Jaunā ASV vēstniecība Bagdādē būs pati lielākā, neviesmīlīgākā un labiekārtotākā pasaulē – 600 miljonus dolāru vērts pamatīgi nocietināts komplekss ar 619 sprādzienizturīgiem dzīvokļiem un liela tirdzniecības centra cienīgu ēdināšanas galeriju. Diemžēl pilnīgi iespējams, ka tā – kā tas iepriekš noticis ar citām līdzīgi būvētām amerikāņu vēstniecībām – jau kļuvusi nevajadzīga.
Pirms vairāk nekā trim gadiem, kad jaunā ASV vēstniecība Bagdādē vēl bija tikai plānošanas stadijā, Zaļajā zonā mītošie amerikāņu funkcionāri vēl joprojām apgalvoja, ka jaunās Irākas celtniecībai esot milzu panākumi. Es atceros kādu sirreālu preses konferenci, kurā Savienoto Valstu runasvīrs Dens Sīnors, pilns ierēdnieciskas vīzdegunības, aprakstīja brīnišķīgos sasniegumus, ko nesen pats savām acīm esot skatījis, kad (pamatīga eskorta apsargāts) riskējis atstāt Zaļās zonas drošību, lai apskatītu pilsētu. Nu viņš bija apņēmies izkliedēt preses maldus, pats personīgi pastāstot par reālo dzīvi ārpus zonas vārtiem. Sīnors bija labi kopts un spožu karjeru veicis dzīves nesaņurcīts zaļknābis, kuram iepaticies uzstāties televīzijas kameru priekšā. Klātesošie reportieri, tieši otrādi - bija apbružātu un nemazgātu tipu bariņš, taču viņu vidū bija arī ne viens vien nopietns cilvēks ar krietnu pieredzi; daudzi dzīvoja apstākļos, kuros viņus nekas nesargāja no īstās Irākas, un zināja, ka šīs valstssabiedrība strauji izirst. Dažiem jau bija pilnīgi skaidrs, ka karš ir zaudēts, taču mājās sabiedrības nostāja bija tāda, ka šie žurnālisti savos rakstos pagaidām neriskēja runāt par to pat ar mājieniem. Tagad viņi sēdēja un arvien uzmanīgāk ieklausījās Sīnorā; profesionālo skepsi pamazām nomainīja kaut kas līdzīgs fascinācijai un apbrīnam. Sīnora priekšstatam par Bagdādi bija tik aptuvens sakars ar pilsētas ielās reāli notiekošo, ka, vismaz konkrētās auditorijas priekšā, tas varētu kļūt vienīgi pie pārsteidzoši nožēlojamu propagandas mēģinājumu. Taču viņš likās patiesi pārliecināts par katru savu vārdu, un to savukārt varēja izskaidrot vienīgi ar galēju izolāciju. Panākumi Irākas jauncelsmes darbā? Ražošana bija apstājusies, elektrības un ūdens piegāde kliboja, ielas pārpludināja kanalizācija, universitātes - slēgtas un aizslēģotas, nemieri vērsās plašumā, sektantisms zēla un plauka, bet šāvieni un sprādzieni nu jau skanēja vairs ne tikai naktīs, bet arī gaišā dienas laikā. Ar katru mēnesi Bagdāde arvien vairāk sāka līdzināties gruvešu kaudzei. Sīnors acīmredzot bija sirsnīgi sapriecājies par faktu, ka veikali vēl joprojām darbojās un tirgoja dārzeņus, augļus un saimniecības preces. Ja viņš būtu sadūšojies pabāzt degunu ārpus Zaļās zonas arī vakarā, tad noteikti pamanītu, ka arī daudzās ielas kafejnīcās vēl aizvien manāma dzīva rosība. Taču gandrīz vai vienīgā vieta visā pilsētā, kur varēja vērot celtniecības darbus, bija tie paši Zaļās zonas nocietinājumi - uzbūvēti, mēģinot panākt lielāku drošību un par to samaksājot ar iespēju oficiāli piedalīties Irākas dzīvē. Sīnors vēlāk atgriezās dzimtenē, apprecējās ar Vašingtonas politiskajām aprindām tuvu stāvošu sievieti un kļuva par televīzijas kanāla
Fox News komentētāju, bet ar laiku izveidoja savu firmu un sāka darboties “krīžu komunikācijas” biznesā - itin kā pats viņš beidzot būtu aptvēris, ka Irākā viss salaists pamatīgā grīstē. Aiz Zaļās zonas mūriem runas par panākumiem kļuva arvien nīkulīgākas, līdz beidzot izlaida garu pavisam. Parādījās pirmā no simboliskajām Irākas valdībām; tā pievienojās amerikāņiem viņu oāzē. Pārējā Bagdāde kļuva par šaušalīgu Sarkano zonu, kurā amerikāņu oficiālajiem pārstāvjiem bija absolūti neiespējami spert kāju, lai gan reportieri un citi ar varasiestādēm vai armiju nesaistīti rietumnieki turpināja dzīvot un strādāt ārpus Zaļās zonas.
Tikām, institucionālas inerces vadīti, pilnīgi nesaistīti ar savas misijas būtību - iemeslu, kāpēc tie šajā pilsētā vispār radušies -, Zaļās zonas nocietinājumi turpināja augt, apjožot savus iemītniekus ar jaunām kontrolpunktu un triecienizturīgu mūru kārtām un piespiežot amerikāņu funkcionārus ieslēgties savās stingri apsargātajās mītnēs Republikas pilī; līdz ar to pat pārējā Zaļā zona viņiem kļuva par aizliegto zemi. Tāds bija šis process, kas tagad novedis pie ekstravaganta jauna cietokšņa būves - top patvērums, uz kuru aizbēgs tūkstošiem amerikāņu amatpersonu un viņus apkalpojošā svīta. Komplekss, kuru paredzēts pabeigt rudenī, ir lielākā un dārgākā vēstniecība pasaulē - 21 nocietināta ēka 42 hektāru lielā (gandrīz Vatikāna izmēra) mūru ieskautā Tigras krasta teritorijā - Zaļās zonas “izaugumā”, kas stiepjas uz lidostas ceļa pusi. Jaunās vēstniecības celtniecība izmaksājusi 600 miljonus dolāru, un lēš, ka tās uzturēšana prasīs vēl papildus 1, 2 miljardus gadā. Tas liekas dārgi pat pēc Irākas kara izšķērdīgajiem standartiem. Projekta autori ir Kanzassitijas arhitektu firma
Berger Devine Yaeger, kura pērn maijā pamanījās saniknot Valsts departamentu, publicējot savus plānus un rasējumusinternetā un uz kritiku atbildot ar aizrādījumu, ka
Google Earth piedāvājot daudz detalizētākus skatus. Ar
Google Earth iespējams noskaidrot arī precīzus attālumus un ģeogrāfiskās koordinātes.
Taču kompleksa atrašanās vieta Bagdādē tāpat ir labi zināma: jau vairākus gadus to skaidri iezīmējuši milzīgi ceļamkrāni un visu nakti nenodziestošs mākslīgais apgaismojums, viegli saskatāms no nemierīgajiem pilsētas rajoniem otrā upes krastā. Var gluži pamatoti pieņemt, ka nemiernieki drīz vien ērti iekārtosies dzīvokļos, no kuriem pārskatāma vēstniecības teritorija, ar mobilo telefonu vai rācijas palīdzību dodot norādījumus saviem ar raķetēm un mīnmetējiem bruņotajiem cīņu biedriem. Taču pagaidām viņi, šķiet, nogaida, lielāko daļu savas artilērijas tēmējot uz citiem Zaļās zonas objektiem, it kā negribētu aizkavēt tik kārdinoša mērķa būves pabeigšanu.
Celtniecība pagaidām nepārsniedz budžetu un iekļaujas termiņos. Valsts departamentam tas ir goda jautājums. Galvenais darba izpildītājs ir kompānija
First Kuwaiti General Trading & Contracting, kurai drošības apsvērumu dēļ netika ļauts algot irākiešu celtniekus; vairāk nekā tūkstoš strādnieku ievesti no Bangladešas un Nepālas. Darbaroku importēšana no Trešās pasaules valstīm Irākā tiek piekopta itin plaši - samilzušo bezdarba problēmu pārtrumpo amerikāņu bailes no vietējiem iedzīvotājiem; piemēram, gluži pierasta aina ir baltos kreklos un tauriņos uzposušies šrilankieši, kas apkalpo amerikāņu karavīrus armijas ēstuvēs. Kompānijai
First Kuwaiti pārmests, ka tā savu strādnieku pases ieslēgusi seifā un tur viņus gūstā - it kā pretējā gadījumā šie cilvēki varētu bezbēdīgi pamest Zaļo zonu, ar ceļā apturētu auto “aizlaist” līdz lidostai, tikt cauri visai kontrolpunktu virknei, izspraukties cauri steidzīgajam pūlim pie biļešu kases, iegādāties biļeti, piekukuļot policiju, lai tā ignorē neskaitāmās prasības, kas jāizpilda, lai no valsts vispār varētu izbraukt (ieskaitot nesen veikta HIV testa rezultātus), un ielekt lidmašīnā uz Dubaju. Lai kādi būtu konkrētie pārkāpumi, ko šai kompānijai pārmet (un
First Kuwaiti savukārt noliedz), plašākā Irākas kontekstā apsūdzība ir absurda. Vēl vairāk - gūstekne šajā situācijā ir pati ASV valdība, un ieslodzījuma režīms ir jo stingrāks tieši tāpēc, ka tā pati projektējusi cietumu, kurā mitinās. Zaļo zonu cēluši paši cietumnieki. Jauno vēstniecību ir radījusi viņu apņēmība iekārtot sev ideālu ieslodzījuma vietu. Detaļas tiek turētas slepenībā, bet būtiskākais ir zināms. Ārējais mūris ir vismaz trīs metrus augsts un celts no dzelzsbetona, kas ir pietiekami stiprs, lai izturētu mīnu un raķešu triecienus un mašīnbumbu sprādzienus. Jādomā, ka virs mūra slejas nocietināti novērošanas torņi, un no vēstniecības teritorijas to visā perimetrā šķir slēgtas “brīvās uguns” zonas. Vairākums no pieciem pret iebrukumiem nocietināmajiem ieejas vārtiem ir slēgti. Paredzēti arī vārti ārkārtas gadījumiem; tie domāti tādām situācijām kā Zaļās zonas sabrukšana vai amerikāņu pilnīga sakāve. Kompleksa iekšienē (vai ļoti netālu no tā) iekārtots helikopteru nolaišanās laukums; to izmanto vēstnieks un citi augstākā līmeņa funkcionāri, kuriem jāpārvietojas, kārtojot sevišķi svarīgas darīšanas. Šāda lidlauka ierīkošana netieši norāda uz cerību pašā ļaunākajā gadījumā tomēr izvairīties no nepieciešamības panikā mesties uz helikopteru, kas gaida uz publiskas ēkas jumta - kā tas notika pēc amerikāņu sakāves Vjetnamā. Tikai nesakiet, ka Valsts departaments nemācās no vēstures.
Tomēr, ceļot jauno vēstniecību, vairāk tiek domāts nevis par aiziešanu no Irākas, bet gan par uzkavēšanos - vienalga, kāda iemesla dēļ, vienalga, kādos apstākļos, vienalga, par kādu maksu. Rezultātā komplekss ir lielā mērā pašpietiekams - tam ir savi elektroģeneratori, akas, dzeramā ūdens apstrādes iekārta, notekūdeņu attīrīšanas iekārta, ugunsdzēsēju depo, irigācijas sistēma, interneta augšupsaite, drošs iekštīkls, telefona centrāle (Virdžīnijas apgabala kods), mobilo sakaru tīkls (Ņujorkas apgabala kods), pasts, kurināmā bāze, pārtikas un citu krājumu noliktavas, auto remonta un citas darbnīcas. Un pašā centrā - pati vēstniecības ēka, masīvs jaunamerikāņu bunkurstila paraugs ar iegremdētām spraugām logu vietā, filtrēta un hermetizēta gaisa kondicionēšanas iekārta, kas pasargās ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanas gadījumā, un plašām biroju telpām, kur pietiek vietas simtiem darbinieku. Gan vēstniekam, gan viņa vietniekam piešķirtas nocietinātas rezidences - pietiekami smalkas, lai tajās varētu rīkot elegantas diplomātiskās pieņemšanas (pat ņemot vērā iespējamu apšaudi no mīnmetējiem).
