Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
1997. gada 25. februārī manās rokās mira Andrejs Siņavskis. Es sēdēju pie viņa gultas, pūloties kaut kā mazināt, izglaust trīsas un konvulsijas un, aptvērusi rokām dārgo galvu, čukstēju: tikai nebaidies, ne no kā nebaidies, viss būs labi, tu redzēsi…
Siņavskis noraustījās pēdējo reizi un noklusa. Es atlaidu viņu uz spilvena, aizvēru viņam acis un devos zvanīt mūsu dēlam, lai pateiktu, ka tētis miris un tagad vajag nodarboties ar dažādām formalitātēm.
Pēc stundām divām Jegors piezvanīja no apbedīšanas biroja un uzdeva jautājumu, kas manai krievu saprašanai šķita bezjēdzīgs: te prasa, kā mēs tēti glabāsim — kapenēs vai zemē? Protams, zemē, es teicu, tikmēr apziņā skanēja: līdz atgriezīsies zemē, no kuras esi ņemts, jo tu esi pīšļi, un par pīšļiem tapsi…
Viņu glabāja spilgtā pavasara dienā, sekoja vasara un rudens, bet, kad sākās Parīzes ziema un lieti, Siņavskis sāka nākt pie manis naktīs. Un visu laiku par kaut ko žēlojās, un es sapratu, ka viņam kaut kur ir ļoti slikti un viņš gaida no manis palīdzību. Un man viņam jāpalīdz. Bet kur? Un kā?
Un es atcerējos dīvaino apglabātāja jautājumu — kapenēs vai zemē, un vēl par Puškina kapu, kurā, kā es lasīju vecā, 19. gadsimta beigu žurnālā, bija nobrucis apakšzemes kapeņu stūris un bija nepieciešams remonts, un pēkšņi es sapratu, ka tur, apakšā, kaut kas nav pareizi un ka jābūvē kapenes. To izstāstīt es nespēju pat savam dēlam: baidījos — nesapratīs, smiesies, teiks, tu, māt, pavisam esi prātu zaudējusi… Un jutos neērti arī tad, kad sēdēju līdzās uzticamam draugam Afoņam apbedīšanas birojā un centos izklāstīt savu vajadzību.
Taču apbedītājs (starp citu, paaudzēs) mums pastāstīja par rudens un pavasara kapiem, par to, ka pavasara kapus reizēm pārtaisot, un tas viss esot paredzēts, un ka uz šādas pārkārtošanas laiku viņš uz nedēļu novietos zārku municipālajā kapenē. Tikai lai madam uz kapa atvēršanu gan nenākot, jo tas esot visai smags skats. Bet uz jaunajām kapenēm…
Bet es iebildu, ka ne tāpēc esmu izgājusi pie vīra, lai savu vīrieti tādā grūtā brīdī pamestu vienu, un tā mēs pelēkā decembra rītā kopā ar Afoņu stāvam netālu no dārgās kapu kopiņas, bet kaprači lietišķi rok to vaļā. Pēkšņi mēs izbrīnīti dzirdam policijas piesaukšanu, pieejam tuvāk, es ielūkojos vaļējā bedrē un… tajā brīdī vēlreiz visu sapratu par Siņavski, un par visu mūsu dzīvi.
Zārkam bija ielūzis vāks… Cauri platajai spraugai vīdēja baltais pārsegs, zem kura bija jaušams ķermenis. Un kur gan lai skrietu nelaiķis pēc palīdzības, kad bruka viņa pēdējā mājvieta šajā zemē…
Pēc minūtēm četrdesmit atveda jaunu vāku, bija klāt policija, bez kuras pēc franču likumiem tādās lietās — ne un ne, un apakšzemes kārtība bija atjaunota.
Bet es vēlreiz pārliecinājos, ka nāves nav, un viss šajā pasaulē — šai vai tai pusē saules — ir savienots, sapīts vissarežģītākajās mežģīnēs, un tieši par to visu mūžu Andrejs Siņavskis arī runāja un rakstīja.
Ikdienas valodā šo kapu stāstiņu sauktu par brīnumu vai “brīnumu par zārka vāku”. Taču šādi gadījumi caurauda visu mūsu kopējo dzīvi ar Siņavski, to bija daudz, tie slēpās visnegaidītākajās vietās un epizodēs.
