“Starpnieki – netraucējiet.” Tā un tamlīdzīgi vai arī pavisam strupi – “bez starpniekiem” bieži lasāms sludinājumos. Tur, kur ielūkojas tie, kas vēlas kaut ko nopirkt. Zemi, piemēram. Lai gan ir skaidrs, ka zeme, lai cik reižu tā arī netiktu tirgota, tā pa īstam nevienam nevar piederēt, turpretī paša tirgotāja – cilvēka – allaž vēlmēm un iegribām pakļautais ķermeniskums gan pieder zemei, no kuras tas nācis un par kuru tam jāpaliek. Taču šoreiz nevis par zemi, bet par starpniekiem gribas padomāt. Kas viņi tādi, no kurienes nāk, kā rodas. Visvienkāršāk būtu uzskaitīt profesijas, kas tā vai citādi var tikt uzlūkotas par starpniecību. Bet kura profesija gan tāda nav? Maiznieks ir starpnieks starp miltiem un klaipu, skolotājs – starp lasītnepratēju un grāmatu tārpu. Protams, netrūkst starpnieku, kas “uzmetas” tur, kur bez viņiem itin labi varētu iztikt. Tomēr tas viss kaut kā pliekani un banāli. Tikai, kad atskāršam, ka katrs pats, mainot savas ikdienas lomas un sejas, arī esam tikai starpnieki, kļūst interesantāk.
Bet vai vispār ir iespējams izvairīties no starpniecības? Vai pāreja no “manis” kā personas, kas apaugusi ar bārdas rugājiem, uz personu, kas gludi skūta, ir iespējama bez starpnieka – tāda “manis”, kas spoguļa priekšā skujas? Un, pat ja es to nedaru, iedomājoties vien divus stāvokļus: – “pirms” un “pēc”, man, gribu to vai ne, ir jāiedomājas kaut kas starp tiem, kaut kāds pārnesums, starpnieks.
Protams, man ir sajūta, ka esmu pats, tagadnējs, tāds, ja atminamies Raiņa teicienu, “apaļš cilvēks”. Ka savā ar gadiem mainīgajā, bet, iespējams, pazīstamajā fiziskajā veidolā esmu konkrētība, kaut kāds “tagad un te”. Taču vērojumi un “pieredze” atgādina, ka šis “tagad un te” ir tikai krikums starp “bija” un to, ko varbūt vieglprātīgi, varbūt prātīgi saucam par “būs”.
Vai mūslaikos tādai spriešanai būtu pazudusi jēga? Vai būtu atrodams kaut viens vai kaut kas, par ko varētu sacīt: nu jā, tas ir galējais, tas ir galvenais, nevis tikai starpnieks? Vai var nevis tikai iztēloties, bet zināt Ultima Thule, šo sendienu cilvēkiem it kā pašsaprotamo, taču fiziskajā darbībā neaizsniedzamo Zemes malu tālu ziemeļos, kur ceļš beidzas?
Dienu steigā tik daudziem šķiet, ka viņi paši ir šī Zemes mala. Filosofēšana par ķemeni, ātri un nežēlīgi mainīgu fetišu pielūgsme, kas visapkārt, vēl visādas “smalkas” lietas liek tā domāt. Bet ir arī rupjākas. Augstskolas izgājusi, “civilizētā” ierēdniecībā jo augstu pakāpusies māte nejaušā sarunā man saka, ka ir muļķīgi bērnam atstāt “labāko kumosiņu”, jo nav vairs nekādi bada laiki, turklāt viņai (mātei) pirmām kārtām jādomā pašai par sevi. Sīks, necils piemērs, bet es tajā redzu, ka cilvēks uzceļ ap savu paštīksmi dažādu pieņēmumu, maldu un “laikmeta gara” žogu un pavisam nopietni tic (!), ka pats sevī un pats ar sevi (ar savām mantām, darbiem, “sasniegumiem”) ir kaut kas, nevis tikai ātri pārejošs starpposms starp divām viņam būtiski nesaprotamām “paaudzēm”. Iespējams, ka šī vēlme pašidentificēties, apzināties sevi par “kaut ko” nāk no bailēm nezināmā priekšā. Jo ir mācīts, ka pasaule ir izzināma, ģeogrāfiskie atklājumi ir notikuši, fizika tūdaļ izskaidros visa uzbūvi. Un tai pašā laikā neviens, izņemot varbūt Džonu Serlu, drošticami neapgalvo, ka zina, kāpēc darbojas saprāts, kas visu iepriekšminēto ir “atklājis”.
Šis “nenoskaidrotas cilmes” saprāts ikvienu no mums visnegaidītākajā brīdī var nostādīt kāda bezkrāsas, bezsmaržas, bezapveida un bezlaika “bezdibeņa” priekšā – kaut vai uz sekundi. Vai es varu apgalvot, ka šo “bezdibeni” izjūtu, vai vārdi “just”, “sajust”, “izjust” šādā manis paša stāvoklī ir ar jēgu? Taču kaut kas “notiek” – es, piemēram, varu “sajust”, kā “vienkārši” un “dabiski” esmu putns (vietējo vērojumu pieredzes dēļ lai būtu vanags), varu “sajust” vanaga ķermeņa fiziku straujā lidojumā zili caurspīdīgās debesīs, varu “sajust” manas kustības šķeltā, vēsā, spirdzinošā gaisa garāmslīdošo pretestību. Bet vai es esmu viens un brīvs? Kā kuru katru brīdi saplīst gatavi, dzidri un vienlaikus draudīgi stikli skan mana dēla bezrūpīgie smiekli, un es zinu, ka esmu tik vien kā kārtējais līdzinieks pelikānam, kas ar savām asinīm baro mazuļus.
