Austeres

No viņu bļodiņas 

Kad piekritu divas nedēļas padzīvot paziņas vecāku dzīvoklī, lai neapzog, kamēr viņi būs kaut kur projām, es šos cilvēkus gandrīz nemaz nepazinu, miglaini atcerējos viņu sejas no pamatskolas klasesvakariem, kur viņi pāris reizes bija redzēti sēžam strīpā ar citiem vecākiem pie cepumu un sarkanās dzērveņu limonādes galda. Mani neinteresēja viņu piecdesmitgadīgā pasaule, kurā es grasījos pārgulēt kā viesnīcā. Acīmredzot arī viņi nebažījās, ka ziņkārīga svešiniece rakņāsies atvilktnēs vai ēdīs no viņu bļodiņas. Mans bijušais klasesbiedrs iedeva atslēgas, pateica, ka tīra gultasveļa un dvieļi ir nolikti uz dīvāna, ka aiznākamajā otrdienā atgriezīsies, un mēs nevērīgi atsveicinājāmies.

Tiklīdz biju atvērusi durvis, mani pārņēma pilnīgi negaidīta jutoņa: satraukums, kutēšana vēderā, gandrīz vai sajūsma. Pēkšņa interese, bailes, saasinājusies redze un oža. Es vispirms metos uz tualeti, jo iekšas no adrenalīna padeves bija kļuvušas rosīgas. Tur uz plauktiņa stāvēja vairākas grāmatas. Sešdesmit piektajā gadā izdotā Jurija Oļešas stāstu sējumā bija ielīmētas vairākas dzeltenās lapiņas, es atšķīru uz labu laimi un ieraudzīju ar zīmuli atzīmētu rindkopu: “Čehovam ir apbrīnojams stāsts Austeres. Tas uzrakstīts pirmajā personā, stāsta zēns, kas stāv uz ielas līdzās tēvam. Viņi nolēmuši lūgt žēlastības dāvanas. Abi ir izbadējušies. Zēns redz iepretī apgaismotus traktiera logus. Pie sienas ir izkārtne ar vārdu “austeres”. Vārds zēnam šķiet dīvains un viņš prasa tēvam, ko tas nozīmē. Tēvs paskaidro, ka austeres ir dzīnieki, kas mīt jūrā. Izsalkušais zēns iztēlojas kaut ko pa vidu starp zivi un vēzi. Viņam šķiet, ka tas ir ļoti garšīgs dzīvnieks. No tā vāra zivju zupu. Bet tēvs stāsta, ka austeres dzīvo vākos kā bruņrupuči, un tās ēd dzīvas. Tas zēnu satriec. Ēd dzīvas? Zēns redz vardi, kas sēž gliemežvākā un kustina žokļus. Dzīvnieks viņam šķiet pretīgs, bet zēns ir izsalcis un iztēlojas, ka ēd to. Viņš skaļi sauc, ka grib austeres. Diviem garāmejošiem frantiem tas šķiet jocīgi. Mazs puika grib austeres! Viņi ved zēnu sev līdzi traktierī un baro ar austerēm.”

Es nomazgāju rokas un paskatījos ledusskapī, jo prātā bija iesēdusies muļķīga doma, ka tur noteikti būs dzīvas austeres. Austeru nebija. Ledusskapi viņi pims aizbraukšanas nebija papūlējušies iztukšot. Tajā bija bļodiņa ar apkaltušām vārītām lēcām, divi tomāti uz sabojāšanās robežas, plastmasas maisiņā ietīts speķa gabals, jocīgs sacukurojies ievārījums no ogām, kādas pie mums neaug – līdzīgas ķiršiem, ar kauliņiem, bet garša pavisam citāda, – vēl neliela burciņa ar uzlīmētu papīrīti, uz kura krievu valodā ar roku uzrakstīts Gruzinskaja adžika, un krāsaina kārbiņa ar rūpnieciski ražotu angļu Ziemsvētku pudiņa pusfabrikātu.

Es piespiedu sevi nomierināties un vairāk nekur nerakņāties. Izvilku no savas somas līdzi paņemto kafiju, uzvārīju ūdeni viņu diezgan apķepušajā tējkannā, sava krūzīte man arī bija līdzi, apsēdos pie televizora. Grāmatplauktos aiz stikla (kur tāds bija), atbalstītas pret grāmatām, stāvēja dažas fotogrāfijas. Septiņdesmito gadu vidusskolnieki ar adītām vestītēm un pagariem, vidū pāršķirtiem matiem, viens no viņiem drusku līdzinājās manam klasesbiedram, no kā es secināju, ka tas varētu būt viņa tēvs. Kāda no meitenēm varēja būt māte – atcerējos, ka viņi abi esot gājuši mūsu skolā. Kādi viņi izskatās tagad? Nevienas jaunas fotogrāfijas tur nebija. Nu, kāpēc man tas vispār būtu jāzina? Bet es vairs nespēju apstāties. Guļamistabā atvēru skapi. Visa skapja apakša bija pilna ar sieviešu kurpēm, kas bailīgi skatījās uz mani kā truši no pēkšņi attaisīta būra. Es izmetu visas kurpes uz grīdas. Tās bija 38. un 39. izmēra, izplātītas, ar ievalkātām krunkām, melnas, sarkanas, čūskādas imitācija, impregnēts audums. Sievietei, kas tās valkā, vajadzēja būt smagai. Es atkal pagrābu veco fotogrāfiju. Viena no meitenēm bija augumā lielāka par citām, nolēmu, ka tā būs viņa. Viņai bija taisni tumši mati un diezgan savāda seja – dūšīgi vaidziņi, mīlīgas kaķacis, bet mute tāda, it kā viņa būtu spīdzināta – strīpa ar kaktiņiem uz leju. Trūka tikai rētas pār vaigu. Viņas tagadējais vīrs, ja viņš tas bija, stāvēja līdzās un izskatījās pēc nogrābta kanārijputniņa. Skapī karājās viņu abu drēbes, bet kurpes viņš glabāja citur, tām nebija pieticis vietas.

Es atvēru rakstāmgalda atviktni, atradu mapi ar dokumentiem un izpētīju katru papīrīti, katrus ārā neizmestos vāciņus, bibliotēkas lasītāju kartes, DOSAAF, komjaunatnes, arodbiedrības, LNNK, Tautas frontes biedrakartes, neizlietotus 80. gadu pārtikas talonus, izziņas, kvītis, Gunta un Mairitas (izrādījās, ka tā viņus sauc) laulības apliecību, automašīnas Opel tehnisko pasi, televizora, ledusskapja un putekļusūcēja līzinga līgumus (tie bija pirkti pirms vairākiem gadiem un jau izmaksāti), Gunta darba līgumu (viņš strādāja kaut kādā būvfirmā), Zemesgrāmatu (Mairitai kaut kas piederēja Plakanciemā). Es ošņāju Mairitas smaržu pudelītes, pēc zāļu kastītes satura mēģināju noteikt slimības un secināju, ka vismaz vienam no viņiem ir paaugstināts asinsspiediens un kāds ir mēģinājis ar plāksteru palīdzību atmest smēķēšanu. Saskaitīju dažādus viņu veļas gabalus, sapratu, kurš no viņiem prot spēlēt klavieres (Mairita, jo vienā vecā mūzikas skolas repertuāra grāmatā bija ierakstīts viņas vārds), uzgāju, kur viņi liek saņemtos apsveikumus un vēstules, visbeidzot atradu arī vairākus albumus, kuros Mairita bija pacentusies pierakstīt pie bildēm, kas tajās redzams, un papētīju radurakstus. Mani neatstāja sajūta, ka no manis tiek slēpts kaut kas svarīgs, ka viņiem ir kāds noslēpums – varbūt seksuāls? krimināls? romantisks? politisks? – kuru uzzinot, atklāsies arī šīs nobružātās un diezgan bezcerīgās dzīves priekšmetu jēga. Un es turpināju: makšķerēšanas piederumi, teātru programmiņas, recepšu klade, aploksnīte ar pārejas gadu papīrnaudu, maisiņš ar salocītiem dāvanu papīriem, manikīra piederumi. Viņi nebija ņēmuši ceļojumā līdzi nagu vīlīti, bet droši vien viņiem bija vairākas.

Vēl daži papīri plastmasas dokumentu vāciņos gulēja priekšnamā uz spoguļa, es tiem biju sākumā paskrējusi garām. Viņi abi pirms nedēļas bija miruši, vienā dienā, droši vien cietuši avārijā ar savu opeli.

