Brālība

Kādā 2002. gada decembra rītā pēc nedēļām ilgas slepenas plānošanas Savienoto Valstu maršali [1. US Marshals – federālie policisti, federālās tiesas administratīvie darbinieki] sāka vienu no visneparastākajām operācijām savas organizācijas pastāvēšanas 250 gadu vēsturē. Kad pacēlās migla, atklājot nelielu zemes strēli Kalifornijas ziemeļrietumu pašā stūrī – mazapdzīvotu apvidu, ko galvenokārt pazīst tur augošo milzīgo sarkankoku dēļ – apmēram ducis aģentu ieradās nocietinātu kameru blokā Kalifornijas slavenākā cietuma Pelikānlīča centrā. Varēja dzirdēt, kā savās desmit reiz divpadsmit metru kamerās bez logiem rosās ieslodzītie. Pelikānlīcī bija pāri par trim tūkstošiem ieslodzīto – vīru, kuri skaitījās pārāk bīstami, lai tos ievietotu jebkurā citā štata cietumā, un kuri, cietuma uzraugu vārdiem runājot, savu uzturēšanos tieši tur bija “godam nopelnījuši”. Taču ar nosaukumu “Caurums” pazīstamā kameru bloka iemītnieki tika uzskatīti par tik bīstamiem, ka viņi bija nodalīti vēl arī no tā jau nošķirtās cietumnieku masas.

Četriem ieslodzītajiem tika pavēlēts novilkt dzeltenos kombinezonus un izbāzt tos caur ēdiena paplātēm domāto spraugu. Kamēr daži aģenti pārmeklēja apģērba gabalus, citi lika lietā kabatas lukturīšus, lai pa caurumiem tērauda durvīs ielūkotos cietumnieku ausīs, nāsīs un anālajās atverēs. Lai pārliecinātos, vai cietumnieki savos ķermeņos nav nobēdzinājuši ieročus, tiem lika noliekties trīs reizes; ja kāds atteiktos, būtu skaidrs, ka viņš baidās ar asmeni pārdurt zarnas. Kad kratīšana bija beigusies, ieslodzītajiem tika uzliktas važas un viņi tika aizvesti un netālo lidostu, kur iesēdināti nemarķētā lidmašīnā. Piekto cietumnieku viņi saņēma ciet maksimāli stingra režīma cietumā Konkordā Ņūhempšīrā. Vēl viens tika paņemts no cietuma Sakramento Kalifornijā. Tad viņi devās uz “supermaksimāli” stingra režīma cietumu Florensā Kolorādo, kurš atrodas sniegotu līdzenumu vidū un pazīstams kā Klinšu kalnu Alkatrasa. Tur, valsts visdrošākajā federālajā soda izciešanas iestādē – starp kuras iemītniekiem bija Unabombers Teds Kačinskis un Ramzi Jusefs, Pasaules Tirdzniecības centra 1993. gada spridzināšanas organizētājs – maršali aizturēja četrus ieslodzītos, uz kuriem krita aizdomas par vairāk nekā desmit cietumā notikušām slepkavībām.

Neilgā laikā maršali bija saņēmuši ciet divdesmit deviņus ieslodzītos – visi bija starp visbīstamākajiem Amerikas cietumu sistēmā. Viens no viņiem bija kailām rokām nožņaudzis, cits – noindējis kādu no saviem ieslodzījuma biedriem. Vīru ar iesauku Nezvērs turēja aizdomās, ka viņš pasūtījis uzbrukumu ieslodzītajam, kurš viņu pagrūdis basketbola spēles laikā; uzbrukumā šis ieslodzītais saņēma dūrienu septiņdesmit vienu reizi un viņam tika izrauta acs.

Tad vēl bija Berijs Milzs, slavenais Barons, kluss, saspringts vīrs ar spīdīgu pliku pauri. Savā kamerā viņam patika tamborēt un sastādīt nogalināmo ienaidnieku sarakstus. Kādā tiesas prāvā viņš liecinājis, ka “mēs dzīvojam... citādā sabiedrībā nekā jūs. Mūsu sabiedrībā pastāv attaisnojama vardarbība. Esmu te ieradies, lai jums to pateiktu.” Viņš atzina, ka neesot “miermīlīgs cilvēks” un “ja jūs neizturēsities ar cieņu pret mani vai kādu no maniem draugiem, esmu gatavs iziet ar jums īstā cīņā. Tāds nu es esmu.” Reiz, kādā maksimāli stingrā režīma cietumā Džordžijā tika pierādīta Milza vaina sekojošā noziegumā – kādu ieslodzīto viņš bija ievilinājis tualetes kabīnē un gandrīz nogriezis viņam galvu.

Ārpusē tika saņemtas ciet arī piecas sievietes, trīs bijušie ieslodzītie un viens bijušais cietumsargs. Lielākā daļa no apcietinātajiem – kopā četrdesmit – tika pārvietoti ar Boeing 727, rokas un kājas viņiem bija pieķēdētas pie sēdekļiem, kamēr sargi patrulēja ejās, bet sargu ieroči bija ieslēgti bagāžas nodalījumos, lai tos nevarētu vienkārši pagrābt. Vairākas dienas vēlāk cietumnieki nonāca Losandželosas tiesas zālē, kur tika apsūdzēti plašā noziedzīgā sazvērestībā, ko organizējusi Āriešu Brālība. Varas iestādes savulaik bija norakstījušas Āriešu Brālību kā marginālu balto rasistisko ekstrēmistu grupējumu, taču tagad secināja, ka tas, ko cietumnieki apgalvojuši jau gadu desmitiem, ir tiesa – proti, bandas aptuveni simt locekļi, visi notiesāti noziedznieki, pamazām pārņēmuši savā varā lielas maksimāli stingrā režīma cietumu daļas, valda pār tūkstošiem ieslodzīto un ir izveidojuši spēcīgu noziedzīgu organizāciju.

Kā apgalvo varas iestādes, Brālība izveidojusi cietumos visā valstī narkotiku tirdzniecības, prostitūcijas un izspiešanas mehānismus. Tās līderi, kaut arī nereti sēdēdami askētiskās vieninieku kamerās, pasūtījuši simtiem uzbrukumu un slepkavību. Viņi ir nogalinājuši konkurējošu bandu locekļus, melnos un homoseksuāļus, pedofilus un ziņu pienesējus; viņi ir nogalinājuši cilvēkus, kas viņiem nozaguši narkotikas vai bijuši parādā pārsimt dolāru; viņi nogalinājuši cietumsargus; viņi nogalinājuši par naudu un par brīvu, taču pa lielākai daļai viņi nogalinājuši, lai uztieptu terora kultūru, kas ļautu viņiem nostiprināt varu. Un, tā kā Brālība ir vairāk norobežota no ārpasaules nekā citas bandas, tā spējusi lielā mērā nesodīti darboties gadu desmitiem un ārpasaulei palikt teju neredzama.

2002. gada 28. augustā šai pasaulē beidzot radās plaisa. Pēc vairāk nekā desmit gadus ilgiem pūliņiem atklāt Brālības operācijas, samērā mazpazīstams ASV prokurora palīgs no Kalifornijas, vārdā Gregorijs Džesners, izvirzīja apsūdzību praktiski visai aizdomās turētajai bandas vadībai. Viņš bija izmeklējis simtiem ar bandu saistītu noziegumu; daži bija “atdzisuši” gadījumi, kas sniedzās turpat vai četrdesmit gadus senā pagātnē. Apsūdzībā, kuras izklāsts aizņēma simt desmit lappuses, Džesners inkriminēja Brālības līderiem noduršanas, nožņaugšanas, indēšanas, pasūtījuma slepkavības, sazvērestību nolūkā izdarīt slepkavību, izspiešanu, laupīšanu un narkotiku kontrabandu. Šī lieta, kuru gatavojas iztiesāt nākamā gada sākumā, varētu beigties ar veseliem divdesmit trim nāvessodiem – vairāk nekā jebkurā citā prāvā visā Savienoto Valstu vēsturē.