Šī viduslaikos tapušā Kristus simbola iejaukšanās manā tekstā varbūt ir nejaušība, bet varbūt arī ne, jo tāda pārtapšana, šķiet, padarīta par iespējamu jau bruņinieku laiku heraldikā, kur pelikāns parasti attēlots ar ērgļa (vanaga) knābi.
Pelikāns, protams, atgriežoties tepat uz zemes, ir tēls, starpnieks, bet arī morāls atgādinājums un aicinājums uz ticības apliecinājumu. Dabas simbols, kāds varbūt teiks. Bet Mīlenbaha–Endzelīna latviešu valodas vārdnīcā, kur var lasīt dažu labu šķirkli par starpniekiem, viens ir tāds: “starpeklis* “der Vermittler”: dabas jaukums ir cilvēkam starpeklis starp sevi un tīri dievišķīguo Lautb. Luomi 79.” Citāts te ņemts no Jāņa Lautenbaha (Jūsmiņa) un tas pa daļai vēl padomju literatūrvēsturi piedzīvojušajiem, iespējams, liks vīzdegunīgi pasmaidīt. Bet nevajag. Labāk atcerēsimies, kad eiropeiskais cilvēks sāka tā pa īstam apzināties un apzinoties konstruēt “dabas jaukumu”. Taču jau apgaismības laikmetā, kad vienlaikus ar topošās “zinātnes” palīdzību visiem spēkiem tiecās nostumt malā “dievišķīgo”. Var sacīt: radīja starpnieku, lai attālinātu pats sevi no neizzināmības un visvarenības “bezdibeņa”.
Bet, kā jau var nojaust no šeit viegli ieskicētajiem piemēriem un mājieniem, starpnieks ir ikkatrs saprāta konstatēts, “fiziskās realitātes” un jutekļu kopdarbā radies veidols: persona, būtne, priekšmets, jēdziens. Un kādus starpniekus izspīlējot priekšplānā, kādi citi tiek nobēdzināti, lai gan tā ir darbība, kas notiek bez zināšanas un tāpēc var izrādīties un arī izrādās abpusgriezīga vai, svešvārdā sakot, ambivalenta.
Te vietā otrs citējums no Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcas: “starpnieks Elv., L., Karls., Dr., starpenieks Fuerecker, Prl. n. FBR. VI, 82, starpinieks Fuerecker, U., ein Unterhaendler, Mittlersmann U., Zwischenhaendler L., der Vermittler; ein dazwischen Eintretender U.: mani dēli bārās laukā, un tur nebij starpnieka, tad viens uotru nuokava II Sam. 14, 6.” Šajā vārdnīcas šķirklī Kārlis Mīlenbahs ievietojis citātu no veca Bībeles tulkojuma, no vietas, kur Joaba sūtītā sieviete ar apbrīnojamas daiļrunības palīdzību liek ķēniņam Dāvidam saprast, ka jāaicina atpakaļ izraidītais Absalons. Mana komentāra jēgai šoreiz svarīgs nav vis stāsts par “dzimtenes nodevēju” Absalonu, bet vārdiņš “starpnieks”, respektīvi starpnieka neesamība, kas ļauj nokaut. No Otrās Samuēla grāmatas teksta zināms, ka ģimene (klans) pieprasa slepkavu sodīt ar nāvi, taču Dieva griba ir tāda, ka vainīgajam brālim jāpaliek, lai dzimta varētu turpināties. Tātad starpnieka neesamība šajā gadījumā ļauj vienam brālim nokaut otru, tā apdraudot pēctecību, taču vainīgais galu galā pats kļūst par šīs pēctecības nesēju, par starpnieku. Un pie šāda izkārtojuma kļūst skaidrs, ka pie “bāršanās uz lauka” tomēr arī būs bijis klāt kāds starpnieks – neredzams un nejūtams, tik bieži, savas katrā atsevišķā gadījumā tik traģiskās sāpes un slāpes izciešot, par nejūtīgu, nežēlīgu uzskatīts, bet, lielākos mērogos palūkojoties, aizvien par “cilvēku dzimumu” norūpēts. Ja šo Starpnieku izliekamies neredzam, tad patiešām brālis nokauj brāli.
Bet cilvēks kā dota, uzdāvināta iespēja, vienalga, turpinās. Arī šajā, mūsu ikviena katrreizējās paštaisnās niecības un tehnoloģisko krikumu par smieklīgu padarītajā laikmetā. Laikmetā, kad vārdnīcās atrodami no iepriekšējiem ļoti atšķirīgi piemēri: “Starp cilvēku un dabu nostājas starpnieks – televīzija; cilvēks pērk īstenību no atkalpārdevēja rokām. Lit. M 81, 47, 6. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 72 sējums. Rīga, Zinātne, 1991.”
