrī. Uz izrādi ieradās visi Makgonagala darbabiedri no aušanas fabrikas, kuri bija dzirdējuši viņu skandējam Šekspīru un tagad dega nepacietībā redzēt viņu starp īstiem aktieriem. “Kad pienāca lielā diena,” rakstīja Makgonagals savā autobiogrāfijā, “manus darbabiedrus pārņēma liela līksme, gaidot uz manu Šekspīra lomas priekšnesumu. Un es jums varu galvot bez lielīšanās – viņiem nenācās vilties.”

Vilties patiesi nenācās nevienam. Jau pirmā Makgonagala uznākšana uz skatuves tika sagaidīta ar vētrainiem aplausiem; pēc viņa pirmās frāzes “tik melnas un tik baltas dienas mūžā nav bijis man” zāle uzsprāga dārdošās ovācijās. Taču labākais nāca izrādes beigās, kur Šekspīrs Makdafam liek cīnīties ar Makbetu un viņu nogalināt. Makgonagals bija tik ļoti iejuties lomā, ka atteicās mirt, kad viņu bija skāris Makdafa nāvējošais dūriens, bet sparīgi turpināja vicināt zobenu, improvizējot pagalam vājas vārsmas. Makdafa aktieris, kļūdams nepacietīgs, caur zobiem nošņācās, lai Makgonagals taču vienreiz beidz. Domādams, ka aktieris to saka vienkārši aiz skaudības par ovācijām, kas pavadīja katru Makbeta cirtienu, Makgonagals pat nedomāja padoties. “Es turpināju cīņu, līdz viņš bija galīgi nokusis, un kāds sirms džentlmenis no publikas izsaucās: “Bravo, Makgonagal! Sadod viņam!” Un to es arī darīju, līdz viņš (Makdafs) kļuva pavisam nikns, spēra kāju pret dēļiem un kliedza: “Muļķi, kāpēc tu nekrīti?”” Cīņa beidzās, kad Makdafs, zaudējis savaldīšanos, ar kārtīgu belzienu notrieca Makbetu uz grīdas. Publika, protams, bija sajūsmā.

1877. gada jūnijā Makgonagalu pēkšņi apciemoja jauna mūza. “Es sēdēju savā istabā Petona ielā Dandī, gauži noskumis, ka nevaru dabūt brīvu dienu, lai dotos uz kalniem baudīt skaisto dabu, kad piepeši mani sagrāba stipra vēlēšanās rakstīt dzeju – tik stipra, ka savā iztēlē es dzirdēju balsi, kas sauca man ausīs: “RAKSTI! RAKSTI!” Es brīnījos, kas ar mani notiek, un lielā uzbudinājumā sāku staigāt turp un šurp, pie sevis teikdams: “Es neko nesaprotu no dzejas.” Taču balss turpināja skanēt man ausīs, līdz beidzot es sameklēju papīru, spalvu un tinti un, ārkārtīgi satraukts, sēdos pie galda apdomāt, kāds varētu būt mana pirmā dzejoļa temats.”

Makgonagala pirmā dzejoļa temats bija viņa labdaris, vietējais mācītājs Džordžs Gilfilans. 1878. gadā iznāca viņa pirmais krājums Dzejas dārgakmeņi, kuram sekoja vēl citi “dārgakmeņi”.

Neviens temats Makgonagalam nebija par prozaisku, lai to apdziedātu. Dzejolī Slavenais Tejas valis, viņš, piemēram, stāsta par milzu vali, kurš kādu dienu iepeldējis Tejas upē. Dandī vīri to sākuši tvarstīt, bet valis izbēdzis jūrā, kur to noķēruši zvejnieki un dzīvu atvilkuši uz Stounheivenas ostu. Vali nopircis kāds Dandī pilsonis, kurš to nogādājis savā pilsētā un par naudu izrādījis ziņkārīgajiem. Kā lai raksturo Makgonagala dzeju? Vadoties no vispārpieņemtām poētikas normām, tā ir briesmīga – tai nepiemīt nekā no poētiskas izteiksmes, izņemot atskaņas. Pseidodzejiskas frāzes tajā sadzīvo ar avīžniecisku faktoloģiju, svinīgs patoss – ar bezcerīgu ritma izjūtu. Taču tajā pašā laikā tai piemīt kaut kāds nenoliedzams šarms (sauksim to par sirsnīgumu), līdzīgi kā naivistu gleznām. Nav brīnums, ka viņam joprojām ir liels fanu un cienītāju pulks daudzās pasaules valstīs.

