Baidos, ka viņš var aizlidot

Spogulis

Man ir vismaz četras stundas laika. Šķiet, esmu vienīgais ārzemnieks šajā pilsētelē trīsdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Luksoras. Autobusam, kas mani vedīs tālāk uz Kuseiru Sarkanās jūras krastā, vajadzētu ierasties ap vienpadsmitiem – tā vismaz apgalvo vietējie.

Bet pagaidām ir septiņi rītā. Pašu pilsētiņu sauc Kifta. Autoosta nozīmē uzgaidāmās telpas nojumi ar koka soliem, lūgšanu vietu, tualeti un kvadrātveida istabu, kurā sēž svarīga izskata večuki  – biļešu kasieri.

Ja jau nīkt, tad labāk netālajā kafejnīcā aiz stūra. Tajā rosās Ahmeds, gadus divdesmit piecus vecs puisis. Desmit galdiņi, daži izlikti ielas malā. Uz garas koka letes sarindotas ūdenspīpes. Var pasūtīt melno tēju, sarkano ēģiptiešu karkādi un turku kafiju. Noskrambāts ledusskapis glabā kolu un bezalkoholisko alu Birell. Glāze tējas maksā pusmārciņu – kādus četrus santīmus.

Divi puišeļi – kurpju tīrītāji – dzer tēju un spēlē bargamonu. Ahmeds iemet magnetolā kaseti ar Korāna lasījumiem – nodeva “labajam tonim”. Pēc desmit minūtēm to nomaina ritmiska sudāniešu melodija.

Pamazām atveras veikali. Blakus kafejnīcai kāds vīrs sāk tirgot karstus felafelus – eļļā ceptus samaltu pupiņu plācenīšus. Iesmaržojas ķiploki. Ielas pretējā pusē atrodas skola. Tāpat kā visā Ēģiptē, arī šeit tieši pulksten astoņos mastā uzvijas valsts karogs. Vēl mirklis, un visa skola sparīgi dzied Ēģiptes himnu. No skaļā kopkora izdalās dažas pārāk centīgas balsis.

Un tad es beidzot pamanu spoguli. Tas ir milzīgs – smagnējā koka rāmī, ap divi metri garumā un metru augstumā, ar pamatīgi noputējušu un vietumis ieplīsušu siklu. Pie sienas tas nostiprināts nelielā leņķī ar aprēķinu, lai no kafejnīcas dziļumiem spogulī būtu redzama saules pielietā iela.

Spoguļa plaknē kā kinoteātra ekrānā garām slīd ielas dzīve – auto, baltās galabijās tērptie vīriešu augumi, melnos audumos savīstītas sievietes. Ik pa brīdim aizdipina ņipri ēzelīši. Es pasūtu tasi kafijas. Tā bagātīgi savircota ar kardamonu.

Piepeši blakus spogulim apsēžas strazdam līdzīgs putns. Vēl mirklis, un viņš jau mēģina ielidot spoguļa pasaulē – kā nomaldījusies lapsene pie istabas loga. Tomēr nevar apgalvot, ka putns bezmērķīgi sistos pa spoguļa stiklu. Viņš acīmredzami nogaida piemērotu brīdi, līdz izveidojas šķietami labvēlīga cilvēku–automašīnu–ēzeļu kombinācija, un tad atkal izmēģina laimi.

“Traks, galīgi jucis!” – manu interesi pamana Ahmeds. “Tas viss sākās pirms trim mēnešiem. Viņš ieradās, ilgi skatījās spogulī un tad piepeši metās tam virsū. Nav jau tā, ka putns spoguļa dēļ pavisam būtu zaudējis prātu – jo tad viņš aizmirstu gādāt par ģimeni un pats sen jau būtu nosprādzis. Ligzda ir tepat jumta korē. Pabaro bērnus un atlikušo brīvo laiku pēta pasauli aiz stikla.

Ja viņš tā lidināsies vēl kādu gadu, es beidzot varbūt varēšu sakrāt naudu kāzām. Tieši šī putniņa dēļ kafejnīcā biežāk uzkavējas apmeklētāji. Cilvēki pat slēdz derības – kad putns atlidos un cik ilgi uzturēsies. Jums kā svešiniekam varu atklāt mazu noslēpumu – apgrozījums audzis par 30 %! Daru visu, lai putnu neaizbaidītu. Tas ir – cenšos izturēties tā, it kā viņa šeit vispār nebūtu. Baidos, ka viņš kādreiz varētu aizlidot. It īpaši tāpēc, ka arī citās kafejnīcās ir spoguļi. Vēl mani uztrauc šis te,” un Ahmeds norāda uz rudu badīga izskata runci, kas slaistās zem galda.

