Bezvietas aizstāvībā

Septiņdesmitajos gados termini “placelessness” (bezvietība) un “non-place” (bezvieta) parādījās humānistiskajā ģeogrāfijā, Edvards Relfs fokusēja uz tiem savu uzmanību grāmatā “Place and Placelessness”. Bezvietību viņš saistīja ar noteiktu vietu nevērīgu vai nejaušu iznīcināšanu un standartizētu ainavu veidošanu, kas noved pie vietas nozīmības vai izjūtas zaudēšanas.

Relfa definētie galvenie “bezvietas” radītāji ir kičs un tehnoloģija. “Autentiska” (autentisks/neautentisks – termini, kas aizgūti no fenomenoloģiskās un eksistenciālās filozofijas) vietas izjūta, kas piemīt pirmsindustriālām kultūrām, izzūd. Vēsturiskās, arhitektoniski īpatnējās celtnes tiek aizvietotas ar “neko”, t.i., ar “pāradresētām” vietām, kam piešķirts kāds gatavs, nevis “autentiski” radies izskats un izjūta – lauku mājām, biroju parkiem, jaunām viesnīcām un tirdzniecības centriem. Ieviešoties gigantismam – debesskrāpjiem un megapolēm, starpvalstu autoceļiem un lidostām, industriāliem un biroju rajoniem, internacionālam stilam dizainā un arhitektūrā, vietām kļūst raksturīga vienveidība, standartizācija un pārspīlēts mērogs. Kad telpa (abstraktā un objektīvā) ir piepildīta ar kultūras izpausmēm, rodas “vietas”; kad ainavas netiek lietotas, proti, tajās nedzīvo cilvēks un nepiedalās to attīstībā un dzīves ciklā, no “biezām” tās pārvēršas par “plānām”, rodas bezvietība. Dažādas apkaimes tiek radītas vienādas – tās izskatās vienādas un tiek vienādi izjustas. Bezvietība dehumanizē pasauli, un tās dēļ vietām ir par maz vai nemaz nav saistības ar cilvēku. Tāds ir Relfa un bezvietības prokuroru viedoklis.

Mans pretjautājums ir – kādas ir kultūrainavas proporcijas šodien? Mūsdienās etniskās, reliģiskās un dabiskās ainavas, kas ir spēlējušas milzīgu lomu cilvēka dzīvē līdz 19. gadsimtam, aizņem vairs tikai niecīgu daļu no visām ainavām, praktiski no tām vairs ir tikai paliekas. Bet vai mūsdienu cilvēkam ir milzīga nepieciešamība pēc šiem ainavu veidiem? Vai ainava pastāv dabai vai cilvēkam? Kas to rada? Ja to rada cilvēks pats, kāpēc dominējošās ir “auto ainavas” un arvien vairāk pieaug “izklaides ainavu” loma? Kāpēc cilvēks rada sev tieši šādu ainavu?

Skatoties uz šo jautājumu no cilvēka viedokļa un šoreiz neņemot vērā ne dzīvnieku, ne augu intereses, šķiet, ka ainava pastāv cilvēkam. Pilsētas parki ir radīti pilsētnieku ērtībām, nevis zālei, cilvēks ņem aktīvāko dalību ainavu veidošanā, radot antropogēno ainavu. Es neapšaubu to, ka galvenais cilvēka virzītājspēks ir dzīšanās pēc komforta, un, jo vairāk cilvēce attīstās, jo lielākas prasības tai ir, tomēr ekonomiskie apsvērumi nav komfortablās dzīves veidošanas vienīgais aspekts. Manuprāt, estētiskajā aspektā cilvēks ir mainījies, ir mainījušās viņa prasības un gaume. Dabiskās ainavas vairs nav cilvēka gaumē. Dabiskā vidē cilvēks vairs nespēj izdzīvot ne fiziski, ne psiholoģiski, ne estētiski. “Autentiskuma” trūkums, iespējams, arī ir 21. gadsimta autentiskums, un mūsdienu cilvēkam antropogēnā ainava ir tikpat dabiska, cik mežs un ala aizvēsturiskam cilvēkam.                                                                                                                                                                                                                                                                                          