Ar Nīči un nazi

Valstī ir simtiem bandu – Crips, Bloods, Latin Dragons, Dark Side Nation, Lynch Mob. Taču Āriešu Brālība ir viena no nedaudzajām, kas dzimušas cietumā. 1964. gadā, kad rasu nemieri izplatījās uz soda izciešanas iestādēm, Sankventina cietuma pagalmā Kalifornijā sāka pulcēties balto ieslodzīto grupa. Šie vīri pa lielākai daļai bija garmataini, ūsaini motociklisti, daži arī neonacisti ar uztetovētiem kāškrustiem. Viņi bija nolēmuši apvienot spēkus pret melnajiem, kas veidoja paši savu kareivīgu grupējumu ar nosaukumu Melno partizānu ģimene, kuras sirds bija slavenais cietumnieku līderis Džordžs Džeksons. Sākotnēji baltie sevi dēvēja par Dimanta zoba bandu —kad viņi klejoja pa pagalmu, viņus nevarēja sajaukt ar pārējiem: saulē mirdzēja zobos iestiprinātie stikla gabali.

Pēc neilga laika viņi apvienojās ar citiem Sankventina baltajiem, izveidojot vienotu bandu: Āriešu Brālību. Kaut gan cietumā allaž bija bijušas dažādas kliķes, tagad šos vīrus vienoja piederība noteiktai rasei un viņi ķērās pie tāda mēroga vardarbības, kāda Sankventinā, kuru cietumnieki mēdz dēvēt par “gladiatoru skolu”, līdz šim nebija pieredzēta. Visas puses, to skaitā latīņamerikāņu banda La Nuestra Familia un Meksikāņu mafija uzbruka cita citai ar nažiem, kas bija uzmeistaroti no gaismas ķermeņu un radiouztvērēju detaļām un slēpti matračos, ventilācijas lūkās un notekcaurulēs. “Viss tika skatīts caur melīgo rases prizmu – pilnīgi viss,” man teica Edvards Bankers, viens no tālaika ieslodzītajiem. (Vēlāk viņš kļuva par rakstnieku un tēloja misteru Blū filmā Rezervuāra suņi.)

Vairums cietuma bandu mēģināja savervēt “zivis”, jaunos, visneaizsargātākos ieslodzītos, taču tikai spējīgākos un vardarbīgākos. Ap 1975. gadu banda bija paplašinājusi darbību uz lielāko daļu Kalifornijas štata cietumu un iesaistījusies, varas pārstāvju vārdiem izsakoties, rasu karā. Nogalināto jau bija dučiem, kad tai pašā gadā sistēmā nokļuva “zivs”, vārdā Maikls Tompsons. Šī divdesmit trīs gadus vecā izbijusī vidusskolas futbola zvaigzne bija notiesāta par līdzdalību divu narkodīleru nogalināšanā un viņu līķu aprakšanu kādā dārzā ar nedzēstiem kaļķiem pildītā bedrē. Sešas pēdas četras collas garš un gandrīz trīssimt mārciņas smags, viņš bija pietiekami stiprs, lai salauztu parastas važas. Viņam bija brūni, vidū pāršķirti mati un hipnotizējošas zilas acis. Iepriekš viņš nebija tiesāts un, tā kā nepilnu desmit gadu laikā viņam bija iespēja tikt atbrīvotam pirms termiņa, sākotnēji turējās nomaļus, bet drīz vien pārcieta vairākus uzbrukumus kādā Treisijas Kalifornijā cietuma pagalmā; vēlāk viņš tika nosūtīts uz Folsomu, kur, tāpat kā Sankventinā, bija uzliesmojuši rasu kari. Tur kāds no Melno partizānu ģimenes līderiem, akurāts, kalsns vīrs šortos un tēkreklā, sācis viņu ķircināt, kā arī pateicis, lai nākamajā dienā nāk uz pagalmu “sagatavojies”. Tonakt savā kamerā, atceras Tompsons, viņš izmisīgi meklējis kaut ko, kas varētu noderēt kā ierocis; viņš norāvis gabalu tērauda no kameras durvīm un sācis slīpēt tā malas. Sloksne bijusi vismaz desmit collas gara, un viņš tai uzasinājis abas malas. Viņš zinājis, ka iekams atvērsies kameras durvis un sargi nāks viņu pārmeklēt, ierocis jāpaslēpj. Viņš novilcis drēbes un mēģinājis to ievietot anālajā atverē. “Man neizdevās,” viņš atceras. “Man bija tāds kauns.” Viņš mēģinājis vēl un vēl, līdz beidzot viņam paveicies. Nākamajā rītā pagalmā Melno partizānu ģimenes līderis metis lokus viņam arvien tuvāk, zibinādams tērauda asmeni, un Tompsons nogūlies zemē, pūlēdamies izvilkt savu ieroci. Galu galā viņam tas izdevies, un viņš meties ienaidniekam virsū; viņam uzbrucis cits bandas loceklis, un Tompsons sadūris arī to. Kad beidzot iejaukušies sargi, Tompsons bijis vienās asinīs, un viens no Melno partizānu ģimenes locekļiem gulējis zemē tuvu nāvei.

Neilgi pēc šī incidenta pagalmā viņu uzrunājuši vairāki baltie ieslodzītie. “Viņi gribēja, lai iestājos Brālībā,” Tompsons teica. Sākumā viņš šaubījies, daļēji arī bandas rasisma dēļ, taču viņš zinājis, ka tā piedāvā vairāk nekā tikai aizstāvību. “Tevi it kā ielaiž svētnīcā,” viņš teica. “Tu piepeši esi varens vīrs – noteicējs.”

Lai tiktu pieņemts, katram savervētajam “jāuztaisa kauli”, kas nozīmē nogalināt kādu ieslodzīto. (Kāds bandas savervētais varas pārstāvjiem liecināja, ka rituāla mērķis bijis “veidot nesaraujamu saikni ar ĀB un arī pierādīt, ka darīšana ar īstu vīru”) Tompsons arī deva zvērestu “ar asinīm iekšā, ar asinīm ārā”, proti, solīja izliet cita cilvēka asinis, lai kļūtu par bandas locekli un apņēmās pamest bandu tikai tad, kad būs nāvējoši izlietas viņa paša asinis. Lai gan daudziem jaunpienācējiem tika noteikts pārbaudes laiks, kas nereti bija pat gada garumā, Tompsons, ņemot vērā viņa fizisko spēku un izveicību ar nazi, tika ievēlēts bandas sastāvā gandrīz nekavējoties. Viņu “iezīmēja” ar pašizgatavotu tetovēšanas instrumentu (kuru ieslodzītie bija izgatavojuši no cietuma veikalā iegādāta bārdas dzenamā aparāta, ģitāras stīgas, pildspalvas un slimnīcā nozagtas adatas). Reizēm bandas locekļiem uztetovēja burtus “ĀB” vai ciparus 666, kas Jāņa Atklāsmes grāmatā simbolizē nezvēru, ļaunuma iemiesojumu. Uz kreisās rokas, tieši virs viena no pirkstu kauliņiem viņš saņēma vispazīstamāko simbolu – zaļu āboliņa trejlapi. “Man pietika tikai parādīt to āboliņu, un es jau kontrolēju situāciju,” viņš teica.

Viņš tika pārvietots no viena štata cietuma uz otru, nereti disciplināru pārkāpumu dēļ, taču šī pārvadāšana tikai palīdzēja viņam gūt lielāku ietekmi, un pamazām viņš kāpa uz augšu Brālības varas hierarhijā. Viņš kļuva par bandas avangarda locekli, visu savu enerģiju veltījot nevis tam, lai atgrieztos ārpasaulē, bet gan lai paliktu iekšpasaulē, kur, Tompsona vārdiem runājot, bija “kuilis ar vislielākajiem pautiem.” Viņš iepazinās ar Baronu un T. D. Bingemu, harizmātisku banku laupītāju, kurš bija gandrīz tikpat plats, cik garš un, guļot uz sola, spēja cilāt 500 mārciņas smagu stieni. Bingems runāja prastā valodā, kas maskēja viņa aso prātu, apgalvo draugi. Šī laika fotogrāfijās viņam ir melnas valzirga ūsas un dziļi pār acīm uzmaukta slēpotāja mice. Būdams daļēji ebreju izcelsmes, viņš uz vienas rokas bija licis uztetovēt Dāvida zvaigzni, bet uz otras – šķiet, bez mazākās ironijas, – kāškrustu. Reiz, kad viņš deva liecību, aizstāvot citu ieslodzīto ar Āriešu Brālības piederīgā reputāciju, viņš zvērinātajiem vēstīja: “Katram sabiedrības slānim ir savs kodekss. Nu, mums ir cits morāles un ētikas kodekss. Tas ir daudz pirmatnējāks.” Kāds no viņa draugiem, runājot par viņa noslieci uz vardarbību, man sacīja: “Reizēm viņam vienkārši uznāca dziņa, saprotat? Viņam uznāca dziņa.”

