Bailes no sievietēm – tiklīdz tās izģērbjas

Fragmenti no Floriana Iljesa grāmatas “1913: gadsimta vasara”
(Florian Illies. 1913: Der Sommer des Jahrhunderts. Fischer, 2012)Janvāris

Rit 1913. gada pirmā sekunde. Tumšo nakti pāršķeļ šāviens. Atskan īss klikšķis, pirksti ap mēlīti saspringst, tad otrs, dobjš šāviens. Trauksmes izsauktā policija ir klāt ātri un šāvēju tūlīt apcietina. Viņu sauc Lūiss Ārmstrongs. Ar nozagtu revolveri šis divpadsmit gadus vecais ņūorleānietis gribēja sveikt jaunā gada iestāšanos. Policija iesloga viņu aiz restēm un jau 1. janvāra agrā rītā nosūta uz labošanas iestādi, Colored Waifs’ Home for Boys. Tur viņš uzvedas tik nevaldāmi, ka iestādes vadītājs Pīters Deiviss nerod cita padoma kā tikai spontāni iespiest tam rokā trompeti (patiesībā viņš vēlējās puiku iepļaukāt). Bet Lūiss Ārmstrongs acumirklī apklust, gandrīz maigi ņem rokā in­strumentu, un viņa pirksti, kas pagājušajā naktī vēl nervozi spēlējās ar revolvera mēlīti, atkal sajūt aukstā metāla pieskārienu, tikai tagad šāviena vietā viņš turpat direktora kabinetā izvilina no trompetes pirmās siltās, nevaldāmās skaņas.

Laikabiedrus grauž bailes, ka 1913. būs nelaimes gads. Gabriēle D’Annuncio sūta kādam draugam savu muzikālā uzveduma “Svētā Se­­bastjana ciešanas” libretu un veltījumā piesardzīgi raksta: “1912.+1”. Savukārt Arnoldam Šēnbergam vispār aizžņaudzas elpa šī nelaimes skaitļa priekšā. Ne jau bez iemesla viņš izgudroja “divpadsmit toņu mūziku” – modernās mūzikas pamatu, kas piedzimst arī no sava radītāja šausmām par to, kas varētu nākt pēc tam. Racionālais dzimst no māņticības gara. Šēnberga skaņdarbos ne reizi neparādās skaitlis 13 – nedz kā takts, pat nedz kā lappuses numurs. Kad viņš ar izbīli pamanīja, ka viņa operas “Mozus un Ārons” (Moses und Aaron) nosaukumā ir 13 burtu, Šēnbergs izsvītroja no vācu rakstībā pieņemtā “Aaron” otro “a”, un tā nu šo operu sauc “Moses und Aron”. Bet viņam pašam vienalga nācās veselu gadu dzīvot nelaimes skaitļa zīmē. Šēnbergs bija dzimis 13. septembrī un juta paniskas bailes no tā, ka nomirs piektdien, 13. datumā. Nekas tur nelīdzēja. Arnolds Šēnbergs tiešām nomira piektdienā, 13. datumā (tiesa, tikai 1913. + 38, tātad 1951. gadā).

Jā, kuram tad negribas mūžam būt ziedošam. Osvalds Špenglers, 33 gadus vecs mizantrops, sociopāts un izbijis matemātikas skolotājs, Min­henē strādā pie sava monumentālā sacerējuma “Vakarzemes noriets” pirmā sējuma. Viņš pats šim norietam rāda labu piemēru. “Es esmu,” viņš 1913. gadā raksta savai autobiogrāfijai domātajās piezīmēs, “pēdējais no sa­­vas sugas.” Viss ejot uz galu, viņā un viņa ķermenī atklājoties Vakarzemes ciešanas. Ne­­gatīvā lielummānija. Vīstoši ziedi. Špenglera dziļākā izjūta: bailes. Bailes ieiet veikalā. Bailes no radiniekiem. Bailes, kad citi runā dialektā. Un, protams: “Bailes no sievietēm – tiklīdz tās izģērbjas.” Bezbailīgs viņš ir tikai savā domāšanā. Kad 1912. gadā nogrimst Titanic, viņš šajā negadījumā saskata dziļu simboliku. Vienlaikus ar grāmatu radītajās piezīmēs viņš cieš, vaimanā, žēlojas par savu grūto bērnību un vēl grūtāko tagadni. Dienu no dienas viņš piezīmē: dižs laikmets tuvojas savām beigām, vai tiešām neviens to nemana? “Kultūra ir pēdējais elpas vilciens pirms izdzišanas.” Savā “Vakarzemes norietā” viņš formulē to tā: “Katrai kultūrai ir savas, vēl nebijušas izpausmes iespējas, tās rodas, nobriest, novīst un vairs nekad neatgriežas.”Februāris

Kad beidzot ies vaļā? Austroungārijas troņmantnieks Francis Ferdinands jūk prātā no ilgās gaidīšanas. Neaptverami ilgus 65 gadus tronī sēdējis tagad jau 83 gadus vecais ķeizars Francis Jozefs un nevēlas to atbrīvot savam brāļadēlam, kuram pienākusi kārta valdīt, jo Sisī, Franča Jozefa mīļotā sieva, ir mirusi un miris ir arī Rūdolfs, viņa mīļotais dēls. Viņa auto riteņiem gan ir zelta spieķi, tāpat kā ķeizara karietei. Jā, bet tituls kopš 1848. gada pieder tikai ķeizaram Francim Jozefam. Pa­­reizāk sakot, tituls ir garāks: “Viņa ķeizariskā un karaliskā apustuliskā majestāte, no Dieva žēlastības Austrijas ķeizars, Ungārijas un Bohēmijas, Dalmācijas, Horvātijas, Slo­­vēnijas, Galīcijas, Lodomērijas un Illīrijas karalis; Jeruzālemes karalis utt.; Austrijas ercher­cogs; Toskānas un Krakovas lielhercogs; Lotringas, Zalcburgas, Štīrijas, Karintijas, Krajinas un Bukovinas hercogs; Transilvānijas liel­firsts un Morāvijas markgrāfs; Augšsilēzijas un Lejas­silēzijas, Modenas, Parmas, Pjačencas un Gva­stallas, Aušvices un Zatoras, Cešinas, Friu­li, Raguzas un Zaras hercogs; Hābsburgas un Tiroles, Kiburgas, Goricijas un Gradiskas first­grāfs; Trento un Briksenes firsts; Augšlauzicas un Lejaslauzicas, kā arī Istrijas markgrāfs; Ho­­en­emsas, Feldkirhas, Brēgencas un Zon­nenbergas utt. grāfs; Triestes, Kataro un Vindijas Markas valdnieks; Serbijas vojevodistes lielvojevoda utt., utt.”

Skolas bērni, kuriem tas jāmācās no galvas, allaž visvairāk smejas par “utt., utt.”, jo iz­­klausās, it kā ķeizaram īstenībā piederētu vi­­­sa pasaule un te būtu uzskaitīta tikai maza daļa no viņa valdījumiem. Troņmantnieku Franci Ferdinandu gan satrauc tie divi vārdi, kas atrodas tieši pirms “utt., utt.”: “Serbijas vojevodiste”. Tur, Balkānos, plosās karš, kas liek viņam justies neomulīgi. Viņš lūdz vizīti Šēnbrunnas pilī pie “Serbijas vojevodistes lielvojevodas” – ķeizara, kura baltā vaigu bār­da ir tikpat gara kā viņa tituls. Pie Šēnbrunnas durvīm Francis Ferdinands drīzāk izlec nekā izkāpj no sava Gräf & Stiftautomobiļa un savā ģenerāļa mundierī metas augšup pa kāpnēm uz Franča Jozefa darba kabinetu. Steigšus vajagot kaut ko darīt, lai serbus apstādinātu. Impērija valsts dienvidaustrumos rīkojoties pārāk nesaprātīgi, kūdot cilvēkus, destabilizējot situāciju. Tomēr rīkoties vajagot apdomīgi. Nekādā gadījumā nedrīkstot uzsākt apsteidzošu karu, kā savā 20. janvāra memorandā mudina darīt ģenerālštāba priekšnieks, jo tad neizbēgami iejauksies Krievija. Ķeizars nesatraucami uzklausa savu trokšņaino, klaigājošo, drebošo brāļadēlu: “Es par to padomāšu.” Tad vēsa atvadīšanās. Tālāk – klusums. Francis Ferdinands uzbudināts iegāžas savā milzīgajā automobilī. Livrejā tērptais šoferis iedarbina motoru, un tad viņam, troņmantnieka dzītam, trakā ātrumā jābrāžas lejup pa Šēnbrunnas pils ielu. Ja Francim Ferdinandam arī jāgaida visu mūžu, tad to viņš vismaz nedarīs uz ielas.

Berggasē 19, jau tolaik slavenākajā Vīnes mājā, sēž dr. Zīgmunds Freids. Viņa psihoanalīze ir padarījusi viņu bagātu, vienā dienā viņš spēj novadīt līdz pat vienpadsmit seansiem, par katru saņemot 100 kronu – tik daudz viņa mājkalpotāji saņem mēnesī.

Bet to, ka pēc Gustava Mālera nāves viņš aizsūtīja vēstuli komponista mantojuma pārvaldniekam, lūkodams piedzīt honorāru par kopīgu pastaigu ar Māleru, – to Alma Mālere viņam nepiedos visu turpmāko mūžu.

