Atziņas iz glītuma

 Grasījos uzbrukt pašmāju izglītības sistēmai un lamāt universitātes, kur teju apstājies zinātniskais darbs, pasniedzējiem turot rūpi par rātnu juristu pulkiem, kuri kopā ar lecīgiem tehnokrātiem izdomā likumus un vairo šīs valsts kopproduktu. Tomēr feļetonista asā mēle gandrīz savīta, jo uzbrukuma iespēju ir par daudz.

Piemēram, tīri jēdzīgi varētu ņirgāties par ierēdņu un akadēmiķu aklumu, kavējot humanitāro zinību attīstību. Ar putām uz lūpām es dziedātu himnas klasiskajiem filologiem un filozofiem, apspiestajiem genderistiem, marginalizētajiem teologiem un izdēdējušajiem valodniekiem. Viņu latviešiem milzu bars, bet gan jau izdzīvos, zinu kā, pats no tiem cēlies.

Tikpat labi varētu iešķilt ar kritikas akmeni pa universitāšu ikdienas blāvo viepli. Universitāte šeit un citās pilsētās jau sen nav pētniecības un studiju templis. Pat pēdējo kursu studenti nezina, kurā kursā mācās, bet pasniedzējiem cieņā nodzeltējušas lekciju mapītes, kas studentu tekstuālajā tradīcijā tiek reproducētas kā pelēcīgas kopiju ķīpas. Vienā otrā mācību iestādē ir tik daudz izlaidumu, ka, šķiet, pēc pāris gadiem izlaidums būs katru nedēļu. To varētu novērst vienīgi tad, ja izdotos visas universitātes fakultātes apvienot vienā. Tad visi satilptu vienā Excel tabulā, un miers.

Varētu iecirst zobus izglītības ministrijas un politiķu miesās — mēru zaudējuši viņi bez mitas optimizē, sakārto, atļauj, akreditē, anulē un izdarās vēl pārdesmit jestriem paņēmieniem. Bet negribas arī ķert muļķi, galu galā visi zina, ka ministrijas patiesībā vada sekretāres, mazās, mīļās, iebaidītās pelītes, kuras vienkārši nevar atteikt šefam — nu, jāraksta izglītības koncepcija, labi, galvenais, ka pēc tam braucam uz jūru.

Izglītības problēmai nepieciešams trāpīgs un vienīgs risinājums. Kaut kas līdzīgs vācu Endlösung, varbūt ne tik krass. Sekojošais teorētiskais pamatojums formulēts pēc kabalistikas tradīcijas — desmit un ne deviņi, desmit un ne vienpadsmit. Desmit principi, kuru nevar būt ne vairāk, ne mazāk. Ierobežotā dekāde ir pilnīga, jo ir tāpatīga pati sev. Visus desmit principus noteikti jāīsteno kādā izglītības iestādē, citādi būšu velti paudis viedas atziņas.

Pirmais. Latviešu (arī citu tautību, kuras spiestas vai vēlas mācīties latviski) universitātes un skolas ir konstruētas kā iniciācijas pretmets, kas jāpiedzīvo dažādās vecuma pakāpēs. Sākotnēji adepts (skolnieks) saskaras ar jēdzienu “mācīties”, kas līdzīgs vārdam “mocīties”. Šāds valodas tvērums ir arī arābu valodā, varbūt vēl kādā. Mācības vienmēr saistītas ar mocībām, kaut ko nevēlamu un nīstamu. Savukārt vārds “izglītība” etimoloģiski saistīts ar vārdu “glīts”. Patiešām, ja pašmāju universitāšu meitenes un zēnus salīdzinātu ar Eiropas vienaudžiem, tad pat paviršs vērotājs pamanītu, ka mūspuses mācību vietās lielāka nozīme ir fetišiem — sarkanām lūpām, high heels, jaunām drēbītēm, nabiņām un krāniņiem, kamēr viņpuses studējošie vairāk aizraujas ar tekstiem, grāmatām, nu, labi, bibliotēkas vuārismu un rakstu darbiem. Mācību procesa būtība tātad ir glītums, kas nāk caur mokām. Visus jāieģērbj formas tērpos!

Otrais. Pēdējā laikā studiju process gandrīz nemaz nav saistīts ar radošām mokām. Reti sastopama situācija, kad censonis nelaimīgs sēž istabā, saplēstu papīru kaudzes vidū. Šādu situāciju droši vien radījušas datoru zvērības, kuras, mūs brīdinādams, trāpīgi aprakstījis Staņislavs Lems darbā Bajki robotow. Īsts pētnieks vai literāts raksta ar roku. Gadījuma tekstu kompilācija ir mūsdienu universitāšu sērga – reizēm par nejēdzīgu tekstu kokteili kāds iegūst zinātnisku grādu, bet dziedējošas un jēgpilnas burtu mikstūras autors tiek izslēgts par plaģiātismu. Tā ir netaisnība — mašīnas ārā no universitātēm!

Trešais. Pakaļa ir latviešu studentu Ahileja papēdis. Medicīniski nenoskaidrotu iemeslu dēļ vidējais vācu vai krievu students lasītavā spēj nosēdēt 5 – 6 stundas dienā, neskaitot ikdienas lekcijas. Nejauši izvēlēts vidēji statistiskais pašmāju students tikai gadu pēc studiju beigām iedomājas, ka nebūtu bijis slikti pierakstīties bibliotēkā, jo izrādās, ka tieši tur visu laiku sevi izrādījušas meitenes (resp. zēni, ja kādu pavelk uz tiem). Labs zinātniskais darbs ir izsēdēts, un tikai nelga pieļaus domu, ka fiziskai dibena izturībai nav nekāda sakara ar domas lidojumu.

Ceturtais. Nepieciešams iedibināt Faculty of Freaks, jo lētas sarunas par starpdisciplināru studiju nepieciešamību neko nedod. Vienkārši visus budologus, islāma pētniekus, šamanisma analītiķus un praktiķus, multipsihologus un makromonetāristus ar mikroķīmiķa iemaņām jāsabāž vienā telpā un jāpaskatās, kas iznāks. Sliktākajā gadījumā mīļie kolēģi varēs patērzēt patīkamā gaisotnē, bet labākajā — bail pat iedomāties.

Piektais. Katram, kas alkst labu izglītību, jāvelta laiks studiju braucieniem, vēlams uz lielākām valstīm, nevis kaimiņu pagasta demokrātijas citadelēm. Cik nav gadījies pieredzēt, ka viens otrs iedomājas sevi dzīvojam turpat vai pasaules, ja ne visuma nabā. Kas no tādām domām iznāk, redzams, ja palūkojamies bakalaura darbu tematos, kas veltīti, piemēram, Pokaiņu mežam vai reliģiskajai psihodēlijai. Esmu lasījis tādus darbus, tādēļ no sirds neiesaku jaunajiem censoņiem turpināt tādā pašā garā. Kāpēc britiem aiz kauna jānojauc Stounhendža, bet japāņiem ar irbulīšiem jānodrupina Fudzi kalns? Vai tikai tādēļ, ka mums ir Pokaiņi un kategoriskais Lāčplēša imperfekts? Ticiet man, taipusē arī šis tas dabūjams, brauciet tikai un ņemiet.

Sestais. Masu izglītības nepieciešamību apzinājās jau Ļeņins, laiskajai tautai trīs reizes (sic!) atkārtodams, ka jāmācās. Universitāšu vadība gan lepojas, ka studentu skaits palielinās, taču skarbā īstenība ir citāda. Pirms desmit gadiem tramvajā visi lasīja Nīcši sliktā tulkojumā, bet lauku bibliotēkās pierakstījās rindā uz Gadamera kopoto rakstu pēdējo sējumu, vienīgi pludmalē atļaudamies paniekoties ar tehnisku literatūru par augstfrekvences ietekmi uz reproduktīvo veselību, bet kas notiek tagad? Tauta truli šķirsta sieviešu žurnālus un blenž televīzijas programmas. Masas jāpiespiež mācīties un studēt ar varu, citādi tās piespiedīs visiem lasīt uzrakstus uz pārtikas produktu iepakojumiem. Kurš gan to gribētu?

Septītais — studijas studiju pēc. Abi pirmie vārdi iesākas ar burtu “s”, kas liecina par šī principa normatīvo raksturu, jo burts “s” ir identifikators daudziem mūsu kultūras atslēgas vārdiem, piemēram, “saule”, “sniegs”, “sieviete”, “suns”, “sāpes”, “siltums” utt. Neiedziļinoties niansēs, skaidrs,

ka patiesas studijas nav saistītas ar atalgojuma, zinātniskā grāda vai sabiedriskā stāvokļa gūšanu. Kad Talmūds ir izlasīts, tas jāatsāk lasīt no gala, un tā jādara ar jebkuru grāmatu. Studiju laiks augstākajās mācību iestādēs būtu jāpalielina vismaz līdz 13 gadiem — velna ducis, vilks lai rauj —, tad vismaz būtu kāda jēga sākt.

Astotais. Bezgalība un viss, ko vēl piebilst? Ar to domāta mūža izglītība, un lai oponenti nedzesē muti, ka tas nav iespējams. Starp citu, par zinātniskajiem oponentiem Makss Planks sacījis, ka vai nu tos izdodas pārliecināt, vai arī tie mirst dabīgā nāvē. Prātīgs solis varētu būt vecu cilvēku kvotas noteikšana universitātēs, attiecinot to gan uz docētājiem, gan studentiem. Austrumnieciska gerontokrātija nenāktu par sliktu paaudzei, kuras profesori un baņķieri ir pumpaini tīņi. Negribas slīgt prastās līdzībās, bet iedomājieties vecu cilvēku sen plānotu coitus… Un ja tā darītu ar studijām?

Devītais. Kapā līdzi nepaņemsi — priekšpēdējais princips. Nekam nevajag pārmēru pieķerties, jo viņā pusē no cilvēka tiks paģērētas pavisam citādas zināšanas (ja kādam nav skaidrs, var lūgt feļetonista padomu).

Desmitais. Nepieciešams atrast skolotāju. Parasti cilvēks kaut ko iemācās tikai tad, ja kāds viņam to liek darīt. Tas īpaši attiecas uz valodām un matemātiku, visai svarīgiem priekšmetiem. Ja neviens neko neliek, tad sākas siekalošanās par demokrātiju un reliģiskas vīzijas. Tieši skolotājs ir tas, kas uzdod pa pirkstiem, samīļo, uzcienā ar saldumiem un ar kuru pirmo reizi notiek tas. Turklāt viņš/viņa arī kaut ko iemāca. Skolotājs panāk personības izaugsmi — lai atceramies kaut vai mēma dialoga spriedzes pilnās bērnības situācijas, kad briesmīga ragana dvesa kaut kādas formulas, bet nabaga bērns stāvēja pie tāfeles un iedomājās, kā tagad klasē ienāk sliktie (vācieši, krievi, maniaki, beisbola fani utt.) un pieliek mocībām punktu, ka nožļerkst vien. Bet skolotājs vienādiņ vaid meklējams.

Principi izmantojami ikdienā, sākot ar 2003. gada 1. septembri. Viss.