Es pasūtu vēl vienu tēju, ilgi raugos spogulī un neviļus pieķeru sevi pie domas – interesanti, kā es rīkotos, ja arī man būtu spārni? Tajā brīdī atskan sauciens: “Jalla bīna, havādža! Otobis!” [1. Uz priekšu, ārzemniek! Autobuss! (arābu val.)]

Juris Lorencs

Parīze un Rīga

Vērojot pretimnācēju sejas Elizejas laukos cerībā saskatīt tēlus no franču literatūras, var nepamanīt daudz piezemētākas detaļas. Nav runa par ziedošajām kastaņām vai jaunavām, ja laimējies Parīzē ieceļot pavasarī, bet gan par šīs pilsētas namu un to pirmajos stāvos iekārtoto veikalu, kafejnīcu un restorānu ārējo izskatu.

Elizejas McDonald’s ātrās apkalpošanas ēdnīcu var pazīt pēc sarkanbrūna “M” burta nelielas izkārtnes ārpusē. Burts izskatās noskumis, it kā apskaustu savu milzīgo, spilgti dzelteno līdzinieku Basteja bulvārī iepretim Brīvības pieminekļa zvaigznēm un labi zināmajam uzrakstam zem tām.  Nez kāpēc francūži ir spējuši savu pilsētu pasargāt no bezgaumības publiskajā telpā, kamēr jaunā Rīga jūtīgam cilvēkam sagādā estētiskas ciešanas.

Triangula bastions, metāla režģis pie universālveikala, Stacijas laukums, Kamarina, Melngalvju un Rātsnams, Līvu laukums… Arī Doma laukumā esot paredzēts celt jaunu ēku, bet Kalēju un Teātra ielas stūrī jau būvē… Vēsturiskajās ēkās var ieraudzīt lētus plastmasas logus ar aptumšotiem stikliem, bet visapkārt slejas uzmācīgas reklāmas, papildinātas ar popmūzikas trokšņiem. Mūsdienu Vecrīgā, tāpat kā lielākajā daļā Rīgas kafejnīcu, trūkst tradīcijas un stila izjūtas – tas ir kas neīsts, kā kinostudijas dekorācijas sliktai filmai.

Kapitālisma jauncelsmes estētiski bēdīgos rezultātus var skaidrot ar to, ka šī jauncelsme ir mērķis pati sev. Mums tuvējā Eiropā, līdzko valsts sasniegusi turību, pārmaiņu laikos saceltās briesmas parasti tiek nojauktas.

Mārtiņš Vanags

Itālieši

– Kā tu domā, es pati nevarēšu, kā lai es angliski pierakstu: “Kungs, mazu mauku, viņa ir pavisam tīra, visi seksa veidi…”

– Kam tad tev to vajag?

– Viens autors Londonā šķērsielā lauzītā angļu valodā uzrunāts, pierakstījis kā mācējis, bet man jasataisa korekta zemsvītras piezīme. Ar angļu oriģinālrakstību.

Pie blakus galdiņa sēdēja sieviete zilā kleitā un puisis ar pleijera austiņām un divlitru Fantas pudeli. Es diezgan bieži klausos, ko savā starpā runā cilvēki. Pareizāk sakot, nevis klausos, bet dzirdu. Arī dziesmas, kas kaut vai fonā skan, knapi dzirdamas vai sliktas kvalitātes ierakstā, kaut vai vāciski. Labi, ka es neprotu angļu valodu tā, lai būtu jāpiedalās sižeta attīstībā. Bet man tā ir vienīgā īstā fona mūzika, un arābu arī. Un es izlasu visu, kas rakstīts uz sienām un pretimnācēju kreklu vēderiem. Automātiski. Neko par to nedomājot.

Blakus galdiņa noslēpums bija… latviešu valoda. Puisis ieinteresēti pajautāja:

– Vai ir jāsaka “itāļi” vai “itālieši”?

– To nodalīja administratīvi pēdējos padomju laika gados, lai nošķirtu kopīgos itāliešus no viena dialekta runātājiem – itāļiem. Aizmirsti. Neviens taču negrasās teikt “itāliešu mafija”. Katram pašam jādomā.