1913. gadā viņš jau ir leģenda, viņa pētījumi par sapņiem un seksualitāti ir kļuvuši par vi­­sas cilvēces garīgo īpašumu, un, kad Šniclers vai Kafka pieraksta savus sapņus, tad jau ar domu, ko par tiem varētu teikt dr. Freids. Viņš pēta seksualitāti, ko citi bija izstūmuši un ko šajā 1913. gadā izstūma arī viņš pats. Kad sieva viņam bija dzemdējusi sešus bērnus, viņš acīmredzot izšķīrās par labu atturībai, par viņa mīlas dēkām nekas nav dzirdēts, un tikai neskaidrās attiecības ar Minnu Bernaju, viņa sievas māsu, kas dzīvoja viņu mājā, dod ieganstu spekulācijām, tomēr neviens neko skaidri nezina.

Freidu uzjautrināja, ka vīnieši viņa pētījumus par izstumšanu un bezapziņu sāka uztvert no­­pietni tikai līdz ar brīdi, kad viņam piešķīra profesora grādu. “Jau tagad pār mani līst laimes vēlējumu un puķu pušķu lietus, it kā seksualitātes lomu piepeši būtu oficiāli atzinusi Viņa Majestāte un sapņu nozīmību apstiprinājusi Ministru padome.”

1913. gada sākumā Šarlam Fabrī izdodas izšķirošie eksperimenti, kas apstiprina ozona slāņa esamību. Tas vēl ir pavisam neskarts.

23. februārī Sanktpēterburgā tieši uz ielas apcietina Josifu Staļinu. Viņš bēguļo, tērpies sieviešu drēbēs, parūku galvā. Tam nav nekāda sakara nedz ar masku balli, nedz īpašām nosliecēm. Nē, revolucionārs uzturas Krievijā nelegāli un sieviešu apģērbu tikko ir nozadzis garderobē no muzikālās benefices tērpiem. Pasākums bija rīkots, lai vāktu līdzekļus avīzei Pravda, bet to bija izjaukusi policijas ierašanās. Policija aptur klibojošo bēgli, norauj tam raibo vasaras kleitu un parūku un ierauga Staļinu. Viņu pazīst un izsūta uz Turuhansku Sibīrijā.

Bet mutuļojošajā Vīnē risinājās mīlas dēka, no kuras aizrāvās elpa pat vīniešiem. Alma Mālere, Vīnes skaistākā meitene ar lielisko vidukli un krāšņām krūtīm, kļuvusi par atraitni pēc dižā komponista nāves, vēl sēru kleitu nenovilkusi, tika Oskaram Kokoškam, neglītākajam Vīnes gleznotājam, nerimtīgajam provokatoram, kurš vienmēr staigāja apkārt nošļukušās biksēs vai atpogātā kreklā un kura slavenāko lugu sauca “Slepkava, sieviešu cerība”, turklāt viņš domāja to vistiešākajā nozīmē.

Tikko vētrainā uzbrukumā iekarojušu jauno, skaisto atraitni, viņu pārņēma bailes.

Ne jau no viņas, bet gan no sāncenšiem: “Al­miņ, es negribu, lai kādas acis redz Tavas atsegtās krūtis raugāmies no rīta svārkiem vai vakarkleitas. Sargā man piederošos sava mīļā auguma noslēpumus man vienam.” Kaut ko tik klaji seksuālu kā šo saraksti un visu Kokoškas un Almas Māleres dēku 1913. gada Vīne diez vai ir piedzīvojusi. Pa dienu Alma drīkstēja ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē kā pilsētas pirmā atraitne, rīkojot pieņemšanas un uzņemot viesus savā salonā, toties naktīs Kokoška pilnībā izmantoja savas tiesības. Viņš spējot strādāt tikai tad, ja katru nakti varot ar viņu gulēt, tā viņš tai saka, un viņa ir apmāta no viņa apmātības.

Kad viņam nākas gleznot Almu viņas audžutēva Molla mājā, tā ievelk viņu blakusistabā un sirdi plosoši dzied Izoldes nāves āriju. Viņa ļaujas šai dēkai ar īsti operisku absolūtismu. Kokoška vairs nespēj gleznot neko citu kā vien Almu – lielākoties kailu, izlaistiem ma­­tiem, vaļējā blūzē. Viņš glezno nevaldāmi un mežonīgi, tāpat kā mīl. Ja viņam gleznošana šķiet par ilgu, viņš nepacietībā aizmet otu un glezno ar pirkstiem, kreiso sauju izmantojot par paleti, ar nagiem ieskrāpējot līnijas krāsu slānī. Kad Kokoška neglezno Almu, viņš glezno Almu un sevi, ko tādu kā “Oskara Kokoškas un Almas dubultportretu”. Viņš to dēvē par “Saderināšanās ainu”. Viņš taču grib Almu precēt, cerot viņu sagūstīt uz mūžiem. Bet Alma ir čūska. Noprecēt, tā viņa paziņo, viņš to varēs tikai pēc tam, kad būs radījis absolūtu meistardarbu. Kokoška cer, ka saderināšanās glezna kļūs par šo meistardarbu. Februāra beigās tā ir gandrīz pabeigta, un Alma kļūst nemierīga. Viņš diedelē: “Lūdzu, uzraksti man kaut ko mīļu, lai neatslābstu un lieki nezaudēju laiku gleznošanai.” Bet Alma tikko ir veikusi abortu, atbrīvojusies no abu kopīgā bērna un dusmojas, ka Kokoška viņu uzgleznojis ar grūtnieces vēderu. Gleznā viņi ir dīvaini savijušies: Kokoška izskatās nelaimīgs, Alma – savaldīga. Alma ar māti dodas uz Zemmeringu un izvēlas gruntsgabalu zemes īpašumā, ko Gustavs Mālers reiz nopirka sev un viņai. Nu viņa plāno mīlas ligzdiņu nākamajam. Kad “Saderināšanās aina” ir gatava, Kokoška to sūta uz Berlīni Secesijai. Protams, to uztver tieši tā, kā viņš vēlējās: kā publisku saderināšanās sludinājumu. Kad Valters Gropiuss, izcilais arhitekts, kura projektēto Fagus fabrikas ēku tieši nupat sāk būvēt un kurš joprojām grib Almu precēt, Berlīnē ierauga gleznu, viņš tik tiešām, kā tika cerēts, saļimst.Marts

Ņujorkā 1913. gadā dibina Fed, “Federālo rezervi”. Lielākie akcionāri ir Rotšilda, Lazāra, Varburga, Lēmana bankas, Rockefellers Chase Manhattan Bank un Goldman Sachs. Feddi­bi­nāšana nozīmē to, ka amerikāņu valdības turpmāk vairs nevarēs drukāt jaunu naudu. Tūlīt pēc bankas dibināšanas tiek ieviests ienākuma nodoklis.

4. martā notiek lielas viesības Vācijas vēstniecībā Londonā. Protams, tur ir arī Harijs, grāfs Keslers, – pazīstams vācu snobs baltā, trīsdaļīgā uzvalkā. Viņa adrešu grāmatā ir desmit tūkstoši ierakstu, Henrija van de Veldes, Edvarda Munka un Maijola draugs, tas pats, kurš Vei­­mārā nodibināja grāmatu apgādu Cranach-Presse un ku­­ram tur nācās atstāt muzeja direktora amatu, jo viņš bija atļāvies izlikt apskatei kādu pārāk vaļīgu Rodēna akvareli. Tas pats grāfs Keslers, kurš kursē starp Berlīni, Parīzi, Veimāru, Briseli, Londonu un Minheni un tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem modernās mākslas un jūgendstila iedvesmotājiem.

Pateicoties viņam, mēs mazliet labāk varam ie­pazīt arī Anglijas karalieni. Tieši šajā pieņemšanā viņš Vācijas sūtnim Karlam Maksam, firstam fon Lihnovskim (kura mākslinieciski izglītotajai, Pikaso darbus krājošajai sievai viņš patika) stāda priekšā Bernardu Šovu. Pie vakariņu galda sūtnis revanšējas, stādīdams Kesleru priekšā Anglijas karalienei. “Savā sudrabotā brokāta tērpā ar kroni no dimantiem un lieliem tirkīziem viņa izskatījās samērā labi.” Citādā ziņā gan situācija bijusi ļoti apgrūtinoša: “Es taču nevarēju vienkārši atstāt viņu tur sēžam, savukārt viņa nesaprata, kā tikšanos pārtraukt. Ik pēc pusminūtes saruna apsīka, un tad nabaga dāmu nācās atkal uzvilkt kā apstājušos pulksteni, taču tas ik reizi palīdzēja vien uz trīsdesmit sekundēm.” Savai dienasgrāmatai viņš uztic tur dzirdēto – karš nedraud. “Politiskais stāvoklis pēdējā pusotra gada laikā pilnīgi mainījies. Krievi un franči spiesti sēdēt klusu, jo vairs nevar cerēt uz Anglijas atbalstu.”

1913. gada martā Tomass Manns raksta vēstulē Jākobam Vasermanim: “Tās ir dzejiskas iedomas, ka kaujas laukā var tikties pienākumu aizmirsušie un pienākuma apsēstie. Un cik bargi un vareni karš sevi parāda kā morālās attīrīšanās krīze, kā dzīves nopietnības iznākšana priekšplānā, samīdot visus sentimenta pinumus!” Karš, par kuru runā Tomass Manns, ir 1870.–1871. gada Prūsijas–Francijas karš.