Ieva Vītola

Zaķītis ar kauna maisu

Starp žurnālistiem nemēdz būt solidāras jūtas, vismaz lielākoties tās ir tēlotas. Starp žurnālistiem visvairāk mēdz būt kauna jūtas, šķiet, kauns ir ierakstīts šīs profesijas būtībā, jo samākslotas savstarpējās attiecības un situācijas jāpadara par dzīvu notikumu. Ikreiz, kad tu skaties, kā šo darbu dara citi vai tu pats, tevi pārņem kauns dažādās gradācijās, kuru var pieņemt kā vispārēju profesionālu kretīnismu. Rīgā, Madelēnas Olbraitas preses konferencē Traumatoloģijas institūta zālē sapulcējušies ap divdesmit žurnālistu un sasēdušies kopā pa kreisi, dakterīši baltos halātos arī ieradušies kā uz obligāto politinformāciju un sasēdušies pa labi. Preses konferences pieteiktā tēma – osteoporoze. Mani vienmēr pārņem neērtības sajūta, kad konferenču vadītāji izziņo brīdi žurnālistu jautājumiem. Tajā mirklī visi parasti pievēršas saviem bloknotiem un kaut ko intensīvi turpina pierakstīt vai arī sāk pētīt dēļu savienojuma vietas konferenču zāles grīdā. Olbraitas preses konferencē notiek tāpat. Nekas vēl nav pateikts, bet visi galvas nodūruši sēd un pieraksta kaut ko, nezin ko. Iestājas klusums. Es pie sevis cīnos ar drosmi un kautrību, lai pieceltos un kaut ko pajautātu, piemēram, vai bijusī ārlietu ministre domā, ka pastāv tādas speciālas sieviešu politiķu tēmas. Klusums ilgst varbūt minūti. Žurnālistiem tiek atgādināts, ka citas iespējas vairs nebūs. Dotās vienreizējās iespējas neviens neizmanto, Olbraita caur briļļu augšmalu neizturami caururbjoši veras žurnālistos, vispārējo neērtības sajūtu darot vēl lielāku. Baltos halātos tērptie dakteri pat nepaspēj nofotografēt Olbraitu, tikai dzirdams, kā viņi savā starpā sačukstas par piedzīvoto kolektīvo kaunu. Šķiet lieki atgādināt, ka kauns var būt tikai individuāls - bet no žurnālistiem neviens te neatstāj zāli kā zaķītis ar bēdas maisu. Varbūt, ka tas ir labi. Es atceros, kā Verners Hercogs stāstīja – viņš reiz Kannu kinofestivālā aiz kauna esot ieslīdējis savā krēslā tik zemu, cik vien fiziski iespējams – kad Ingmars Bergmans simtiem žurnālistu sācis stāstīt par nāvi. Hercogam bija kauns Bergmana vietā.

Berlīnes kinofestivālā intervēt Džeimsa Bonda filmu mākslinieku Kenu Adamu ieradušās intervēt divas dāmas no Austrijas televīzijas. Telpas, kuras savulaik vāciešiem dāvinājuši amerikāņi, arhitektūras dēļ tautā iesauktas par “grūsno austeri”, pašas par sevi izraisa neērtības sajūtu. Abas austrietes paņēmušas līdzi zīdaini, kuru ievīsta kaut kur gaiteņa gala tualetē vai virtuvē. Mazo austrieti viņām uz intervijas laiku ar tikai mātēm un bērnu zagļiem zināmiem līdzekļiem izdodas noslēpt tik labi, ka bērna klātbūtne netiek pamanīta. Kad ierodas Adamuģimene, dūšīgākā no austrietēm uzreiz pabāž Adamampriekšā grāmatu par viņu, lai ierakstot autogrāfu – un apgalvo, ka par seniem laikiem rakstītais esot viņai paticis, tas esot tik aizraujoši – atgriezties nepieredzētā pagātnē! Viņai pašai itin nemaz nav kauns par to, ko tikko pateikusi, kauns nezin kāpēc atkal iestājas man. Tas ne ar ko neatšķiras no tām mokošajām situācijām, kad skaties televizoru vai lasi avīzes un saproti, ka visi dara kopīgo kauna maisu vēl smagāku.

Cita veida žurnālistiskā kauna situācijas saistītas ar mirkli pirms interviju ieraksta. Lielākoties tajās divās sagatavošanās minūtēs pirms sarunas iestājas klusums un tev ir jāpiedāvā savam nākamajam sarunbiedram kāds bezjēdzīgs izteikums, jo šādas situācijas nepieļauj klusēšanu vai skatīšanos objekta sejā. Un tad tu saproti, ka drosme pārtraukt klusumu ir vajadzīga ne tikai mūziķiem. Atbildētāji, parasti arī izjūtot neveiklā klusuma nepanesamo ilgumu, ir visnotaļ atvērti kaunpilnajam satikšanās ievadam. Un ir aizkustinoši redzēt, kā cilvēki ļaujas vispārējai banalitātei, kuru paģēr lomu sadalījums žurnālistos un nežurnālistos. Režisors Hercogs šajā klusuma pauzē nopriecājās, ka runājamies bibliotēkā starp grāmatām, poļu komponists Preisners acīmredzamās paģirās nolamāja visu vācu tautu, krievu politiķis Javlinskis, droši vien, izgājis apmācību, klusēja un gaidīja, lai gan krievi parasti šo pauzi izmanto, lai pateiktu, kad pēdējo reizi bijuši Jūrmalā.

2001. gada Nobela prēmijas laureāta fizikā Žoresa Aļfjorova uzgaidāmajā telpā sēž divi plikpauraini vīri ap gadiem sešdesmit. Fonā televizors stāsta kaut ko par to, cik ātri Gagarins aplidoja apkārt zemeslodei, aiz loga redzams Smoļnijs, Aļfjorova sekretāre pieplakusi informācijai par kosmonautu, bet plikpauris pievēršas man un prasa, vai mēs esot ar zinātnieku runājuši par politiku. Zinot, ka Aļfjorovs ir pārliecināts komunists, saku, ka nē, un piebilstu, ka politika ir pārejoša. Pats sevi lamāju par pateikto stulbo frāzi un kaunos, jo zinātnes sasniegumi mēdz būt daudz ātrāk pārejoši par politikas “sasniegumiem”. Bet plikpaurim mana atbilde ir gājusi pie sirds. Viņš saka: “Ah, kaut visi žurnālisti būtu tādi.” Un vēl piebilst: “Tādus kā jūs vajadzētu par prezidentu!” Labi, ka pa to logu nevar redzēt Auroru, es nodomāju un turpinu darīt savu kauna darbu, jo žurnālistiskas situācijas nepieļauj drosmīgu klusēšanu, tāpēc ļauj sarunāt un sarakstīt neiedomājamas muļķības. Lai gan domāju, ka arhitektiem arī ir kauns par citiem arhitektiem, rakstniekiem par citiem rakstniekiem, politiķiem par citiem politiķiem, kapračiem par citiem kapračiem.

Gints Grūbe

Fotogrāfa piezīmes

Ceļš ar slaidu pagriezienu no kalna lejup pavēra aizkustinošu skatu uz salauztiem pārbrauktuves semaforiem ar hrestomātisku Vidzemes ainavu fonā. Atsevišķi ņemti, šie objekti varētu iederēties kādā Eiropas modernās mākslas muzeja ekspozīcijā, bet šeit, brīvā dabā, tie ir mūsu folklora – kolektīva un anonīma jaunrade, paaudžu apgūtās prasmes un garīgās bagāžas simbols. Mūsu kopīgais mantojums nav tikai Barontēva Dainu skapis un dziesmu svētku tradīcija, apsveikumi veltījuma koncertos un kapu pieminekļu teksti. Mums ir izlaupītu un izdemolētu objektu tūkstoši. Kolektīvi un anonīmi – kā jau folklora. Kad aptrūks krievu būvēto dzelzceļu, pienāks kārta eironaudas uzburtajiem tiltiem un ātrumceļiem. Folklora ir mūžīga. Tā prātoju saulainā svētdienas pēcpusdienā. Dažas dienas vēlāk izlasīju oficiālu ziņu – tieši šo dzelzceļa posmu tiek likts priekšā likvidēt arī formāli. Bet gan jau paliks vēl kas cits, ko lauzt un postīt. [1. Atbilstoši Dzelzceļa likuma 14. pantam pozitīvu atzinumu par  dzelzceļa posmu Skulte–Aloja–rajona robeža un Aloja–Ipiķi–valsts robeža slēgšanu ir sniegusi Limbažu rajona padome, Igaunijas dzelzceļa administrācija, Nacionālo bruņoto spēku štābs, Latvijas investīciju un attīstības aģentūra, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Valsts akciju sabiedrība Latvijas Dzelzceļš, Valmieras rajona padome, Satiksmes ministrija, Ekonomikas ministrija. Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Satiksmes ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālā Trīspusējās sadarbības padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā. ]

Mārcis Bendiks