Brema Stokera Londona

Tas bija 1893. gada 22. septembrī. Nekustamā īpašuma firmas aģents Džonatans Hārkers ar sievu Minu nesteidzīgi atgriezās no bērēm. Ērtā omnibusā viņi aizbrauca līdz pat Haidparka stūrim un Džonatans nolēma, ka Minai nenāktu par ļaunu mazliet pastaigāties – viņi iegāja parka centrālajā Rotten Row ejā, kas bija speciāli paredzēta izjādēm, apsēdās uz soliņa un vēroja cilvēkus parkā. To šajā diennakts stundā bija maz, smidzināja lietus, daudzi soli stāvēja tukši un tas Minai atgādināja par tukšo krēslu, kas palicis mājās pēc Lūsijas nāves. Viņi piecēlās un kājām aizgāja līdz Pikadilī laukumam, kur netālu no Guiliano veikala stāvēja kariete, tautā dēvēta par “viktoriju”. Karietē sēdēja ļoti skaista meitene, un Mina pievērsa tai uzmanību, bet tajā pašā mirklī sajuta Džonatanu līdz sāpēm saspiežam viņas elkoni un izdvešam: “Mans Dievs!”

Džonatana skatiens bija pievērsts kādam gara auguma slaidam vīrietim izliektu degunu, melnām ūsām un spicu bārdiņu, kurš, kā izskatījās, arī bija ievērojis glīto meiteni. Viņš skatījās uz viņu tik uzmanīgi, ka nepamanīja abus garāmgājējus, un tie varēja viņu labi nopētīt. Šī vīrieša seju bija grūti nosaukt par labsirdīgu, tā bija skarba un nežēlīga, taču vienlaikus arī ļoti jutekliska. Viņa lielie baltie zobi izskatījās vēl jo baltāki tādēļ, ka viņa lūpas bija neparasti sarkanas, bet paši zobi bija smaili kā dzīvniekam. Mina pajautāja Džonatanam, kāpēc tas ir tik uztraukts, un viņš atbildēja: “Vai tu redzi, kas tas ir?”
“Nē, dārgais,” viņa atbildēja. “Es viņu nepazīstu. Kas viņš ir?” Džonatana atbilde Minu nobiedēja, jo viņš runāja tā, it kā nezinātu, ka sarunājas ar to: “Tas ir viņš!”

Bailes no svešā

Pusgadu iepriekš Džonatans, kas līdz tam dzīvoja visai garlaicīgu un ikdienišķu dzīvi, bija iekūlies kādā dīvainā negadījumā. Savas firmas uzdevumā viņš bija devies uz Centrāleiropu, lai palīdzētu kādam bagātam ārzemju klientam nokārtot nekustamā īpašuma iegādi Londonas tuvumā, taču tur saskārās ar noslēpumainām un neizskaidrojamām parādībām, par kuru realitāti tagad, pēc atgriešanās drošajā un civilizētajā Anglijā, viņš bija sācis šaubīties. Vīrietis, kuru viņš pamanīja Pikadilī laukumā, bija Transilvānijas grāfs Drakula – vampīrs, kas ieradies pasaules labiekārtotākajā valstī, lai nogalinātu un pārvērstu par paklausīgiem vampīriem visus tās iedzīvotājus. Ieradies, lai pakļautu sev visu civilizāciju.

Apmēram šādā situācijā nostāda sava romāna varoņus Brems Stokers. Grāmata, kuru viņš rakstīja vairāk nekā sešus gadus, iznāca ar nosaukumu “Drakula” (darba variants bija “Undead”, nemirušais) un kļuva par vienu no visvairāk ekranizētajiem literārajiem darbiem 20. gadsimtā.

Romāns tika rakstīts Londonā un, lai arī tā sākumā un noslēgumā stāstīts par notikumiem mežonīgos Karpatu kalnos, svarīgākais lūzums notiek Londonā – izglītotu, kulturālu un pašpārliecinātu iedzīvotāju pilnā pilsētā. Tiesa, jau deviņus gadus pirms romāna izdošanas Londonu bija satraukusi neatklātu cietsirdīgu slepkavību virkne, kas tika piedēvēta personai ar iesauku Džeks Uzšķērdējs.

1888. gada 31. augustā pārsimt metrus no Londonas slimnīcas tika atrasts kādas Mērijas Annas Nikolsas līķis, pārgrieztu rīkli un sakropļotu ķermeni. 8. septembrī nogalināta Ennija Čepmena, 30. septembrī – Elizabete Straida un Ketrīna Edouza, 9. novembrī atrasts Mērijas Džeinas Kellijas līķis ar tādām pašām pazīmēm, tikai šoreiz tas neatradās uz ielas, bet gan viņas gultā. Visas nogalinātās bija prostitūtas, noziedznieks tās bija nožņaudzis, tad pārgriezis rīkli un trim no viņām bija izņemti iekšējie orgāni – dzemdes, nieres, sirds. Šie pieci upuri tiek uzskatīti par viena un tā paša noziedznieka roku darbu, taču no 1887. līdz 1891. gadam ir fiksētas vēl 13 līdzīga rakstura slepkavības, kas arī nav atklātas.