Ir marta beigas. Marsels Prusts uzvelk kažoku virs naktskrekla un nakts vidū vēlreiz iziet ārā. Tad viņš pilnas divas stundas domīgi vēro Parīzes Dievmātes katedrāles sv. Annas portālu. Nākamajā rītā viņš raksta Strosa kundzei, ka pie šī portāla “astoņu gadsimtu gaitā pulcējusies daudz valdzinošāka sabiedrība nekā tie, ar ko mēs satiksimies savā mūžā”. Kopš tā brīža šo izjūtu sauc: zudušo laiku meklējot.Aprīlis 

Austroungārijas militārie izdevumi 1913. gadā sasniedz divus procentus no valsts kopprodukta vērtības, Vācijā tie veido 3,9 procentus, bet Francijā – 4,8 procentus.

Berlīnē dzīvo Georgs Gross un zīmē kaut ko neaptveramu. Nabadzības eksploziju, ba­­gātības eksploziju. Troksni. Ielu satiksmi. Būv­laukumus. Aukstumu uz ielām un tveici priekamājās. Pa­­devīgos pavalstniekus. Smalkos kungus ar platmalēm galvās, treknās sievas, kuru miesa nepazīst mēra. Ķermeņus kautiņos, salstošos ķermeņus, blenzošos ķermeņus. Viss zīmēts šaurām, melnām zigzaga līnijām. Viņš zīmē tik asi, it kā grieztu tetovējumus ādā. “Pilsēta, taustoties ap sevi kā astoņkājis, ievilka mūs savā nomalē. Mēs zīmējām vēl neapžuvušās jaunceltnes, ķēmīgās pilsētlauku ainavas, kur vilcieni dūmoja pa uzbērumiem, kur atkritumu izgāztuves robežojās ar dārza mājiņām, bet blakus tikko nospraustajām ielām jau kūpēja asfalta katli.” Gross zīmē un zīmē. Kad bloknots ir pilns, viņš iet uz krogu, iedzer kādu gaišo un uzkož siļķu tīteni. Pēc tam vēl Koks mit’m Pfiff. Tas ir Berlīnes kartupeļu šņabis ar cukura graudiņu, kas pamērcēts rumā, šņabis nemaksā tikpat kā neko. Kad Gross ir galīgi tukšā, viņš, tāpat kā Ernsts Kirhners un tūkstoši citu bohēmiešu, iet pie Ašingeriem. Par 30 feniņiem tur var dabūt milzīgu šķīvi zirņu zupas un klāt vēl neierobežotu daudzumu maizes. Kad maizes kurvis ir iztukšots, ķelneris atnes jaunu, un Gross vēl ielaiž kādu šķēli kabatā nebaltām dienām. Tad viņš atgriežas ielās, kafejnīcās, bordeļos, krogos un zīmē radības kroni, cūku, cilvēku.

Precīzi pusastoņos 24. aprīļa vakarā ASV prezidents Vudro Vilsons nospiež pogu uz sava rakstāmgalda Baltajā namā un nosūta telegrāfisku signālu uz Ņujorku: tikko uzbūvētajā Woolworth Building, pasaules augstākajā ēkā, uzreiz iedegas 80 000 elektrisko spuldžu. Tūkstošiem atbraucēju gaidījuši šī apgaismības brīža pienākšanu Ņujorkas tumsībā. Pasaules lielākā bāka ir saskatāma tālu no sauszemes iekšienes un no lielajiem kuģiem pat simt jūdžu attālumā. Amerika staro.

20. aprīlī Ādolfam Hitleram ir divdesmit ceturtā dzimšanas diena. Viņš sēž vīriešu kopmītnē Vīnes pilsētas Meldemanštrāsē 27, Brigitenavas strādnieku rajonā, un kopmītnes atpūtas telpā glezno akvareļus. Paša istabā ir pārāk šauri. Šeit mītošajām 500 personām ir atvēlētas niecīgas kabīnes, viena gulta, viens drēbju pakaramais, viens spogulis, pie kura Hitlers katru rītu sakopj savas ūsas. Par vienu nakti jāmaksā 50 helleri. Ja kāds, kā, piemēram, Hitlers, šeit paliek ilgāku laiku, viņš katru sestdienu saņem tīru veļu. Lielākā daļa iemītnieku caurām dienām klimst pa pilsētu, meklējot darbu vai izklaides, bet vakaros straumē plūst atpakaļ. Tikai daži kopmītnēs paliek pa dienu, un Ādolfs Hitlers ir viens no viņiem. Dienu no dienas viņš dirn loga nišā tā saucamajā rakstāmistabā, kur pieejamas jaunākās avīzes, un zīmē vai akvarelē Vīnes ievērojamākās vietas. Sarāvies sīciņš, viņš sēž savā novalkātajā, izdilušajā uzvalkā, un katrs kopmītnē zina par viņa kaunpilno izgāšanos Mākslas akadēmijas iestājeksāmenos.

Atkal un atkal viņam sejā krīt smagā, melnā matu šķipsna, ko viņš ar drudžainu galvas kustību atsviež atpakaļ. Priekšpusdienā viņš zīmē, pēcpusdienā nāk kārta akvareļkrāsām. Visbiežāk viņš glezno Kārļa baznīcu, dažkārt Našmarkta tirgus motīvus. Vakarā viņš atdod loksni kādam kopmītnes kaimiņam, lai tas to pārdotu pilsētā. Ja kāds motīvs gūst atzinību, viņš to var gleznot kaut duci reižu; par vienu darbiņu viņš saņem no trim līdz piecām kronām. Hitlers gan naudu nešķiež, atšķirībā no saviem kaimiņiem viņš to nenodzer; viņš dzīvo taupīgi, gandrīz askētiski. Galvenokārt viņš visu dienu tur mierīgi sēž ar savām krāsām. Tomēr, ja atpūtas telpā sāk runāt par politiku, viņš iedegas. Kādā brīdī viņš met savu otu malā, acis viņam zibsnī, un viņš teic kaismīgas runas par to, cik izlaidusies ir pasaule kopumā un Vīne jo īpaši. To taču nedrīkst pieļaut, viņš kliedz, ka Vīnē dzīvos vairāk čehu nekā Prāgā, vairāk žīdu nekā Jeruzālemē un vairāk horvātu nekā Zagrebā. Viņš atmet atpakaļ savu melno matu šķipsnu. Viņš svīst. Un piepeši apraujas. Apsēžas un glezno tālāk savu akvareli.

Oskars Kokoška savā lielajā mīlas skurbumā, protams, nav tik prātīgs. Viņš par varītēm grib panākt, lai Alma, viņa acīs par miesu un asinīm tapušais sievietes ideāls, noliktu prakses eksāmenu, kas viņa gadījumā saucas “laulība”. Alma ir prātīgāka. Viņa netic, ka tur kas varētu sanākt. Viņa gan arī negrib, lai Kokoška velti izniekotu visu enerģiju, kas šķiet izaugam no viņa dziņas. Tā nu viņa tam saka: precēšos ar tevi, ja radīsi īstu meistardarbu. Kopš tās dienas viņas mīlniekam vairs nav cita mērķa. Viņš nopērk audeklu, kas precīzi atbilst viņu gultas izmēriem, tieši 180 × 220 centimetru, lai uz tā darinātu savu Chef d’ Œuvre.

Viņš karsē klīsteri, maisa krāsas. Almai ir jāpozē, nē, ne jau stāvus, guļus. Gleznā viņai jābūt tādai, kāda viņam patīk vislabāk. Kailai un horizontālā stāvoklī. Alma Mālere jeb sievietes stāvoklis 1913. gadā. Sevi pašu viņš uzgleznos tai līdzās, bet vēl nezina, kā. Viņš Almai raksta: “Ar gleznu tik ātri neiet, tomēr uz priekšu virzās, ik brīdi tā kļūst labāka, darbs tuvojas beigām. Mēs abi ļoti mierīgām sejām, rokās sadevušies, pusloka malā, jūra bengāliskās ugunīs, ūdenstornis, kalni, zibens un mēness.”Maijs

Maijā Berlīne ir saposusies pagaidām lielākajam jaunā gadsimta publiskajam notikumam: 24. maijā tiek svinētas Prūsijas princeses Viktorijas Luīzes un Hannoveres hercoga Ern­sta Augusta kāzas. Līgava un līgavainis brauc pa Unter den Linden ielu, kur viņiem uzgavilē ļaužu tūkstoši. Kāzu svinības ir atsaukušas uz Berlīni un Potsdamu gan krievu caru Nikolaju II, gan britu karali Džordžu V un līdz ar viņiem daudzas jo daudzas kronētas un nekronētas valsts galvas no visas Eiropas. Šīs kāzas kā nekā pirmām kārtām ir diplomātisks pasākums. Avīze Berliner Tageblatt Apvienotās Karalistes monarha un cara tikšanos komentē šādi: “Saprotams, ka šī viesošanās nebija politiska. Tomēr pēc aizvadītās ziemas satraucošajiem politiskajiem notikumiem jāteic, ka no starptautisko attiecību atspriegošanas viedokļa ir apsveicami, ka Krievijas un Lielbritānijas valdnieki, Antantes vadošie monarhi, vienlaikus apciemojuši vācu ķeizaru. Gluži dabiski, ka šādi personiski kontakti ietekmēs arī ministru izturēšanos valdības kabinetos, vismaz tādā ziņā, ka visas puses vēl stiprāk uzsvērs vēlmi saglabāt mieru.”

