Atmiņu galvaspilsēta

Šodien jūrā atkal augsti viļņi... Jau kuro reizi pie sevis atkārtoju teikumu no grāmatas, kas guļ man priekšā uz galda, – Lorensa Darela Aleksandrijas kvarteta. Pirmais sējums tieši tā arī sākas: “Šodien jūrā atkal augsti viļņi...” Tā nav vienīgā vieta, kas griežas pa galvu. “Starp minaretiem debesīs pa spirāli uzlido baltu baložu pulki...” Agri no rīta mani modina netālās mošejas muedzins, un es atkal atceros: “Lielie lūgšanas vārdi kā slinka sudrabaina čūska iezogas miegainajā dvēselē, zibošs loks pēc loka – muedzina balss...”
Varbūt tā bija kļūda – ņemt līdzi uz Aleksandriju grāmatu, kas kļuvusi par šīs pilsētas garīgo ceļvedi, it īpaši tiem, kuri Aleksandrijā nekad nav bijuši. Pat pilsētas nosaukumu es vairs nespēju iedomāties, blakus nenovietojot frāzi “tas līdzinās nāvei – tu mirsti ikreiz, kad izrunā vārdus: “Aleksandrija, Aleksandrija.”” Pārņemts, apsēsts – kā es tikšu vaļā no šiem vārdiem un teikumiem, kurus savulaik nelaimīgā kārtā esmu atzīmējis grāmatā?

Nolupušajam spogulim un jau krietni izļodzītajam klubkrēslam šī lētā viesnīcas istaba noteikti nav pirmās mājas. Ja debesis noskaidrosies, vakarpusē istaba atkal pielīs ar zeltainu saulrieta gaismu. “Dievszin, kur tagad atrodas šīs mēbeles,” dzejolī Pēcpusdienas saule raksta Konstantīns Kavafī, otrs cilvēks, kura dēļ Aleksandrija kļuvusi par to, kas tā tagad ir: “Es labi atceros šo istabu... Pie loga toreiz bija gulta, un uz tās krita pēcpusdienas saules stari. Šķiet, pulksten četros šķīrāmies – līdz nākamajai nedēļai. Šīs atvadas mums ievilkās uz mūžu.”

Interesanti, kādā laikā un vidē rodas vārdi, kas pat tulkojumā tik ļoti iespaido apziņu, ka šķiet – vēl mirklis, un jebkura mana doma, jebkura rīcība būs tikai vēl viens mezgla punkts rakstnieka un dzejnieka radītā matricā, no kuras vairs nav lemts izlauzties.

Aiz balkona durvīm šalc Vidusjūra. Vietā, kur beidzas slaidā mola strēle, savulaik liesmoja viens no pasaules brīnumiem – Aleksandrijas bāka. Ir neparasti silta un saulaina februāra diena. Pret masīvajiem betona bluķiem sabrūkošie viļņi uzsit varenas ūdens šaltis. Melnos lakatos tērptas skolnieces sagaida kārtējo vilni un, skaļi spiegdamas, atkāpjas drošā attālumā no granīta apmales.

Vakar televīzijā rādīja piecdesmito gadu beigu ēģiptiešu filmu, kuras darbība risinājās Aleksandrijā. Tā pati jūra, tā pati krastmala. Tikai meitenes šajā filmā bija citas – bez lakatiem, tērpušās vieglās vasaras kleitiņās ar atsegtiem pleciem. Tā vairs nebija Darela Aleksandrija. Kvarteta pirmajās lappusēs viņš raksta: “Šodien tur valda vien mušas un nabagi – un tie, kuri ar to visu spēj sadzīvot.”

Pabeidzis iesākto kafijas tasi, es uz balkona izsmēķēšu vēl vienu cigareti un tad ar grāmatu somā došos uz pilsētu. Vispirms ieiešu Brazilian Coffee Store, kas atrodas tepat aiz stūra, un izdzeršu tasi kapučīno. Kafejnīca atvērta pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, un tajā noteikti iegriezies gan Darels, gan Kavafī. Pēc tam es klīdīšu pa pilsētu – sekojot angļu rakstnieka Edvarda Morgana Forstera ieteikumam viņa Aleksandrijas ceļvedī: “Vislabākais veids, kā iepazīt pilsētu, ir vienkārši klaiņot pa to.” Paies dažas stundas, un pavisam nemanot es atkal nonākšu Nābī Dāniēla un Fuada ielas krustojumā. Leģenda stāsta, ka tieši šajā vietā apglabāts Maķedonijas Aleksandrs. Vēl viens kapučīno Cafe Vinous, un, iespējams, es brīdi pakavēšos virs Apollona tempļa drupām celtajā Sv. Savas grieķu pareizticīgo katedrālē.

Pirmoreiz es šeit ierados pirms gadiem septiņiem. Toreiz par Aleksandriju es zināju tikai to, ka pilsētu dibinājis Maķedonijas Aleksandrs, un savā varenībā tā bijusi izaicinājums pašai Romai. Sev par lielu pārsteigumu es atklāju, ka Aleksandrija nav Ēģipte (vismaz toreiz man tā šķita) – tik ļoti tā atšķīrās pat no galvaspilsētas Kairas. Savulaik to pamanīja jau Darels: “Ēģipte dzīvo mierīgi un vareni. Lupatu un čūlu, skaistuma un izmisuma Ēģipte. Tikmēr Aleksandrija vēl joprojām ir Eiropa, aziātiskās Eiropas galvaspilsēta, ja tāda vispār iespējama.” Bet par pašu Lorensu Darelu un viņa Aleksandrijas kvartetu es uzzināju tikai pēc atgrieziešanās Rīgā.

Rakstnieks

“Lai saprastu Lorensu Darelu, vispirms jādodas uz Indiju, jāsajūt Kalkutas tveice, vēsās rītausmas Pendžabas kalnos un nu jau izzudusī koloniālās Indijas pasaule, kurā dzīvoja Da relu ģimene,” raksta viņa biogrāfs Ians S. Maknaivens. Patiešām, ja mēs izsekojam 1912. gadā Džulundarā, Himalaju priekškalnēs dzimušā rakstnieka dzīvei, redzam, ka tieši Indija viņu pavisam nejauši aizveda uz Aleksandriju. Darelu ģimene – Indijas kolonisti jau trešajā paaudzē – gan pārcēlās uz Angliju, tomēr nespēja tur iedzīvoties un burtiski aizbēga uz dienvidiem – šoreiz uz Korfu salu Grieķijā, kur jau dzīvoja viņu paziņas. Ja var ticēt Džeraldam Darelam, tad ģimenes apspriedē tieši brālis Larijs (tā Lorensu sauca radi un paziņas) pateica liktenīgo frāzi: “Kāpēc mums jāmokās šajā sasodītajā klimatā?”

Bet ne jau tikai vēsais Anglijas klimats nepatika Darelam. Senču dzimtene viņam šķita mietpilsoniska un sīkmanīga, “līdzīga autopsijai”, kur “audzināšanas mērķis ir iemācīt apvaldīt cilvēciskas jūtas”. Indijā bērnību pavadījušajam Larijam dzīve tolaik vēl tūrisma industrijas neskartajā Grieķijā šķita kas līdzīgs “pārbraukšanai mājās”. Korfu viņš apguva jaungrieķu valodu, aizrāvās ar sengrieķu mitoloģijas studijām un sarakstīja pirmo romānu – Melno grāmatu.

Īsu brīdi pirms nacistu okupācijas Darels pameta Grieķiju un devās pāri Vidusjūrai. Britu kontrolētajā Ēģiptē viņš vispirms apmetās Kairā, vēlāk Aleksandrijā. Šajā laikā Aleksandrija vēl bija kosmopolītiska, bagāta metropole, kas nelaida garām izdevību iedzīvoties uz kara plosītās Eiropas rēķina. Savā vairāk nekā divus tūkstošus gadu ilgajā vēsturē pilsēta bija paspējusi piedzīvot vairākas pārvērtības. Mūsu ēras sākumā Aleksandrijā dzīvoja miljons iedzīvotāju, tās ielās skanēja grieķu, latīņu, seno ēģiptiešu, ebreju un armēņu valodas, bet pilsētas bibliotēkā glabājās ap 700 000 manuskriptu – gandrīz visa tālaika cilvēces zināšanu bagāža. Kad deviņpadsmitā gadsimta sākumā Napoleons ar savu karaspēku sasniedza Aleksandriju, agrākā spožuma vietā viņš ieraudzīja zvejnieku ciematiņu ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju. Nākamo uzplaukumu pilsēta piedzīvoja 19. un 20. gadsimtu mijā, kad, Ēģiptes valdības aicināti, Aleksandrijā lielā skaitā sāka ierasties eiropieši. Ārzemnieki baudīja īpašas privilēģijas – mājokļu neaizskaramību un nodokļu atlaides.

“Piecas rases, piecas valodas un ducis piemaisījumu, karakuģi zem pieciem karogiem ostā šķeļ savus eļļainos atspīdumus. Šeit ir vairāk nekā piecas seksuālās orientācijas, un tikai grieķi – dēmoti tās spēj atšķirt” – tādu Darels ieraudzīja Aleksandriju. “Sievietes no imigrantu kopienām ir skaistākas nekā jebkur citviet. Turklāt pār viņām valda bailes un nedrošība.” [..] “Avīžu zēni izkliedza virsrakstus dīvainā, satraucošā valodu sajaukumā – tā pamatkomponenti bija grieķu, arābu un franču...” Līdzīgi milzīgai siltumnīcai Aleksandrija vēl spēja pasargāt savus iedzīvotājus no Vidusjūrā valdošajiem politisko un militāro kataklizmu vējiem, katra nacionālā un reliģiskā kopiena varēja netraucēti rakņāties savā dobītē. Interesanti, ka Aleksandrijas kvarteta stāstītājs (grāmata uzrakstīta pirmajā personā) – angļu literatūras skolotājs Dārlijs, ko var uzskatīt par vienu no paša Darela prototipiem –, tikpat kā nesatiekas ar ēģiptiešiem, izņemot koptu baņķieraNessīma ģimeni un berberu kalpu Hamīdu, viņa attiecību lokā ir grieķi, ebreji, armēņi, eiropieši. “Šī pilsēta ir uzcelta kā dambis pretim Āfrikas tumsai,” raksta Darels Kvartetā.

Atšķirībā no Marokas pilsētas Tanžeras, kur no Eiropas un Amerikas sabraukušie ekspatriāti laiskā hedonismā deldēja mājās sakrātos kapitālus, Aleksandrijas internacionālajai publikai pilsēta bija īstā vieta, kur taisīt naudu. Priekšā bija arābu—izraēļu kari, Ēģiptes revolūcija, Suecas kanāla krīze un ārzemnieku mantas nacionalizācija. Bet pagaidām aleksandriešiem tas nerūpēja, “neviens šeit nedomāja, kā dzīvot – cilvēki vienkārši dzīvoja...”

Aleksandrijā Darels strādāja par preses atašeju Britu informācijas birojā. Iespējams gan (tā vismaz uzskata daži biogrāfi), ka viņa darbs bija saistīts arī ar militāro izlūkošanu. Brīvajā laikā Darels pabeidza iesāktos rakstus, iepazina pilsētu un tās cilvēkus. Rakstniekam Ēģiptē bija divas iemīļotas “bēgšanas vietas”. Tikai trīs vilciena stundas šķir Aleksandriju no metropoles Kairas ar tās literāro bohēmu (kāds paziņa esot izteicies: “Larijs prata iepumpēt gaisā skābekli!”), bet nakts brauciena attālumā atrodas Asuāna ar Nīlas krācēm, Darela iecienīto Old Cataract viesnīcu un “cilvēkiem, kuru sejās jūs ieraugāt neparastu dižciltību”.

Kādā Aleksandrijas ballītē Darels sastapa Ivetu Koenu, kas vēlāk kļuva par prototipu Žistīnei – centrālajam Aleksandrijas kvarteta tēlam. No fotogrāfijas uz mums raugās jauna un vienlaikus nenosakāma vecuma sieviete – viņai varētu būt starp astoņpadsmit un četrdesmit. Austrumos tas gan nav nekas neparasts – tur bērni dažkārt izskatās pēc sirmgalvjiem un otrādi. Dēmonisks skaistums, kurā sajaukušās Tunisijas un Mazāzijas ebreju asinis. “Arābiski izteikta deguna līnija, mirdzošo acu zīlītes paplašinājusi beladonna. Un skatieni, kurus viņa meta apkārt – pa pusei pieradināta pantera,” tādu Žistīni ierauga Dārlijs.

Mēs varam tikai minēt, cik detalizēti Darela un Koenas attiecības aprakstītas Kvartetā. Iespējams, kaut kas no tām atrodams Dārlija stāstījumā, Žistīnes dienasgrāmatās, viņas pirmā vīra Arnoti romāna fragmentos, rakstnieka Persuordena monologos, Baltazara piezīmēs. Tikšanās kafejnīcās, bezgalīgās viesības, garās pastaigas – “mēs klīdām gar jūras krastu, un sarunas bija pilnas bezmērķīgi aizvadītu dzīvju drumslām...” Kvartetā bieži minēta abu mīlētāju tuvība gan Žistīnes vīra Nessīma villā (tur viņas guļamistabu rotā antīko filozofu darbi un sena gravīra ar Ptolemaja Visumu), gan nabadzīgajā Dārlija istabiņā, blakām Melisas pūdernīcām un lētu smaržu flakoniem. (Tiesa, vismaz te romāns nav autobiogrāfisks – darbs Britu informācijas birojā bija ļoti labi apmaksāts.) “Sekss šeit ir ļoti interesants, tam piemīt trakums un vardarbība. Pilnīga atšķirība no romantiskajām, taču apslāpētajām anglosakšu sievietēm!” [..] “Viņa (Iveta – J.L.) stundām ilgi sēdēja gultā un stāstīja – par arābu seksuālo dzīvi, perversijām, vīrišķo un sievišķo apgraizīšanu, hašišu, nežēlību un slepkavībām,” Darels raksta vēstulēs draugiem.

Iespējams, kaut kas no paša Darela ir vēl vienā Aleksandrijas kvarteta personāžā – britu diplomātā Deividā Mauntolīvā. Tikai pēc ierašanās Ēģiptē un iemīlēšanās koptu skaistulē Leilā viņš beidzot saprot, ka “pasaulē ir lietas, kuru dēļ var arī mirt”. “Viņu plosīja jūtas, bet angliskā audzināšana ik uz soļa lika priekšā kāju. Tieši Leila viņam atklāja, cik nevērtīgas ir zināšanas iepretim spējai saprast un just.”

Pēc Otrā pasaules kara Darels kopā ar Ivetu apmetas Grieķijā, Rodas salā, kur tapa pirmie Aleksandrijas kvarteta uzmetumi. Pēc dažiem Argentīnā un Dienvidslāvijā pavadītiem gadiem viņš iegādājās māju Kiprā un pelnīja iztiku kā angļu valodas skolotājs. Pirmā no četrām Kvarteta grāmatām, Žistīne, nāca klajā 1957. gadā, tālāk sekoja Baltazars, Mauntolīvs un 1960. gadā cikla noslēdzošais sējums – Klea. Visu atlikušo mūžu (Darels mira Francijas dienvidos 1990. gadā 78 gadu vecumā) viņu neatstāja ilgas pēc Aleksandrijas, pilsētas, kas “ir gigantiska cilvēku miesas vīna prese, un tie, kuri gājuši tai cauri, ir slimi cilvēki, vientuļnieki, pravieši.” “Ielas un laukumi degs manā iztēlē, kā vēsturē deg Aleksandrijas bāka. Pazīstamas istabas, kurās es mīlēju sievietes, pazīstami galdiņi kafejnīcās, pie kuriem es zaudēju valodu no svešu pirkstu pieskārieniem...” Cikla pēdējā grāmatā Klea Dārlijs pēc daudzu gadu prombūtnes atkal ierodas pēckara Aleksandrijā. Viņš nepacietīgi raugās uz vietu pie horizonta, kur vajadzētu atrasties pilsētai: “Kaut kur priekšā gulēja Āfrikas krasts, tas, “kura skūpsti ir kā ērkšķi” – tā saka arābu sakāmvārds”, bezgala laimīgs staigā pa pazīstamajām ielām – “Pēkšņi es atcerējos, kā šeit kliedz ziedu pārdevēji: “Neļķes, saldas kā meitenes elpa!””

Grāmata

1945. gadā Lorenss Darels vēstulē Tomasam Eljotam izklāsta savas literārās ieceres – uzrakstīt romānu ciklu, kura kopējā struktūra atgādinātu klasisko grieķu drāmu. Īsi pirms kara sākuma viņš jau bija paspējis izdot romānu Melnā grāmata, ko vēstulē raksturo kā cikla pirmo sējumu – “haoss un sadalīšanās”. Tālāk sekošot Mirušo grāmata (tāds bijis Aleksandrijas kvarteta sākotnēji iecerētais nosaukums) – ar piezīmi “patoss un savienošanās”. Ciklu noslēgšot Laika grāmata – divu romānu cikls Afrodītes sacelšanās. Četri Aleksandrijas kvarteta romāni tad arī veido šo jau Ēģiptē izplānoto Mirušo grāmatu, tai vēlāk patiešām seko arī Laika grāmata – divi romāni Tunc un Nunquam ar kopējo nosaukumu Afrodītes sacelšanās. Mūža nogalē Darels vēl uzraksta piecu romānu ciklu – Aviņonas kvintets.

Priekšvārdā Baltazaram Darels raksta: “Visas grāmatas centrālā tēma ir pētījums par mūsdienu laika mīlestību.” Pirmais Aleksandrijas kvarteta romāns – Žistīne lasītāju ieved aizraujošā jūtu labirintā. Skolotājs Dārlijs, kurš dzīvo kopā ar grieķieti, kabarē dejotāju Melisu, pēc sava priekšlasījuma (viņš aicināts nolasīt referātu par dzejniekuKavafī – “cik atceros, runāju par to, kā mani vajāja dzejnieka izbiedētā un gudrā seja viņa pēdējā fotogrāfijā” – iepazīstas ar bagāta koptu baņķiera Nessīma sievu Žistīni. Visu kājām gaisā apgriež nākamā grāmata – Baltazars. Iespējams, ka patiesībā Žistīne nav mīlējusi ne Dārliju, ne savu vīru Nessīmu, bet gan kādu trešo – rakstnieku Persuordenu. Nākošais trieciens lasītāju gaida Mauntolīvā – izrādās, Žistīnes un Nessīma laulība ir bijusi tikai maska abu konspiratīvajai politiskajai darbībai. Par piesegu tai (atkal – iespējams!) kalpojušas pat Žistīnes attiecības ar Dārliju un Persuordenu.

Kvarteta pirmie trīs romāni atgādina vienas un tās pašas ainavas fotogrāfijas, uzņemtas vienlaikus no trim atšķirīgiem skatpunktiem. Tikai ceturtajā grāmatā – Klea – “ieslēdzas” laika perspektīva, kas mēģina sakārtot šķietamo darbības haosu. “Trīs telpiskās un viena laika ass... Četri romāni seko viens otram pēc šīs shēmas” – tā par Kvartetu raksta pats autors. Var lasīt visas četras grāmatas pēc kārtas un tā pamazām atklāt slāni pēc slāņa, intrigu pēc intrigas. Bet var apstāties arī pie pirmās, var izlasīt tikai pirmo un otro, varbūt pirmās trīs. Pastāv arī iespēja lasīt divas, trīs vai pat visas četras grāmatas vienlaikus.

Kā uzrakstīt romānu “ar bīdāmām sienām” – par to Kvartetā spriež Persuordens, bet Žistīne, vērojot savu atspulgu guļamistabas spoguļos, saka Dārlijam: “Skaties – pieci vienas un tās pašas sejas atspulgi! Ja es būtu rakstniece, noteikti censtos panākt savos personāžos šo daudzdimensiju efektu...”

Centrālās tēmas, kas caurauž visu grāmatu, ir Žistīne, “vecais dzejnieks”– Konstantīns Kavafī un Aleksandrija, ko Darels nereti raksta ar lielo burtu – Pilsēta. Katru no personāžiem apvij neskaitāmas blakus tēmas, kas ik pa brīdim ieskanas kādā no Kvarteta daļām – Žistīnes attiecības ar pirmo vīru, franču rakstnieku Arnoti, Žistīne bērnu bordeļos meklē savu pazudušo meitenīti, Žistīnes atmiņas par bērnībā piedzīvoto izvarošanu, gleznotājas Kleas jūtas pret Žistīni, Nessīma brāļa Narūza mīlestība pret Kleu, par ko viņa pat nenojauš.

Pēc grāmatas iznākšanas kritika neskopojās ar galējiem vērtējumiem – no “absolūta ģenialitāte” un “jaunais Prusts” līdz pat “pilnīgs šarlatānisms”. Aleksandrijas kvartets, iespējams, ir viens no visvairāk drupinātajiem un analizētajiem 20. gadsimta literārajiem darbiem. Vajadzības gadījumā tajā var saskatīt desmitiem mītisku sižetu (piemēram, stāsts par Žistīni sabalsojas ar antīko mītu par Sofiju, bet varbūt viņa ir “mūsdienu Kleopatra”), kabalisti romāna struktūrā redzēja līdzību ar Jahves vārda rakstību, okultisti – zīlēšanu ar Taro kārtīm, bet psihoanalītiķi – veselu virkni “interesantu gadījumu”.

Es nespēju racionāli izskaidrot Aleksandrijas kvarteta iespaidu uz mani. Tas nav viengabalains darbs, kas acumirklī “iedod pa pieri”, liek “kaut ko manīt” vai “pārvērtēt” – nepavisam nē. Sākumā es izlasīju tikai Žistīni angļu oriģinālā, jau pēc vairākiem gadiem – Žistīni un Baltazaru, bet nu jau krievu tulkojumā. Pagāja vēl divi gadi, līdz saņēmos izlasīt visu Kvartetu – no vāka līdz vākam, nereti pārlecot no viena sējuma uz otru. Tad es beidzot sapratu, ka vismaz man šī grāmata ir savdabīgs spogulis, kurā varu ieraudzīt savu attēlu, un, kas ir vēl interesantāk, izmaiņas sevī.

Viesnīcā pie brokastu galda sastopu kādu universitātes profesoru no Sietlas. Nu jau trešo gadu viņš ziemas mēnešus pavadot Ēģiptē, Sivas oāzē, kur rakstot monogrāfiju par persiešu literatūru. Kad saruna skar Darelu, Braiens sarosās: “Es mēģināju lasīt Žistīni vēl koledžas gados, bet netiku tālāk par pārdesmit lappusēm. Pilnībā visu Kvartetu izlasīju tikai trīsdesmit gadu vecumā. Saprotiet, jums vienmēr jāatceras, ka Darelam bija ne vien laba izglītība un liela intelektuālā pieredze, bet arī vētraina privātā dzīve. Tas, ko jūs lasāt Kvartetā, nav sagudrots vai grāmatās izlasīts, bet gan piedzīvots. Ja jūsu personīgā pieredze ir mazāka, nekas cits neatliek, kā vien sekot pa viņa pēdām, veiksmes gadījumā ik pa brīdim uzduroties jau pazīstamām situācijām un izjūtām. Bet Aleksandrijā dzīvoja cilvēks, kurš bija milzīga autoritāte pašam Darelam – Konstantīns Kavafī.”

Dzejnieks

Kad Darels ieradās Aleksandrijā, Konstantīns Kavafī jau bija miris. Bet Kavafī pilsēta vēl bija palikusi: “Gaisā juta viņa dzejas aromātu, pa pilienam izfiltrētu no neveiklajiem, tomēr prieku nesošajiem mīlas sakariem. Var jau būt, ka šī mīlestība bija pirkta par naudu un ilga tikai dažas minūtes, bet dzejnieka vārsmas tai nesa mūžību.”

Cēlies no paputējušas Konstantinopoles grieķu uzņēmēju ģimenes (bet tajos laikos Aleksandrijā īpašuma zaudēšana gandrīz automātiski nozīmēja iekļūšanu nožēlojamā deklasēto kārtā), Kavafī visu mūžu centās atrast optimālo proporciju starp nepieciešamību strādāt algotu darbu, dzeju un seksuāliem piedzīvojumiem, kas nereti arī prasīja naudu. “Nekad nesaki – tik maksā mans darbs un tik daudz man atļauts nodoties baudām. Savu dzīvi tu esi saņēmis mantojumā, nevis kā samaksu par darbu,” pie šādas pārliecības viņš nonāca trīsdesmit gadu vecumā, neilgi pēc tam, kad bija dabūjis sīka ierēdņa vietu Ēģiptes Sabiedrisko darbu ministrijas apūdeņošanas departamentā. “Reiz mani apciemoja jauns un ļoti nabadzīgs dzejnieks, kurš dzīvoja tikai no sava literārā darba... Viņš redzēja skaisto dzīvokli, kalpotājs mums pasniedza tēju... Jaunā cilvēka stāvoklis patiesi ir neapskaužams. Bet cik daudz šis nelielais luksuss maksā man! Esmu kļuvis par ierēdni (kāds absurds!), tā katru dienu zaudējot dārgās stundas.”

Pēc darba Kavafī parasti pavadīja laiku Aleksandrijas kafejnīcās. Ziemā pilsētas centrā, bet vasarā – pāris kilometru attālajā Sanstefano pludmalē. Tur, netraucēti baudot anonimitāti, pie kafijas tases dzejnieks lasīja, pierakstīja dzeju (nereti uz tukšu cigarešu paciņu malām) un vēroja kafejnīcas apmeklētājus. “Viņam varētu būt divdesmit pieci, ne vairāk. Un tomēr šķiet, ka tieši pirms tikpat gadiem es apskāvu šo pašu ķermeni,” viņš raksta dzejolī Blakus galdiņš. Palaikam Kavafī tērzēja ar kafejnīcā ieklīdušajiem kurpju tīrītājiem un loterijas biļešu pārdevējiem. Dažkārt kāds no uzrunātajiem jaunekļiem sekoja līdzi dzejniekam uz viņa svecēm izgaismoto dzīvokli Lepsius ielā – Kavafī spītīgi esot atteicies ierīkot elektrisko apgaismojumu. Tieši zem dzīvokļa atradies publiskais nams, bet ap stūri – grieķu pareizticīgo baznīca. “Kur gan vēl es varētu dzīvot labāk? Bordelis rūpējas par cilvēka miesu. Tepat netālu ir baznīca, kas piedod grēkus, un slimnīca, kur mēs mirstam,” tā viņš pats esot komentējis savu dzīvesvietu.

Cits rakstnieks un tuvs Kavafī draugs – E.M. Forsters 1917. gadā jau savā pirmajā uzturēšanās dienā Aleksandrijā uzsāka romānu ar kādu jaunekli – tramvaja konduktoru Mohammedu. Četrdesmitgadīgajam Forsteram tas esot bijis pirmais seksuālais kontakts mūžā. Vēlāk viņš rakstīja: “Esmu tik laimīgs, jo ir kritusi pēdējā barjera.”

Lai lasītājs piedod manu uzdrīkstēšanos tulkot Kavafī rindas. Vienīgais attaisnojums šai rīcībai ir tas, ka dzejnieks rakstīja ļoti īpatnā minimālistiskā formā, ko dažs pat varbūt uzskatītu par parindeni, nevis dzeju.

Protams, Darelu iespaidoja Kavafī dzeja, turklāt viņš to varēja lasīt grieķu oriģinālā. Ik pa brīdim Aleksandrijas kvartetā pazib norādes uz kādu no Kavafī dzejoļiem, grāmatas varoņi staigā pa ielām un kafejnīcām, kas vēl “atceras veco dzejnieku”. Kaut kas noKavafī atrodams vienā no romāna varoņiem – ebreju kabalistā Baltazarā.

Arī Kavafī bija kāda pilsēta, kuru viņš atminējās visu mūžu – vecāku dzimtene Konstantinopole. Glābjoties no nemieru pārņemtās Aleksandrijas, viņš tajā pavadīja trīs jaunības gadus. Dzejnieka mūža nogalē kādreiz tik ietekmīgā Konstantinopoles grieķu kopiena jau bija sarukusi līdz tīri simboliskajai pareizticīgo patriarha rezidencei – nu jau pilnīgi turciskajā Stambulā.

Atceroties Konstantinopoles likteni, iebraucējs Darels, iespējams, vēl asāk nekā vietējie sajuta bezrūpīgās Aleksandrijas dzīves trauslumu un neaizsargātību, ko sāka apdraudēt augošais arābu nacionālisms. Desmit gadus vēlāk, Kvarteta izdošanas laikā, Kavafī “mierlaiku Aleksandrija” jau bija izgaisusi uz neatgriešanos. Tieši savā dzimtajā Aleksandrijā 1956. gada 26. jūlijā ceturtdaļmiljona cilvēku liela pūļa priekšā tautas dievinātais Ēģiptes revolūcijas vadonis Gamāls Abdels Nāsers negaidīti pasludināja Suecas kanāla nacionalizāciju. Sekoja kara pieteikums no Izraēlas, Anglijas un Francijas un kā atbilde – tūlītēja Anglijas un Francijas pilsoņu izsūtīšana no Ēģiptes. Tā burtiski dažās dienās beidzās kosmopolītiskās Aleksandrijas vēsture.

Patlaban pilsētā dzīvo apmēram seši miljoni cilvēku. Cerot atrast darbu, uz lielpilsētu lielā skaitā migrē zemnieku bērni. No 300 tūkstošiem grieķu, kas pilsētā dzīvoja pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, šodien palikuši ap 3000, no 100 000 franču, itāļu un angļu – daži simti, no 100 000 ebreju – daži desmiti.

Bruņojušās ar ceptu vistu kalniem un Coca–Cola pudelēm, Sanstefano pludmalē pikniko kuplās arābu ģimenes. Viļņi laiski dzenā plastmasas atkritumus, no līdzpaņemtajiem magnetofoniem skan Korāna lasījumi. Bet pilsētas centra kafejnīcās Trianon un Athineos, kur Kavafī savulaik bija pastāvīgais apmeklētājs, viesmīļi arī šodien baltiem cimdiem rokās pasniegs ēdienkarti. Tikai dzejnieka iecienīto anīsa degvīnu tajās vairs neatrast. Lepsius ielas desmitā nama pagalmā apmetusies plānprātīga ubadze, kas, skaļi murminādama, sargā savus lupatu maisus. Pašu ielu gan šodien sauc citādi – Sharia Nabi Daniel. Ar Grieķijas valdības atbalstu bijušajā Kavafī dzīvoklī iekārtots muzejs. Bordelis, protams, ir slēgts. Bet netālās koptu Sv. Marka un grieķu Sv. Savas baznīcas atvērtas arī šodien. Lai arīKavafī esot mīlējis tajās dažkārt iegriezties, cilvēki viņu tomēr uzskatījuši par neticīgo. Iespējams, tāpēc pilsētā klīdušas baumas, ka dažus mirkļus pirms dzejnieka nāves grieķu priesteris “drošības pēc” vēl paspējis viņu nokristīt.

Pilsēta

Brazilian Coffee Store gatavo lielisku kafiju – iespējams, labāko, ko man līdz šim izdevies baudīt. Veikala stūrī klusi dūc kafijas dzirnavas, no milzīga grauzdējamā tovera atskan noslēpumaini sprakšķi. Zēns aiz letes rūpīgi iesver nupat samalto kafiju baltās papīra turziņās – pa simt gramiem katrā. Baltās turziņas nesteidzīgi kārtojas ieplaisājušajā stikla vitrīnā. Kafija ir divu veidu – espresso pagatavošanai un “turku gaumē”, smalki maltā, ar kardamonu. Telpu rotā milzīgs spogulis, uz kura uzkrāsots zilizaļš papagailis un Dienvidamerikas karte. Šim spogulim ir septiņdesmit seši gadi, tieši tikpat, cik Brazilian Coffee Store un kafijas grauzdējamai mašīnai. Līdz pēcpusdienai samaltā kafija būs gandrīz izpārdota. Tad zēns no noliktavas iznesīs džutas maisus ar zaļām kafijas pupiņām, un process sāksies no gala. Divas reizes dienā, septiņdesmit sešus gadus bez pārtraukuma.

Un kas par to? Jau gandrīz nedēļu es klīstu pa pilsētu cerībā ieraudzīt vēl kādu atspulgu no “to laiku” Aleksandrijas. Darela iemīļotās kafejnīcas, krastmala, Kavafī dzīvoklis, greznie spoguļi viesnīcas Cecil vestibilā, tramvaja līnija, pa kuru brauca Forsters – tas viss, protams, nekur nav pazudis. Bet šodien manī nez kāpēc iezogas domas par šīs rīcības bezjēdzību. “Tā ir piedauzība – mēģināt lasīt lekciju par ironisko dzejnieku, kurš ar tik dabisku izjūtu uzlasīja sižetus pilsētas ielās un bordeļos,” spriež Dārlijs pirms sava priekšlasījuma par Kavafī. Ar ko gan es esmu labāks par to japāņu tūristu, kurš drudžaini fotografē Ņevas prospekta greznās fasādes Pēterburgā? Viņš pārbrauks mājās, rādīs draugiem fotogrāfijas, bet tā arī nekad un neko neuzzinās par izpuvušajām grīdām un aprakstītajām kāpņu telpām, par cilvēku likteņiem komunālo dzīvokļu labirintos.

Labi, šodien vēl pamēģināšu. Ir svētdiena, 2005. gada 6. februāra rīts. No tuvējām baznīcām atskan zvanu skaņas. Svētdienas un piektdienas ir tās dienas, kas sašķeļ pilsētu. Piektdienā, kas Ēģiptē ir oficiāla brīvdiena, Aleksandrijas skvēros jau no paša rīta skan bērnu balsis. Krastmala ir pilna makšķernieku un badīgu kaķu, kas nepacietīgi vēro katru makšķerkāta kustību. Gaisā pland krāsaini papīra pūķi. Sajūsmā kliegdami, puišeļi cenšas izraut pūķa vadāmo auklu no tēva vai vecākā brāļa rokām. Ap pusdienlaiku mošejās beidzas lielais piektdienas dievkalpojums. Pāris mirkļi, un kafejnīcas piepildās ar cilvēkiem. Daži tajās pavadīs visu atlikušo dienu – pie tējas, ūdens pīpes un domino kauliņiem.

Savukārt svētdienās pilsētas centrā puse veikalu paliek slēgti līdz pat pēcpusdienai. Musulmaniskajā Aleksandrijā tas ir kaut kas līdzīgs izaicinošai demonstrācijai. Slēgto veikalu un biroju durvis nepārprotami saka – jūs varat par mums domāt, ko gribat, bet vismaz nauda mums vēl ir. Sv. Marka koptu baznīcā mirdz zeltainu sveču jūra. Kūp vīraks, priesteris arābu valodā lasa vienmuļu liturģiju. Vēl viena vieta, kur, šķiet, nekas nav mainījies kopš Darela laikiem: “Melnajās matu sprogās un sviedru lāsēs uz pierēm spēlējās sveču gaisma. Katrs no šiem jaunajiem koptiem bija Ramzess Otrais...”

Netālajā armēņu katoļu dievnamā gandrīz vai burtiski smaržo pēc naudas – vīrieši melnās kurpēs, tērpušies smalkvilnas uzvalkos un košās zīda kaklasaitēs, sieviešu ausīs un pirkstos mirdz briljanti un smaragdi. Pašpārliecināti, mazliet skumji skatieni. Dievkalpojums notiek franciski, pat baznīcas priekštelpā sludinājumu dēlim piespraustās zīmītes rakstītas tikai arābu un franču valodās.

Franciski sarunājas arī divi večuki, kuri jau vairākas stundas pirms mesas sākuma rosās pilsētas katoļu katedrālē. Lai arī bezzobaini, salāpītās biksēs un caurās kurpēs, viņi tomēr nebūt neizskatās nožēlojami un nošņurkuši. Man viņi nez kāpēc atgādina lielus rūķus. Plaši smaidīdami, mirdzošām acīm viņi metas man klāt kā senam draugam: “Protams, mums kabatā ir Ēģiptes pases... Nē, mājās runājam franciski... Kā redzat, varam arī angliski... Nē, Francijā gan neesam bijuši, tas ir ļoti tāls un dārgs brauciens... Bet mēs jau neesam ēģiptieši, mēs esam aleksandrieši, vidusjūrieši... we are mediterrans...” Parādoties apkopējai, abi pāriet uz arābu valodu. “Viņa ir kristiete, bet no koptiem,” it kā atvainojoties skaidro rūķi. Vēlāk, sākoties mesai, viens no viņiem, pārmetis pāri saburzītajai žaketei baltu talāru, lepni sēž blakus priesterim – altārzēna vietā.

Pie anglikāņu baznīcas durvīm ienācējus sagaida mācītājs – piķa melns Sudānas nūbietis. Melni puišeļi vēl steidz noskalot putekļus no baznīcas lieveņa, kāds džinsos tērpies arābs izliek dievkalpojumā paredzēto dziesmu numurus. Baznīcā cēli ienāk nenosakāma vecuma eiropeiska izskata sieviete sirmiem, mazliet pinkainiem matiem, zaļās gumijas sandalēs, nošļukušās kapzeķītēs – vienu no tām tur balta gumija. Lieliskā Oxford English viņa apjautājas, vai arī šodien pēc dievkalpojuma paredzēts tējas galds, paņem dziesmu grāmatu un nosēžas pašā pirmajā rindā, tieši zem kanceles. Vēl pēc brīža baznīcas durvīs parādās divas tikpat dīvaini ģērbušās, bet milzīgu pašlepnumu izstarojošas dāmas. Viena no viņām tur rokās plastmasas maisiņu ar nekautrīgi izlīdušām nupat kautas vistas kājām. Es pat zinu, no kurienes nāk šī vista – tepat pāri ielai ir arābu tirgus. Līdz manām ausīm atlido frāze: “Džeimss būšot pilsētā pēc mēneša. Atceries, viņš solīja ziedot baznīcai simt dolārus un jaunu servīzi. Simt dolārus!”

No ielas puses šo pamesto dzīvokli nodod cieši aizvērtie, jau krietni nolupušie logu slēģi. Zeltīti burti uz melna marmora plāksnītēm vēstī, ka ēkā atrodas kuģniecības aģenti un advokāti. Balts un melns marmors kāpņu telpās, kokgriezumiem rotātas durvis, misiņa rokturi. Kāpjot augšup pa trepēm, vērojama viena un tā pati aina – atvērtas biroja durvis, masīvs, pilnīgi tukšs galds, pie tā sēdošs vīrietis, virs viņa – prezidenta Mubaraka fotogrāfija. Bet dažas durvis ir slēgtas, un to rotājumi pārklājušies ar biezu putekļu kārtu, pavīd arī pa zirnekļa tīklam. Tagad beidzot es pamanu – pilsētas centrālajās ielās gandrīz katrā namā ir logi, kas nav tikuši atvērti gadiem. Dažviet slēģi jau ir tik izpuvuši, ka šķiet – tie sadrups pie nākamā vēja brāziena.

Īstenībā šai pilsētai patīk spožums un gaisma. Bet vēl vairāk Aleksandrijai patīk zelts. Tas mirdz juvelieru veikalu un mēbeļu salonu skatlogos, baznīcu ikonās un sieviešu rokassprādzēs. Zeltīti rāmji fotogrāfu darbnīcās, zeltītas saldumu kastes konditoreju vitrīnās, asinīm nošķiests dzeltenais metāls staro zeltītos gaļas āķos miesnieku bodītēs. Nolupušā zeltā mirdz uzraksts uz spoguļa Grande Cafe du Nil: “Fondee 1886.” Pie kafejnīcas sienām piestiprinātie koka plaukti glabā ar auklu pārsietas kartona kārbas, vecas rēķinu grāmatas, krūzītes, noputējušas ūdenspīpes. Iespējams, šīs lietas cilvēka roka nav skārusi simt gadus.

Spogulis Grande Cafe du Nil izvietots ar aprēķinu, lai no pašiem kafejnīcas dziļumiem būtu redzama iela. Šķiet, šajā pilsētā nav atrodams neviens cilvēks, neviens priekšmets, kam nebūtu nodrošināta vēl vismaz viena, kaut arī imagināra spoguļeksistence. Tajos satiekas cilvēku skatieni (romānā Žistīne savu pirmo vīru Arnoti ierauga Cecil viesnīcas spogulī), Kavafī dzejolī vecs spogulis jūtas laimīgs, ka tajā dažas minūtes noraudzījies skaists jauneklis.

Pēcpusdienā es iegriežos kādā no krastmalas bāriem. Milzīgā, ap divsimt kvadrātmetru lielā zāle ir gandrīz pilnīgi tukša. Uz dažām sekundēm pavīd miegains zāles pārzinis un atkal nozūd kādās sānu durvīs. Pie viena no galdiņiem blakus logam sēž džinsu kostīmā un krosenēs tērpies jauneklis. Man parādoties, viņš sarosās: “Vai jums gadījumā nebūtu pie rokas sērkociņi? Varbūt vēlaties apsēsties pie šī galdiņa?” Mēs abi saprotam, ka sērkociņi ir tikai rituāls, iemesls, lai iepazītos – masīvas sudraba šķiltavas guļ blakām viņa cigarešu paciņai. Jusūfam ir divdesmit pieci gadi. Viņš ir kristietis – par to liecina arī smagais zelta gredzens ar rubīnu un rokas apakšdelmā ietetovēts krustiņš. Aleksandrijas universitāti beidzis bezdarbnieks, kuru uztur “ģimene”.

Bāra meitene atkorķē alus Stella pudeles – man pirmo, Jusūfam jau trešo. Diezin vai šajā apģērbā viņa uzdrošinās iziet uz ielas – melni svārki virs ceļgala, koši sarkana blūze ar paprāvu izgriezumu. Melno matu šķipsnas iekrāsotas dzeltenbrūnos hennas toņos. Meiteni saucot Marva. Pēc mirkļa viņa bez īpaša uzaicinājuma atkal pienāk pie mūsu galdiņa – noliek trauciņus ar vārītām pupām un papildina pusizdzertās glāzes. Neprasot atļauju Marva iedzer malku no manas glāzes un izvelk cigareti no Jusūfa Marlboro paciņas.

“Assal habibi,” (saldo dārgumiņ – arābu val.) Marva noglāsta Jusūfa sprogas. Jauneklis pieliek roku meitenes krūtīm. Vēl mirklis, un viņa plauksta jau paslīd zem blūzes. Mēs joprojām esam vienīgie apmeklētāji bārā. No virtuves iznāk kāda sieviete un nostājas pie zāles ārdurvīm. Uz rokām viņa tur mazuli, kurš zīž mātes krūti. Bērnam varētu būt divi gadi. Lielām, brūnām acīm viņš raugās uz mūsu pusi. Pēkšņi sieviete padod zīmi – priekšnamā parādījušies cilvēki no ielas. “Halas, halas, habibi,” (pietiek, pietiek, dārgumiņ – arābu val.) Marva sakārto apģērbu, steidzīgi savāc tukšu pudeli un aizsteidzas uz virtuves pusi.

“Ja es būtu pilnīgi viens, varētu attaisīt vaļā bikšupriekšu – gan jau viņa man pieskartos.

Bet tagad iedošu kādas desmit mārciņas pa virsu rēķinam. Varbūt divdesmit. Šo meiteņu vienīgais ienākums ir dzeramnaudas - algas jau šādās vietās nemaksā. Man gan šķiet, viņa nav vietējā. Visdrīzāk no Kairas graustiem.”

“Jūs bieži te nākat?” – es iejautājos.

“Gandrīz katru dienu. Starp citu, šis galdiņš ir labākā vieta, no kurienes aplūkot garāmejošās sievietes. Vakara saule viņām spīdēs tieši sejā!”

Situācija šķiet pazīstama – Kvartetā garāmejošās sievietes uz netālā Aleksandrijas Brokeru kluba terases vēroja kuģniecības magnāts Kapodostrija. “Viņš ir pasakaini bagāts. Dažkārt padod īpašu zīmi ar pirkstu – kā hameleons izšauj mēli... Tad no terases noslīd figūra un izseko ievēroto sievieti. Nereti viņa cilvēki tieši uz ielas apstādina sievietes un nosauc summu. Mūsu pilsētā ar naudu nevienu nevar aizvainot – dažas tikai smejas, citas piekrīt tūlīt.”

Pamanījis manā skatienā izbrīnu, Jusūfs sāk taisnoties:

“Saprotiet mani pareizi – es jau tikai skatos...”

Es izeju uz ielas un gar krastmalu nesteidzīgi dodos ostas virzienā. Oranžais saules disks jau skar mošeju minaretus. Pretim nāk skolnieču grupa. Pilsētā, kur tikpat kā neredz ārzemju tūristus, mana klātbūtne izraisa neviltotu interesi. “Cik pulkstenis? No kurienes esat? Kā jūs sauc? Cik jums gadu? Vai esat precējies?” uz pāris sekundēm esmu kļuvis par angļu valodas treniņa poligonu. Nesagaidījušas atbildi, viņas smiedamās aizspurdz tālāk. Uzrunāt uz ielas svešu vīrieti – tā jau ir milzīga uzdrīkstēšanās.

Drīz satumsīs, un milzīgajos, sešus metrus augstajos Aleksandrijas skatlogos iedegsies halogēnās spuldzes. Paies vēl stunda, un kopā ar ģimeni šīs meitenes, iespējams, jau nesteidzīgi aplūkos eiropeiski tērptos manekenus kādā no pilsētas centra ielām. Bez lakatiem, melnās, elegantās saulesbrillēs, kailām rokām, līdz pat ceļgaliem atsegtiem kāju stilbiem – tādas joprojām ir sastingušās plastmasas sievietes Aleksandrijas skatlogos. Muzeja eksponāti, vēstneši no tālas un neaizsniedzamas pasaules. Blakus, svinīgi gāzelēdamās, ies melnā čadrā un lakatā ievīstītā māte, pie rokas – jaunākā māsiņa un brālītis. Stundu veltījuši greznu sieviešu somiņu un ādas jaku apskatei, viņi nopirks kādu dvieli vai zeķu pāri no ielas tirgoņa un iegriezīsies kafejnīcā. Tēvs visiem pasūtīs piena–zemeņu kokteiļus un smaidīdams noraudzīsies ģimenes mielastā – dēla balti notrieptajās lūpās, sievas kautrīgi piepaceltajā čadrā, pa blakus galdiņiem apkārt lēkājošajā meitas skatienā.

Cik naivs ir bijis mans kādreizējais spriedums par “citādo”, par “eiropeisko” pilsētu! Īstenībā Aleksandrija šodien ir ēģiptiskāka par galvaspilsētu Kairu, pat par provinciāli bezbēdīgo Asuānu. Vitāla, dinamiska – un reizē tik līdzīga Nīlas deltas un Vidusēģiptes pilsētām, kur galvenie atskaites punkti cilvēka dzīvē ir kāzas, bēres, Ramadāns, bērna piedzimšana, jaunas veļas mašīnas vai televizora iegāde.

Es laužos cauri smaidošo, bezrūpīgi čalojošo cilvēku drūzmai un piepeši saprotu, ka nekad vēl savā mūžā neesmu juties tik vientuļš, ka neesmu vajadzīgs ne šai pilsētai, ne tās iedzīvotājiem. Un kaut arī labi zinu, ka viesnīcā mani neviens negaida, pa ceļam tomēr nopērku pudeli vietējā Obelisk sarkanvīna. Blakus dzērienu veikalam atrodas kādas aviokompānijas birojs. Ir jau vēls, un naktssargs no iekšpuses aizslēdz stiklotās durvis. Mēs sasveicināmies caur durvju stiklu, viņš smaidīdams pakrata pirkstu un norāda uz melnā maisiņā ievīstīto pudeli man rokās. Aplicis rokturiem lielu metāla ķēdi un piekaramo atslēgu, vīrietis piestumj pie durvīm krēslu un novieto uz tā atvērtu Korānu – varbūt tas iedarbosies uz iespējamajiem ļaundariem. Šķiet, šajā brīdī visa pilsēta aizslēdz manā priekšā savas durvis.

Lai nu tā būtu. Kvarteta varoņi ir atstājuši pilsētu, un līdz ar viņiem neatgriezeniski izzudusi arī Darela un Kavafī Aleksandrija. No tās palikusi tikai pārakmeņojusies čaula, kas jau paspējusi piepildīties ar jaunu dzīvību. Rakstnieks saka: “Līdzīgi cilvēkam pilsēta nobriest, dzemdē praviešus un tad lēnām ieslīgst vecuma plānprātībā vai vientulībā. [..] Senās smaržas šī pilsēta ir pārvērtusi atmiņās, un tās uz mūžiem iesūkušās vecu vīru piedurknēs: Aleksandrija, Atmiņu galvaspilsēta.”

Viesnīcā es atkorķēju vīna pudeli, piepildu glāzi un izeju uz balkona. Lejā uz trotuāra aizrautīgi spēlējas kaķi, kurus nespēj izbiedēt pat trauksmaini mirgojošā atkritumu savākšanas mašīna. Ostas akvatorijā mazliet nervozi šūpojas zvejnieku laivas. Kaut kur reidā spīd tālas ugunis. Varbūt tie ir mūsu vēlmju kuģi, par kuriem rakstīja “vecais dzejnieks”? “Dažkārt jūrā parādās koraļļiem rotāti kuģi melnkoka mastiem. Bet tie nedrīkst pat tuvoties krastam, jo visas preces, ko tie ved, ir aizliegtas, turklāt osta šiem kuģiem par seklu. Un viņi aizpeld tālāk... Par laimi, šie kuģi ierodas reti – mēs tos redzam labi ja divas trīs reizes mūžā.”

Rīt būs pirmdiena – parasta, neievērojama diena šīs pilsētas dzīvē. Atstājis grāmatu viesnīcā, es sēdīšos tramvajā, kas mani no pilsētas centra lēnām vedīs austrumu virzienā. Pēc pusstundas uz labu laimi izkāpšu kādā no pieturām, sameklēšu vietējo tirdziņu un palūgšu zivju pārdevējam uzcept uz kvēlojošām oglēm dažas makreles. Ievīstījis karsti kūpošās zivis pergamentā, aiziešu līdz jūrai un krastmalas kioskā pasūtīšu tasi stipras tējas. Un es zinu, ka vismaz dažus mirkļus būšu laimīgs.

 Aleksandrija, 2005. gada februāris

Avoti:
Lawrence Durrell. The Alexandria Quartet., London, Faber and Faber 1962.
Konstantin Kavafi. Proza. Tulk. krievu valodā, Maskava, Itaka, 2003.
Russkaja Kavafiana. Tulk. krievu valodā, Maskava, OGI, 2000.
E. M. Forster, Alexandria: A History and a Guide. Oxford, Oxford Univ. Pr., 1986.
Ian S. Macniven. Lawrence Durrell. A Biography. London, Faber and Faber, 1998.
Robert Liddell. Cavafy. A Biography. London, Duckworth, 1974.
Raouf S. Moussa. Cavafy’s Alexandria. Cairo–Alexandria, Al– Mustagbal, 1984.
Nicola Beauman. Morgan: A Biography of E.M.Forster. London, Hodder and Stoughton. 1993.
Egypt. London. The Rough Guide, 2003.
Džeralds Darels. Mana ģimene un citi zvēri. Rīga, Zinātne, 1973.
Vadims Mihailovs. Pēcvārds Aleksandrijas kvarteta krievu tulkojuma pirmizdevumam.
Sanktpēterburga, Sympozium, 2002.