Kāds mūsdienu kritiķis Makgonagalu ir nosaucis par pirmo repa dzejnieku, savukārt Dandī pilsētā viņu mēdz dēvēt par “pasaules labāko slikto dzejnieku”. Pats dzejnieks to diez vai būtu akceptējis; viņš sevi uzskatīja par angļu lielāko dzejnieku pēc Šekspīra, un šo pārliecību nespēja satricināt nedz publikas rēkoņa un viņam mērķētās olas un tomāti, kas pavadīja katru viņa dzejas lasījumu, nedz arī karalienes Viktorijas nelabvēlība. Karalieni aizkaitināja Makgonagala publiskie izteikumi, ka lorda Alfrēda Tenisona ievēlēšana par galma dzejnieku (Poet Laureate) bijusi šausmīga kļūda un ka īstenībā viņš bija pelnījis šo titulu. Kādu reizi viņš kājām devās no Dandī uz 50 jūdžu attālo Balmoralas pili, kur tolaik uzturējās Anglijas karaliene, lai apliecinātu viņas majestātei savu cieņu, taču netika tālāk par pils vārtiem. Makgonagals 1902. gadā nomira vientulībā un dziļā nabadzībā.

Kā uzvarēt karā

Džefrijs Netenjels Paiks (1894—1948) ir izgudrotājs, kura ambiciozās, oriģinālās idejas tā arī neguva pielietojumu tajā laikā, kad tām būtu bijusi kāda jēga. Ne velti viņa biogrāfs Deivids Lemps savai grāmatai devis nosaukumu Paiks, nepazīstamais ģēnijs. Viņa projekti pa lielākai daļai bija orientēti uz sava laika aktuālajām vajadzībām: vispirms, kā novērst Otro pasaules karu, tad – kā to ātrāk uzvarēt un visbeidzot – kā atrisināt pēckara ekonomiskās problēmas.

Džefrijs Paiks Anglijā kļuva pazīstams jau Pirmā pasaules kara laikā, kad viņam izdevās pārliecināt Daily Chronicle par savu plānu piegādāt avīzei ziņas pa tiešo no Berlīnes. Paikam tiešām izdevās sasniegt Berlīni, kur viņš sāka staigāt pa kafejnīcām, noklausoties cilvēku sarunas. Taču, pirms Paiks paguva ko uzrakstīt, vācieši viņu arestēja kā spiegu un ieslodzīja internēto personu nometnē, no kuras viņam, pateicoties savai atjautībai, izdevās izbēgt. Atgriezies Anglijā, viņš par šo piedzīvojumu uzrakstīja grāmatu un pat kļuva par vietēja mēroga slavenību, taču šī slava nebija ilga.

Kādu dienu Džefrijs Paiks stāvēja uz ielas pie Londonas biržas, vērodams garāmejošos brokerus. Viņu pārsteidza tas, ka daudzi no tiem izskatījās pēc īstiem stulbeņiem, un Paiks nolēma, ka tādā gadījumā arī viņš varētu kļūt par veiksmīgu biznesmeni. Viņš noīrēja biroju un sāka darboties patēriņa preču tirgū. Spekulēšana biržā Paikam tiešām gāja no rokas, un drīz vien viņš jau bija sapelnījis krietni daudz naudas, ko aizrautīgi ieguldīja jauna tipa alternatīvās skolas izveidē.

1939. gadā, kad karš jau bija kļuvis nenovēršams, Paikam radās ideja ar sabiedrības viedokļa aptauju pārliecināt Hitleru, ka vairums vāciešu nevēlas karu un ir pret ebreju vajāšanām. Protams, šādu aptauju nebija iespējams realizēt atklāti, tāpēc Paiks savervēja grupu angļu studentu, kurus nosūtīja uz Vāciju kā golfa spēlētājus. Slepenās aptaujas pirmie rezultāti liecināja, ka lielākā daļa vāciešu tiešām nevēlas karu, taču 1. septembrī karš sākās, un studenti ar savām golfa nūjām tik tikko paguva izkļūt sveikā no Vācijas un atgriezties Anglijā.

Paika oriģinālā domāšana ieinteresēja Kombinēto operāciju štāba priekšnieku admirāli Mauntbetenu. Viņš iekļāva Paiku speciālas zinātnieku grupas sastāvā, kuras uzdevums bija radīt neordināras idejas, kā uzvarēt karā. Viens no viņa pirmajiem projektiem bija plāns cieši apsargāto Rumānijas naftas lauku iznīcināšanai. Paiks piedāvāja nosūtīt šīs operācijas veikšanai britu desantniekus un uzbrukuma sagatavošanai izmantot apmācītus suņus, kuriem vajadzētu doties pie sargiem ar kakla siksnās iekārtām brendija pudelēm. Cits šī projekta variants ietvēra sargu neitralizēšanu ar valdzinošu sieviešu palīdzību. Abiem šiem priekšlikumiem bija acīm redzami trūkumi, taču beidzot Paikam iešāvās prātā patiesi spoža ideja. Ja angļu bumbvedēji varētu izraisīt pāris naftas urbumu aizdegšanos (un militāri tas bija iespējams), britu desantnieki, maskējušies par rumāņu ugunsdzēsējiem ar speciāli šim nolūkam izgatavotām rumāņu ugunsdzēsēju automašīnu kopijām, varētu brīvi iekļūt naftas laukos. Tad desantniekiem vajadzētu izplatīt uguni pa visu teritoriju, “dzēšot” to ar ūdeni, kas sajaukts ar degmaisījumu. Šis plāns tika novērtēts atzinīgi, taču ar tā realizāciju neviens nesteidzās.