– Es zinu. Filmu titros ir tāpat. Tik milzīgs daudzums lamu vārdu pa vidu tekstam, visi vienādi, kā lai iztulko visus un pie tam vēl katru citādi?!

– Man šķiet, ka tur jau arī tikpat kā nav nekādas informācijas. Tu atstāj tikai tās rupjības, kas nosauc konkrētu darbību vai lietu, un tās, kas tiek runātas ritma dēļ, vai kamēr nav ko teikt, lai atšķaidītu runāto, mierīgi met ārā. Latviešu valodā nav tādu tradīciju – aiz katras frāzes lietot lamuvārdu, pat ne iedarbības pastiprināšanai.

Puisis piekrītoši pamāja un aiz kakliņa pacēla pie mutes pilno pudeli.

– Pasaki tu pats, man ir diezgan miglains priekšstats, ar ko atšķiras lingvists no filologa?

– Paga. Es mēģināšu formulēt. Aptuveni varētu teikt tā. Lingvists dzird kaut ko neparastu, ievēro un nodomā – o, re kā pateica! Tā taču arī var teikt. Kāpēc viņš tieši tā sacīja? Bet filologs vairāk domā pareizi–nepareizi kategorijās.

– Bet vai tad tevi nekaitina, kad cilvēki runā nepareizi? Jo tu taču zini, kā ir pareizi.

– Protams, nē.

– Es arī nelaboju par velti, nekad, nevienam.

– Lai gan, jāatzīstas, es tomēr pat draudzenei esmu aizrādījis, lai nesaka “manīm”. Bet, piemēram, kā tev pašai iet ar “ka” un “kad”?

– Es domāju, tāpat kā daudziem. Es skaidri zinu, kā vajag teikt, bet, manuprāt, tas ir saistīts ar fonētisku pozīciju. Dažos skaņu savienojumos uzsvara vai pauzes dēļ “ka” izklausās pēc “kad”. Man ir viens, kas man to aizrāda tieši tad, kad es aizraujos un kaut ko stāstu, par precizitāti nemaz nedomājot.

– Kāpēc?!

– Laikam skolotājs. Bet vai tādā saprašanas un nepārprašanas nozīmē tev netraucē, ka grib pateikt kaut ko vienu, bet nokļūdās un pasaka kaut ko pavisam  nepiemērotu?

Puisis izdarīja vēl vienu manevru ar divlitru pudeli:

– Zini, saprašanās starp cilvēkiem vispār ir grūta lieta. Nesaprot un pārprot arī tad, ja runā pilnīgi pareizi, un teksts jau nu nav tas, kas saprašanos atvieglo.

Guna Kalniņa

Pērn Lieldienu izbraucienā biju ielīkumojis Maltas apkaimē Rogovikos, un no turienes ceļš uz Tiskādiem ved caur Štikāniem. Katoļiem tā bija Klusā Sestdiena, bet pareizticīgie gatavojās saviem svētkiem nākošajā nedēļā. Mazā, zili zaļi krāsotā koka baznīciņa aiz monumentālajiem vārtiem bija sakopta kā līgava, un man atlika vien kārtoties uz bildēšanu. Tūdaļ arī pieteicās “asistents” – nenosakāma vecuma neskaidra dvēseles stāvokļa pilsonis, kurš stingri pastāvēja uz to, ka noteikti jānobildē vēl kaut kas, bet tieši kas, – to neskaidrās dikcijas un teikuma veidošanas metodikas dēļ nesapratu. Pieklājīgi atgaiņājos, “asistents” kaut ko noburkšķēja un pazuda, bet pēc brīža parādījās atkal, aiz rokas vezdams vecu vīru. Tas izrādījās baznīcas uzraudzītājs Adrians Karpovičs, kurš paklausīgi nostājās pie vārtiem un veltīja man stingru, mierīgu un tādu kā smagu skatienu. Galvā sāka skanēt “ikkatrs lai paklausīgs varām, kas valda”, bet profesionālais fotogrāfs manī tomēr atjēdzās, un kameras slēdža klikšķis noslāpēja iekšējo Pāvila vēstules romiešiem lasījumu. Adrians Karpovičs pārjautāja, vai viss kārtībā. Mirklīti, es palūdzu, vienu mirklīti, un nomainīju objektīvu. Adrians Karpovičs pacietīgi stāvēja un skatījās uz mani gadsimtu smagu skatienu.

Mārcis Bendiks