Bez šaubām

Pilsētā bez okupācijas sekām cilvēku sejām

Ja, uzlūkojot cilvēkus, mēs redzētu tikai apavus, tad amerikāņus būtu grūti atšķirt vienu no otra. Amsterdamas lidostā uz iekāpšanu Sanfrancisko reisā gaidīja pulciņš skolēnu, kuru baltie un nobružātie sporta apavi, ko pie mums vēl nesen apzīmēja ar parazītvārdu “botas”, daudz neatšķīrās no viņu pavadones sporta kurpēm. (“Pavadones” tāpēc, ka jaunās sievietes uzkrītoši neformālā āriene man neļauj šo cilvēku apzīmēt ar vārdu “skolotāja” – ko gan tāda var iemācīt?) Un, protams, šorti – vēl viena amerikāņu ārienes īpatnība, kas, papildināta ar nepieklājīgi skaļu runāšanu visā pasaulē pazīstamajā akcentā un pārmērīgu tuklumu, šķiet, veido priekšstatu par vidējo tā cilvēka tipu, kurš ar lepnuma sajūtu balsī un mirdzošu skatienu mēdz atbildēt: “Yes, I am American!”[1. Jā, es esmu amerikānis! (angļu val.)]

Skolēni tupināja pulcēties pie iekāpšanas, līdz viena no meitenēm, blondīne baltos sporta apavos, pagriezās pret savu draudzeni, bruneti baltos sporta apavos, un sacīja, ka šeit “kāds ož pēc sviedriem”. Uzreiz pēc tam viņa sāka apostīt savas draudzenes paduses, konstatējot, ka tā nav vainīga, un devās līdzīgā veidā apošņāt citus skolēnus. Uz brīdi nespēju noticēt, ka nu kārta pienākusi “skolotājai”, kura tika pakļauta tādām pašām izdarībām, līdz meitene konstatēja, ka vainīgā persona meklējama starp citiem pasažieriem.

Vēl pirms došanās uz Ameriku nolēmu angļu valodā izlasīt Kafkas Ameriku – ne tāpēc, ka Dienas Izklaidē un citos medijos slavētais Larss fon Trīrs to nesen atzina par savu ietekmes avotu, un arī ne tādēļ, ka galvenais varonis tā arī nekur neaizbrauc, bet gan tālab, ka tas šķita esam visievērojamākais literārais darbs, kura nosaukumā minēta Amerika. Uzmeklēju grāmatu amazon.com un pirms tās pasūtināšanas nolēmu palasīt lasītāju atstātos komentārus. Viens no pircējiem, visdrīzāk amerikānis, bija uzrakstījis jautājumu, kāpēc gan grāmatai uz vāka ir lasāms vārds “Amerika”[2. Amerika (vācu val.).] , ja jau angļu valodā ir “America” [3. Amerika (angļu val.).] , un ieteica izlabot šo “misspelling”.[4. Pareizrakstības kļūda (angļu val.).] Amerikāņu nekompetenci ne tikai citās valodās, bet pat angļu valodas variantos uzsvēra arī mans paziņa brits, kurš lepojas ar savu Kembridžas diplomu viduslaiku angļu literatūrā. Uzzinājis par manu gaidāmo braucienu, viņš ieteica vairīties no britu valodas vārdu lietošanas. “Ja prasīsi kādam amerikānim ceļu uz “loo” [5. Tualete (britisms).], tad viņš tev visdrīzāk atcirtīs savu “What?”[6. Ko? (angļu val.).] (Šo vārdu viņš izteica, atdarinot Teksasas akcentu – M.V.)

Man pārdomājot augšminētos notikumus, lidmašīna nolaidās Sanfrancisko pilsētā, uz kuru jādodas, kā dziesmā dzied, ar piespraustu svaigu ziedu – tātad līdzīgi kā Prustam uz Parīzes saloniem. Atminējos no trimdā Sanfrancisko dzīvojošajiem paziņām dzirdēto stāstu par kādu smalku Parīzes kundzi, kura, uzzinājusi, ka viņi ir no Sanfrancisko, izteica līdzjūtību “nelaimīgajiem”, kuri spiesti dzīvot “tik tālu”. Prusts gan ne tikai kritizēja franču pārākuma apziņu, kas viņam atgādināja līdzīgu īpašību vāciešos, bet arī vēlējās doties uz Ameriku. Izkāpu no lidmašīnas ar apziņu, ka laikam esmu eiropietis ar aizspriedumiem pret Amerikas Savienotajām Valstīm (tie gan man neliedz uzskatīt, ka Ņujorka ir skaistākā pilsēta pasaulē; Parīze ir otrajā vietā).

Par pašu Sanfrancisko iepriekš nezināju daudz, bet bija nācies dzirdēt tikai labvēlīgas atsauksmes (atšķirībā no Amerikas kopumā) – esot izcils klimats (kā nekā Kalifornija), ja neskaita miglu; pilsētas apkaimē ir divas varbūt pat labākās pasaules universitātes – Stenforda un Bērklija; laba, bet ne izcila opera un tādi paši muzeji; esot labi restorāni un patīkami cilvēki. Par laimi, tas viss izrādījās taisnība.

