Bailīgais bērns un pistole grāmatplauktā

Intervija ar Aleksandru Mariņinu

Bailīgais bērns un pistole grāmatplauktā

Rīgas Laiks: Pirms vairākiem gadiem Rīgas presē tika stāstītas tādas krievu popkultūras teiksmas par Mariņinu: ka jums ir romāns vai varbūt jūs precaties ar Holivudas aktieri, ka jūsu labā strādā vairāki vergi, kas patiesībā sacer jūsu grāmatas. Kopš tā laika jūsu popularitāte ir nemitīgi augusi. Kā attīstās pasaku pasaule?

Aleksandra Mariņina: Pasaka par Holivudas aktieri ir mirusi, par vergiem turpina plaukt un zelt, turklāt apaug ar jaunām detaļām. Ir parādījusies jauna pasaka par to, ka es esmu aizbraukusi uz Ameriku, pārdevusi — starp citu, no grāmatiz­doša­nas un autortiesību viedokļa pavisam murgaina pasaka — pārdevusi tur, Amerikā, visas tiesības uz saviem romāniem un tāpēc Krievijā tie vairs neiznāks. To nu varēja izdomāt tikai cilvēks, kam nemaz nepiemīt elementāra loģika — kāpēc Amerikā kādam būtu vajadzīgas tiesības uz maniem romāniem krievu valodā? Amerikā viņi lieliski pērk mūsu izdevumus krievu veikalos un manas tiesības tur nevienam nevajag.

Ka es esmu aizbraukusi, tas ir muļķīgi, es no Maskavas nekad mūžā nekur neaizbraukšu, tikai atvaļinājumā vai darīšanās.

Bet pirms gada mēs bijām Samārā, tur mūs uzaicināja tikties ar lasītājiem, un lasītāji stāstīja, ka grāmatu galdos Samāras apgabalā parādījušās grāmatas, uz kurām ir Aleksandras Mariņinas vārds, bet kad tās paņem rokā, atver un izlasa dažas rindiņas, tad saprot, ka tā nepavisam nav Mariņina. Kāds pamanās uztaisīt biznesu. Tiesa, es pati nekad neesmu tādu grāmatu redzējusi.

RL: Kas Krievijā sargā autora tiesības?

Mariņina: Manas tiesības aizsargā mans literārais aģents, kas stāv jums aiz muguras.

RL: Bet kā jūs varētu — ja gribētu — izsekot un noķert to, kurš strādā ar jūsu vārdu?

Mariņina: Ja uz vāka rakstīts “Aleksandra Mariņina” un šajā grāmatā nav par Nastju Kamensku, tad tur itin neko nevar padarīt, jo nevar aizliegt cilvēkam valkāt kādu konkrētu vārdu. Ja ir atradusies sieviete, kurai tiešām pasē ierakstīts “Aleksandra Mariņina” un viņa raksta grāmatas, pret viņu neko nevar iesākt. Bet, ja viņa raksta (vai ar viņas vārdu kāds raksta) grāmatas par maniem varoņiem, tad droši vien ir pārkāptas manas autortiesības un notiek krāpšana. Ja tādu grāmatu atradīs, mūsu milicija zina, ko tālāk darīt. Bet neesmu pārliecināta, ka mūsu likumdošana ir tādus gadījumus paredzējusi.

RL: Vai jūs pieļaujat domu, ka kāds varētu uzrakstīt Mariņinas grāmatu — ar visu Kamensku un pārējiem jūsu varoņiem — un, izņemot jūs, neviens to neatšķirtu no jūsējām?

Mariņina: Nē. Tā grāmata var būt pat daudz labāka par manu — bet vienalga būs redzams, ka tā nav mana. Cita autora loģika un pasaules uzskats nav tāds kā manējais, un viņš ieliks varoņu rīcībā, viņu domās sevi nevis mani.

RL: Pieņemts par autoru un literāro varoni domāt tādā secībā, ka sākumā ir autors un no viņa rodas varonis, bet kā šī jūsu izdomātā izmeklētāja Kamenska ietekmē jūs?