Vissensacionālākais projekts, ko Paiks iesniedza admirālim Mauntbetenam, bija kodēts ar nosaukumu Habakuks. Amerikā, uz kurieni Paiks bija nosūtīts kāda cita projekta sakarā, viņš bija sācis eksperimentēt ar ledu un radījis jaunu materiālu “paikrītu” – ledus un zāģu skaidu maisījumu, kas bija daudz stiprāks par ledu un izturīgāks pret kušanu. No paikrīta gatavots kuģis būtu faktiski nenogremdējams; torpēda tā sānos spētu izsist vien niecīgu iedobi. Paiks pilnībā izstrādāja jaunā superkuģa koncepciju visās detaļās. Viņam bija arī gatavs plāns, kā to izmantot uzvarai pār Vāciju. Milzīgi ledus kuģi, pēc izskata gluži tādi paši kā tirdzniecības kuģi, tikai daudz lielāki, kalpotu par aviobāzes kuģiem, savukārt mazāka izmēra modeļi tiktu izmantoti ienaidnieka ostu ieņemšanai un karakuģu neitralizēšanai. Tie iepeldētu Vācijas ostās un apšļāktu ienaidnieka kuģus ar superatdzesētu ūdeni, kas, tūlīt sasalstot, “iepakotu” tos ledus čaulā. Tad ieeja ostā tiktu bloķēta ar milzīga izmēra paikrīta blokiem, pārvēršot ostu par neieņemamu cietoksni. No šī cietokšņa speciālās vienības dotos iekšā ienaidnieka teritorijā, apšļācot dzelzceļa tuneļus un citus objektus ar superatdzesēto ūdeni, tādējādi paralizējot vāciešu komunikācijas. Beigās, ja viss veiktos labi, arī Hitlers varētu tikt “iepakots” dzīvs savā pazemes bunkurā.

Admirāli Mauntbetenu Paika ideja tik ļoti aizrāva, ka viņš paņēma vienu paikrīta bloku līdzi uz Kanādu, lai nodemonstrētu tā īpašības admirāļiem un ģenerāļiem, kas bija ieradušies kopā ar Rūzveltu un Čērčilu uz Kvebekas konferenci (1943). Novietojis paikrīta bloku apspriedes telpā uz grīdas, viņš izvilka revolveri un iešāva tajā. Lode atlēca no bluķa un, rikošetā skardama amerikāņu karaflotes virspavēlnieka Ernesta Kinga bikses, ieurbās pretējā sienā. Tas atstāja gaidīto iespaidu, un militāristi deva zaļo gaismu pilotprojekta izstrādei, kas izrādījās veiksmīgs. Tomēr operācijas Habakuks realizācija Paikam par nožēlu tā arī netika uzsākta, un pēc sabiedroto izcelšanās Normandijā tā zaudēja aktualitāti.

Līdz pat kara beigām Paiks turpināja bombardēt Mauntbetenu ar oriģinālām idejām, tādām kā, piemēram, cauruļvads, pa kuru varētu pārpumpēt militāro tehniku un pat karavīrus no kuģiem uz krastu un pāri grūti šķērsojamiem apvidiem. Pēc kara viņš visas pūles veltīja ekonomikas atjaunošanas problēmai. Eiropā trūka enerģijas resursu, tādēļ Paiks piedāvāja izmantot vienkāršus, ar pedāļiem darbināmus transporta līdzekļus. Viņš izstrādāja sistēmu, kā pedāļminēju komandas, saskaņoti darbojoties, varētu kustināt smagās mašīnas, traktorus un vilcienus. Viņš bieži strādāja gultā, lai nebūtu jātērē laiks rīta tualetei. Šo ieradumu viņš saglabāja no kara laika, kad Paiks mēdza izsaukt militārpersonas uz apspriedēm savā dzīvoklī starp papīra kaudzēm, vecām pudelēm un citām drazām. Taču, jo ģeniālākas idejas viņš piedāvāja pasaules uzlabošanai, jo drūmāks kļuva. Pasaule par viņa idejām nebija sajūsmā. Vilšanās un pēckara perioda vispārējā nomāktība beidzot pārņēma viņu pavisam. Kādā ziemas vakarā Džefrijs Paiks nodzina bārdu un izdzēra pudelīti miega zāļu. Nākamajā rītā dzīvokļa saimniece atrada Džefriju mirušu.

Salvadors Dalī par sevi teica: “Vienīgā atšķirība starp mani un trako ir tā, ka es neesmu traks.” Atkarībā no skatu punkta, tam var piekrist un var nepiekrist. Psihoterapeits doktors Deivids Vīks, kurš mūsdienu savādnieku pētīšanai veltījis desmit gadus, savā grāmatā Eccentrics (Kodansha Globe, 1996) apgalvo, ka šo cilvēku intelektuālais koeficients ir virs vidējā un ka kopumā viņi ir veselīgāki, dzīveskrietni vien radošāki par vidusmēra normālo. Tajā priecīgāki un pašā laikā nav šaubu, ka kādā orveliski totalitārā Nopietnības valstī viņi visi tiktu diagnosticēti, stacionarizēti, trankvilizēti un stabilizēti, bet Salvadoru Dalī un doktoru Vīku visticamāk vienkārši nošautu.

Taču, ja kādu dienu pār cilvēci tiešām nolaidīsies Nopietnības nakts, no kuras mūs minētajā rakstā brīdina Aleksandrs Pjatigorskis, Britu salas, šķiet, būs pēdējā vieta, kur tas notiks. Džons Stjuarts Mills darbā Par brīvību (1859) savulaik rakstīja, ka “ekscentrisma daudzums sabiedrībā parasti ir proporcionāls ģenialitātes, garīgas stingrības un ētiskas drosmes daudzumam. Tas, ka mūsdienās tik maz cilvēku uzdrošinās būt ekscentriski, ir šī laika lielākās briesmas.” Milla tēze par ekscentrismu kā sociālās un individuālās brīvības indikatoru ir visnotaļ nopietns arguments, bet ne mazāk nopietns un vērā ņemams ir kāds cits šī fenomena aspekts. Līdzīgi kā misters Bīns, kas katras sērijas sākumā uzrodas nez no kurienes, nokrizdams uz ielas bruģa, visi dīvaiņi ir pa daļai “citplanētieši” – proti, cilvēki “ne no šīs pasaules”. Viņi ir neparasti, viņi ir jocīgi, bieži vien smieklīgi vai pat komiski, bet tieši tāpēc katra sastapšanās ar viņiem mums, normālajiem, var kļūt par negaidīta prieka avotu.

Iespējams, ka britu īpašo mīlestību uz saviem dīvaiņiem izskaidro tas, ka viņu jocīgums tik lieliski saskan ar britu dīvaino, labsirdīgi melno humora izjūtu. 2002. gadā Dandī pilsēta vienai no savām gājēju ielām piešķīra Viljama Makgonagala vārdu. Tās segumā ierakstīts viņa slavenākā dzejoļa Dzelzceļa tilts pār sidrabaino Tejas upi pirmais pants:

Skaistais dzelzceļa tilts pār sidrabaino Teju!
Tavas daudzās arkas un balsti izrotā upes seju,
Un tavas centrālās sijas, šķietas,
Gandrīz vai līdz debesīm tiecas.
Dižākais mūsdienu brīnums
Un liels Tejas upes daiļums,
Tāds daiļums, ka acis brīnās
Tepat Dandī pie Magdalēngrīnas

Slavenais Tejas valis

Tas notika decembra mēnesī, 1883. gadā,
Kad milzu valis Dandī pilsētā ieradās,
Nolēmis pāris dienas pavadīt draiskulīgās spēlēs
Un sidrabainās Tejas mazās zivtiņas uzlikt uz mēles.

Un milzu valis patiesi draiskojās un spēlējās
Starp nevainīgajām zivtiņām skaistajā Tejā,
Līdz kādu dienu viņu pamanīja vīri daži,
Un tie nolēma viņu noķert bez kavēšanās.

Tad misters Džons Vuds viņu nopirka par 226 mārciņām,
Un dzīvu un veselu to nogādāja Dandī;
Viņa garums ir 40 pēdas no purna līdz astei,
Tāpēc es iesaku visiem tuvu un tālu to noteikti apskatīt.

Tad uzsauksim urā! varenajam milzu valim,
Kurš garumā ir 17 pēdas un 4 collas no galvas līdz astes galam!
Kuru var apskatīt par sešiem pensiem vai vienu šiliņu,
Tas ir, ja vien cilvēki patiešām grib redzēt viņu.