Tur bija Tomass Silversteins, apdāvināts mākslinieks gariem, viļņainiem matiem, kurš, izlējis ienaidnieka asinis ar paštaisīta naža palīdzību, parasti devās atpakaļ uz savu kameru, lai darinātu rūpīgi nostrādātus portretus. Tompsons iepazinās arī ar Dallasu Skotu, narkomānu, kurš 1992. gada grāmatā Siltumnīca: dzīve Levenvērtas cietumā žurnālistam Pītam Ērlijam saka: “Jūsu sabiedrībā es varbūt neesmu nekas, taču te es esmu kaut kas”, un Klifordu Smitu, kurš pēc zirnekļa koduma Sankventina cietumā bija zaudējis aci un, aicināts izdarīt savu pirmo slepkavību, atbildējis: “Jā, brāl, es pataisīs to mēslu stīvu.”

Tompsons, kuram bija tikai vidusskolas izglītība, tika virzīts uz līdera lomu. Viņam deva lasīt daudz grāmatu – mācību programma, kas veidoja sava veida pasauluzskatu. Viņš izlasīja Sun Dzu Kara mākslu un Makjavelli Princi. Viņš lasīja Nīči un iegaumēja aforismus. (“Kad vairs nav iespējama lepna dzīve, lepni jāmirst.”) “Tas bija kā mācīties skolā,” Tompsons teica. “Tu jau ienīsti sistēmu, ienīsti pastāvošo kārtību, jo tu esi cietumā, tu esi norakts, un tu sāc domāt par sevi kā par cēlu cīnītāju – tā mēs arī cits citu saucām, par cīnītājiem. It kā es būtu kareivis, kas dodas cīņā.” Tompsons sacīja, ka viņš apmācīts nogalināt, aci nepamirkšķinot, bez mazākajām šaubām. Kādā ĀB rokasgrāmatā, kas nonākusi varas iestāžu rokās, teikts: “Svaigu cilvēka asiņu smaka var būt nomācoša, taču nogalināt ir tāpat kā nodarboties ar seksu. Pirmā reize nesniedz nekādu lielo gandarījumu, taču, pietiekami praktizējoties, kļūst aizvien labāk – sevišķi, ja atceras, ka rīkojies svēta mērķa vārdā.” Slepenā iztaujāšanā kāds “ārietis” cietuma vadībai stāstījis, ka grupējuma locekļi studējot anatomijas grāmatas, lai “tad, kad viņi kādam iedur, tas būtu nāvējošs dūriens.”

Kādā vēstulē Tompsons raksta, “Kauja ar nažiem, kad tā notiek pareizi, ir kā deja. Ideālos apstākļos mērķis ir likt savam pretiniekam noasiņot – durot viņam rokās, roku locītavās un augšdelmos un, kad pretinieks sāk pagurt no asiņu zaudējuma, nodarot tālākus ievainojumus sejai (acīm) un torsam.”

Kādā incidentā Silversteins un kāds ĀB sabiedrotais Kleitons Fauntins, kurš, pēc kāda drauga izteikumiem, ļoti vēlējies “uztaisīt kaulus”, sešdesmit septiņas reizes dušā iedūris konkurējošas melno bandas līderim, tad vilcis viņa asiņaino līķi pa stāviem, kamēr citi ieslodzītie skandējuši rasistiskus lozungus. Kad Silversteinam tika izvirzīta apsūdzība par cita ieslodzītā noslepkavošanu, viņš tiesā lielījās: “Esmu gājis pāri līķiem. Rasu karos man krūtis bijušas notašķītas ar zarnām.”

Mēs augam kā vēzis

Mēģinot Brālību iegrožot, cietumu vadība aiz izmisuma sāka izvietot organizācijas locekļus izkliedus pa visu soda izciešanas iestāžu tīklu. (Neviens ieslodzītais publiski neatzina savu piederību bandai, un, kad par to tika jautāts pēc zvēresta nodošanas, parasti atbildēja, “Ser, uz šādu jautājumu es neatbildēšu.”) Taču izklīdināšanas pasākumi tikai paplašināja Brālības ietekmi uz soda iestādēm Teksasā, Ilinojā, un Kanzasā un vēl tālāk uz austrumiem – Pensilvānijā un Džordžijā. Nesen atslepenots 1982. gada FIB ziņojums brīdina, ka līderi “vervē ĀB, tikai tagad viņi var tos atlasīt pa visu valsti.” Kādā bandas locekļa vēstulē, kura nonākusi Teksasas cietumu sociologu rīcībā, teikts: “Visi biedri, kas no šejienes tika aizsūtīti pagājušajā nedēļā projām, ir atrakstījuši, un izskatās, ka ģimene pamazām pieaug.” Citā vēstulē konstatēts: “Mēs augam kā vēzis.”

Tā vietā lai slepkavības apslēptu, banda ar tām plātījās pat sargu priekšā, it kā lai parādītu, ka tai nav bail no sekām – nošaušanas vai mūža ieslodzījuma bez priekšlaicīgas atbrīvošanas iespējas. “Mēs gribējām, lai cilvēki domā, ka esam mazliet vājprātīgi,” Tompsons teica. “Tas bija veids, kā pakļaut savai gribai telpu un realitāti – kā teica Nīče.”

Kādā sestdienas rītā 1983. gada rudenī Marionas federālajā cietumā Ilinojas dienvidos Tomass Silversteins gaidīja, kad sargi viņu vedīs uz dušu. Mariona, kas atrodas aptuveni simt jūdžu uz dienvidaustrumiem no Sentlūisas, tika atklāta 1963. gadā, kad tika slēgta Alkatrasa, un tās mērķis bija uzņemt lielu skaitu vardarbīgo bandu locekļu – sevišķi tādus vīrus kā Silversteins, kurš līdz tam laikam bija notiesāts par trīs ieslodzīto slepkavību un bija nopelnījis iesauku Šausmīgais Toms (kā viņš bieži vien, rotātiem burtiem, parakstīja savas vēstules). Iekams vest Silversteinu uz dušas telpu, sargi viņu pārmeklēja, lai pārliecinātos, ka viņš nav uzmeistarojis kādus ieročus. (Viņam bieži vien bija pildspalvas un citi skicēšanas piederumi.) Viņi arī uzlika viņam ķēdi uz rokām. Viņu ielenca trīs sargi, viens no tiem bija skarbs veterāns ar 19 gadu stāžu un militāru matu griezumu, vārdā Mērls Klatss. Klatss, kurš pēc dažiem mēnešiem plānoja iet pensijā, iespējams, bija vienīgais vienības sargs, kurš nebaidījās no Silversteina; reiz viņš esot Silversteinam sacījis: “Ei tu, šinī sūdu bedrē valdu es, nevis tu.”

Kamēr Silversteins sargu pavadībā devās cauri cietumam, viņš uz mirkli apstājās cita bandas locekļa kameras priekšā – tas, kā bija iepriekš izplānots, piepeši pasniedzās caur restēm un ar rokudzelžu atslēgu atslēdza Silversteina važas. Silversteins no sazvērestības līdzdalībnieka jostas izvilka gandrīz pēdu garu nazi. “Šitas ir starp mani un Klatsu,” Silversteins nokliedza un metās viņam virsū.

Viņš vienkārši dūra un dūra, un dūra. “Tas tips mani necienīja,” viņš teica sargiem. “Man nekas cits neatlika.” Kad Silversteins beidzot palaida vaļā nazi, Klatss bija saņēmis četrdesmit dūrienu un nomira.

Dažas stundas vēlāk Silversteina tuvs draugs Kleitons Fauntins tika vests cauri cietumam, kad viņš apstājās pie cita ieslodzītā kameras. Vienā mirklī arī viņš bija brīvs no važām. “Jūs, kuņasbērni, grib sajust šito?” viņš kliedza, vicinādams asmeni. Viņš sadūra trīs sargus. Viens nomira sava dēla rokās – arī dēls strādāja cietumā. Fauntins it kā neesot gribējis, lai Silversteins aiz sevis būtu atstājis vairāk līķu nekā viņš.