Mariņina: Tas, kas notiek ar Nastju, piespiež mani domāt par to, kas notiek ar mani. Piemēram, grāmatā Septītais upuris — tā ir pēdējā no krieviski iznākušajām grāmatām — Nastja izjūt absolūti reālas nāves bailes. Notikumi tā sagadās, viņa gaida, ka kuru katru mirkli kļūs par nozieguma upuri un beigas būs traģiskas. Un pēkšņi saprot, ka vajag noformēt savu attieksmi pret nāvi. Tas ir, vajag aizbraukt pie notāra, vajag dot norādījumus par savu īpašumu, lai tuviniekiem pēc viņas nāves nebūtu problēmu, lai nesastrīdas, lai nerodas kaut kādas nesakarīgas situācijas.

Ir mamma un vīrs, vīrs dzīvoklī nav pierakstīts, dzīvoklis nav privatizēts.

Vajag par to padomāt. Padomāt, lai pietiktu naudas, ko viņu apglabāt.

Vajag tikt skaidrībā. Bet cilvēks,

kas piedzīvojis reālas nāves bailes, nevar vairs būt tāds, kāds viņš ir bijis, kaut kam jābūt citādi. Kamēr es rakstīju šīs Nastjas bailes un gatavību samierināties ar savu bojāeju, es taču to visu sev pielaikoju.

RL: Pirmo reizi? Vai tad nāves bailes jums šķiet reālas tikai tad, kad draud briesmas? Pareizāk sakot — kad tad šīs briesmas nedraud?

Mariņina: Ziniet, līdz tādam dziļumam pirmoreiz. Agrāk, padomju varas laikā, mantošanas un īpašuma jautājumi nebija tik sarežģīti, īpašuma bija ļoti maz. Bēres nebija tik dārgas. Tagad, īpaši kopš 90. gadu vidus, tas kļuvis aktuāli un vajag par nāvi domāt. Nevar atstāt tiem, kas pēc tavas nāves turpinās dzīvot... (ļoti emocionāli) kaudzi problēmu!

RL: Bet ja nokārto, kas tad paliek — vai tad attiecības ar nāvi kļūst vienkāršas?

Mariņina: Nē, ar nāvi nekļūst vienkāršas — attiecības ar dzīvi kļūst vienkāršākas. Ja cilvēks mierīgi un saprātīgi apjēdz, ka mirstīgi ir ne tikai kaimiņi un vecāki radinieki, bet arī viņš pats, turklāt “negaidīti” mirstīgs, kā teica Bulgakovs, viņš saprot arī to, ka dārgāka par dzīvi nav nekā. Un vajag novērtēt to, kas tev ir, kamēr tu dzīvo — vienkārši tāpēc, ka tu vari to redzēt, dzirdēt, sajust, tas ir tik labi, pat ja tev ir slikti. Pat ja tev notiek traģēdija, nomirst tuvinieks, neizdodas karjera, nodeg māja, jājūtas pateicīgam par to, ka tu šodien esi dzīvs! Ja tu esi miris, tu pat sāpes nevari izjust.

RL: Bet ja cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka zina par savu mirstīgumu... sen jau zina, nevis tad, kad “nāve piezogas”... tad kādas ir tieši jūsu intīmās attiecības ar nāvi?

Mariņina: Es baidos no šā vārda. (Trīsreiz attēlo nospļaušanos.) Man bija 12 vai 13 gadi, kad es atradu starp vecāku grāmatām uz rakstāmmašīnas pārrakstītu Solžeņicina eseju Mēs gan nekad nemirsim, tā ir pavisam maziņa, burtiski pusotra lappuse. Tur bija tik viegli un saprotami uzrakstīts — tā, ka pat pusaudzim bija skaidrs: tik tiešām, mēs dzīvojam tā, it kā mums nekad nebūtu jāmirst. Tas viss attiecas ne uz mums.

RL: Jūs tātad esat sagatavojusies?

Mariņina: Es sāku pamazām palēnām gatavoties kopš 1993. gada, to es precīzi atceros — kad no smagas slimības nomira mana draudzene, viņa bija trīs mēnešus jaunāka par mani. Kad tēvs nomira trīsdesmit septiņu gadu vecumā, tas mani kaut kā tā neskāra — tēvs jau vienmēr ir bijis vecāks... Es gandrīz jau sasniedzu viņa gadus, un man tā arī nebija ienācis prātā, ka es taču arī varētu nomirt 37 gadu vecumā. Pēkšņi attapos, ka nāve jau nešķiro pēc vecuma, bet pēc kaut kādiem saviem kritērijiem.

RL: Vai jums ir bagāta baiļu pieredze?

Mariņina: Jā, ir, bet ne nāves baiļu. Es biju ļoti bailīgs bērns. Es atceros savas pirmās ļoti spēcīgās bailes — tādas līdz paralīzei. Bija ziemas vakars, un es pie rakstāmgalda ar galda lampu lasīju Konanu-Doilu, Raibo banti, un bija tā drusku bail, tā, kā jābūt. Bet tad es pabeidzu stāstu un man vajadzēja iziet no istabas, paiet garām dīvānam, zem kura bija tumšs, un mani sagrāba tādas bailes — kad es iešu, izlīdīs čūska un iekodīs — es pilnīgi sastingu, kā sālsstabs.

Neviena nebija mājās, nevarēju pasaukt — mamma, atnāc, ieslēdz lielo gaismu un paskaties, vai zem dīvāna nav čūska.   Nezinu, cik ilgi tā paralīze vilkās, man liekas, ka ilgi, bet varbūt tās bija 5 sekundes. Es atceros briesmīgu cīņu ar sevi. Mani tumsā biedēja skaņas. Es jau kopš bērnības ļoti slikti redzu, toties man ir laba dzirde. Es dzirdu daudz skaņu, tās ir dažādas, un ne vienmēr es varu izskaidrot, kā tās rodas, tāpēc ir bail.

RL: Atvainojiet, vai oža arī jums ir laba?

Mariņina: Slikta. Diemžēl es jau sen smēķēju, oža notrulinājusies.

RL: Gandrīz visās jūsu intervijās ir teikts, ka jums nepatīk gatavot ēdienu — un arī jūsu grāmatās neviens neēd, vismaz neēd ar baudu, tikai kaut ko ierij. Dzer šķīstošo kafiju. Vai jūs neinteresē ēšana?

Mariņina: Nē, tas tā nav, es ļoti labprāt garšīgi paēdu, dodu priekšroku dažām nacionālajām virtuvēm — īpaši ķīniešu. Pirmkārt, no tīra gardēdības viedokļa — ļoti patīk šīs garšas, piemēram, gaļa ar bambusa dzinumiem, tāds salikums.

Turklāt tur vienmēr ēdienkartē var izvēlēties ēdienu, kas nav ass un nav sāļš, bet es asu nemīlu. Un sāļu nemīlu. Otrkārt, racionāli apsvērumi, ķīniešu virtuve vienīgā ir tik sabalan­sēta, tur nav kartupeļu ar gaļu, kas ir nāvējoši, nav maizes. Es nekad neizvēlēšos itāļu virtuvi, jo tur ir makaroni, nekad neizvēlēšos amerikāņu steiku ar ceptiem kartupeļiem. To nedrīkst. Bet vispār, ja vīrs mani nepabaros, es staigāšu badā. Vai arī attaisīšu ledusskapi un paņemšu to, kas stāv tuvāk un nav jāsilda.

RL: Un ko tas nozīmē?

Mariņina: Ka es esmu slinka. Vairāk neko. Nekādas idejas tur nav, es neuzskatu, ka cilvēkam jāpārtiek no zila gaisa un garīgās barības, bet kulinārija visa ir netīra padarīšana un priekš buržujiem.

RL: Vai šī Maskava, kurā mēs tagad sarunājamies, ir tā pati agrākā, kuru jūs pazīstat kopš bērnības?

Mariņina: Pilsēta ir kļuvusi daudz ērtāka dzīvošanai. Tieši ērtāka. Es atceros to māju, kur mēs dzīvojām 25 gadus, līdz tuvākajam metro bija jākuļas pusstundu ar autobusu. Kad tu izkāp no metro, tur stāv cilvēku pūlis, jo tā bija vienīgā metro līnija visiem Maskavas ziemeļiem.   Spiešanās, pūlis, rinda... Jāspēj tikt iekšā, un pēc tam pareizajā pieturā izkļūt ārā... Tagad es saprotu, cik tas bija mokoši — bet tad nesapratu, tad jau tā dzīvoja visi, vismaz 80 procenti.

RL: Ko jūs jutāt, gadiem ilgi katru dienu cieši fiziski saskaroties ar daudzu cilvēku ķermeņiem?

Mariņina: Man labi darbojas tas mehānisms, ko sauc par izstumšanu. Kad biju jauniņa, domāju par zēniem. Līdz 1998. gadam, kad beidzu dienestu, četrus gadus apvienoju darbu Iekšlietu ministrijā ar rakstīšanu. Nu, tad es domāju, kas man būs nākamajā epizodē, ko es drīzumā nogalināšu, ko paglābšu, kas Nastjai ienāks prātā, ko viņai Gordejevs liks darīt. Es zinu, ka tas viss ir ļoti kaitīgi, ka tā ir vardarbīga dzīves telpas pārkāpšana — bet civilizācija, paldies tai par to, ar saviem pūļiem, metro tuneļiem, liftiem ļoti nostiprina mūsu nervu sistēmu. Trenē izstumšanu. Mēs esam pieraduši katru dienu vairākas reizes iekāpt liftā un nepieļaut domu, ka tas var nokrist. Mēs braucam ar automašīnām, lidojam lidmašīnās, zemapziņa visu laiku strādā, visu laiku zina, ka var notikt nelaime — bet šī doma netiek cauri.

RL: Es pajautāju par ķermeņiem tāpēc, lai noskaidrotu, vai jūs tīši pūlējāties savu galveno personāžu attēlot tādu kā bez ķermeņa. Neesmu, kā jūs, pievērsusies psiholoģijai un vēl jo mazāk psihiatrijai, bet lasot radās nojausma, ka jūs tādā veidā varbūt cīnāties ar kaut ko savā pieredzē.

Mariņina: Tajā brīdī, kad es viņu izgudroju, man nekādu īpašu domu šajā sakarā nebija. Es tolaik biju astoņus gadus jaunāka un attiecīgi par astoņiem gadiem muļķāka. Toreiz man tas bija ērti grāmatai, jo vajadzēja likt viņai nogrimēties, lai būtu pilnīgi nepazīstama, bet sievietei ar spilgtu ārieni tas nekad neizdosies. Tad vajag būt kā baltai papīra lapai — ko uzzīmēs, tas arī būs. Bet tagad — nu jau man pēc pusgada būs 43, es vairs neesmu jauna meitenīte — es sāku saprast, kāda vēlme tam visam ir pamatā. Vēlme pierādīt, ka mūsu dzīve un mūsu liktenis ļoti nozīmīgā mērā ir mūsu pašu rīcības auglis. Ko mēs izdarīsim, tā arī būs. Mēs varam paši sevi radīt, mēs varam mainīt savu dzīvi, uzņemties atbildību par savu dzīvi, negaidot, kad cits mūsu vietā izlems. Ja Nastju uzzīmēs rudu, viņa būs rudmate, ja uzzīmēs bruneti — būs brunete ar zaļām acīm.

Tā arī katrs cilvēks taisa savu dzīvi.

RL: Kādā intervijā bija izklāstīts, kā jūs strādājat, un tas pārsteidza ar “sistēmiskumu” — ļoti kolektīvs process, atgādina operatīvo grupu.

Mariņina: Ziniet, tas nav sistēmiski, es pie šādas metodes nonācu tikai ar deviņpadsmito grāmatu. Pirmās es rādīju tikai vīram — katru nodaļu, ko biju pabeigusi. Viņš ir milicis un daudzus gadus nostrādājis kriminālmeklēšanā, viņš labi pazīst drēbi, praksi, šodienas reālijas. Kā operi rīkotos tādā situācijā, kā izmeklētāji, kurš ko saka, kurš kā domā. Bet viņam jau sākumā bija izstāstīts, kas tur būs, kurš izrādīsies slepkava, viņš lasīja vienkārši kā jurists, kā milicis, un ieteica, piemēram, vienu vārdu aizstāt ar citu, tāpēc, ka operi, savā starpā sarunājoties, tā nesaka. Vēlāk, kopš ceturtās grāmatas, es sāku lūgt savu aģentu, kurš tad vēl nebija mans aģents, bet vienkārši mans priekšnieks, lai viņš ik pa dažām nodaļām rādītu savai sievai. Pie viņas es pārbaudīju, vai ir interesanti to visu lasīt. Ja viņa teica: “Marina, ir interesanti, bet man šķiet, ka slepkava būs tas un tas...” — un tas patiešām bija slepkava, es jautāju: “Bet no kuras vietas jūs to sākāt saprast, kurā brīdī?” Jau rakstot deviņpadsmito grāmatu, Rekviēmu, sāku pa daļām dot lasīt arī savam aģentam, kas tikmēr jau bija pārstājis būt priekšnieks.   Tas nav kolektīvs darbs, bet kolektīva kritika. Bet kritiskas piezīmes es apdomāju tikai vienā aspektā: lai pārāk ātri neatmin intrigu.

RL: Ir viena īpatnība jūsu grāmatām — varbūt tāda maskaviska? — liela vērība pievērsta disertācijām, it kā tās būtu ļoti nozīmīgas, ļoti ietekmētu cilvēku dzīvi.

Mariņina: Nē, par to ir tikai trīs grāmatās no divdesmit vienas — varbūt jūs tikai trīs vien esat lasījusi? Es visu savu apzinīgo dzīvi esmu nokalpojusi tajā zinātniskajā vidē, kur disertācija bija ļoti svarīga. Ļoti svarīga! Padomju laikā pat ārpus zinātnes vides noteiktus vadošus posteņus ministrijās un resoros varēja ieņemt tikai tas, kurš bija zinātņu kandidāts. Tas ļoti ietekmēja mūsu mentalitāti, dzīvesveidu un dienesta stilu. Pat eksistēja tāda diezgan necienīga paruna: “Učonim možeš ti ņe biķ, no kanģidatom biķ objazan.”* Un tas, kas uzrakstīts Apstākļu sakritībā, ir mana personiskā pieredze un manas dienesta vides pieredze. Es saņemu uzdevumu un rakstu dienesta dokumentu, tas nav mans raksts žurnālam, bet, teiksim, man ir pavēlēts uzrakstīt koncepciju cīņai pret korupciju vai savus priekšlikumus. Es uzrakstu kādu saistītu tekstu, teksts kopā ar citiem dokumentiem iet uz ministriju, bet pēc kāda laika es atveru avīzi, ko izdod Iekšlietu ministrija, un lasu lielu interviju ar vienu no ministrijas vadītā­jiem. Viņš, necik nemulstot, vārdu pa vārdam ar visiem komatiem dod manu tekstu bez kādām norādēm uz autoru. Sieviete, kas uzrakstīja disertāciju un nesaņēma no pasūtītāja naudu — tā arī ir manas tuvas paziņas pieredze, es redzēju, kā tas notika. Bet, ka raksta disertācijas un saņem solīto naudu — tā jau bija ikdiena.

RL: Jūsu kandidāta disertācija ir par noziedznieka psiholoģiju, vai jūs, lūdzu, varētu minēt kaut ko, kas principiāli atšķir to no citiem cilvēkiem? Tikai tas, ka viens ir izdarījis noziegumu, bet otrs nē?

Mariņina: Nozieguma izdarīšanas pamatā vienmēr ir tikai viena shēma. Jā, to darīt nedrīkst. Viņi nedrīkst. Bet es drīkstu. Tā ir vienīgā atšķirība — jo izdarīt noziegumu jau patiesībā gribas katram. Visu laiku taču gribas izdarīt kaut ko tādu, ko nedrīkst.

RL: Vai nepārtrauktā saskarsme ar šīs “shēmas” īstenotājiem padara tiesību sargātājus viņiem līdzīgus?

Mariņina: Dažādi. Vienus kaitina, ir nepatīkami un pretīgi. Tā dzīve, kas notiek tur, otrpus rakstāmgalda, ir cita dzīve, sveša, viņi nekad nepieņems tās morāles normas, tieši tāpēc viņi kļuvuši par izmeklētājiem. Citiem varbūt liekas — caur manām rokām iziet tik daudz finanšu mahinatoru, bet es taču noķeru vienu no simta, visi pārējie dzīvo zaļi — un es te strādāju par nožēlojamiem grašiem! Tie var riskēt. Vēl ir viena izmeklētāju kategorija, kam ētiskas dabas jautājumi vispār ir diezgan vienaldzīgi, bet viņi, strādādami milicijā, ļoti labi zina, kas ir cietums — un tieši tāpēc viņi nekādā gadījumā negrib tur nonākt...

RL: Jums acīmredzot ir visai konkrēti priekšstati par korumpētību gan bijušajā PSRS, gan tagadējā Krievijā — un tomēr jūs rakstāt kriminālromānus nevis par kādu privātdetektīvu, bet tieši par miliciju, par šo sistēmu, kurā ietilpst jūsu varoņi. Un iznāk, ka jūs it kā sistēmu nemitīgi atmaskojat, bet jūtat lielu cieņu pret to.

Mariņina: Nu, nav jau grūti to samērot. Jā, es cienu šo sistēmu, tas jau ir ģenētiskā līmenī, tēvs strādāja tajā, vectēvs arī, pirmais vīrs bija kriminālizmeklētājs, otrais vīrs arī... Un man ir ļoti žēl un aizvainojoši, ka pēdējos gados masu informācijas līdzekļi sākuši pievērst tik lielu uzmanību tieši negodīgajiem, pilnīgi aizmirstot, ka ir taču arī godīgie. Kaut vai pieci procenti vai desmit procenti godīgo, profesionālo ir! Man gribējās par tādiem rakstīt — lai cilvēki atceras! Ka vēl ir, uz ko cerēt! No otras puses — lai kāda man būtu cieņa, es taču nevaru rakstīt, ka milicija ir laba, ja tur viss pūst un brūk.

RL: Tātad sistēma var arī “labu” cilvēku nostādīt tādā situācijā, kurā viņš izrādās “slikts” — tieši ar to tā ir briesmīga.

Mariņina: Nu, briesmīga... Tā ir nepilnīga, tur grūti iebilst, slikti vadāma. Naudas trūkuma dēļ nevar labus darbiniekus dabūt. Mums, starp citu, jau kopš 1983. gada milicijas profesionālais kodols jūk ārā, un tas nebija perestroikas dēļ.

Toreiz, pēc Ščogolova, atnāca tāds ļoti interesants PSRS iekšlietu ministrs, viņš gribēja iztīrīt miliciju no dzērājiem, zagļiem, kukuļņēmējiem, nu, ļoti laba ideja, bet viņš tik rupji kā ar cirvi to īstenoja…

RL: Runājot par “ģenētisko” —

cik noprotu, tieši jūsu tēvs ir jūs ļoti ietekmējis.

Mariņina: Viņš Ļeņingradas universitātē beidza Juridisko fakultāti, strādāja Ļeņingradā par izmeklētāju un operatīvo darbinieku, skaitījās ļoti labs speciālists zādzību atklāšanā — tieši zādzībās no telpām, no muzejiem, no dzīvokļiem. Iestājās adjunktūrā, aizstāvēja disertāciju par aculiecinieku sniegto liecību veidošanās psiholoģiskajām īpatnībām. Pēc tam viņam piedāvāja palikt Maskavā, Iekšlietu ministrijas   Galvenajā kriminālizmeklēšanas pārvaldē, vadīt zādzību apkarošanas nodaļu. To viņš arī vadīja līdz pat savai nāvei 1973. gadā. Viņš gribēja izaudzināt vispusīgi attīstītu bērnu, tāpēc man no piecu gadu vecuma bija mūzikas un angļu valodas skolotājas. Es opermūziku platēs dzirdēju jau šūpulī guļot. Kad es sāku interesēties par kino, viņi sāka pirkt un no draugiem nest grāmatas, visādus ārzemju kino scenārijus, abonēja žurnālus. Par to, ka es arī varētu būt juriste, nebija nekādas runas. Kas gribēšu, tas būšu. Kad man bija piecpadsmit, tēvs nomira. Es tad domāju, ka stāšos VGIK, kinokritiķos, bet pēc viņa nāves man pēkšņi likās — kāds kino? Vienā jaukā rītā tas mani piepeši pilnīgi pārstāja interesēt. Es gribu būt juriste. Un es sāku tam nopietni gatavoties. Šīs pārmaiņas mehānismu es nesaprotu, bet tas bija saistīts ar tēvu. Taču neviens ar mani par to nerunāja. Nu, tomēr ģenētika.

RL: Kurš atrada pistoli, ar kuru Dantess duelī nošāva Puškinu — jūsu tēvs vai vectēvs?

Mariņina: Tēvs, bet detaļas es pati nezinu, es tad vēl biju maza. Jūs domājat, viņš man to stāstīja? Nekad nekādas dienesta lietas ar mani neapsprieda, tas bija dzelzs princips. Es par to nejauši izlasīju avīzē, atradu tādu tēva izgrieztu rakstiņu. No Puškina dzīvokļa-muzeja bija nozagtas dueļa pistoles, bet mans tēvs šo noziegumu atklāja un pistoles atrada. Tas ir viss, es atkārtoju — pati uzzināju to no avīzes. Viņš no manis daudz ko slēpa. Mēs dzīvojām diezgan saspiesti un grāmatas stāvēja plauktos līdz pat griestiem divās rindās. Visu, kas man it kā derēja pēc vecuma un bija nolikts zemāk, es biju izlasījusi, bet to, ko nedrīkst, gudrais tēvs bija salicis augšējā plauktā, lai es nevarētu aizsniegt. Es taču biju sākusi lasīt jau trīs gadu vecumā un ilgi paliku mājās viena, no manis vajadzēja slēpt. Kad man bija astoņi vai deviņi gadi, kārtējo reizi izņemot grāmatas no pirmās rindas, lai paskatītos, kas ir otrajā, es tur atradu pistoli. Varbūt tā bija dienesta, bet tas ir maz ticams, to viņš būtu glabājis seifā. Varbūt vectēva. Es nezinu. Bet es ļoti nobijos, kad to ieraudzīju, tūlīt saliku grāmatas atpakaļ un izskrēju no istabas.

RL: Vai jums likās, ka ģimenē ir noslēpums?

Mariņina: Saprotiet taču — meitenīte, ierocis... Puika būtu gribējis aptaustīt, bet man bija tikai bailes. Ziņkārība tomēr grauza. Pēc trim dienām es nolēmu paskatīties — bet vairs nekā nebija. Es Pēterburgā satiku vienu advokātu, kas bija sācis kā izmeklētājs, ar tēvu draudzējies, un viņš man pastāstīja, ka toreiz tēvs teicis: “Klausies, Maška atradusi pistoli.” Tēvs bija katru dienu pārbaudījis, kā stāv grāmatas, uzreiz pamanījis, ka kaut kas ir drusciņ mainījies, un tūlīt aizvācis pistoli. Bet kāpēc vispār tā tur bija? — Šis stāsts ir tieši par to, ka ar mani neko neapsprieda un slēpa no manis visu pieaugušo.

RL: Vai jūs, kad to sapratāt, neizjutāt dusmas vai aizvainojumu?

Mariņina: Nē...   Es nekad neesmu dusmojusies uz saviem vecākiem.

Es biju ļoti pakļāvīga. Neticami paklausīga. Un visu, ko darīja vecāki, uztvēru kā absolūtu patiesību. Ja viņi tā saka vai dara, tātad tieši tā arī vajag. Vecāki nekad nav ne pie kā vainīgi un viņiem vienmēr ir taisnība. Tā es esmu audzināta.

RL: Un vilšanās nekad neiestājās?

Mariņina: Tagad? — Ziniet, gan jā, gan nē. Tagad es sev reizēm jautāju: nu, kāpēc viņi ar mani tā rīkojās? Tas taču bija netaisnīgi! Tas taču bija nepareizi, nežēlīgi! Bet, kad es to sāku apspriest — tieši vakar! — ar savu tuvu draudzeni, viņa teica: Maņa, ja viņi tevi būtu audzinājuši citādi, tu nebūtu tas, kas tu tagad esi.

mazas

RL: Briesmīgu atbildību jūs gribat uzņemties — ja jums viss ir labi, tātad vecāki ir rīkojušies pareizi, viņu dzīvei ir attaisnojums, bet kas no tā izriet   —

ja būtu slikti, tad par vecākiem var šaubīties?

Mariņina: Nē. Šaubīties nedrīkst nekad.

Ja man būtu gājis ļoti slikti, ļoti neveiksmīgi gan privātajā dzīvē, gan karjerā, es vienmēr būtu sapratusi to tā, ka pie citas audzināšanas būtu gājis vēl sliktāk.

RL: Bet ka vectēvs bija čekists — kā jūs to uztverat?

Mariņina: Viņš taču bija ne tikai čekists.

Viņš bija arī Ļeņingradas apgabaltiesas priekšsēdētājs un pats tika represēts, pret viņu ierosināja krimināllietu par to, ka viņš pārāk lojāli un maigi apgājies ar kolhozniekiem, kas pretojās piespiedu kolektivizācijai... Bet kā profesijas apzīmējums man vārds “čekists” nekādas negatīvas emocijas neizsauc; ir tāds brīnišķīgs jēdziens “vēsturiskā sniedza­mība” — nav zināms, kā mēs to vērtētu, ja būtu piedzimuši 19. gadsimta beigās, mums būtu tā izglītība, tā mentalitāte un mēs dzīvotu tajā Krievijā — varbūt vērtētu tieši kā tie cilvēki, kas to visu darīja.

RL: Kā jūs vērtējat pašreiz notiekošo — šajā Krievijā taču jūs dzīvojat.

Mariņina: Es, ziniet, politiskus un sabiedriski politiskus jautājumus nekad neapspriežu.

RL: Un vēl — vienā intervijā ir tāds jūsu teksts: “Detektīvromāni palīdz ticēt taisnīguma uzvarai,” un tālāk seko jautājums: “Bet vai jūs pati...” Liktos, ka tur var būt tikai viens turpinājums, bet ir pajautāts pavisam kas cits.

Mariņina: Vai es pati ticu taisnīguma uzvarai? — Neapšaubāmi ticu. Tikai ar mazu piebildi, ka šī konkrētā uzvara ne vienmēr, nepavisam ne vienmēr, iestājas uzreiz. Šie notikumi var būt tik attālināti viens no otra, ka šajā brīdī viss var likties briesmīgi un netaisnīgi. Bet agri vai vēlu tā pienāk. Vēlāk.

RL: Vai tas jāsaprot tajā nozīmē,

ka Dievs ir?

Mariņina: Es to saistu gan ar ticību Dievam, gan ar zināšanām par to, kā veidojas cilvēku likteņi. Cilvēks, kas izdarījis grēku, noziegumu, var pats sevi sodīt tā, kā nespēj neviens kriminālkodekss. Sods nāk, tas ir neizbēgami. Bet tie, kas cietuši, bieži vien to neuzzina — un viņiem liekas, ka taisnības nav.

RL: Kā jūs saprotat vārdu grēks, kur ir grēka robežas?

Mariņina: Es nezinu, kur ir grēka robežas, vēl vairāk — es nezinu arī to, kur ir labā un ļaunā robeža. Ja kāds to tiešām zinātu, tad reliģiskajās doktrīnās nebūtu tik daudz skaidrojumu un atšķirīgu viedokļu, tad nevajadzētu katru svētdienu sprediķos mēģināt iezīmēt kādu maziņu laba un ļauna aspektu, tad visi visu saprastu. Vai nu šīs robežas vispār nav, vai arī cilvēce ar savu intelektu vēl nemāk to ieraudzīt.

RL: Vai, jūsuprāt, cilvēks ar gadiem kļūst un kļūst arvien gudrāks?

Mariņina: Tā jābūt... ja ir normāla attīstība, tad jābūt.

RL: Jūs mēdzat apgalvot, ka kriminalitāte pati par sevi jūs neinteresē — tikai attiecības starp cilvēkiem. Vai tās attiecības, ko jūs konstruējat savās grāmatās, nav risināmas bez kriminālintrigas palīdzības?

Mariņina: Varbūt ir. Tikai es to nevaru izdarīt. To pat Sidnijs Šeldons nevar — lai gan viņa grāmatas nemaz nav detektīvi — pat viņš necer noturēt lasītāja uzmanību tikai ar vieniem pašiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem.

RL: Sakiet, lūdzu, kā jūs pati izskaidrojat savu popularitāti?

Mariņina: Man ir tikai viens izskaidrojums, kas var izrādīties arī nepareizs. Es rakstu grāmatas, kas atbilst manai gaumei. Viss liecina, ka tāda pati gaume kā man ir ļoti lielam skaitam cilvēku... Tīri statistiski.

RL: Vai jūs un jūsu literārais pseidonīms neesat divas personas, bet viena?

Mariņina: Es esmu tā pati, kas agrāk, vārds “Mariņina” man nozīmē... to pašu, ko firmas zīmīte pie džinsiem.

Sarunājās Inese Zandere

____________________________________

* Zinātnieks tu vari nebūt,

Bet kandidātam tev ir jābūt. (krievu val.)

Parodija par N. Ņekrasova dzejoļa rindām

Raksts no Aprīlis, 2000 žurnāla