Tā nu vienreizējā kārtā pasaules monarhi 24. maijā pulksten 17 laulību ceremonijas laikā satikās simtiem sveču apgaismotajā pils kapelā. Nebija ielūgts tikai Austroungārijas troņmantnieks Francis Ferdinands; no viņa vairījās un viņam lika to manīt jau Vīnē – savai kārtai neatbilstošas sievas izvēles dēļ, bet tagad šis publiskais pazemojums uz visas Eiropas skatuves viņam bija vēl viena spēcīga dunka mugurā. Visi pārējie gan svin līdz rītam. Tiesa, vēl pirms brokastīm karalim un caram viņu slepenie dienesti no Vīnes pavēsta, ka pulkvedis Redls ir pieķerts spiegošanā un nošāvies. Cars gan neliek manīt, ka ir zaudējis savu svarīgāko in­­formatoru. Viņš pārsit savu brokastu olu un turpina tērgāt. Stāju nedrīkst zaudēt.

Lai gūtu zināmu priekšstatu par kultūras dzīves vijumiem 1913. gada Parīzē un vācu uzdzīvotāja, estēta, dendija, dažādu kultūras sakaru uzturētāja un leģendārā memuārista Harija, grāfa Keslera, dzīvi, pietiek uzmest skatienu viņa nodzīvotajam 1913. gada 14. maijam. Viņš guļ ilgi, tad agrās pusdienās Ritz restorānā sastop Andrē Židu un Igoru Stravinski, pēc tam visi trīs dodas skatīties jaunas baleta izrādes mēģinājumu, kuru veido un kurā uzstājas leģendārie krievu dejotāji un horeogrāfi Ņižinskis un Djagiļevs, mūziku rakstījis Klods Debisī. Starpbrīdī viņi pļāpā ar Debisī un Žanu Kokto. Tad pašā mēģinājuma vidū pēkšņi izceļas strīds: Stravinskis kliedz, Debisī kliedz, Dja­­giļevs kliedz. Beigās visi izlīgst un dzer šampanieti. Pirms gulētiešanas gan Keslers uztic savai dienasgrāmatai atziņu, ka Debisī mūzika tomēr bijusi “pašķidra”. Vairāk gan viņam ne­­patīk dižā Ņižinska tērps, kādā viņš kāpis uz skatuves: īsas, baltas biksītes ar melnām sānu apšuvēm un zaļiem bikšturiem; pat grāfam Ha­rijam Kesleram tāds ietērps šķiet “nevīrišķīgs un komisks”. Cik labi, ka Ņižinskim, šim krievam ar apšaubāmu gaumi, ir stila ziņā tik izsmalcinātie vācu un franču padomdevēji: “Mēs abi ar Kokto pierunājām viņu rīt pirms pirmizrādes steigšus vēl nopirkt Willixx sporta bikses un sporta kreklu.” Tā arī notika.

Vīnē Oskars Kokoška turpina apgleznot audeklu, kas ir tieši tik liels kā viņa mīļotās Almas, Gustava Mālera atraitnes, gulta. Viņš glabā sevī lielu sāpi, jo Alma nupat ir likvidējusi abu kopīgo bērnu. Viņš nespēj tai piedot, ka viņa ir iznīcinājusi abu mīlestības augli. Atkal un atkal viņš rada apsūdzošas gleznas, attēlodams Almu ar abu kopīgo bērnu, kura iespējamo dzīvi viņš mākslinieciski izsapņo. Aborta laikā viņš ir klī­nikā un asiņaino vati atnes uz savu darbnīcu, pie sevis vēl un vēlreiz murminot: “Tas bija un būs mans vienīgais bērns.” (Traģiskā kārtā viņam izrādījās taisnība.)

Tomēr viņš ir joprojām Almas apmāts, viņš spēj strādāt tikai tad, kad viņa dāvājusi tam savu labvēlību. Tā nu viņš dienu no dienas stāv savā darbnīcā spilgti sarkanajā Almas naktskreklā, ko viņš tai norāva abu dēkas sākumā un ko viņš uzvelk ik reizi, kad glezno. 1913. gadā viņš gandrīz simt reizes glezno Almu – tikai Almu.

Kokoškas greizsirdība ir tik milzīga, ka, naktī izgājis no Almas dzīvokļa, viņš daudzreiz līdz četriem rītā gaida uz ielas, lai būtu drošs, ka neviens cits vīrietis negrasās steigties pa ieejas kāpnēm pie viņa mīļotās. “Es necietīšu sev blakus svešus dievus,” viņš raksta reizē skaisti un neprātīgi godīgi. Viņa greizsirdība ar īpašu kaismi vērsās pret Gustavu Māleru, Almas mirušo vīru. Tādēļ Almai atkal un atkal nācās mīlēties ar viņu tieši zem mirušā pēcnāves maskas. Kad nemaldīgā mākslas ģēniju, kā arī genius loci saskatīšanas prasme Almu šajā īpašajā maijā, protams, ir aizvedusi uz Parīzi, Kokoška aizkustinoši lūdzas: “Mana saldā Almiņ, lūdzu, pasargā savu saldo miesu no uzmācīgām acīm un stiprinies jūtā, ka jebkura sveša roka un jebkurš svešs skatiens uz tavas daiļās miesas ir zaimošana.” Maija beigās dievlūgšana izvēršas pesteļos. Oskars Kokoška sūta uz lepno Parīzes viesnīcu aizkustinošas vēstules: “Man drīz ir jāņem Tevi par sievu, citādi mans lielais talants ņems nožēlojamu galu. Tev katru nakti ir jāatdzīvina mani kā burvju dzērienam.” Pamazām Almai kļūst bail. Viņa nolemj, ka labāk būs vēl kādu nedēļu palikt Parīzē.Jūnijs

Kara nebūs vairs nekad, par to Normans Ein­džels ir cieši pārliecināts. Viņa 1911. gadā iznākusī grāmata “Lielā ilūzija” kļuvusi par pasaules bestselleru. 1913. gadā viņš raksta lielu ievērību guvušo “Atklāto vēstuli vācu studentiem”, kas vēl vairāk veicina viņa tēžu izplatību. Vienlaikus nāk klajā viņa grāmatas ceturtais izdevums. Eindžels uzskata, ka globalizācijas laikmetā pa­­saules karš ir neiespējams, jo visas valstis jau sen vieno ciešas ekonomiskās saites. Un, Eindžels saka, līdzās ekonomiskajam tīklam arī starptautiskā komunikācija un pirmkārt jau finansiālās pasaules vienotība jebkādu karu padara bezjēdzīgu. Eindžela argumenti ir šādi: pat ja vācu militāristi varbūt gribētu pamēroties spēkiem ar Angliju, “Vācijā nav nevienas kaut cik nozīmīgas institūcijas, kas tādā gadījumā neciestu zaudējumus”. Tādēļ karš neesot iespējams, jo “vācu finanšu pasaule liks lietā visu savu ietekmi, lai vestu pie prāta vācu valdību un novērstu vācu tirdzniecību izputinošu situāciju”. Eindžela tēzes pārliecināja intelektuāļus visā pasaulē. Deivids Stārs Džordans, Stenforda Universitātes prezidents, pēc Ein­džela 1913. gada lekcijas teica patētiskos vārdus: “Lielais karš, kas mūžīgi apdraud Eiropu, nesāksies nekad. Baņķieri šādam ka­­ram nedos naudu, rūpniecība to neatbalstīs, politiķiem tas nebūs pa spēkam. Lielā kara nebūs.”

Tomass Manns tobrīd sēž savā Bādtelcas lauku mājā un gatavojas rakstīt. Viņš iecerējis jaunu, garāku stāstu, kura darbība risināsies Davosā, sanatorijā, ko viņš iepazina, kad apmeklēja tur Katju. Tā ir kā cita pasaule. Stāstam jābūt pretmetam “Nāvei Venēcijā”, kas nupat ir nākusi tirdzniecībā; šoreiz viņš rakstīs “pieglaudīgi un humoristiski (lai gan nāves mīlestība būs arī tur)” – tā viņš apsola kādā vēstulē. Pagaidu nosaukums: “Apburtais kalns”.

Viņš jau grib sākt; aiz loga pļaviņā bērni spēlē vilciņus, aukle tos uzmana. Mannam kaut kā nesokas. Atkal un atkal viņa skats apstājas pie darba istabas paklāja, un tad uzbango dusmas uz paklāju tirgotāju Šēnemani, kas viņu pie­šmaucis. Nupat ir atradies kāds cits paklāju tirgotājs no tās pašas Minhenes, kurš saka, ka paklājs maksā vien trešdaļu naudas, ko viņš ir izdevis. Bet Šēnemaņa kungs nevēlas naudu atmaksāt, un Tomass Manns sauks viņu pie tiesas. Viņš paraugās ārā uz kalnu virsotnēm, tad noliek pildspalvu malā. Lai apburtais kalns vēl pagaida. Viņš raksta savam advokātam, lai taču beidzot tas piespiež paklāju tirgotāju atmaksāt noblēdīto.

29. jūnijā Reihstāgs trešajā lasījumā apstiprina valdības iesniegto valsts aizsardzības priekšlikumu palielināt mierlaika karaspēku no 117 267 līdz 661 478 vīriem.