Tā bija pirmā reize ASV federālo cietumu vēsturē, kad vienā dienā bija nogalināti divi sargi. “Jums jāsaprot,” teica Tompsons. “Tie bija puiši važās, ieslēgti Caurumā, visdrošākajā cietumā, un viņiem tomēr izdevās tikt klāt sargiem. Tā bija pavisam vienkārša mācība – mēs tiksim jums klāt jebkur un jebkad.”

Augstie komisāri

Par “gataviem” locekļiem joprojām ļāva kļūt tikai atsevišķiem izredzētajiem, bet bija tūkstošiem sekotāju, sauktiem par “gailīšiem”, kuri centās sev nodrošināt labumus, ko deva ciešas saiknes ar bandu – pastāvīga protekcija, kontrabandas priekšmeti par brīvu, labāki cietuma darbi (tos nereti noteica uzticami ieslodzītie, kas darīja visu, ko pieprasīja banda). Kā izteicās Tompsons: “Sargi kontrolēja cietuma perimetru, un mēs kontrolējām, kas notiek tur iekšā.” Taču bandas locekļu, partneru un pielīdēju skaits auga, vadīt organizāciju kļuva aizvien grūtāk.

Kad Brālība bija tikai pašos aizsākumos, kritiskos jautājumos visu dalībnieku balsīm bija vienāds svars, taču jau astoņdesmito gadu sākumā šī politika radīja haosu. Agrāk nepubliskotā sarunā Klifords Smits varas pārstāvjiem sacījis: “Tev gandrīz vajadzēja visa štata piekrišanu. Vajadzēja izsūtīt zīmītes un tā tālāk. Skaidrs, ka līdz tam brīdim, kad tev atbildēja “jā, labs ir, novāc to čali,” šamējo kāds jau bija brīdinājis. Tādam, kuru gribi nolaist no kātiem, nevar ļaut divas vai trīs nedēļas vazāties pa pagalmu.” Smits sacīja, ka bandas locekļi kļuvuši “par divpadsmit zirgiem, kas velk vienu vezumu, bet katrs soļo citā virzienā.” Iekšējais ziņojums, ko bija sastādījis Kalifornijas Sodu departaments, pat pareģoja, ka “ĀB nākotnē droši vien nebūs nopietns drauds likumsargāšanas orgāniem, ja vien tas neizveidos skaidru un iedarbīgu lēmumu pieņemšanas mehānismu.”

Tieši to Tompsons mēģināja panākt. Viņš un citi līderi izkala plānu kopā ar bandas locekļiem, kas bija ieslodzīti cietumā Čino, Kalifornijas dienvidos. Šiem vīriem, kuri gaidīja tiesu par uzbrukumiem citiem ieslodzītajiem vai to slepkavībām, tika ieteikts uzņemties pašiem savu aizstāvību, tādējādi iegūstot iespēju izsaukt kā lieciniekus kolēģus no citām valsts malām. Katrreiz, kad kāds Brālības piederīgais izsūtīja pavēsti, Čino papildinājās Brālības rindas. Izmantojot neierobežotās iespējas, ko deva šādas pavēstes un ekspluatējot to pašu likumdošanas sistēmu, kura lūkoja viņus apturēt, lielākā daļa Brālības vadības varēja vairākas dienas no vietas rīkot stundām ilgas apspriedes cietuma pagalmā.

Kā atceras Smits: “Kādu dienu mēs saejam kopā stūrī un sakām: “Va vellos, mums tak te ir visa vara. Iesim vēl soli uz priekšu.”” Brālības Kalifornijas līderi nolēma izveidot varas hierarhiju aptuveni pēc itāļu mafijas struktūras. Apmēram desmit locekļu padome vadīja bandas operācijas visā valsts cietumu sistēmā. Katru padomes locekli ievēlēja ar balsu vairākumu. Viņš atbildēja par bandas politikas īstenošanu; viņš arī varēja dot sankciju slepkavībai, ja vien mērķis nebija ĀB biedrs. Padomes darbību pārraudzīja trīs vīru komisija. Varas iestādes apgalvo, ka Tompsons un Smits darbojušies Kalifornijas padomē. Federālajā cietumu sistēmā, kur banda izveidoja līdzīgu hierarhiju kādā ducī maksimāli stingra režīma cietumu, Barons un T. D. Bingems kļuva par augstajiem komisāriem.

ĀB jaunā struktūra nostiprināja tās tvērienu, taču viens šķērslis palika: ziņu pienesēji. Cietumā motivācija to darīt bija itin visiem, un nekas cits ieslodzītajam nebija jādara, tikai jāiečukst ausī sargam. 80. gadu sākumā bijušais bandas loceklis Stīvens Bārnss bija liecinājis kādā slepkavības lietā pret vienu no jaunajiem komisāriem un tika nometināts atsevišķā ieslodzījuma vietā, kur neviens viņam nevarēja piekļūt. Par atbildi Āriešu Brālība ķērās pie jaunas politikas: ja netiek klāt pašam, jāsoda ģimene. “Mēs gribējām novākt Bārnsa sievu,” Smits stāstīja. “Ja netiktu klāt viņai, ķertos pie brāļa... vai māsas un tā izietu cauri visam sarakstam. Lai īstenoto šo jauno politiku, “āriešu” līderiem bija nepieciešams pasūtījuma izpildītājs. Un tā viņi griezās pie Kērtisa Praisa, kuram bija gaidāma pirmstermiņa atbrīvošana no Čino cietuma, fotogrāfijās viņa sejas kauli šķiet mazliet izspiedušies, piešķirot viņam rēgainu izskatu. Praiss, kurš reiz bija izteicis cerību strādāt policijā, nesenākā pagātnē bija sadūris citu ieslodzīto un paņēmis divus sargus par ķīlniekiem.

Pēc iznākšanas no cietuma Praiss iepazinās ar divdesmit divus gadus vecu sievieti, divu bērnu māti Elizabeti Hikiju, un nozaga no viņas audžutēva mājas vairākus ieročus, to skaitā 12. kalibra bisi un automātisko mauzeri. Tad Praiss aizbrauca uz Stīvena Bārnsa tēva Ričarda māju Templsitijā Kalifornijā un trīs reizes iešāva viņam galvā. Pēc tam Praiss atgriezās Elizabetes Hikijas mājās, nosita potenciālo liecinieci, piecās vietās ielaužot viņai galvaskausu, un nopirka biļeti uz filmu Gandijs. Banda drīz vien cietumā saņēma pastkarti. “Lieta nodarīta.”

Izbalējušais āboliņš

Pirms neilga laika es centos atrast Maiklu Tompsonu. Man bija stāstīts, ka viņš noslēpumaini pazudis no Āriešu Brālības rindām neilgi pēc Bārnsa slepkavības un liecinājis pret Praisu, kurš 1986. gadā tika notiesāts par abām slepkavībām. Tompsons kļuva par augstākā ranga pārbēdzēju bandas vēsturē. Domā, ka Tompsonam piedraudēts ar nāvi neskaitāmas reizes; viņa ģimene pārvietota uz citu vietu un viņš ievietots soda izciešanas iestāžu liecinieku aizsardzības programmā. Viņš anonīmi pārvietots no cietuma uz cietumu un nereti turēts īpaši apsargātā kamerā, kas nošķirta no lielākās daļas ieslodzīto.

Pēc nedēļām ilgiem meklējumiem es piezvanīju uz cietumu, kur, kā biju dzirdējis, ieslodzīts Tompsons. Cietuma vadība apgalvoja, ka tur nav neviena ar tādu vārdu. Dažas minūtes vēlāk man piezvanīja kāda darbiniece, kura zināja, ka mēģinu sameklēt Tompsonu. “Viņi domā, ka jūs gribat viņu nogalināt,” viņa teica. “Pašlaik viņu jau pārvieto uz citurieni.”

Pēc tam, kad biju paskaidrojis amatpersonām, kāpēc gribu runāt ar Tompsonu, man ļāva viņam aizsūtīt vēstuli un, saņēmis viņa piekrišanu, es devos uz cietumu, kur viņš uzturējās ar segvārdu Iemītnieks.

