Es pastaigājos ar Janu Vorbergu
(Jan Voorberg)[1. Jans Vorbergs – holandiešu arhitekts, 80. gadu sākumā līdzdarbojās
OMA, pēc Nīderlandes deju teātra projekta apstiprināšanas aizbrauca atpūsties uz Brazīliju, kur viņu nogalināja.], manu toreizējo partneri. Viņš bija arhitekts no Hāgas, tieši manā vecumā, tikai mazs un blonds.
Mēs pastaigājāmies gar upi, pa tādu kā grimstošu dēļu celiņu.
Tas raksturoja mūsu situāciju – ar katru nedēļas brīdi mēs pamazām grimām dziļāk purvā, cenzdamies izķepuroties un viens otru iedvesmot. Tā, pusnogrimis, es teicu: “Vai tev nešķiet, ka tas kaut kādā ziņā ir interesanti – pastaigāties gar upi pa tādu grimstošu laipu?”
Mums abiem kājās bija šorti, un mēs bijām slapji līdz jostas vietai.
“Jā,” viņš teica. “Tas ir interesanti... Bet tas pilnīgi atšķiras no sausas pastaigas.”
Kad mēs aizgājām līdz upes galam, tur bija šausmīgs bezdibenis.
Vilcinoties mēs lūkojāmies lejup.
“Tur nav nemaz tik dziļš,” es teicu.
“Nē,” viņš teica, “tur nav. Un siena nemaz nav tik stāva. Es domāju, ja mēs būsim ļoti piesardzīgi, mēs gandrīz vai varēsim noiet līdz lejai. Mums gan nāksies iet pa diagonāli, bet es domāju, ka mēs to varēsim.”
Tā, viens otru iedrošinādami, mēs sākām laisties lejup. Un, protams, pirms mēs paguvām atjēgties, mēs jau kritām. Kūleņodams pa klinti, es pamanīju, ka mēs nogāzīsimies nelielā pļavā, kur mazā zāles pleķītī piknikam bija sasēdušies milzums daudz cilvēku. Es uzreiz sapratu, ka tas ir pikniks, jo tur bija uzklāts liels balts galdauts un visa grupa sēdēja ap to.
Tā nu krizdams es domāju: “Kā es varētu piezemēties? Kā es varētu neuzgāzties virsū cilvēkiem? Kā es varētu nokrist, nepārvēršot piknikotājus vienā vienīgā putrā?” Savā prātā es aprēķināju kritiena trajektoriju.
Es vairākas reizes atsitos pret zemi, veiksmīgi izvairoties no cilvēkiem. Bet tad, pašā pēdējā brīdī, mans papēdis sāpīgi atsitās pret kaut ko mīkstu.
“Ak, Dievs, Jan, es tam trāpīju!” Es neuzdrošinājos tam pieskarties. Es pataustīju savu papēdi, tas bija asiņainā putrā. Tad es pagriezos un ieraudzīju mazu bedrīti – tajā atradās bērns, kura galvu es biju sašķaidījis.
RL mājaslapā iespējams izlasīt interviju ar Remu Kolhāsu "Domāšanas diriģents". 