Atklāt sevi kā sievietei: naumanis, hermanis

Nesen notika tā. Režisors Alvis Hermanis sastrīdējās ar latviešu rakstniekiem. Tas bija saistīts ar grāmatu “Hermanis. Naumanis”, kur apkopoti aktieru un literātu sacerēti latviešu dzīvesstāsti. Balstīti uz patiesiem notikumiem. Strīds bija šāds. Hermanis: “grāmatas kontekstā katrs lasītājs pats var pārliecināties, ka īstie latviešu cilvēku stāsti ir daudz dziļāki, dzīves gudrāki un dzīves apliecinošāki nekā astoņu bioloģisko radījumu — rakstnieku stāstu varoņu depresīvie monologi freidiskā garā”[1. Alvis Hermanis, "Kultūras Diena", 2006.11.06]. Rakstnieki: “Nezināju, ka mans pārdzīvojums “Garajā dzīvē” un viņa [Hermaņa] aktieru pārdzīvojums, lasot manus “Dzīves stāstus”, ir savstarpēji naidīgas tehnoloģijas. Nezināju, ka Hermanim ir klapes uz acīm, un viņš ne redzēja, ne dzirdēja, ka rakstnieku stāsti H&N grāmatā [..] skatās soli tālāk par “radiatora vai krūzītes” tiešu pārnešanu no dzīves mākslā.”[2. Nora Ikstena, turpat.], kā arī: “Hermani, nāksiet uz manām bērēm? Vismaz būs kāda izprieca, brāli.”[3. Laima Muktupāvela, "Diena", 2006.11.04] Tas viss izskatās, nu, forši. Pēc normālas plēšanās. Hermanis pauž savu, acīmredzot ilgāku laiku krāto, sāpi pret “inteliģento rakstnieku augstprātīgo vērtējumu par latviešu nabadziņiem”[4. Alvis Hermanis, "Kultūras Diena", 2006.11.06]. Rakstnieki dusmās zaudē galvu, kopā sanāk drausmīgi nesmuki. Vai tad kultūras cilvēki tā dara? Rezultātā labums vienīgi izdevējiem – “Latviešu stāsti” ir Rīgas grāmatveikalu dižpārdokļu saraksta augšgalā, ar ko arī mūs visus apsveicu. Medijos šo ķīviņu skaidro kā jautājumu par to, kas pārāks – māksla vai dzīve. Par to man vispār kauns pat runāt. Tāpat kā par to, vai Dievs spēj radīt akmeni, ko pats nespēj pacelt. Ja kādam ir aizmirsies, cik neveselīgas sekas atstāj šīs problēmas risināšana uz savas ādas, iesaku izlasīt Kafkas stāstu “Bada mākslinieks”. Nevar, nevar tā būt. Māksliniekiem, ciktāl runa ir par radošo darbību, par dzīvi ir pajāt, tur nav ko diskutēt. Drīzāk šis ir strīds starp “īsto stāstu” un “literāro stāstu” (vienkāršības pēc sauksim tos par hermani un naumani), par to, kurš vairāk atklāj “cilvēka dzīvi, kāda tā ir”. Hermanis apgalvo, ka “dzīves gudrs un dzīvi apliecinošs” ir kaut kas līdzīgs paša dzīvotāja vārdiem izstāstītai versijai par sevi. Biogrāfijai. Tam, ko Pjērs Burdjē savā 1986. gadā publicētajā esejā nosauc par “biogrāfisko ilūziju”. Dzīve, kas izstāstīta kā secīgu un saistītu notikumu virkne ar kaut kādu jēgu vai noteiktām vienojošām emocijām, pēc Burdjē, ir rupjš viltojums, jo “dzīvei, kāda tā ir” nav struktūras. To piedomā stāstītājs – lai tas būtu hermanis, naumanis vai pats dzīvotājs. Dzīve ir nesakārtota un nesaprotama, jo vairāk dzīvo, jo vairāk tas skaidrs. Pamēģināsim pastāstīt, piemēram, manu dzīvi. Man bija grūti, līdz es atradu Jēzu, kas deva dzīvei jēgu. Vai arī – līdz ar pirmo seksuālo pieredzi es atklāju sevī sievieti un iemīlēju sevi kopumā. Vai arī – visu mainīja internets, atradu jaunus draugus, sāku izpausties rakstiski, beidzot atradu sevi. Visi šie stāsti ir vienlīdz “īsti”. Bet stāstā par attiecībām ar Jēzu laikam nebūtu labi pieminēt to sevis atklāšanu kā sievietei. Publika nesapratīs. Tāpat ir ar hermani un naumani. Katrs atlasa pēc savas vajadzības. Un tāpēc hermanis ar naumani abi ir jaunrade. Nevis pirmreizinātājs, ko atrod, noīsinot virs un zem daļsvītras, bet kaut kas pilnībā izdomāts, kas atklāj tikai savu stāstītāju. Naumaņa gadījumā – rakstnieku, hermaņa – pat ne aktieri, bet viņa ieņemto žurnālista pozu. Ātrāko un rupjāko veidu, kādā vispār iespējams skatīties uz otra dzīvi. Uzstādījumu, kādā sarakstītas visas avīzes, jo tur nevienam nav laika. Pie manas dzīves vienreiz vērsās ar šādu uzstādījumu, intervijā sieviešu žurnālam, un es apvainojos. Izprovocēt cilvēku uz kaut kādu triviālu savas dzīves kopsavilkumu, “atklāt sevi kā sievietei”, tas gan atbilst žurnāla vajadzībām, bet ja ņem vērā visu, kas ar mani ir noticis, iespējams secināt tikai vienu – pilnīgu stāsta trūkumu. Dzīve nav stāsts. Varbūt tad drīzāk dzejolis. Hermanis ir tas, ko “otrs par tevi padomā”. Dziļumā un daudzpusībā pielīdzināms nāves skaidrojumam ar ļoti garu rindu grafisko bēdulīšu :(((((, kas notver skatītāja uzmanību. Tādu pašu uzmanību, ar kuru, stāvot rindā pie kases, mēdzu paķert bulvāru žurnālu un palasīt, kas nu kuram jauns pa privāto līniju. Nevis blakus stāvošo “RL”, lai fiksi palasītu, kādi iespaidi bijuši Prustam braucienā ar automobili. Šajā ziņā naumanis zaudē hermanim. Tur pat nav ko vainot, tādas ir drāmas prasības. Man pat liekas, ka naumanis ir drusku patiesāks par hermani. Kaut vai tāpēc, ka neslēpj nolūku viltot cēloņsakarību skaistuma vārdā. Prozas un drāmas prasības dzīvi spiež kļūt neīstai un stāstīt stāstu, kāda tur nemaz nav. Un šeit ir brīdis pastāstīt, ka šajā ziņā man galvā ir mazas trepītes, uz kuru augstākā kāpiena atrodas dzeja. Kā dzīvei tuvākais izteiksmes līdzeklis. Jo tai nav citu prasību pēc struktūras kā vien valoda, kas turklāt dzejā bieži tiek pārradīta un mainīta, gluži kā dzīves jēga cilvēka dzīves gaitā. Man patīk dzejnieka Māra Salēja dzejas definīcija, viņš reiz izteicās, ka ar dzejas palīdzību iespējams saskatīt “pasaules skaisto un vienlaikus baismīgo nepamatotību”, un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Dzeja nav dramatizējama tikpat ļoti kā dzīve pati. Tātad, kopumā, es domāju, nav ko te ņemties. Dzīvi pašu neaizsniegt nedz hermanim, nedz naumanim, lai dara katrs savu darbiņu – bet, ja kāds grib būt tuvāk latvieša “dzīves gudrībai un dzīves apliecinājumam”, lai palasa dzeju.