Kamēr citiem apmeklētājiem bija atļauts brīvi sēdēt starp ieslodzītajiem, mani aizveda uz telpas tālāko stūri, kur sienā bija trīsreiz trīs pēdas liels ložu necaurlaidīgs logs. Tā priekšā atradās krēsls, un es apsēdos un palūkojos caur nobružāto plastmasas rūti. Bija redzama neliela cementa kamera ar telefonu un krēslu, noslēgta no visām pusēm, izņemot tērauda durvis gala sienā. Durvis ar klikšķi atvērās, un tajās parādījās Tompsons, īsts milzis baltā kombinezonā, aiz muguras saslēgtām rokām. Seju klāja vientuļnieka bārda. Mati viņam sniedzās līdz pleciem un bija vidū pāršķirti, stilā, kas bija modē 70. gados, kad viņu pirmoreiz tiesāja par slepkavību. Viņš runāja maigi un pieklājīgi. Viņš esot pieņēmis lēmumu izstāties no Brālības pēc debatēm par to, vai nogalināt Stīvena Bārnsa tēvu un citus ģimenes locekļus. “Es ar viņiem strīdējos dienām ilgi,” viņš teica. “Es teicu: “Mēs esam cīnītāji, vai tad ne? Mēs nenogalinām bērnus. Mēs nenogalinām mātes un tēvus.” Bet es zaudēju. Un tad es nolēmu aiziet. Tad es teicu: “Tas ir kļuvis nekontrolējami.” Es joprojām esmu gatavs cīnīties te, paceltu galvu, ja vajag. Tāda ir šejienes kultūra. Bet es biju pret to, ka tiek nogalināti cilvēki ārpusē, jūsu pasaulē.”

Kad pajautāju, kas viņu sākotnēji piesaistījis bandai, viņš ilgi klusēja. Protekcija, viņš sāka uzskaitīt iemeslus. Piederības sajūta. Bet tas nav gluži tas. Vismaz viņam, viņš sacīja, pats galvenais bijis varas adrenalīns. “Es biju naivs, jo iztēlojos mūs kā tādus cēlus cīnītājus,” viņš teica. 80. gados viņš mēģinājis mainīt bandas raksturu. “Man šķita, ja būsim labi organizēti, banda būs mazāk asiņaina. Es domāju, ka izdosies attīrīties no iracionālajām slepkavībām. Taču es biju muļķis, jo zināmā līmenī no tām atbrīvoties vienkārši nav iespējams. Un struktūra vienkārši palīdzēja bandai kļūt nāvējošākai.”

Mūsu sarunas laikā Tompsons citēja vairākus filozofus, to skaitā Nīči, kura “patieso ģēniju,” viņš vēlāk man vēstulē rakstīja, “banda nereti tulko aplam.” Bija grūti savienot šo intelektuālo tēlu ar vīru, kurš teicās reiz palīdzējis vienas dienas laikā nodurt sešpadsmit vīrus. Bet kad vaicāju par viņa apmācību, viņš gandrīz uzskatāmi sāka demonstrēt, kā nogalināms cilvēks. “Var durt te, labajā sirds pusē, aortā, vai te, kaklā, vai te, mugurā, kas izraisīs paralīzi. Man nepatīk vardarbība, bet es to labi pieprotu.” Vienīgie cilvēki, ar kuriem viņš varot nonākt kontaktā, esot sargi. “Te es esmu sliktāks par bērnu slepkavām un pedofiliem. Tā kā esmu atteicies no ĀB, es skaitos zemāks par viszemāko.”

Pēc tam, kad viņš ievietots īpaši apsargātajā kamerā, viņš teica, Brālībaiesūtījusi “gulētāju” – slepenu simpatizētāju – kurš mēģinājis viņu nodurt. “Jums jāsaprot viens,” Tompsons teica. “Āriešu Brālība necīnās tikai par balto varu. Tā cīnās par varu. Un tā darīs jebko, lai varu dabūtu. Jebko.”

Piecēlies viņš piespieda plaukstu pie stikla un es pamanīju uz viņa kreisās rokas kaut ko zaļu. Ieskatījos ciešāk: tās bija izbalējušās āboliņa lapiņas aprises. Bruņots ar šādu tetovējumu, man bija teicis Tompsons, cilvēks varot pārņemt varu veselā ASV cietumā.

Heroīna straume

1994. gada rudenī Levenvērtā Kanzasā, maksimāli stingra režīma federālajā cietumā, kas būvēts gandrīz pirms gadsimta, ieradās autobuss, pilns ar cietumniekiem. No tā izkāpa garš muskuļains vīrietis ar melnām ūsām. Viņa rokas klāja tetovējumi, un drīz vien viņš parādījās pagalmā bez krekla, atklājot lielu āboliņa lapu krūšu vidū. Ap viņu momentā salasījās balto ieslodzīto pūlis. Daudzi devās uz cietuma veikalu un maksāja par iespēju ar viņu kopā nofotografēties, pēc tam nēsājot attēlu kā pasi. “Ja parādīji to bildi, efekts bija tāds pats kā tad, ja stāvētu blakus kādai rokzvaigznei,” kāds cietumnieks izteicies.

Vīra vārds bija Maikls Makelhinejs, taču visi viņu sauca par Maku. Izslavēts ĀB loceklis, viņš bija tikko no Marionas, kur bija sēdējis kopā ar Beriju Milzu, slaveno Baronu. Milzs, kurš vēlāk tiesā liecināja Makelhineja labā, teica: “Man viņš ir kā dēls.”

Makelhinejs, notiesāts metamfetamīna tirgotājs, kurš bija piedalījies sazvērestībā nogalināt liecinieku, bija tik harizmātisks, ka, pēc varas pārstāvju teiktā, kāda zvērinātā reiz viņā pat iemīlējusies. Tomēr privātajās vēstulēs, kuras vēlāk konfiscēja cietuma amatpersonas, Maks atklāti runā par “nezvēru” viņā un lepni apgalvo, ka esot “nikns kuņasbērns”. Kāds FIB aģents Levenvērtā raksturoja viņu kā “psihopātu”, kamēr kāds tuvs draugs izteicās sekojoši: “Viņš grib, lai visi zina, ka viņš ir Dievs.”

Kaut arī Brālība uzturēja spēkā savas rasistiskās ideoloģijas paliekas, saskaņā ar atslepenotu FIB ziņojumu, tā aizvien redzamāk tiecās “uzsākt nāves un iebiedēšanas kampaņu pret personālu un citiem ieslodzītajiem... ar mērķi pārņemt varu visā sistēmā.” Īsi sakot, tā gribēja kļūt par reketa uzņēmumu. Padomes loceklis Klifords Smits varas pārstāvjiem bija izteicies, ka bandu vairs neinteresē “par katru cenu iznīcināt melnos un žīdus un citas pasaules minoritātes, nodibināt balto varu un visu to pārējo sūdu. Tā ir pirmām un galvenām kārtām krimināla organizācija.”

Makelhinejs mērķtiecīgi pārņēma Levenvērtas pagrīdes ekonomiku. Viņa vīri devās no stāva uz stāvu, pieprasot maksāt nodokli par “pruno” – no gandrīz jebkādiem kafetērijā pieejamiem augļiem (āboliem, zemenēm) un pat no kečupa pagatavota vīna – pārdošanu. Drīz vien Makam bija azartspēļu rekets gandrīz katrā blokā, gandrīz katrā stāvā. Gluži tāpat kā ar pruno tirdzniecību, stāsta ieslodzītie, sargi bieži vien izlikušies neko neredzam. Daži sargi, šķiet, bija sākuši uzskatīt Āriešu Brālības klātbūtni kā nenovēršamu un pat izmantot tās līderus kā varas vidutājus.

Cietumā nav atļauts turēt skaidru naudu, un ieslodzītie parasti nomaksāja savus mazākos parādus Brālībai, piedāvājot par brīvu kontrabandas vai cietuma veikala preces: cigaretes, saldumus, pastmarkas, grāmatas. Pie Levenvērtas augsto likmju galdiem, kur ieslodzītie narkotiku karaļi varēja spēlēt uz tūkstošiem dolāru, dalībniekiem bija atļauts mēnesi spēlēt uz kredīta. Vīrs, kas vadīja spēli, pierakstīja visas uzvaras un zaudējumus. Mēneša beigās, stāsta ieslodzītie, Maka vīri iekasēja zaudējumus; parasti spēlmaņi tos nomaksāja, liekot kādam radiniekam vai draugam nosūtīt neizsekojamu naudas pārvedumu kādai ĀB izraudzītai uzticības personai ārpusē. Ja nauda parādnieka labā netika nosūtīta laikus, kā liecina cietuma dokumenti, vaininieks parasti tika piekauts ar metāla stieni. Makelhinejs vēlāk atzina, ka peļņu novirzījis savam garīgajam tēvam Milzam un citiem ievērojamiem Āriešu Brālības līderiem, ar kuriem viņš vienojies par azartspēļu biznesa pārņemšanu.

Tad Makelhinejs nolēma pārsviesties uz narkotiku kontrabandu. Pagātnē Brālība bija gatava stāties sakaros ar gandrīz jebkuru, kurš būtu ar mieru ienest preci. Tā, piemēram, vairāki plānā iesaistīti ieslodzītie man stāstīja, banda piedāvājusi protekciju Čārlzam Mensonam un pat gatavojusi sazvērestību, lai ļautu viņam izbēgt, pretī saņemot Mensona pielūdzēju sieviešu palīdzību, ienesot cietumā marihuānu. Tagad Maks sāka atsijāt no cietumniekiem visievainojamākos – tos, kas bija narkomāni vai parādā bandai, vai vienkārši iebiedēti un kurus tāpēc varēja piespiest kalpot kā “mūļus”. Viens šāds cilvēks bija Volters Moulss, narkomāns, kuram banda iedvesa šausmas. Viņa tēvs, kurš bija uz nāvi slims ar emfizēmu, plānoja apciemot dēlu dzimšanas dienā. Saskaņā ar Moulsa vēlāko liecību, Maks licis viņam kontaktēties ar savu narkotiku piegādātāju ārpusē, lai tas nosūtītu Moulsa tēvam sešus gumijas vai lateksa baloniņus, kuros būtu heroīns. Kodētā valodā runādams pa kādu no cietuma maksas telefoniem, kuriem pievienoti magnetofoni, Moulss pierunāja savu tēvu atvest paciņu. Kad tēvs vairākas nedēļas vēlāk ieradās, viņš sargu klātbūtnē sēdēja Moulsam blakus apciemojumu istabā. Paciņa bija viņa apakšveļā. Moulss lika tēvam apmeklēt tualeti, ielikt divus baloniņus mutē, tad atgriezties un iespļaut tos Moulsa kafijas glāzītē. Tēvs teica, ka viņš to nevar izdarīt. Heroīns neesot sadalīts pa sešiem baloniņiem. “Tas ir vienā lielā balonā, tik lielā kā pingponga bumbiņa.” Beidzot tēvam izdevās iemest balonu dēla kafijā. Moulss mēģināja to norīt, taču tas viņam ieķērās rīklē. Tēvu pārņēma panika. “Dēls, vienkārši dod to man atpakaļ,” viņš lūdzās. “Es to aizsūtīšu, no kurienes tas nācis.” “Nē, tēt, tā es nevaru,” viņš atbildējis. Viņš paskaidrojis, ka heroīns nav domāts viņam pašam. “Tie puiši, kuriem es to sagādāju, grib savu mantu.”

Kamēr tēvs novērsis sarga uzmanību, Moulss izņēmis no biksēm kreklu un iespiedis narkotikas taisnajā zarnā. Viņš atdevis “mantu” vienam no Maka rokaspuišiem un nākamajā rītā pagalmā aiz sporta laukuma tribīnēm gaidījis savu daļu. Piepeši viņš sajutis pret pakausi atsitamies kaut ko cietu un sabrucis zemē. “Es mēģināju piecelties,” Moulss vēlāk liecināja, “bet mani tikai spārdīja un spārdīja.”

Tagad Levenvērtā heroīns ieplūda nepārtrauktā straumē. Pēc varas iestāžu informācijas, ieslodzītajiem 1995. gadā bijušas vairāk nekā 1200 pozitīvas analīzes. Kāds cietumnieks aplēsis, ka špricējušies 40% ieslodzīto.

Ierobežotā piedāvājuma un neparasti augstā pieprasījuma dēļ grams heroīna, ko uz ielas varēja nopirkt par sešdesmit pieciem dolāriem, Levenvērtā maksāja pat līdz tūkstoš dolāriem. Kāds bijušais padomes loceklis man pastāstīja, ka banda pelnījusi no pusmiljona līdz miljonam dolāru gadā no viena vienīga cietuma.

Makelhinejs ar laiku kļuva pārliecināts, ka kāds ziņu pienesējs cenšas uzošņāt pierādījumus pret viņu un nosūtīja saviem vīriem ziņu, ka nelieti atradis – tas esot Baba Legērs, uzticams sabiedrotais, kurš izpildījis lielāko daļu ĀB tetovējumu un tikai dažus mēnešus iepriekš lepni pozējis blakus Makam fotogrāfijā. Kādu dienu vingrotavas krātiņā kāds no Maka sabiedrotajiem ar iesauku Zigijs, izvilcis nazi un sācis durt Babam. Dažas minūtes vēlāk Baba miris.

Zigijam tika piespriesti divdesmit septiņi gadi un vēlāk viņam uz kājas parādījās uztetovēts āboliņš, taču varas iestādēm neizdevās pierādīt, ka Makelhinejs pasūtījis slepkavību (kaut arī vēlāk izdevās viņu notiesāt par narkotiku kontrabandu). Lietu izmeklējot atklājās, ka Baba tomēr nebija bijis ziņu pienesējs.

Prokurora Džesnera vienīgā bulta

Džesners sāka izmeklēt bandas darbību 1992. gadā. Lompokā Kalifornijā savā federālā cietuma kamerā tika atrasts nožņaugts notiesāts slepkava, un Džesneram tika uzdota lietas izmeklēšana. Tiesībsargājošajos orgānos šādus noziegumus noraksta kā CUN – “cilvēku upuru nav” – jo upuri tiek uzskatīti par tikpat nesimpātiskiem kā slepkavas. Neatlaidīgi pūlēdamies izlauzties cauri melu biezoknim, Džesners atrada vairākus lieciniekus, kuri apgalvoja, ka ĀB nogalinājusi kādu no bandas locekļiem, kura pārkāpumu vidū bijusi arī iemīlēšanās kādā homoseksuālā ieslodzītajā. Kaut gan Brālībai ir senas “panku” (piespiedu prostitūcijas) tirdzniecības tradīcijas un daži no locekļiem saņēmuši seksuālus pakalpojumus apmaiņā pret protekciju, atklātu homoseksuālismu banda uzskatīja par vājuma izpausmi, par ĀB kodeksa pārkāpumu. “Bandas loceklis pieļāva kļūdu, skūpstoties uz kāpnēm,” teica Džesners.

Džesneram izdevās pierādīt, ka ĀB savervētais iegājis bandas locekļa kamerā, apsējis viņam ap kaklu palagu un nožņaudzis, kamēr palīgs turējis upura kājas. Taču Džesners saprata, ka izdarījis gaužām maz, lai apturētu bandas darbību; gluži tāpat kā ar citiem atsevišķiem kriminālvajāšanas gadījumiem, viņš pat to varētu būt stiprinājis. Savervētais vēlāk esot piespraudis pie kameras sienas upura fotogrāfiju un sarīkojis pruno dzīres slepkavības gadadienā.

Kad Džesners bija vairāk iedziļinājies šai vardarbīgajā subkultūrā, viņš konstatēja, ka par ĀB pastrādātajiem noziegumiem nav nekādas statistikas, tāpēc ka tikai par dažiem no tiem celta apsūdzība – un tāpēc, ka tik daudzi sabiedrotie no citām bandām, to skaitā Nejaukie baltie zēni un Meksikāņu mafija pildīja tās pavēles. Vispārīgāka statistika par ieslodzīto vardarbību deva ieskatu parādībā, ko kāds sociologs aprakstījis kā “alkatīgu un slepkavīgu grupējumu savairošanos” Amerikas cietumos. Saskaņā ar jaunākajiem Tieslietu departamenta datiem, 2000. gadā cietumos nogalināts piecdesmit viens ieslodzītais. Vēl jo vairāk, ir ziņas par vairāk nekā trīsdesmit četriem tūkstošiem ieslodzīto uzbrukumiem citiem ieslodzītajiem un gandrīz astoņpadsmit tūkstošiem – personālam. Izvarošana ir parasta parādība; kādā pētījumā par cietumiem četros štatos lēsts, ka vismaz viens no pieciem ieslodzītajiem cietis no seksuālas vardarbības.

Džesners sacīja, ka viņš sev visu laiku uzdevis jautājumu: “Kā apturēt cilvēkus, kas tikt notiesātiem par slepkavību uzskata par goda zīmi? Kā apturēt cilvēkus, kurus jau apturējis likums un kuri atrodas mūža ieslodzījumā?”

90. gados varas iestādes, cerībā radīt vismaz kādu iebiedēšanas līdzekli un aizsargāt citus ieslodzītos, bija pārvietojuši gandīz visus Āriešu Brālības līderus, to skaitā Baronu, uz tolaik jauna paveida cietumiem, kurus sauca par “supermaksiem”. Tur cietumnieki tika turēti vieninieku kamerās, saslēgti važās gandrīz visu dienu un, kā izteicās kāds no bandas locekļiem, “neredzēdami ne svaigu zemi, ne augu valsti, ne nefiltrētu saules gaismu”; vingroja viņi vienatnē telpās, maltītes viņiem pasniedza pa spraugu durvīs un viņiem tikpat kā nebija kontakta ar cilvēkiem.

Silversteinam, kurš bija notiesāts uz vairākiem mūža ieslodzījumiem, kad nogalināja sargu Klatsu, Cietumu birojs bija izveidojis atsevišķu bloku Levenvērtā, kur viņš tika turēts Hanibala Lektera stila būrī. Kaut gan Silversteins turpināja skicēt, gadiem ilgi viņam netika atļauts lietot ķemmi vai matu suku un, kad žurnālists Pīts Ērlijs viņu apmeklēja astoņdesmito gadu sākumā, viņam bija gari sapinkājušies mati un bārda. Bandas folklorā Silversteins kļuvis par Kristus figūru.

Pat šais apstākļos, kurus dažas cilvēktiesību grupas uzskatīja par cilvēka tiesību pārkāpumu, Āriešu Brālība turpināja zelt. Tās locekļi izveidoja sarežģītus sazināšanās veidus. Viņi meta zīmītes caurulēs, kas bija pievienotas blakus kamerām; izsita ziņojumus Morzes alfabētā uz kameru restēm; piespieda apkopējus nodot pūķus, viņi čukstēja ventilācijas lūkās “kārnijā” – kodētā atskaņu valodā. Bez tam līderi bija iekopuši veselu galmu uzticamu sieviešu ārpusē, kuras bija viņos iemīlējušās apciemojumu laikā un sarakstoties un kuras varēja izmantot kā kurjerus.

Ar cietuma vadības palīdzību Džesners sāka pārtvert slepenos ziņojumus. Daža no vēstulēm šķita tukša, it kā rakstītājs būtu ticis pārtraukts. Kad pētnieki pārlaida papīram karstu gludekli un novietoja to zem ultravioletās gaismas, parādījās burti, kas slēpa “slepenu ziņojumu”, kā iekšējā ziņojumā raksta FIB. Kriptogrāfi izanalizēja vienas šādas zīmītes “tinti” un konstatēja, ka tā rakstīta ar urīnu. Pati ziņa bija mulsinoša, tā bija kodēta. “Viņiem ir zināmi vārdi, kas nozīmē zināmas lietas,” teica kāds bijušais loceklis. “Ja viņi saka, ka “kāds būvēs laukos māju,” svarīgais vārds ir “laukos”, jo “lauki” nozīmē slepkavību.”

Džesners un viņa komanda stundām ilgi dalīja teikumus sastāvdaļās un tos atkal lika kopā. Viņš sāka saskatīt zināmas likumsakarības: “puisītis” nozīmēja “jā”, bet “meitenīte” – “nē”. Kādu dienu cietuma vadība pārtvēra zīmīti, ko T. D. Bingems, ĀB komisārs, sūtīja Baronam. Tajā bija teikts: “Nu beidzot esmu vectēvs, beidzot mana zēna sieva dzemdēja veselīgu astoņas mārciņas septiņas unces smagu puisīti.” Džesners baidījās, ka atsauce uz puisīša svaru ir kodēts apzīmējums 187, Kalifornijas likumam, kas attiecināts uz slepkavību; fakts, ka bērns bija puisītis, liecināja, ka slepkavība sankcionēta. Tad analizētāji konstatēja, ka vairākem burtiem ir tādas kā cilpiņas vai astītes.

Pēc rūpīgas burtu izpētes varas pārstāvji nosprieda, ka zīmīte rakstīta pēc 17. gadsimta filozofa sera Frānsisa Bēkona metodes. Metodes būtība ir lietot divus atšķirīgus alfabētus, kurus nošķir tas, kā veidoti burti. Vienkāršs c ietilpst alfabētā A, kurpretim izrotāts c pārstāv alfabētu B. Pētnieki vēlreiz izskatīja zīmīti, iedalīdami katru burtu attiecīgajā alfabētā, līdz ieguva burtu kopu, kas šķita improvizācija par Āriešu brālības iniciāļiem: Bbbaaaaabbabaaabababbabaaababaaa baaabbbababbabbaaabbaabbabbbaabb... Taču saturs nekļuva skaidrāks. Tikai tad, kad pētnieki sadalīja burtu virkni grupās pa pieci, viņi saprata, ka katrai no tām atbilst konkrēts burts, piemēram, “ababb” bija “A”, “abbab” – “B” utt. Beidzot viņiem bija izdevies atrast šifra atslēgu, un viņi vēlreiz caurskatīja vēstuli. Tajā bija teikts: “Apstiprinu Krisa vēsti vērsties pret DC.” Varas pārstāvji zināja, ka DC nozīmē D.C. Blacks, cietuma banda, kurai Āriešu Brālība nesen bija pieteikusi karu. Kamēr izdevās atšifrēt vēstuli, Lūisburgas Pensilvānijā cietumā savās kamerās jau bija atrasti nogalināti divi melnie ieslodzītie – viens bija saņēmis trīsdesmit četrus, otrs – trīsdesmit piecus dūrienus.

Brālība sāka izstrādāt slepkavību plānus, ko bija iespējams veiksmīgi īstenot pat maksimāli stingra režīma cietumos. Viņi sāka draudzēties ar saviem ienaidniekiem, lai kādudien “ieaijātu tos miegā”. Pelikānlīcī, kur draugi varēja iesniegt lūgumus par nometināšanu vienā kamerā, viņi tiecās būt kopā tieši ar tiem vīriem, kurus plānoja nogalināt.

Folsoma cietumā, pēc tam, kad ĀB barveži tika nošķirti no pārējiem cietumniekiem, bandas līdzskrējēji protestēja, nogalinot jebkuru tuvumā pagadījušos izvarotāju vai pedofilu, līdz beidzot barveži tika atlaisti. Dažas cietumu amatpersonas pat atviegloja Brālības darbību. Piemēram, Kolorādo supermax cietumā kāds sargs kļuva par Brālības mācekli; Pelikānlīcī izrādījas, ka divi sargi atbalstījuši bandas locekļu izrēķināšanos ar pedofiliem un seksuālo noziegumu izdarītājiem. Ap 90. gadu vidu bandas attīstība bija sasniegusi tādu stāvokli, kur atsevišķas tās darbības nozares tika nodotas konkrētu locekļu ziņā, piemēram, bija “drošības departaments” un “narkotiku departaments”. Kaut gan peļņas ziņā Āriešu Brālība nevarēja gluži sacensties ar itāļu mafiju vai atsevišķiem narkokaraļiem, vardarbības ziņā tā bija konkurētspējīga. Bandas rīcībā bija daži no vislabāk trenētajiem un nežēlīgākajiem algotajiem slepkavām visā valstī.

Ap to laiku Džesners sāka saprast, ka vienīgais veids, kā likvidēt bandas ietekmi, ir rīkoties tāpat kā ar itāļu mafiju – izmantot īpašos likumus, kas ļauj valdībai vērsties pret visu noziedzīgās organizācijas hierarhiju, nevis tikai pret vienu vai diviem tās locekļiem. Viņš pārdroši nolēma pieprasīt nāvessodu gandrīz visiem bandas augstākajiem vadītājiem. “Tā ir vienīgā bulta, kas mums palikusi stopā,” viņš man sacīja. “Manuprāt, pat daudzi no tiem, kuri ir pret nāvessodu, atzīs, ka šajā konkrētajā gadījumā, kur cilvēki atkārtoti slepkavo, atrazdamies aiz restēm, mums diez ko nav citas izejas.”

“Lielākā daļa ĀB biedru kaut kad nākotnē tiks atbrīvoti pirms termiņa vai būs izcietuši sodu un, ņemot vērā viņu uz mūžu dotos solījumus, būtu naivi domāt, ka viņi ar saviem “brāļiem” neuzturēs kontaktus,” teikts kādā atslepenotā FIB ziņojumā. “Nonākušam brīvībā, katram jāparūpējas par tiem, kas palikuši ieslodzījumā. Sods par šī pienākuma nepildīšanu ir nāvessods, ĀB biedram atgriežoties cietumā.” Ņemot vērā bandas spējas darboties aiz restēm, FIB ziņojums brīdina, ka “bandas locekļi var daudz izdarīt arī bez tiešas pārraudzības no augšas.”

1995. gada 24. martā krātiņa durvis pavērās Robertam Skalijam, ĀB loceklim un bruņotam laupītājam, kurš pēdējos trīspadsmit gadus – ja neņem vērā dažus mēnešus – bija pavadījis aiz restēm, daudzus no tiem Caurumā.

Brenda Mora, trīsdesmit astoņus gadus veca vientuļā māte, kas ilgāku laiku bija sarakstījusies ar Pelikānlīča ieslodzītajiem un pakāpeniski bija kļuvusi par vienu no bandas atbalstītājām, sagaidīja Skaliju pie cietuma vārtiem savā pikapā. Kabatā Skalijam bija divsimt dolāru. Iepriekš Skalijs bija sūtījis Morai daudzas romantiskas vēstules. Vienā no tām, kas bija rakstīta uz rozā papīra, viņš pauda: “Kad mēs savienojamies, manifestējas visa ārējā subversija.” No cietuma pārītis devās uz okeāna krastu, kur Skalijs pastaigājās un lasīja gliemežvākus. Nākamajā dienā viņš nez kur uzgāja bisi ar apzāģētu stobru un viņi ar Moru pa 101. lielceļu devās uz Santarosu. Sešas dienas pēc Skalija atbrīvošanas viņi nakts vidū piestāja pie kāda krodziņa. Aiz viņiem apstājās policijas mašīna. Kad pie pikapa ar bateriju rokā pienāca šerifa palīgs, Skalijs iešāva viņam starp acīm.

Āriešu Brālība tagad ārpus cietuma sienām nogalināja tikpat nevilcinoties kā cietumā. Līdzīgā kārtā banda uz ārpusi paplašināja arī savu reketu. Pirms termiņa atbrīvotos locekļus banda iesaistīja narkotiku un ieroču kontrabandā, bruņotās laupīšanās un algotās slepkavībās. Daži Pelikānlīča iemītnieki tika pieķerti sastādām aplaupāmo uzņēmumu sarakstu.

Kadā vēstulē, kas bija maskēta kā sarakste ar advokātu, banda apsprieda plānus “nopirkt noliktavu ar lielu zemes gabalu.” Vēstules autors, kurš gaidīja drīzu atbrīvošanu, piemetināja: “Es tur ierīkošu labu juridiskās literatūras bibliotēku, iegādāšos datoru, kopētāju, biljarda galdu, lielekrāna televizoru. Tur būs arī garāža mašīnām un motocikliem ar instrumentiem, kā arī rokasbumbas korti utt. Tas būs Brālības rančo. Tā būs mūsu bāze.”

Ap to pašu laiku kāds ĀB loceklis varas pārstāvjiem atzinās, ka Kolorādo supermax cietumā banda viņam lūgusi tehnisku palīdzību bumbu izgatavošanā, plānojot teroristu uzbrukumus visā ASV teritorijā.

Tieši tad, kad Brālība gatavojās jaunam vardarbības vilnim, Džesners uzsūtīja tai ASV maršalus. Gandrīz četrdesmit gadus pēc savas dzimšanas banda bija aplenkta.

Pērnā gada septembrī sākās pirmā prāva, tās centrā bija Deivids Sahakjans, Makelhineja visbīstamākais līdzgaitnieks.

Kaut gan Bentonas prāvā bija iesaistīts tikai viens ĀB loceklis un divi sabiedrotie, ASV maršali nocietināja visu ēku. Pirmo reizi tiesas nama vēsturē tam apkārt bija izvietotas cementa barikādes. Lai iekļūtu iekšā, man nācās iziet cauri diviem metāla detektoriem.

Apsūdzēto rokas un kājas bija saslēgtas važās. Sahakjans bija ģērbies pelēkās biksēs un pelēkā īspiedurkņu kreklā. Viss viņā bija milzīgs: plaukstas, vēders, slīpā piere. Vecās fotogrāfijās Sahakjanam bija mežonīga bārda, kuras dēļ viņš, iespējams, guvis iesauku Nezvērs – tagad viņam bija tikai kazbārdiņa, bet tā viņa sejai lika izskatīties vēl milzīgākai.

Galerijā bija viņa sieva. Izplatot ap sevi spēcīgu smaržu mākoni, viņa sēdēja tieši vīram aiz muguras un visu tiesas sēdes laiku rakstīja piezīmes. Kādā brīdī viņa man sacīja: “Viņi atkal un atkal atkārto, ka viņš ir Āriešu Brālības boss un ka viņš visus izkomandējis. Bet es tam neticu. Viņš pat mani nevar izkomandēt.”

Nebija ieradies neviens no upuru ģimenes locekļiem. Džesners man bija stāstījis, ka vairums no šiem upuriem jau ir izstumti no sabiedrības un, kad viņus nogalina, maz ir to, kam tas rūp. “Es izjūtu zināmu pienākumu aizstāvēt tos, kurus neaizstāv neviens,” viņš teica.

Gaidot spriedumu Bentona prāvā, Džesneram vajadzēja sagatavoties nevis vienai, bet, iespējams, pat piecām sešām prāvām, jo ne visus četrdesmit apsūdzētos varēja droši ielaist vienā tiesas ēkā. Lielākā daļa ieslodzīto, to skaitā Barons un Makelhinejs, tika turēti vieninieku kamerās Vestvalijas izolatorā netālu no Losandželosas. Dažiem no apsūdzētajiem tika konfiscētas narkotikas un žiletes. Baidīdamies, ka banda varētu sākt apdraudēt savējos, Džesners dažus ĀB biedrus bija izvietojis pa citiem cietumiem. Kādā vēstulē Barons bija izteicies: “Noslaucīt šādus brāļus no zemes virsas ir viena no prioritātēm.”

Džesners sacīja, ka zina par bandas mēģinājumiem turpināt darbību, taču viņš optimistiski vērtēja gaidāmās prāvas. “Nevaru apgalvot, ka Brālības vietā nestāsies cita banda vai ka vecos līderus nenomainīs jauni,” viņš teica. “Bet es zinu, ka tad, ja mums sekmēsies, mēs būsim likuši saprast, ka Āriešu brālība vairs nevar nesodīti slepkavot.”

Pajautāju, vai viņš nav “iemests cepurē” – tas ir, ievests nogalināmo sarakstos. Viņš nobālēja. “Nezinu,” viņš atbildēja. “Tā cepure ir diezgan liela.”

ASV prokurors ir noteicis viņam papildus apsardzi, stāvvietā tiek apsargāta arī mašīna. Kāds no kolēģiem esot atteicies strādāt pie šīs lietas, jo iebildusi viņa sieva. “Es raizējos,” Džesners atzinās. “Skaidrs, ka raizējos.” Viņš apklusa un paskatījās manī. Viņš nejustos lāgā, ja tagad visu pārtrauktu, viņš teica. “Es nedomāju, ka tāpēc, ka esi aplaupījis veikalu, tevi jāsoda ar nāvi. Es neuzskatu, ka mūsu cietumu iemītnieki jādala plēsoņās un upuros.” Dodamies tiesas zālē, viņš piebilda: “Es neuzskatu, ka to šīs sistēmas veidotāji saprata ar vārdu “taisnība.””

Saīsināti no pirmpublicējuma žurnāla New Yorker 2004. gada 16. un 23. februāra numurā
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska