1. Kur nav Sibīrijas
Šad un tad, un aizvien biežāk nākas dzirdēt, ka Rietumos vairs neko nevarot atrast – velkot tik uz Austrumiem, tik uz Austrumiem. Skaidrs, ka uz paplātes pasniegti Rietumi austrumnieka sirdij ir īss mērķis. Sirdis, kas paaudzēm uzpildītas ar progresa un lielās nākotnes potēm, mērdē nost tik nežēlīgi un acīmredzami pārejoša labklājības iespēja. Austrumeiropietis tiecas uz vecumu. Viņš it kā dzīvo savā ķermenī, ar to pārvietojas, veic bioloģiskās pamatfunkcijas, taču gara piesaiste ķermenim viņam ir daudz niecīgāka nekā rietumeiropietim. Austrumeiropietim vajag garīgās, nevis fiziskās telpas plašumu – un šīs garīgās telpas robežlīniju meklējumus viņš transformē gājienā uz vecumu.
Berlīnē, kuru kā Rietumeiropas atraugu varbūt iespējams atcerēties pat pozitīvā nozīmē, pastāv spēcīga sociālā parādība – milzīgi sabiedrības slāņi sirgst ar “ostalģiju”.
Tildes datorprogramma acumirklī šo vārdu zinīgi pārveido par “nostalģiju”, bet es spītīgi pārlaboju atpakaļ uz “ostalģiju” un tagad šis vārds jau divās vietās tekstā pasvītrots ar sarkano zigzagu. Šī kaite – ostalģija – nāk, kad pārdzīvota šļurganā, personiskās interpretācijas vadītā “vestalģija”; kad tā ir apnikusi un gribas atkal iegulties kādā shēmā, sistēmā, lai spētu kaut cik necik uztvert savu fokusu. Kā pēdējo diapozitīvu ar šādu aprakstu vēsturiskā atmiņa piedāvā tieši Austrumberlīni. Pēc Padomju Savienības sabrukuma uz mirkli Baltijā parādījās “nordalģijas” sindroms: par varītēm gribējās ja ne tapt ziemeļeiropiešiem, tad lai vismaz mūs pieskaita Ziemeļeiropai. Bet ostalģija, manuprāt, netieši liecina par vēlmi pašuzlaboties tad, kad vairs nepalīdz matu krāsas, slaidi papēži un zemi auto ar augstiem cigarešu dūmiem.
Ostalģija varbūt ir Sibīrijas uvertīra, taču pēc šīs uvertīras nekad nepacelsies priekškars, jo nebūs neviena, kas spēlētu. Maz būtu to, kam izlejamais kvass un pelmeņi būtu labklājības metafora. Sibīrijā varbūt vēl ir ostalģija, taču ostalģijā nav ne druskas no Sibīrijas. Ostalģija un Sibīrija – tās ir divas atšķirīgas telpas, kuras izkopušas atšķirīgas sāta sajūtas. Viena pakļauj sev dienu kā zirgu, bet otrai diena vēdī krēpes. Viena aplīp ar cilvēkiem, bet otra sadalās tajos. Ostalģijai pietiek ar domāšanu, atcerēšanos, taču Sibīrija nedomā, Sibīrija iet plašumā, Sibīrija iet uz vecumu. Starp citu, Sibīrijas nav postmodernismā, jo postmodernismā nav vecuma. Postmodernisms ir šķavu apspridzinātas flīzītes, salīdzinot ar Sibīrijas astmu.
2. Kur Sibīrijā nav Sibīrijas
Kamēr Krievijas inteliģence 20. gadsimta 20. un 30. gados aizrāvās ar formālisma idejām, noliedzot subjekta lomu vispār, tikmēr pavisam netālu, tikai pāris tūkstošu kilometru attālumā dažādos Sibīrijas ciematiņos vienlaikus pastāvēja un turpina pastāvēt par pašu no formālisma izrietošo strukturālismu daudz stabilāka struktūra – vīrieša kults. Tur sieviete izšķīst savā objektā. Parasti gan – vairākas sievietes vienā objektā, jo šo objektu trūkst. Sibīrija pati un Sibīrijas sievietes ir sāncenses Sibīrijas vīriešu iesūkšanā.
