Atbrīvošanās no sievietes

Egle

Sazāģējām vakarnakt dārzā to draņķa sīksto egli. Tas ir, viņi zāģēja un es skatījos, un dažreiz pieturēju. Zelta un sarkanie bumbuļi sitās pret terases flīzēm. Galotne sākumā nedaudz stīvi bakstīja miltaino zālāja sniegu. Beigās, kad egle jau bija pavisam īsiņa, tā sniegu tikai viegli kūla. Kāršrožu krūmi, vīnstīgas un plikais parūkkrūms žēli noskatījās – viņi tos bumbuļus labprāt būtu gribējuši sev.

Jaungada naktī bija atnākusi ciemos viena meitene vārdā Egle. Es viņu pazīstu jau sen, bet joprojām it kā neticu, ka tas ir viņas vārds. Tāds kā laikmetīgs “rozes vārds”, kas aizklāj kādu citu, kuram noticēt droši vien iespējams vēl mazāk. Tajā naktī bija atnācis arī kāds puisis, kas viņu divreiz žēli nosauca par “bumbuli”. Acīmredzami labprāt būtu gribējis sev.

Citus gadus mēs to darījām viesistabā plāna vidū un ar cirvi, bet, ja neuzmanās, tā var izcirst parketā caurumu. Var arī iecirst kādam rokā, jo egle spirinās un kādam ciršanas laikā to vajag turēt un spiest pie zemes. Jo ilgāk un nopietnāk cērt, jo vairāk visur ir skuju. Skujas nonāk pašās privātākajās un intīmākajās telpās un vietās – zem veļas uz ādas un pat uz gļotādas, ķermeņa apmatojumā, vannā un gultā. Jau ciršanas brīdī dažas skujas tiek apēstas – parasti to izdara nevis tie, kas cērt, bet gan tie, kas tikai skatās un it kā starp citu badīgi laiza biezpiena sieriņu.

Kad skujas pēc egles saciršanas no grīdas uzslauka ar slotu, tajās ir ieķērušies mati. Nevis tie sudrabainie rotājuma mati – par tiem es nemaz nerunāju –, bet cilvēku mati. Pat ne ieķērušies – ievijušies kā tajās kāzu un izlaidumu frizūrās ar copītēm, ko francūži sauc par “šiņoniem”. Vai arī ielipuši – kā matos ar mākslīgi pieaudzētiem galiem. Smalkās frizētavās tagad tā dara. Man stāstīja, ka tie mati, ko pieaudzē, ir īsti, tikai nedzīvi un izkaltuši. Tie nākot no ārzemju sieviešu klosteriem, jo mūķenēm garus audzēt neklājoties. Vienreiz skujās pat atradās šaurā melnā matusprādze. Ne egles, bet meitenes matusprādze. Varbūt pat meitenes Egles matusprādze.

Ja egli vispirms aizvāc no telpām un tikai tad iznīcina, tad visumā skuju ir mazāk. Jo egle lielāka, jo grūtāk to dabūt ārā pa durvīm. Stulbā kāja skaļi skrāpē grīdu, un stulbie zari abās pusēs ķeras stenderēs. Egle vienmēr izrādās daudz smagāka, kad to mēģina celt, nekā izskatās no malas. Kad egli stumj laukā, tā mēdz aizķert dažādus sīkus priekšmetus no sekcijas, apgāzt un saplēst. Piemēram, Afrodītes mazo marmora galviņu vai apgleznoto porcelāna puisīti – ganiņu. Ja kaut kur nomētāta lelle Bārbija, tad egle to paķers līdzi. Starp citu, arī bumbuļus tā nekad negrib atdot – vismaz diegus noteikti pārplēsīs un izraus piekariņus. Ar egli ir vieglāk tikt galā, ja stīvēšanās laikā pret to skaļi pauž savu naidu, saucot to par “pretīgo” vai “idiotisko”, un pašu egles esamību nolādot kā “maucību”.

Iepriekš apspriedām dažādas iespējas, ko ar viņu varētu darīt. Varētu tumsā vienkārši pārmest pāri sētai pie kaimiņiem un izlikties, ka tā nav mūsējā. Varētu arī iemest garāžā – suņi līdz pavasarim nogulētu pilnīgi pliku, bet mamma tādas nolaidības necieš. Ja pateikts, ka “jānovāc egle”, tas nozīmē: “Lai es viņu vairs te neredzētu”. Vēl to egli varētu iemest Daugavā ar visiem bumbuļiem, bet tad jācērt āliņģis. Un viņa jau arī noteikti negribētu slīkt. Turklāt tad visi ciemiņi, kas nāktu, prasītu, kas tas jums par melnumu tur ledū iesalis, izskatās pēc izbāztas rokas.

Bet savējās – es tās vakar mazgāju mēteļa kabatu nevainībā. Īstenībā es tur nemaz nestāvēju un nedrebinājos. Kur nu vēl pieturēt, es pat neskatījos, kā viņi tur ņēmās ar to zāģi.

Un arī to es neredzēju, goda vārds, es tad jau gulēju, – meiteni Egli kāds rītausmā esot aizvedis ar taksometru, bet tas puisis pāri tiltam aizgājis kājām.

Agnese Gaile

Priekš manis tur nekā jauna nav

Dīdžeju apvienības JaffaRiga  rīkotā Jaffa vairs nav modē vol. 6 diska prezentācija. Pulkveža augšzālē dejo stilīgie. Meitenes izspūrušām asimetriskām frizūrām, platām biksēm, kupliem vecmāmiņu svārkiem, armijas zābakiem, roku uzmauktņiem, meitenes, kas dejo kā vīrieši un hiphoperi, meitenes, kas dejo kā pantomīmas teātra aktrises. Puiši izdilušos džinsos, auskariem abās ausīs, diagonāli uzmauktām plecu somām. Puiši ar uzkrāsotām acīm. Cilvēki kedās, cilvēki botās, cilvēki tēkreklos, cilvēki ar metāliem sejā. Kāds neliela auguma vīrelis ar mīkstiem vaigiem supermena kostīmā zāles vidū mīdās no vienas kājas uz otru un dumji smaida, apkārt viņam piespēlētā jautrībā lēkā un kliedz citi vecpuišu balles dalībnieki. Viss notiek ļoti tuvu kopā, simt nepazīstamu pirkstu pieskaras plikajiem pleciem, plikajām rokām, plikajam vēderam, plikajai mugurai, grūti pat saprast, vai vajag uz kādu apvainoties. Vai jums tas patīk, vai jums tas patīk, kliedz Jūdass, pēdējais dzīvais nodevējs [1. Alūzija uz dīdžeja skatuves vārdu Helly Judas  – Ellīgais Jūdass.] ,histēriski ieplestām acīm. Do you wanna get high? Vai jūs gribat uziet augšā? Jāāā, rēc meitenes, puiši un nenosakāmie. Now I’m a believer, yeah [2. Rinda no grupas The Monkeys dziesmas Believer.] , nevar taču stāvēt malā, man blakus lēkā zirgs zilā tēkreklā, divreiz garāks par mani. Now I saw her face. Tagad es redzu viņas seju. [3. Cita rinda no The Monkeys dziesmas Believer.]

Apkārt stāv Savādākie. Viņi, protams, ir vieni paši, un, protams, vīrieši, jo viņi vienatnē nekad neizskatās stulbi, drīzāk interesanti. Sievietes izskatītos pēc neirotiķēm (neglītās) vai medījumiem (glītās). Blonds puisis ar uzrakstu philosopher piekrītoši māj ar galvu visam apkārt notiekošajam. Skūts pusmūža vīrietis ar nenovelkamu pelēku mēteli savukārt lēni ar galvas kustībām visu noliedz. Drošības labad tur glāzi ar kaut ko oriģinālu. Liekas, tīru baltu. Dubultā. Maza auguma aziāts, kā pierasts, ģērbies melnās biksēs un baltā kreklā, mēģina piedejot vairākām meitenēm, apgrābstīšanas procedūru uzsākot pēc vienas minūtes, bet acīmredzot galīgi nav atnācis uz pareizo vietu, šeit pārsvarā dejo ironiskās meitenes, kurām patīk tikai īpaši puiši. Piemēram, tādi, kas strādā reklāmas aģentūrās un vakaros liek mūziku klubos.

Divpadsmitos sāk dalīt šampi, piecdesmit sešas pudeles, salietas sarkanās un zaļās plastmasas glāzītēs. Paņem man divas, saka viena meitene otrai. Pēc mirkļa puse no šampanieša atrodas uz grīdas. Hellijs un Juveris [4. Dīdžeju vārdi.] uzšļāc šampi tuvākajām meitenēm, kas spiedz un laiza pirkstu starpas.

Laužoties cauri rokām, apsēžamies atvilkt elpu un ļaujamies saviesīgām sarunām. Ar ko jūs nodarbojaties, meitenes, laipni vaicā kāds nelaipna izskata puisis ar trim pīrsingiem lūpās, četriem uzacīs, diviem degunā un septiņiem ausīs un tik notetovētām rokām, ka ādas krāsa nav nosakāma. Draudzene uz galda uzliek trumpi, slavenas firmas vārdu, un valšķīgi iesaistās sarunā. Es žāvājos un klusēju. Man patīk sāpes, es bez tām nevaru, viņš it kā nevērīgi saka, uztinot cigareti. Katru reizi, kad man sakrājas pārdzīvojumi, es aizeju un uztaisu vienu tetovējumu, viņš saka. Otrs no kabatas izņem mazu elegantu sudraba blašķīti un piedāvā mums. Viņš vienmēr nes līdzi mazu blašķīti ar dārgu alkoholu. Es šeit tusēju jau no paša sākuma, un te viss ir baigi mainījies. Mūzika palikusi tāda, nu, tāda… tāda taču visur tagad skan. Visi nāk kā uz baigo notikumu. Agrāk te bija reāli laba industriālā un alternatīvā. Tagad te atnācu tikai tādēļ, ka mājās nav ko darīt. Lasi grāmatas, ja mājās nav ko darīt, iesaistos sarunā. Es? Es grāmatas nelasu, esmu kādas divas dzīves laikā tik izlasījis. Vienreiz pamēģināju lasīt to… nu… kā viņu tur sauc, Kast… kastaņolu… Tu domā – Kastaņedu? Par tām narkotikām? Jā, jā. Draugi ieteica, bet es drusku palasīju un sapratu, ka priekš manis tur nekā jauna nav. Viss jau sen bijis. Starp citu, mani visi te pazīst. Es te esmu kā mēbele, he, he, viņš saka un iedzer meksikāņu alu ar tekilas aromātu. Tajā mirklī es kaut kā nomirstu, izteku pa galdu un grīdu, pa grīdas šķirbām nokļūstot stāvu zemāk.

Apakšā viss ir pilnīgi savādāk. Meitenes apspīlētos džinsos ap tievām un resnām ciskām un augstpapēžu zābakos, groza gurnus, ar rokām brauka sev krūtis un gūžas, rāda paduses. Īsos mirdzošos lencīšu topiņos. Brūnām sejām un sarkanām lūpām. Viena ļoti īsā rūtainā kleitiņā, kas attaisāma ar vienu rāvējslēdzēja vēzienu. Viņš no aizmugures bučo viņai kaklu, viņa izstieptām rokām iekārusies viņam galvā un nedaudz pietupusies, jo ir diezgan gara meitene. Divi resni lietuvieši ar skūtām galvām, krunkainiem pakaušiem, melnos džinsos un melnos tēkreklos. Met ar speķainiem skatieniem tuvākajām meitenēm. Puisis gaišos sieviešu džinsos ar iespiestu krāniņu un auskaru vienā ausī. Kāds solīda paskata pārītis, pēc trīsdesmit, kungs brillēs un melnā ādas vestē, kopta briļļaina sieviete garā puķainā zīda blūzē; šobrīd abi tā piemāvušies, ka izpilda seno ēģiptiešu auglības rituāla deju, sievietei blūze no kakla līdz nabai vaļā un redzams zīdīgi sarkans Laumas krūšturis. Abi dejo histēriski, bet nestabili, sievietes kājas šļūk pie katra otrā soļa, daudz garākais vīrietis viņu neveikli uztver rokās, paceļ un berzē gar bikšu priekšu. Mazā auguma aziāts tikmēr praties godu un pārvācies uz leju. Baltais krekls parauts nedaudz vaļā, un rokas dara savu melno darbu, šeit meitenes daudz labprātāk ļaujas apgrābstīšanai un viņš pat saņem dažus smaidus un dejas. Kāda cita gara auguma meitene dejo ar ļoti smalku maza auguma briļļainu puisi, visu laiku tupdamās lejā un, stūrainām kustībām šūpodama gurnus, ceļas atkal augšup, pieturēdamās pie smalkā kundziņa vidukļa kā pie ābeles stumbra. Padejot nav iespējams, jo grīda līp tā, ka kāju atraut nevar. Abi resnie lietuvieši pacēluši rokas gaisā, saliec un iztaisno, saliec un iztaisno. I’ve got the power [5. Rinda no grupas Snap dziesmas I’ve got the power – Esmu saņēmis spēku.]. Pīrsingu zēns un plikpauris ar blašķi arī nonākuši lejā, apsēdušies malā, diezgan ironiski smīn. Viņu acīs noķerta un fiksēta garlaicība. Man sāk trīcēt sirds. I’ve got the power. Eu, klausies, ejam projām. Te smird. Man kož acīs. Man viss kož acīs. Nē, viņa tagad nevar, viņa saķiķinās ar kaut kādu angli un ļauj sev bučot vaigu un roku. Pēc tam klusi ķiķinot man ausī atzīstas, ka angļi tomēr ir stulbi. Es pagriežu muguru. Ejam projām. Labi labi. Piedod, es nevaru neflirtēt, man tas ir asinīs.

Nē, tu labāk piedod man, jo man gribas tēju, piedod.

Agnese Krivade

Sieviete blakus gultā

Kad sieviete blakus gultā atguļas uz muguras, viņa saliec kājas gūžu locītavās, atbrīvo muskulatūru tā, lai vēders būtu pilnīgi mīksts, un elpo dziļi. Abas viņas rokas ir noliktas ar plaukstām uz vēdera, pirksti vērsti uz kaunuma kaulu. Viņas seja ir mierīga, koncentrējusies svarīgajam uzdevumam. Viņa velk plaukstas uz augšu, līdz ribām, tad apgriež tās otrādi un brauc atpakaļ uz leju ar pirkstu virspusi. Viņa sāk no paša vidus un, attālinot rokas vienu no otras, lēni nonāk līdz sevis sānu malām. Pēc tam sieviete uzliek rokas uz nabas un iespiež tās vēdera dziļumā. Tas no malas izskatās mazliet biedējoši, bet nav iemesla satraukumam. Viņa ar spirālveida kustībām masē savu vēdera dobumu. Tad sieviete pie sevis pasmaida, jo viņai prātā iešāvusies valšķīga doma: ak, šī resnā zarna! Tā ir kūtra, to vajag pārmācīt! Viņa savelk labo roku dūrē un uzliek uz vēdera labās puses lejasdaļas. Viņa spaida vēderu no lejas uz augšu, uz labo ribu loku, tad šķērsām pāri un uz leju pa kreiso pusi, rūpīgi turoties uz neredzamā zarnas ceļa, it kā ievērotu kādus satiksmes noteikumus. Iespējams, viņas zarna patiešām ir stipri kūtra, jo viņa atrod par vajadzīgu spiedienu pastiprināt, uzliekot uz labās rokas kreiso roku.

Vai jūs esat gājusi masieru kursos, es viņai jautāju, tāpat vien, lai kaut ko pajautātu. Nē, arī tāpēc, lai izliktos, ka neesmu manījusi viņas pūliņu rezultātus – kūtrā zarna ir atdzīvojusies. Viņa prasmīgi pabeidz masāžu ar vēdera plikšķināšanu, enerģiski klauvē pa tā skanīgo apjomu ar pirkstu galiem un kārtīgi berzē spīdīgo ādu, ko sākumā bija ieziedusi ar eļļu vai krēmu; tagad viss jau iesūcies ādā. Nē, neesmu, viņa atbild, es masēju pēc grāmatas. Vai jūs nekad neejat pie masieres, es jautāju, tāpat vien, lai kaut ko pajautātu. Pašai sevi masēt ir daudz derīgāk, nekā gulēt pie masieres un ļaut sevi masēt. Masierei tas ir ļoti veselīgi, jo viņa kustas, bet es esmu pasīva. Vislabākais ir pašas spēks, sevišķi, ja jālikvidē uz vēdera liekie tauki, viņa saka. Tikai nedrīkst masēt, ja ir pilns kuņģis vai urīnpūslis. Tas skan biedinoši. Tagad man visu laiku jādomā, vai mans kuņģis un urīnpūslis ir pilns vai nav, lai gan es neko netaisos masēt. Piecēlusies no gultas, viņa apsēžas uz krēsla ar brūno dermatīna sēdekli un ķeras pie savām kājām, sevišķi pie pēdām, apstrādājot tās gan ar pirkstiem, gan ar dūri. Sāp, viņa saka, jaunībā sabeigtas ar augstiem papēžiem. Augšstilbu muskuļus viņa berzē virzienā no ceļgala uz cirksni, spaida tos ar pirkstiem un dūrēm, sit pa tiem ar plaukstu sānu malām. To sauc par apklauvēšanu, viņa paskaidro. Tad viņa ar rokām purina kāju muskuļus. To sauc par vibrēšanu.

Sievietes augšstilbi vēl vibrē, kad palātā ienāk māsiņa ar špricītēm un iedur katrai no mums vienu dibenā. Es iekunkstos, viņa pacieš stoiski. Drusku parīvējusi ar māsiņas pielikto vatīti, viņa atstāj dibenu savā vaļā un pievēršas sejai. Tikai drusciņ, viņa saka, ne vairāk kā 10 minūtes. Nemaz nezinu, kā lai jūs brīdinu no spēcīgas un ilgstošas masāžas! Tāda masāža nozīmētu to pašu, ko izdzert visas zāles uzreiz. Visu dienas devu. Bet zāles taču ir jāsadala uz trim vai pat četrām reizēm. Beigusi viņa nosusina seju ar mīkstu papīra kabatlakatiņu no paciņas, pieiet pie krāna un noskalo ar siltu ūdeni. Tad sieviete apmierināti nopūšas un apguļas gultā. Pēc masāžas katrā ziņā vajag mazliet atpūsties, viņa saka. Es ievēroju, kā viņa paskatās uz manu skapīti, un piedāvāju kaut ko palasīt. Nē, paldies, viņa atbild, es nelasu gultā, tas ir kaitīgi redzei. It sevišķi uz sāniem, jo tad grāmata nav vienādā attālumā no abām acīm.

Palātā iestājas klusums. Tomēr viņa nav aizmigusi. Vai jūs zināt, ko nozīmē atbrīvot muskuļus, viņa man vaicā. Vajag pilnīgi atbrīvot muskuļus, lai varētu aizmigt. Sāciet ar kāju pirkstiem, nesalieciet tos. Viņa turpina dziedošā balsī un drīz vien nonāk pie rokām: nesavelciet dūres! Ja kakla muskuļi krampjaini tur galvu, atbrīvojiet tos un palieciet zem galvas spilvenu... Nesakodiet žokļus... Vai jūs jūtat, kā domas izzūd no jūsu galvas?

Tad viņa aizmieg.

Ieva Vītola

Fotogrāfa piezīmes

Visi ceļi ved uz Romu, visas torņu galotnes ir neizšķirtas, 80% biznesa nāk no 20% klientu, 90% veiksmīgu ainavu fotogrāfiju izdarītas plus mīnus pusotru stundu ap saullēkta vai saulrieta brīdi. Banāli, bet rezultatīvi.

Tā nu esmu daudzkārt sagaidījis saulrietu neplānotā vietā, ceļā, alkatīgā vēlmē vēl izķert to pēdējo brīnumaino brīdi. Iepriekšējās divās vasarās pat spēju iekļauties govju mājās dzīšanas skaņu ritmā, kas pavada gaismas izdzišanu lauku ainavā.

Ziemai savas rūpes, bet darbi tāpat jābeidz līdz ar krēslu. Kādā janvāra sestdienas pēcpusdienā, gana izpriecājies par apsnigušiem siena zārdiem gar Ērgļu ceļu, nolēmu vēl izmest līkumu caur Piebalgu, un aiz Spuldzēniem izbraucis klajumā, ieraudzīju ziemas analogu govju mājās dzīšanas procesijai – pāri sniegainam laukam, no meža uz Ģibuļu pusi brida vēlīns nācējs, motorzāģi plecā.

Paķēru kameru un paguvu noskaldīt 5 kadrus, līdz karte bija pilna. Priekšpēdējais uzņemts 15.34:08, saule Rīgā todien rietēja 16.06.

Mārcis Bendiks