Atpakaļrāpšanās mūsdienās

“Pēc maniem ieskatiem, jau pati Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas pastāvēšana bija neleģitīma. Tas bija kroplīgs veidojums, ko kroplīga vara izveidojusi uz krievu zemes. Veidojums, kurā tagad pie varas tikuši lauku kretīni no Rietumiem, kas vēlas ņirgāties par inteliģentajiem un rāmajiem krievu iedzīvotājiem.”

Jegors Prosvirins, krievu nacionālistu interneta vietnes “Sputnik i pogrom” (“Pavadonis un grautiņš”) vadītājs

Ar Krievijas un Ukrainas iedzīvotājiem un varu pēdējo mēnešu laikā kaut kas ir noticis, precīzāk sakot – to, ka viņu galvās kaut kas norisinās, apliecina jau senās aizdomas, ka bijušās PSRS un kādreizējo sociālisma valstu lielāko daļu piemeklējis “modernitātes noriets”. To pašu gan var sacīt arī par dažu labu citu Eiropas reģionu, taču tas jau ir cits stāsts.

Noticis ir, lūk, kas. Daudzi rietumvalstu filozofi, publicisti un pat politiķi pirms gadiem trīsdesmit pieciem nosprieda, ka baisajai modernitātei (mūsdienām) ar tās totālajiem kariem un totalitārajiem režīmiem, komunismu un nacismu, smirdīgo nacionālismu un tikpat smirdīgo industriju, kas tā sagandē vidi, ir pienācis gals. Tagad, un jo īpaši pēc PSRS sabrukuma, bija pienākuši postmodernitātes laiki – laikmets bez ideoloģijām, kurā visas iepriekšējo laiku pamatiezīmes bija, ja ne gluži “iznīcinātas”, tad vismaz, kā Hēgelis teiktu, “atceltas”. Totālā kara vietā nāca kiberkari, bumbvedēju uzbrukumus aizstāja hakeru uzbrukumi bez asinsizliešanas, propagandu – diskusijas sociālajos tīklos, fašisms ir aizliegts ar likumu, komunisms aizklīdis uz modīgu kreisi noskaņotu filozofu grāmatām, ogļskābo gāzi spļaujošā rūpniecība pārvietota uz “trešās pasaules” valstīm, bet tās vietā nākusi “pakalpojumu” industrija un tās māsa – “radošā industrija”. Viss it kā tieši tāpat, tomēr pēc būtības citādi. Negrasos te tagad šīs pārmaiņas vērtēt, taču fakts paliek fakts – rietumvalstīs (un daļēji arī Centrāleiropā un Eiropas dienvidos) tā arī ir noticis. Taču neviens nav pievērsis uzmanību tam, ka Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā tā nav noticis. Pēdējā valsts vispār ir īpašs gadījums. Lukašenko diktatūras režīmu var lamāt (pelnīti), cik vien tīk, tomēr tam ir savs visai skaidri saskatāms pamatojums – ja ne gluži ideoloģijā, tad pasaules uzskatā. Mūsdienu Baltkrievija ir valsts, kas necenšas izlikties, ka dzīvo mūsdienu pasaulē. Tā ir industriālo “mūsdienu”, nevis “pēcmūsdienu” pasaules sala ar smago un vieglo rūpniecību, ar industriālajam laikmetam tradicionālu sociālo vidi un sabiedrisko apziņu. Un ar atbilstošu politisko apziņu. Un tāpēc Rietumiem ar Baltkrieviju ir vienkāršāk nekā, piemēram, ar Krieviju.

Krievijā un Ukrainā viss bija pilnīgi citādi, turklāt svarīgi ir tieši tas, ka “bija”. Īpaši Krievijā. Un jo īpaši Maskavā. Naudas pārpilnība izraisīja mūsdienīgu iespēju pārpilnību – vispirms jau tās bija dažādas tehnoloģiskās iespējas. “Rietumu” fasāde, kas ir tipiska Krievijai kopš Pētera I laikiem, atšķirībā no marķīza de Kistīna laikiem, vairs netika veidota klasicisma, bet gan postmodernisma garā. Tas, ka komunistiskā ideoloģija un padomju industrija patiesi sabruka, šo ilūziju tikai pastiprināja. Pilsētās dzīvojošā vidusšķira, jo īpaši tie, kurus dēvē par “radošajiem”, izskatījās gluži tāpat kā kaut kur Vācijā vai Lielbritānijā un pat vēl “eiropeiskāka” nekā Čehijā vai Polijā. Nacionālisms savu patvērumu atrada pie futbola un hokeja faniem vai marginālās politiskajās partijās un grupējumos – tieši tāpat kā Rietumos. Visbeidzot, par bruņoto spēku eksistenci visi atcerējās vien tad, kad uzvirmoja kārtējais skandāls par korupciju vai ārpusreglamenta attiecībām armijā. Un pat starp nejēdzīgi baisajiem pie varas esošajiem politiskajiem klauniem allaž varēja atrast pa kādam liberāli noskaņotam ekonomistam, kas sarunājās universālā, arī Londonā vai Frankfurtē saprotamā valodā. Bet tad piepeši tas viss pazuda, “noplauka trīs dienās”, kā par 1917. gada februāra revolūciju rakstīja Rozanovs. Iegāzās atpakaļ arhaiskajās mūsdienās.