Lielāko apbrīnu raisa divi iespaidi. Pirmkārt, pilsētā faktiski nav restorānu, ēdnīcu, ieskrietuvju, kurās būtu slikts ēdiens. Pat mazākajā kafejnīcā var dabūt tādas kvalitātes salātus, kādus pie mums svinīgi pienes Vincentā. Uz lielajiem restorāniem nav ko domāt doties bez rezervācijas – tā jāpiesaka vismaz dienas, nereti pat mēnešus savlaicīgi. Ēdiena augstā kvalitāte izskaidrojama ar Kalifornijas virtuvi, kuras galvenais princips – līdzīgi kā franču virtuvē un pretēji ēšanas paradumiem mūsdienu Latvijā – ir vietējo produktu izmantošana. Vieni no lepnākajiem cilvēkiem pilsētā bija pavārskolas studenti, kuri savos tērpos tā arī pastaigājās pa pilsētu. Otrkārt, Sanfrancisko – atšķirībā no Eiropas valstīm un varbūt arī Latvijas – mani ne reizi nepārņem sajūta, ka esmu šeit svešinieks. Nav iespējams, ka tevi uzskata par iebraucēju, jo imigranti šeit ir visi. Sanfrancisko tas ir īpaši jūtams – pilsētā nedominē neviena etniska grupa, te ir balti un melni, ķīnieši un japāņi, itālieši un meksikāņi, krievi, ebreji, latvieši...

Apmešanās pie paziņām ir patīkama ne tikai tādēļ, ka ir prieks tos atkal satikt, bet arī tāpēc, ka dzīvošana mājās ir stipri jaukāka par mitināšanos jebkurā viesnīcā. Grūti iedomāties kādu hoteli, kur būtu iespējams noraudzīties uz Sanfrancisko panorāmu un vienlaikus lasīt tikko no grāmatu plaukta izņemtu grāmatu – manā gadījumā, trimdā izdoto Latviešu valodas gramatiku. Pirms tam nebiju domājis, ka tieši Sanfrancisko man atklās tādas nodaļas kā Skaitlenis jeb numerālis vai “izteikas”, ka “valodu veido teikumi, teikumus – vārdi, vārdus – skaņas”. Kad, ar vienu aci raugoties uz reljefo Sanfrancisko kopainu, grāmatā nonāku līdz piemēram: “Uzkāpsim ne tikai šinī, bet arī viņā kalnā,” tad iespaidu daudzums kļūst salīdzināms ar kino.

Tā kā Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcā parazītvārdu “botas”, kuram atbilstoša sinonīma atrašana mani apgrūtināja kopš pirmās saskares ar amerikāņu skolēniem lidostā, neatradu, uz Sanfrancisko centru devos ar valodiskas problēmas sajūtu, kas gan ātri izgaisa pilsētas radīto iespaidu dēļ. Sanfrancisko centrs varbūt nav tik arhitektoniski izdevies kā Ņujorkas vai Čikāgas pilsētbūve, taču – līdzīgi kā daudzās pasaules lietās ir līdzsvars – arī te nedaudz haotisko debesskrāpju novietojumu kompensē dabas skaistums. Šī pilsēta ir “zaļa”, cilvēki ir smaidīgi, viņu skatienā nav jūtamas kādas traumas, piemēram, okupācijas sekas, kas laikam ir pretimnācēju grūtsirdības cēlonis Rīgas ielās. Pilsēta pati atspoguļo tās etniskā sastāva daudzveidību – te ir “no visa pa drusciņai”, katrs Sanfrancisko rajons atšķiras ļoti būtiski, taču par to nerakstīšu – visērtāk to izlasīt Lonely Planet vai līdzīgā ceļvedī. Savukārt par pašām ēkām daudz labāk liecina fotogrāfijas, nekā mēģinājumi tās aprakstīt.

Došanās uz Stenfordu un Bērkliju ir saistīta ar šaubām, vai kādas “ārējas pazīmes” ļauj novērtēt, kādēļ tieši amerikāņu universitātes pat britu topos tiek nemainīgi atzītas, kā jau minēts, par labākajām pasaulē. Šīs augstskolas vieno ne tikai ikgadējais daudzu miljardu budžets, bet arī atbilstība Amerikas “idejai” – vismaz kā to saprotu es –, proti, ar naudas palīdzību pie sevis koncentrēt iespējami labāko, kas pasaulē ir. “Nopirkti” ir labākie Eiropas profesori turpat visās jomās, tehnoloģijas un arī talantīgākie studenti, kuriem drīz vien pielīp amerikāņu akcents, ko viņi vēl nesen nespēja paciest. Tomēr kaut kas te šķiet vilinošs arī līdzās naudai – patiesi stāsti par profesoriem, kam ģimenes mantojums ļauj strādāt par vienu dolāru gadā, te nav retums.