Skaidrs, ka Anglijas iedzīvotāji bija šokā. Viņi taču dzīvoja mierīgā un labklājīgā valstī, kas pēdējo 50 gadu laikā bija kļuvusi par vienu no industriāli attīstītākajām pasaulē. Anglijas likumdošana, Lielbritānijas kolonijas, ekonomiskais uzplaukums un sociālā iekārta garantēja karalienes Viktorijas pavalstniekiem sajūtu, ka viņi ir sasnieguši tādu civilizācijas attīstības stadiju, kādu vēsture vēl nav pazinusi. 1831. gadā Londona kļuva par pasaules lielāko pilsētu (1891. gadā tajā dzīvoja 5, 5 miljoni iedzīvotāju) un šo statusu saglabāja līdz pat 1925. gadam. Dzelzceļi, rūpnīcas, sabiedriskais transports, gāzes apgaismojums pilsētas ielās (kopš 1859. gada – praktiski visās lielākajās Anglijas pilsētās) un mājokļos, izglītības, zinātnes un medicīnas uzplaukums – tas viss radīja patīkamu ilūziju, ka cilvēks ir radības kronis, kura spēkos ir dzīvot labi un laimīgi. Un šajā brīdī notiek kaut kas neizskaidrojams, kaut kas tāds, kas satriec mietpilsoņu pašpārliecinātību, atmetot viņus atpakaļ savas kolektīvās apziņas tumšākajos, netīrākajos un biedējošākajos nostūros. Zīmīgi, ka divus gadus pirms Džeka Uzšķērdēja parādīšanās iznāk Roberta Lūisa Stīvensona grāmata “Savādais atgadījums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu” – lielā mērā simbolisks kriminālstāsts par kāda zinātnieka nonākšanu atkarībā no savas personības apslēptās un noziedzīgā puses. Misters Haids, kura tieksmes un spēkus atbrīvoja Džekila izgudrots ķīmisks preparāts, metās Londonas ielās un slepkavoja tā, it kā cilvēce nekad nebūtu pazinusi nedz kristīgo ētiku, nedz gadsimtiem sarūpētos likumus. Viņa nesodāmību garantēja tas, ka pēc zināma laika Haida personība pārvērtās atpakaļ miermīlīgajā un likumpaklausīgajā Džekilā. Gadu vēlāk – 1887. gadā “Bītona Ziemassvētku gadagrāmatā” tiek publicēts pirmais Artūra Konana Doila stāsts par Šerloku Holmsu, ģeniālu detektīvu, kura racionālā domāšana un dedukcijas spējas atjaunoja britu lasītājos ticību tam, ka ļaunumu iespējams uzvarēt ar prātu un kārtību. Šādos apstākļos teātra kritiķis un aktiera Henrija Ērvinga aģents Brems Stokers raksta romānu par Drakulu.

“Žēlīgais Dievs, profesor! – es iekliedzos, pielēcis kājās. – Jūs taču negribat teikt, ka šāds sikspārnis sakodis Lūsiju un kaut kas tamlīdzīgs ir iespējams Londonā, deviņpadsmitajā gadsimtā?”

Asinis ir dzīvība

Abrahams (Brems) Stokers piedzima 1847. gadā Klontarfā – mazā piejūras pilsētiņā trīs jūdzes no Dublinas, ostas līča pretējā pusē. Runā, ka līdz pat septiņu gadu vecumam viņš neprata staigāt – atšķirībā no brāļiem un māsām, kas skraidīja pa pludmali vai parku, Brems gulēja gultā un jūru redzēja tikai pa savas istabas logu trešajā stāvā. Tieši gadu iepriekš Īrijā lakstu puves dēļ aizgāja bojā visa kartupeļu raža un iestājās bads. Pusotrs miljons īru gāja bojā no bada un slimībām, vēl pusotrs miljons emigrēja.

Valdības ierēdņa Stokera ģimenei gan bija pastāvīgi ienākumi un ēdamā netrūka, taču vakaros dzirdētie stāsti par izsalkušiem suņiem, kas ēd mazus bērnus, nebija tikai fantāziju augļi. Ostas rajonā vienmēr bija pilns ar zagļiem, krāpniekiem un blēžiem, pilsētā kopš sākta gala bijis tik daudz pašnāvnieku, ka tiem izveidota īpaša kapsēta, bet mierīgos iedzīvotājus pilsētas ielās pa naktīm biedējis jātnieks uz zirga – kāda nelabu galu ņēmušā kāršu spēlmaņa un teatrāļa Frederika Džonsa spoks.