Var arī tā: sarkanā grāmata. Lai varētu analizēt pats sevi, K. G. Jungs šajā gadā sāk pierakstīt savus sapņus un iekšējos pārdzīvojumus piezīmju kladē, kas iesieta sarkanos ādas vākos. Gada sākumā viņš, “Starptautiskās psihoanalītiķu savienības” prezidents, ir pastrādājis tēva slepkavību, nobeidzot Zīgmundu Freidu. Viņš ir ne tikai noraidījis libido teoriju kā modernās psiholoģijas galveno bausli, bet – pats galvenais – “izplūcis pravietim bārdu”, kā pats izsakās kādā vēstulē. Tēva slepkavība gan pilnīgi izsit no sliedēm ne tikai tēvu, bet arī slepkavu. Kamēr Freids grimst depresijā un apspiestā niknumā, arī Jungs ir nonācis smagā krīzē, jo viņam pietrūkst tēva tēla, kuru tik ilgi uzlūkojis ar apbrīnu. Viņš atsakās no sava posteņa Cīrihes Universitātē un – gluži tāpat kā Freids – jūt bailes no atkalredzēšanās, kura neizbēgami tuvojas. Septembrī psihoanalītiķu kongresā Minhenē abām naidīgajām nometnēm nāksies sastapties.

Jungs redz sliktus sapņus, viņu moka murgi. Viens no šiem murgiem kļūst par iemeslu “sarkanās grāmatas” rakstīšanai. Sviedros izmircis, viņš atmostas no vīzijas, kurā visa Eiropa nogrimst milzīgu plūdu viļņos. Visur nāve un slepkavības, un līķi, un tukšums. Dienā viņš lasa lekcijas par šizofrēniju, bet naktīs savos nemierīgajos sapņos pats baidās kļūt par šizofrēniķi. Sapnis ar apokaliptisko vīziju vajā viņu tik ilgi, ka beidzot viņš mēģina to apspiest pierakstot. Arī citādā ziņā ar viņa sapņiem kļūst arvien sliktāk un sliktāk, līdz viņam izdodas savā dzīvē nodibināt ļoti neparastu trijstūri: gan viņa sieva Emma, gan mīļākā Tonija Volfa ļaujas pierunāties uz ménage à trois. Svētdienas vakaros Tonija pat nāk uz vēlām vakariņām ģimenes savrupmājā Kīsnahtā pie Cīrihes ezera. Kādā veidā tad aizritēja naktis, par to nekādi pieraksti nav saglabājušies. Zināms vienīgi tas, ka gan Emma, gan Tonija bija praktizējošas psihoanalītiķes un trijstūris pastāvēja vairākus gadu desmitus. Un ka Jungs pats rakņājies savos dienas un nakts pārdzīvojumos un centīgi ar drudžaini steidzīgu spalvu fiksējis tos savā “sarkanajā grāmatā”. “Sadursme ar neapzināto” – tā viņš dēvēja šo eksperimentu pašam ar sevi. Un, gluži tāpat kā ūdens masas, kas viņa sapņos pārplūdināja 1913. gada Eiropu, arī no Junga iekšienes izlauzās mutuļojoša straume. “Visā savā turpmākajā darbībā es apguvu to, kas tajos gados bija izlauzies no zemapziņas un vispirms pārplūdinājis mani. Tā bija pamatviela mūža darbam.”

Vācu impērija jūnijā svin ķeizara Vilhelma II 25 gadu valdīšanas jubileju. Šis dīvainais ķeizars galvenokārt interesējas par kuģiem un etiķeti. Viņš jau laikus parūpējas par galma ceremoniju papildināšanu un jauniem tērpiem. Kad tuvojas viņa valdīšanas jubileja, viņš ņem savās rokās visus sagatavošanās darbus, viņš pats grib noteikt gan pasākumu gaitu, gan dāvanu izmeklēšanu. Arī tas, ka runās viņš tiek cildināts kā “miera ķeizars”, ir viņa paša izvēle – tas nekas, ka pāris nedēļas vēlāk Reihstāgs atkal izlemj palielināt armiju. Pie lielā svētku galda vēl tika saglabāta vecā vietu kārtība, tātad – reihskanclers aiz ķeizara ģimenes un firstiem, pārējie valsts ierēdņi vēl daudz tālāk aiz nenozīmīgiem galma āk­stiem. Tikmēr attiecības ar varu valstī jau sen vairs nebija tik nepārprotamas. Ja nebūtu hierarhiskās galda kārtības, Vilhelmam vajadzētu smagi cīnīties par savu politisko vietu konstitucionālajā monarhijā. Īsta varaskāres instinkta ķeizaram nebija. Viņam vairāk patika iziet sabiedrībā, to viņš prata, tad viņš bija biedrisks un tuvs tautai, draudzējās ar kareivjiem, cienīja vienkāršus priekus un ienīda franču moderno mākslu. Viņš mīlēja kuģus, ziemeļus, floti. Kolonijās viņam vislabāk patika tas, ka turp varēja aizkļūt tikai ar kuģiem. Pat aizbraucis medņu medībās uz Hesenes kalniem pie savas mīļotās grāfienes Gercas, naktīs, pirms ieskanējās medību ragi, viņš sērīgi grieza mazus kara kuģīšus mednieku namiņa sienas dēļos.Jūlijs

Ķeizars Francis Jozefs meklē divatni. Zem rokas ar Katarīnu Šratas kundzi viņš soļo cauri plašajiem Bādišlas parkiem; turp viņš jau ilgus gadus brauc atpūsties. Arī Šratas kundze ir viņa pavadone jau ilgus gadus – kopš laika, kad Sisī vēl bija dzīva. Un tomēr – tāda ir ķeizariskā griba – Šratas kundze nekad nekļūs par viņa mīļoto, viņa vienmēr būs tikai pavadone. Tā nu viņi abi, kuriem ir 30 gadu starpība, dienas pavada kopā. Bet naktīs ķeizars vēlas būt viens. Toties agrā rītā jau ap pulksten septiņiem viņš pamet ķeizarisko villu un dodas pie Šratas kundzes uz viņas villu Felicitas, un tur viņi iebauda pa tasei kafijas. Tad viņš iejūk kūrviesu pūlī. Parasti viņu neviens pat nepazīst, jo atpūtas dienās savus ordeņus viņš nevalkā, atsakās arī no miesas sargiem un izskatās kā jebkurš vecs un īgns pensionēts virsnieks. Viņš labprāt vēlas būt ļoti parasts. Bet diemžēl viņš ir ķeizars. Ar to viņš spiests samierināties. Bet Šratas kundzei viņš vēstulēs raksta par jaukām ikdienišķām lietām. Reiz viņš pažēlojas: ai, kā man sāpēja varžacis, kad banketā vajadzēja piecelties un teikt tostu par godu Bulgārijas karalim.

Bulgārijas karali nomāc pavisam citas rūpes. 3. jūlijā pieņemas spēkā Serbijas un Bulgārijas konflikts par Maķedonijas teritoriju. Serbija piesaka karu – un pret bulgāriem nostājas arī turki, grieķi un rumāņi. Otrais Balkānu karš ir klāt. Bādišlā ķeizars nemitīgi saņem jaunas depešas. Bet viņš nevēlas, lai šie Balkānu trakgalvji viņu traucētu. Viņš iet pie Šratas kundzes dzert tēju.

Tirolē ir arī Kēte Kolvica ar savu vīru Karlu, viņi daudz ķildojas, lietus gāž straumēm, viņi nevar iziet laukā dabā, viņi truli sēž pansijas krēslos un viens otra sabiedrībā jūtas dziļi nelaimīgi. Pēc vasaras atvaļinājuma Kēte iegrimst “milzu depresijā”. Viņa domā par pašnāvību, mokās izmisumā savas dzīves un savas mākslas dēļ, nav apmierināta ar savām pirmajām skulptūrām. Tad viņa savā dienasgrāmatā jautā: “Es un Karls?” Atbilde: “Tādu traku mīlestību es nemaz neesmu piedzīvojusi.”

Karls viņu vairs neinteresē. “Vienmēr viens un tas pats, pazīstu viņu līdz sīkākajām niansēm, tāpēc sājais jutekliskums vairs nespēj valdzināt. Va­­jadzētu pavisam citādu barību, lai atkal atgūtu pamatīgu apetīti.” Tāda ir Kētes Kolvicas atzīšanās savās ilgās un savas brīvības apliecinājums 1913. gadā. Viņa meklē mierinājumu Strind­bergā, lasa viņa drāmas: mežonīgs naids starp dzimumiem, trula dzīve otram blakus – tas Kētei palīdz, viņa nejūtas viena. Viņa stāsta par to dēlam, skaidro, ka Strindberga lugu saturs ir divu cilvēku “vienam otra plēšana gabalos, naids vienam pret otru”. Kolvica truli sēž pie loga, raugās lietū un raksta dienasgrāmatā: “Va­­sara paiet, bet es to nejūtu.”Augusts

Lai stiprinātu armiju, visā Austroungārijā sāk meklēt tos, kas izvairās no dienesta. 22. augustā policijā sastāda ziņojumu par meklēto personu. “Hietlers (!), Ādolfs, pēdējā zināmā dzīvesvieta Mennerheima, Meldemaņa iela Vīnē, pašreizējā uzturēšanās vieta vēl nav noskaidrota, meklēšana turpinās.”

Kad Alma Mālere Francensbādē vilcinās izziņot kāzu dienu, Kokoška vispirms turpina gleznot “Vēja līgavu”, bet tad izmisumā ķeras pie melnās krāsas, lai visu savu darbnīcu pārvērstu par zārku. Tad Alma atgriežas, un viņi atkal ir kopā. 22. augustā ir Almas dzimšanas diena, un viņi to svin viesnīcā Tre Croci Dolomītu Alpos, netālu no Kortīnas d’Ampeco. Nākamajā dienā viņi rīta agrumā dodas biezajā mežā un tur izcirtumā ierauga rotaļājamies jaunus zirgus. Kokoška, par spīti savām paniskajām bailēm no vientulības, aizsūta Almu prom, izsaiņo savus zīmuļus un kā apreibis zīmē zirgus. Jaunie zirgi nāk viņam klāt, ēd viņam no plaukstas un berzē skaistās galvas gar viņa rokām.Septembris

Brīvmūrnieku dienā Lūiss Ārmstrongs, kurš tikko kļuvis trīspadsmit gadus vecs, pirmoreiz publiski uzstājas kā džeza mūziķis. Un tieši kopā ar labošanas darbu iestādes orķestri, kuram uz lielajām bungām rakstīts “Pilsētas zēnu patversmes melnādaino nodaļas pūtēju orķestris”. Orķestra fotogrāfijā no šī gada Ārmstrongs lep­ni stāv pie bungām, viņam blakus viņa pirmais skolotājs Pīters Deiviss, kurš janvārī iespieda viņam rokā trompeti. Un Ārmstrongs tērpies vecā policistu formastērpā. Ņūorleānā bija tāda tradīcija, ka policisti savas novalkātās jakas un bikses atdeva nabaga pusaudžiem, un tās varēja nēsāt orķestranti. Orķestris spēlējot dodas caur pilsētu, Ārmstrongs iedvesmoti pūš savu trompeti, viņš notur melodiju, uzdod toni. Va­­karā, kad orķestris noguris un laimīgs atgriezies labošanas darbu iestādē un visi pārējie jau nolikuši savus instrumentus mūzikas istabā, Ārmstrongs vēlreiz paņem trompeti un jautājoši paraugās skolotājā. “Nu labi,” norūc Pīters Deiviss, “izņēmuma kārtā.” Viņa istabā ar vairākām gultām ir silts, pārējie vēl stāv ārā tveicīgajā naktī, smēķē, viņu sapņu objekts ir vingrošanas skolotāja, no tālienes atplūst Brīvmūrnieku dienas svinību skaņas. Ārmstrongs novelk veco policista formastērpu. Viņš viens sēž uz savas gultas, pa istabu lidinās muša, un viņš mēģina tās lidojumu atdarināt ar trompetes skaņām, viņš seko mušai, dūkdams, apstādamies, dūkdams. Un, kad muša izlido pa logu, viņš joprojām turpina spēlēt.

Īpaša ģimeniskuma izpausme: 4. septembrī Ernsts Augusts Vāgners Dēgerlohā nogalina savu sievu un četrus bērnus, lai viņiem nebūtu jācieš no viņa ieplānotā amoka skrējiena sekām. Tad viņš sēžas uz velosipēda un aizbrauc uz Štutgarti. No turienes viņš ar vilcienu aizbrauc uz Mīlhauzeni, pēc tumsas iestāšanās aizdedzina četras mājas un gaida, kad cilvēki skries ārā, glābdamies no uguns un dūmiem. Izskrējušos viņš nošauj. Divpadsmit cilvēki mirst, vēl astoņi ir smagi ievainoti. Beidzot viņu pieveic policija. Nakts turpinājumam viņš bijis ieplānojis vispirms nogalināt savu māsu un viņas ģimeni, tad braukt uz Ludvigsburgu, tur aizsvilināt pili un pats nomirt hercogienes liesmojošajā gultā.

7. un 8. septembrī Minhenes viesnīcā Bayer­ischer Hof notiek Psihoanalītiķu savienības 4. kongress. Tā ir tikšanās, no kuras Freids un K. G. Jungs baidījušies kopš savstarpējo attiecību pārtraukšanas gada sākumā. Gaisotne ir saspringta un nomācoša, neviens nezaudē modrību. Pirmajā dienā ierodas 87 dalībnieki, otrajā vairs tikai 52. Kad K. G. Jungs atkārtoti izvirza savu kandidatūru prezidenta postenim, par viņu nobalso tikai 22 dalībnieki. Freids – tēvs – un Jungs – tēva slepkava – tikpat kā nepaskatās viens uz otru. Pēc 1913. gada 8. septembra viņi vairs ne reizi nesastapsies. Freids jūt priecīgu atvieglojumu, kad sēžu zālē pēkšņi parādās Lū Andreasa-Salome, turklāt viņa atvedusi līdzi Raineru Mariju Ril­ki – dzejnieku, kuru Freids pazīst tikai pēc viņa vārsmām. Freids metas abu apskāvienos, lai izbēgtu no kongresā valdošā noskaņojuma. Tikko pēdējais ziņojums ir nolasīts, viņi trijatā iet prom, ilgi tērzē, pat apmainās jokiem un kopīgi dodas vakariņot. Lū nav no šīs pasaules, Rilke ir viņ­pus laba un ļauna. Freids, šis virstēvs, dižais neapzinātā un apspiestā atracējs, tver katru vārdu no Rilkes lūpām. Padzirdējusi par šo tikšanos, Freida meita Anna raksta viņam jūsmīgu vēstuli: “Vai tu Minhenē patiešām sastapi Rilki? Kā tas gadījās? Un kāds viņš ir?”

Mjā, kāds viņš ir? Nākamajā dienā pēc šīs sarunas par neapzināto, kurā Rilke un Freids iedziļinājušies kopīgas pastaigas laikā, Rilke kopā ar Lū – ar sievieti, kura viņam jau diezgan vecam laupījusi nevainību un tagad kļuvusi viņam par mātes aizstājēju, – dodas vispirms pie viņa mātes Fijas, kas dzīvo Minhenē, pēc tam pie Klāras un Rutas, viņa aizmirstās sievas un aizmirstās meitas, un mazliet piepalīdz viņām ierīkot abu jauno dzīvokli Trogera ielā 50. Beidzot Lū Andreasa-Salome un Rilke iekāpj vilcienā, lai brauktu uz kalniem, un viņa analizē Rilkes sapņus. Dziļā nopietnībā viņi runā par simbolisko atšķirību starp fallu un obelisku.Oktobris

Pēc lietainajām dienām saules gaisma gādā par to, lai visās malās no zemes sprauktos ārā sēnes. Manāmi atvieglots, ka psihoanalītiķu tikšanos izturējis ar cieņu un godu (un pieredzējis skaisto K. G. Junga sakāvi balsojumā), Zīgmunds Freids kopā ar ģimeni svētdien do­­das sēņot. Visiem viņiem rokās klūgu groziņi, kas izklāti ar rūtainām sedziņām, visi uzmanīgi vēro Vīnes meža sūnu klājumu. Reizumis viņi brauc arī uz Zemmeringu, kur visi baumo par to, ka Mālera atraitne Alma šeit būvējot mīlas ligzdiņu sev un trakajam gleznotājam Kokoškam. Bet Freids ar ģimeni dodas uz mežiem, nevis uz vasarnīcām. Meitas ietērpjas bavāriešu tautas tērpos, dēli – īsbiksēs, Freidam ir ādas bikses līdz ceļiem, zaļā mednieku jaka un platmale ar spalvu, un tad sēņu meklēšana var sākties. Freids vada savus sēņotājus, un vienmēr tieši viņš ir tas, kurš ar savu ērgļa skatienu atrod visskaistākās sēnes visgrūtāk pieejamās vietās. Viņš paskrien pāris soļu, noņem savu platmali, uzmet to virsū sēnei, tad spēcīgi iepūš savā sudraba svilpē, un visi sēņotāji, dzirdot spalgo svilpienu, izskrien laukā no krūmiem. Kad visa ģimene sapulcējusies, tēvs beidzot paceļ platmali un ļauj pārējiem apbrīnot ieguvumu. Ielikt sēni grozā parasti tiek atļauts viņa mīļajai meitai Annai.

Jaunais Arnolts Bronnens raksta savu nikno drāmu “Tiesības uz jaunību”, jaunās paaudzes sacelšanos pret veco. Un Gotfrīds Benns, ku­­ram iepriekšējā gadā vajadzēja noskatīties, kā viņa tēvs Gustavs Benns – lauku mācītājs no Morinas Neimarkā –, pamatojoties ar ētiskas dabas iemesliem, viņa uz nāvi slimajai mātei liedza lietot morfiju, ko viņš, ārsts un dēls, gribēja parakstīt, lai atvieglotu viņas ciešanas, un tāpēc viņa mira, kliegdama no sāpēm. Arī sāpes – tā mācītājs sprediķoja sievai un dēlam – esot Dieva sūtītas. Tā ir pēdējā reize, kad Gotfrīds Benns paklausa tēvu pasaulei. Gadu vēlāk – 1913. gadā – viņš savu tēvu dzejiski soda ar nāvi. Viņa dzejoļu krājumu sauc “Dēli”, un jau no virsraksta kļūst skaidrs, kuram tagad ir noteikšana. Tā ir pašapliecināšanās, stāšanās pretī valdonīgajiem tēviem. Pašiem izaicinātājiem tas ir mokoši, bet tēvi tiek izaicināti – sākumā tikai domās, pēc tam vārdos. Bet līdz tam kāds brīdis vēl jāpagaida. Georgs Trākls šajā rudenī uzraksta “Ļaunā pārvērtību” ar kliedzošo pašapsūdzību: “Kas spiež tevi rāmi stāvēt uz sadrupušā sliekšņa tavu tēvu namā?” Arī Kafka uzrakstīs “Vēstuli tēvam”. Un Benns dzejoļos apdzied atmiņas par māti. Un daudz vēlāk savā izcilajā dzejolī “Pa daļai – pa daļai” viņš rakstīs: “Mans tēvs vienreiz bija bijis teātrī/ Uz Vildenbruha “Cīruli aubē”.” Viņam pašam tā ir tēva slepkavība tās galējā formā, ne vairs kā Freida pirmatnējā barā, bet nomaskēta par kulturālu snobismu.

Berlīnē, Frīdenavā, Vilhelmshēera ielā 21, Ludviga Meidnera darbnīcā trešdienas vakaros uz Jour fixe pulcējas spīdoša sabiedrība. Jā­­kobs van Hodiss, slavenais pasaules bojāejas dzejnieks, Pauls Cehs, Renē Šikele, Rauls Hausmanis, Kurts Pintuss, Makss Hermanis-Neise. Vispirms namatēvs viesiem demonstrē savus jaunākos darbus. Viņš tos dēvē par “Apokaliptiskajām ainavām”. Tās atbilst viņa moto: “Noglezno pats savas bēdas, visu savu vājprātu un svētumu no sevis nost.” Meidnera ainavās viss lido pa gaisu. 1913. gadā viņš uz­­glezno “Es un pilsēta” – gleznu, kurā viņa galva šķiet uzsprāgstam, tāpat kā pilsēta aiz tās. Un kaut kur augšā karājas saule – šūpodamās, it kā grasītos tūlīt nogāzties. Meidneram vēl un vēlreiz uzmācas šīs šausmu vīzijas. Savā mazajā Frīdenavas darbnīcā viņš strādā kā apsēsts, dienu un nakti, un pats par to raksta: “Mani pārņēma sāpīga dziņa salauzīt visu taisnlīnijās vertikālo. Visas ainavas piepildīt ar drupām, skrandām un pelniem. Manas smadzenes asiņoja baismīgās sejās. Es vienmēr redzēju tūkstošiem skeletu griežamies riņķa dancī. Līdzenumos virmoja kapi un nodedzinātas pilsētas.”

Pilsētas deg, cilvēku sejas – arī savējā – vairs tikai sāpēs saviebtas, ainava bombardēšanas un kara izārdītas. Pāri visam klājas rēgaina gaisma. Šķiet, ka ar savu otu Meidners cīnās pret rēgainajiem spēkiem, kas viņu apdraud. Viņš mēģina apvaldīt savus murgus, tos izburtodams. Viņam ir nopietna attieksme pret kubismu un ekspresionismu. Savas traumatiskās gleznas viņš nosauc par “Ierakumu vīzijām” vai vēl un vēlreiz par “Apokaliptiskajām ainavām”. Draugi, kas apciemo viņu trešdienās, redz gleznas un uztraucas par to autoru. Vai tikai viņš nav sajucis prātā?

Novembris

Dzīvespriecīgā grāfiene fon Šverīna-Lēvica, landtāga prezidenta kundze, novembra vidū Prūsijas landtāgā rīko tango un tējas pēcpusdienu. Uz parketa dejotājas, cieši apskāvušās ar svarīgiem ierēdņiem un augsta ranga militāristiem. Ķeizars Vilhelms II noskaišas, jo uzskata, ka tango ir vulgārs. 20. novembrī viņš izdod ķeizarisko pavēli, ar kuru turpmāk virsniekiem formastērpos tiek aizliegts dejot tango.

13. novembrī iznāk “Svana pusē”, pirmā daļa no Marsela Prusta romānu cikla “Zudušo laiku meklējot”. Kad grāmatu ir noraidījušas izdevniecības Fasquelle, Oldenbourg un Novelle Revue Française un to atteicies publicēt arī Andrē Žids, kurš strādā par redaktoru izdevniecībā Gallimard, Prusts grāmatu par saviem līdzekļiem publicē apgādā Grasset. Bet viņš tikko saņēmis grāmatas pirmo eksemplāru, kad no viņa aiziet šoferis un mīļotais Alfrēds Agostinelli. Toties visi pārējie ir sajūsmā. Rilke izlasa grāmatu jau pāris dienas pēc iznākšanas. Romāns sākas ar zīmīgiem vārdiem: “Jau sen biju radis doties pie miera laikus.” Ar šiem vārdiem Prusts trāpa pa vārīgo vietu pārgurušajiem avangardistiem no Kafkas līdz Džoisam, no Mūzila līdz Tomasam Mannam, kuri savās dienasgrāmatās paši sevi slavina, ja kādreiz izdevies aiziet gulēt pirms pusnakts. Agri iet gulēt – modernisma priekšpulkam, kurš vienmēr cieš no neizgulēšanās, tas šķiet visdrosmīgākais cīniņš ar depresiju, dzeršanu, bezjēdzīgām izklaidēm un uz priekšu skrienošo laiku.

Osvalds Špenglers Minhenē drudžaini turpina rakstīt savu grandiozo darbu “Vakarzemes noriets”. Pirmā daļa jau pabeigta. Špenglera dvēseles stāvoklis ir apmēram tāds pats kā Vakarzemei. Viņa dienasgrāmata ir traģēdija. Viņš ieraksta tajā: “Nav bijis neviena mēneša, kad es nedomātu par pašnāvību.” Un tomēr: “Iespējams, ka iekšēji esmu piedzīvojis vairāk nekā jebkurš cits mana laika cilvēks.”

Alma Mālere matus vienmēr uzsprauž tā, lai sarunas vai dejas laikā tie viegli varētu atraisīties. Viņa lieliski zina, kā piemērotākajā mirklī ļaut tumšajām šķipsnām nolīt pār seju, lai vīrieši zaudētu savaldību. Šodien viņa beidzot atkal sagādā Kokoškam šo prieku. Viņš ir pabeidzis viņu abu dubultportretu, gleznu, kura atradusies uz viņa molberta kopš gada sākuma un kurā viņi ar Almu redzami vētrainā jūrā. Vispirms viņš gribēja gleznu nosaukt “Tristans un Izolde”, tāpat kā Vāgnera operu, no kura Alma viņam dziedāja viņu pirmajā tikšanās reizē. Bet tad Georgs Trākls gleznai deva nosaukumu “Vēja līgava”, un tā tas arī palika. Savam Berlīnes galeristam Hervartam Valdenam dziļi parādos iestigušais Kokoška novembrī paziņo: “Manā darbnīcā atrodas liels darbs, pie kura strādāju kopš janvāra, “Tristans un Izolde”, 2½ x 3½, 10 000 kronu, darbs pabeigts pirms dažām dienām. Līdz 1. janvārim man jānoslēdz līgums par 10 000 kronām, tāpēc ka mana māsa ir saderinājusies un februārī precēsies. Ja gleznu izstādīs, tā kļūs par notikumu, tas ir mans spēcīgākais un lielākais darbs, šedevrs, kur iekšā viss ekspresionisms. Vai jūs to pirksiet? Tā atnesīs jums panākumus visā pasaulē.”

Pieticība nekad nav bijusi Oskara Kokoškas stiprā puse. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka Alma Mālere atzīst: “Vēja līgava” ir tas Kokoškas meistardarbs, kuru viņa tik ilgi pieprasījusi. “Savā plaša vēriena gleznā “Vēja līgava” viņš attēlojis, kā es vētrā un lielos viļņos guļu, uzticīgi viņam piekļāvusies, visu palīdzību gaidīdama tikai no viņa ar viņa tirānisko seju; viņš savā enerģijas pārpilnībā nogludinās viļņus.” Tas viņai patika, tādu viņa sevi redzēja: enerģiska, rāma, visi pasaules viļņi nomierināti. Alma – pasaules valdniece. Tādu viņa iztēlojās sava mīļākā šedevru. Kā aklu cildinājumu. Gan jau viņa veikli apies apstākli, ka reiz Kokoškam solīja par šo darbu ar viņu precēties. Bet par atalgojumu viņš drīkst braukt līdzi uz Zemmeringu, jo jaunā māja ir gatava.

Un tur viņš drīkstēs uzgleznot jaunu gleznu.

Breitenšteinā Alma tovasar bija likusi uzbūvēt dīvainu māju – uz Mālera pirms trim gadiem iegādātā zemes gabala. Māja izskatās kā pārmērīgi liels kamīns, uz jumtiem pašlaik vēl klāj šķindeļus, verandas ap māju padara istabas tumšas un skumīgas. Grūtsirdības templis. Dzīvojamā istabā karājas Kokoškas glezna – Alma kā indes maisītāja Lukrēcija Bordža. Un blakus stikla vitrīnā Mālera nepabeigtā 10. simfonija, atšķirta tajā lappusē, kur uz nāvi slimais ierakstījis savu sāpju kliedzienu: “Almšī, mīļotā Almšī!” Kā atalgojumu par “Vēja līgavu” Kokoška drīkstēja Zemmeringā apgleznot dzīvojamo istabu ar četrus metrus platu fresku virs kamīna. Freskas tēma ir “pārsteidzoša”: Alma Mālere un Oskars Kokoška. Vai, kā izsakās Alma: “Tur attēlots, kā es spokainā svētumā norādu uz debesīm, kamēr viņš, stāvēdams ellē, šķiet aplipis ar nāvi un čūskām.” Tas viss domāts kā turpinājums kamīna liesmām. Mana mazā meita Gukī [Anna Justīne] paskatījās un vaicāja: “Vai tad tu nevari uzgleznot arī kaut ko citu, nevis tikai māmiņu?” Labs jautājums. Atbilde: nē.

1. novembrī Bavārijas karalis Oto oficiāli tiek atzīts par prātā jukušu. Ārsti diagnosticē “ilgas psihiskas saslimšanas beigu stadiju”.

Ernsts Jingers “iekšēji veicis lielus sagatavošanās darbus”. Tieksme pēc briesmām dzen viņu laukā no Bādrēburgas, no kūrorta, kur dvako pēc govīm, kūdras un veciem cilvēkiem, laukā no vecāku mājas, caur kuras lodziņu apaļajām rūtīm tikpat kā neiespīd gaisma.

Augustā viņš ziemas drēbēs bija rūdījies tēva siltumnīcā, lai savu augumu sagatavotu ekstrēmiem apstākļiem. Tagad viņš jūtas nobriedis Āfrikai. Gadiem ilgi viņš skolā zem sola bija lasījis par piedzīvojumiem tumsas sirdī. Tagad viņš pats grib doties turp. “Kādā miklā un miglainā rudens pēcpusdienā es ar sirds drebēšanu iegāju krāmu bodītē, lai nopirktu sešu patronu revolveri ar munīciju. Tas maksāja divpadsmit markas. Triumfāli es devos ārā no bodītes un tūlīt pat gāju pie grāmatu tirgotāja iegādāties biezo grāmatu “Tumšā kontinenta noslēpumi”, jo uzskatīju, ka bez tās nevaru iztikt.”

Un tad, ar revolveri un grāmatu somā, Ernsts Jingers 3. novembrī dodas prom, nevienam neko nepateicis. Viņš nopērk pīpi, lai justos pieaugušāks un stiprinātu savu dēkaiņa sirdi, pēc tam viņš nopērk biļeti 4. klasē un brauc no stacijas uz staciju dienvidrietumu virzienā. Viņš brauc arvien tālāk un tālāk, vispirms cauri Trīrai, pēc tam cauri Elzasai-Lotringai, viņš virzās uz priekšu, līdz pēc nebeidzamas odisejas 8. novembrī nonāk Verdenā un iestājas Ārzemnieku leģionā. Viņu piereģistrē 26. pulkā ar numuru 15038 un nosūta uz Marseļu, kur viņš iekāpj kuģī, kas peld uz viņa apsolīto zemi: uz Āfriku. Vietējā avīze ziņo: “Bādrēburga, 16. novembris. Ģimnāzists Ārzemnieku leģionā. Ģimnāzijas priekšpēdējās klases audzēknis Jingers, kalnraktuvju īpašnieka Dr. Phil. Jingera dēls, pieteicies franču Ārzemnieku leģionā un tagad no Marseļas uzsācis ceļojumu uz Āfriku. Nelaimīgā tēvs griezies pēc palīdzības ārlietu kancelejā Berlīnē. Vācu vēstniecībai norādīts sazināties ar Francijas valdību, lai vienotos par Jingera atbrīvošanu.”

Ķeizars Vilhelms novembra vidū ar vilcienu aizbrauc līdz Ķeizara stacijai Halbē, tad ar karieti tālāk uz Dubrovas mežiem. Pusdivos pēcpusdienā ar karodziņiem un tīkliem ierobežotā teritorijā sākas medības. Meža zvērus dzen garām vietai, kur stāv viņa majestāte. Divi vīri nemitīgi par jaunu pielādē ķeizara div­stobreni. Kad pulksten 14.45 medības beidzas, ir nomedīti 560 zvēri. Ķeizars Vilhelms viens pats nošāvis desmit briežu un desmit mežakuiļu. Med­nieku maltītes laikā viņš ierosina, ka par godu viņa trāpīgajai šaušanai vajadzētu uzstādīt piemiņas akmeni.Decembris

Augām naktīm medicīnas doktors Alfrēds Dēb­līns, nervu ārsts un Hervarta Valdena avīzes Der Sturm līdzstrādnieks, sēž Ernsta Ludviga Kirhnera jaunajā darbnīcā Kērnera ielā. Dēblīns vēl un vēlreiz raksta par vīrieti un sievieti, par kopdzīves noteikumiem, par dzimumu cīņu. Kā toreiz, kad mīļotajai no viņa piedzima dēls: “Laulība nav nekāds speciāls iedibinājums seksualitātei. Pieprasīt, lai visas seksuālās attiecības ierobežo ar laulības rāmjiem, būtu tikpat muļķīgi kā pieprasīt, lai ēstgribu sajūt tikai noteiktos maltīšu laikos un noteiktās ēstuvēs.” Tas Kirhneram ļoti patika. Vasarā viņš bija gatavojis zīmējumus Dēblīna stāstam “Zīmuļjaunkundze un nāve”, ko 1913. gada novembrī mazais Vil­mersdorfas apgāds publicēja savās Liriskajās skrejlapās. Tas pats apgāds, kurš 1912. gadā izdeva Gotfrīda Benna “Morgu” un 1913. gadā – viņa jauno dzejoļu krājumu “Dēli”.

Decembrī Kirhners sāk strādāt pie ilustrācijām Dēblīna viencēlienam “Komtese Mici”. Tā ir luga par ielasmeitām, uz kurām Kirhners ar savu mākslinieka aci tik kāri lūkojies savos klejojumos pa Frīdrihštrāsi un Potsdamas lau­­kumu. Dēblīns par ielasmeitām saka: “Dzi­mumorgāni ir darbarīki.” Šo teoriju, kas izriet no prakses, glezno Kirhners. Šajā decembrī viņš bez pārtraukuma mēģina pārveidot māk­slā Potsdamas laukumu ar tā valdzinājumu un aukstumu, darbīgumu un atsvešinātību. Ieleņu kažokādas apkakles, viņu sārtās sejas apkakļu bālajā ledainumā, griezīgi zaļās spalvu boa – un blakus dziņu pārņemti vīrieši bez sejas. Kirhners zīmē un zīmē, un reiz viņš savā skiču blokā pat ieraksta divus vārdus: “ielasmeita = laikasieva”.

Jingers beidzot nonācis Āfrikā. Tāpat kā citi jaunie leģionāri, viņš sēž putekļainā teltī Ziemeļāfrikā pie Sidi bel Abesas. Lielās brīvības vietā tikai liela dresūra. Svilinošajā tveicē līdz pilnīgam pārgurumam: pašaizsardzības paņēmieni, manevri, krosa skrējieni. Kas viņu dzina pierakstīties uzreiz uz pieciem ga­­diem? Jingers vēlreiz mēģina bēgt, šoreiz no Ārzemnieku leģiona. Viņš paslēpjas Marokā. Bet viņu notver un piespriež viņam nedēļu aresta garnizona cietumā. Āfriku viņš bija iztēlojies pavisam citādu. Tad 13. decembrī viņam atnes telegrammu: “RĒBURGA, NOSŪTĪTS PLKST 12.06. FRANCIJAS VALDĪBA NO­­KĀRTOJUSI TAVU ATBRĪVOŠANU NO­­FOTOGRAFĒJIES JINGERS”. Pēc diplo­mātiskām peripetijām tēvs nokārtojis, ka viņu atbrīvos un atgādās atpakaļ. 20. decembrī Ernsts pamet Ārzemju leģiona mītni Ziemeļāfrikā. Atbrīvošanas dokumentā kā iemesls minēts: “Tēvam ir iebildumi dēla nepilngadības dēļ.” Tumši iededzis, dziļi apkaunots, dziļi aizkaitināts Jingers ar vilcienu brauc garo ceļu no Marseļas uz Bādrēburgu. Ziemsvētkos viņš atgriežas vecāku mājās. Vakarā viņš sēž nevis zem Āfrikas zvaigžņotajām debesīm, bet zem eglītes, kas pirms pāris dienām nocirsta Bādrēburgas mežā. Uz galda ir karpas. Jingers apsola tēvam, ka cītīgi gatavosies eksāmeniem. Tad atvainojas un agri dodas gulēt.

D. H. Lourensa “Dēli un mīļākie” Anglijā nupat guvuši lielus panākumus. Rudenī, vēlēdamies iegūt savas iemīļotās Frīdas fon Rihthofenas uzticību, viņš ar to dodas ceļojumā: apceļojuši visu Šveici, tagad viņi abi svin siltus Ziemsvētkus ostas krodziņā pie Vidusjūras. Un Lourenss uz Ziemsvētkiem sacer pavisam neparastu ticības apliecinājumu. “Mana īstenā reliģija ir ticība tam, ka asinis un miesa ir gudrāki par saprātu. Mūsu gars var mūs maldināt. Bet tas, ko jūt, kam tic un ko teic mūsu asinis, – tas vienmēr ir patiess.”

1913. gada Vecgada vakarā Osvalds Špenglers ieraksta dienasgrāmatā: “Atceros, kā jutos bērnībā, kad Vecgada vakarā eglīti aplaupīja un aizvāca prom un viss atkal bija tikpat prozaiski kā agrāk. Es raudāju gultā visu nakti, un ilgais, ilgais gads līdz nākamajiem Ziemsvētkiem bija tik ilgs, bez mierinājuma.” Un tālāk: “Šodien mani nomāc esība šajā gadsimtā. Viss, kas šeit bijis no kultūras, no skaistuma, no krāsainuma, viss tiek izlaupīts.”

No vācu valodas tulkojuši Jānis Krūmiņš un Amanda Aizpuriete