Stenfordas grāmatnīcā tieku iepazīstināts ar “vadošo Prusta pētnieku mūsdienās”, kurš izskatās pēc frīka un, kad iepazīstinu ar sevi kā Prusta lasītāju, viņš nosaka: “You have taste.”[7. Jums ir gaume (angļu val.).] Līdz šim brīdim nožēloju, ka nepaspēju viņam atbildēt, ka, tā sakot, “tikai frizieriem ir gaume” un ka Prusts nu noteikti nevēlējās būs “gaumīgs”. Diezgan negaumīgs šķiet arī kāds pretimnācējs Bērklijā, taču, ielūkojoties cilvēkam acīs, var konstatēt pilnīgu banalitātes pretstatu, viņš šķiet vismaz kā Nobela prēmijas ieguvējs. Iespējams, ka tas arī bija kāds no 19 Nobela prēmijas laureātiem Bērklijas profesoru vidū.

Apmeklējot Stenforda universitātes Hūvera arhīvu, kur glabājas vairāk nekā 50 miljoni dokumentu, un ieraugot par godu viesiem no tālienes izliktos materiālus, piemēram, Cielēna arhīvu un mūsdienu Latvijas politiskās reklāmas, grūti palikt vienaldzīgam gan pret šīs ainas komiskumu, gan pret to detalizācijas pakāpi, kādu arhīvs spēj piedāvāt interesentam. Ir pamats domāt, ka drīz Latvija varētu šos arhīvus vismaz kopiju veidā atgūt, kaut gan iespējams, ka tauta nav gatava uzzināt, piemēram, kāda ārsta liecības par Ulmaņa un Muntera attiecību specifiku...

Sanfrancisko nemanu pierādījumus baumām, ka  seksuālās minoritātes esot pārņēmušas varu visā Kalifornijā, – ja vien par sava veida minoritāti nav uzskatāms arī “muskuļu kalns” Švarcenēgers. Kastrostrīta, kur Bērklijas vieslektors Mišels Fuko esot saķēris “20. gadsimta mēri”, nešķiet nekas īpašs, ja neskaita to, ka pat pensijas vecuma cilvēkiem pie ieejas visdažādākajos klubos tiek prasīts pilngadības apliecinājums. Te trešo reizi mūžā izdzirdēju klasisko mūziku taksī (iepriekš tas bija noticis tikai Baireitā un Zalcburgā). Iedomājieties! – iznāku no kāda bāra, iekāpju taksometrā un skan Mālera 5. simfonijas Adagietto, kas lielākajai daļai cilvēku pazīstams pēc Viskonti Nāves Venēcijā ar tās ne tikai Lido, bet arī Kastrostīrā iederīgo sižetu.

Amerikāņi tomēr ir jauki cilvēki. Viens sāk nopietni skaidrot, ka priekšā redzama “viktoriāņu stila ēka ar ģermānisku jumtu”, kāda meitene veikalā vienkārši pasaka kaut ko patīkamu, bet kājāmgājējs uz ielas, taujāts par tuvāko ceļu līdz kādai ielai, savu atbildi veido, vārdu daudzuma ziņā konkurējot ar augšminēto franču rakstnieku. Brīvības sajūta Amerikā noteikti ir lielāka nekā jebkur Eiropā – līdzās naudas vilinājumam tas varētu būt otrs iemesls, kādēļ tik daudz talantīgu eiropiešu ir izvēlējušies pārcelties šeit uz dzīvi. Par Bušu nerunāšu – tik daudz slikta nācies par viņu dzirdēt, ka es ar saviem jautājumiem par to, vai tiešām Irākā šodien ir sliktāk, nekā Sadama valdīšanas laikā, biju neiederīgs. Tomēr politiskas šaubas cilvēkiem šeit nav raksturīgas – esi vai nu demokrāts, vai republikānis, jo migrācija starp abām nometnēm nav pieļaujama. Intelektuālis un melnstrādnieks te nereti atšķiras tikai pēc viedokļa, nevis pēc argumentācijas – vienam Bušs ir “īsts ļaunums”, bet otram – “bezbailīgs cīnītājs pret terorismu”. Nedaudz kaitinoši ir nemitīgie “cik brīnišķīgi!” “cik izcili!” “neticami!” un līdzīgi izteikumi, kurus amerikāņi iepin sarunvalodā, reaģējot uz gandrīz jebko, kas vērtējams kaut cik atzinīgi. Kritiskais gars laikam ir raksturīgāks Eiropai. Kā nesen Venēcijas biennāles atklāšanā izteicās kāda māksliniece no Ņujorkas: “Ir prieks šeit Venēcijā redzēt tādas kritiskā gara izpausmes, jo es nāku no valsts, kur šaubu pieminēšana vien jau drīz būs noziegums.”