Netrūka arī ģimenes leģendu – Brema māte viņam esot stāstījusi, kā bērnībā tik tikko izdzīvojusi pēc holēras epidēmijas un bada laikā dzērusi asinis no ģimenes vienīgās govs pārgrieztās vēnas. “Asinis ir dzīvība,” saka viens no Stokera romāna varoņiem, vērojot asinspārliešanu vampīra sakostai sievietei. Asinsnolaišanu praktizēja arī Brema ārsts, viņa tēvocis Viljams Stokers. Starp citu, trīs no Brema brāļiem kļūs par ārstiem, vecākajam par sasniegumiem galvas smadzeņu ķirurģijā tiks piešķirts pat bruņinieka tituls. Bet bērnību Brems pavadīja, visu laiku gaidot savu nāvi un pārējie ģimenes locekļi īpaši nav cerējuši uz izveseļošanos. Slimības iemesls tā arī joprojām nav zināms – tolaik Īrijā bijušas izplatītas dažādas dīvainas sērgas.

Pēc piepešas izveseļošanās Brems sāka strauji augt, iegūstot muskuļotu un spēcīgu ķermeni, pabeidza Trīsvienības koledžu Dublinā, kur guva panākumus dažādos sporta veidos un aizrāvās ar Volta Vitmena dzeju, pat uzrakstīja vēstuli dzejniekam, kuru gan tā arī nenosūtīja. Vitmenu viņš esot uzskatījis par savu garīgo tēvu.

Labais un ļaunais

Tēva motīva svarīgumu daudzi pētnieki saskatījuši arī romāna “Drakula” samezglotajā sižetā. Viens no varoņiem – Abrahams van Helsings ir nosaukts paša Brema un vienlaikus – viņa tēva Abrahama Stokera vārdā. Tas ir bezbailīgs vampīru pētnieks, kurš sevī iemieso gudrību, spēku un maigumu, it īpaši – attiecībās ar Džonatana jaunlaulāto sievu Minu, kas jāsargā no Drakulas tīkojumiem.

Viktoriānisma priekšstatos bija tikai divu veidu sievietes – labās un sliktās. Mina šajā romānā ir “labā sieviete”, par kuras drošību rūpējas veseli pieci vīrieši (Brems ģimenē bija viens no pieciem brāļiem). Viņas draudzene Lūsija ir Minas pretstats – jutekliska un samaitāta sieviete, kas spēj domāt tikai par romantiskām attiecībām un rezultātā samaksā par to, kļūdama par Drakulas sekotāju un vampīru. Zīmīgi, ka pēc Lūsijas nāves neviens vairs neizjūt ne mazāko žēlumu. Divu veidu sievietes ir pelnījušas tikai divu veidu attieksmi, vienas ir sargājamās un neseksuālās mātes, visas pārējās ir samaitātas un bīstamas vīriešiem.

Tik pretēji rīcības modeļi Stokera literāro pasauli padara visai melnbaltu. Arī vīrieši ir tikai cēli, racionāli un drosmīgi, bet viņu pretstats ir absolūtais ļaunums, kas iemiesojies zemiskos instinktos un “sievišķīgās” kaislībās. Interesanti, ka Drakulas tēla aprakstā ir jūtams ne mazāk spēcīgs “tēva” motīvs, taču tas satur Oidipa cienīgu noliegumu – Drakula ir tēvs nodevējs, aizbildnis, kas izmanto savu varu pār otru personu, lai iegūtu pašu dārgāko – asinis. Un šeit jāatceras par Brema attiecībām ar viņa īsto tēvu.

Abrahams Stokers vecākais bija aizņemts cilvēks – gandrīz piecdesmit gadus nostrādājis valdības dienestā, viņš bija sasniedzis augstākos ierēdniecības rangus, taču iekūlies pamatīgos parādos, jo visu naudu ieguldījis savu dēlu izglītošanai. Pēc aiziešanas pensijā viņš izmantoja savu dzīvības apdrošināšanas polisi, lai nokārtotu neatliekamākos maksājumus un muktu no parādiem, atlikušo naudu izmantojot dzīvei pansijā ārzemēs ar sievu un meitām. No dēliem tikai jaunākais vēl nebija pabeidzis studijas koledžā, pārējie bija uzsākuši diezgan veiksmīgu karjeru. Brems gadu bija nostrādājis par klerku Dublinas pilī un pat izlēmis kandidēt uz Dublinas pilsētas kases pārvaldnieka amatu, taču tēvs viņu atrunāja, apgalvodams, ka tiks ievēlēts katoļu pārstāvis.

Teātra aizkulišu vilinājums

Pēc koledžas beigšanas Stokers (ar izcilību matemātikā) kļuva par teātra kritiķi Dublinas laikrakstā “Evening Mail” un aizvien vairāk aizrāvās ar teātra dzīvi, savukārt viens no tā laika slavenākajiem īru aktieriem Henrijs Ērvings nupat bija guvis ievērību arī St. James teātrī Londonā. Aktieris no vietējas nozīmes āksta bija kļuvis par starptautisku skatuves zvaigzni, kas iekļūst augstākajās aprindās un pelna pasakainus honorārus. Vēlāk Ērvings kļuva par pirmo aktieri, kam piešķirts bruņinieka tituls (starp citu, vienlaicīgi ar Brema Stokera brāli).