Pēc “autentiskās” vietas aizstāvju domām, būvniecības gigantisms ir nesamērojams ar cilvēka proporcijām – mūsdienu celtnes pastāv nevis cilvēkam, bet tirdzniecībai, un pasaules tirdzniecība šobrīd pastāv, lai vienaldzīgi izmantotu pasaules ainavas un cilvēkus, lai koncentrētu un izplatītu peļņu starp pasaules turīgākajiem cilvēkiem. Tomēr pasaules tirdzniecība aktīvi piedalās jauno kultūrainavu veidošanā. Visi cilvēka radītie objekti ir sveši dabiskās ainavās, vienādi sveši ir gan Pasaules Tirdzniecības centrs, gan koka arhitektūra, bet kultūrainavas kontekstā to saistību nosaka tikai novietojums attiecībā pret apkārt esošajiem objektiem. Debesskrāpis mūsdienu lielpilsētā iederas vislabāk. Runājot par gigantismu un cilvēcīgiem mērogiem – kalnu mērogs arī ne gluži atbilst cilvēka mērogam. Vai kalni nav vieta, kur cilvēks izjūt dabas varenumu, kur viņš jūtas, kā mēdz teikt, “tuvāk Dievam”, vai varbūt pats jūtas kā būtne vai spēks, kas ir varenāks par mirstīgo cilvēku? Savukārt, kādas izjūtas mums rodas, caurspīdīgā liftā paceļoties virs pilsētas 26, 57, 79 stāvu augstumā? Neesmu sastapusi nevienu, kas noraustītu plecus vai vienaldzīgi novērstos, palūkojoties uz Rīgas naksnīgo panorāmu pa “Reval Hotel Latvia” “Skyline” bāra logu visas sienas platumā.

Gaisa ceļojumi pārnes mūs pāri milzīgām platībām, liekot pazaudēt ceļojuma hepeningu, pārlēkt iespaidīgām ainavām un harizmātiskām vietām; tie piešķir vietai telpas mērogu, mākslīgi to izstiepjot. Gigantiskās lidostu celtnes iznīcina intriģējošās un piesaistošās vietas un aizstāj tās ar sevi, ar tukšām bezvietām. Bet, ja lidosta ir bezvieta, kāpēc tā atstāj atmiņas? Kāpēc tai piemīt īpatnēja aura, kas izraisa ceļojuma prieku? Lidostas ierašanās zāle ir vieta, kur var redzēt vislaimīgākās sejas – tur cilvēki atkal tiekas ar draugiem, ģimenēm, tur vecās ķildas netiek pieminētas. Lidostām un dzelzceļa stacijām piešķirta norises vietas loma daudzās filmās, kad nepieciešams parādīt cilvēku šķiršanos vai tikšanos un ar to saistītās emocijas. Vai tikai tāpēc, ka tajās šie procesi cilvēku dzīvē ir iespējami? Vai tomēr kādu lomu spēlē arī staciju milzīgie apjomi, uz kuru fona cilvēka personiskie pārdzīvojumi šķiet īpaši asi? Vai mums atmiņā nepaliek īpašā terminālu akustika, uz ritentiņiem braucošo somu skaņas, mehāniskās balsis, kas paziņo transporta atiešanas laikus, plašo telpu skati, dzelzs margu un stikla sienu aukstums, lidmašīnu gaismiņas tumsā, pa lidlauku braucošās dzeltenās mehāniskās trepes, dzelzceļa darvas īpatnējā smaka? Vai mums nāktu prātā visas šīs asociācijas, ja lidosta vai dzelzceļa stacija pelnītu bezvietas nosaukumu? Atbildot uz jautājumu par to, kas ir lidosta, katrs iedomājas nevis abstraktu gaisa satiksmes staciju, bet kādu noteiktu objektu – grāmatu, kas pirkta un lasīta Kopenhāgenas Kastrupā četru stundu gaidīšanas laikā, espresso tasīti Milānas Malpensā ceļā uz Madridi, tumšos negaisa mākoņus virs Parīzes Orlī, Hītrovas muitas darbinieku jautājumus, kas uzstājīgi interesējas par atpakaļbiļeti... Katrai lidostai piemīt savs kolorīts, kas nav novērojams citās, bet, tieši nokļūstot cilvēku uztverē, termināli iegūst savu īsto seju.

Arī tūrisma industrija nepadara vietas par bezvietām. Sejas, ko tūrisma objektos pārvērstās pilsētas parāda cilvēkiem, turpina būt atšķirīgas. Piemēram, divas savā starpā kontrastējošas lielpilsētas – Parīze un Londona. Šobrīd es nerunāju par arhitektūru un kultūru, kaut gan arī tās atspoguļojas veidā, kā šīs pilsētas izpaužas kā tūrisma objekti. Parīze ir zināmā mērā augstprātīga pilsēta, kas vienaldzīgi demonstrē savus krāšņumus ceļotājiem, neaicinot iesaistīties savā dzīvē, tieši otrādi, viņus nicinot. Savukārt Londona ir daudz atvērtāka, sabiedriskāka un internacionālāka – tā neuzspiež savu kārtību, bet draudzīgi aicina pievienoties tās dzīvei, un tūristu bērnišķīgā sajūsma par policistiem uniformā, sarkanajām telefonbūdiņām, divstāvīgiem autobusiem un uzrakstiem “LOOK LEFT” neatduras pret aborigēnu neizpratnes pilniem aukstiem vīzdegunīgiem skatieniem. Kāds noteikti gribēs aizstāvēt Parīzes dvēselīgumu vai norādīt uz Londonas snobismu, bet tā būs tikai tās pašas parādības pretējā izpausme, kas tāpat apliecinās atšķirīgumu.