Runājot par pārējiem vēstniecības darbiniekiem - lielākā daļa no valdības ierēdņiem iekārtosies 619 triecienizturīgos dzīvokļos, kur varēs baudīt vēl neredzētu privātuma līmeni; viens no jūtamākajiem šīs pārvākšanās efektiem būtu Zaļās zonas iekšējo dzīvi apgrūtinošās seksuālās spriedzes mazināšanās. Lieliski - nav šaubu, ka pasaule vispār būtu krietni patīkamāka, ja amerikāņu funkcionāri lielāku daļu enerģijas veltītu mīlas priekiem. Taču diemžēl pat Bagdādes vēstniecībā ar tās romantiku rosinošo atrautību no pārējās pasaules nevar cerēt uz seksuālu risinājumu spriedzes problēmai. Kompleksa iemītnieki pret frustrāciju cīnās ar māju simulācijas palīdzību, pašā Bagdādes sirdī izbaudot amerikāniskā dzīves veida elementus, kas gluži labi varētu būt ievesti no Orindžas apgabala vai Virdžīnijas priekšpilsētām. Jaunajā vēstniecībā ir tenisa korti, koptas ainavas ieskauts peldbaseins ar atpūtas namiņu, kā arī sprādzienizturīgs rekreācijas centrs ar lieliski iekārtotu sporta zāli. Tajā ir lielveikals ar mūžam zemām cenām - vieta, kur iemītnieki (ja vien viņu rangs ir pienācīgi augsts) var iztērēt vismaz daļu no savām piemaksām par darbu smagos un dzīvībai bīstamos apstākļos. Tajā ir savs kultūras nams, skaistumkopšanas salons, kinoteātris un‘Amerikāņu klubs”, kurā pasniedz arī alkoholiskus dzērienus. Un ēdināšanas zona, kurā Trešās pasaules viesstrādnieki ( paši tievi kā skaliņi) gatavo un servē visplašāko gardumu klāstu jebkurai gaumei. Ēdiens ir bez maksas. Uzkodas līdznešanai, svaigi augļi un dārzeņi, suši un mazkaloriju ēdieni. Sendviči, salāti un hamburgeri. Sātīgas amerikāņu mājas maltītes sirdsmieram un teju vai visas pasaules nacionālās virtuves - izņemot Tuvo Austrumu ēdienus; tos gan piedāvā ļoti reti vai vispār nekad. Saldējums un ābolkūkas. To visu pa bīstamajiem ceļiem no Kuveitas piegādā bruņoti konvoji. Vēstniecības iemītnieku vidū izplatās saltas šausmas, ja kompleksā sāk izsīkt, piemēram, jogurta krājumi. Bet Vašingtonā Valsts departamentam nākas risināt tādu problēmu kā pēctraumas stresa sindroms, no kā darbinieki cieš pēc atgriešanās dzimtenē.
Agrāk Amerika tāda nebija. Tieši otrādi, pret vēstniecību iekārtošanu tā izturējās tik vienaldzīgi, ka 1910. gadā, pēc pirmajiem 134 valsts pastāvēšanas gadiem, diplomātiskie īpašumi amerikāņiem bija tikai piecās ārvalstīs: Marokā, Turcijā, Siāmā, Ķīnā un Japānā. Tolaik Savienotajās Valstīs nepastāvēja ienākumu nodoklis. Iespējams, tieši tādēļ, lai iespējami samazinātu izdevumus, valsts finansētās vēstniecības mitinājās īrētās telpās. 1913. gadā amerikāņu ieņēmumi pirmo reizi tika aplikti ar nodokļiem, kas svārstījās no 1 līdz 7 % - tā sakot, atstājot vietu nākotnes izaugsmei. Kongress pamazām atslābināja dzelžaino tvērienu, kādā līdz tam bija sažņaudzis Valsts departamenta budžetu. Un tad ASV uzvarēja Otrajā pasaules karā. 50. gados Amerika iegāja jau kā par sevi pārliecināta lielvara, kas ik uz soļa mērojas spēkiem ar Padomju Savienību. Tā bija lielās diplomātiskās ekspansijas ēra, kad neviena valsts nelikās par mazu vai nenozīmīgu, lai izpelnītos Amerikas ievērību. Savienotās Valstis uzsāka plašu vēstniecību būves programmu. Tāpat rīkojās arī PSRS. Padomju vēstniecības bija smagnējas neoklasiskas celtnes, būvētas no akmens un projektētas tā, lai iedvestu cilvēkos pārliecību, ka šī nedrošā valsts ir paliekošs spēks. Jaunās amerikāņu ēkas, tieši pretēji, bija modernisma paraugdemonstrējumi - metāla un stikla būves, pilnas ar gaismu un pieejamas no ielas. Tās bija iecerētas kā dāsnas, atvērtas un progresīvas valsts simbols, un zināmā mērā šo ideju tiešām izdevās realizēt, piemēram, piedāvājot iespēju piekļūt cenzūras tikpat kā neskartām bibliotēkām, izsniedzot vīzas un finansējumu, organizējot kultūras apmaiņas programmas. Vēstniecību ēku pamatuzdevums tolaik tika stingri paturēts prātā.
Taču, lai cik saulainas likās šīs ASV vēstniecības, tajās, paslēptas tai pašā jauno ēku atainotajā optimismā, mājoja arī amerikāņu politikas tumšākās puses: Amerikas pārmērīgā pašpārliecība, intervences tendences un spēja aukstasinīgi nogalināt, turpinot rādīt nevainīgu vaigu un apskaidrotu skatienu. Šīs īpašības jau sen kļuvušas acīmredzamas pārējai pasaulei, tiesa gan, pašiem amerikāņiem - krietni mazāk. Būtu pamācoši uzzināt, cik šādas lokāla mēroga iejaukšanās operācijas - atklātas un slepenas, lielas un mazas - savulaik vadītas no ASV vēstniecību sienām. To skaits noteikti mērāms tūkstošos. Pirmā atbilde tika dota 1965. gada 30. martā, kad pie ASV vēstniecības Saigonā eksplodēja automašīnā ievietots spridzeklis, sagraujot ēku, nogalinot 22 cilvēkus un ievainojot 186. Nesen, atsaucoties uz šo uzbrukumu, atvaļinātais diplomāts Čārlzs Hils rakstīja: “Politisku šoku izraisīja fakts, ka bija pārkāpts absolūti fundamentāls starptautiskās politikas princips - vienošanās par ārzemēs strādājošo diplomātu un viņu vadīto misiju neaizskaramību.” Šoks - tātad pārsteigums. Vai tiešām neienāca prātā, ka tā pati vēstniecība jau gadiem ilgi bija pārkāpusi Vjetnamas neaizskaramību? Hils tagad strādā Stenfordas universitātes Hūvera institūtā un Jēlā. Izskaidrojot nepatikšanas, kas ASV vēstniecības ārzemēs piemeklējušas jaunākos laikos, viņš raksta: “Vidusmēra amerikāņu tūristam jāzina, ka amerikāņu valdība nav atbildīga par šiem sarežģījumiem. Par tiem atbildīga teroristisko kustību aktivizēšanās; tās devušās zvēriskā uzbrukumā starptautiskās kārtības, likumības un pastāvošās diplomātiskās prakses elementārākajiem pamatiem.”
Hilam ir 71 gads. Viņš bija diplomātiskās misijas koordinators Saigonas vēstniecībā, bet vēlāk uzkalpojās līdz Valsts departamenta personāla daļas vadītāja postenim. Pēc desmitiem valsts dienestā nostrādātiem gadiem viņš, šķiet, liek vienādības zīmi starp savas valdības diplomātiskajiem plāniem un starptautisko kārtību. Viņa pieminētais “vidusmēra amerikāņu tūrists” ir jauna sieviete, kura, iespējams, lolo krietni mazāk pateicības jūtu nekā Hilam gribētos domāt. ASV vēstniecības nav nevainojami šķīstas diplomātiskas oāzes; tās ir teicami izplānoti valdības stropi, kuros spieto CIP aģenti, un tās ārzemēs pārstāv valsti, kas, lai cik apbrīnota, tomēr tiek arī nīsta. Ar to nav jāsaprot, ka CIP vajadzētu aizliegt spert kāju uz šīs svētās zemes vai ka ASV iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās vienmēr obligāti ir neproduktīva - vienīgi diplomātiskā imunitāte ir nepārliecinoša iedoma, kas, gluži dabiski, tiek ignorēta, īpaši ja runājam par partizāniem, kuri paši gan necer ne uz kādu īpašu statusu un ir gatavi cīņā mirt. Tieši tāpat bija arī Saigonā, kur uzcēla jaunu nocietinātu vēstniecību; 1968. gada pašnāvnieciskās Teta ofensīvas laikā ēku pārpludināja patvēruma meklētāji.
Diplomātiskās imunitātes pārkāpumu epidēmija izplatījās visā pasaulē. ASV vēstniecības un to darbinieki kļuva par regulāru uzbrukumu mērķi. Augsta ranga diplomāti gāja bojā teroristu uzbrukumos 1968. gadā Gvatemalā, 1973. gadā Hartūmā, 1974. gadā Nikosijā, 1976. gadā Beirūtā un 1979. gadā Kabulā. 1979. gads iegāja vēsturē arī aramerikāņu ķīlnieku saņemšanu ASV vēstniecībā Teherānā, kur imunitātes pārkāpšanā piedalījās pati Irānas valdība - tiesa gan, šādi demonstrējot savas dusmas par Amerikas lomu nesen gāztā nepopulārā šaha nākšanā pie varas. 1983. gadā atkal pienāca Beirūtas kārta - zem vēstniecības portika eksplodēja spridzekļiem piekrauts autofurgons, sagraujot ēkas priekšpusi un nogalinot 63 cilvēkus. Gāja bojā 17 amerikāņi; astoņi no tiem strādāja CIP Vēstniecību pārcēla uz citu, drošāku vietu, tomēr arī tur 1984. gada septembrī sprāga kārtējais spridzekļiem pilnais autofurgons; šis uzbrukums prasīja 22 dzīvības. Tie nebija atsevišķi, savā starpā nesaistīti notikumi. Desmit gados, kas sekoja 1975. gada sakāvei Saigonā, pasaulē notika gandrīz 240 uzbrukumi amerikāņu diplomātiem un diplomātiskajām ēkām. 1983. gada 23. oktobrī, atkal Beirūtā, teroristi sarīkoja grandiozu sprādzienu pie ASV jūras kājnieku kazarmām, nogalinot 242 amerikāņu karavīrus; to uzskata par lielāko ar kodolieročiem nesaistīto eksploziju vēsturē. Aplūkojot garākus vēstures posmus, var atrast zināmus argumentus par labu amerikāņu ārpolitikai, tomēr tajā brīdī likās pilnīgi skaidrs, ka kaut kas steidzīgi jāmaina. Valsts departaments izveidoja darba grupu, kuras uzdevums bija drošības jautājuma analīze. Tās vadību uzticēja atvaļinātam admirālim vārdā Bobijs Inmans; šis vīrs savulaik vadījis Nacionālās Drošības aģentūru un ieņēmis otro atbildīgāko amatu Centrālajā izlūkošanas pārvaldē. Kā jautāsiet, tādu atbildi saņemsiet - 1985. gada jūnijā darba grupa iesniedza ziņojumu, kurā nebija īpašu pārsteigumu: tika atzīts, ka nepieciešama visaptveroša un radikāla, aptuveni lēšot, 262 ASV ārzemju diplomātiskā dienesta ēku nocietināšana. Mērenāki drošības pasākumi jau bija sākti - ēkām bija ielikti neplīstoša stikla logi un hermētiskas durvis, tāpat arī uzstādīti tērauda žogi, ar puķu podiem rotātas transporta līdzekļu barjeras, novērošanas kameras un kontrolpunkti vēstniecību vestibilos. Inmana ziņojums gāja daudz tālāk, rekomendējot pārcelt vēstniecības un konsulātus uz augstu mūru apjoztām teritorijām vai uzcelt jaunus kazarmām līdzīgus kompleksus pilsētu nomales attālākajos nostūros. Ne mazāk svarīgs priekšlikums aicināja izveidot jaunu birokrātisku iestādi, Diplomātiskās drošības dienestu, kam būtu jāuzņemas atbildība par ārzemēs strādājošā personāla drošību.