Uz brīdi atgriezies Dublinā ar “Hamleta” iestudējumu, 1876. gada decembrī Ērvings izlasīja Stokera recenziju par izrādi Karaliskajā teātrī un uzaicināja jauno kritiķi uz vakariņām smalkajā Šelburna hotelī. Bez grima un skatuves gaismām slavenais aktieris izskatījās zemnieciski sakumpis un tuvredzīgs. Neguvis nekādu formālu izglītību, Ērvings runāja ar briesmīgu Kornvolas akcentu, jo tur bija pavadījis bērnību. Viņš atzinīgi izteicās par Stokera rakstu, taču nekas cits arī nebija sagaidāms – Brems jau sen bija kļuvis par kvēlu Ērvinga pielūdzēju un neslēpti cildināja viņa talantu atveidot spēcīgus, instinktu vadītus personāžus, kuros ticība ņem virsroku pār intelektu.

Šajā tikšanās reizē Ērvings saprata, ka Stokers viņam ir vajadzīgs – uzticams, gudrs un godīgs palīgs, kas spētu apmierināt viņa ekstravagantākās iegribas. Pēc pusotra gada Stokers tiek uzaicināts ieņemt Ērvinga menedžera, aģenta un lietveža lomu. Viņš piekrīt. Starp citu, neilgi pirms viņu pirmās satikšanās Neapolē mirst Brema tēvs. Drīz pēc tam Brems uz visiem laikiem atmet savu kristīto vārdu – Abrahams.

Ir vēl kāds cilvēks, kurš savdabīgā veidā Bremam Stokeram bija tēva vietā – viņa studiju biedra Oskara Vailda tēvs Viljams. Bremu garlaikoja viņa kolēģi ierēdņi, arī avīzes darbinieki, ar kuriem viņš šad un tad vakarā pēc kārtējā numura nodošanas iedzēra savu pinti alus, runāja tikai par sievietēm, sportu un politiku. Brems ilgojās pēc sabiedrības, kurā varētu paspīdēt ar savām zināšanām par teātra aizkulisēm, intrigām un skatuves mākslas smalkumiem. Nav brīnums, ka Brems labprāt iesāka viesoties sestdienu vakaros pie sera Viljama un lēdijas Džeinas, kas dzīvoja smalkākajā Dublinas rajonā netālu no Trīsvienības koledžas.

Oskars Vailds iestājās koledžā 1871. gadā, kad Brems jau mācījās pēdējā kursā, taču tieši viņš uzņēma Oskaru koledžas studentu Filozofiskajā biedrībā, kuras prezidents tobrīd bija. Oskaram provinciālā augstskola šķita par seklu, taču viņa brālis Villijs tur bija iemantojis vispārēju atzinību kā nopietns un interesants debašu dalībnieks. Villijs Vailds krietni iedzēra, valkāja bārdu, lai atšķirtos no brāļa, pēc koledžas beigšanas tika aicināts turpināt akadēmisko karjeru, taču izvēlējās neatkarīgā žurnālista statusu.

Viņu vecāku mājas bija atvērtas ikvienam viesim, ja vien tas spēja būt oriģināls un asprātīgs. Galds vienmēr bija bagātīgi klāts, tā dēļ Oskars to nicīgi dēvēja par “restorānu, nevis salonu”. Brīvā un artistiskā atmosfēra šajās mājās pamudināja arī Bremu uzsākt literāru karjeru – sākumā ar stāstiem, vēlāk romāniem. Kopš vecāku aizbraukšanas uz Šveici, Brems bija biežs viesis Vaildu mājās. 1874. gadā viņš dodas apciemot vecākus, taču pa ceļam iegriežas Parīzē, aiziet uz teātri un aizmirst par sava ceļojuma galamērķi. Viņš nolemj pamest klerka amatu, pārcelties uz Londonu un rakstīt lugas. Divus gadus vēlāk, pāris mēnešus pirms Abrahama Stokera mirst Viljams Vailds. Vēl pēc diviem gadiem Brems pamet Dublinu, lai sāktu jaunu dzīvi pasaules lielākajā pilsētā.

