Baiļu māksla un zupas patiesība

Meredita Monka pieder tai īpatnējai Ņujorkas intelektuāļu un mākslinieku ģintij, kas nes sevī vairākas kopīgas iezīmes, neskatoties uz piederību kādam noteiktam žanram, virzienam, modei, grupai vai laikmetam. Viena no šīm iezīmēm ir pārliecība par mākslinieka tiesībām uz pilnīgu brīvību. Otra – absolūts individuālisms.

Lai arī pagājušā gadsimta 50., 60., tiem sekojošajos 70. un 80. gados Ņujorkā veidojās aktīvi mākslinieku un literātu pulcēšanās un biedrošanās tīkli, geju klubi, avangarda mākslas darbnīcas un narkomānu perēkļi, īstu Ņujorkas mākslinieku var pazīt pēc tā, ka būtisku savas radošās dzīves daļu viņš ir izcīnījis skaudrā vientulībā. Šajā ziņā Monka ir līdzīga tādiem avangardistiem kā Lorija Andersone, Stīvens Mikuss vai Mūndogs – savā mūzikā, performancēs, filmās viņa cenšas visu darīt pati. Dzimusi 1942. gadā ebreju ģimenē, viņa visu savu apzināto mūžu ir radījusi mākslu, kas atradusies uz robežas starp teātri, dziesmu un deju. Kopš 70. gadu beigām gandrīz visus viņas ierakstus izdod kompānija ECM Records. Pazīstamākie no tiem – “Do You Be”(1987) un “Dienu grāmata” (Book of Days, 1990) ir pamatīgi ietekmējuši mūsdienu priekšstatus par cilvēka balss iespējām un to izmantojumu mūzikā.

Savos mākslas darbos Monka ir eksperimentāla avangardiste, taču to saturiskais konceptuālisms robežojas ar senu tradīciju atjaunošanu un pietāti pret vispārcilvēciskām vērtībām. Lielu daļu sava laika veltot vokālām meistarklasēm un radošajām darbnīcām, Monka pret dziedāšanu izturas kā pret garīgas un fiziskas pilnveidošanās praksi. Viņas pēdējie albumi “Žēlastība” (Mercy, 2002) un “Nepastāvīgums” (Impermanence, 2007) stāsta par samierināšanos ar zaudējumu, tuva cilvēka nāvi un materiālās pasaules iluzoro raksturu. Jaunākais albums “Pirmsākumi” (Beginnings, 2009) ir iznācis avangarda džeza mūziķa Džona Zorna ierakstu kompānijā Tzadik un satur pašas Monkas sastādītu agrāku darbu izlasi.

Ilmārs Šlāpins

Margita Zālīte: Vai tavi iekšējie orgāni runā ar tevi, palīdz tev strādāt?

Meredita Monka: Brīnišķīgs jautājums. Ne tik ļoti apzināti kā manai vienai paziņai, kas var ar domu spēku pat mazliet pārvietot zarnu izkārtojumu. Bet es ļoti labi pazīstu ķermeni, savus sirdspukstus. Un es esmu pārliecināta, ka tas ietekmē manu mūziku.

Zālīte: Vai tu vari ietekmēt savu ķermeni?

Monka: Man šķiet, ka nē. Es varu varbūt relaksēties un nomierināt elpu, lai iegūtu vairāk spēka, bet to var jebkurš, taču man nav vēl izdevies pārvietot zarnas.

Zālīte: Tev ir tik laba sejas āda. Ko tu ēd?

Monka: Pienu, sieru, sojas produktus, pēc iespējas mazāk maizi, dažreiz vistas gaļu un zivis, bet citas gaļas es neēdu nemaz. Protams, daudz dārzeņu. Man patīk tofu un Āzijas virtuve.

Zālīte: Vai ir kādi konkrēti pulksteņa laiki, kad tu noteikti ēd vai noteikti neēd?

Monka: No rītiem es vienmēr ēdu pašas gatavotu jogurtu un kādu augli, vai musli. Pusdienās es uzēdu humusu ar salātiem un vakariņās kādu vārītu dārzeni ar mazu vistas gaļas gabaliņu. Ņujorkā man ir ļoti grūti ieturēt konkrētu ritmu. Mēģinājumi, cilvēki. Bet Ņūmeksikā, kur es meditēju, mana viena lielā ēdienreize ir dienas vidū. Tad es tieku pie sava mazā vistas gaļas gabaliņa vai zivs, un tas viss kopā ar dārzeņiem. Un pēc tam vakarā tikai salātus. Šāds ēšanas grafiks man dod harmoniju, bet tas nav iespējams Ņujorkā.

