Autobāņi un 34. gada rīslings

“Autore un bijusī TV raidījumu vadītāja Eva Hermane atstādināta no sarunu šova vadīšanas, jo nav atvainojusies par izteikumiem, kas slavina nacistu laika ģimenes politiku.”

Spiegel Online, 2007. gada 11. oktobrī

Nav pat svarīgi, ko īsti savas jaunākās grāmatas “Noasa šķirsta princips” (Das Prinzip Arche Noah) atvēršanas pasākumā teica nu jau bijusī TV raidījumu vadītāja un četrreiz precētā ģimenes vērtību aizstāve Eva Hermane. Laikraksta Hamburger Abendblatt žurnāliste Barbara Mellere to sadzirdēja un pierakstīja šādi: Trešā reiha laikā “bijis daudz ļaunuma, piemēram, Ādolfs Hitlers, taču bijušas arī labas lietas. Piemēram, mātes loma sabiedrībā. To iznīcinājusi 68. gada paaudze, un ar to skaidrojamas problēmas mūsdienu sabiedrībā”. Ar to pietika, lai sabiedriskā televīzija NDR Hermanei uzteiktu darbu, bet Vācijas presē izceltos kārtējais tracis. Līdzīgi, kā toreiz, kad izrādījās: Ginters Grass dienējis SS, bet Jozefs Racingers jeb tagadējais Romas pāvests Benedikts XVI savulaik bijis hitlerjūgenda rindās. Patiesībā Hermanes replika par nacistiem un ģimenes vērtībām ir tik saputrota, ka to skaidri saprast nav iespējams, un Melleres rakstītais ir tikai interpretācija, nevis citāts. To apliecina internetā atrodamais runas audioieraksts un tā atreferējums vairākos preses izdevumos: “Un mums Vācijā atkal jāatgūst tā cieņa pret māti, kas diemžēl tika sagrauta nacionālsociālisma un tam sekojošās 68. gada kustības laikā. Ar 68. gada paaudzi tika gandrīz viss, visas mūsu vērtības, tas bija šausmīgs laiks, tas bija pilnīgi jucis, ļoti bīstams politiķis, kurš vācu tautu veda iznīcībā, mēs visi to zinām, taču toreiz arī tas, kas bija labs, tās ir vērtības, tie ir bērni, tās ir mātes, tās ir ģimenes, tā ir solidaritāte – tas viss tika iznīcināts. Nekas vairs nedrīkstēja palikt, kā bijis” (www.duesseldorf-blog.de/audio/Eva_Herman.mp3). Hermanes nelaime ir tā, ka viņa vienā elpas vilcienā minējusi vārdus “nacionālsociālisms” un “labi”. Vācijā tā darīt nedrīkst, vismaz ieslēgta mikrofona priekšā ne. – Nu, Georg, kā tad ir, vai Hitlera laikā viss bija slikti? – zobojoties prasu savam paziņam, kurš studē Eihštetes Katoļu universitātē Bavārijā un pēc pāris gadiem gatavojas kļūt par skolotāju vai psihologu skolā. – Jā, viss bija slikti, – viņš atbild. – Un par holokaustu – jūties vainīgs? – es turpinu. – Jā, jūtos vainīgs, – Georgs monotoni atbild. – Beidz ākstīties, tu tiešām tā domā? Es taču te nestāvu ar ieslēgtu diktofonu! Georgs domīgi kož vārītā olā un saka, ka neesot gan viss bijis tik slikti. – Tajā laikā būvēja autobāņus, pa tiem mēs vēl tagad braucam. Uz ielām bija droši, un bezdarba tikpat kā nebija, – viņš uzskaita Hitlera laika labumus. Žurnāls Stern tagad ar šausmām secinājis, ka līdzīgi Georgam domā ceturtā daļa vāciešu. Autobāņi, zems bezdarba un noziedzības līmenis ir visbiežāk minētie nacionālsociālisma plusi, daži tiem pieskaita arī 1934. gada vīnogu ražas rīslingu – tas esot bijis izcils. Žurnālistu secinājums: vāciešiem par Hitlera laiku jāstāsta vēl vairāk, un tad viņi sapratīs, ka darbs pie autobāņu projektēšanas tika sākts jau pirms Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā, bezdarbs uzveikts ar nodarbinātības palielināšanu militārajā industrijā, un vēlāk par visiem vāciešu ieguvumiem būtu nācies maksāt karā pakļautajām Austrumeiropas tautām. Nevarētu teikt, ka Vācijā trūkst informācijas par nacionālsociālistu noziegumiem. Universitātes bibliotēkas meklētāja formā ierakstot terminu “Vācija”, “nacionālsociālisms” un “pagātnes izpratne” (Vergangenheitsbewältigung) kombināciju, es iegūstu 176 grāmatu sarakstu. No daudzajām “Atcerēties nākotnei” un “Vectēvs nebija nacists!” izvēlos tikai vienu, to pašu tikai nosaukuma dēļ: “Cik ilgi mums būs jāatbild par Hitleru?” Autors Klauss Mihaels Grolls grāmatā atbildi uz šo jautājumu gan tā arī nesniedz. Pirms pāris gadiem kādā aptaujā 20 % respondentu uz jautājumu “Vai mums šodien vēl jājūtas atbildīgiem par Aušvici?” atbildēja ar “jā”, 74 % – ar “nē”. Kad pirms 10 gadiem mācījos 10. klasē Vācijas pilsētā Oldenburgā, audzināšanas stundā reiz skatījāmies filmu “Šindlera saraksts”, klase devās ekskursijā uz Aušvices nāves nometni, bet vācu valodas stundās mēs kopīgi lasījām grāmatu “Yildiz heisst Stern” jeb “Yildiz nozīmē zvaigzne”. Tas bija vienkāršā valodā uzrakstīts stāts par kādu turku meiteni, kuras ģimeni Vācijā terorizē neonacisti. Neskatoties uz informācijas pārbagātību, Hitlera laiks ir tabu tēma, kuru pavisam atklāti un vaļsirdīgi var apspriest tikai publiskās sfēras mazāk izgaismotajos stūros. Vācijas sabiedriskajās tualetēs, piemēram, tikpat kā nav pie mums tik ierasto dzimumlocekļa piktogrammu vai naivu mēģinājumu ar pāris līnijām durvīs ieskrāpēt dzimumakta attēlojumu, toties netrūkst bikli iegrebtu kāškrustu un daudz drošāk vilktu nosodījuma vārdu. Varbūt tādēļ arī 60 gadus pēc Hitlera mēģinājums vienā teikumā publiski minēt vārdus “nacionālsociālisms” un “labi” vienmēr beidzas ar pārpratumiem, histēriju un neauglīgām debatēm, nevis bezkaislīgu atzinumu, ka daļu vēl šodien lietoto autobāņu patiešām radījuši nacionālsociālisti, un tā vai citādi daudzi pēckara Vācijas likumi pārņemti no 30. un 40. gadiem. Galu galā, pat skrējiens ar olimpisko lāpu ir nacistu izgudrojums – pirmo reizi tas notika pirms 1936. gada Olimpiskajām spēlēm Berlīnē.