Barfly

Atklāti sakot, man nepatīk, kā tiek tulkots pazīstamās Barbjē Šrēdera filmas Barfly nosaukums — “alkašs”, “žūpa”. Es pieļauju, ka šīs amerikāņu idiomas nozīme patiešām ir tāda, bez tam arī scenārista Čārlza Bukovska aprakstītais paštēls it kā tieši atbilst šādam raksturojumam. Taču šis, sabiedrisko nopēlumu ietverošais apzīmējums vārda nozīmi noplicina, dzīvu tēlu nomainot ar mietpilsoniska sašutuma zīmi. Un svarīgi ir ne vien tas, ka filmas varonis ir nevis vienkāršs dzērājs, bet rakstnieks, kas it kā attaisno viņa tieksmi pēc alkohola ar cēlo kalpošanu mākslai, ierakstot viņu bohēmas marginālās uzvedības mitoloģijā. Ja jūs nezināt, kas tas ir, iesaku apmeklēt Rīgā Pučīni operu ar atbilstošu nosaukumu. Bet pati iekšējā forma — “bar-fly” — apziņā atsauc vēl daudz poētiskākas asociācijas. Kurš teiks, ka nemīl pavadīt pāris stundas bārā, lai arī tēlotā kaunībā nolaistām acīm saucot to par kafejnīcu? Kurš to pateiks no sirds — lai met uz mani pirmais akmeni! — a fly. “A fly”, starp citu, ir ne tikai muša, bet arī bikšu priekša, kas arī nav slikti — es pat nerunāju par darbības vārdu to fly, piemēram, izsaucienā “How time flies!”, kas tik neparasti piestāv izbrīnam, kas pārņem cilvēku brīdī, kad viņš, iegājis bārā burtiski uz pusstundiņu, lai iztukšotu kādu kausiņu, pēkšņi atklāj, ka ir nokavējis svarīgas darīšanas, bet ka, no otras puses, tagad jau vienalga nav kur steigties. Attiecinot šo idiomu uz sevi un saviem Rīgas iespaidiem, es lieku priekšā citu, ne vienkārša dzērāja tēlu — pasarg’ Dievs! — un pat ne bohēmas cilvēku, kas, protams, ir pievilcīgāk, gan ne man, bet — bāra apmeklētāju. Barfly, lēni kā kāpurs pārvietojoties no bāra uz bāru gandrīz kā F. Selinam no pils uz pili, pārvēršas tajā… tauriņā, laiskā un bezrūpīgā novērotājā.

Es nevarētu teikt, ka, pirmo reizi atbraucis uz Rīgu, daudz par to zinātu. Nu, Doms, par kuru zināju, pateicoties tā ērģelēm un Baha ērģeļu fūgām, kuras man saglabājušās vecās vinila platēs. Nu, Rīgas dibināšanas gads, kas uzreiz man atausa atmiņā, ieraugot Aldara alus etiķeti Rīga 800. Jā gan, es pat vēl neskaidri atcerējos Rīgas alus garšu, kas aizgājušajā gadsimtā vismaz pie mums Pēterburgā skaitījās viens no labākajiem un tādēļ nez kāpēc tika pārdots gandrīz vienīgi teātru bufetēs. Tā kā manas pirmās Rīgas vizītes laikā man šeit nebija neviena paziņas, es iegādājos City Guide un sāku iepazīties ar pilsētu. Neuzskaitīšu muzejus, kurus es toreiz paguvu apmeklēt, teikšu vienīgi, ka to bija daudz — no Mākslas līdz Motoru. Bet vēl vairāk bija pastaigu, bezmērķīgas klaiņošanas pa Vecrīgu un pilsētas centru kaut kur starp Mazo Pils ielu un Alberta Strasse, tas ir, starp 16. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu. Es klīdu, pa ceļam uzduroties torņu smailēm, kas mani aizmeta vēl tālāk atpakaļ gotikā. Rīgas izmēri ir lieliski piemēroti, lai piecpadsmit minūtēs pārvarētu astoņus gadsimtus iespaidu un dzērienu nogurdināta cilvēka grīļīgajā gaitā.

Te nu man, cenšoties radīt sev autora kultūralibi, nācās izpļāpāties. Kopš kāda laika esmu manījis, ka, ierodoties dažādās pilsētās, esmu sācis diezgan strauji pārlapot ceļvežu rubriku Places to See. Tiesa, man labāk patīk vācu ekvivalents Sehenswürdigkeiten — vietas, kas ir tā vērtas, lai tās apskatītu — tajā ir vairāk cieņas pret pašām vietām, nekā angļu pragmatiskajā norādē, kā tās varētu noderēt; krievu достопримечательность ir kalka no vācu skata uz problēmu. Pārejot uz Eating out, vācu variantam Essen und Trinken atkal būtu dodama priekšroka, jo tas ir godīgāks savā jēgas uzsvarā uz pēdējo vārdu. Stratēģijā, ko izmantoju, apgūdams svešu kultūru, iespaidi, kas nonāk caur redzes orgāniem, tagad man ir zaudējuši savu dominējošo nozīmi. Tagad tur cienījama loma piešķirta arī nepastarpinātai aprīšanai. Bez tam šajā stratēģijā sava loma ir arī bāram — tā ir vieta, kur pēc acīm un kājām sāk strādāt apziņa. Tā nu ir iznācis, ka tagad man arvien mazāk laika nepieciešams, lai aprītu informāciju, un daudz vairāk — lai to sagremotu, bet to nevar izdarīt neuzdzerot. Medicīnas fakts, ka mūsu sirdsdarbība ir atkarīga no mūsu aknu darbības, tikai apstiprina manus novērojumus.