Zālīte: Iedomājies, ja tev būtu kāda smaga slimība un kāds krievu ārsts teiktu, ka tev var palīdzēt tikai urīna terapija. Vai tu to darītu?

Monka: Ā, mans draugs Jošī, kurš darina manus kostīmus, viņš ar to nodarbojās kādu laiku un dzēra pats savu urīnu. Ha-ha. Es nedomāju, ka es to varētu. Bet, ja man būtu jāmirst un urīns būtu pēdējais glābiņš, jā, es noteikti mēģinātu. Saprotams! Es reiz ārstējos ar ķīniešu dabas dziedniecību. Ir burtiski jātur ciet deguns, kad tās ķīniešu dziras gatavo. Tā smarža un garša ir tik sīva, ka visi mājinieki acumirklī pamet dzīvokli. Bet tad mutē zem virslūpas jāieliek rozīne, lai to dziru var norīt. Profesors Čens man šīs ķīniešu garšvielas izrakstīja, lai es ārstētu savu savainoto celi. Lai iegūtu šīs zālītes, devos uz Ņujorkas ķīniešu rajonu. Tās zāles bija apmēram kā bruņurupuču āda, kaltēti tesmeņi un kukaiņi, neticamas kombinācijas. Tad tu to visu ietin avīzē, nes mājās, vāri un mēģini ar rozīnes svētību dabūt lejā. Domāju, tas, kurš dzēris tās ķīniešu zālītes, var iedzert jebko. Urīnu tai skaitā.

Zālīte: Kad tu sāki nodarboties ar dziedāšanu profesionāli, kas bija tavs lielākais pārsteigums mūzikā?

Monka: Dziedāt ir būt savas balss arheologam. Cilvēka balss ir mikrokosmosa atspoguļojošs instruments, balss izsaka versiju par cilvēku kā tādu. Rokoties arvien dziļākos balss slāņos, tāpat kā arheoloģijā, es nonācu pie arvien aizraujošākām un neatklātākām enerģijām. Es atradu enerģijas, kurām nav vārda. Tās ir kā cilvēces izjūtu un nepieciešamību ēnas. Visus šos gadus es vienkārši turpināju atjaunināt šos meklējumus.

Zālīte: Ko tu dari brīžos, kad nerodas neviena ideja, ko vēl varētu pastāstīt. Un vai vispār kaut ko vēl vajag teikt?

Monka: Es ļoti daudz esmu domājusi par šo “tukšo” telpu. Par tukšumu, kas vēlāk ļauj dabiski attīstīt lietas. Man šī pieredze nāca pēc daudziem smagiem darba gadiem. Viens no mākslinieka paša radītajiem slazdiem ir vēlme nepārtraukti būt radošam un vēlēties ik brīdi pierādīt savu klātbūtni. Reiz man bija tāds salīdzinoši ilgs posms dzīvē, kad man likās, ka man nekad, nekad vairs nebūs jaunu ideju. Likās, esmu visu izpētījusi. Tu nēsā savas pieredzes un viedokļu nastu visur līdzi, un brīdī, kad tu to nomet no pleciem, viss sākas burtiski kā no jauna. Visu sāc skatīt kā iesācējs. Bet tad jāuzmanās no brīža, kad atkal iekrīti paša izstrādātos pieradumu rakstos. Tad vislabāk ir vēlreiz sev pārjautāt, vai tiešām tu strādā ar iesācēja aci. Kad ilgu laiku jutos pavisam pazudusi, nejauši izlasīju par taos pueblo cilti, kas ziemas laikā staigāja uz pirkstgaliem, lai netraucētu Mātes Dabas mieru. “Viņai vajag atpūsties, lai pavasarī varētu atkal uzzaļot,” čukstus teikuši indiāņi, un tieši tas mani tik ļoti aizkustināja, jo šie it kā tukšie periodi māca – jebkas ir dzīvības pilns un pilns iespēju. Tu esi dzīvs paisuma un bēguma kustībā.

Zālīte: Kad tu strādā pie jauniem skaņdarbiem, kā tu atrodi šī darba tīrradņa balsi?

