Idejas virmo gaisā. Īpaši labi un ilgstoši virmo tās, kas iekrāsotas ar reliģiskiem uzskatiem. Vēl jo labāk, ja tie ir atšķirīgi. Lielbritānijā nu jau gandrīz gadu nenorimst diskusijas par to, kas ir vai nav reliģiskā naida kurināšana. Strīdu izraisīja Leiboristu partijas ierosinātie grozījumi likumā par rasu un reliģiskā naida kurināšanu, padarot šo likumu krietni vien bargāku un paredzot kriminālatbildību par vārdiem vai darbiem, kuru mērķis varētu būt reliģiskas neiecietības izraisīšana. Kā mierina britu likumdevēji, likuma grozījumi neskaršot “ticības kritiku, komentēšanu vai izsmiešanu”. Lielbritānijas iekšlietu ministrs Pols Goggins izteicies, ka mērķis ir “pasargāt pašu ticīgo, ne viņa ticību”. Brīdī, kad rakstu šo komentāru, jau ir noticis balsojums Parlamenta Apakšpalātā, un likuma grozījumu stāšanās spēkā nu jau ir tikai karalienes ziņā.
Pret likuma grozījumiem iebilda visdažādāko gājumu ļaudis – sākot ar aktieri Rovanu Atkinsonu (plašāk pazīstams Mistera Bīna ādā) un beidzot ar rakstniekiem. Pagājušā gada decembrī Anglijas PEN klubs un apgāds Penguin izdeva brošūru Free Expression is No Offence (Izteiksmes brīvība nav noziegums). Tajā lasāmas vairāku britu rakstnieku esejas. Populāro un kristīgās baznīcas kritizēto bērnu grāmatu autors Filips Pulmans uzrakstījis garu un piņķerīgu apcerējumu par to, vai likums līdzēs atšķirt racionālu teoloģijas kritiku no aicinājumiem uz vardarbību. Monika Alī, Filips Henšers un Salmans Rušdi aprādījuši dažādus izteiksmes brīvības klupšanas akmeņus.
“Iekams reliģija mani nebija sākusi vajāt, es neuzskatīju, ka esmu rakstnieks, kas raksta par reliģiju,” raksta Rušdi. Pirms sešpadsmit gadiem, kad iznāca romāns Sātaniskās vārsmas, šo uzskatu Rušdi bija spiests mainīt. Japānā tika nogalināts romāna tulkotājs, Norvēģijā sašāva grāmatas izdevēju. Tomēr “neraugot publiskos aicinājumus uz vardarbību, neviena persona – ne Lielbritānijā, ne kur citur – netika nedz arestēta, nedz saukta pie tiesas. Es nelabprāt atgriežos šajā drūmajā pagātnes laikā, taču esmu spiests to darīt, jo tagad, pēc sešpadsmit gadiem, reliģija sāk vajāt mūs visus. Un kaut gan vairums no mums – tāpat kā es tolaik – uzskata, ka, iespējams, mums ir citas, daudz svarīgākas rūpes, mums ar to būs jāsaskaras vaigu vaigā.”
Kaut gan kopš neatminamiem laikiem ļaudis tieši reliģijā mēģinājuši rast atbildes uz jautājumiem, no kurienes mēs nākam un kā mums jādzīvo, Rušdi uzskata, ka tā ir aplamība: “Patiesībā, kolīdz reliģijas ar savu šauro morāles izpratni tiek pie sabiedrības stūrēšanas, iznākums ir tirānija. Iznākums ir inkvizīcija. Vai Taliban.” Tomēr reliģijas atkal un atkal turpinot līst laukā no privātās dzīves jomas, kur tām esot īstā vieta – tāpat kā daudzām citām padarīšanām, kas nav nosodāmas, ja vien tās no brīva prāta piekopj pieauguši un pie pilna prāta esoši cilvēki. Laicīgie principi, kas ir demokrātijas pamatā, esot jāstiprina un jāaizstāv. Holandiešu režisora Teo van Goga nonāvēšana un Madrides dzelzceļa stacijas bumbošana to lieku reizi apliecinot. Un pareizi darījuši francūži, kas lieguši islamticīgajiem skolās ne vien īpašus starpbrīžus lūgšanām, bet jebkādu reliģisku atribūtu valkāšanu.