Cilvēku mājokļu masveida būvniecība noved pie vienveidīgas, neizteiksmīgas ainavas. Tādas vietas, kā Rīgas mikrorajonus vai Amerikas izpletušās piepilsētas, kas ir viena un tā paša procesa – steidzamas iedzīvotāju apgādes ar mājokļiem – divi dažādi rezultāti, bieži uzskata par šādas bezvietas spilgtu piemēru, vienveidīgām, pelēcīgām, vienmuļām kultūrainavām. Taču noteiktas vietas specifiska izjūta veidojas, ne tikai to radot, bet arī radīto uztverot, process ir abpusējs. Bezvieta cilvēka prātā var rasties tikai, ja cilvēks ar to nav pazīstams, personiski saistīts; ja nebūtu cilvēka, kas vietu apdzīvo, vispār nevarētu runāt par tās izjūtu.

“... tieši to es piedzīvoju savā nomācošajā, nolaistajā un nabadzīgajā dzīvoklī Iļģuciemā 1990. gada februārī. Es biju tikko atgriezies dzimtenē pirmoreiz kopš 1944. gada. Iļģuciema ainava, kurā dzīvoju, bija sveša un pretīga ne tikai tāpēc, ka tā bija svešas varas uzspiesta, ne tikai tāpēc, ka derdzās svešā mēle, kurā runāja lielākā daļa cilvēku, bet arī tāpēc, ka tā atgādināja bēgļu nometņu ainavas Vācijā. Bez draugiem un tuviem radiem es Iļģuciemā katru dienu cīnījos ar depresiju.” (No E. Bunkšes grāmatas “Sirēnu balsis: Ģeogrāfija kā cilvēcīgā erudīcija”.)

Šajā citātā parādās E. Bunkšes personīgi negatīvās emocijas pret Iļģuciemu, kas viņam saistās ar nepatīkamiem pārdzīvojumiem un atmiņām, un līdz ar to nepievilcīga šķiet visa apkārtne. Bet tas vēl nepadara visu vienmuļo bloku māju ainavu par bezvietu, jo savukārt daudzi Iļģuciema iedzīvotāji nevar iedomāties sevi dzīvojot citā vietā. Mājokļa iegādes un mainīšanas procesā man ir nācies sastapties ar daudziem cilvēkiem, kuriem vienīgā dzīvošanai pieņemamā un pievilcīgā vieta liekas Purvciems vai Pļavnieki, un tas ne vienmēr ir tikai finanšu jautājums, jo, piemēram, tādu cenu ziņā pat pievilcīgāku, bet izteikti “autentisku” vietu kā Pārdaugavu viņi pilnīgi ignorē.

Šādas mākslīgi un steigā radītas vietas var būt tikai estētiski nepatīkamas, bet no cilvēku uztveres viedokļa tās nekādā ziņā nekļūst par bezvietām, kamēr vismaz vienam šī vieta ir mājas. Cilvēkam atrodoties noteiktā ainavā, esot tās sastāvdaļai, tā vairs nešķiet vienmuļa.

Par otru bezvietību radošu elementu tiek uzskatīts kičs un masveida gaume. Bet kas ir masveida gaume un kā tā saistās ar gigantismu? Tas, ka liels cilvēku skaits dod priekšroku kādam noteiktam ģērbšanās, uzvedības, darba vai atpūtas stilam? Vai lielā pilsētā, kas tiek uzskatīta par “bezpersonisku”, ir mazāk stila, gaumes vai, galvenais, izvēles brīvības nekā mazajā, klasiskās vietas izjūtas pilnajā miestā? Manuprāt, tieši otrādi, nelielās apdzīvotās vietās ir tendence izveidoties komūnas tipa sabiedrībām ar noteiktu uzvedības, gaumes, stila normu kompleksu, un indivīdam ir mazāk iespēju izrauties no šā komūnas autentiskuma un izpausties personīgi, nekā plašāk apdzīvotā vietā. Tāda pati attiecība ir lielākai pilsētai pret mazāku, megapolei pret lielāku pilsētu, lielākai valstij pret mazāku.

Vietai ir jātiek skatītai kā vienai no globālā tīkla daļām, kas mijiedarbojas. Varbūt ir tikai jābūt pietiekoši drosmīgiem un godīgiem un jāatrod sevī spēja sadzīvot ar mūsdienu kultūrainavu, ko paši esam radījuši?