Monka: Es nekad nepiekrītu pirmajam, vieglākajam risinājumam. Bieži mākslas lielākā problēma ir tā, ka cilvēks ir tik viegli apmierināms. Man šķiet, man arvien vēl piemīt pārāk daudz kritiskā prāta apmātības, bet es ceru, ka ir vēl tomēr kāda atšķirība starp kritisku cilvēku, kurš ir nosodošs, un cilvēku, kurš strauji cērt neauglīgos impulsus saknē, pirms tie sākuši savu neatkarīgu attīstību. Jābūt vēl kādai atšķirībai starp diskriminējošu prātu un asiem autentiskuma meklējumiem. Varbūt atšķirība ir tā, ka šai iekšējai balsij ir tai vienīgajai piemītoša pazemība un skaidrība. Būt autentiskam ir bez kompromisiem visu tvert līdz kaulam, līdz patiesībai, lai rastos darāmā darba nenovēršamības sajūta.

Zālīte: Tas izklausās ļoti līdzīgi kā runā mūki, kas nekad neiziet no klostera, bet runā par brīvību.

Monka: Jā, jo ilgāk dzīvoju šai pasaulē, jo vairāk es apjaušu, ka nav nekādas atšķirības starp garīgo praksi un mākslu. Kad es pievērsos budismam, mani pārsteidza, cik tas ir tuvs mākslai. Tikai tad es sapratu, ka jaunībā biju dzīvojusi dzīvi bez dzīves. Radīju tikai mākslu. Mana māksla bija skulptūra un brīdis bez mākslas – tās postaments. Un budisms man parādīja, ka māksla un brīdis bez tās ir viens un tas pats.

Zālīte: Nereti nācies dzirdēt, ka tava mūzika tiek pieskaitīta minimālisma žanram. Kā tu raugies uz šādu izteikumu?

Monka: Es to ienīstu. Es tiešām to ņemu ļaunā un pilnībā noliedzu. Tas tikai norāda, ka cilvēki neieklausās, ko es patiesi daru. Manas mūzikas impulss ir tik atšķirīgs no minimālisma. Minimālisti pretojās savām konservatorijām, kurās tiem servēja tikai 19. gadsimta melodiskumu. Tas pirmkārt. Un otrkārt – minimālisti rakstīja galvenokārt instrumentālo mūziku. Es esmu dziedātāja un mani pamati ir tautas mūzikā, kur balss ir ļoti mainīgs, kinētisks un daudzus gadus slīpēts instruments. Tāpēc, manuprāt, tas, ko es ar savu balsi daru, ir pat ļoti maksimālistiski.

Zālīte: Ļoti ilgi tu neļāvi savu mūziku izpildīt citiem sastāviem, tikai savam ansamblim. Taču nesen Ņujorkas skatuves mākslu bibliotēka izdeva dažus tavus skaņdarbus. Vai tas nozīmē, ka tu beidzot esi samierinājusies un ļauj saviem skaņdarbiem doties pasaulē dzīvot neatkarīgu dzīvi?

Monka: Kamēr esmu dzīva, man labāk patīk būt savu skaņdarbu skolotājai. Man ir diezgan nepieņemami, ka cilvēki dzied manu mūziku, ja man to nav parādījuši. Ir atsevišķi noteikumi, kas jāizpilda, manu mūziku dziedot, un tos ir ļoti grūti uzrakstīt uz papīra. Manas norādes pierakstīt būtu tikpat grūti, kā aprakstīt stāvokli starp diviem dažādiem laikapstākļiem. Tas ir kaut kas starp to, vai tas ir, vai nav dzīvs.

Zālīte: Uzvedums, pie kā tu arvien strādā, ir ar nosaukumu “Nepastāvīguma projekts”. Vai mēs varētu nedaudz parunāt par šo?