Tā taču ir, ka vide reflektē cilvēku un cilvēks – vidi. Taču Sibīrijas vīrieši ir kaut kas īpašs. Vismaz lielākā viņu daļa. Mani senči nākot no Priekšurāliem, bet antropoloģiski es pārstāvot senskandināvu tipu – nu, visādi ir un visādi gadās, bet Sibīrijas vīrieši nav gadījums, tā ir fenomenu ķēde vai īpašu dabas parādību kopuma koncentrāts, ja atgriežamies pie tēzes, ka cilvēks reflektē vidi. Sibīrijas vīriešu sejā un stājā ir viss, kas nav pārējā tās daļā: šaurība, beigu sākums, burtiski embrionāls vārgums un mīts. Sibīrijā nav mīta, jo ir vīrietis: es nākšu, viss būs, sēdi klusu. Vīrietis ir Sibīrijas mitoloģija, kuru uztur, protams, pati sieviete. Sieviete, kas visu izdara, paspēj, piekopj savu gan ikdienas, gan sakrālo menedžmentu. Vīrietis ir svētums, un svētumam jau nepieskaras ik mirkli. Svētums sākas tad, kad viņš ir, bet nevar aiztikt. Ar abām nozīmēm – ne pieskarties, ne nokļūt. Viņš var nerunāt, var nespēt un negribēt, jo viņa nepieciešamība ir tabu. Robežas, garīgā telpa, kurā var notikt Sibīrijas vīrieša domāšana, ir viņa paša ziņā, jo viņš ir Viņš. Ar lielo burtu.
Manā Sibīrijā, kādu es sastapu, nebija spoguļošanās kultūras. Pilsētās spoguļu gandrīz nekur nav – ne tualetēs, ne vestibilos. Veikalu un sabiedrisko transportu logi netīri, briļļu stikli – aizsvīduši. Lauku sādžās spoguļi ieslīpi piestiprināti tuvu pie griestiem. Veci, aprūsējušām malām, greizi spoguļi, kuros, lai ieskatītos, ir īpaši jāpaceļ galva. Aku arī nav, kur mēnesim ielekt, tikai pumpji. Peļķu arī nav nekādu nopietno, jo viss pārvēršas nepārprotamos dubļos. Paliek tikai metāla spaiņi un kaimiņš kā sevis paša atspulgs. Priekšmetiskās nomaiņas ir tik niecīgas, ka to nepārtraukta aplūkošana kontekstā ar sevi nav nepieciešama. Tāpēc tīri automātiski pretējā ielas puses pārvēršas par sevis paša spoguli.
3. Kur nav Sibīrijas, bet ir
Es esmu manas atmiņas, bet Sibīrijas tur nav, ja neskaita manu lapsu skapī. Sibīrija ir tur, kur viņa ir viņa pati. Man paliek tikai vēlme tapt neredzamam, kaut ko stāstot. Domāju, vai Sibīrijas latgalieši varētu saplūst ar kādu citu nāciju tikpat organiski kā ar krieviem? Tomēr milzu līdzības – atvērtā mentalitāte (sirds uz paplātes), iracionālais, nepamatotais vīrieša kults un sievietes krampis. Cik daudz es no tā visa saprotu, saprotu to, kas tas patiesībā ir? Šķiet, 1999. gadā biju Ņižnijnovgorodā, kur nopirku no kādas fotogrāfes foto ar
jardaņ ceremoniju. Tās ir kristības krusta formā cirstā āliņģī. Piecdesmit grādu salā sibīrieši brauc kamanās uz kādu tuvējo ezeriņu un apliecina savu morālo stāju. Mācītājs pats gan bildē bija tāds iecibojies piecos vateņos, bet reliģiskās piederības izslāpušais kails līdz gāmuram krusta āliņģī. Kā tas nākas, ka, piemēram, es mākslu vēroju, bet Sibīrijas cilvēks pats ir māksla? Un atkal nonāku pie slēdziena, ka viņa augstākā un laikam jau arī vienīgā māksla ir šis prasmīgais, izjustais, klusi intensīvais, ārkārtīgi godīgais gājiens uz vecumu. Sibīrijas cilvēks nekad nav vecs, viņš prot iet uz vecumu, nekad tur nenonākot. Laikam tikai gudrība sākas ar godīgumu un māksla tikai savā tapšanā ir māksla, visīstākā – tad, kad viņas nepietiek. Nepietiek ar ieniršanas prieku, ir jāspēj uz savas ādas iznest no ezera ūdeni. Nevis, kā jau pieņemts par normu – ka ap mākslas faktu notiek daudz vairāk, nekā pati māksla ir vērta.
Visbeidzot domāju, kas tad manī varētu būt no Sibīrijas. Varbūt, ka nekas. Tikai tik, cik skumju, jo skumjas ir vissimpātiskākās – tām nav ambīciju. Kā filma, kuras subtitros rāda, cik katrs kadrs maksā, gan pati filmēšana, gan aktiera honorārs, gan rekvizīti. Sibīrija tomēr ir par dārgu emociju bankai, ar kuru Rietumu cilvēks ir pieradis operēt. Tas tev nav vienkārši baznīciskais aiziet un atdot, un gaidīt lielo atpestīšanas apskaidrību, un visas pārējās ekstras. Sibīrija ir dārgākā monoizrāde pasaulē. Cilvēka karstākā temperatūra ir viņa piedzimšanas brīdis. Tad nu lūk – Sibīrija ir izrāde par atdzišanu un ceļu uz vecumu.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Sabiedrības integrācijas fonda un Latvijas Universitātes atbalstu.
