Atgriešanās substances pilsētā

Kā tev pašam labi zināms, nav nekā bezjēdzīgāka par svētdienas pēcpusdienu, kad galvā trīs glāzes vīna no nelielas rīta tikšanās un pārāk maz laika, lai nopietni pastrādātu, pirms doties uz agri sarunātajām vakariņām. Pēc divām vien šai pilsētā pavadītām dienām tomēr izdodas atrast vietu, kur viņam pārdod tasīti (vai divas) īstas kafijas, kas nepieciešama, lai savāktu smadzenes atpakaļ formā, un šī vieta izrādās kāds “klubs”, kas atrodas kādā no tām visnotaļ deviņpadsmitā gadsimta ēkām, kuras piešķir pilsētas centram garšu (bet ar kurām, kā liekas, neviens īpaši nelepojas). Svētdienas pēcpusdienai laiks šobrīd nav nedz brīnišķi labs, nedz skandalozi slikts, tikai mazliet siltāks nekā viņam patiktu, un jaunā sieviete aiz bāra letes, ilgi pirms viņš viņu uzrunā, jau ievērojusi, cik lielā mērā viņa piesaistījusi tā uzmanību. Pēc absolūtiem standartiem, viņa nav nemaz tik jauna, drīzāk (un visai perfektā veidā) viņa ir viena no tām, ko lielie deviņpadsmitā gadsimta romānisti dēvēja par femme de trente ans [1. Femme de trente ans — trīsdesmitgadīga sieviete (franču val.)] , kas viņas gadījumā izpaužas kā slaids ķermenis, veselīgi blondi mati, skaisti veidotas kājas un lepnas krūtis — nekā no tā visa nav par daudz, tikai perfekti (tas būs pareizais adverbs) audzēts un vēl tālu no tā, lai būtu sasniedzis pārlieku briedumu. Dīvainā kārtā viņa liek viņam izjust baudu, ko sniedz sajūta, ka viņa paša piecdesmit trīs gadi pasargās viņu no jebkādiem pārmērīgiem kārdinājumiem. Pat angļu valoda, kurā viņa uzsāk ar viņu sarunu kādu saldu slinkas svētdienas mirkli vēlāk, ir pārlieku brīnišķīgi (un tas ir viņas lietotais adverbs), pārlieku brīnišķīgi britiska, lai viņš nepajautātu (un tur ir tikai septiņdesmit procentu komplimenta, trīsdesmit ir patiesu šaubu), vai viņa nav no Lielbritānijas, bet nē, viņa saka, tikai no šejienes, bet es mācos valodas, viņa piebilst, “kā klauns”, gribot ar to sacīt, ka viņa runā tajās ar iedzimtā taupīgo fikciju un pārliecību. Arī viņš vienmēr uzskatījis, ka spēja runāt svešvalodās galvenokārt saistīta ar uzdrīkstēšanos izlikties, taču nekad viņam nav izdevies to pateikt tik vienkārši un skaidri, kā to dara viņa šīs pēcpusdienas vidū, un tāpēc viņam gribētos to adoptēt kā savu garīgo meitu (vai šī būtu vēl viena viņa vārīgo piecdesmito pasviesta kompensācijas stratēģija — vai varbūt tas ir tāpēc, ka viņa tik ļoti izskatās pēc viņa brīnišķīgās sievas jaunākās māsas?) Taču tā vietā, lai tiktu garīgi adoptēta, viņa novieto viņam priekšā cappucino, savukārt viņš novieto dažas monētas uz apakštasītes malas (viņš necieš apakštasītes), pēc ilgām un grūtām pārdomām, vai viņam labāk patiktos atstāt viņai lielu dzeramnaudu vai neatstāt vispār, galu galā izšķirdamies par summu, kas, kā viņam šķiet, atbilst pieņemtajai (vēl nezinādams, ka šai pilsētā visi norēķinās precīzi līdz santīmam), un visbeidzot, iedams prom, apsola atgriezties rīt uz brokastu kafiju, lai gan jau nojauš, ka nē, viņš daudz vairāk gribētu šīs piecpadsmit svētdienas pēcpusdienas minūtes padarīt par saldas atturības atmiņu, kaut arī ar atturību tām vispār nav bijis sakara.

*

Nav nekā bezgaumīgāka, viņš gatavs piekrist, kā sākt atmiņas par kādu pilsētu ar komplimentiem šīs pilsētas dāmām, un ja vien tam vispār būtu kāds attaisnojums, viņš — kā attaisnojumu — minētu kāda sava studentu gadu varoņa, ievērojama Slovēnijas un Ņujorkas sociologa, sievu, vārdā Benita, vēl vienu īstu dāmu no šīs pilsētas, arī ar substancionāli lepnu ķermeni un izteiktāku austrumu akcentu nekā viņa adoptētajai oficiantei citādi nevainojami ņujorkiskajā amerikāņu angļu valodā. Benita, viņam paskaidroja, nav nekāds īpašs šejienes vārds, taču vēl iekams viņš bija to noskaidrojis, viņš zināja, ka viņam ir taisnība — jo kāda brīnišķīgi gara (un tikai mazliet pārlieku slaida) mersedesu pārdevēja, kuras fotogrāfijas un interviju viņš bija redzējis lidmašīnas žurnālā, lidojot no Kopenhāgenas uz šejieni, ir Benita. Pareizam sievietes vārdam — jūs taču piekritīsit — jābeidzas ar “a”, maigi un substancionāli, līdzīgi skaistām krūtīm, un tieši šādas sievietes — viņš jau sapņo — noteikti virza šo vietu ar savu gluži vai fantastisko proporciju izjūtu. Turpretim puiši viņam izskatās vai nu anoreksiski vai apvēlušies (kā viņš pats), vai nu par īsu, vai par garu — vienmēr kaut kā ārpus samērības (vismaz tā viņš gribētu domāt).

*

Runājot par substanci — pēdējā laikā viņam iepatikušās mazas zemes, zemes ar mazu teritoriju un mazāk nekā pieciem miljoniem iedzīvotāju, pirmām kārtām jau Urugvaja un šī zeme (turklāt izrādās, ka koks Montevideo parlamenta ēkā nāk no šejienes, kamēr marmors — vienkārši no Paragvajas). Viņš mīl mazas zemes bez kādas teorijas, turklāt viņš (atšķirībā no dažiem šo zemju pilsoņiem) neuzskata, ka tās būtu morāli pārākas, jo, viņš uzskata, nevainība, ko radījuši nelieli izmēri, nav nekāds labais pamatojums pretenzijām uz morālu cildenumu (pie tam morāls cildenums, viņaprāt, vispār ož pēc veciem, resniem baznīcēniem). Tā ka viņš vienkārši mīl mazas zemes, tiesa gan, slepus turēdams sevi aizdomās, ka tas tikai tāpēc, ka tās viņam dienu vai divas ļauj justies kā īstam varonim — līdzīgi kā province izbijušām zvaigznēm, kuras savas karjeras norietā vairs, skumjā kārtā, neiedrošinās apbraukāt lielās pilsētas. Tas, ko viņš var piedāvāt pretī, ar visu mīlošas sirds pārmērīgo maigumu, ir bažas, ka tām (pirmām kārtām jau šai zemei un Urugvajai) var pietrūkt — vienkārši var nepietikt cilvēku, lai aizpildītu visus posteņus, kas jāaizpilda, ja gribi būt īsta zeme. Vai tad vēstnieki vai ministri nezaudē kaut ko no sava amata oreola, ja katra pilsone savas dzīves laikā var rēķināties ar vismaz piecprocentīgu iespēju kļūt par vēstnieci vai ministri? Cik vēstniecību valsts var atļauties un uzturēt, ja tajā ir mazāk nekā divarpus miljonu iedzīvotāju (un cik pieņemšanu visiem pārējiem vēstniekiem tu kā vēstnieks vari atļauties sarīkot savas valsts svētku dienās)? Piemēram, vēstniecību Montevideo — kā to gribētos man. Un, ja parlaments pieņem jaunu likumu, vai pietiks advokātu, kas to apgūtu un īstenotu — un noziedznieku, kas to pārkāptu (jo neviens likums nav īsts, iekams tas nav pārkāpts)? Šāds ir saldais murgs, kas piemeklē nāciju bez tās anonīmās substances, ko veido daudzi miljoni pilsoņu.

Te ikvienam nākas pārņemt divas valstiskas funkcijas vai pat trīs (tu esi vienīgais kāda priekšmeta profesors nacionālajā universitātē vai mērs kādā no nedaudzajām pilsētām utt.) un, lūdzu, ticiet viņai, ka tas nepavisam nav aiz arogances. Tas ir vienkārši aiz bažām, aiz bažām, kādas iestājas tad, kad nav visu kauliņu vai kāršu, kas nepieciešami spēlei, un tomēr viņa apjauš, ka viņiem šādu bažu nav, ka viņu prezidente — viņu ieskatā — joprojām ir visai tāla, varbūt tikai mazliet tuvāk nekā Baltais nams, tā ka viņa, politiķe, atrod par iespējamu atnākt uz kādu no lekcijām, ko viņš, ārzemju viesis lasa universitātē un tādējādi likt viņam sajust, ka viņam bijis kontakts ar Transcendenci. Un tomēr — runājot, piemēram, par grāmatām — cik grāmatas eksemplāru iespējams — un nepieciešams — pārdot, lai tulkojums ļoti mazskaitlīgā valodā būtu dzīvotspējīgs? Viņa nezina, kāpēc viņa tik ļoti raizējas, patiesībā viņa pat nespēj šais raizēs atzīties (aiz bailēm, ka tās varētu likties augstprātīgas), taču tas, viņa lūko sevi aizstāvēt, vienkārši nozīmē, ka viņai rūp, saprotiet, līdz absurdam, rūp tādā mērā, ka viņa jūt jums līdzi par ko tādu jūsu pasaulē, ko jūs patiesībā neesat nemaz sajutuši.

*

Taču pastāv uzticami empīriski (un pat vēsturiski) pierādījumi, ka šī pilsēta piesaista krietni vairāk vēstnieku un konsulu, nekā būtu nepieciešams. Baidos, tikai kādai saujiņai jūsu vidū būs nācies dzirdēt par Anhelu Ganivetu, kurš — tā vismaz runā — strādāja dāņu (vai varbūt spāņu) konsulātā, taču šis Ganivets, kurš bija no Granādas un nomira jūsu pilsētā vēl pirms 1898. gada, no tik liela attāluma un tik intensīvi raizējās par savu tēvzemi, ka iekļuva tās nacionālajā vēsturē kā viens no tās novēlotā modernisma  — saukta La Generación del 98  — dibinātājiem, modernisma, kuru izraisīja graujošā sakāve, ko 1898. gadā ASV flotes dēļ cieta kārtējā nelaimīgā spāņu armāda.  Visu šo posta scenāriju nebeidzami melanholiskos jūsu pilsētā sacerētos pamfletos un vēstulēs bija pareģojis Ganivets, konsulāta sekretārs no Granādas, kurš galu galā noslīcinājās en las orillas del Duna, kā to vēl šodien atkārto viņa zemes (kur neviens neko nezina par jūsu upi) vēstures grāmatas. Spāniski las orillas del Duna izklausās kā kāda tālīna piejūras kūrorta pludmale un, kā jau to varētu iedomāties, tiek apgalvots, ka Ganiveta stāsts saistīts ar viņa iemīlēšanos šīs pilsētas sievietēs (kādā svētdienas pēcpusdienā, varu derēt), kuras bija tikpat reālas, elegantas un viņam nepieejamas kā savukārt viņai Alhambra, tā ka viņam nekas cits neatlika, kā beigt dzīvi pašnāvībā. Trīsdesmit gadus vēlāk, kad viņš jau sen bija kļuvis par savas nācijas — nācijas, kurā šis ir jo iecienīts žanrs — mīļāko traģisko varoni, tas, kas bija palicis pāri no viņa līķa, tika pārvests uz Granādu. Par vēlu, viņš domā, jo viņam ir sajūta, ka Ganivets, par kuru šodien neviens neko nezina, te klejo joprojām — ikviet un ikreiz, kad šī pilsēta atgādina protestantisku skumju samtaino segu.

*

Tu labi zini, ka tev tas nav pa spēkam, bet, gluži tāpat kā tās valoda, šī vieta turpina uzstāt, ka mēģināt tomēr varētu būt vērts. Vai visi šie “s” vārdu beigās nav jau pazīstami no latīņu valodas? Un vai tas gadījumā nebija vācu vārds, vai šis aizdomīgi neizskatījās pēc zviedru? Beigās viņš tā arī ir un paliek apmulsis (vārdi nekad nesavienojas teikumā tā, lai viņš varētu to atšifrēt) un spiests saglabāt distanci no šīs valodas — līdzīgi kā Ganivets, kura rozes droši vien novīta kāda nezināma konsulāta pagrabā. Nekas te nav īpaši eksotisks, to viņš saprot, taču tas, kas izskatās pazīstams, par tādu tikai izliekas. Un tā viņš nekad neiemācīsies šo valodu, kas viņu māna ar puspazīstamām skaņām, gluži kā Ganivets, kurš bija iemīlējies tikai tālab, lai ar katru dienu vairāk ilgotos nokļūt mājās.

*

Un cik rietumnieciski moderna piepeši var izrādīties šī vieta. Starp tās daudzajiem klubiem ir arī tāds, kas veltīts viņa (ļoti amerikāniskajai) universitātei, kas sastāv no brīnišķīgi un svaigi ar koku apmēbelētas istabas, ko viņi pa laikam noīrē skaistā, nesen atjaunotā ēkā. Viņi īrē šo istabu savām ikmēneša sanāksmēm, kur kluba vadītāji, vēl nekļūdami groteski, kļūst gandrīz pilnīgi amerikāniski un neparasti maziem malciņiem un ar kultūras atašeju studēto nevērību sūc Kalifornijas merlo, apspriežot, piemēram, iespējamos ziedojumus (kas viņam izklausās nereāli) un atstādami tādu iespaidu, it kā viņi gatavotos kādam no nedaudzajiem (kā viņš tomēr baidās) amatiem valdībā. Un kā gan viņam rakstīt par šo klubu, lai tas neizklausītos pēc nepateicības? Jo ikviens taču — tā viņam liekas — noteikti izlasa jebko, kas jebkad šai valodā tiek uzrakstīts, ieskaitot arī viņa atmiņas, un šī iemesla dēļ viņš pamet klubu un tā dalībniekus viņu Boss uzvalkos (kuri šeit ir par satriecošām summām lētāki nekā Romā vai Ņujorkā) un dodas uz netālo Nacionālo bibliotēku — vienīgo vietu, kas ļauj viņam izjust komunistu laika sen zudušo omulību. Sieviete, kas apmaiņā pret somu pasniedz viņam metāla numuriņu, ir ģērbusies spīdīgā plastikāta uzsvārcī, kura krāsa ir starp tumšsarkanu un purpuru, kamēr paklājs uz kāpnēm ir pārlieku neitrāls privātai mājai un nepietiekami monumentāls nacionālajai bibliotēkai. Augšā visur redzami datori, un tomēr šī joprojām ir bibliotēka, kas savu zinību tempļa lomu tēlo ambiciozu proletāriešu sīkburžuāziskajā gaumē. Tā ir tās gudrības svētnīca, kurai vajadzēja atbrīvot  — bet kura nekad tā arī neatbrīvoja (un neatbrīvos) — Cilvēci.

*

Tie intelektuāļi, ar kuriem viņš sarunājas caurām diennaktīm (ir tik bezgala patīkami būt gandrīz bezgalīgi pieprasītam!), šie intelektuāļi iemieso un pauž savāktību tonī, kas piepeši atgādina, ka vācu valodā pastāv tāds vārds Gelassenheit, spēja ļaut lietām ritēt vai palikt, kur ir. Viņu vēsturē — kā viņam šķiet, viņš ir sapratis — nav nekā tāda, kam viņi atļautu kļūt par šķērsli tagadnei — vai vismaz tā: nekam netiek ļauts iejaukties pārlieku redzami, tā ka viņam ļoti grūti nākas viņus pārliecināt, ka viņam patiešām vajag redzēt šo “Okupācijas muzeju.” Kā gan viņi spēj klusēt par pagātni, kurā viņus izvarojusi nacistiskā Vācija un tad, vairāk nekā pusgadsimtu, ar saviem perversi labajiem nodomiem mocījusi Padomju Savienība? Vai šī būtu vēsture, kuru nav iespējams pārciest, ja ļauj tai atgriezties? It nevienam nav vajadzīga viņa atvainošanās (un tas viņu ļoti samulsina), taču kāds nieks parastās Savienoto Valstu intelektuālās apspļaudīšanas ir pašā laikā — tikai nekādus kaismīgus vārdus par šīs vietas pagātni! Vai visa tās enerģija tiek patērēta stabilas, brīnišķas, substanciālas pasaules rekonstrukcijai — pasaules, kura, kļūdama par atdzīvinātu pagātni, izdzēš jebkādas pagātnes pēdas? To viņi viņam nestāsta, un šī klusēšana atgādina brīdi, kas vienmēr pienāk katrā viņu sarunā, kur viņš nule kā atbildējis uz garu jautājumu, bet pretī nesaņem reakciju, pilnīgi nekādu reakciju, kas nozīmē, ka šis brīdis viņam pārvēršas vienlaikus skaļā, klusā un difūzā nosodījumā, iekams trāpa atkal nākamais jautājums.

Viņš jūtas kā idiots, viņam ir tāda sajūta, it kā viņš būtu sasniedzis sava sakāmā galējo robežu — vai tiešām viņš jebkad varētu izrādīties tik stulbs kā daži no citiem viesiem, ko viņi tik smalki iztaujā intervijās? Viņi viņu uzaicina uz mierinošu kūciņu (par kuru atkal — jā, par kūciņu arī — jānorēķinās līdz santīmam), viņi ved viņu visur, kur vien viņš grib — taču nekad nesaka, ko viņi domā par viņa atbildēm. Tostarp viņš iedomājas — jau atkal — ka kādudien viņš noteikti spēs izlasīt, ko viņi nodrukājuši — bet tad atceras, ka viņu valoda viņam būs un paliks vēl neizprotamāka par viņu jautāšanas veidu.

*

Ainava ir okei, “nekas, par ko vērts rakstīt uz mājām” — burtiskā nozīmē, tāpēc viņš izvēlas pastkartes ar dažām centra ēkām — viss prieks bijis sarunās, ķermeņos, ēdienā, klātesošajā pagātnes prombūtnē — līdz pat viņa aizlidošanas vakaram. Todien bijis karsts līdz nepatīkamām izjūtām un sviedriem, līdz dīvainai dzeltenai gaismai pār ielām, un, kamēr viņš sēž uzgaidāmajā zālē (kas viņam atgādina Stenfordas klubu), gaidīdams lidmašīnu, lauku aprij tumšs, violets mākonis, kas padara neredzamas lidmašīnas un beidzot atraisa visus tos arhaiskos un nepakļaujamos spēkus, ko allaž var sastapt nepazīstamā vietā.

Īsu mirkli pazib cerība, ka lidmašīna varētu nepacelties, tomēr galu galā tā tomēr paceļas, ienirdama tumsā (“kā Ganiveta dzīvē,” viņam ir kārdinājums rakstīt) ar vēl vienu pasažieri uz borta un pilnu stjuartu komplektu latviski stilizētās formās. Abas sievietes, kurām piemīt visa tā substance, kuru viņš tagad nekļūdīgi pazīs kā īsteno Rīgas stilu, ir no Anglijas, bet puisis, kurš ir pārlieku izplūdis, lai būtu proporcionāls, izrādās austrālietis. Kad viņi deviņdesmit minūtes vēlāk nokļūst galā, atpakaļlidojums uz substances pilsētu izrādās atcelts, kas nozīmē, ka komandai neatliks nekas cits kā nakti pavadīt Kopenhāgenā.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska