Brīnumi notiek

Andris Marija Jerumanis dzimis 1956. gadā Luvēnas pilsētā Beļģijā, latviešu trimdinieka Jāņa Jerumaņa ģimenē. Pēc medicīnas doktora grāda iegūšanas viņš iestājās garīgajā seminārā, divpadsmito gadu ir prāvests un kalpo vairākās baznīcās Šveicē, kā arī strādā Lugāno Universitātes Teoloģijas fakultātē un vada seminārus par bioētiku.

Satiekoties priesteris Jerumanis tūlīt piedāvā apmeklēt Raiņa un Aspazijas pieminekli Kastaņolā, jo “tas varētu būt svarīgi”. No turienes paveras daudzkārt iedomātais pasakainais skats uz Lugāno ezeru. Andris Marija norāda uz pussalu pretējā pusē – tur atrodas Karonas, Karabjas un Andra Marijas sirdij vistuvākā – Eņģeļu Dievmātes baznīca, kurā dievkalpojumi notiek no maija līdz septembrim, vasaras beigās tā tiek slēgta. Kad viņš pirmo reizi nokļuvis Eņģeļu Dievmātes baznīcā, sirds sākusi lūgt, lai Dievs atļauj palikt šeit un kalpot. Ieejot templī, priesteris piedāvā man iezvanīt zvanus. Drīz vien pie durvīm sarodas cilvēki, kas skaisto rudens dienu nolēmuši pavadīt pastaigās un izmanto iespēju ieiet templī un pārmīt kādu vārdu ar donu Andrē, kā viņu sauc “sādžas iedzīvotāji”. Par sādžām prāvests dēvē Šveices ciematiņus: “Tu redzi, sādžinieki sadzirdēja tavu zvanu!”

Pēc brīža esam Kastaņolas sv. Jura baznīcas pagalmā un runājam par sakauto pūķi zem svētā Jura kājām. Vakarā pirms sarunas Andris Marija lūdz, lai Dievs atver mūsu sirdis, lai šī saruna izdodas un sasniedz tos cilvēkus, kam tā nepieciešama. Kā arī, lai mēs runātu par būtisko.

Rīgas Laiks: Kas, tavuprāt, ir būtiskais?

Andris Marija Jerumanis: Kur? Latvijā vai pasaulē?

RL:Vai tad to var dalīt?

Jerumanis: Būtiskais ir mīlēt. Cilvēka sirds ir nocietināta un tās augļi ir Svētos Rakstos aprakstīti: cilvēks, kurš nocietinājis savu sirdi, vairs nespēj mīlēt. Izjūk ģimenes dzīve, brālis nosit savu brāli, sabiedrībā mēs vairs nesaprotamies. Mīlestība ir visam pamatā, un draudzība ir visam pamatā. Grieķi, piemēram, Aristotelis... (Sarunu pārtrauc zvans pie durvīm, nācēja ir sieviete, kura atnesusi sava nesen mirušā vīra nevalkātās drēbes.) Tātad, runājot par Aristoteli. Viņš teica, ka sabiedrībā nav taisnīguma, es domāju, viņš bija sapratis, ka nevar būt taisnība, ja nav draudzības. Viņš saka: “dzīvot kā zvēriem vienam pret otru”. Kad stiprākais uzvar vājāko, kad tas kļūst par likumu un tiek uzskatīts par labu, kad iekrītam utilitārismā, tad patiesībā mums būtu jāpārdomā par tiem augļiem, ko redzam sabiedrībā.

RL: Par Darvina evolūcijas teorijas augļiem?

Jerumanis: Tas novedīs pie eigēnisma: pie stiprāko izdzīvošanas un vājo upurēšanas un likvidēšanas, ko mēs redzam jau šodien.

RL: Darvins apgalvoja, ka, pateicoties tam, dabā arī notiek evolūcija.

Jerumanis: Ir liela atšķirība starp dabu un cilvēci. Starp zvēru un cilvēku ir kvalitatīva starpība.

RL: Tas, ka cilvēkam piemīt gars?

Jerumanis: Jā, garīgā dimensija. Un brīvība.

RL: Brīvība kā tiesības izvēlēties?

Jerumanis: Brīvība augt, pilnveidoties neskatoties uz to, ka cilvēks ir ierobežots, ka pastāv zināms determinisms, ka viņš ir piedzimis vienā valstī, runā zināmā valodā, saņem zināmas kultūras iespaidu, ka viņam ir vecāki, zināma izglītība. Jebkuros apstākļos viņš var paņemt to, kas katrā vietā ir bijis labākais un tādējādi augt. Tā ir īstā brīvība. Un tāpēc, ka mēs esam cilvēki, mēs varam runāt par atbildību brīvas izvēles priekšā.Mēs esam atbildīgi par mūsu tuvāko, par mums pašiem, par mūsu nākotni: brīvs ir tas, kurš ir atbildīgs. Cilvēks grib visur dominēt un visu pakļaut, bet pats ir pakļauts saviem zemiskajiem instinktiem, savām kaislībām. Viņš skrien pēc ārējā un visu savu dzīvi pakārto tam. Vai viņš ir brīvs un laimīgs? Ir vērts pieminēt svēto Augustīnu, kurš šeit pat, 60 kilometrus no Lugāno, pie Milānas satika svēto Ambroziju, toreizējo Milānas bīskapu, sāka savu atgriešanos pie Dieva un atklāja iekšējo brīvību. Savā slavenajā “Grēksūdzē” (“Confessionum”) viņš stāsta, kā meklēja patiesību, un ka patiesības meklēšana īstenībā bija skaistuma meklēšana. Un ka tā viņu noveda pie atziņas, ko īsumā var izteikt ar šādiem vārdiem: es Tevi meklēju ārējās lietās. Es mīlēju un meklēju skaistumu, kas nebija absolūtais skaistums, bet es pataisīju par absolūtu šo lietu un šo cilvēku skaistumu, un es viņiem kalpoju, jo Tevi biju aizmirsis. Es nesapratu, kāpēc mana dvēsele bija tik nemierīga, neatrada mierinājumu. Bet tad, kad es tevi atradu – Tu, Kungs, Mūžīgais Skaistums, tad mana dvēsele saprata, kur ir patiesības un laimes būtība.

Mūsu laikmeta cilvēki iekrituši ilūzijā, ka manta, vēlmju piepildīšana ar vienkāršām un pārejošām lietām varēs dzesēt slāpes pēc bezgalības. Bet nekas uz šīs zemes mums nevarēs atnest mieru, neviena radība, ja tā nebūs mīlēta Dieva gaismā. Šī zeme ir skaista, māksla ir skaista, daba ir skaista, cilvēki ir skaisti, ja mēs viņus redzam un mīlam Dieva gaismā. Dieva skaistumā varam saprast, kā jāizturas pret dabu, kā jāizturas pret bērnu, kurš piedzimis mātes miesās, kā jāizturas pret cilvēku, kuram ir 80 gadi un kurš mirst slimnīcā, kļuvis par nastu sabiedrībai, un kuru tā gribētu ātrāk izstumt no sevis. Ekonomiskais spriegums pieprasa par daudz.

Rietumos pašlaik ir liela tendence mēģināt izvērst likumdošanu, kas ļautu cilvēkam brīvi nomirt tad, kad viņš vēlas. Domāju, ka agrāk vai vēlāk tas viss tomēr attieksies arī uz Latviju. Aristotelis uzskatīja, ka pašnāvība ir ļoti smaga kļūda, jo tā atstāj iespaidu uz visu sabiedrību. Grieķi jau bija daudz gudrāki par mums, jo viņi domāja cilvēku vienmēr saistībā ar pārējiem. Tagad esam kļuvuši par individuālistiem, vispirms skatāmies savas tiesības: es ar savu ģimeni drīkstu darīt, ko gribu, neskatoties uz sekām, kādas tas atstāj uz pārējiem cilvēkiem. Mēs ļoti labi zinām, ka tur, kur pastāv eitanāzija, piemēram, Holandē, zināms skaits no šiem cilvēkiem tiek netiešā veidā aizlaisti citā pasaulē bez viņu piekrišanas. Jo vecs cilvēks, kurš ir kļuvis par nastu sabiedrībai un ģimenei... skaidrs, ka ir cilvēki, kas ir ieinteresēti, lai viņš aiziet ātrāk.

RL: Bet tas ir stāsts par ragaviņām, “leģenda par Narajānu”, tas ir pastāvējis sen pirms patērētāju sabiedrības.

Jerumanis: Protams, bet tas nenozīmē, ka tas ir pareizi. Pēc Eiropas Centrālās bankas aprēķiniem, 2050. gadā Eiropas iedzīvotāju skaits, kurus var pieskaitīt pie veciem cilvēkiem, būs 55 %. Pašlaik Eiropā pensionāru skaits sasniedz vidēji 25 %. Un tas nozīmē, ka vispirms sabrūk sociālā sistēma. Lai to izglābtu, ir nepieciešami migranti, tātad – ar visām konsekvencēm – sabrūk vietējā kultūra, vietējās tradīcijas, vietējās valodas. Rodas geto sistēma, kas nozīmē dzīvošanu blakus, bet nespēju piemēroties otram, kas rada sociālo spriedzi, kā tas ir Parīzes vai Romas priekšpilsētu kvartālos. Tie ir pierādīti faktori, kas apdraud Rietumeiropu un rada sociālo spriedzi.

RL: Diemžēl kristīgās reliģijas misionāri nav pierādījuši, ka spēj respektēt svešas kultūras tradīcijas, tāpat kā to nav pieradījusi Eiropas koloniālā politika. Varbūt tas, kas pašreiz notiek, ir pasaules atbilde Eiropai?

Jerumanis: Mēs nevaram atsaukties uz to, ka kāds ir taisījis kļūdas pagātnē, un otrkārt – no kļūdām mācās. Un ir jāsaka,- ne jau viss, ko Eiropa atnesa šīm valstīm, bija galīgi kļūdains.

RL: Taču mēs nezinām, kā to, ko Eiropai tagad nes Austrumi un Dienvidi, vērtēs nākotnē. Varbūt kā pozitīvu, kā dēļ bija jānes noteikti upuri. Pieļauju, ka cilvēkiem ir tendence jebkuras pārmaiņas uztvert traģiski.