Florensa un Oskars

Henrija Ērvinga uzaicinājums bija nācis tieši laikā, Bremam tik vien kā atlika nokārtot darīšanas un... apprecēties. Viņa līgavu sauca Florensa, viņi bija saderinājušies gadu pirms kāzām, taču šīs laulības tik un tā bija pārsteigums daudziem paziņām. Galu galā, Florensa literatūras vēsturē ir iegājusi kā Oskara Vailda pirmā mīļākā. Šeit sākas vairākas neskaidrības – nav īsti zināms, kā un kur Brems iepazinās ar Florensu. Ja kāzas notika 1878. gada nogalē un tika izsludinātas gadu iepriekš, tas nozīmē, ka viņi bija pazīstami vismaz kops
1877. gada. Oskars Vailds ar Florensu iepazinās 1876. gada vasarā, kad bija atbraucis brīvdienās no Oksfordas uz Dublinu un ieradās Klontarfā ar savu eseju lasījumiem, kurus (Brema Stokera dzimtajā pilsētā) bija noorganizējusi pati Florensa. Viņi tovasar tikušies vairākkārt, bet nākamā gada maijā pēc atgriešanās no brīvdienām, Oskars stāstījis savam draugam Oksfordā, ka šoreiz “Florija bijusi jaukāka kā jebkad”. Brema memuāros, kas pārsvarā veltīti atmiņām par Henrija Ērvinga dzīvi, ir tikai viena rindiņa, kurā gaidāmās kāzas aprakstītas kā pārcelšanos uz Londonu traucējošs, taču nepieciešams apstāklis. Nav ne vārda par to, kā un kāpēc Brems samierinājies ar savas saderinātās sānsoļiem, taču ir saglabājusies Oskara Vailda vēstule Florensai deviņus mēnešus pirms viņas kāzām. Tajā viņš pateicas par kartīti, ko Florensa sūtījusi iepriekšējās Lieldienās, nožēlo to, ka nav varējis būt Dublinā un lūdz atdot viņam zelta krustiņu ar iegravētu vārdu “Oskars”. “Lai cik šis nieciņš bezvērtīgs, man tas kalpos kā piemiņa par diviem skaistiem gadiem – skaistākajiem no visiem maniem jaunības gadiem – un es gribētu, lai tas vienmēr būtu ar mani... Lai arī tu neesi uzskatījusi par vajadzīgu informēt mani par savām kāzām, es nevaru nenosūtīt tev vislabākos vēlējumus būt laimīgai. Lai arī kas notiktu, es neesmu vienaldzīgs pret tavu labklājību: mūsu dzīves straumes ir tecējušas viena otrai līdzās pārāk ilgi, lai būtu savādāk.” Florensa piedāvājusi satikties Brema dzīvoklī, lai atdotu krustiņu, taču Oskars uzskatīja, ka tas būtu negodīgi attiecībā pret viņas nākamo vīru. “Mums ir jāšķiras tur, kur mēs pirmoreiz tikāmies,” viņš atbild un uzaicina viņu uz savu vecāku mājām. Tātad viņu pirmā tikšanās tomēr ir bijusi dzīvoklī, kuru par savām otrajām mājām no 1872. līdz 1876. gadam uzskatījis Brems.

Starp citu, 1876. gadā Florensai bija knapi septiņpadsmit gadi, Bremam – divdesmit deviņi. Brems bija pieaudzis vīrietis ar stabiliem ienākumiem un ierēdņa amatu, Oskars – students, kura vienīgais talants bija sacerēt romantiskus dzejolīšus. No veselā saprāta viedokļa, Florensas izvēle bijusi pareiza, turklāt Oskars jau tobrīd bija pazīstams kā seksuāli atraisīts cilvēks, kurš vismazāk bija noskaņots uz precēšanos.

Steigšus apprecējušies, Brems ar Florensu kāzu ceļojuma vietā dodas pie Henrija Ērvinga, sagādājot pārsteigumu arī viņam. Viktoriānisma laikmeta džentlmeņi nemēdza runāt par sievietēm, izņemot kritušās. Vēl kāds iemesls, kā dēļ Brems varētu būt noklusējis par savām kāzām, bija paša Henrija neveiksmīgā laulība un atsvešināšanās no sievas, kuru tieši tāpat sauca par Florensu. Romānā “Drakula” Stokers apraksta, ka Džonatans atliek kāzas ar Minu komandējuma dēļ uz Transilvāniju pie Drakulas.

Dzīvoklis pasaules centrā

Londonā Stokeru jaunais pāris par simt mārciņām gadā noīrēja sešistabu dzīvokli Southemptonstrītā, netālu no Lyceum teātra un Koventgārdenas tirgus. Lēdija Džeina Vailda, kas plānoja pārcelties uz Londonu, esot viņus apskaudusi par tik labu un lētu dzīvesvietu, taču tirgus tuvums sagādāja arī dažu labu nepatīkamu mirkli. Rajons bija blīvi apdzīvots, ielas pilnas sīku veikaliņu un tavernu, netrūka kabatzagļu un prostitūtu, vārtrūmes dvakoja pēc urīna un puvušiem dārzeņiem. Vidusšķiras pārstāvji slēpās no smakas un cilvēkiem slēgtās ekipāžās. Toreiz mēdza runāt, ka Londonā ir vairāk īru nekā Dublinā, vairāk skotu nekā Aberdīnā, vairāk ebreju nekā Palestīnā un vairāk katoļu nekā pašā Romā.

