Bezpajumtniece

Pasaules tautu politiskā vēsture ņirb no apvērsumiem un varas maiņām. Pat visdemokrātiskākajās valstīs bijušie valdītāji reti kad izvairās no sekotāju kritikas, taču autoritāru režīmu gāšana parasti beidzas ar tiesas prāvām vai vienkāršu izrēķināšanos. Viena no briesmīgākajām nāvēm pagājušā gadsimta beigās bija lemta padomju okupācijas laikā ieceltajam Afganistānas prezidentam Mohamedam Nadžibullam – viņu nežēlīgi sita un nogalināja varu pārņēmušie Taliban kaujinieki, cilvēki, kas sevi uzskatīja par islāma sekotājiem. Nadžibullas un viņa brāļa līķi tika pakārti Kabulā uz ielas, vairākas diennaktis to tuvumā fotografējās līksmojošie jaunā režīma piekritēji. Bieži vien gāzto valdnieku ģimenes arī tiek pakļautas represijām vai atriebībai, tāpēc RL ieinteresējās par faktu, ka viena no Nadžibullas meitām manīta studējam kādā Šveices koledžā un 2005. gada pavasarī gatavojas to absolvēt. Mums izdevās satikt vecāko metu, kas bija ieradusies uz izlaidumu un piekrita nelielai sarunai, tiesa, viņa lūdza neuzdot jautājumus par tēvu un drošības apsvērumu dēļ nepublicēt šo materiālu līdz rudenim.

Ilmārs Šlāpins

Hīla Nadžibulla kopā ar māti un māsām pameta Afganistānu 1992. gadā – uzreiz pēc tam, kad viņas tēvs atkāpās no valsts prezidenta amata modžahedu līderu spiediena rezultātā. Tobrīd pie varas nāca kaujinieku vadoņi, kas desmit gadus bija karojuši pret komunistu režīmu un padomju karaspēku, taču viņu politisko uzskatu vienotība ar to arī beidzās. Radušās domstarpības izmantoja radikālākie un vēsturiski jaunākie bruņotie grupējumi, kurus vadīja Mulla Omārs, bet finansiāli atbalstīja tobrīd mazpazīstamais Osama bin Lādens. 1994. gadā viņi pierādīja sevi kā nopietnu militāru spēku, bet divus gadus vēlāk iesoļoja Kabulā, dibinot uz saviem reliģiskajiem priekšstatiem balstītu režīmu.

1992. gadā Hīlai bija 14 gadu, tātad viņa dzimusi 1978. gadā, kad viņas tēvs bija pašā politisko cīņu virpulī. Afganistānas Tautas demokrātiskā partija nupat bija izdarījusi valsts apvērsumu, taču sašķēlās divās naidīgās frakcijās. Šobrīd grūti pateikt, kura no frakcijām bija lielāki komunisti, taču pie varas nākusī Khalq (tautas) frakcija Amina vadībā ir pelnījusi meņševiku apzīmējumu kaut vai tāpēc vien, ka uzreiz neiepatikās Padomju Savienībai. Parcham (karoga) frakcijā esošais Nadžibulla uz brīdi kļuva par Afganistānas vēstnieku Irānā, taču, baidoties no represijām, pameta šo posteni, paņemot līdzi 300 tūkstošus dolārus skaidrā naudā un vērtīgākās mantas. Viņš atrada patvērumu Austrumeiropā un vēlāk – PSRS. Afganistānā viņš atgriezās pēc padomju karaspēka iebrukuma 1979. gada nogalē un kļuva par jaunā režīma slepenpolicijas vadītāju. Starp citu, Hīla puštu valodā nozīmē “cerība”.