Jerumanis: Redzi, piemēram latviešu tauta – tā ir apdraudēta.

RL: Un kas to apdraud?

Jerumanis: Demogrāfiskā krīze. Ir apdraudēta valoda un kultūra: paši cilvēki ir tie, kas apdraud.

RL: Latvieši ir tie, kas apdraud latviešu tautu?

Jerumanis: Jā. Cilvēkiem nav bērnu, nav ģimenes. Nav izkoptas ģimenes. Paraugoties uz demogrāfisko stāvokli, – es nedomāju, ka latviešu tautai, lai gan tā tik daudz saņēmusi šajos 15 brīvības gados, es nedomāju, ka tai ir nākotne, ja tā turpināsim.

RL: Izklausās bēdīgi, bet visur citur Eiropā ir tieši tāda pati situācija.

Jerumanis: Kāds vācu profesors, runājot par vācu kultūru un vācu tautu, teicis, ka 2300. gadā Vācija būs asimilēta. Var ieiet dārzā un pateikt – tas nekas, ka nebūs rozes, izaugs citas puķes. Bet es varētu teikt: rozei arī ir tiesības dzīvot! Roze pieder pie vispasaules bagātības.Kāpēc nepieciešams aizsargāt dabu? Kāpēc cilvēki cīnās, lai atsevišķas sugas nepazūd, un mēs to uzskatām par normālu? Tāpat arī visām kultūrām ir tiesības dzīvot un vajadzētu aizstāvēt to, kura ir apdraudēta. Arī tas pieder pie cilvēktiesībām. Bet imperiālisms, kad viena kultūra iznīcina otru, pasauli padara nabadzīgāku. Un tur ir tas punkts: ja būs īsta draudzība, tad es darīšu visu, lai krievs, lai latvietis, lai vācietis, lai ķīnietis būtu un attīstītos savā kultūrā.

Ko darīt valstij, ja mēs vispār uzskatām kādu atsevišķu kultūru par vērtību? Tā pati problēma ir Latvijā un tā pati Rietumos. Ja mēs esam vienkārši tēvzemes mīlētāji, veselīgā līmenī, bez nekāda pārspīlējuma, ja mēs uztveram mūsu valsti un mūsu kultūru kā mūsu ģimeni, tad ko mēs varam darīt? Skaidrs, ka tā ir ģimenes attīstība: vispirms ir jāatjauno ģimene. Valsts nevar izdzīvot, ja tās dēli tiek nogalināti mātes miesās, ja māte nevar palikt mājās ar bērnu, ja vecākiem pēc pāris mēnešiem atkal jāiet darbā. Nesen lasīju interviju ar Nobela prēmijas ekonomikā saņēmējuFranko Modiljāni, kurš teica, ka celt valsti tikai uz ekonomiskām vērtībām nav iespējams, ekonomikā ir vajadzīga ētika un reliģija. Jo ekonomikai ir vajadzīgi cilvēki. Kāpēc lai mums būtu bērni? Kāpēc lai cilvēki nestu to upuri un audzinātu bērnus ārpus kaut kādu ētisko pamatu nolikuma, ārpus reliģiskas uztveres principiem?

RL: Izklausās pēc šariata likumiem: islāma ekonomikā ir gan ētika, gan reliģija.

Jerumanis: Neko pilnīgi jaunu jau nevar izdomāt, kaut kur kaut kas zināmā veidā vienmēr būs pastāvējis.

RL: Zīmīgi, ka Cīrihē jau notiek Starptautiskais Eiropas finanšu forums, kur tiek spriests par Šveices banku standartu atbilstību šariata likumiem, jo daudzas bankas Eiropā jau strādā pēc islāma principiem.

Jerumanis: Saistība starp reliģiju un ekonomiku ir saistība starp cilvēku un viņa rīcību. Varbūt esam pārskatījušies, domādami, ka var taisīt ekonomiku neitrālā veidā, neņemot vērā to, ka tikumīgs cilvēks virzīsies labāk uz priekšu un izdarīs pareizākas izvēles un strādās ar lielāku atbildības sajūtu. Tikai ideāla dēļ mēs varam pieņemt zināmus upurus un atteikties no ērtībām, jo skaidrs, ka ērtības ir pirmā lieta, no kā būs jāatsakās, lai izdzīvotu.

RL: Ģimenes institūts taču radās tieši ekonomisku apsvērumu dēļ nemaz ne tik senā pagātnē – jo bija jānostiprina mantojuma, paternitātes un citas garantijas. Tiklīdz sievietei radās iespēja materiāli uzturēt pašai sevi un bērnus, šis modelis sāka brukt. Ja nepastāv pārliecinošs ekonomiskais pamatojums, kādu citu bāzi mūsdienās atrast ir ļoti grūti.