Kā ikvienā pilsētā var atšķirt vietējo aborigēnu no iebraukuša tūrista? Pa bāra logu tas izskatās šādi: vietējais, šajā gadījumā, rīdzinieks, iet taisni, viņa skatiens virzīts kaut kur pie kājām, un viņa acis nemeklē plāksnītes ar ielu nosaukumiem. Ja īsta rīdzinieka skatiens nav vērsts uz bruģi, tas klejo kaut kur grūti nosakāmā tukšumā, lai gan tādam neredzošam skatienam nepieciešams papildus nosacījums: labā roka nav vis brīvi nolaista gar augumu, bet enerģiski pacelta un saliekta elkonī, plauksta piespiesta pie auss. Ko nozīmē šis gribasspēku izsakošais žests, par ko šajā brīdī balso latvietis, un kādēļ viņam lūpas šajā brīdī nedzirdami kustas, man, kas sēž aiz tonēta stikla, nav skaidrs. Cita lieta — tūrists. Viņam galva grozās no vienas puses uz otru, meklējot lietas, kas būtu tā vērtas, lai tās ieraudzītu. Acis viņam šaudās visos četros virzienos, kamēr rokas drudžaini loka vaļā un ciet pilsētas karti. Viena no Rīgas tūrista galvas kustības specifiskām iezīmēm ir vertikālo kustību biežums. Viņš skatās augšup uz torņu smailēm, kuras vainago krusts vai pat gailis. Tūristu tomēr it nemaz neinteresē, ko šis gailis tur dara vai kādēļ uz dažām smailēm tomēr ir krusts, un viņš atkal nodur galvu pie atlocītās kartes. Tādēļ ilgi klaiņojot pa Vecrīgu — bet lai tajā atrastu kaut ko konkrētu, nākas klaiņot ilgi —, sāk sāpēt ne vien kājas, bet arī kakls.

Jau trešajā Rīgas apmeklējuma laikā es kādu nakti no pieciem līdz septiņiem no rīta cirkulēju vecpilsētas labirintā, meklējot kādu pelmeņu ēstuvi, kurai, pēc manas — kā vēlāk izrādījās, nepareizās — informācijas, vajadzēja būt atvērtai visu cauru diennakti. Es tikko biju iznācis no Pulkveža, kur mani bija nogurdinājusi lepno latviešu meiteņu nepieejamība, kuras kā tīši bija norunājušas pārfrazēt lozungu Latviju — latviešiem lozungā Latvietes — latviešiem. Pirmā lozunga politisko reālumu, atrodoties Rīgā, es nekādi neizjutu, kamēr otra dzīvīgo īstenumu piedzīvoju pilnā mērā. Galu galā es atradu meklēto iestādi, precīzāk, tās izkārtni, kas vēstīja, ka iestāde darbojas tikai līdz četriem rītā, bez spēka noslīgu uz soliņa un iesāku gaidīt tās atvēršanu.

Jāsaka gan, ka ar bāriem man veicās daudz labāk. Kinētiskā ziņā bārus lielās līnijās var sadalīt divās apakšgrupās: bāri, kuros ieiet, un bāri, kuros jānokāpj, tas ir, pagrabiņi. Par pirmo grupu es jau stāstīju — tie ļauj ieņemt neatkarīga novērotāja pozīcijas — vienlīdz neatkarīgi gan no vietējiem, gan no tūristiem. Pēdējo uzdevums — aplūkot pilsētu, tavējais — novērot viņus pašus.

Otrā tipa bāri gan, kā man šķiet, ir raksturīgāki pašu latviešu garam. Tiesa, ir vēl viens bāru tips, un tie ir izvietoti tieši uz ielas, un, lai tajos nokļūtu, vispār nekur nevajag ne ieiet, ne nokāpt. Vienkārši jāsper solis uz dēļu pamata, un tevi jau vairs neskar problēmas, kas svarīgas ejošajiem pa bruģi. Es Latvijā vasarā neesmu bijis, un par to, ko neesmu redzējis, nerunāšu. Labāk atgriezīšos pie otrās apakšgrupas.

Bāri, kuri atrodas māju pagrabos un kuriem nav logu, ir vienkārši neaizvietojami reģioniem — un pie tādiem es pieskaitu arī savu pilsētu —, kuros skaidras debesis ir drīzāk izņēmums nekā likums. Es runāju tieši par apgaismojumu, nevis par aukstumu. Par to gaisā vienmērīgi izplatīto pelēko apgaismojumu, kas spiež sajust kosmiskas vientulības sajūtu, jo pilnīgi atceļ atmiņu par gaismas avotu. Gaisma nāk no nekurienes, un tās visur ir pa bišķiņam. Pagrabiņš ļauj nosēdēt šo dienas nenosakāmo laiku un atgriezties augšā tad, kad jau ir pilnīgi satumsis. Tādā bārā var pārlaist ne vien apmākušos dienu, bet arī veselu laikmetu. Kā fiziskais, tā arī vēsturiskais laiks tādā bārā rit pēc citiem likumiem nekā aiz tā robežām, un atrašanās tajā ir īpašs vēstures pārdzīvojuma veids.

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons