Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Apstākļu sakritības dēļ nācās noskatīties Bernardo Bertoluči filmu Sapņotāji. Bija žēl divu bezjēdzīgi pavadīto stundu; līdz ar to par filmu man ir maz ko teikt, vairāk – par šīs filmas režisoru.
Atzīšos, ka piederu tiem, kas Bertoluči uzskata par režisoru, kuru nepelnīti pavada režijas granda slava. Sauksim to par naivu ideālismu, taču vienmēr esmu uzskatījis, ka par izcilu režisoru var saukt tikai tādu cilvēku, kuram kino ir vienīgi līdzeklis sevis izzināšanā, un līdz ar šiem atklājumiem dzimst jauna, iepriekš neplānota kino realitāte. Bertoluči filmās atklājumu nav.
Labākajā gadījumā tās var uzskatīt par viņa emocionālās pasaules pašportretiem. Taču tieši Bertoluči personīgās problēmas mani visai maz interesē.
Atšķirībā no tādiem pretrunu plosītiem režisoriem kā, piemēram, Rainers Verners Fasbinders un Džons Kasavetiss, kuru filmas arī lielā mērā bijušas viens garš pašterapijas seanss, Bertoluči savos darbos nekad nav spējis pacelties pāri iepriekš izplānotai versijai par sevi un apkārtējo pasauli. Šai ziņā var šķist paradoksāli, ka Bertoluči pazīstams kā liels improvizētājs filmēšanas laukumā, tomēr nejaušības elements viņam vienalga kalpo, lai efektīgāk realizētu iepriekš izstrādātu konceptu.
Līdzīgi Stīvenam Spīlbergam un Džordžam Lūkasam, kuri lieliski pārzina kino vēsturi, arī Bertoluči ir sasniedzis atzīstamu spēju manipulēt ar skatītājiem, taču atšķirībā no minētajiem Holivudas monstriem Bertoluči vienmēr izmantojis plašo kino izteiksmes līdzekļu arsenālu savu emocionāli mazlīdzsvaroto stāvokļu paušanai.
Kādas tad īsti ir tās Bertoluči problēmas?
Labi zināms, Bertoluči daudzus gadus izmantojis psihoanalītiķa pakalpojumus. Tā kā neko citu par viņa privāto dzīvi nezinu, tad man nav ne jausmas, vai pastāv kādi psiholoģiski sarežģījumi, kas viņu spieduši to darīt. Taču tas nav arī tik būtiski. Būtiski ir tas, ka viņa filmas burtiski pārsātinātas ar freidiskiem motīviem – Edipa kompleksiem, surogāttēviem, personības transferencēm, visādiem dubultniekiem, bērnības seksuālām traumām utt. Atļaušos apgalvot, ka šo zemapziņas seksuālo dēmonu piesaukšana viņam šķiet ļoti nozīmīga un viņa filmās ir visvieglāk pamanāma.
Otra problēma, kas nomoka Bertoluči, ir saistīta ar viņa izcelsmes un politiskās ievirzes nesaderību. Proti, tā nu ir sanācis, ka Bertoluči nācis no sīkburžuāziskām aprindām, bet pēc savas politiskās pārliecības ir cilvēks ar marksistiskām simpātijām. Tas gan nebūtu nekas sevišķs, jo galu galā savulaik arī boļševiku revolucionārā elite sastāvēja gandrīz vienīgi no sīkburžujiem, ja vien Bertoluči konsekventi neturētos pie pārliecības, ka patiess revolucionārs var būt tikai proletārietis. Tā kā izcelsmi nudien nav iespējams mainīt, tad var tikai iztēloties, kādas neizturamas dvēseles mokas šis apstāklis sagādājis Bertoluči, sevišķi, ja ņem vērā, ka tas viņu acīmredzami mocījis gandrīz 40 gadus – par buržuju pseidorevolucionaritāti viņš runā gan savā otrajā filmā Pirms revolūcijas (1964), gan episkajā Divdesmitais gadsimts (1976), gan arī pavisam svaigajos Sapņotājos.
Visbeidzot noteikti jāpiemin arī Bertoluči neremdināmās ambīcijas kino jomā, kas visdažādākajās formās caurstrāvo visus viņa darbus. Karjeras sākumā tās izpaudās Godāra ietekmētos stilistiskos eksperimentos un mēģinājumos ar dažādu kino citātu un atsauču palīdzību apliecināt savu nopietna kino mākslinieka statusu, bet jau 70. gadu sākumā priekšplānā izvirzījās vēlme pirmām kārtām pārsteigt skatītājus un pievērst sev uzmanību gan ar šokējošām detaļām, gan iespaidīgu vizuālo stilu. Kā atzīst pats Bertoluči, lūzums viņa daiļradē notika, veidojot filmu Konformists (1970). Kursa maiņu no “mākslas” kino uz plaša patēriņa izklaidi viņš šajā filmā pat ir iemūžinājis vienā zīmīgā detaļā, sapludinot kopā reālo ar kinematogrāfisko – kad filmas galvenajam varonim fašistam Marčello tiek dots uzdevums nogalināt savu kādreizējo filozofijas pasniedzēju, kurš aktīvi darbojas pretošanās kustībā, kā upura koordinātas Bertoluči uzrāda sava bijušā elka kino revolucionāra Žana Lika Godāra toreizējo Parīzes adresi un telefona numuru. Atšķirībā no Godāra, kam kino pirmkārt ir izpētes vērts sociāls fenomens, Bertoluči tas ir personīgo dēmonu un ambīciju kaujas lauks, kurā ik pa laikam tiek iesviesta arī kāda ar kino saistīta atsauce, kas piešķir Bertoluči darbiem gan papildus respektabilitāti, gan arī nodrošina “art-house” kritiķu labvēlību.
Bertoluči problēmu gaismā Sapņotāji ir “tīra manta”.
Par ko tad stāsta šī filma? – Par trim jauniem kinomāniem nemierpilnajā 1968. gada Parīzē, kuri norobežojas no visas apkārtējās pasaules, lai nolaistu tvaiku savām slēptajām seksuālajām vēlmēm. Pilnībā tas tomēr neizdodas, tādēļ filmas finālā divi no varoņiem sublimē savus freidiskos kompleksus haotiskā revolucionārā aktivitātē. Saprotams, ka šī revolucionārā darbība nekādi nevar nākt no sirds, jo abi “revolucionāri” ir buržuji.
Man patiesi patika Sapņotājos iekļautie citu kinofilmu fragmenti, tieši paši fragmenti, nevis attieksme pret tiem. Atšķirībā no filmas varoņiem, kas kino izmanto kā savdabīgu fantāziju projicēšanas un rīcības modelēšanas matrici, Bertoluči to uztver kā sausu lietošanas pamācību savu mērķu realizēšanai kinematogrāfā. Ja pats Bertoluči apzināti vēlējies šo faktu novadīt līdz skatītājiem, tad viņam neapšaubāmi pienākas žetons par atklātību. Par to gan stipri šaubos, jo, manuprāt, Bertoluči pats ir pārliecināts par savu dziļo un patieso mīlestību pret kino.
Starp citu, kino atsauces šajā filmā neaprobežojas ar filmu fragmentiem un sarunām par kino. Jau pati aktieru izvēle divām galvenajām lomām ir atsauce uz kino vēsturi un paša Bertoluči personīgo pieredzi. Proti, Teo lomas atveidotājs Luī Garels ir leģendārā franču kinorežisora Filipa Garela dēls un pazīstamā aktiera Morisa Garela mazdēls. Kā atzīst pats Bertoluči, 60. gadu beigās viņā skaudību izraisījusi gan Filipa Garela skandalozā režisora reputācija, gan arī fakts, ka slava pie Garela atnāca jau 18 gadu vecumā. Pašam Bertoluči starptautisku ievērību izdevās izpelnīties “tikai” 23 gadu vecumā. Savukārt, Izabelas lomas atveidotāja Eva Grīna ir meita pazīstamajai franču aktrisei Marlēnai Žobērai, kas atveidoja vienu no “Marksa un kokakolas bērniem” Bertoluči jaunības dienu elka Godāra filmā Masculin Feminin (1966). Ar to Evas Grīnas vecāku saistība ar kino neaprobežojas. Viņas tēvs Valters Grīns, zviedrs pēc tautības un zobārsts pēc profesijas, atveidoja galvenās varones atraidīto turīgo pielūdzēju Robēra Bresona filmā Au hasard Balthasar (1966). Šo abu filmu uzņemšana gandrīz vienā laikā un vietā galu galā arī noveda pie nopietnām Valtera un Marlēnas attiecībām. Jā, un vēl – Valtera Grīna māsa Marika atveidoja galveno sieviešu lomu citā Bresona filmā Pickpocket. Tieši viņa arī ieteica savu brāli Bresonam, kuram, lai saņemtu starptautiskai kopprodukcijai paredzēto naudu, filmā noteikti vajadzēja izmantot kādu zviedru aktieri.
Šī pagarā atkāpe nebija nejauša, jo visi šie triviālie ārpuskadra fakti ir daudz interesantāki par pašu filmu.
Iespējams, ka daudziem šī filma patika vienkārši tādēļ, ka viņi uz lielā ekrāna ieraudzīja kaut ko stilistiski atšķirīgu no Holivudas izskaitļotās produkcijas. Diemžēl Sapņotāji arī ir uzkonstruēta realitāte, kurā klišejas, banalitāte un sadomāts freidisms laužas ārā pa visām šuvēm. Garlaicība ir tāda pati kā lielākajā daļā Holivudas filmu, tikai šeit tā vēl mijas ar neērtības sajūtu, kas ik pa laikam pārņem, vērojot Bertoluči ņemšanos ar savām psiholoģiskajām problēmām, mēģinot skatītājus vēl ieinteresēt ar kaut ko seksuāli šokējošu vai pēc paša domām – asprātīgu.