Jerumanis: Tāpēc jau kristīgas ģimenes modelis atšķiras. Viņi izcēlās ar to, ka viņiem bija monogāmija, ka viņi to uztvēra kā vērtību, uzskatīja, ka mīlestība ir mūžīga. Ka tad, ja vīrietis un sieviete mīl viens otru, viņi vēlas atdot sevi visu. Cits jautājums, vai to spēs izdarīt, bet to karsti vēlas: atdot sevi otram. Nevis visiem, bet vienam. Viņi redzēja laulībā sakramentu: tas nozīmē Dieva bezgalīgās mīlestības zīmi, neredzamo lietu zīmi. To pagāniskais vai laicīgais cilvēks pat nevarēja izprast! Tā bija un ir misija būt laulātam, kristīgā dzīvē atklāt Dieva mīlestību. Kristietis saprot, ka viņa laulība kļūst par Dieva mīlestības atspulgu. Laulības dzīve ir aicinājums, tāpat kā ir aicinājums uz priestera dzīvi, uz mūka dzīvi. Ja kristieši apzinātos, ka caur laulību viņi īstenībā liecina par Dieva mīlestību, ka Dievs ir viens, ka viņš cilvēku mīl mūžīgi un līdz ar to arī cilvēku mīlestība būs nedalāma, būs mūžīga... Dievs ir uzticīgs, tāpēc laulībā uzticība ir svarīga. Pēc savas būtības laulība ir Dieva mīlestības zīme. Ne velti kristieši sauca ģimeni par mazo baznīcu. Ģimene ir Dieva svētnīca, un tieši tur tu kļūsti līdzradītājs, jo tu radi bērnu. Ja tu to apzinies, tad attiecībās starp sievieti un vīrieti ieplūst gaisma no augšas un erotiskā (Eros) mīlestība kļūst par dievišķu (Agape), tās palīdz augt un dod patiesu laimi. Tas ir ceļš, un tas nav viegls.

Vai tad viss bija pareizi darīts, ja mēs esam nonākuši strupceļā, laulības krīzē, demogrāfiskā krīzē? Tičīno kantonā, kur ir 300 000 iedzīvotāju, katru gadu 700 bērnu tiek nogalināti mātes miesās. Tas nozīmē, ka 100 gadu laikā pietrūks 100 000 cilvēku...

RL: Tur iesaistās Trešās pasaules faktors, kurai tieši ir lieki pārsimt tūkstoši cilvēku.

Jerumanis: Protams. Iespējams, ka viņi atbrauks, jo mēs viņus ielūgsim, jo mums nebūs citas izejas. Bet ir jautājums: kādus cilvēkus? Tagad daži runā, ka Eiropā – to man teica profesors Samirsno Beirūtas – ir grūti integrēt arābu kultūru Eiropas kultūrā. Viņš arī ieteica: “Atveriet durvis Dienvidamerikai! Jūs esat viņus kolonizējuši, jūs daļēji esat atbildīgi par tās nabadzību. Bet starp dienvidamerikāni un Eiropu ir daudz vieglāk taisīt kultūras integrāciju nekā starp Eiropu un Āziju.” Un to apgalvo slavens arābu profesors, kurš ir dzimis Ēģiptē, musulmaņu ģimenē, vēlāk ir kļuvis par kristieti un ir pazīstams speciālists jautājumos par integrācijas problēmām. Viņš uzskata, ka mēs pašlaik kļūdāmies, un ka nākamo paaudžu priekšā esam morāli atbildīgi, tāpēc jau tagad ir jāskatās, kuras kultūras var attīstīties vienā virzienā, neizjaucot un neiznīcinot viena otru.

RL: Dīvaini, jo kristietībai nav būtisku pretrunu ar islāmu – avots taču ir viens, musulmaņi atzīst Kristu par pravieti. Cita lieta, ka neatzīst viņu par Dieva Dēlu, bet kristieši neatzīst Muhamedu par pravieti. Nevar apgalvot, ka visas problēmas izriet no musulmaņiem.

Jerumanis: Ir jādara viss, lai mēs varētu saprasties, būtu toleranti un izvairītos no konfliktiem. Taču tam ir jānotiek abpusēji! Bet tad jājautā, kāpēc mēs nevaram celt kristiešu baznīcas musulmaņu valstīs? Kāpēc šodien Turcijā nedrīkst atvērt priesteru semināru? Kāpēc Sudānā tiek nokauti kristieši? Es varētu turpināt diezgan ilgi. Mums ir tiesības prasīt, lai tiktu respektēta mūsu senā Eiropas kultūra, kas atšķiras no citām.

RL: Bet ja kristiešiem pašiem būtu spēks un enerģija, un drosme aizstāvēt kristīgas idejas kristīgajā, kā tu saki, Eiropā?

Jerumanis: Mēs iznīcinām bērnus, nedibinām ģimenes, un tieši tāpēc esam notiesāti uz nāvi – esam iegājuši nāves kultūrā, kā kādreiz teica mūsu pāvests Jānis Pāvils Otrais. Viņš burtiski kliedza un lūdza, lai Eiropas valstis pārdomā viņa teikto.

RL: Vai kristīgam cilvēkam nāve ir tas briesmīgākais, kas var ar viņu notikt?

Jerumanis: Ja dažādu iemeslu dēļ tiek upurēti nevainīgi cilvēki – tad to var saukt par nāves kultūru.

RL: Laicīgs cilvēks atbildēs, ka sievietes, kuras pieņēmušas šādu nebūt ne vieglu lēmumu, darīs to tik un tā, tikai nelegālā veidā, un tad, iespējams, aizies bojā pašas. To liecina ne tik sena autoritāru valstu pieredze.

Jerumanis: Tas, protams, ir viens ļoti svarīgs arguments. Taču jāskatās, vai nevar rast arī citus atrisinājumus. Ja pastāv problēma, ir dažādas atbildes. Ja sieviete negrib bērnu, tad kāpēc viņa negrib? Es domāju, bieži vien mēs paņemam vieglāko atbildi. Grūtākā atbilde ir – stāvēt klāt un palīdzēt tai sievietei, radīt tādas iespējas, lai viņa pārvarētu šo situāciju. Vai, sliktākajā gadījumā, uzticēt šo bērnu citiem vecākiem. Eiropā praktiski nav iespējams adoptēt bērnus, un ģimenēm, kas vēlas to darīt, ir jādodas uz Āzijas un Āfrikas valstīm. Māte Terēze no Kalkutas tām sievietēm, kuras gribēja nogalināt bērnus mātes miesās, vienmēr ieteica: “Dodiet man šo bērnu! Es atradīšu ģimeni, kas viņu uzaudzinās.” Personīgi šeit Tičīno pazīstu sievieti, kura pieder organizācijai, kas cīnās, lai palīdzētu tām mātēm, un viņa saka – katru reizi, kad viņa ir atradusi ģimeni vai naudu, lai nodrošinātu māti un bērnu, katru reizi, kad ir mēģinājusi saprast to problēmu, tad vienmēr viņa bija varējusi izglābt bērnu. Var saprast, ka cilvēki nonāk tādā situācijā, kad viņiem liekas, ka aborts ir vienīgā izeja, bet es domāju, ka ir atbildes, kas ir piemērotākas cilvēka, bērna cieņai un visai sabiedrībai. Neiesaistot nekādas ideoloģijas, vai tiešām mēs nevaram pārdomāt kādu atbildi, izejot no cilvēka kā tāda un tā, kas ir labāks cilvēkam? Kas ir tas īstais mērs, ar kādu celt sabiedrību? Ja uz nāves un nogalināšanas, uz utilitārisma, vai vienkārši uz patērēšanas principa, tad kur mēs nonāksim?

RL: Par nāvi šādā veidā var runāt ar cilvēku, kuram ir zināmi reliģijas ētikas pamati. “Ikdienas cilvēkam” ir pavisam citi priekšstati par to, kas ir nogalināšana un kas nav, šāds nostādījums mūsdienu cilvēku var tikai sakaitināt un, kā tagad saka, “iedzīt kompleksos”. Vēl viņš varētu kaut ko minēt par personas izvēles brīvību un cilvēktiesībām. Iespējams, šis cilvēks pat nav vainīgs, ka viņam trūkst fantāzijas, lai saskatītu dzīvības mehānismu, jo pēc sabiedrības un likuma norunas, abortā netiek nogalināts dzīvs cilvēks.

Jerumanis: Nav runa par to, lai kādu nomelnotu vai aizvainotu, bet gan par to, ka dažiem cilvēkiem liekas – un es pats piederu pie šiem cilvēkiem, – ir jāpalīdz saprast, ka dzīve tādā sabiedrībā, kur bērns tiek noliegts jau no ieņemšanas brīža vai tiek uzskatīts par lietu, zināmā mērā apdraud visus. Un kad cilvēks tiešām padomā, kad ieiet sevī, tad viņš to var saprast. Es tev neuzspiežu tā domāt, bet es tev varu piedāvāt. Tā ir misija kristīgam cilvēkam, – viņš liek priekšā, viņš sauc kā saucēja balss tuksnesī, ka dažas izvēles nav pareizas, jo iet pret cilvēku.

RL: Tad kādam autoritatīvi jāatbild uz jautājumu: no kura brīža sākas cilvēks? Kāda atšķirība ir starp 12 nedēļām un, teiksim, 14 nedēļām? Es tā saprotu, ka tas cieši saistīts ar bioētiku, nozari, ar ko tu ikdienā nodarbojies.

Jerumanis: Atšķirība ir tāda, ka... starp 2 nedēļām vai 5 nedēļām, vai 12 nedēļām nekādas atšķirības nav. Dažās valstīs aborts ir atļauts līdz 20 nedēļām un pat vēlāk. Ja mēs respektējam cilvēka būtību jau no paša sākuma, tad nevar taisīt nekādu atšķirību. Šīs 12 nedēļas ir viena barjera, kas ir nolikta. Un tiešām varētu būt arī daži apsvērumi, kāpēc tās ir tieši 12 nedēļas. Bet es tikai gribēju pateikt, ka es biju tas bērns mātes miesās jau pēc divām stundām vai pēc desmit dienām. Es jau biju es pats kopš mana pirmā eksistences brīža. Ja kāds būtu ķēries man klāt tajā brīdī, tad manis šodien te nebūtu. “Es jau biju tur,” teica kāds pazīstams romietis, kristietis Tertuliāns. Kas es būtu tagad, ja es nebūtu bijis jau sākumā? No kristietības viedokļa tas ir skaidrs, ka bērns ir Dieva dāvana, ka tas no paša sākuma, no ieņemšanas brīža ir jauna radība. Pat no bioloģiskā viedokļa tā ir jauna šūniņa ar jaunu ģenētisku programmu, kurā ir ietverta visa viņa nākotnes bioloģiskā attīstība... Vai bērns ir pietiekami attīstījies viena gada vecumā vai divu gadu vecumā? Pamats ir tāds: ja tu nerespektē dzīvību no paša sākuma, tad arī viss pārējais kļūst pakļauts cilvēka gribai. Ja šī pati sabiedrība nolems, ka tu neesi cilvēks pēc 12 nedēļu vecuma, tu nebūsi. Ir liels risks kļūt par lietu, un tas nozīmē, ka tiklīdz būs iespēja izvēlēties, tiks izvēlēti vislabākie embriji.

RL: Bet tas notiek jau tagad, mākslīgajā apaugļošanā, piemēram.

Jerumanis: Ir risks, ka nākotnē, pēc 50 vai pēc 100 gadiem, varētu cilvēkus piespiest dzemdēt visus bērnus mākslīgā veidā, jo tā varēs kontrolēt ģenētiskos mehānismus un neļaut piedzimt tiem, kuros būtu dažas kļūdas. Jautājums ir tāds: vai mērķis attaisno līdzekļus? Uz šo jautājumu filozofs Kants savā laikā ir jau atbildējis: nē, neattaisno, jo cilvēks nekad nevar tikt lietots kā līdzeklis, bet gan kā mērķis. Ja zinātne sekos šim likumam, tad spēs attīstītīties un tajā pašā laikā neapdraudēt cilvēku.

RL: Zinātne gadu simtiem un tūkstošiem ir attīstījusies, lielā mērā pateicoties tam, ka darījusi to, kas ir aizliegts, ka ir pārvarējusi dažādus tabu.

Jerumanis: Es tā nedomāju, jo ir zinātnieki, kas ir apstājušies morālu apsvērumu dēļ un nav darījuši to, ko viņi būtu varējuši. Protams, zinātne ir attīstījusies arī ar Aušvices ārstu spēkiem, bet vai tas bija labi? Šeit ir jautājums par ētiku, jautājums par atbildību pret nākotni. Zinātne vienmēr atvēra ceļu jaunām ētiskām problēmām. Bet tagad, kad zinātne var attīstīties pilnīgi brīvi, it kā pašregulējoši, tad atrast atbildes pašai sevī, nedomājot par ētisko jautājumu, būtu bezatbildīgi. Likumdošana dažādos līmeņos, arī internacionāla, arvien nopietnāk pievēršas ētiskas dabas jautājumiem, īpaši tas attiecas uz bioģenētiku. Cilvēks ar uguni var darīt visu: var sasildīt, sagatavot ēdienu, var visu sadedzināt. Protams, ka cilvēks kā tāds var izvēlēties, un es domāju, ka tas vienmēr būs apstrīdēts jautājums: cik zinātne ir brīva darīt to, ko tā grib? Un jūsu teiktajam es varētu iebilst, ka nē, vienmēr tā nav bijis: antibiotikas tika atklātas ne jau tāpēc, ka zinātne pārkāpa kādu likumu, arī daudzi pēdējā laika atklājumi notikuši ne jau tāpēc, ka atklājuši kādus citus ētiskus likumus.

RL: Drīzāk viss pastāv integrāli: to zinātnieku atklājumus, kuri šos likumus nav ievērojuši, izmanto tie, kuri ir ievērojuši; pastāv citi veidi, kā tas notiek. Šodien zinātne ietekmē ekonomisko un varas sektoru, gluži tāpat kā savā laikā to ietekmēja baznīca, no tā izriet attiecīgas sakarības. Vēsture rāda, ka šo robežu ir gatavs pārkāpt jebkurš, kam ir pieeja ekonomikas svirām.

Jerumanis: Šodien nevis zinātne ietekmē varas sektoru, bet ekonomika un vara ietekmē zinātni. Un tādēļ būtu naivi runāt par zinātnes brīvību un neatkarību, zinot, cik tā ir saistīta ar ekonomikas pasauli. Es nevaru attaisnot to ļaunumu, kas tiek darīts šodien, tāpēc, ka kādi cilvēki pagātnē ir darījuši ļaunu. Visi to ļoti labi zina. Vācu filozofs Hanss Jonass saka, ka mēs vairs nevaram rīkoties, domājot tikai par mūsu laiku, mēs esam atbildīgi pret nākamajām paaudzēm. Un tas nozīmē, ka šodien katram zinātniekam, ja viņš ir cilvēcīgs, jāuzstāda jautājums par to, kas ir labs un kas ir slikts.

RL: Tad sanāk, ka ļaunumu var apstādināt tikai vienā veidā: apstādinot patērētāju sabiedrības attīstību – bet pagaidām nav nevienas tendences, kas liecinātu, ka tas pārskatāmā nākotnē būtu iespējams.

Jerumanis: Kādreiz viens no lielajiem disidentiem teica – lai apgāztu Padomju Savienību, iesāc nemelot! Un tu redzēsi, ka sabruks sistēma, jo tā ir uzbūvēta uz meliem. Lai izārstētu patērētāju sabiedrību, izbeidz sev melot, ka tu vari dzīvot tikai no matērijas un no lietām, jo ir citas vērtības. Redzi, mēs daudzreiz izdarām ļaunumu, tāpēc, ka pūķis pamostas mūsos. Mēs zaudējam prātu. Pūķi nogalināt ir grūti, bet var sevi aizsargāt ar prātu, var pārmainīt savu sirdi. Ja es esmu kristietis, tad es varu arī lūgt Dieva garu, lai viņš stiprina mani.