Pats Nadžibulla piedzima 1947. gadā vidēji turīgā puštunu ģimenē, kas piederēja Ahmadzaju ciltij no Gilzaju dzimtas. Viņa tēvs Aktars Mohammads Hāns sešdesmitajos gados bija Afganistānas tirdzniecības komisārs un konsuls kaimiņvalsts Pakistānas pierobežas pilsētā Pešavarā. 1964. gadā Nadžibulla iestājās Kabulas universitātē, lai studētu medicīnu, taču pabeidza to tikai 1975. gadā. Uzreiz iesaistījies politiskā pagrīdes darbībā, viņš divreiz bija sēdējis cietumā un, šķiet, jau tad sava izskata vai enerģijas dēļ ieguvis iesauku Nadžībs Bullis (Najib-e Gaw). Par ārstu viņš tā arī nekad nav strādājis, ja vien par medicīnisku neuzskata partijas rindu iekšējo tīrīšanu. Tieši šādam nolūkam 1980. gadā tika nodibināta Padomju Savienības VDK kontrolēta slepenpolicija KHAD, kuras vadību uzņēmās no Maskavas atvestais Nadžibulla. Valstī viņš ieradās reizē ar Babraku Karmalu – cilvēku, kurš bija prezidents līdz 1986. gadam, taču tā arī nespēja iegūt reālu varu. Redzot režīma vājumu, Maskava nolēma uzticēties daudz enerģiskākajam “čekistam” Nadžibullam, noorganizēja viņa ievēlēšanu par partijas ģenerālsekretāru un sekojošu kļūšanu par prezidentu. Šajā laikā Hīla sāka iet skolā. “Protams, ka es atceros Afganistānu. Cik bieži? Vai tu jelkad vari aizmirst vietu, kurā esi piedzimis? Tu taču vienmēr vēlies tur atgriezties un sajust to mieru, kas piemīt tikai mājām. Man Afganistāna ir kaut kas tāds, par ko es domāju nepārtraukti. Ir trīs lietas, ko es atceros vislabāk. Pirmā ir kāda sniegota diena manā bērnībā, kad es izgāju ārā spēlēties un viss bija pilnīgi balts. Es atceros savu skolu un klasi, kurā mācījos. Vēl es atceros ceļu, pa kuru mēs vienmēr braucām no mājām uz skolu. Un Afganistānas karogu, kas tur plīvoja,” viņa stāsta. Starp citu, viena no Nadžibullas reformām ar mērķi saliedēt tautu bija karoga maiņa – no iepriekšējā tika izņemta sarkanā zvaigzne, taču vienlaikus – arī korāns. Palika vien melnā, sarkanā un zaļā krāsa ar patukšu ģerboni stūrī. No valsts nosaukuma tika izņemts vārds “demokrātiskā” un bija runas par to, vai nevajadzētu arī nomainīt pašu vārdu “Afganistāna”, kas neatspoguļo visu nacionālo grupu identitāti (“afgāņi” ir puštunu otrs nosaukums). Tika domāts par jaunu vārdu vai atgriešanos pie senākajiem “Korasāna” un “Azadistāna”, taču tas palika nerealizēts.

Jautāta par to, kas tad īsti ir Afganistāna, Hīla uzsver, ka to nav iespējams saprast, nezinot visu kultūras vēstures bagātību. “Afganistāna ir ļoti interesanta un dažāda zeme, tās iedzīvotāji ir viesmīlīgi cilvēki, kas labprāt uzņem viesus un priecājas, ja spēj darīt kādu laimīgu.”

Hīlas vienaudze un vārdamāsa, afgāniete, kuras vecāki emigrējuši uz ASV 70. gadu beigās, pēc amerikāņu militāro operāciju sākšanas 2001. gadā pierunāja pankroka mūziķus ierakstīt albumu Nepietiek ar to, ka jūs uzmetat ēdienu viņiem uz galvas, lai vāktu līdzekļus Afganistānas Sieviešu kustības atbalstam.

Afgāņi ārzemēs veido visai paprāvu diasporu. Vislielākā tā ir Vācijā, daudz afgāņu dzīvo Nīderlandē. Ir arī emigranti, kas apmetušies Trešās pasaules valstīs, piemēram, Indijā, Pakistānā, protams, kaimiņvalstīs. Hīla stāsta: “Vācijā dzīvo mana tēva un mātes ģimenes, Eiropā man ir vairāki radinieki, bet mana māte ar māsām faktiski dzīvo Indijā. Uzturēt savu kultūru ārzemēs afgāņiem ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka tur ir pilnīgi cits dzīves stils, citi apstākļi, turklāt dažiem no viņiem ir izsniegtas pagaidu uzturēšanās atļaujas. Citiem piešķirts politisks patvērums, vēl citi ir kļuvuši par Vācijas vai Nīderlandes pilsoņiem. Tā nebija viņu pašu izvēle. Lielākā daļa no tiem, kas pameta valsti kara laikā, nokļuva ANO Komisariāta bēgļu jautājumos paspārnē. Un ANO komisārs pieņēma lēmumu izmitināt šos cilvēkus konkrētās valstīs. Cilvēku likteņi ir dažādi, taču, protams, viņi uztur sakarus, gluži tāpat kā jebkura cita nacionālā minoritāte. Kad es četrpadsmit gadu vecumā nokļuvu Indijā, tur bija ap 350 tūkstošiem afgāņu tikai Deli vien. Un vēl vairāk – Pešavarā, Pakistānā. Afgāņu emigrācija notika trīs viļņos – pirmais bija, ienākot krievu armijai, otrais – viņiem aizejot, un trešais – kad pie varas nāca talibi. Pēc talibu režīma beigām sākās ceturtais vilnis, bet tad kaimiņvalstis vairs neielaida bēgļus, robežas bija slēgtas.”