Londona bija iekārojamākais imigrantu ceļamērķis, pasaules multikulturālākā galvaspilsēta, kas vilina ar jaunām iespējām un biedē ar savu prātam neaptveramo daudzveidību. Čārlza Dikensa aprakstītā Olivera Tvista ierašanās Londonā, veicot kājām 75 kilometrus garu ceļu, bija tipiska. Londona bija arī Transilvānijas muižnieka Drakulas sapnis. Stokera romānā viņš atzīstas savam viesim, ka ilgojas “pastaigāties pa ļaužu pilnajām ielām jūsu varenajā Londonā, būt cilvēces kņadas un burzmas centrā, piedalīties tās dzīvē, tās nāvē un visā, kas to padara par tādu, kāda tā ir”.

Brems Londonā esot visur gājis kājām, ja vien nav bijis kopā ar Florensu. Viena no pirmajām apstāšanās vietām bijusi Britu bibliotēka, tur Brems nopircis ieejas biļeti uz Apaļo lasāmo zāli, kur bija pieejamas visas jaunākās grāmatas un preses izdevumi. Tobrīd viens no skandāliem, kam aizrautīgi sekoja sabiedrības krējums, bija gleznotāja Džeimsa Vistlera prasība par goda un cieņas aizskaršanu pret mākslas kritiķi Džonu Raskinu. Kritiķis par Vistlera jaunāko gleznu “Noktirne melnā un zeltā” bija rakstījis, ka ir savā mūžā redzējis daudz ko, bet vēl nekad tādu bezkaunību, ka kāds “ģeķis būtu prasījis divsimt gineju par krāsas spaini, kas iegāzts publikas sejā”. Viņš arī izteicis minējumu, ka šo gleznu Vistlers ir radījis divās dienās, uz ko mākslinieks atbildējis: “Nē, es tai esmu veltījis visu savu mūžu.” Tiesas procesā Vistlers uzvarēja. Lai arī Raskinam tika piespriests samaksāt tikai vienu šiliņu, šo simbolisko monētu Vistlers lepni esot nēsājis iekārtu pulksteņķēdē.

Nedaudz vēlāk Henrijs Ērvings, kura portretu Vistlers gleznoja Lyceum teātrī, iepazīstināja viņu ar Bremu, kuru stādīja priekšā kā savu finanšu ģēniju. Mākslinieks, kas bija iekūlies milzīgos parādos, lūdza Stokeru kļūt par viņa grāmatvedi, taču nepaspēja izmantot šo jauno pazīšanos – tiesu izpildītāji iznesa no dzīvokļa visas mēbeles brīdī, kad Vistlers tur pusdienoja ar viesiem un pasniedza pankūkas ar kļavu sīrupu. Viņš aizmuka no kreditoriem uz Venēciju, kur veiksmīgi pārdeva vairākas gleznas un varēja atgriezties Londonā. Tikmēr Vistlera vietu sabiedrības mulsinātāja lomā bija aizņēmis jauns skandālists – Oskars Vailds. Reiz, runājot par kādu dzēlīgu asprātību, ko bija publiski izmetis Džeimss Vistlers, Vailds teica: “Vēlētos, kaut es to būtu teicis.” “Gan jau vēl pateiksi,” atbildēja gleznotājs. Īpatnējā veidā šis pareģojums piepildījās, kad Oskars Vailds iesniedza tiesā prasību par goda un cieņas aizskaršanu – viņa mīļotā vīrieša Alfrēda Duglasa tēvs bija publiski nosaucis dzejnieku par sodomītu. Tikai, atšķirībā no Vistlera prāvas, šis skandāls beidzās ar Vailda tiesāšanu un nokļūšanu cietumā.

Sabiedrības krejošanas māksla

Pēc triumfāli aizvadītas pirmās sezonas Ērvings devās turnejā pa Vidusjūras piekrastes pilsētām, bet Brems Stokers veica inventarizāciju Lyceum teātra palīgtelpās. Starp pusgadsimtu krātām dekorācijām un krāmiem viņš atrada sarūsējušu grilla krāsni, kas tur bija palikusi kopš savulaik slavenā kluba “Diženā bifšteku biedrība” laikiem. 1735. gadā Koventgārdenā to bija nodibinājuši komediants Džons Ričs un scenogrāfs Džordžs Lamberts. Vakaros, kad Lamberts bija pārāk aizņemts, lai dotos uz restorānu, viņš cepa gaļu turpat teātra aizkulisēs un ar laiku izveidojās regulāru viesu pulciņš, kas nodibināja slēgtu klubu ar limitētu biedru skaitu – divdesmit četri.

