Asinis vasaras rītos un vakaros. Cilvēki vilcienos

Riika asštonjsimt

Alus, kā mani brīdināja bārmenis, tiešām garšo pēc banāniem. Ir karsta un spiedīga jūlija pēcpusdiena alusdārzā, kad mēs sēžam un runājam “o svojom, o ženskom,” [1. Par savējo, par sievišķo (krievu val.).]  protams. Neprātīgi griežas ausīs radio Super FM, un nospriežam, ka “bivajet huže, no rježe.” [2. Mēdz būt sliktāk, bet retāk (krievu val.).]

Tai pašā vakarā pēc stundas jūtu, ka vakars būs izdevies, taču vēl nesaprotu, kas notiks. Ir atnākušas vēl meitenes — skaistas un vasarīgas — un melnīgsnējs puisis. Viņiem ir jautri, tātad būs arī man. Seko neiztrūkstošā nevainīgā bučošanās, ar ko ir saskāries ikviens, kam ir iznācis satikties ar romāņu zemēs dzimušajiem. Visi viņu sauc par Alī. Viņš ir attapīgs un saprātīgs. Ko šajos mērenajos platuma grādos dara tik ļoti dienvidnieks ar brūnām bērna acīm un garām skropstām, kas smaida arī tad, kad nopietni klausās? Alī apgalvo, ka nav gluži ikdienišķs cilvēks, jo vai tad var saukt cilvēku par normālu, ja viņš piekrīt atbraukt uz mazu, nepazīstamu valsti, pie meitenes, ko reiz nejauši ir saticis Vācijā. Viņš runā angliski. Viņš saka, ka es arī noteikti neesmu latviete — izliekos, bet vismaz itāliete. Es saku, ka gribu nokļūt Andalūzijā, Alī vētraini reaģē un aicina ciemos, jo viņš tur dzīvo. Rotas pilsētā. Tas ir pie Kadisas. Spānijā.

Alī ir atvaļinājums. “I’m a military man,”[3. Es esmu militārs cilvēks (angļu val.).]saka Alī, un tagad ir mana kārta brīnīties. Jo tumšzilais tēkrekls, bēšie šorti un bērna acis par to neliecina. “US Navy force,” [4. Amerikāņu jūras kājnieki (angļu val.).]viņš saka. Es negaidu to, ka tik military, bet nomierinos, jo saņemu atbildi, ka viņš ir aizdienējis līdz menedžerim un pats ar B-52 nelido un bumbas nekur nemet. Viņš, izrādās, ir dzimis Puertoriko, dzīvo Andalūzijā, bet strādā Amerikā. Es uzdziedu Pola Saimona I was born in Puerto Rico, [5. Es esmu dzimis Puertoriko (angļu val.).] un Alī ir pārsteigts, jo šī dziesma, viņaprāt, raksturo viņu vislabāk.

Mēs mazliet uzdziedam latviski, un Alī ir sajūsmā, viņš pats sevi sauc par crazy sailor. [6. Trakais jūrnieks (angļu val.).]Taču par visu labāk viņam patīk Morisons un Doors, viņam, kā jau military, tā ir kulta grupa, kurā tiek pateikts viss par kara jēdziena nevajadzību un vēl vairāk. Viņam ir svarīgas lietas, būtnes un parādības, kas nāk no sirds. Visvairāk viņu sajūsmina latviešu meiteņu pasaules lietu kārtības redzējums. Alī ieklausās arī manis uzdziedātajā “Oči černije, oči strastnije,” [7. Acis melnās, acis kaislīgās… (krievu val.)] un es viņam stāstu, ka arī krievu dziesmu kultūras saknes sakņojas cilvēka dvēselē.

Alī patīk vērot cilvēkus, uzklausīt dzīvesstāstus. Man arī. Lai arī viņi nav eņģeļi, mēs nospriežam. Ir jau tumšs, saule ir norietējusi, cilvēki ir izklīduši, Alī atnes alu sev un meitenēm, un ir laimīgs, jo ir iemācījies izrunāt Rīga-800. Riika asštonjsimt.

Beāta Baranovska

Asinsnauda

Kāda draudzene nesen pavaicāja, vai varu viņai aizdot trīs latus. “Man nepietiek naudas aizbraukt uz mājām pie vecākiem nedēļas nogalē,” viņa paskaidroja. Jā, protams, atbildēju es, svēta lieta apciemot vecos. Apejot kafejnīcas un iepērkoties sezonas dārzeņus, vēl bija palicis kaut kas no pirms piecām dienām izmaksātās algas. Tā kā, lūdzu. Aizņemties naudu gan neesot viņas iedomātais risinājums. Plāns bija nopelnīt naudu. Lai salasītu trīs latus, jauniete grasījās nodot asinis donoru centrā. “Ziedojot asinis, glābsi dzīvību,” ir reklamēts avīzēs. “Bet es nevaru nodot, jo man ir mēnešreizes,” mana draudzene ar nožēlu konstatēja. Pieredze viņai ir — asinis pret naudu gājusi iemainīt jau divreiz. Citreiz Sēlpils ielas donoru centrā esot manāmi studenti, citreiz — bomžveidīgie. Jā, jā, nu tad jau pavisam noteikti jāaizdod — varbūt pat jāiedod, nevajag nodot asinis, sevišķi, ja tas ir dzīvībai bīstami. Aizkustinoši — nodot asinis, lai aizbrauktu pie vecākiem. Nupat vai sajutos izdarījis ko labu. “Nemaz nav tik slikti — paliek vieglāka galva, dabū tēju un cepumu, tur ir baigi laipni un forši,” viņa tā kā jokojot piebilda, vienmēr pozitīva. Jā, paliek vieglāka galva. Būtu tavs tēvs, nezinātu, kā justies, padomāju. Varbūt viņš pieder maznodrošinātajiem piecdesmitgadniekiem. Un tad, domājams, es justos bezspēcīgs un vainīgs, ka tev tā jādzīvo. Noskurinājos, iedomājoties, ka viņa asinis gribētu nodot, lai nopirktu ēdienu. Nē, nu tas jau būtu slimi, neracionāli. Tad atcerējos, ka ķīnieši ir pārdevuši nieres, lai nopelnītu iztikai. Pavaicāju, vai viņa būtu gatava pārdoties. Nē. Nodot asinis, lai nopirktu lūpu krāsu? Laikam nē. Tas bija 25. jūlijs. Aizgāju uz darbu, Dienu rotāja virsraksts “Latvija — augsti attīstīta valsts,” ANO ziņojuma slēdziens. Kad pastāstīju par asiņaino naudas iegūšanas veidu kādai jaunai kolēģei, sēžot vasaras kafejnīcā, viņa atbildēja: “Tas jau nav nekas īpašs. Manas draudzenes ir gājušas nodot asinis, lai aizietu uz Pulkvedi…” Ārā mirdzēja saulīte, vasaras idille, galva bija smaga, laikam par daudz kafijas izdzerts datora priekšā. Atcerējos, ka, nododot asinsanalīzes, pārņem viegluma sajūta. Pāri zālājam slāja grūtniece. Viņai nav mēnešreižu, bet arī viņa nevar nodot asinis. Lietas, kas sievietei liegtas, es varu darīt. Es varētu nodot arī sēklu — reizēm to piedāvā darīt, piemēram, Berlīnē. Taču diez vai man Pulkvedī pietiktu ar trīs latiem.

Viestarts Gailītis

Rīts mežā

“Izeju no mājām kluss.” Saprotams, nav runas par zvaigznēm un pīlēm, un par laimes naudu vēl ne tik. Parasts darbadienas rīts. Septiņi un divdesmit sešas minūtes. Ne skaņas, ne dvesmas, ja neskaita vārnu sasaukšanos, knosoties un mostoties no miega. Saule jau labu brīdi kopš uzlēkusi, bet pagalmā vēl neiespīd, paslēpusies aiz priedēm. Pa nakti uz celiņa drusciņ sabirušas skujas, kāds čiekurs arī, bet maz, nebija vējains. Pie vārtiņiem, kur krūmu paēnā asfalts tāds kā miklāks, vismaz tumšāks, labi saredzamas stiklaini sudrabainas sliedītes: tur savā nodabā aizrāpojis kailgliemezis. Ārpus sētas, uz ielas skarbi nočīkst atkritumu kastes metāla vāks. Izeju pretī skaņai. Garš, nedaudz ielīcis vīrs ar koku enerģiski uzrakņā kastes saturu. Tā ap četrdesmit viņam varētu būt. Plecā liela, tumšzila sporta soma ar Nike emblēmu, mugurā pabalējis zaļbrūni rūtots krekls ar atrotītām piedurknēm, zili džinsi, kājās dubļos sabradātas, tagad apkaltušas krosenes, cepures nav. Diezgan gludi skuvies, mati vidēji īsi, kreisajā pusē nedaudz sagulēti, spuraini. Vīrieša seja kalsna, paliels deguns, izteiksmīgs, enerģisks zods, skatiens vērīgs un, lai arī meklējoši šaudīgs, brīžiem zaglīgs, tomēr drīzāk saucams par inteliģentu, vai kā nu mēdz sacīt.

“Saimniek, vai tad aliņu nedzerat, ka nav tukšo pudeļu?” viņš man jautā klusajam rīta mirklim neiederīgi skaļā, bet tembrāli neievainojošā balsī. “Nedzeru gan, ko lai dara,” es atbildu. Meklētājam blakus stāv viņa pavadone, iespējams, tā ap trīsdesmit, varbūt vecāka. Grūti pateikt, jo sievietei iepelēkbrūnganu matu šķipsnas krīt pāri sejai, varbūt, lai tik ļoti nerēgotos acīmredzamais — tumsnēji zilumi ap abām acīm un svaiga rēta uz labās uzacs. Viņa tērpusies oranžsarkanā blūzē un maisīgās, liekas, vīriešu uzvalka biksēs, kājās, tāpat kā vīrietim, krosenes. Sieviete nerunā un neskatās uz mani. Pabeiguši ikrīta apskati, abi aiziet kāpu virzienā. Es uz otru pusi. No kaimiņmājas pagalma rūsgandzeltenu purnu pabāž kucīte Sise, paošņājas, paskatās un aiziet atpakaļ. Pie lielās ielas stūra ietvi gar bagātnieces māju jau slauka sētniece. Zaru slota švirkst un šņāc pret negludumiem. Sētniece tā kā bikli, kā paīgni dusmīgi atņem manu ierasto labrītu. Nodomāju, droši vien viņa senāk, padomju kūrortpilsētas laikos, strādājusi darbu, kas pašai un varbūt apkārtējiem šķitis cienījamāks, un tagad jūtas nodota un piesmieta, un cieš. Bet varbūt tā nemaz nav, varbūt šī sieviete arī tad bijusi apkopēja vai trauku mazgātāja tuvējā padomju armijas sanatorijā. Ieslīpi pāri prospektam gandrīz skriešus dipina kāda jaunāka kundze kostīmā un smailpapēžu kurpēs, pielīmē kaut ko pie apgaismes staba un nesas tālāk. Pieeju, paskatos. “Ja vēlaties tikt vaļā no liekiem 30 kilogramiem, tad zvaniet...” Noplēšamie taloniņi ar tālruņa numuru. Stacijā pienācis vilciens no Rīgas, pa līdz šim tukšo ielu man pretī plūst un tek, un mutuļo bars vīru, pārsvarā krievi. Gadās pa kādam jaunākam, bet vairums tā ap pusmūžu. Kādreizējie rūpnīcu strādnieki, tagad kalpi — būvstrādnieki, santehniķi, elektriķi, atslēdznieki pie kādas no daudzajām jaunceļamajām savrupmājām. Viena otra sieviete — kalpone, virtuvene, dārzniecēm un mājskolotājām tā kā par agru. Vēl jāiet gar pamestu privātmājas jaunbūvi, tur pagalmā, kā katru rītu, vingro sargs, nezkur pazudušā saimnieka atstātā uzticības persona: līdz viduklim kails vecis, gludi skūtu galvu, muskuļots, varētu būt bijušais desantnieks, bet tikpat labi arī zeks. Stacija, biļešu kase, avīžkiosks, perons, ikrīta uz-Rīgu-braucēju ierastās sejas. Tad viegli ietrīcas zeme, dunoņa no nedzirdamas izaug līdz rēcošai, noelšas bremzes, elektriskais vilciens apstājas, sīcot atveras durvis. Iekāpju, apsēžos, pretī sēž viens un lasa avīzi Čas, otrs — F. Ņeznanska romānu. Tam vienam uz cepurītes rakstīts U.S. Coast Guard, bet otram uz krekla — Pit Bull. Rīga.

Pēteris Bankovskis