Pēc Nadžibullas nāves parādījās komentāri par to, ka “viņš atteicās aizbraukt, kad to vēl varēja izdarīt, un tagad samaksāja par savu kļūdu”. Iespējams, ka viņš būtu varējis pamest valsti pirms savas prezidentūras beigām. Nodevis varu pagaidu valdības rokās, viņš tika aizturēts lidostā un ar modžahedu vadoņa Abdula Rašīda Dostuma rīkojumu Nadžibullam tika liegts izbraukt no valsts. Atradis patvērumu ANO pārstāvniecības teritorijā, bijušais prezidents tur nodzīvoja vēl četrus gadus. 1996. gadā pie viņa ieradās talibu kaujinieki un aizveda uz prezidenta pili, kur nodauzīja līdz nāvei ar automātu laidnēm. Kāds afgānis, kurš internetā publicējis savu biogrāfiju un apgalvo, ka izmucis no komunistu cietuma, pazinis Nadžibullas seju preses fotogrāfijā: “Es domāju, ka nekļūdos, šis cilvēks bija cietumu pārvaldē tajā laikā, kad tur atrados es un citi politiskie ieslodzītie. Es reiz sastapu viņu, kad notika cietumnieku inspekcija. Lai cik briesmīga būtu viņa nāve, viņš bija pelnījis vēl briesmīgāku.” Saglabājušās gan arī ziņas par to, ka vienlaikus ar nežēlīgām represijām pret ieslodzītajiem politiskajiem pretiniekiem, slepenpolicijas šefs Nadžibulla rīkojis dāvanu pasniegšanu bērnudārzos un īpašus aizlūgumus pie vecāka gadagājuma iedzīvotājiem.

Hīla Nadžibulla aizbrauca no Afganistānas pirms četrpadsmit gadiem un ne reizi tur vairs nav bijusi. “Ja viss notiks, kā šobrīd ir iecerēts, Afganistāna kļūs par demokrātisku valsti, kuras valdība saprot un ciena vietējās kultūras tradīcijas. Tas ir nepieciešams, lai sabiedrība pieņemtu šo valdību. Afganistāna pārāk ilgi ir bijusi ierauta konfliktā. Es ceru, ka reiz varēšu atgriezties. Esmu saņēmusi jauno Afganistānas pasi un ar to šobrīd ceļoju. Taču problēma nav vecajās un jaunajās pasēs, problēma, ar ko šobrīd jāsaskaras ikvienam afgānim, kas ceļo, ir vīzas. Mums ir vajadzīga vīza iebraukšanai jebkurā valstī. Un ASV gadījumā ar vīzu vien nepietiek. Kad es braucu studēt cilvēktiesības uz Vašingtonu, es saņēmu vīzu, taču tiku brīdināta, ka šī vīza negarantē iebraukšanu valstī. Es tiku ilgstoši iztaujāta ASV imigrācijas departamentā un tikai tad ielaista.”

Viņa strādā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness organizācijā, palīdz cilvēkiem, kas cietuši bruņotos konfliktos vai dabas katastrofās. Viņa lieliski zina, kas ir Latvija, kur tā atrodas un kas tur notiek, darbā viņa ir sastapusies ar latviešiem, kas darbojas Sarkanā Krusta sistēmā. “Mēs visi dzīvojam vienā kopīgā pasaulē un cieņa pret otru cilvēku ir vienīgā iespēja sadzīvot. Šī cieņa nāk no sapratnes, bet sapratne – no zināšanām. Mēs spējam cienīt viens otru, ja mums ir zināšanas par šī otra cilvēka kultūru, vēsturi, pieredzi. Tikai šādā veidā mēs varam uzcelt labāku pasauli. Es priecājos par to, ka mana māsa ir pabeigusi šo skolu un iepazinusi Rietumu kultūru, iepazinusi amerikāņu sabiedrību. Jo vairāk mēs zināsim par citu valstu pieredzi, jo labāk mēs varēsim palīdzēt Afganistānai.”

Līdz ar talibu režīma sakaušanu ir mazinājusies iespēja, ka Hīlas ģimenei varētu draudēt briesmas – atriebība par tēva grēkiem, gan īstiem, gan politisko oponentu izdomātiem. Viņa nesūdzas par savu likteni, turpina ceļot un strādāt, īpaši neslēpjot un arī neafišējot savu uzvārdu.

“Kā es jūtos? Es nejūtos kā eiropiete, lai gan esmu studējusi Eiropā un tur kopš kara dzīvo lielākā daļa manas ģimenes. Nejūtos kā amerikāniete, lai arī esmu sešus mēnešus tur dzīvojusi un saņēmusi augstskolas diplomu cilvēktiesībās. Es esmu iepazinusies ar dažādām Rietumu sabiedrībām, ar Rietumu kultūru. Protams, tas ir bijis mans liktenis, taču es to vienmēr esmu sajutusi kā iespēju kaut ko iemācīties. Man ir divu atšķirīgu kultūru pieredze un es uzskatu to par veiksmi. Esmu ceļojusi pa visu pasauli. Kas es esmu? Es esmu bezpajumtniece, klaidone - un kā klaidone arī jūtos.”

Sagatavoja Ilmārs Šlāpins,
ar Hīlu Nadžibullu sarunājās Aigars Štokenbergs