Monka: 2002. gada novembrī viņsaulē devās mana partnere, ar kuru biju nodzīvojusi 22 gadus. Tas bija bēdu pilns laiks, un arvien vēl ir. Šajā dzīves posmā ne par ko citu nevarēju padomāt, kā tikai par lietu nepastāvību. Nesen Anglijā mani uzaicināja rakstīt darbu mirstošiem cilvēkiem. Es ilgi tam nevarēju saņemties, līdz organizatori mani pierunāja vismaz apciemot šo konkrēto slimnīcu. Es patiešām turp devos un vairākas dienas runājos ar tās pacientiem. Kad atgriezos mājās, uzmeklēju ierakstus, kur mana partnere manā studijā dažreiz veica tīri savam priekam dažādas vokālās improvizācijas. Atradu melodiju, kas man ļoti iepatikās un liku to iemācīties slimnīcas pacientiem, jo viņi paši izteica vēlēšanos dziedāt. Skaņdarbs sākas ar instrumentālu kamermūziku, bet pārtraukumā, kad iedegas gaiteņa gaismas, no malu malām dzirdami pacienti, kas dzied šo vienu melodiju cits pēc cita. Tad gaismas izdziest un parādās video projekcijas ar šo pašu pacientu milzīgiem tuvplāniem. Šajā brīdī viens brīnišķīgs britu perkusionists sāk liegi spēlēt uz velosipēda riteņu spieķiem. Visbeidzot mēs visi kopā nodziedam šo pašu melodiju vēlreiz, pēc kuras iztālēm dzirdams manas partneres balss ieraksts. Dažu pacientu projekta atkārtošanas reizēs jau vairs nebija dzīvo vidū. Tādējādi šis skaņdarbs skanēja viņu piemiņai un mums, palikušajiem, par atgādinājumu, ka mūs visus vieno nepastāvīgums. Tā nudien ir vienīgā lieta pasaulē, kas vieno visas dzīvās radības.

Zālīte: Vai tu vari aprakstīt savus skatuves darba pamatprincipus?

Monka: Kad esmu uz skatuves, jūtos ļoti atvērta mirklim. Turklāt, ja uz skatuves atrodos viena, mēģinu pārtapt it kā par tādu šķidrumu, kurš plūst visos virzienos, atvērts jebkuram pagriezienam, pavērsienam. Mūsu kultūras telpa māca jebkuru pieredzi izstāstīt vārdos un tieši tā mēs nevis piedzīvojam, bet attālināmies no patiesas pieredzes. Tieši šī iemesla pēc savā mūzikā mēģinu maksimāli izvairīties no vārdiem, lai prāts nokļūtu pilnīgi tam neierastā stāvoklī. Lai izejot pēc koncerta ārā, varbūt varētu ieraudzīt kādu ikdienišķu elementu funkcionējam pavisam savādāk.

Zālīte: Man ļoti patīk tavs stāsts, kā tu iesāki dejot un dziedāt.

Monka: Jā, stāsts ir visai netipisks. Mana kreisā acs jau kopš dzimšanas ir ļoti vāja un jau kopš dzimšanas es neredzēju pasauli trijās dimensijās. Iespējams, tas ietekmēja manu labās un kreisās puses ķermeņa līdzsvara izjūtu. Piemēram, pārlēkt priekšmetiem vai lēkt ar lecamauklu man bija gandrīz neiespējami. Bet es vienmēr esmu bijusi smaga strādātāja tips. Nācu mājās un vienatnē trenējos, līdz man izdevās. No vecākiem es par laimi biju mantojusi muzikalitāti. Jau maziņa būdama, varēju dziedāt dziesmas no beigām uz sākumu. Visi mani sauca par Mauzī – pelīti, jo biju ļoti aktīvs bērns. Vēlāk man ļoti palīdzēja mana ritma izjūta. Mūzika bija tā, kas man ļāva apgūt un stiprināt manu citādi nekontrolējamo ķermeni. Kad 70. gados es jau biju kādu laiku darbojusies par horeogrāfi un performanču mākslinieci Ņujorkā, man sāka pietrūkt dziedāšanas. Tā es atgriezos pie klavierēm un balss, un ar iedziedāšanās vingrinājumu palīdzību atskārtu, ka balss var kustēties tieši tāpat kā ķermenis un ka vienai balsij var būt dažādi raksturi un dzimumi. Bet, saki, kur tieši Berlīnē tu mitinies?

Zālīte: Noiķelnē. Tur ir daudz turku un jauniebraucēju mākslinieku.

Monka: Jā, es atceros, kad uzturējos Berlīnē Kuvrī ielā ar savu tā laika dzīvesbiedru, mums pie pašas mājas vēl bija mūris.

Zālīte: Mūri gan vairs nejūt, bet jūtams, ka berlīnieši tik un tā vēl no tā atkopjas. Bet esmu Berlīnē tikai divus gadus. Pieļauju, ka daudzas lietas neredzu vai nespēju tulkot. Kāds bija tavs sākums Ņujorkā?