Pilnīgs pretstats šīm veselīgajām eiropeiskā laicīguma vēsmām esot autoritārā un dievbijīgā Tonija Blēra valdības varā nonākusī Lielbritānija. Vēlme vēl pirms 2005. gada maija vēlēšanām izdabūt cauri Parlamentam “reliģiskā naida kurināšanas likumprojektu” esot bijis cinisks mēģinājums nozvejot vēlētāju balsis, pieglaimojoties musulmaņu kopienas līderiem, kas jebkuru islāma kritiku uzskata par aizvainojumu. Rušdi ir pārliecināts, ka vienīgais ieguvums, ja šāds likums tiktu pieņemts, būtu izteiksmes brīvības ierobežojumi un reliģiskās neiecietības pieaugums.
Kopš eseju krājuma iznākšanas demokrātiskajā Eiropā noticis daudz laba un interesanta. Tik tikko bija norimis satraukums, ko Francijā izraisīja bezmaksas cūkgaļas viruma jeb “identitātes zupas” izdāļāšana salstošajiem bezpajumtniekiem, kā sākās ļembasts par dāņu laikrakstā Jyllands-Posten publicētām divpadsmit pravieša Muhameda karikatūrām. Pret Dāniju tika vērstas musulmaņu zemju ekonomiskās sankcijas, dāņu uzņēmumi cieta zaudējumus, Lībija slēdza vēstniecību Kopenhāgenā, tika atsaukts arī Saūda Arābijas vēstnieks, Jordānija protestēja, kaujinieki sāka draudēt visiem skandināviem bez izņēmuma, Dānijas karogi tika mīdīti un dedzināti. Pa mizu tika arī Norvēģijai, jo zīmējumi tika nodrukāti arī norvēģu kristīgajā laikrakstā Magazinet. Pēc dažām dienām tika izplatīta laikraksta Jyllands-Posten redaktora Karstena Justes atvainošanās vēstule, kas sākās ar vārdiem “Godājamie musulmaņu pasaules pilsoņi”.
Izteiksmes brīvības vārdā solidarizējoties ar dāņu avīžniekiem, dažādi ne pārāk smieklīgi zīmējumi tika publicēti arī citu valstu presē. Franču laikraksts France Soir pārpublicēja 12 dāņu zīmējumus un pirmajā lapā nodrukāja karikatūru, kurā bija attēlots Buda, Mozus, Muhameds un Jēzus, kurš Muhamedam mierinot saka: “Nešķendējies, Muhamed, mēs visi esam šajā karikatūrā.” Jau ākamajā dienā vietu zaudēja laicīgi demokrātiskās valsts laikraksta redaktors Žaks Lefranks – par musulmaņu aizvainošanu. Izrādījās, ka avīzes izdevējs ir ēģiptietis. Zīmējumu pārpublicējuši daudzi izdevumi citās zemēs – tas redzams arī laikraksta Diena pirmajā lappusē. Kareivīgi noskaņoti islāmisti nekavējoši lika noprast, ka tagad viņu medījums būs pilsoņi no valstīm, kuru laikraksti uzskatīja par vajadzīgu solidaritātes vārdā publicēt dāņu karikatūras. Apsīkumojot likuma grozījumus Lielbritānijā, tika izmantoti divi izteikumu piemēri.
Pirmais: “Es ienīstu budismu/kristietību/islāmu, tā ir bezjēdzīga reliģija, no kuras nav nekāda labuma”.
Otrais: «Es ienīstu budistus/kristiešus/musulmaņus – viņu uzskati ir bīstami un mums ar viņiem kaut kas jādara.”
Tieši pret tādiem izteikumiem kā otrais vērsīšoties jaunais likums. Tiktāl viss it kā ir skaidrs un saprotams. Ja vien vispār ar vēsu prātu vairs iespējams nošķirt, kurā brīdī izteikumi vai zīmējumi atbilst pirmajam piemēram, kurā – otrajam.