Viss sākās ar retoriku, kuru “labi informēti cilvēki” (t.i., politiķi, “eksperti” un tā dēvētie “polittehnologi”) nevērīgi ieteica neņemt pārāk pie sirds. Tas viss jau tikai “masām”, tikai “tautai”. Tajā pašā laikā viņi neaptvēra, ka retoriskās konstrukcijas, kuru adresāts ir “masas” (tipisks mūsdienu laikmeta jēdziens), un tādu 19.–20. gadsimta mijai raksturīgu jēdzienu kā “vēsturiskās robežas”, “nacionālais raksturs”, “nacionālā revolūcija”, “nāciju pašnoteikšanās tiesības”, “tradicionālās vērtības” lietojums paredz to, ka šīs “masas” dzīvo kaut kādā citā laikmetā nekā paši “oratori” (propagandisti). Citiem vārdiem sakot, politiskā un kultūras elite jau laikus sāka sevi uzskatīt par piederīgu citam, vēsturiski jaunākam laikam nekā tas, kurā dzīvoja pārējie valsts iedzīvotāji.

Bija neērti nolūkoties, kā šī (it kā postmoderniskā) elite centās atrast atbilstošu valodu, lai spētu sarunāties ar mūsdienās dzīvojošajām “masām”. Un Krievija šajā ziņā ir pats spilgtākais piemērs. Mēģinājumi atdzīvināt pirmsrevolūcijas laika valodu izgāzās – visi tie “valdnieki”, “imperatori”, “virsnieku kungi” un pat “pielūgsim To Kungu” īsti nedarbojās un izraisīja vienīgi neizpratni. 1917. gada un Ļeņina valoda bija pārāk bīstama, tajā bija apslēpta patiesi šķiriska un radikāla pieeja, un tāpēc tā varēja uzjundīt nevēlamos jautājumus par mantiskās nevienlīdzības plaisu, kas eliti šķīra no tā sauktās “tautas”. Likt lietā 1930. gadu Staļina valodu arī tā kā bailīgi. Tauta gan uz to it kā ar prieku un dedzību mēdz atsaukties, vienīgi pašai elitei kaut kā nelāgi ap dūšu un neērti (ir taču jācenšas Rietumos izskatīties puslīdz pieklājīgi). Un te nāca atklāsme – protams, ka tai jābūt staļinisma beigu posma retorikai, pēckara padomju krievu nacionālismam, valodai, kas nākusi no laikiem, kad notika cīņa pret “kosmopolītismu”.

Staļinisma beigu posma ideoloģiskais saturs bija arhaizējoša konstrukcija, kas piespiedu kārtā bija radusies kara gados. Hitleru bez patriotisma uzrunāšanas nevarēja pievārēt. Tādā brīdī apkarot pareizticību (un citas oficiālās baznīcas) būtu stulbi. Apelēt pie proletāriskā internacionālisma – bīstami un bezjēdzīgi, jo vācu armijas pamatā bija algots darbs. Staļins bija spiests atteikties no komunisma idejas kā tādas un atgriezties pie vēlīnā parauga (no Aleksandra III līdz Nikolajam II) Krievijas impērijas ideoloģiskajām konstrukcijām, kuru iznīcināšanā pirms gadiem trīsdesmit pats bija čakli piedalījies.

Tas bija dīvains (un neloģisks) impēriskā universālisma un vēlīnā romantisma laikmeta nacionālisma sajaukums. Impērija apvieno, nacionālisms – norobežo, un tāpēc, lai šīs pilnīgi pretējās idejas kaut kā apvienotu, no apputējušās 19. gadsimta lādes tika izvilkti tādi jēdzieni kā “brālīgās tautas” un daudz kas cits.

Tagad mēs esam kļuvuši par aculieciniekiem mēģinājumam šo pašu burvju triku atkārtot vēlreiz. Varētu domāt, ka tas nevar izdoties. Ārprātīgi trulajam pussagremotu industriālisma laikmeta ideoloģijas atkritumu maisījumam nevarētu būt itin nekādu izredžu, jo īpaši tāpēc, ka tam nav ticējuši pat tie, kas paši to piedāvājuši “tautai”. Taču rezultāts ir pilnīgi pretējs. Tam noticēja nevis “tauta”, bet paši ideologi. Un tas apliecina vien to, ka pēcpadomju krievu elite (šobrīd runa ir tikai par to) nekad tā arī nav pārkāpusi modernitātes robežu. Savā garā tā vēl arvien atrodas turpat, un tās galvā turpina skanēt kliedzieni: “Jūras šaurumi būs mūsu!” un “Krustu Svētās Sofijas kupolā!” Tas nebūtu tik skumji, ja vien visi šie ļautiņi būtu tikuši skaidrībā, par kādiem “šaurumiem” īsti ir runa un ar ko gan “krusts” atšķiras no Kalašņikova automāta.

Kritiens mūsdienu arhaikā, atpakaļ 19. gadsimta nogalē, bet tādā kā staļiniskā Maskavas Dailes teātra aktieru uzvedumā apziņas lauku ir skāris visdažādākajos līmeņos. Kādreiz droši vien par to tiks sarakstīts lērums akadēmisku pētījumu. Vēlētos pievērst uzmanību tikai vienam sižetam, proti – runām par “kopš sendienām krievisko Krimu”. Varētu šķist, ka nevar būt nekā absurdāka kā spriedelēt par “sendienu” tiesībām uz teritoriju, kas Krievijas sastāvā nonākusi tikai mazāk nekā pirms 300 gadiem. Šādus “sendienu” īpašumus pa visu Eiropu varētu atrast krietni daudz, un, ja vien ko tādu patiesi uztvertu nopietni, viss kontinents jau sen būtu nolīdzināts līdz ar zemi neskaitāmos karos. Laikā, kad Krima nonāca Krievijas impērijas sastāvā, Ziemeļitālijā valdīja Hābsburgi, Dienviditālijā saimniekoja Burboni, tagadējā Baltkrievija pa daļai bija Polijas–Lietuvas ūnijā, bet pēc Polijas sadalīšanas Varšava kļuva par prūšu pilsētu. Varbūt derētu nosūtīt vācu armiju nelielā iekarošanas karagājienā? Nemaz nerunājot par Kuriļu salām un Kaļiņingradas apgabalu – patiesais šo zemju īpašnieks ir skaidri zināms.

Šķiet, visu šo ģeopolitisko tingeltangeli nopietni uztvert varētu vienīgi kaut kādi ar datorspēlēm apsēsti frīki. Bet nē, viss ir nopietni. Jau pats fakts, ka tiek apspriests tas, cik smieklīga ir Krievijas “sendienu” pretenzija uz Krimu, kritienu arhaiskās “modernitātes” bezdibenī tikai paātrina. Ko tādu apspriest ir bezjēdzīgi – tikpat bezjēdzīgi kā cilāt jautājumu par to, vai Priestera Jāņa valstībā dzīvo antipodi. Jo vairāk ir argumentu par un pret, jo spēcīgāk nostiprinās pārliecība par šādas valstības eksistenci. Lai gan šādas lietas patiesībā var būt pat noderīgas. Tās parāda, kā darbojas mūsu apziņa, tajā skaitā vēsturiskā apziņa.

Tās vai citas teritorijas piederība kādai “nācijai”, “valstij” kopš “sendienām” ir tipisks 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma izgudrojums. Tas bija laiks, kad “kopš sendienām” tika izgudrots daudz visa kā – kopš sendienām valkātie skotu bruncīši un pledi ar klanu ornamentiem, japāņu nacionālais ēdiens “suši”, nacionālais itāļu ēdiens “pica”, nacionālā krievu rotaļlieta “matrjoška” utt. Pirms tam daudzus gadsimtus mēdza runāt par “zemēm”, kur kopš sendienām dzīvojusi mūsu “cilts”. Vai mūsu “tauta”. Vai arī “zemes” kopš sendienām piederējušas mūsu “dzimtai”. Joks ir tāds, ka saskaņā ar šiem vēsturiskajiem priekšstatiem nekas nevar “kopš sendienām” piederēt “nacionālai valstij”, kas tad tikai izveidojās kā sabiedrībai un varai pāri stāvoša organizācija. Ar “nāciju” tajā tiek saprasta “politiska nācija”, nevis “etniska”. “Valsts” ir šīs “nācijas”, nevis kādas “dinastijas” vai “monarha” gribas izpausme. “Nacionālā valsts” bija pastāvējusi salīdzinoši tik neilgu laiku, ka nekā nevarēja pretendēt uz kādām it kā kaut kad tai piederējušām teritorijām.

Vienkārši tāpēc, ka tajos laikos – “kaut kad” – vēl nebija “nācijas”, bet bija “tautas” un “valstiski veidojumi”, kuru robežas gandrīz nekad nesakrita ar tajās mītošo tautu apdzīvoto teritoriju robežām. Šī iemesla dēļ jau 19. gadsimta nogalē runas par “brālīgajām slāvu tautām” izklausījās visai vecmodīgas, bet, kad Hitlers sarīkoja anšlusu un sagrāba Sudetiju, kļuva skaidrs – Eiropa ir iegāzusies dziļā arhaikā (un nacisms ideoloģiski pēc būtības tāds arī bija), “pirmsindustriālisma” laikmetā, vēl pirms mūsdienu sākuma.

Tā ka viss ir kārtībā – Eiropa (jeb, precīzāk sakot, tās austrumu daļa) vēl nemaz tik zemu nav kritusi. Šābrīža “arhaika” ir bijusī mūsdienība, “modernitāte”. Un, kā izrādās, lielam skaitam cilvēku “modernitāte” vēl nav kļuvusi par pagātni. Lai gan arī tas nav pats skumjākais, ko varētu secināt. Franču filozofam Bruno Latūram ir labi zināma grāmata “Mēs nekad neesam bijuši mūsdienīgi”. Lūk, tas ir patiesi gallisks pesimisms.