Plānu apstiprināja un finansēja Kongress, taču tā pildīšana sākās diezgan gausi un apgriezienus uzņēma visai negribīgi. Kurš tad izvēlas karjeru diplomātiskajā dienestā, lai aizbrauktu uz ārzemēm un tur dirnētu bunkurā? Pirmā Inmana vēstniecība tika pabeigta 1989. gadā Mogadišu, taču bez īpašiem panākumiem - 1991. gadā amerikāņu personāls tika evakuēts ar helikopteru, bet likteņa varā pamestos somāliešu darbiniekus un viņu ģimenes, pārrāpušies pāri mūriem, apslaktēja saniknoti bruņoti uzbrucēji.
Nākamā jaunā stila vēstniecību pusduča celtniecībai bija labāki panākumi, tiesa gan - amerikāņu nodokļu maksātājiem tā bija dārgi. Taču jau 90. gadu beigās šis process apsīka - vidēji gadā tika uzbūvēta tikai viena nocietināta vēstniecības teritorija. Valsts departaments, kas par varītēm vēlējās pēc iespējas ātrāk atvērt jaunas vēstniecības bijušajās padomju republikās, tagad pielika tikpat lielas pūles, lai izvairītos no Inmana standartiem, kā reiz pūlējās, tos ievērodams. Tomēr 1998. gada 7. augustā
al Qaeda ļaudis ar spridzekļiem piekrautās mašīnās uzspridzināja ASV vēstniecības Nairobi un Dāresalāmā, nogalinot 301 cilvēku un ievainojot vēl 5000. Abas vēstniecības bija celtas pēc mūsdienīgiem pilsētas centra ēku projektiem; ne viena, ne otra nebija kaut cik nopietni nocietināta. Uzbrukumā gāja bojā divpadsmit amerikāņi un 39 ASV valdības algoti afrikāņu darbinieki. Klintona administrācija bezspēcīgās dusmās raidīja pret Sudānu un Afganistānu spārnotās raķetes, bet turpat Vašingtonā noalgoja vēl vienu atvaļinātu admirāli, Viljamu Krouvu, kuram uzdeva iedziļināties vēstniecību nocietināšanas problēmā. 1999. gadā Krouvs nāca klajā ar asu ziņojumu, kurā kritizēja ‘ASV valdības” (lasi: Valsts departamenta) “kolektīvo kļūdu” un uzstāja, ka no jauna jāatgriežas pie standartiem, kurus pirms 14 gadiem bija izstrādājis Inmans. Viņš kategoriski pieprasīja, lai drošība turpmāk tiktu likta pirmajā vietā, pārējos apsvērumus - tiklab estētiskus, kā diplomātiskus - atstājot otrajā plānā. Loģika bija saprotama, taču pamatideja nozīmēja, ka līdzekļi ir svarīgāki nekā pati misija. Krietni norāts, Valsts departaments nozvērējās, ka tagad nu gan pret drošības jautājumiem izturēšoties nopietnāk. 2000. gadā, kad vadības groži nonāca Kolina Pauela tvērienā, viņš, varētu teikt, izķidāja un arī pārdēvēja departamenta biroju, kas atbildīgs par diplomātiskā korpusa rīcībā esošajām telpām - tagad to sauc par Ārvalstu ēku pārvaldi jeb
OBO (Overseas Buildings Operations) -, un 2001. gada sākumā atsauca ierindā Čārlzu Viljamu, atvaļinātu armijas inženiertehnisko spēku ģenerālmajoru, kuram tika dots uzdevums paātrināt un noturēt rāmjos vērienīgu 14 miljardus dolāru vērtu celtniecības programmu. Tās pamatmērķis bija 10 gadu laikā uzbūvēt 140 nocietinātus vēstniecību kompleksus. Drīz pēc šī pavērsiena sekoja 11. septembra uzbrukumi, kas plānus padarīja vēl steidzamākus.
Viljamss ir dzelžaini nelokāms, taču laipns cilvēks ar vājību uz elegantiem uzvalkiem. Lai gan viņš atvaļinājās no bruņotajiem spēkiem jau 1989. gadā, tomēr vēl joprojām labprāt dēvējas par ģenerāli - reizēm arī par direktoru. Viljamss saņēmis daudz medaļu un balvu. Aiz lieliskajām manierēm nepārprotami slēpjas ļoti lepns cilvēks. Pie daudzajiem Viljamsa sasniegumiem pieder Izcila lidotāja krusts, saņemts militāro helikopteru pilota gados Vjetnamā. 90. gadu sākumā viņam nācās tikt galā ar vēl smagāku pārbaudījumu, vadot Ņujorkas pašvaldības skolu celtniecības programmu. Viljamss ir afroamerikānis un Cionas kalna Apvienotās Metodistu baznīcas draudzes priekšsēdētājs. Viņu uzskata arī par vienu no izdarīgākajām un spējīgākajām amatpersonām pašreizējā Valsts departamentā; Kongress Viljamsu slavējis par konveijera efektivitāti, ko viņš ieviesis vēstniecību celtniecībā.
Viljamsa panākumu būtība slēpjas faktā, ka viņš piedāvā vienu vienīgu standarta projektu, Jauno vēstniecības kompleksu
(NEC jeb
New Embassy Compound), kura centrā atrodas ēka ar iekšējo pagalmu; tas tiek piedāvāts trīs dažādos izmēros - mazā, vidējā un lielā. Atsevišķu elementu izkārtojumā iespējamas variācijas, kas atkarīgas no konkrētās atrašanās vietas un specifiskām vajadzībām, taču lielākoties tās ir virspusējas un izpaužas kā atšķirības aizņemtajā platībā, ainavā un krāsu gammā. Arhitektūras kritiķi šo vienveidību nosoda - it kā Valsts departamentam vēl joprojām vajadzētu nodarboties ar drosmīgu jaunu ideju īstenošanu, taču šādas iedomas (pat pieņemot, ka tās kādreiz bijušas pamatotas) tagad bezcerīgi novecojušas. Viens jaunā parauga vēstniecības komplekss izmaksā no 35 līdz 100 miljoniem dolāru. Pēc pašreizējiem valdības standartiem tas ir lēti. Pagaidām Viljamss pabeidzis 50 un gadā saražo 14 jaunus kompleksus.
Šīs vēstniecības ir baiļu artefakti. Mūru iejoztas un jūras kājnieku apsargātas, tās atrodas tālu no pilsētu centriem un atstatu no ielām. Vidēji šāds komplekss aizņem 4 hektārus. Apmeklētājus sagaida izolētās kompleksa ārmalas celtnēs, kur notiek drošības pārbaudes. Šie bruņotie kambari projektēti ne tikai pūļu atvairīšanai (kā tas bija senāk), bet arī atsevišķu uzbrucēju izolēšanai un viņu spridzekļu trieciena slāpēšanai. Tos, kuri pārbaudes izturējuši, var kompleksā ielaist, taču viņiem eskorta pavadībā jādodas taisnā ceļā uz savu galamērķi, turklāt demonstrējot žetonu, kas brīdina, ka šāda apsardze nepieciešama. Žetons ir tā ķēde, ar kuru piesieti vēstniecības viesi. No tās var uz brīdi aizbēgt, iegriežoties kādā no tualetēm; šādi apmeklējumi, lai cik īslaicīgi, tomēr ir zināms atelpas brīdis. Labierīcības dīvainā kārtā ir grafiti pilnīgi neskartas, un tajās nav ieraugāms ne mazākais mājiens uz dzīvi, kas norit vēstniecības sienās - lai kā apmeklētājs vēlētos kaut ko tādu ieraudzīt.
Gandrīz to pašu var teikt par visu vēstniecības interjeru ar nevainojami tīrajiem iekšpagalmiem un konferenču zālēm, mākslīgo apgaismojumu un spodrajiem triecienizturīgajiem gaiteņiem ar oficiālu instanču apstiprinātiem mākslas darbiem pie sienām. Kabinetu iemītnieki sasēdušies pie saviem datoriem; uz rakstāmgaldiem izstādītas fotogrāfijas no ārzemju ceļojumiem - ģimenes pozē pērnā gada brīvdienās Alpu slēpošanas kūrortā, peldas Bali vai sastājušās pie afrikāņu namiņiem. Lūk, tādas priekšrocības šādam darbam svešās zemēs. Bet tikām pulksteņi rāda, kā iet laiks - rādītāji apiet divus apļus, iekams kārtējā vēstniecības diena ir galā. Vai ir jau nakts? Logi ir biezām rūtīm iestiklotas spraugas augstu no grīdas. Vai ārā ir karsts? Auksts? Dabiskais gaiss tiek filtrēts un kondicionēts, pirms to ielaiž telpās. Cilvēki, kuri izvēlas ielu nedrošību, iespējams, gūst labāku priekšstatu par dzīvi ārpus mūriem - nu un tad? Krouvs Valsts departamentu kritizēja par to, ka tas pārāk maz darījis. Jaunās vēstniecības pilnībā atbilst Inmana standartiem. Viljamsa taisnošanās par to ir nevajadzīga. Viņam liekas aizvainojoši, ka šīs ēkas bieži dēvē par diplomātiskajiem bunkuriem, uzsverot, ka šādi pasaulei tiekot sūtīts nepareizs signāls. Uz to Viljamss atbild, gluži pareizi norādot, ka vēstniecības nepavisam nav tik brutāli cietokšņi, par kādiem varēja kļūt, un ka pieliktas lielas pūles, lai nocietinājumi tik ļoti nedurtos acīs. Taču tad viņš atļaujas vēstniecību kompleksus nosaukt par viesmīlīgiem - un tādi gan tie nevar būt pēc definīcijas. Labāk būtu atbildēt uz kritiku bez izlocīšanās - ja vien Viljamss varētu atļauties būt tik atklāts. Jaunās vēstniecības tik tiešām ir bunkuri. Tie ir minimāli acīs krītoši bunkuri, kas pieklājīgi iekļauti ainavā un atrodas tik tālu nost no acīm, cik nu tas bijis praktiski pieņemami, un tikpat lielā mērā kā uz savu iespaidīgo masu paļaujas arī uz diskrētu tehnoloģiju - taču tik un tā ir un paliek bunkuri. Vēstniecību ēkas, kurās nav iekārtoti oficiāli mājokļi (un tādu ir vairākums), arvien biežāk ir savienotas ar dzīvojamo kvartālu anklāviem, kas arī ir nocietināti un apsargāti. Un - nē, ne jau tā Valsts departaments vēlētos rīkoties ideālā pasaulē. Taču būsim nu atkal atklāti. Šie kompleksi tiešām ir baiļu artefakti, taču būtu pārspīlēti apgalvot, ka tie pasaulei vēstī par Amerikas naidīgumu vai bailīgumu - it kā vietējie iedzīvotāji būtu tādi vientieši, ka nesaprastu, kāpēc diplomātiem nepieciešama šāda aizsardzība, un, ilgi un pamatīgi vērojuši Savienotās Valstis, paši nebūtu nonākuši pie sava neatkarīgā viedokļa. Šo novērojumu pamatā ir tirdznieciskie un finansiālie sakari, imigrācija, tūrisms, televīzija un mūzika, internets un ziņu reportāžas par šīs lielvalsts politiku un kariem - visa tā organiskā globalizācijas masa, kas, starp citu, padarījusi nevajadzīgu vēstniecību kādreizējo lomu praktiski jebkādas informācijas nodrošināšanā. Tieši tas, ka citās zemēs par Ameriku radušies tik pamatīgi un niansēti uzskati, ļauj izskaidrot faktu, ka vienkāršos amerikāņus lielākoties uzņem labi pat vietās, kur valda dziļš nicinājums pret ASV valdību. Jebkurā gadījumā, Viljamsam dotās pilnvaras nav paredzētas, lai iedziļinātos pārmaiņu skartās pasaules iekārtas pamatos. Viņa uzdevums ir praktisks un šauri definēts. Lai kādi būtu iemesli, Savienotās Valstis nonākušas situācijā, kad darbam ārzemju misijās nepieciešami 12 000 diplomātiskā dienesta darbinieku. Nav šaubu, ka šie cilvēki ir iespējamu uzbrukumu mērķi, un nekas neliecina par to, ka jebkādas ārpolitikas reformas varētu tuvākajā laikā garantēt viņu drošību. Tik ilgi, kamēr Savienotās Valstis uzskata par nepieciešamu savu klātbūtni šajās valstīs, Valsts departamentam savukārt neatliek nekas cits kā vienīgi viņus aizsargāt. Jaunie nocietinājumi nebūt nav ideāls risinājums, īpaši tāpēc, ka vienmēr būs iespējams atrast kādu vieglāk pieveicamu mērķi - vai nu amerikāņu, vai sabiedroto lauciņā. Piemēram, 2003. gadā, kad ASV Stambulas konsulāts pārcēlās uz bunkuru 45 minūšu brauciena attālumā no vecās atrašanās vietas pilsētas centrā, islāmistu teroristi uzbruka tā agrākajiem kaimiņiem, britu konsulātam un Londonas
HSBC bankas filiālei - viņi gluži vienkārši nolēma, ka būs pārāk grūti tikt galā ar amerikāņu nocietinājumiem. Toreiz gāja bojā trīsdesmit divi cilvēki, ieskaitot Lielbritānijas ģenerālkonsulu Rodžeru Šortu. Lai cik skumji tas būtu, ASV valdības šaurākajās aprindās pārcelšanos uz jauno konsulātu tik un tā atzina par veiksmīgu - mirušo vidū taču nebija nevienas amerikāņu amatpersonas. Tāpēc nākas atzīt, ka Viljamsam tiešām ir visas tiesības lepoties ar savu darbu. Kad tas būs galā, Valsts departamentam patiesi vajadzētu papildināt viņa medaļu kolekciju.
Taču Viljamsa klienti vēstniecībās gan nonākuši nepatīkamā situācijā. Nepieciešamība aizsargāties būtiski ierobežojusi viņu redzeslauku tieši šobrīd, kad globalizācija tik ļoti mazinājusi šo iestāžu lomu. Drošība viņiem ir gan nepieciešamība, gan lāsts. Šo nelāgo situāciju es pirmoreiz ievēroju jau pirms vairākiem gadiem Sudānas galvaspilsētā Hartūmā.
Tas bija 1994. gadā, gandrīz desmit gadus pēc Inmana ziņojuma un četrus gadus pirms
al Qaeda uzbrukumiem Nairobi un Dāresalāmā. Sudānā tolaik pie varas bija revolucionārais islāmistu režīms, kura uzaicināts valstī bija ieradies Osama bin Ladens. Manā viesnīcā, visnotaļ noplukušā iestādījumā, mitinājās kādi 50
al Qaeda ierindas biedri - pa vairākiem cilvēkiem vienā numurā. Līdz vēlai naktij viņus varēja redzēt satupušus uz grīdas un iegrimušus klusinātās sarunās - aizvērt durvis neviens nepūlējās. Mēs noslēdzām piesardzīgu mieru un reizēm pat kopā dzērām tēju pie plītiņām uz viņu istabas grīdas. Es neslēpu savu ziņkārību. Tie bija bārdaini vīri, kas ar savu ģērbšanās manieri atdarināja Muhamedu - rūdīti džihādisti, kuri bija cīnījušies Bosnijā un Afganistānā. Daži runāja par saviem uzskatiem un pagātni; par nākotnes plāniem es nevaicāju.
Sarunās ar islāmistu revolucionāriem un teorētiķiem es Hartūmā pavadīju mēnesi, stundām ilgi klejojot pa ielām. Pilsētā nemanīja gandrīz neviena, kurš nebūtu sudānietis, lai gan reizēm apvidus mašīnās ar gaisa kondicionētājiem, jumta antenas šūpodami, garām pabrauca ārzemju humānās palīdzības darbinieki. Pilsēta bija trūcīga. Dienas bija karstas. Divas reizes mani aizturēja par spiegošanu; abos gadījumos man bez pūlēm izdevās izskaidroties un tikt brīvībā. Es ne reizi nejutos apdraudēts. Kādu dienu aizstaigāju līdz ASV vēstniecībai, cerot uzklausīt dziļāku revolucionārās ainas analīzi.
Tā bija viena no improvizēti nocietinātajām vecā stila vēstniecībām un atradās tieši ielas malā, netālu no pilsētas centra - gandrīz pilnīgi neaizsargāta pret uzbrukumiem. Ēkā valdīja manāmi miegaina atmosfēra. Iekšā mani sagaidīja labdabīgi noskaņots jūras kājnieks, kurš pastāstīja, ka viņam šodien gadījies izvilkt nelaimīgo lozi. Es tikos ar kādu diplomātiskā dienesta darbinieku, kura pienākumos ietilpa sekot jaunākajiem politiskajiem notikumiem - patīkamu cilvēku ar izsmeļošām zināšanām par Sudānas oficiālo valdību, bet, kā izrādījās, niecīgu priekšstatu par valstī notiekošo revolūciju. Mans sarunu biedrs to nemaz neslēpa un bija izbrīnīts, dzirdot, ka man visu šo laiku izdevies uzturēties pilsētā bez šofera vai apsardzes. Viņam bija jautājumi, uz kuriem likās svarīgi atrast atbildi - kas īsti ir šie islāmisti, kādas ir viņu attiecības ar armiju, cik naidīgi viņi noskaņoti pret amerikāņu interesēm, cik plašs viņiem atbalsts tautā un kāpēc visi šie džihādisti sabraukuši galvaspilsētā? No sudāniešu amatpersonām vai dažādiem mahinatoriem, kas mēdza uzrasties vēstniecībā, lai piedāvātu darījumus, viņam nebija izdevies saņemt pārliecinošas atbildes. Arī es nevarēju palīdzēt, tikai ieteicu vairāk staigāt apkārt, dibināt pazīšanās, pavadīt vakarus pilsētā. Viņš tikai pasmaidīja par manu naivumu. Darbs Hartūmā tika uzskatīts par dienestu īpaši smagos apstākļos. Diplomāti uzturējās vienīgi vēstniecības telpās un rezidencēs, bet cauri pilsētai pārvietojās bruņotu automašīnu konvojos. Amerikāņu klātbūtnes sākotnējais mērķis nebija aizmirsts, taču bija spēkā drošības plāns, un tas visas pārējās intereses bija atbīdījis otrajā plānā.
Uz mata tāpat tagad noticis ar jauno vēstniecību kompleksu un to “flagmaņa” - Bagdādes megabunkura - celtniecību. Tāda ir šī paradoksālā procesa dinamika - noteicošo lomu spēlē līdzekļi, bet mērķis pamazām izgaist no redzeslauka. Savienotajām Valstīm ir intereses visā pasaulē, un tām vajadzīgi rīki, kas ļautu uz šiem mērķiem virzīties, taču drudžainajā un saspringtajā 21. gadsimtā no statiskās diplomātiskās vēstniecības - tālas pagātnes produkta - labuma vairs nav īpaši daudz. Liekas gan, ka ASV valdībai tas ir diezgan vienaldzīgi. Inmana jaunā birokrātija - Diplomātiskās drošības nodaļa - sazēlusi un uzplaukusi par milzu institūciju, kas nodarbina vairāk nekā 34 000 cilvēku visā pasaulē un algo tūkstošiem privātu darbuzņēmēju - un viņiem visiem nepieciešama drošība. Augstākstāvošie no šī dienesta funkcionāriem sēž simtos diplomātiskā dienesta ēku, identificējot gluži reālus drošības draudus un izsludinot arvien jaunus ierobežojumus, ko reti kurš vēstnieks atļausies neievērot. Drošība ir pirmajā vietā, un to panākt ir arvien grūtāk. Bagdādē mīnmetēju apšaude kļūst arvien precīzāka un intensīvāka. Pērnā gada jūlijā, kad vienas pēcpusdienas laikā Zaļajā zonā trāpīja 30 mīnas, kāds amerikāņu diplomāts ziņoja, ka viņa kolēģu vidū pieaugot dusmas par to, ka viņi tiekot “neapdomīgi pakļauti briesmām” - it kā karš būt manta ar brīdinošām uzlīmēm uz iesaiņojuma. Tagad vismaz peldbaseins ierīkots šāviņiem neaizsniedzamā vietā. Vēstniecības personālam dots rīkojums, pārvietojoties no ēkas līdz ēkai vai uzturoties nenocietinātās telpās, valkāt bruņu vestes un aizsargķiveres. Tajos retajos gadījumos, kad funkcionāri vēlas atstāt Zaļo zonu un mērot nelielu attālumu, lai tiktos ar irākiešu amatpersonām, viņiem lielākoties jāpārvietojas bruņotos apvidus auto, bieži vien privātas apsardzes vienības pavadībā. Vēstnieks Raiens Krokers izdala savam personālam jauna modeļa aizsarginventāru un piebārstījis Bagdādes ainavu ar 151 betona patvertni. ASV Senāts netaisās no viņa atpalikt un kādā ziņojumā ieteicis uzstādīt telefonkonferenču sistēmu, lai “uzlabotu sadarbību” ar irākiešiem, kuri dažos gadījumos var atrasties nieka pārsimt metru attālumā. Tātad varētu teikt, ka jaunā vēstniecība vēl nav ideāla, taču - vismaz pēc Valsts departamenta standartiem - ir ceļā uz pilnību. Kas notiek? Ir uzcelta nocietināta Amerika naidīgas pilsētas vidū, piepildīta ar tūkstošiem ierēdņu no visām iespējamām ASV valdības iestādēm un apgādāta ar budžetu, kas ļauj algot tūkstošiem darbuzņēmēju, kuri paveiks to, ko nav izdarījuši citi. Puse no šī varenā kolektīva nodarbojas ar pašaizsardzību. Otra puse ir tik izolēta no Irākas dzīves, ka, brīžos, kad nešķiež līdzekļus irākiešu ēterā, tik un tā nenodarbojas ne ar ko produktīvāku par pašu eksistences atražošanu. Izolācija ir nepieciešama drošībai, taču šeit jau atkal spēkā tā saucamais procesa paradokss - un tas nenotiek Irākā vien. Novecojušais priekšstats - doma, ka tradicionālās vēstniecības un viss, kas pie tām pieder, ir nepieciešams - cietis sakāvi, taču neviens netaisās atkāpties maliņā, lai padomātu par to, kāds tad īsti bijis veco vēstniecību mērķis. Nē, mēs metāmies uz priekšu, krampjaini koncentrējušies uz domu, ka jaunās ēkas jāceļ lielākas un izturīgākas. Drīz pienāks diena, kad tās sasniegs pilnību un kļūs neieņemamas un bezjēdzīgas.
Pirms dažiem mēnešiem man piezvanīja draugs, kāds ASV armijas ģenerālis, kuram ir pamatīga pieredze Irākas lietās. Viņš apjautājās, kādas ir manas domas par šībrīža situāciju un konkrēti par to, kādas ir izredzes, ka pastiprināts papildspēku pieplūdums Bagdādē varētu dot labus rezultātus. Es biju pesimistiski noskaņots un sacīju: “Desmit reiz nulle ir vienāds ar nulli. Patruļām nav nekāda kontakta ar to, kas notiek uz ielām.” To pašu es būtu varējis teikt par vēstniecībām. Likās, ka draugs man piekrīt, taču, atsakoties ļauties izmisumam, nākamo soli viņš ierosināja mīklas formā.
“Ko darīt, ja esi aizracies līdz strupceļam?”
“To nu pasaki man pats,” es atteicu.
Viņš sacīja: “Nevajag rakt tālāk.”
Raksts publicēts žurnālā Vanity Fair, 2007. gada novembrī.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
