Atgriežoties pie Helēnas

Šauru gaiteni izgaismo vienīgi caur atvērtām virtuves durvīm spīdošas zilganas gāzes degļu liesmas. Sīciņa, sirma, pēc alkohola smaržojoša sieviete, šļupstot atvainodamās, ka te nesen atslēgta elektrība, izvelk šķiltavas un labu brīdi nopūlas, līdz izdodas aizdegt mikroskopisku sveces galiņu. Tas, mezdams rēgainu atspīdumu uz milzīgu grāmatskapi un logam piebīdītu rakstāmgaldu, rāda ceļu istabā. Sieviete noliek sveci uz galda. Es gribu redzēt, kas atrodas pie pretējās sienas, bet sastingstu puspagriezienā. Gaismas stars iespīd virs tumsā slīgstoša dīvāna pieliktā ģīmetnē un atklāj skatienam pusmūža sievietes seju ar klasiskiem, joprojām skaistiem vaibstiem! Man nav jāprasa paskaidrojums. Tā ir Helēna. Tā pati Helēna Kuļikovska, par kurai veltītajām romantiskajām pastkartēm rakstīju RL šī gada janvāra numurā. Viņa līdz pat 1978. gada 29. maijam ir dzīvojusi mums līdzās un izskatījusies tieši tā, kā viņai būtu jāizskatās, lai neliktu auditorijai vilties.

Daudzās dzimšanas dienas

Uzzinājusi par neveiksmīgajiem mēģinājumiem izpētīt Helēnas Kuļikovskas tālāko likteni, piezvanīja viņas kādreizējās dzīvesvietas kādreizējā saimnieka meita Lidija Kavare. Viņas māte savulaik stāstījusi, ka Rīgas 4. vidusskolas, tagadējās Rīgas Angļu ģimnāzijas skolotāja, tagad jau mirusī Helēna Eidemane ir viņu bijusī īrniece Helēna Kuļikovska. Izrādās, tomēr biju tikusi uz pēdām īstajai Helēnai! Vai nu pagājušā gadsimta pirmajā pusē cilvēkiem bija cita attieksme pret kalendāro laiku, vai I Pasaules karš un pāreja uz jauno laika skaitīšanu bija radījusi neiedomājumu jucekli dokumentācijā, bet biju rīkojusies nepareizi, pārtraucot meklējumus, kad manis uzietais kaligrāfiskā rokrakstā Helēnas Eidemanes, dzimušas Kuļikovskas laulības reģistrācijas apliecībā rakstītais dzimšanas datums (1906. gada 24. novembris) nesakrita ar pastkartēs norādīto jubilejas laiku (Ziemassvētkiem). Vēl vairāk samulsu, Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas metriku grāmatā atrodot trešo variantu: Osipa Kuļikovska un Marijas, pirms laulībām Asperovičs, meita Helena (Jeļena) dzimusi 1906. gada 11. (pēc jaunā stila — 24.) februārī! Šie abi datumi — 24. novembris un 24. februāris — paralēli figurē dažādos Helēnas Eidemanes dokumentos. Lidijas Kavares teikto apstiprina arī 83 gadus vecā Olga Grīnberga un viņas meita Vizbulīte Klints. Olga 20. gadu beigās bijusi Helēnas skolniece Rīgas Pilsētas 17. pamatskolā, bet Vizbulīte pie viņas ir mācījusies 50. un 60. gados. No viņām uzzinu, ka Purvciemā dzīvo Helēnas audžumeita Mārīte.Atsaka Voldim, mīl Eidemani

Sieviete, kurai 52 gadu vietā varētu dot daudz vairāk, ir pateicīga, ka kāds grib rakstīt par mammīti, kā viņa sauc Helēnu. “Iesim iedzert kaut ko siltu!” viņa no tumšā, aukstā un pēc kaķa parfīma smaržojošā dzīvokļa vedina netālās kafejnīcas virzienā.

Mārītes balsi klusina spēļu automātu pīkstieni un pēc kāda laika arī mazliet šņabja, ar ko tiek atjaunots novājinātā ķermeņa tonuss. Konfrontējot viņas teikto ar citiem stāstiem, saprotams, ka simtprocentīgi uzticēties tam nevar. Taču Helēnas radi un tuvākā draudzene ir miruši, Mārīte ir vienīgais avots
stāstam par Helēnas Eidemanes dzīves neformālo pusi.

“Mammītei bija četri vai pieci gadi, kad vecmāmiņa (viņa bija poliete, trūcīga — strādāja naglu fabrikā) izšķīrās ar vīru — it kā reliģijas dēļ. To mammīte tikai vienreiz izmeta. Mammīte arī bija ticīga. Atceros, man bija kādi 10 gadi, mēs bijām Ļvovā. Viņa mani visur ņēma līdzi. Teica: “Tu esi smags kā čemodāns, bet tevi atstāt nevar.” Ļvovā iegājām baznīcā. Mammīte teica: “Nu, met krustiņu!” Viņa visu padomju laiku slēpa, ka tic Dievam. Vēl viņa visādi slēpa, ka viņai brālis ir Amerikā.”

Mārīte stāsta: Helēnas brālis, jurists, pēc kara emigrējis. Dzīvojis Ņujorkā, bijis precējies ar krievieti, ik pa laikam caur “trešo personu” sūtījis māsai, PSRS Sociālistiskā darba varonei, pa kādai paciņai.

Helēna nav mīlējusi runāt arī par bijušo vīru, ekonomistu AlfonsuEidemani, kreisi orientētā rakstnieka, Krievijā 1937. gadā nošautā Roberta Eidemaņa brāli. Divus gadus ilgā neizdevusies laulība bijusi vienīgā viņas dzīvē. Pēc kara visu enerģiju viņa atdevusi tikai skolai un 1949. gadā adoptētajam sīkajam, bet diezgan negantajam skuķēnam.

Vai viņa slēpa arī stāstu par romantisko pastkaršu autoru Voldi?

“Tā bija mīlestība bez atbildes,” saka Mārīte. “Viņš ļoti mīlēja mammīti. Bet mammīte viņu nē. Viņš rakstīja viņai visu mūžu. Pat apsveica mani uz 10 gadu jubileju. Mammīte par viņu teica: “Manu mīlestību nicināto nenoniecini…” Mammīte nebija naidīga pret viņu. Viņa viņu nepieņēma kā vīrieti.”Un Eidemani?

“Eidemanī viņa bija neprātīgi iemīlējusies. Viņš bija liela auguma, skaists… Kad viņai par to jautāju, viņa sāka raudāt: “Mārīt, nekad man par to neprasi!” Cik saprotu, Eidemanis viņai nodarīja ļoti lielu traumu… Vienreiz viņa man teica: ”Mārīt, es atnāku mājās, un gultā ir cita sieviete!“ Mammīte arī teica: nekad nedrīkst sirdij klausīt. Dvēselei — jā.“

Ar ko atšķiras sirds no dvēseles?

“Es viņai jautāju tieši to pašu. Viņa atbildēja: dvēselei ir prāts, sirdij nav. Viņai ir taisnība.

Viņa bija tāda… aristokrātiska. Dažreiz mammīte bija šausmīgi dusmīga. Un viņai tās dusmas izpaudās tā: “paldies” un “lūdzu”. Es tā nemāku. Mammīte mācēja. Viņa man ļoti palīdzēja. Ja man kaut kas neiznāca, viņa teica: “Mārīte, nu pamēģini, nu pamēģini!” Un viss bija kārtībā. Man viņas pietrūkst. Man viņas šausmīgi pietrūkst. Viņa katrā situācijā mācēja atrast izeju,” Mārīte šņukst. “Viss sākās ar manu meitiņu, ar Zanīti. Zanīte mira ar vēzi. Mammīte drausmīgi to meitiņu mīlēja. Viņai uz nervu pamata sākās tumors… Nu, viss tas pats. Pilnīgi tas pats! Ziniet, mammīte tā neteica, bet meitiņa…(viņai bija trīs gadi): “Lūdzu, palīdzi, es negribu mirt, es gribu dzīvot!” Tur mammīte ir vainīga. Viņa domāja, ka Zanītei ir jāzina, ka viņa mirs. Mammīte nomira drīz pēc meitiņas. Ziniet, kā viņa mani sauca? Kikiņa. Kikiņa…”

Ceļš līdz Kremlim

Volda sūtītās pastkartes, tāpat kā citas Helēnas Eidemanes personīgās lietas, pēc viņas nāves palikušas pie audžumeitas. Antikvariāts, kur tās ieguvu, nav tālu no viņas dzīvesvietas. Mārīte apgalvo, ka pirms kāda laika viņas dzīvoklis apzagts, pazudusi arī kaste ar pastkartēm, kuru it kā bijis daudz vairāk, nekā nonāca manās rokās. Voldis, piemēram, esot sūtījis apsveikumu pat uz Helēnas kāzām: “Tu mani pamet, bet es mīlēšu, atcerēšos un gaidīšu visu mūžu…” Lai nu kā, bet Helēnas fotogrāfijas, dokumentus un avīžu izgriezumus, kur pieminēta izglītības darba teicamniece, Mārīte joprojām glabā. Jaunības bildēs redzamā sieviete apzinās savu vērtību. Vidēja auguma tumšmate ar smalku profilu, gudrām acīm un taisnu muguru labprāt fotografējusies: te ar valšķīgu cepurīti un rokassomiņu, te slēpošanas kostīmā, te skolnieku vidū. Pirmos darba gadus viņa ir bijusi dziedāšanas un fizkultūras skolotāja, tāpēc samērā daudz ir fotogrāfiju, kur ap Helēnu kā ap Brīvības pieminekļa centrālo tēlu pulcējas akrobātiskās pozās nostādītas meitenes. Skolotāja tomēr nav ģērbusies treniņtērpā un ar svilpi kā pēckara fizkultūrieši, bet sievišķīgās kleitās. Helēna Rīgas skolotāju kora fotogrāfijā, Helēna, spēlējot teātri… Glīto seju citu vidū nav iespējams nepamanīt. Te ir arī 1927. gada uzņēmums ar diviem puišiem. “Helenei — Augusts B. un Voldis K.” Ar 1927. gadu, starp citu, datēta pirmā no manā rīcībā esošajām Volda mīlestības vēstulēm!

Voldis nav bijis vienīgais, ar ko viņai bijis flirts. Starp Helēnas mantām ir 1932. gadā sūtītā pastkarte ar Raiņa portretu, parakstu “Frī”, dzeju un aicinājumu uz randiņu. Tur pieminētā Durbe liek skatīties Friča Rokpeļņa virzienā. Tieši tā — no 1929. līdz 1933. gadam viņš bijis Raiņa muzeja pārzinis Durbē! Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondos esošie Rokpeļņa rokraksta fragmenti sakrīt ar Helēnai sūtīto. Tur ir arī izskaidrošanās vēstule, ko Rokpelnim raksta kāda Alse: “Nepārmet man divkosīgumu, pie visa notikušā esmu vismazāk vainojama. Atceries, Marta — pēdējais viņas apciemojums, tad Elfrīda, vēl kāda tur poliete…”1929. gadā viņa jau ir beigusi Rīgas Skolotāju institūtu — kā rāda atestāts, pārsvarā mācoties uz pieciniekiem.

Alfonss Eidemanis, kura vienīgais atrastais uzņēmums ar uzrakstu “mīļš sveiciens un skūpsts vārda dienā” dāvināts Helēnai 1937. gada 18. augustā — trīs dienas pirms abu kāzām — ir nopietns un izskatīgs vīrietis. Pēc laulības apliecības ziņām, viņš tolaik ir jau 38 gadus vecs, tātad septiņus gadus vecāks par sievu. Par šo attiecību fiasko liecina 1939. gada 27. augustā spēkā stājies Rīgas apgabaltiesas spriedums, kurā ir teikts: “Prasītāja lūdz šķirt laulību tamdēļ, ka neatkarīgi no vainas laulības dzīve esot tiktāļ izārdīta, ka laulības kopdzīvi turpināt neesot iespējams.”

Nav daudz ziņu, kas ar Helēnu noticis kara laikā. Saglabājies tikai 1942. gadā izdots dokuments par viņas piemērotību vācu valodas skolotājas darbam pamatskolā un mātes Marijas Kuļikovskas miršanas apliecība, datēta ar 1945. gada 30. novembri. 1952. gadā viņa beidz otru augstskolu — Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultāti. Padomju laika fotogrāfijās kopā ar kolēģiem Rīgas 4. vidusskolā, kur viņa strādā kopš 1946. gada, no 1954. līdz 1975. gadam būdama mācību daļas vadītāja, Helēna joprojām ir skaista. Tik pamanāma, ka bijusi par modeli tēlniecei Valentīnai Zeilei un tik politiski korekta, ka ar 1968. gadā piešķirto Sociālistiskā darba varones Zelta zvaigzni (tāda izsniegta tikai trim Latvijas skolotājiem!) pie krūtīm reprezentē Latvijas PSR Vissavienības skolotāju kongresā Kremļa Kongresu pilī. “Būt par pad. skolotāju ir liela laime. Mūsu darbs ir nerimstoša degsme, ir sevis atdeve mūsu audzēkņiem, ir sevis atdeve kom-a laikmeta paaudzei. Mūsu darbā vairāk kā citur visdzīvāko atbalsi rod Ļ. idejas, Ļ. domu dziļums un varenums. Mēs audzinām jauniešos gribu un prasmi dzīvot un cīnīties, kā mācīja Ļ. Tas vieno mūs reizē ar rev. pagātni un mūsu gaišo nākotni, rada prieku un optim. noskaņojumu” — akurātā rokrakstā aprakstīts papīra gabaliņš ar šādu tekstu, kam nav aizmirsts pievienot pat datumu — 1969. gada 3. oktobris — glabājās starp Helēnas dokumentiem. Viņai, kas tā arī neiestājās komunistiskajā partijā, izdevās atbilst gan pirmskara, gan pēckara konjunktūrai. Nākusi no strādnieku ģimenes, saistīta ar “kreiso”, bet padomju varas represēto Eidemani, cik noprotams, pirms kara simpatizējusi sociķiem… Helēnas dzīves neveiksmes koķetē ar veiksmi.Darba zirgs ar gaišām acīm

Ar milzīgu labestību apveltīts cilvēks. Ļoti lietišķa un taktiska. Eleganta mierlaiku dāma, kas centās nekad divas dienas pēc kārtas nevilkt vienas un tās pašas drēbes. Cilvēks, kas prata slēpt savu nogurumu, neveiksmes, sāpes. To par Helēnu saka viņas kolēģi un skolnieki.

Olga Grīnberga, kas viņu atceras kā pavisam jaunu fizkultūras skolotāju no 17. pamatskolas laikiem, piemin: Helēna bērniem patikusi. Meitenes, kuras lūgušas atbrīvojumu no stundas veselības dēļ, viņa parasti apmīļojusi un pažēlojusi.

Egons Mauriņš, Rīgas 4. vidusskolas direktors no 1951. līdz 1962. gadam, stāstot, kā Helēna Eidemane izvirzījusies amatos, ir nesaudzīgi tiešs: viņai bija liela pedagoģiskā darba pieredze, bet viņa arī dzīvoja netālu no skolas, Zvārdes ielā un nebija ģimenes cilvēks — tātad varēja būt labs darba zirgs. Helēna Eidemane tomēr nav bijusi tikai izpildītāja, bet pati spējusi ģenerēt idejas un vadīt pasākumus. Pedagoģijas teorētiķe Ausma Špona vēl nesen lekcijā skolotājiem kā labu piemēru minējusi Eidemanes savulaik organizētās sanāksmes, zina stāstīt pašreizējais Rīgas Angļu ģimnāzijas direktors Modris Klegeris. Kāda bijusī skolniece labi atceras, kā Helēna Eidemane iemācījusi apzīmētāja jautājumus, tos klases priekšā izdziedot. Viņas skolnieki bijuši iedresēti pareizi likt komatus un runāt labā latviešu valodā. Eidemanīte, kā viņu saukuši kolēģi, spējusi iedvest pret sevi respektu. Kad kāds nav bijis sagatavojies, Helēna to piedevusi vienīgi tad, ja vainīgais spējis viņai atzīties jau pirms stundas, nevis atklājis savas kārtis nejauši. Dzirdēdama puišus lietojot necenzētus vārdus, Eidemane lūgusi tos tūdaļ pierakstīt, bet pēc tam skaļi nolasīt. Vainīgie sarkuši un bālējuši…

Versija par Sociālistiskā darba varones nosaukuma piešķiršanu ir šāda — direktoram Mauriņam jau bijis zināms, ka uz šo apbalvojumu virzīs viņu pašu, taču ceļu aizšķērsojusi padomju pilsonim nepiedodama alkatība. Mauriņš ap šo laiku atļāvies nopirkt vienu no lielo skolu direktoriem piedāvātajām volgām un izmantojis iespēju dabūt no kolhoza zemi individuālajai apbūvei. Viņa vietniecei tāda “pūra” nav bijis, turklāt konkrētajā reizē tieši ticis pieprasīts kāds bezpartejisks kandidāts.

Helēnai Eidemanei apbalvojums nesis slavu un vienu otru interviju avīzēs, bet no praktiskiem labumiem tikusi vien iespēja ārstēties specslimnīcā, bet kad ar to vairs nav bijis līdzēts — ekskluzīva kapa vieta Raiņa kapos, kreisajā pusē netālu no ieejas. Gandrīz līdz pēdējai dienai Helēna Eidemane strādājusi 4. vidusskolā, no kurienes arī tikusi izvadīta, realizējot pašas hrestomātisko izteikumu, ka aiziešot šīs vietas tikai ar kājām pa priekšu. Helēnas slimību nevar tieši saistīt ar mazmeitiņas nāvi, taču traģiskais notikums, visticamāk, paātrināja tās gaitu. Mārītes meita Zane kopā ar vecākiem cieta mašīnas avārijā, kad viņai bija tikai gadiņš. Iegūtās nieru traumas dēļ attīstījās ļaundabīgais process un divu gadu laikā Zane pamazām izdzisa radu acu priekšā. Mārītes klasesbiedre medmāsa Vizbulīte Klints, kas nāca palīgā, dežurējot pie mazuļa gultiņas slimības beigu stadijā, atceras, cik smagi tas skāris parasti tik nosvērto Helēnu Eidemani. Neilgi pēc avārijas arī viņa pati pirmoreiz operēta un pārdzīvojusi savu mazbērnu tikai par diviem iem. Helēnas audžumeitas ģimene ir izjukusi. Mārīte, kas Liepājas Pedagoģiskajā Institūtā vēl 1990. gadā aizstāvējusi diplomdarbu Pedagoģes Helēnas Eidemanes (..) ieguldījums latviešu nacionālajā izglītībā, dzeršanas dēļ ir atlaista no darba skolā. Ja var ticēt Mārītei, Voldis ir miris jau pirms Helēnas. Varbūt viņš tomēr joprojām raksta viņai?

Fotogrāfijas no audžumeitas personiskā
un Rīgas Angļu ģimnāzijas arhīva