Atbilstoši Ņūtona mehānikas likumiem

2001. gada 19. novembra žurnāls The New Yorker rakstīja: “Būvinženieri liek ēkai pacelties, bet sabiedrība viņu darbam gandrīz nepievērš uzmanību – līdz brīdim, kad celtne sabrūk.”

Lai gan Leslijs Robertsons (1928) jau kopš septiņdesmitajiem gadiem bija viens no vadošajiem ASV celtniecības inženieriem, plaša sabiedrība viņu pamanīja tikai pēc tam, kad 2001. gada 11. septembrī pēc divu lidmašīnu trieciena sabruka Ņujorkas iezīmīgākais un augstākais debesskrāpis – Pasaules tirdzniecības centrs jeb Dvīņu torņi. Robertsonu pamanīja tāpēc, ka tieši viņš bija šo torņu “autors”. (Arhitekts Minoru Jamasaki un otrs PTC inženieris Džons Skilings bija miruši.) Lesliju Robertsonu joprojām pazīst pirmām kārtām kā Pasaules tirdzniecības centra inženieri, vienlaikus no viņa prasot atbildību par to, vai ēkas konstrukcija bija optimāla, lai spētu izturēt 11. septembra triecienu, un būtu izglābti vairāk cilvēku.

Pasaules tirdzniecības centru sāka projektēt sešdesmito gadu vidū un beidza būvēt septiņdesmito gadu sākumā. Šie Manhetenas debesskrāpji ievadīja jaunu bumu debesskrāpju celtniecībā, kas lielā mērā izmantoja Dvīņu torņu inženierbūvniecības sasniegumus, taču pēc 2001. gada, diskutējot par PTC sabrukšanas iemesliem, Robertsonam tika pārmests tieši tas, kas sešdesmitajos gados tika uzskatīts par revolucionāriem jauninājumiem.

Diskusijas par Dvīņu torņu sabrukšanas iemesliem nerimstas par spīti ASV valdības izveidotās izmeklēšanas komisijas oficiālajam ziņojumam; starp ekstravagantākajām hipotēzēm izceļas pieņēmumi, ka Dvīņu torņi lidmašīnu trieciena rezultātā sabrukt nevarēja, un patiesībā viss 11. septembra terora akts ir CIP roku darbs, bet torņu sagrūšanas tiešais iemesls ir uzspridzināšana. Vienkāršoti runājot, viens no galvenajiem kritiķu argumentiem ir tas, ka degvielas degšanas un ugunsgrēka radītā temperatūra nebija pietiekoši augsta, lai spētu būtiski sabojāt PTC pamatkonstrukcijas tērauda kolonnas. Savā ziņā tas nozīmē, ka Robertsona projektētie Dvīņu torņi tiek atzīti par ļoti izturīgiem, un tādi tie patiešām bija – to pretestības spēja, piemēram, bija aprēķināta spiedienam, kāds būtu vējam ar ātrumu 240 kilometri stundā.

Atšķirībā no iepriekšējās paaudzes debesskrāpjiem ar tā saucamo “karkasa” struktūru, PTC tika veidots ar “caurules” struktūru: tas nozīmē, ka nesošās sienas vai kolonnas necaurauž visu ēku, bet ēkas smagumu notur ārējās (fasādes) kolonnas un iekšējās – “serdes” kolonnas, kas savstarpēji savienotas ar īpašām tērauda kopnēm starp stāviem. Atšķirībā no iepriekšējām augstceltnēm, kuru būvniecībā lielākoties tika izmantots betons un ķieģeļi, PTC pamatstruktūru veido metāla kolonnas, un, pateicoties to izvietojumam, atbrīvojās plašas birojiem izīrējamas telpas starp iekšējo kolonnu serdi un ārējām kolonnām – tā bija būtiska atšķirība no iepriekšējiem masīvajiem debesskrāpjiem, kuru iekštelpas kā labirintu sadalīja ēkas konstrukcijas struktūras. Un… Tieši cauri šīm tukšajām telpām, kas bija sadalītas tikai ar biroju starpsienām, nesās lidmašīnu smagās daļas, ietriecoties “servisa serdē”, būtiski sabojājot iekšējās kolonnas, sadragājot liftus (tornī bija 99 lifti) un trieciena zonā padarot nelietojamas kāpnes. Šīs pašas “tukšās” platības ļāva bojātajos stāvos uzliesmot plašam ugunsgrēkam, ko nelokalizēja kādreizējās masīvās betona konstrukcijas.

Plašas speciālistu diskusijas izsauca arī starpstāvu kopņu trauslums – atšķirībā no kādreizējām stabilajām sijām PTC tika izmantotas vieglu tērauda slokšņu un cauruļu konstrukcijas, kas tika pieskrūvētas pie sijām. Iespējams, karstuma rezultātā stiprāk deformējušās tieši šīs tērauda konstrukcijas. Kad sāka liekties arī tērauda kolonnas, stāvi sākuši gāzties cits citam virsū “kā pankūkas”, arvien palielinot smagumu, kas kritis virsū apakšējiem stāviem, novedot pie torņu sabrukšanas tieši uz leju (kā plānotas spridzināšanas gadījumā, ēkas nojaucot – vēl viens arguments sazvērestības teorijas piekritējiem).

Jāpiebilst, ka PTC ir pirmā augstceltne pasaulē, kuras izturība tika aprēķināta, paredzot iespējamu lidmašīnas ietriekšanos tajā. Robertsons rēķinājās, ka tornī varētu ietriekties tā laika lielākā lidmašīna, Boeing 707, kas, meklējot iespēju nolaisties, būtu apmaldījusies, un lidotu lēni, ar ātrumu apmēram 280 kilometri stundā un nelielu degvielas daudzumu uz borta. 11. septembra lidmašīnas Boeing 767 bija apmēram par 20 procentiem smagākas, to degvielas tvertnes bija gandrīz pilnas, un tās lidoja ar ātrumu 782 un 943 kilometri stundā.

Neviens nespēj īsti modelēt situāciju, kas notiktu gadījumā, ja lidmašīnas būtu ietriekušās kādā no karkasa struktūras debesskrāpjiem, kuru konstrukcijā izmantots daudz betona, taču liela daļa pētnieku uzskata, ka 99 procenti no pasaules augstceltnēm līdzīga trieciena rezultātā būtu nekavējoties sabrukušas. 417 un 415 metrus augstie PTC ziemeļu un dienvidu torņi noturējās attiecīgi 102 un 56 minūtes, ļaujot izglābties gandrīz visiem, kas torņos atradās zemāk par lidmašīnu ietriekšanās vietu (pēc 2005. gada sākuma aprēķiniem, bojā gāja 2749 cilvēki – galvenokārt tie, kas atradās virs sadragātajiem stāviem, kā arī glābēji un ugunsdzēsēji).

Tomēr 2001. gada 9. oktobrī celtniecības inženieru nacionālajā padomē Ņūheivenā, kur Robertsons, šķiet, publiski uzstājās pirmo reizi pēc 11. septembra, atbildot uz jautājumu, ko viņš Dvīņu torņu celtniecībā būtu darījis citādi, teica: “Es vēlētos, kaut es tos būtu konstruējis tā, lai tie stāvētu mazliet ilgāk.”

Pēc 11. septembra notikumiem starp uzdevumiem, kas augstceltņu projektēšanā tiek izvirzīti arhitektiem un inženieriem, bieži izskan prasība, lai celtne būtu droša pret dažādiem iespējamiem teroristu uzbrukumiem. Un jau 2002. gada aprīlī Leslijs Robertsons uz jautājumu, vai augstceltņu konstrukcijām vajadzētu mainīties, lai tām nebūtu bīstama lielu lidmašīnu ietriekšanās, brīdi pasvārstījies, atbildēja: “Es nedomāju, ka šo problēmu var atrisināt šādā veidā… Problēma ir mūsos, nevis mūsu būvēs, un tā tur būs vēl ļoti ilgu laiku.”

Vēstulē, atbildot uz lūgumu piekrist intervijai, Leslijs Robertsons sevi raksturoja kā pacifistu, dedzīgu liberāli, cilvēktiesību aktīvistu, cīnītāju par sieviešu tiesībām izvēlēties abortus – “vārdu sakot, tādam kā es var tikt pielīmētas visas šīs etiķetes”.

Engineering News Record magazine Lesliju Robertsonu izvirzīja par 1989. gada celtnieku (Construction’s Man), bet 1999. gadā ievietoja viņu savā 125 gadu 125 cilvēku topā, un tā ir tikai daļa no atzinības un balvām, ko saņēmis Leslijs Robertsons. Kopš PTC celtniecības laikiem viņš ir izstrādājis simtiem ēku celtniecības projektus visā pasaulē, to skaitā – Savienoto Valstu tērauda galvenās pārvaldes celtnei Pitsburgā (United States Steel building), Ķīnas bankas tornim Honkongā (kopā ar arhitektu I.M. Pei), Puerta de Europa Madridē, muzejiem Berlīnē, Portlandē, Sietlā, Miho muzeja tiltam Japānā. Leslijs Robertsons būs arī inženieris konstruktors Gunara Birkerta projektētajai Latvijas Valsts bibliotēkas ēkai.

Rīgas Laiks: Piedodiet, ka es jums atkal jautāju par to pašu. Tomēr: kā jūs uzzinājāt par 11. septembra uzbrukumiem Dvīņu torņiem?

Leslijs Robertsons: Labi… Tobrīd es biju Honkongā. Honkongieši ir paraduši turēt mobilos telefonus uz galda, lai tie vienmēr ir pa rokai, un viens no tiem vakariņu vidū iezvanījās. Sieviete, kurai zvanīja, mums pateica, ka Pasaules tirdzniecības cetrā ieskrējusi lidmašīna. Kā jūs varat redzēt no šejienes, helikopteri riņķo tur, krietni vien zem mums, un tai brīdī es arī nospriedu, ka helikopters nejauši ietriecies PTC, un sevišķi neuztraucos, mēs turpinājām vakariņas. Taču pēc brīža man piezvanīja sieva un pateica, ka otra lidmašīna… Tad, protams, kļuva skaidrs, ka par diviem helikopteriem nevar būt ne runas… Es atvainojos un piecēlos no galda, atgriezos istabā, ieslēdzu televizoru, un… jūs jau zināt, viņi atkārtoja to vēl un vēl. Es nesapratu, kas tur notiek, un nolēmu tūlīt pat doties uz Ņujorku.
Es rezervēju vietu nākošā rīta Cathay Pacific reisā no Honkongas uz Tokiju. Nespēju sazvanīt ne savu ģimeni Ņujorkā, ne draugus, jo visas telefona līnijas bija galēji pārslogotas. Viesnīcā bija pilns ar reportieriem, bet viesnīcas darbinieki mani noveda lejā ar kravas liftu un cauri virtuvei izveda tieši uz ielas pie taksometra, kas mani nogādāja lidostā.
Tokijas lidostā kļuva skaidrs, ka nebūs nevienas lidmašīnas, kas lido uz Ņujorku, un es aizbraucu uz pilsētu un apmetos viesnīcā, kur mēdzu uzturēties un kur mani labi pazina. Taču arī tur bija pilns ar reportieriem, bez pārtraukuma zvanīja telefons, un es atkal pa sētas durvīm izbēgu no viesnīcas un devos uz Naritu, mazu pilsētiņu pie lidostas. Tur paliku otru nakti, galu galā United Airlines lidoja uz Ņujorku, un tā es atgriezos. Vispār es domāju, ka tas bija pilsētas gubernators, kas mani iedabūja tajā reisā, jo reiss bija pārpildīts ar daudz svarīgākiem cilvēkiem nekā es. Atgriezos Ņujorkā, un mūs jau sagaidīja policijas mašīnas, kas nogādāja zonā un vēlāk arī ārā no tās.

RL: Sakiet, kāds bija jūsu īpašais ieguldījums Pasaules tirdzniecības centra projektēšanā?

Robertsons: Kad mēs sākām strādāt ar Tirdzniecības centru sešdesmito gadu vidū, es biju pavisam jauns, man bija 34 gadi, un es nekad nebiju strādājis ar ļoti augstām celtnēm, tā ka es vispirms izpētīju, kas bijis labs un kas slikts šādām celtnēm Ņujorkā, jo Ņujorka bija savdabīgs augstceltņu centrs.

RL: Un kas tad tur bija labs un kas – slikts?

Robertsons: (Smejas.) Slikta bija starpsienu sistēma ap lifta šahtām un kāpnēm. Tās bija būvētas no ģipša blokiem un, kad celtnes šūpojās, savienojums sienas augšpusē kustējās horizontāli attiecībā pret augšstāva grīdu, un otrādi, augšstāva grīda kustējās attiecībā pret sienu – tas savienojuma vietā varēja radīt spraugu, caur kuru plūst gaiss. Tas nozīmē, ka ļoti augstās celtnēs, sevišķi – aukstā laikā, celtne darbojās kā tāds skurstenis. Gaiss ieplūda celtnes apakšpusē, cēlās augšup pa celtni, ieplūstot un izplūstot pa visām šīm spraugām, nonākot celtnes augšpusē un izsūcoties tur ārā. Tas nozīmē, ka ugunsgrēka gadījumā dūmi pārvietotos tieši tāpat. Tādēļ mēs izgudrojām jaunu starpsienu sistēmu, kas bija daudz stiprāka un stingrāka, un vairāk aizturēja gaisu nekā iepriekšējās sistēmas. Tā tika izstrādāta tieši ļoti augstām celtnēm. Mēs to nosaucām par “šahtas sienu”, un tā sastāvēja no ģipša plāksnēm, metāla statņiem un tā tālāk. Tā spēja izturēt ļoti lielu spiedienu, sānu spiedienu, un tomēr aizturēt gaisu. Otra priekšrocība, kas tai bija – to varēja uzstādīt, uzcelt no lifta ārpuses, bija iespējams uzcelt visu sienu, neieejot lifta iekšpusē. Tehnika bija tāda – iestiprināt šādi metāla kniedi…

RL: Šādi te?

Robertsons: Skatieties… nē… tās ir apaļas, lifta sienas kāpnēs. Tas jums ļauj ievietot metāla sijas, ļoti vieglas metāla sijas, apmēram trīsdesmit milimetrus nost no sienas, un tad iebūvēt ģipša plāksnes. Tas nozīmē, ka cilvēki bija fiziski pasargāti no iekrišanas lifta šahtās būvniecības laikā. Šāda stapsienu sistēma tika izmantota ap kāpnēm, un tā bija daudz stiprāka par šķērssienām, piemēram, Empire State ēkā vai jebkurā citā no agrākajām augstceltnēm. Visas jaunās augstceltnes tagad lieto šo sistēmu.
Pasaules tirdzniecības centram bija trīs kāpnes. Atbilstoši celtnes nosacījumiem, vajadzēja divas, bet tur bija trīs. Un, cik es zinu, ikviens, kurš tika līdz kāpnēm, arī izkļuva no ēkas. Vai gandrīz ikviens. Varbūt – ikviens. Tātad kāpnes bija pilnīgi atbilstošas evakuācijai. Tikai dažiem cilvēkiem izdevās izglābties no stāviem, kuri bija augstāk par lidmašīnu ietriekšanās vietu. Bet diezgan daudziem cilvēkiem, kas atradās zemāk, izdevās izbēgt. Pēc torņu sabrukšanas zemās celtnes, kas bija tur apkārt, bija patiešām sliktā stāvoklī. No ārpuses visas gaiteņu sienas bija melnas no uguns, bet, atverot kāpņu durvis, var redzēt, ka iekšpusē krāsojums bija balts, nu, varbūt mazliet kaut kur sodrēju pēdas, kas norāda, ka nedaudz dūmu iekļuvis šahtā, bet ļoti maz. Tādēļ es domāju, ka sienas bija darbojušās ļoti labi, daudz labāk, nekā pirms tam būvētajos debesskrāpjos.

RL: Ir diezgan daudz spekulāciju par to, kāpēc PTC sabruka. Varbūt jūs varat pateikt, kāpēc tas notika?

Robertsons: O, Savienoto Valstu valdība iztērēja 16 miljonus dolāru, lai to izpētītu. Tās secinājumi ir nozīmīgāki par manējiem. Izmeklēšanu veica dažādi inženieri, meklējot, kas bija labs un kas – slikts Pasaules tirdzniecības centra projektā, un jūs varat šo ziņojumu izlasīt, protams. Tas ir brīvi pieejams.

RL: Internetā?

Robertsons: Jā, internetā. Pamatslēdziens bija tāds, ka lidmašīnas, ietriecoties ēkā, sadragāja daudzas ārējās sienas kolonnas, un tad, galvenokārt lidmašīnu smagākās daļas, dzinēji un citas, turpināja triekties cauri celtnei, sadragājot arī dažas no kolonnām servisa serdē, proti, kolonnas ap kāpnēm, liftiem un dažāda veida šahtām. Protams, ka lidmašīnas lidoja ļoti ātri, lielākajā iespējamajā ātrumā, tādēļ trieciens bija ļoti spēcīgs. Otrā pasaules kara laikā 1945. gadā Mitchell bumbvedējs miglā ietriecās Empire State ēkā, tāpēc mēs pieņēmām, ka kaut kas tāds ir iespējams, taču mēs rēķinājāmies ar lēni lidojošu lidmašīnu. Un tomēr es nedomāju, ka tas bija ļoti kritiski – celtnes konstrukcija izturēja triecienu un palika stāvam. Un patiesi – tās stāvētu vēl šobaltdien, ja nebūtu otra notikuma, kas lika tām sabrukt – un tas bija ugunsgrēks. Tas, protams, sākās ar lidmašīnu degvielu, bet šī degšana bija ļoti īsa, jo degviela deg ārkārtīgi ātri, taču tā radīja ļoti augstas temperatūras, un gandrīz viss ēkās stipri uzkarsa. Ķēdes reakcija bija tāda, ka izcēlās ļoti spēcīgs ugunsgrēks, kas turpinājās, līdz torņi sabruka. Ēkās bija otra konstrukcija: uz katras ēkas jumta bija tāds kā milzīgs karkass, kas savienoja kolonnas un kas radīja zināmu robustumu – tas ir atbilstošs vārds –, zināmu stiprumu, kas pieļāva, ka kāda kolonna var tikt izņemta, bet celtne paliktu stāvam, tā nesabruktu. Visa šī sistēma, servisa serdes kolonnas arvien vairāk sakarsa un sāka brukt, bet šīs telpiskās sijas spēja pārnest vairāk slodzes uz tām kolonnām, kas vēl bija pietiekami stipras. Un visbeidzot – serdes vājinājumi sāka brucināt stāvu sistēmu, kas gāzās virsū biroju telpām, kas arī tobrīd jau bija ļoti sakarsušas, tas izkustināja ārējās kolonnas… un tās gāzās lejup. Kad tās sāka brukt, vairs nekas nebija glābjams.

RL: Atļaujiet muļķīgu jautājumu: vai jūs joprojām esat lepns par savu inženiera veikumu, būvējot Pasaules tirdzniecības centru?

Robertsons: Jūs teicāt “manu veikumu”, patiesībā lielisku projektu veido lieliski cilvēki. Tā nav “lieliska persona”, bet lieliski cilvēki, un mūsu komandā patiešām strādāja brīnišķīgi lietpratēji, kas padarīja patiešām labu darbu. Jā, es domāju, ka viņi visi, kas vēl ir dzīvi, ir lepni par to, ko paveikuši. Patiešām, torņi lidmašīnu triecienu izturēja atbilstoši projekta kritērijiem, un palika stāvam. Es nezinu, vai uz planētas vēl ir daudz tādu būvju, kas spētu izturēt līdzīgu triecienu.

RL: Starp citu, vienu no celtnes arhitektiem jūs draugu lokā saucāt par Jamu. Vai jūs zināt, ka senindiešu mitoloģijā tas nozīmē “nāves dievu”?

Robertsons: Jā, jā. Minoru Jamasaki. Tas bija… ļoti komplicēts cilvēks. Bet es, iespējams, vairāk nekā lielākais daudzums cilvēku šeit, esmu studējis lielās reliģijas, ieskaitot islāmu.

RL: Un kāpēc?

Robertsons: Otrā pasaules kara laikā es pazaudēju ticību labsirdīgam dievam, un zaudēju draugus. Es nevarēju savienot domu par labsirdīgu dievu un man mīļu draugu nāvi. Un sagadījās, ka jauns puisis, kuru es pazinu labāk par citiem, mira tieši kamikadzes uzbrukumā, un tas ne pārāk atšķiras no uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram.
Bet es domāju, ka islāms ir brīnišķīga reliģija, kas nav savienojama ar teroristu uzbrukumiem. Japāņu kamikadze nekad nebija bijis Savienotajās Valstīs, nekad nebija redzējis mūsu ģimenes, mūsu teātrus, mūsu mākslu. Bet cilvēki, kas uzbruka Tirdzniecības centram, bija pavisam citādi – viņi visi bija šeit dzīvojuši un daudz par mums zināja. Manuprāt, katrs no mums var pateikt, ka šeit daudz kas nav labi. Šī ir ļoti materiālistiska sabiedrība, bet uz visas planētas ir cilvēki, kas cieš no briesmīga resursu trūkuma, mēs varētu viņus apgādāt, bet mēs to nedarām. Visu šo konceptu par karu pret terorismu – es to neatbalstu. Es domāju, ka nauda būtu izmantota lietderīgāk, ja tos miljonus un miljonus, ko mēs tērējam karā pret terorismu, mēs izmantotu “karā” par mieru, mēģinot satuvināt musulmaņus un kristiešus, un jūdus. Manuprāt, tas, kas tiek darīts lidostās, ir vairāk tāda niekošanās. Ikviens var bez problēmām iedabūt lidmašīnā ieročus, bet mēs ēdam ar plastmasas nažiem… Gribu jums atgādināt, ka 11. septembrī bija četras lidmašīnas: divas uz Pasaules tirdzniecības centru, viena uz Pentagonu, un viena nogāzās. Un iemesls, kāpēc viena nogāzās, bija tāds, ka viens no pasažieriem bija uzsācis cīņu ar teroristiem. Šodien valdība dara visu iespējamo, lai pasažierus atbruņotu, bet teroristi joprojām lidmašīnās iedabū ieročus. Es tam neredzu nekādu jēgu. Bet es… Es esmu politiski aktīvs cilvēks. Mēs ar sievu noīrējām autobusus, lai aizvestu cilvēkus uz Vašingtonu protestēt pret karu. Un es neesmu zaudējis ticību mieram.

RL: Pat pēc Otrā pasaules kara un 11. septembra?

Robertsons: Kā mazs zēns es neko nezināju un nesapratu. Kad es aizgāju dienēt kara flotē, es nezināju, ka pastāv tāds vārds kā “pacifists” vai kaut kāda tāda darbība. Es tikai savā sirdī zināju, ka karš nav mana lieta. Mūsu valdība bija ļoti pretimnākoša, es pametu kara floti, un valdība apmaksāja man iespēju studēt Kalifornijas universitātē, sedzot mācību maksu, nodrošinot ar grāmatām un dienasnaudu, un es nekad nebūtu varējis mācīties universitātē, ja šīs palīdzības nebūtu. Bet tas bija kaut kas tāds, kas tagad vairs nenotiek.

RL: Jūs kādā intervijā izteicāt izbrīnu, ka pavisam netālu no Dvīņu torņiem bija baznīca, kas palika pilnīgi neskarta. Tā bija gan klāta pelniem un netīrumiem, tomēr tai nebija pat izbiris neviens stikls. Kāpēc debesskrāpjiem jābūt tik augstiem, ja ir baznīcas?

Robertsons: Es domāju, ka baznīcu arhitektūrā tiek meklēts īpašs grandiozums, ja jūs ieejat baznīcā, ir ļoti svarīgi, lai jūs sajustu kaut ko ļoti īpašu. To rada augstā telpa, krāsas, faktūra, skaņas. Nav svarīgi, vai jūs esat sinagogā, katoļu vai protestantu baznīcā, vai budistu templī, tiem visiem piemīt kaut kas īpašs, brīnišķīgs. Bet nav iemesla, kāpēc baznīcai būtu jābūt tikpat augstai kā debesskrāpim. Debesskrāpim ir atšķirīgas funkcijas. Daudzstāvu nama mērķis ir ļaut cilvēkiem būt kopā, fiziski, seju pret seju, kā tagad esam mēs ar jums, un nav jābrauc cauri visai pilsētai, bet vienkārši jānobrauc, teiksim, desmit stāvus ar liftu – un mēs satiekamies. Tas rada tādu kā brālību, un tas ir svarīgi. Debesskrāpjos nav nekā etniska – vai tie atrastos Rīgā vai Honkongā, jo tiem ir viena un tā pati funkcija, un nav nekāda iemesla atšķirties. Tā ir viena un tā pati lieta ar vienu un to pašu esenci, tāpat kā tas ir katedrālē. Ja jūs nonākat Manhetenas ziemeļu daļā un aizejat līdz Sv. Jāņa katedrālei, kas ir viena no lielākajām katedrālēm pasaulē – ja jūs tur būtu nogādāts aizsietām acīm, jūs varētu nodomāt, ka atrodaties Francijā vai Itālijā.

RL: Viljama Goldinga romānā Smaile aprakstīta katedrāle, kas uzbūvēta bez pamatiem, sasvērusies, un tomēr brīnumainā kārtā stāv. Vai pasaulē ir celtnes, par kurām jūs nesaprotat, kā tās ir būvētas?

Robertsons: Teikt, ka es saprotu pilnīgi visu, būtu aplami, tomēr, manuprāt, pasaulē nav būves, ko balstītu mistiski spēki. Es domāju, ka nav. Nē, nē, visas celtnes, vai tās būtu lielas vai mazas, pakļaujas Ņūtona mehānikas likumiem.

RL: Vai jums kāda ēka ir likusies īpaša?

Robertsons: To ir ļoti grūti pateikt… Domājot par ēkām vairāk arhitektūras nozīmē, ja mēs ņemtu labāko celtni, ko esam uzcēluši kopā ar Gunāru Birkertu, tad tā ir Federālā rezervju banka Mineapolē, man tā ļoti daudz nozīmē. Un tagad mēs ceļam baznīcu Ķīnā, mazliet uz dienvidrietumiem no Šanhajas.

RL: Vai tad komunistu Ķīnai vajadzīgas baznīcas?

Robertsons: Piedodiet, tas ir muzejs. Jā, bet Ķīnai tomēr vajag gan baznīcas, un to Ķīnā ir daudz. Šī celtne, ko jūs te redzat attēlā pie sienas, būs 500 metrus augsta, un tā patlaban tiek celta Šanhajā. Arhitekts ir Bils Petersons, un domāju, ka mūsu ieguldījums tajā būs nozīmīgs, mēs ļoti lepojamies ar šo projektu.

RL: Ja nemaldos, jūs darbā interesē grūtības?

Robertsons: Es nezinu. Mani vairāk interesē cilvēki… Man šķiet, ja cilvēki sanāk kopā ar atvērtu sirdi, var notikt kaut kas labs.

RL: Vai tādēļ jūsu partneri jūs mēdz saukt par “īstu džentlmeni”?

Robertsons: (Smejas.) Es nezinu. Es domāju, ka profesionāli cilvēki lielākoties ir gan lēdijas, gan džentlmeņi vārda patiesā nozīmē. Ikvienā pasākumā: ja jūs savācat kopā talantīgus cilvēkus, tad patiešām var notikt kaut kas labs. Mēs, piemēram, kopā Japānā cēlām tiltu, Miho muzeja tiltu, kas ir patiešām lielisks, atšķirīgs no visiem tiltiem, ko es zinu. Bet ir tik daudz labu projektu.

RL: Jā, bet kas tad ir izšķirīgais? Cilvēki vai…

Robertsons: Es nezinu. Es domāju, ka ir patiešām svarīgi celtnei piešķirt izturību, drošību, skaistumu un funkcionalitāti, un visas šīs lietas ir svarīgas.

RL: Debesskrāpju gadījumā viens no galvenajiem inženiera ienaidniekiem ir vējš.

Robertsons: Nu, es nezinu, vai “ienaidnieks”… Ja jūs dzīvojat Singapūrā, tad svaiga brīze uz ielas ir tieši tas, ko jūs varat vēlēties! Vējš arī aiznes prom no pilsētas piesārņojumu…

RL: Starp citu, gribēju jautāt, ko nozīmē šī konstrukcijas daļa? (Rāda uz attēlu, kurā redzams arhitekta I. M. Pei projektētais Ķīnas bankas tornis Honkongā.) Vai tas ir vienkārši skaistumam vai arī tam apaļajam caurumam ir kāda funkcionāla nozīme?

Robertsons: Nē, tam ir tīri estētiska nozīme.

RL: Un nevis kaut kas, kas saistīts ar kādiem ķīniešu fen-šui principiem?

Robertsons: Ziniet, tas varbūt arī ir arguments… Šo projektu gatavoja japāņu kompānija, ēka ir uzcelta Šanhajā, un aplis, uzlēcošā saule ir japāņu galvenais simbols. Bet cilvēki Ķīnā nav aizmirsuši japāņu iebrukumu Otrā pasaules kara laikā. Tā ka šim aplim varētu būt arī zināms politisks zemteksts…

RL: Piedodiet, es jūs pārtraucu… Jūs sākāt runāt par problēmām, kas ir saistītas ar vēju.

Robertsons: Vēja spiediens uz celtni ir patiešām nozīmīgāks par cilvēku vai mēbeļu spiedienu uz grīdu. Uz ļoti augstām celtnēm neiedarbojas tikai vēja spiediens, bet arī fenomens, ko mēs saucam par virpuļa izplatīšanos. Vējš ap ēku kustas dažādos veidos, un tas rada dinamisku kustību, kas iedarbojas uz ēku, tāpēc ierobežot šūpošanos ir ļoti svarīgi. Piemēram, Pasaules tirdzniecības centra ēka bija pirmā, kur tika lietoti amortizatori. Jums mājās, piemēram, ir durvis, ko ver ciet atspere, un, ja jūs ļaujat tām taisīties ciet, tās aizcērtas, bet, ja jūs tajās ieliekat nelielu amortizatoru, tās aizveras lēnām. Un tur bija līdzīgi, vienīgi PTC amortizatoru bija vienpadsmit tūkstoši, un tie bija daudz izturīgāki nekā durvīs. Bet tā bija tā pati ideja – izkliedēt durvju aizvēršanās enerģiju, augstas mājas gadījumā – izkliedēt šūpošanās kustību.

RL: Tātad jūs, projektējot ēku, vienmēr domājat arī par katastrofām?

Robertsons: Pamatprincips ir tāds, ka ēkai jābūt spējīgai izturēt ārkārtēju notikumu, tas ir filozofiski svarīgi visās mājās, kuras mēs ceļam.

RL: Kāpēc svarīgi tieši “filozofiski”?

Robertsons: Ir dažādi veidi, kā īstenot vienu to pašu funkciju, un šī drošības dublēšana vai noturīgumsir svarīga, manuprāt, visās celtnēs, bet veids, kā to sasniegt dažādās ēkās, ir ļoti atšķirīgs. PTC tā bija sistēma, kura, šķiet, vairs netiks atkārtota, jo bija ļoti specifiska. Tas jau ir aiz muguras, mēs esam pavirzījušies tālāk. Tagad ēkās var atļauties daudz vairāk stikla. Tolaik stikls patērēja ļoti daudz enerģijas, bet tagad stikli ir brīnišķīgi un tie patērē daudz mazāk. Tā ka tagad mums ir darīšana ar plašiem stikla apjomiem, kas cilvēkiem ēku iekšpusē ļauj justies ļoti labi.
Jamasaki uzskatīja – ir svarīgi, ka, pieejot pie ārējās sienas, iespējams pieskarties ar roku kaut kam ļoti pamatīgam. Jamasaki baidījās no augstuma, viņu baidīja konstrukcijas, kurās starp jums un ārpusi ir tikai plāns stikls. Viņš nebija liela auguma cilvēks, un attālumu starp kolonnām aprēķināja tādējādi, lai tas nepārsniegtu viņa roku atplētumu. Es viņu varu saprast. Piemēram, kad ēka vēl tiek celta un tur vēl nav stiklu, tikai kolonnas, tur patiešām jābūt kaut kam no Jamas “cietuma” idejas, aizsargājošajiem faktoriem. PTC būvēšanas laikā negāja bojā neviens celtnieks, un tam bija vairāki iemesli. Ņujorkas un Ņūdžersijas ostas pārvaldei, kas bija ēkas pasūtītājs, bija ļoti stingri noteikumi. Starp kolonnām bija ļoti šaura telpa, un nevarēja viegli izkrist laukā. Stāvi bija gatavas konstrukcijas, iepriekš izgatavotas, lieli paneļi ar metāla grīdām, un varēja pa tām staigāt bez riska izkrist cauri sijām. Un tad šī dalīšanas sistēma pie šahtām – tā bija ļoti droša vieta, kur strādāt.

RL: Vai drīkstu jautāt, kāpēc jūs piekritāt strādāt pie Latvijas bibliotēkas projekta? Birkerta dēļ?

Robertsons: Protams. Gunars un Silvija ir brīnišķīgi cilvēki… un tomēr ne tikai viņu dēļ, bet arī tādēļ, ka talantīgi arhitekti ir ieinteresēti Rīgā uzcelt brīnišķīgu celtni. Brīnišķīgs skats pa labi no upes. Kā es varēju teikt – nē? (Smejas.)

RL: Vai jūs varat iedomāties, kādas jums varētu būt galvenās grūtības tādā celtnē kā Latvijas valsts bibliotēka?

Robertsons: Mēs esam piedalījušies ļoti daudzu bibliotēku projektos, ieskaitot vairākus, kuros esam strādājuši kopā ar Gunaru Birkertu. Bibliotēku tehnoloģija mainās ļoti strauji, bet Rīgas bibliotēka stipri atšķiras no daudzām citām arī tādēļ, ka tā ir iecerēta kā vēsturiska bibliotēka. Mūsdienu bibliotēkās nemēdz būt daudz grāmatu, jo, kā jūs zināt, elektroniskās grāmatas tās lēnām izspiež no vietas. Bibliotēkā Rīgā glabāsies daudz Latvijas kultūras dārgumu, tāpēc tai ir jābūt īpašai celtnei, lai to visu pasargātu no dažādiem apstākļiem. Tur nedrīkst piekļūt ūdens. Plūdi no Daugavas nedrīkst sasniegt grāmatas, un tā tālāk. Tā ir nacionālā bibliotēka, un tai ir īpaši jūtīgs izvietojums pie upes, pie jums ir visai atšķirīgs klimats… Mēdz būt ļoti auksts, ziniet.

RL: Nu, nav tik traki…

Robertsons: Labi, salīdzinot ar Honkongu. Un tā ir liela bibliotēka, ļoti liela bibliotēka. Tai paredzētas daudz un dažādas funkcijas. Tai jābūt draudzīgai gan cilvēkiem, gan elektronikai, daudz vairāk nekā vairumam bibliotēku.

RL: Un… varbūt pēdējais jautājums. Vai jūs esat laimīgs cilvēks?

Robertsons: Šķiet, ka esmu, jā. Man ir brīnišķīga ģimene. Man patiešām patīk tas, ko es daru, un man patiešām labi padodas ēku projektēšana, man iznāk strādāt ar daudziem planētas talantīgākajiem cilvēkiem…

RL: Viss ir labi – par spīti teroram, karam?

Robertsons: Ziniet, es, mēs Savienotajās Valstīs zaudējam apmēram 50 tūkstošus cilvēku gadā auto negadījumos. Apmēram tikpat daudz mēs zaudējam kļūdu dēļ slimnīcās, un tā tālāk… Un tagad paskatieties uz miljoniem, kas mirst Āfrikā no AIDS. Es… tas, ko sauc par terorismu, manuprāt, nav nekas tik īpašs. Man jāsaka, ka es tikai… Es domāju, ka man ir daudz vairāk iespēju tikt nogalinātam, šķērsojot ielu, nekā terorista uzbrukumā. Es par to varbūt uztraucos par daudz, bet patiešām mums vajadzētu padomāt par Palestīnu un Āfriku. Jums varbūt arī nē. Vai jūs esat bijis AIDS slimnīcā Šanhajā? Tas patiešām ir briesmīgi.

RL: Vai jūs īpaši uztrauc AIDS problēma?

Robertsons: Mana vecuma ļaudis, kas bija homoseksuāli, gandrīz visi ir miruši, gandrīz visi. Vai pat palūkosimies uz cilvēkiem, kam ir ap piecdesmit. Lielākā daļa ir miruši.

RL: Homoseksuāļi?

Robertsons: Nepārprotiet mani. Daudzi homoseksuāli cilvēki, īpaši ja viņiem izdodas atrast savienību ar citu personu un dzīvot kopā… paskatieties uz Filipu Džonsonu un Deividu Vitniju.1 Viņi dzīvoja kopā gadiem, daudzus gadus. Filips nomira 98 gadu vecumā un Deivids – tikko, viņam bija 80 vai 90. Tādēļ ka viņi dzīvoja kopā. Likumi Savienotajās Valstīs mēģina nošķirt homoseksuāļus citu no cita… jūs zināt visu to – par aizliegumu gejiem un lezbietēm precēties? Es domāju, precību iemesls ir cilvēkus savienot, bet, pasludinot šīs laulības ārpus likuma, mēs tos turam atsevišķi. Tas ir neprāts. Manuprāt, tas ir neprāts, jo viss, ko tādējādi panāk, ir saasināt lietu, ko sauc par AIDS, kas uzbrūk visu vecumu cilvēkiem, brīnišķīgiem cilvēkiem.

RL: Vai jūs esat lepns par to, ka esat ASV pilsonis?

Robertsons: O, jā. Es daudz ceļoju, es redzu daudzas vietas pasaulē, iespējams, no citiem skatu punktiem nekā vairums cilvēku. Ja es varētu izvēlēties jebkuru vietu, kur dzīvot, es izvēlētos šo, Ņujorku. Par spīti mūsu pašreizējai valdībai un tam, ka prezidents Bušs, manuprāt, ir ārkārtīgi bīstams cilvēks un dara ļoti daudz slikta Savienotajām Valstīm, un savā ziņā – arī pārējai pasaulei, bet… bet… tomēr personiskās brīvības līmenis Savienotajās Valstīs ir ārkārtīgi augsts, tāpat arī cilvēku dzīves un izaugsmes iespējas. Man šeit, Ņujorkā, ir dzīvoklis, un mums ir neliela māja laukos, pie ezera. Gandrīz nekur citur pasaulē tāds cilvēks kā es nevarētu atļauties patiešām jauku mazu māju laukos pie liela ezera. Tas ir pusotras stundas attālumā no vietas, kur mēs pašreiz sēžam. No manas mājiņas apkārt nav redzama neviena cita māja. Savienotās Valstis ir milzīga valsts, daudzējādā ziņā tā ir brīnišķīga valsts, un daudzējādā ziņā tā ir briesmīga, tomēr… ja mēs to visu summējam, tā ir patiešām laba vieta un mēs izdzīvosim, mister Buš. Vismaz es tā ceru.