Pēc Koventgārdenas teātra nodegšanas klubs pārvietojās uz citām telpām un nu bija nonācis Brema apsaimniekotā teātra aizkulisēs. Acīmredzot tā bija Stokera ideja atjaunot Bifšteku biedrību, iekārtojot to par vienu no smalkākajiem un prestižākajiem Londonas klubiem. Nelielajās telpās pie galda bija tikai 36 vietas, tāpēc bieži vien viesi izvietojās arī uz skatuves, radot neskaitāmas leģendas un nostāstus par šeit notikušajām sarunām, intrigām, kaislībām. Viesi ieradās uzreiz pēc kārtējās izrādes beigām, sasēdās atbilstoši Brema sarakstītajām galda kartēm un gaidīja Henrija Ērvinga parādīšanos. Bieži vien viņš nāca, tērpies skatuves kostīmā, pacēla glāzi un šekspīriskā dramatismā pasludināja: “Spēle sākusies!” Viņa viesmīlībai nebija robežu, attiecīgi to trūka arī tēriņiem. Kādiem dārza svētkiem Brems sastādīja viesu sarakstu un apstājās, kad bija sasniegts skaitlis 5000. Savās atmiņās viņš rakstīja: “Aptvert tādu viesu daudzumu bija pa spēkam tikai māksliniekam.”

Viens no pastāvīgajiem Bifšteku kluba apmeklētājiem bija Oskars Vailds. Stokers viņu laipni uzņēma gan teātra pirmizrādēs, gan kluba vakariņās. Laikrakstu baumu slejās pavīdēja ziņa par to, ka Vailds redzēts draudzīgi sarokojamies ar Stokeru – tātad viņu sāncensība par Florensu bija kļuvusi par Londonas smalko aprindu sarunu tēmu. Ja arī tur bija kāds neatrisināts konflikts, Brems nelika to manīt, it īpaši pēc Oskara laulībām ar Konstanci Loidu 1884. gadā. Pati Florensa, šķiet, ar sajūsmu uzņēma Oskara tuvumu un slavas oreolu. Rūpēdamies par to, ar kādiem cilvēkiem parādīties sabiedrībā, tikpat lielā mērā kā par savu apģērbu, Vailds sākumā dzīvoja kopā ar mākslinieku Frenku Mailzu, kādu laiku bija manīts Velsas prinča mīļākās Lillijas Lengtrijas pavadībā. Iespējams, tieši Vailds pierunāja Stokerus pārcelties uz buržuāziskāko Čelsijas rajonu, kur tuvumā dzīvoja gleznotājs Roseti un dzejnieks Svinbērns. Tur Stokers iemantoja paradumu dienu sākt ar brokastīm gultā, vienpadsmitos ar prāmi braukt līdz teātrim, pārskatīt vēstules un kārtot Ērvinga lietas, tad doties mājup, lai ieietu vannā un pārģērbtos vakariņām. Kādu rītu, 1882. gada 14. septembrī, braucot ar prāmi uz darbu, viņš pamanīja vecu vīru, kurš ielēca upē, lai izdarītu pašnāvību. Stokers saķēra viņu aiz drēbēm, taču pašnāvnieks pretojās un centās noturēt galvu zem ūdens. Nometis mēteli un vesti, Stokers ienira un, peldot pret straumi, turēja slīcēju, līdz piebrauca laiva. Nogādājis viņu savās mājās un nesekmīgi cenšoties veikt elpināšanu, Stokers saprata, ka vīrs ir miris. Par šo varonīgo rīcību Brems saņēma Karaliskās Humānisma biedrības bronzas medaļu. Viņš bija riskējis ar savu dzīvību, lai glābtu tā arī neidentificētu vīrieti ap gadiem sešdesmit. Laikraksts “The Penny Illustrated Press” to nosauca par cēlu rīcību. Izdevums “The Entr’Acte”, kas specializējās dzēlīgos jokos par teātrim tuviem cilvēkiem, ievietoja karikatūru, kurā redzams izmircis Stokers ar slapju cepuri rokās un Ērvings, kas viņu sveic ar vārdiem: “Bravo, Stoker! Mēs tikai tēlojam varoņus uz skatuves, bet tu tāds tik tiešām esi!” Tā bija Brema Stokera zvaigžņu stunda.

Drakula starp vīrieti un sievieti

Nav īsti saprotams, kāpēc desmit gadus vēlāk viņš sāk rakstīt romānu, kura dēļ Stokera vārds ir iegājis vēsturē. Viens no romāna motīviem – šausmas, ko iedveš piepeša svešinieka klātbūtne mūsu labiekārtotajā apkārtnē, lieliski iederējās tālaika Londonas iedzīvotāju domāšanā. Otrs motīvs ir grūtāk saskatāms un sarežģītāks – dažādi sieviešu un vīriešu savstarpējo attiecību modeļi, kas aizvien vairāk sāka nodarbināt viktoriānisma dubultās morāles ēnā dzīvojošo prātus. Klasiskās heteroseksuālās dzimumattiecības likumīgā laulībā bija publiski neapstrīdams standarts, turklāt ar klasiskām attiecībām te jāsaprot sievietes pasivitāte un pakļautība vīrieša gribai, gluži tāpat kā ķermenis tiek pakļauts prātam. Viss, kas šo shēmu izjauc vai izkustina, tika uzskatīts par nepiedienīgu, netiklu un sodāmu. Reālajā dzīvē šī morāle sadūrās ar lielpilsētas iedzīvotāju ikdienu, kas sastāvēja no dažādu tautu un kultūru priekšstatiem, imigrantu un deklasēto iedzīvotāju attiecībām, ārlaulības sakariem un augstākajā sabiedrībā pieņemtajām “dēkām”. Par normu tika uzskatīta neafišēta bērnu seksuāla izmantošana un prostitūcija, taču atklāti homoseksuāli romāni izpelnījās sabiedrības un tiesībsargājošo iestāžu nosodījumu.

Brems Stokers acīmredzami zināja par savas sievas Florensas un Oskara Vailda attiecībām pirms laulībām, iespējams, pat vienlaicīgi ar abiem vīriešiem. Viņš neapšaubāmi bija lietas kursā par Oskara biseksualitāti – ne tikai par šo sakaru detaļām, bet arī par to, kā smalko aprindu pārstāvji tās akceptēja. Romānā “Lēdija Etlaina”, kas izdots 1908. gadā, Stokers garāmejot apraksta šādu, īpatnēju biseksualitātes koncepciju: “Katrā indivīdā ir lielāks vai mazāks noteikta dzimuma šūnu pārsvars, un viņa pievilcība pretējā dzimuma acīs ir atkarīga no atrašanās augstākā vai zemākā rangā pēc dzimuma skalas. Tā visvīrišķīgākais vīrietis tiecas pēc vissievišķīgākās sievietes un attiecīgi uz leju līdz līmenim, kurā dzimuma pazīmes ir tik neizteiktas, ka šiem cilvēkiem ir itin viegli stāties kontaktos ar jebkuru.”

Romānā “Drakula” lielākā daļa varoņu ir statiski un nemainīgi tēli – tie iemieso sevī konkrētas idejas par to, kādiem jābūt “īstiem vīriešiem” un “labām sievietēm”. Arī viņu heteroseksualitāte ir neapšaubāma. Vienīgais sarežģītais tēls ir Drakula – persona, kas iedveš riebumu un pievelk. Viņš nav absolūts un bezpersonisks ļaunums, kā to dažkārt traktē kino versiju veidotāji. Jau pašā romāna sākumā Drakula iekāro Džonatanu – viņš aizdzen trīs vampīrus sievietes ar vārdiem “Viņš ir mans!”, bet ainā, kurā Drakula savaldzina Minu guļošā Džonatana klātbūtnē, veidojas izteikti seksuāla situācija ar trešā dalībnieka klātbūtni laulības gultā. Divdomīgi izskan pat viņa draudi britu vīriešiem: “Visas jūsu sievietes jau ir manas.” Jebkurā gadījumā tā nav vienaldzība pret vīrieti, tā ir vēlme iegūt un pazemot, stājoties daudz intīmākās attiecībās kā tās, uz kurām bija gatavs parastais vidusšķiras pārstāvis. Drakula savā asins iekārē vienlaikus atrodas gan vīrieša, gan sievietes lomā – viņš iegūst otru cilvēku, ievadot tā ķermenī falliskos zobus, taču dzīvību nesošais šķidrums ieplūst viņā, nevis upurī. No otras puses, nostiprināt šīs attiecības viņš var, vienīgi liekot arī upurim iedzert asinis – viņš pārgriež sev vēnu un piespiež upuri ar muti pie brūces, liekot izvēlēties – nosmakt un nomirt vai dzert asinis un kļūt par to, kurš nomirt vairs nevar.

Stokera “Drakula” kļuva par viņa visveiksmīgāko grāmatu, taču diez vai varētu runāt par īstu slavu dzīves laikā. Apmēram piecpadsmit citi sacerējumi, lai arī tika izdoti (pēc Ērvinga nāves Stokeram nācās pelnīt iztiku ar mēģinājumiem pārdot savus literāros darbus), taču īpaši pamanīti netapa. Arī Drakula kļuva krietni slavenāks par savu autoru, pateicoties kino un teātru interesei. Grāmata, kas uzrakstīta visai grūti uztveramā, pat varētu teikt – modernisma žanrā kā vēstuļu, avīžsleju un dienasgrāmatas ierakstu kompilācija, pati par sevi nebija tik nozīmīga, cik ideja par Drakulu, mūsu apziņas un iekāres radītu briesmoni, kurā iemiesotus var saskatīt vairākus viņa laikabiedrus – nevaldāmo romantiķi Oskaru Vaildu, kurš bija gatavs savaldzināt un pavest gan vīriešus, gan sievietes, kaislīgo un noslēpumaino diktatoru Henriju Ērvingu, kurš pakļāva savai gribai ikvienu – gan draugu, gan ienaidnieku. Tā arī netop skaidrs, kā viduvējam teātra kritiķim un izdarīgam administratoram citu nenozīmīgu sacerējumu starpā izdevās radīt tik fascinējošu un nemirstīgu tēlu.

Starp citu, piecpadsmit gadus pēc “Drakulas” izdošanas, 1912. gada 14. aprīlī nogrimst “Titāniks”. Nepilnu nedēļu vēlāk – 20. aprīlī mirst Brems Stokers.