Par izplūdušajām šādu izteikumu robežām liecina arī ļembasts, kuru izraisīja žurnālā Nedēļa pērnā gada septembrī publicētā intervija ar Latvijas Universitātes profesoru Leonu Gabrielu Taivānu. Nelaimīgā kārtā intervijā Jēzus bija salīdzināts ar Muhamedu un teikts, ka atšķirībā no Jēzus, pravietis Muhameds nav izturējis kārdinājumu pieņemt pasaules valdīšanu, tātad pielūgt tumšos spēkus un klanīties sātanam. Līdz ar to islāmticīgajiem esot attaisnojama karošana islāma valsts veidošanas vārdā. Ar karošanu saprotot arī terorismu. Lai gan runa bija tieši par uzskatu dažādību, intervija nekavējoši izpelnījās Musulmaņu biedrību savienības priekšsēža Zufara Zainullina nosodījumu, to kritizēja gan masu saziņas līdzekļu un cilvēktiesību eksperti, gan dzejnieki.
Iekļaujoties satraucošajā noskaņā un jaušot Saeimas vēlēšanu tuvumu Latvijā, vēlmi ieviest stingrākus likumus pret reliģisko jūtu aizskaršanu paudis arī izbijušais ministru prezidents Indulis Emsis. Latvijas Pirmā partija jau grasās Krimināllikumā ierakstīt cietumsodu par ticīgu personu aizvainošanu. Nabaga Salmans Rušdi maldās, domādams, ka tikai Lielbritānijā politiskas intereses spēj drupināt laicīgās demokrātijas pamatus.
Atšķirībā no Rušdi es neuzskatu, ka reliģiska ticība ir kaut kas, ar ko būtu jānodarbojas tikai mājās zem segas. Es gan nesaprotu arī, kāpēc izteiksmes brīvības vārdā būtu jāzīmē tieši Muhameds, ja jau islāmticīgie teic, ka to nevajag darīt. Vai kāpēc traukā ar urīnu būtu jāiegremdē krucifikss un tas viss jānodēvē par laikmetīgo mākslu. Tāpat kā nesaprotu, kāpēc būtu jāvēlas nogalināt rakstniekus.
Tikmēr Rietumu presē parādās amizanti augstprātīgi krustnešu spriedumi par musulmaņiem kā īstiem “dabas bērniem”: “Īstu brīvību neiepazinušie musulmaņi nespēj pieņemt, ka citur pasaulē skatījums uz reliģiskajām dogmām var būt pielaidīgāks, tādēļ aizliegumu zīmēt pravieti Muhammedu aizstāv ieročiem rokās.”
Es piekrītu France Soir rakstītajam, ka tāda valsts, kurā tiktu ievēroti it visās reliģijās pieņemtie aizliegumi un likumi, droši vien nemaz nebūtu iespējama: “Kas gan tad paliktu pāri no apziņas, izteiksmes, pat pārvietošanās brīvības?”
Reliģija šajos ticības karos drīzāk ir tikai politisks līdzeklis, ne mērķis. Nav saprotams kaut vai tas, kāpēc tracis par Dānijā pirmoreiz pērnā gada septembrī publicētajām karikatūrām sācies vien tagad – brīdī, kad Rietumvalstis cenšas piedabūt “laboties” Irānu, bet Palestīnā vēlēšanās uzvarējusi organizācija Hamas. Pieņemot, ka domstarpību pamatā ir ticības jautājumi, miera vējos varētu apgalvot, ka arī attieksme pret ebrejiem fašistiskajā Vācijā bijis reliģisks jautājums. Tāds pats ticības jautājums kā mēģinājumi veidot “laicīgu demokrātiju”, aizliedzot ap galvu siet melnus lakatus. Nogriežot bārdas. Vai ūsas. Ja vien ūsu nogriešanu neuzskatīt par naida kurināšanu. Pret kristiešiem, piemēram.
Visnepatīkamākais visā šajā ļembastā ir sajūta, ka tas vēl ir tikai iesākums. Un līdz brīdim, kad šo komentāru nodrukās, notiks vēl šis tas. Es ceru, ka maldos. Lai Dievs ar jums, ar jums, un ar jums arī.