Monka: Kad es ierados Ņujorkā, man priekšā jau bija Fluxus grupa[1. Fluxus (lat. plūsma) – starptautisks mākslinieku, komponistu un dizaineru tīkls 20. gs. 60. gados, kas savos darbos kombinēja dažādus mākslas medijus un disciplīnas. Fluxus pārstāvji pārsvarā izpauda sevi neodadaisma trokšņu mūzikā un vizuālajā mākslā, dažkārt arī literatūrā, vides plānošanā, arhitektūrā un dizainā. Pie Fluxus kustības tiek pieskaitīti Džons Keidžs, Jozefs Boiss, Lamonte Jangs, Nams Džuns Paiks u.c.] . Jau paaudzi pirms manis. Viņi bija tik bezbailīgi, tik pārdroši, vienlaikus ļoti atvērti un draudzīgi pret mani. Es ar viņiem vairākkārt arī uzstājos. Tas bija “viss ir iespējams” laiks, un es esmu ļoti pateicīga par šo pieredzi. Viņu ideja bija kategoriski lauzties cauri jebkurai ārišķības kārtai un satvert patiesību.

Zālīte: Tavi senči, ja nemaldos, nāk no manas puses?

Monka: Mans vectēvs, mammas tēvs, tāpat kā mana mamma, arī bija profesionāls dziedātājs. Viņš ieradās Amerikā tieši no savas dzimtenes – Krievijas – 19. gadsimta beigās un atvēra Ņujorkā mūzikas konservatoriju, pasniedza tur vokālu un vijoli. Esmu tik pateicīga, ka man ir izdevies noturēt šo muzikālo dzimtas līniju. Jums tur, Latvijā, noteikti ir daudz skaistu cilvēku. Kad es koncertēju Viļņā, pie manis pienāca cilvēki, kas bija atbraukuši no Latvijas. Tas bija tik aizkustinoši. Man šķiet, ka jums ir daudz dziļi domājošu cilvēku.

Zālīte: Jā, man arī šķiet, ka Latvija ir ļoti budistiska zeme. Tur daudzi praktizē budismu, paši to nenojaušot.

Monka: Budisms jau ir tieši tad, kad par to nerunā. Un jums ir daudz labu mūziķu, vai ne?

Zālīte: Jā, ļoti daudz ārkārtīgi labu mūzikas interpretu. Bet salīdzinoši maz mūzikas radītāju. Mēs Baltijā, šķiet, esam šobrīd ļoti sastindzināti no bailēm, kā mums dzīvot tālāk.

Monka: Jūs nemaz neesat sastindzināti. Jūs esat dzīvāki par dzīviem. Visa pasaule dzīvo māniju apsēstā ilūziju pasaulē. Izklaidēs un apmulsumā balstītā pasaulē. Ja kaut kas par dzīvi jāpastāsta, tad nekas nenāk laukā. Liela daļa no dzena mācības ir mācība par bailēm. Kā pieredzēt un pārvarēt bailes. Jo tas ir pārdzīvojums, kas skar sirdi, nevis prātu. Gandrīz viss, kā mēs uztveram pasauli, kā dzīvojam, ir baiļu virzīts, mēs pat to lielākoties neapzināmies. Agresija, uzbrukums, apmulsums un visbeidzot pašas bailes no bailēm. Bet iemācīties izdzīvot bailes un iziet tām cauri kā novērotājam, tā ir māksla. Un man liekas jūs tur, ziemeļos, mākat to labāk par citiem. Kad 2002. gadā nomira mana partnere Mīke, biju pārliecināta, ka man vairs nekad ne no kā nebūs bail. Taču pagājušovasar es patiesi nobijos. Līdz ar vasaras iestāšanos sāku iejāt jaunu īslandiešu zirgu, mazu, traku vellu. Un vienā brīdī viņš sāka skriet no kalna tik lielā ātrumā, ar tik neparedzamiem pagriezieniem, ka es, glābjot savu dzīvību, lēcu no viņa nost un sasitu galvu. Pēc pāris nedēļām, kad es biju viena pati savā Ņūmeksikas mājā, man sākās insultam līdzīgas pazīmes: sajūta, ka galva piepūšas kā zemeslode, un tamlīdzīgi. No jauna apguvu visdziļākās eksistenciālās bailes. Likās, es te, viena pati, tuvākos kilometrus nav nevienas dzīvas dvēseles. Tās bija neaptveramas bailes visvairāk par to, ka varu sajukt prātā un palikt šādā stāvoklī pilnīgi viena.

Zālīte: Kur tu komponē? Savā bēniņu dzīvoklī Ņujorkā vai Ņūmeksikas mājā?

Monka:Uz Ņujorku es dodos tikai mēģinājumu dēļ. Tur man viss ir par skaļu. Kad Mīke sāka būvēt mums māju Ņūmeksikā, es sāku uztraukties: kā tad tā, kā tad es dzīvošu starp savām vairākām mājām: manas mammas māju, dzīvokli Ņujorkā un tad vēl šo māju. Mīke teica, ka “lieliem cilvēkiem tas ir pa spēkam”. Un mūsu pēdējā kopīgajā rudenī, īsi pirms Mīkes pēkšņās nāves, es tik daudz sapratu par dzīvi, ka tā var būt tāda plūstoša kustība starp vietām un notikumiem. Tu ej pa vecām takām un katru reizi apžilbsti, jo katrai vietai ir sava radiācija, sava mainīgā gaisma. Tad es teicu sev: “Okei, man pielēca.” Zālīte:Tu esi komponējusi arī operas. Daži saka, ka opera ir sasalusi māksla.

Monka: Es domāju, ka operas pasaule ir sasalusi, bet pati operas forma pavisam noteikti ir ļoti dzīva. Operas pasaule ir kā muzejs. Tas gan. Tāpēc es vairs nesadarbojos ar opernamiem, jo man neiepatikās pasaule ap operu. Visu, ko komponēju 70. gados, es dēvēju par operām, jo tas apvienoja mūziku, attēlus, kustības. Vēl var pievienot arī stāstu, bet es to nedarīju. Mana opera “Atlants” (Atlas), iespējams, ir vistuvāk mūzikas tradīcijām stāvošais skaņdarbs, jo tam pamatā ir nolasāms stāsts. Bet cilvēkiem arvien šī opera likās daudz par daudz eksperimentāla. Mani patiesi interesē jaunas formas, jauni paņēmieni, un operas pasaulei tas ir par daudz.

Zālīte: Un labāk rakstīt kamermūziku.

Monka: Bet ne tikai. Pagājušogad es uzrakstīju darbu Gugenheima muzejam, kur piedalās 150 mūziķi.

Zālīte: Kāds ir tavs dienas grafiks?

Monka: No rītiem katru dienu vingrinu balsi, klavierspēli, ķermeni. Tad pusdie no ju un pēcpusdienās strādāju pie savām kompozīcijām. Un, protams, arī pastaigājos.

Zālīte: Kādas atšķirības tu saskati starp lietu atrašanu un lietu radīšanu?

Monka: Manuprāt, tas ir viens un tas pats. Cilvēks vienmēr ir esošu lietu atklājējs. Visi skaņdarbi, ko esmu radījusi, jau sen eksistē kādā citā dimensijā. Un tad tu apvaicājies, kādi ir tās citas dimensijas noteikumi un likumi, un tikai tad tu drīksti ar šo informāciju iepazīties. Mani vienmēr pārsteidz mākslinieki, kas paziņo, ka viņi darīs to un to. Protams, ir brīdis, kad iegūtais materiāls ir jāsāk veidot, lai tas var integrēties esošajā realitātē. Bet pašam materiālam, vismaz manā gadījumā, jānāk ļoti intuitīvi un man ir ļoti uzmanīgi jāklausās, kad tas man tuvojas. Un man ir jāgaida. Un es nedrīkstu būt nepacietīga. Es vienmēr esmu salīdzinājusi skaņdarba tapšanu ar zupas gatavošanu. Vispirms tu sameklē burkānus, pupas, kartupeļus, liec tos ūdenī. Kādu brīdi viņi vēl arvien ir tas, kas viņi ir – burkāni, pupas, kartupeļi, bet tad viņi sāk vārīties, un tas ir brīdis, kad tev kā zupas radītājam ir precīzi jāsavieno visi elementi. Ir tiešām jāizmanto kāda pilnīgi cita smadzeņu daļa, lai to darītu. Katrs elements šajā zupā sāk zaudēt savu atsevišķo identitāti, un tie top par vienu veselu. Sāk parādīties šīs zupas jaunā garša, ir izveidojusies tās jaunā jēga. Tā ir zupas patiesība.

Zālīte: Vai arī pavāra patiesība.

Monka: Ja tu esi patiesi ļoti labs pavārs, tad tā ir zupas, nevis pavāra patiesība.

Zālīte: Cerams.

Monka: Jā, tas ir tas, ko dēvē par labu pavārmākslu. Tu topi par vienu veselu ar to, ko tu dari. Tas ir briesmīgs pavārs, kurš neieklausās savā darbā. Tas ir ego-pavārs. Radīt mākslu nozīmē būt ārpus sava ego. Radīt mākslu ir strādāt ar plašāku realitāti, kurai lielākā daļa nepievērš uzmanību. Māksla ir reproducēt šo plašāko realitāti un atgādināt par tās esamību. Un tam nav nekāda sakara ar to, ka es, Meredita, gribu izteikties. Tā ir vēlme atrast kaut ko universālu.

Zālīte: Vai tev tas ir izdevies?

Monka: Es ceru, ka jā. Pašos pamatos es nevēlos neko citu, kā darīt labu jebkurai dzīvai radībai. Zaļo zālīti, uz kuras mēs tagad sēžam, ieskaitot.

Zālīte: Tātad jebkurš var domāt to pašu, ko tu domā?

Monka: Nē, nepavisam. Es nekad negribu nevienam norādīt, kas viņam būtu jādomā. Es vienmēr noliedzu jebkādu manipulāciju ar klausītāju. Es tikai piedāvāju pieredzi, kuru skatītājs drīkst izmantot jebkādā veidā. Viņš to drīkst arī ienīst. Vienalga. Es tikai piedāvāju ļoti tiešu pārdzīvojumu, un tam jābūt pēc iespējas mazāk saistītam ar pļāpīgajām smadzenēm, pēc iespējas mazāk jāmēģina izmantot vārdus, kas runātu par šo trauslo matēriju – cilvēkiem zināmām pamatenerģijām. Tās var būt gan ļoti dziļas, tumšas, gan vieglas un jautras. To visu es mēģinu ielikt ikvienā skaņdarbā. Man tiešām ir paveicies, ka esmu drīkstējusi visos šos gadus strādāt un cilvēki arvien ir interesējušies par manu pieredzi. Katru dienu es jūtos laimīga, ka man ļauts darboties ar mūziku. Nav nekā laimīgāka kā dzīvot mūzikai veltītu dzīvi. Tā ir laimīgākā lieta pasaulē. To tu zini ļoti labi. (Smejas.)

Zālīte: O, jā. (Smejas.) Vai tu esi vientuļa?

Monka: Jā, esmu absolūti vientuļš cilvēks. Dzīvoju pati ar sevi. Mana partnere nomira pirms astoņiem gadiem. Kopš tā brīža es daudz laika pavadu vientulībā, bet tas nemazina manu mīlestību pret cilvēkiem. Man ir paveicies daudzus gadus strādāt ar konkrētu cilvēku kopumu. Mēs esam kā ģimene. Mums ir sava valoda. Mums nav katru reizi jāsāk no jauna, kad mēs sākam jaunu skaņdarbu. Mēs zinām manas mūzikas alfabētu. Kad es rakstu mūziku, es pavadu daudz laika vientulībā, pirms es satieku citus cilvēkus. Ņujorka ir ļoti trokšņaina un nervoza. Ir ļoti grūti tur atrast mieru.

Zālīte: Es sāku līdzīgi justies Berlīnē.

Monka: Vai tu tur dzīvo viena?

Zālīte: Nē, dzīvoklī kopā ar trim citiem cilvēkiem.

Monka: Tas ir labi. Bet kad tu dzīvo ar citiem cilvēkiem, tev vienmēr ir jāmeklē kompromiss...

Zālīte: Tas taču ir labi. Dzīvot pilnīgi vienam, manuprāt, nav labi personības attīstībai.

Monka: Taisnība, sadzīvošanā var daudz iemācīties.

Zālīte: Vai tu vari atcerēties gadījumus, kad tava seksuālā orientācija būtu izraisījusi nepatīkamas situācijas?

Monka: Man nekad nav bijusi konkrēta identitāte. Tāpat bija arī manai partnerei. Viņa bija holandiete un arī bija dzīvojusi ar vīriešiem, pirms mēs satikāmies. Arī es savā agrā jaunībā biju precējusies ar amerikāņu-ķīniešu vīrieti. Man šķiet, ka mēs iemīlamies cilvēkos, nevis dzimumā. Mīke bija ļoti īpašs cilvēks. Daudzējādā ziņā viņa bija mana skolotāja. Garīgā skolotāja. Tam būtu jābūt ļoti īpašam vīrietim, ko man nāktos tagad satikt, lai es ar viņu varētu sākt dzīvot kopā. Jo es nekādi netieku galā ar to vīriešu domāšanu, kas uztver sievieti kā viņa ego uzturētāju. Manā vecumā es ar to vairs netiktu galā. Es biju biseksuāla, un mans vīrs bija biseksuāls. Un mēs bijām ļoti tuvi. Ar laiku mēs kļuvām tik tuvi, ka mēs kļuvām pilnīgi vienādi. Kā brālis un māsa. Bet kad Mīke parādījās pie apvāršņa, es pirmo reizi iemācījos kādam cilvēkam ticēt un uzticēties līdz galam. Ar manu vīru mēs bijām kā divi spoguļi viens otram pretī. Un mēs arvien esam labi draugi. Bet esmu tik laimīga, ka mēs vairs neesam precējušies. Mēs mīlam viens otru arvien, bet es lūdzu nedaudz atstatuma. Viņš bija ķīniešu izcelsmes, bet es nāku no ebreju vides. Un ebreji visu laiku skaļi izsaka visu, kas viņiem ienāk prātā. Emocijas visam vienmēr ir pa priekšu. Bet ķīniešiem tas nepavisam nepatīk. Pagāja daudzi gadi, kad mēs netikām runājuši par būtiskām lietām. Ja kaut kas gāja greizi un es par to uzsāku sarunu, tad viņš tikai attrauca: “Tas tiešām ir ļoti smags temats, Meri.” Mīke bija pilnīgi cita tipa cilvēks. Viņa nāca no ļoti lielas septiņu bērnu ģimenes, un, kad mēs satikāmies, mēs bijām jau lielas personības. Viņa bija zemeslode, un es biju zemeslode. Mūsu spēki bija vienlīdzīgi. Bet, protams, tā pārregulēšanās uz sievieti nebija vienkārša. Dažreiz, atceros, es modos naktī, pilnīgi nosvīdusi un aizelsusies: “Vou! Es visu atlikušo dzīvi pavadīšu ar sievieti. Vou!” Bet tas arī bija nedaudz citāds laiks: agrīnie astoņdesmitie. Tagad visiem vienalga, bet toreiz bija sarežģītāk. Tagad, paldies Dievam, ir tā, ka, ja tev ar to ir problēmas, tad tās ir tavas problēmas. Vienalga, ko mēs mīlam. Ja mēs mīlam, tad tas ir labi. Kā es varu citus cilvēkus ievainot vai aizskart ar to, ko es mīlu!

Zālīte: Kādiem cilvēkiem ar to bija problēmas?

Monka: Savā dzīvē es neesmu satikusi cilvēkus, kam ar to būtu bijušas jebkādas problēmas. Mana mamma bija dziedātāja un viņa bija īsts dīvas un anarhistes apvienojums. Manas problēmas drīzāk nāca no manas audzināšanas bērnībā. Mani vecāki bija no tā brīvi, bet kaut kā kultūrai bija izdevies iezagties manī un iemācīt baidīties būt citādai.

Zālīte: Mēs atkal atgriežamies pie bailēm.

Monka: Jā. Cilvēkiem ir iemācīts baidīties nesajust pamatu. Bet patiesībā nekāda pamata nav. Mēs varam nomirt jebkurā acumirklī, kas zina, kad. Un no šīm bailēm cilvēki veido sev nocietinātas konstrukcijas, lai radītu pamata sajūtu. Ja viņi satiek kādu cilvēku bez kompaktas masas, bez iestīvinātas identitātes, viņi jūtas apdraudēti, un šīs bailes noved pie agresijas pret šo personu vai pat nereti pašiem pret sevi. Tie ir neirozes pamati. Bet budismā pat bailēm pamatā ir savi gudri un pozitīvi nodomi. Vajag tikai izrakties cauri tām bailēm. Taču nezināšana bieži šo procesu apstādina un noved līdz vienaldzībai. Mēs kļūstam vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Pirmā lieta ir sodīt, otrā – ķerties pie rīkles, un trešā – es par to neko negribu zināt. Budismā tās sauc par trīs indēm. Bet es arvien vēl esmu meditācijas amatiere. Tā ir mūžu ilga mācība.

Zālīte: Mums jādodas tūdaļ uz darbnīcu. Turpināsim sarunu vēlāk?

Monka: Noteikti. Un noteikti sveicini savu zemi. Es ceru tur nokļūt vēl šajā dzīvē.

Parīze, teātra komplekss La Cartoucherie de Vincennes