RL: Bieži gadās iet garām sv. Jura hospitālim Vecrīgā, un es vienmēr paceļu skatienu uz cilni, kur sv. Juris nogalina pūķi, un katru reizi, kad skatos uz to, neticu, ka šo pūķi tomēr ir iespējams nogalināt.

Jerumanis: Es tagad atbildēšu ar Kristus vārdiem: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jn 14,27) Un es ticu, ka pēdējais vārds pieder Dievam, ne velnam.

RL: Tu teici, ka viens cilvēks var mainīt visu. Vai tu vari nosaukt mūsu laikabiedru – Latvijā, Šveicē, pasaulē – kurš, tavuprāt, jau ir šāds cilvēks?

Jerumanis: Viena saucēja balss, viens brīnišķīgs piemērs bija Māte Terēze no Kalkutas. Likās, ka tas ir mazs pilieniņš okeānā – iedot padzerties mirstošam cilvēkam Kalkutā uz ielas, bet cik daudz cilvēku sekoja viņas piemēram, lai kļūtu par devējiem un iemantotu tuvākā mīlestību. Tieši tāpēc, ka viņa bija kristiete, viņai tas tika dots. Bet es nesaku, ka viens cilvēks, kurš nav kristietis, to nevarētu, jo ticu, ka katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības.

RL: Atbilstoši hinduisma ētikai – tāda ir šī cilvēka karma, jo savu iepriekšējo dzīvju rezultātā viņš nopelnījis šo situāciju sava ļaunuma dēļ un tagad iepazīst dzīvi no otras puses. Kā lai šeit piemēro kultūru un reliģiju dažādības pastāvēšanas tiesības?

Jerumanis: Es domāju, katrā reliģijā ir sava loģika, ir kas tiešām labs un ir kas slikts. Lietas, kas iet pilnīgi pret cilvēka prātu, nav pieņemamas, un ikkatrā reliģijā daudz kas ir jāpārdomā. Daudzas lietas ir cilvēcīgas – un cilvēkam ir jāattīrās savā Dieva meklējumu ceļā. Ja es, piemēram, redzētu, ka viens kristietis Dieva vārdā nogalinātu cilvēku, tad ar prātu es redzētu, ka tas nav pareizi. Ja mēs nepielietosim prātu, tad nesapratīsimies un iekļūsim Bābeles torņa drāmā. Kāpēc Kants rakstīja savu grāmatu par mieru? Un kāpēc viņš uzskatīja, ka mērķis neattaisno līdzekli, ka līdzeklim jābūt piemērotam cilvēka cieņai? Viņš, vadoties no apgaismības laikmeta principa, deva būtisku pamatu. Globalizācijas laikmetā mēs nevaram atļauties cīņu starp reliģijām, mēs nevaram atļauties naidu starp cilvēkiem; katra sistēma, katra reliģija vai ideoloģija, kas veicinātu naidu, ietu pret cilvēku un veselīgu prātu.

RL: Mēs nesen izdzērām kafiju, ne mirkli nepadomājot par tās izcelsmi: varbūt to bija vākuši pieauguši, ar sociālām garantijām nodrošināti cilvēki, bet varbūt bērni, kas neiet skolā, lai uzturētu savas ģimenes. Mēs to neredzam. Tāpat arī tie bērni, par kuriem tu iepriekš runāji, ir neredzami, viņus nav viegli pamanīt.

Jerumanis:  Paldies Dievam, ir cilvēki un organizācijas, kas mums palīdz to saprast. Nekad nekas nebūs pilnīgs, bet mēs varam tiekties uz pilnību, nevis uz samierināšanos. Ņemsim par piemēru Dienvidameriku; bija laiks, kad visi uzskatīja, ka verdzība ir absolūti nepieciešama, bet dominikāņu tēvs Bartolomeo de Las Kazass, rakstīja eiropiešiem: “Vai jūs apzināties, ka indiāņiem ir dvēsele? Un ka Kristus ir nomiris arī priekš viņiem.” Atbilde bieži bija tāda, ka tad jau sabruks ekonomika. Un kas notika tikai nedaudz vēlāk? Verdzību atcēla, bet ekonomika tā arī nesabruka. Pasaule attīstās un tā var attīstīties vai nu cilvēka augšanas virzienā, vai nu virzienā, kur cilvēks tiek padarīts par lietu un upurēts.

RL: Viens no jautājumiem par atbildību, ko izvirza pasaule, ir arī tāds: vai pietiks resursu? Vai es varu atļauties vēl
vienu bērnu? Un tieši prāts ir tas, kas saka “nē”.

Jerumanis: Paldies Dievam, ka ir pravieši un svētie, jo svētie būs tie, kas glābs pasauli! Svētie vienmēr bijuši tie, kas atgādināja un atgādinās nākotnei – var ticēt tam, ka pūķi var uzvarēt, ka viņu var savaldīt. Ka mīlestība ir spēcīgāka par naidu. Piemēram, bīskaps Sloskāns, kurš tika izvests, notiesāts uz sešiem gadiem sākumā Solovku salās, bet pēc tam Sibīrijā pie Jeņisejas upes. Tur viņš pavadīja 6 gadus – no 1927. līdz 1933. gadam. Vēlāk viņu apmainīja pret Krievijas spiegu, kurš bija apcietināts Latvijā. Latviešu tauta sagaidīja Boļeslavu Sloskānu no izsūtījuma ar ziediem un palmu zariem rokās. Viņš bija vājš, izkaltis, skats it kā no citas pasaules. Viņa priekšā bija vesels pūlis.
Tas ir 1933. gada 22. janvāris, 22.45 uz Rīgas stacijas perona pie Baltijas jūras. Pēc tam pāvests viņu ataicināja uz Romu, kur runāja ar Sloskānu divas stundas un pēc tam viņu nosūtīja pa visām Eiropas valstīm runāt – ne jau par Latviju tajā brīdī, bet par Krieviju! Tā laika cilvēkiem Rietumu pasaulē viņš bija kļuvis par Krievijas kristiešu ciešanu simbolu. Viņš visus aicināja lūgties parKrievijas atbrīvošanu no komunisma. Latvietis, kurš lūdzas par Krieviju, jūt tai līdzi un lūdz par saviem vajātājiem; Sloskāns mums māca mīlestības un piedošanas loģiku, kas ir vienīgā, kas var palīdzēt cilvēces izdzīvošanā. Romas Katoļu baznīca ir atzinusi bīskapa Sloskāna tikuma varonību. Jānis Pāvils Otrais  2004. gadā pēc ilgiem pētījumiem, kurus bija veikusi Beļģijas baznīca, kur bīskaps Sloskāns pavadījis lielu daļu savas dzīves, vienkārši atzina, ka svētuma slava, kas pavadījusi Sloskānu no jaunības, Sibīrijā, Latvijā un arī pēc tam – ka tā ir pamatota. Ka Sloskāns tiešām ir dzīvojis kā Kristus Kalna mācības vēstnesis.

RL: Tas nozīmē, ka Latvijai varētu būt otrs svētais?

Jerumanis: Katoļiem tas būtu pirmais. Šobrīd notiek beatifikācijas process. Nav tik viegli brīnumus pierādīt, jo darbojas vesela izmeklēšanas komiteja. Ir notikusi brīnumaina priestera Dupata atveseļošanās Beļģijā, tieši šis gadījums arī ir izvēlēts beatifikācijai. Ir dažas liecības no Latvijas, un es domāju, ka tāda iespēja ir diezgan liela. Un es pats ticu tam, ka tas neapšaubāmi notiks!

Latvijā ziņo par vairākiem gadījumiem, kad lūguši bīskapu Sloskānu, lai atbrīvo no alkoholisma atkarības, un tas arī ir noticis. Es personīgi lūdzos par vienu slimnieku, kas atradās komas stāvoklī 42 dienas, un es biju aizlūdzis bīskapu Sloskānu, vai viņš nevarētu izdarīt tā, lai tas cilvēks nāktu pie samaņas. Tad pēc 42 dienām, kad es ierados slimnīcā, brīdī, kad es ienācu iekšā un sāku skaitīt “Esi sveicināta”, šis cilvēks atvēra acis un sāka jautāt, kas notiek. Mēs runājām par ticības lietām un dažas stundas viņš uzvedās tā, it kā būtu vesels. Bet šis cilvēks no zinātniskā viedokļa nevarēja runāt, tas nebija iespējams! Jo elektroencefalogrammas rādīja, ka pēc smadzeņu traumas smadzenēs nebija vērojama nekāda darbība. Ārsti vienu brīdi neticēja mums un ģimenei, kas tur bija klāt, ka viņš ir runājis ar mums 5-6 stundas.

Ne vienmēr ir dokumenti, kur ir vairāku ārstu slēdziens par pacienta stāvokli, kas var pateikt pēc tam, ka noticis kaut kas zinātniski neizskaidrojams. Ne vienmēr var pierādīt, ka ir lūgts tieši noteiktam svētajam. Bet bīskapa Sloskāna gadījumā šie pierādījumi bija un tagad rit nākamais posms. Romā vairāki no baznīcas neatkarīgi un bieži vien arī neticīgi ārsti izskata gadījumu no jauna un sniedz dokumentāciju vēl vienā komisijā. Toreiz, kad man bija tas slimnieks, es pilnīgi skaidri biju lūdzis bīskapam Sloskānam, pat diezgan skarbi! Es lūdzu Dievam ar bīskapa Sloskāna aizbildniecību: ja Tu vēlies, ja tas var nest augļus mums visiem... Jo brīnums jau notiek vienmēr, lai mums būtu kaut kas labs arī garīgai augšanai. Dieva plānā tam ir jēga, ir sava nozīme. Jau ir pierādīta svēta dzīve, kas savā būtībā ir daudz nozīmīgāk, bet tas brīnums, kurš tiek pētīts, ir svarīgs tāpēc, lai būtu kāda garantija, ka to, ko mēs kā cilvēki sakām, arī Dievs pieņem. Brīnums nav vēl atzīts, bet arī par to mēs lūdzam.