***
Sešdesmitā gada vasarā mēs bijām iekrituši galdiņgriešanā (sauksim šo spiritismu tā). Vēlās vakara stundās, bet biežāk — pēc pusnakts, mēs nelielā kompānijā iekārtojāmies ap galdu un sākās…
Šķīvītis melsa pilnīgas blēņas. Aplī uzvilktās literas savienojās mīklainās frāzēs, bezjēdzībās, lamuvārdos. “Es zīmēju gaismu,” kāds nelaiķis atbildēja Golomštokam uz jautājumu — ko viņš tur, labākā pasaulē, dara. Puškins virtuozi lamājās, Gumiļovs atsaucās nemākulīgās atskaņās, nesen aizgājušo Pasternaku nolēmām neaiztikt. Mēs dzinām jokus, turējām viens otru aizdomās par šmaukšanos, taču, kad šķīvītim tuvojās Alla (Alločka, Alla Grigorjevna), viss mainījās, un pēc daudziem gadiem Ābrams Tercs par to rakstīja: “Es biju iemīlējies aktrisē A., kas bija apveltīta ar magnētisku spēku. Viņai pietika spiritiskā seansā ar pirkstu pieskarties šķīvītim, kā tas palēcās, it kā dodot zīmi par atzīšanu, pacēlās kādu centimetru virs galda, ceturtdaļbrīdi karājās gaisā, bet pēc tam iedžinkstējies nebeidzamā trauksmē skrēja pāri burtiem, ar iezīmētu zilu bultiņu steigā atbildēdams uz jautājumiem…”
Nu, par centimetru šķīvītis nepalēcās vis — tas ir pārspīlējums, tomēr uzvedās visai ņipri un neparedzami. Mēs no sirds uzjautrinājāmies, un velti Alla aicināja mūs uzvesties korekti attiecībās ar citām pasaulēm. Līdz
kādu reizi… Proti, naktī no 14. uz 15. jūliju, šķīvītis atkratījās no mūsu muļķīgajiem jautājumiem un sāka runāt pats.
“Desik,” šķīvītis teica, un Siņavskis atrāva rokas, “vai tas esi tu? Vai tu esi šeit? Desik… Desik…,” monotoni atkārtoja apzīmētais trauka gabals.
“Mammu,” nočukstēja Siņavskis un nobāla. “Mammu…”
“Desik,” mamma teica, “piesargies no klasesbiedra… Tu zini… Raksta dzejoļus…”
Pēdējie vārdi savienojās arvien lēnāk. Māte acīmredzami attālinājās.
“Kā ir ar tēvu?” viņai pakaļ izkliedza Siņavskis.
“Viņš ir ar mani,” nočaukstēja māte un izzuda.
Šķīvītis zem Allas vientuļās rokas aprāvās. Vientuļās — jo mēs bijām manāmi apstulbuši no šī dialoga, un rokas — nelaimes iemeslu — gribējās noslēpt kaut kur tālāk…
To, kas noticis, saprata tikai Siņavskis. Jevdokijai Ivanovnai Siņavskai pēc meitas Vevijas Donatovnas piedzimšanas 1918. gadā ilgi nebija bērnu. Bet viņai vajadzēja dēlu, obligāti dēlu, un viņa lūdzās dēlu. Un kad 1925. gada 8. oktobrī piedzima puisēns, viņa nosauca to par Donātu, Donātu Donāta dēlu, tas nozīmē — dāvāto (un pat divreiz dāvāto). “Desik,” viņa dūdoja pie šūpuļa, “mans mazais Desik,” un viņa bija laimīga. Vēlāk notika kaut kas šausmīgs — blakus trepju telpā ieviesās suns, kuru sauca par Dēziju, Dezjku, un vakardienas labie draugi, ar kuriem bija tik lieliski ņemties pagalmā, paziņoja, ka mazajam Siņavskim ir suņa vārds! “Cui, Desjka,” mazie nelieši apsaukāja cilvēku ar suņa vārdu, “pie manis, pie kājas! Stāvēt! Gulēt! Vau — vau!” Uz ģimenes kuģa notika dumpis — bērns pieprasīja, lai viņam dod citu vārdu. Izlasījis Kapteiņa Granta bērnus, viņš nolēma būt Roberts. Viņu atrunāja, taču skolā viņš sāka iet jau kā Andrejs.
Māte nomira piecdesmit piektā gada septembrī. Klasesbiedrs ir Serjoža Hmeļņickis, bet Starajā Rusā, māsas Vivas mājā, kas piederēja pilsētā slavenam ārstam, jau gandrīz gadu ar insultu gulēja tēvs — Donāts Jevgeņjevičs Siņavskis… Saprotams, ka informācija no viņpasaules nevarēja atstāt mūs vienaldzīgus — mēs negulējām nakti, sešos no rīta Siņavskis metās uz staciju un aiztraucās uz Staraju Rusu, bet pēc divām dienām atnāca telegramma: “Tētis ir miris…”
Visi spiritiskā seansa dalībnieki — es, Golomštoks, Alla ar Josifu Aronoviču, Danieli — zināja gan par Serjožu, gan par tēva slimību, taču par Desiku nezināja neviens, pat es…
No krievu valodas tulkojis U. T.
RL mājaslapā lasāma intervija ar Mariju Rozanovu-Siņavsku